Читать книгу Atriebība. Bakingemas pirmais reiss - Džefrijs Ārčers - Страница 7

– Mums šodien ir visnotaļ plaša darba kārtība, – sacīja priekšsēdētājs. – Es būšu pateicīgs, ja mani direktori runās īsi un par lietu.

Emma bija ieradusies, lai apbrīnotu Rosa Bjūkenana lietišķo pieeju Beringtonu kuģniecības valdes sapulču vadīšanā. Viņš nekad neizrādīja īpašu labvēlību kādam no direktoriem un vienmēr uzmanīgi ieklausījās ikvienā, kurš piedāvāja viņa uzskatiem pretēju priekšlikumu. Paretam – tikai paretam – viņu pat izdevās pārliecināt, ka domas jāmaina. Vēl viņam piemita spēja apkopot viedokļus pēc sarežģītas diskusijas, kurā katram bija izdevība izteikties. Emma zināja, ka dažiem valdes locekļiem šī skota izturēšanās liekas skarba, taču viņai tā šķita lietderīga. Reizumis viņa prātoja, vai šajā amatā rīkotos citādāk. Tagad gan vajadzēja koncentrēties pašam svarīgākajam darba kārtības punktam. Savu uzstāšanos viņa bija izmēģinājusi iepriekšējā vakarā kopā ar Hariju.

Tiklīdz kuģniecības sekretārs Filips Vebsters nolasīja iepriekšējās sapulces protokolu un nokārtoja formalitātes, valdes priekšsēdētājs pievērsās pirmajam darba kārtības jautājumam – priekšlikumam būvēt luksusa laineri “Bakingema”, kas papildinātu Beringtonu floti.

Bjūkenans kliedēja visas šaubas un pārliecināja valdi, ka tas ir vienīgais veids, kā Beringtonu kompānija varētu saglabāt valsts vadošās kuģniecības statusu. Vairāki locekļi māja ar galvu.

Tālāk vārds tika dots Emmai, lai paustu pretēju viedokli. Viņa iesāka ar secinājumu, ka finanšu stāvoklis gan ir ļoti labs, taču kompānijai vajadzētu konsolidēt tās un neriskēt ar tik milzīgu ieguldījumu, kas var būt gan veiksmīgs, gan neveiksmīgs.

Stratēģiskais konsultants Enskots, kuru valdē iecēla Emmas nelaiķa tēvs sers Hugo Beringtons, ieminējās, ka pienācis laiks izstumt kuģi plašākos ūdeņos. Neviens nesmējās. Kontradmirālis Samerss uzskatīja, ka tik radikālus lēmumus nevajadzētu pieņemt bez akcionāru piekrišanas.

– Uz tiltiņa stāvam mēs, – Bjūkenans atgādināja, – un tātad lēmumi jāpieņem mums. – Admirālis sarauca pieri, taču vairāk neko neteica. Savu viedokli viņš varēs izteikt balsošanā.

Emma uzmanīgi klausījās visos valdes locekļos un ātri vien saprata, ka puse direktoru ieceri atbalsta, bet puse – ne. Pāris vēl nebija nosvērušies par labu kādai no tām, bet likās skaidrs, ka balsošanas gadījumā priekšsēdētājs uzvarētu.

Arī pēc stundas valde vēl nebija ne tuvu lēmuma pieņemšanai. Daži direktori atkārtoja savus iepriekšējos argumentus un tādējādi aizkaitināja Bjūkenanu. Emma gan zināja, ka beidzot vajadzētu pielikt punktu, jo darba kārtībā paredzēta vēl kāda svarīga lieta.

– Es esmu spiests sacīt, – valdes priekšsēdētājs iesāka savu kopsavilkuma runu, – ka lēmuma pieņemšanu vairs nedrīkst atlikt, un ierosinu vēlreiz visu rūpīgi apdomāt, satikties pēc mēneša un balsot par to, vai izsludināt tenderi vai atmest šo ideju.

– Vai vismaz nogaidīt mierīgākus laikus, – piebilda Emma.

Valdes priekšsēdētājs negribīgi turpināja sapulci. Pārējie jautājumi vairs nebija tik strīdīgi, un brīdī, kad Bjūkenans deva ikvienam iespēju izteikties, telpā valdīja diezgan rāma atmosfēra.

– Man ir pienākums pavēstīt valdei kaut ko būtisku, – sacīja kompānijas sekretārs. – Jūs noteikti esat ievērojuši, ka mūsu akciju cena pēdējo nedēļu laikā ir pastāvīgi cēlusies, un varbūt prātojuši par iemesliem, jo mēs neesam nākuši klajā ar kādiem īpašiem paziņojumiem vai peļņas pārskatiem. Vakar tika norauts noslēpumainības plīvurs, jo es saņēmu vēstuli no Midlendas bankas Sentdžeimsa rajonā. Viņi informē, ka vienam no klientiem pieder septiņarpus procenti kompānijas akciju un viņš iecels savu direktoru valdē.

– Ļaujiet minēt! – iesaucās Emma. – Tas noteikti nav neviens cits kā majors Alekss Fišers.

– Diemžēl, – apstiprināja valdes priekšsēdētājs neierasti klusi.

– Vai pienāksies kāda balva tam, kurš uzminēs, ko lieliskais majors pārstāv? – pajautāja admirālis.

– Nē, – atbildēja Bjūkenans, – jo jūs noteikti kļūdīsieties. Arī es pirmajā brīdī, kad uzzināju šos jaunumus, nospriedu, ka tā būs mūsu senā draudzene lēdija Virdžīnija Fenvika, tomēr Midlendas bankas pārvaldnieks apgalvo, ka lēdija nav viņu kliente. Kad es neatlaidos un pieprasīju nosaukt akciju īpašnieka vārdu, pārvaldnieks pieklājīgi paskaidroja, ka nedrīkst atklāt šo informāciju, jo banka ievēro diskrētuma politiku.

– Es nespēju vien sagaidīt to, kāds būs majora balsojums par priekšlikumu būvēt “Bakingemu”, – greizi smaidīdama, sacīja Emma. – Mēs taču varam būt pilnīgi pārliecināti, ka viņa pārstāvētajam cilvēkam ir vienaldzīgas Beringtonu intereses.

– Es noteikti negribētu, lai šim nelietim ir izšķirošā balss, – novilka Bjūkenans.

Emma brīnīdamās klusēja.

Vēl viena no valdes priekšsēdētāja lieliskajām īpašībām bija spēja pēc valdes sēdes piemirst pat visspēcīgākās nesaskaņas.

– Kādi ir jaunumi par Sebastjanu? – viņš jautāja, pievienojies Emmai, lai pirms pusdienām iedzertu.

– Virsmāsa apgalvo, ka stāvoklis ir apmierinošs. Es ar prieku varu teikt, ka ikvienā apciemojuma reizē pamanu kādu uzlabojumu. Ģipsis no kreisās kājas ir noņemts, viņam tagad ir divas redzīgas acis un viedoklis par visu. Piemēram, par to, kāpēc tēvocis Džailss būtu īstais, kuram jāstājas Geitskela vietā Leiboristu partijas vadībā, un par to, kāpēc stāvvietas apmaksas automāts ir tikai valdības kārtējais viltīgais mēģinājums izvilināt mūsu grūti pelnīto naudu.

– Un es viņam piekrītu abos gadījumos, – attrauca Ross. – Cerēsim, ka tāds entuziasms ir prelūdija pilnīgai atlabšanai.

– Arī ārsts domā tāpat. Ouena kungs apgalvoja, ka ķirurģija kara gados ir spēcīgi attīstījusies, jo daudziem karavīriem bija nepieciešama operācija un mediķiem nebija laika apsvērt citas metodes. Pirms trīsdesmit gadiem Sebastjans būtu nolemts ratiņkrēslam, bet mūsdienās tā nav.

– Vai viņš joprojām cer nākamajā rudens semestrī studēt Kembridžā?

– Manuprāt, jā. Nesen viņu apmeklēja skolas pārstāvis un sacīja, ka Sebastjans Pīterhausā būs gaidīts arī septembrī, un pat iedeva dažas grāmatas.

– Jauneklis vismaz nevarēs attaisnoties, ka citu pienākumu dēļ nebija laika lasīšanai.

– Savādi, ka to pieminat, – teica Emma, – jo nesen viņš dedzīgi sācis interesēties par kompānijas likteni, un tas tiešām ir pārsteigums. Viņš no vāka līdz vākam izlasa ikvienas valdes sapulces protokolu un pat nopirka desmit akcijas, tādējādi iegūstot tiesības sekot ikvienam mūsu solim, arī piedāvātajai “Bakingemas” būvei.

– Nešaubos, ka viņu ietekmējis mātes pamatotais viedoklis par šo tēmu, – smaidīdams atzina Bjūkenans.

– Nē, un tas ir pats dīvainākais, – Emma paskaidroja.

– Padomus viņam šajā lietā acīmredzot dod kāds cits.

Emma izplūda smieklos.

Harijs sēdēja brokastu galda pretējā galā un pacēla galvu no avīzes.

– Diemžēl es šārīta The Times nevaru atrast kaut ko vismaz daļēji smieklīgu, tādēļ izstāsti joku arī man.

Iemalkojusi kafiju, Emma atkal pievērsās laikrakstam Daily Express.

– Ir pamats apgalvot, ka lēdija Virdžīnija Fenvika, devītā Fenvikas grāfa vienīgā meita, ir nolēmusi šķirties no Milānas grāfa. Viljams Hikijs lēš, ka Virdžīnija saņems divsimt piecdesmit tūkstošus mārciņu un dzīvokli Laundskvērā, kā arī lauku īpašumu Bērkšīrā.

– Nav sliktākā alga par divu gadu darbu.

– Protams, ir pieminēts arī Džailss.

– Kā vienmēr, kad Virdžīnija nonāk laikrakstu slejās.

– Jā, bet šoreiz pozitīvā nozīmē. – Emma citēja publikāciju: – “Lēdijas Virdžīnijas pirmais vīrs, parlamenta loceklis no Bristoles doku apgabala sers Džailss Beringtons tiek uzskatīts par ministra posteņa kandidātu gadījumā, ja leiboristi uzvarēs nākamajās vēlēšanās.”

– Nedomāju, ka tas ir iespējams.

– Vai tas, ka Džailss iegūs ministra amatu?

– Nē, tas, ka leiboristi uzvarēs nākamajās vēlēšanās.

– “Viņš ir pierādījis sevi kā ietekmīgu runasvīru,” – Emma turpināja citēt, – “un nesen saderinājies ar doktori Gvinetu Hjūsu, lektori Karaļa koledžā Londonā.” Pievienots milzīgs Gvinetas portrets un šausmīga Virdžīnijas fotogrāfija.

– Virdžīnijai tas nepatiks, – Harijs noteica un atkal pievērsās savam laikrakstam. – Bet neko daudz jau viņa nevar iesākt.

– Neesi tik pārliecināts, – iebilda Emma. – Manuprāt, šis skorpions vēl nav izšļācis visu savu indi.

Katru svētdienu Harijs un Emma no Glosteršīras devās uz Hārlovu apciemot Sebastjanu, un allaž līdzi tika ņemta arī Džesika – viņa nekad nelaida garām izdevību satikt lielo brāli. Ikreiz, kad automobilis nogriezās pa kreisi ārā no Menorhausas un uzsāka garo ceļu uz Princeses Aleksandras slimnīcu, Emma nespēja atbrīvoties no atmiņām par pirmo šādu braucienu, kad domāja, ka dēls ir gājis bojā autokatastrofā. “Labi, ka torīt nepiezvanīju Greisai un Džailsam un Džesika atradās gaidu nometnē Kvontoki kalnājā! Tikai nabaga Harijs veselu diennakti pavadīja ticībā, ka nekad vairs neredzēs savu dēlu.”

Džesika braukšanu pie Sebastjana uzskatīja par nedēļas svarīgāko notikumu un veda brālim savu jaunāko mākslas darbu. Apzīmējusi viņa ģipsi ar Menorhausas, ģimenes un draugu attēliem, viņa pievērsās slimnīcas sienām. Virsmāsa jaunās glezniņas izkarināja nodaļas gaiteņos un atzina, ka drīz vien pietrūks vietas un vajadzēs izdaiļot kāpņutelpu uz apakšstāvu. Emmai atlika vien cerēt, ka Sebastjans izveseļosies ātrāk nekā Džesikas dāvanas sasniegs reģistratūru. Viņa allaž nervozēja, kad Džesika dāvināja virsmāsai kārtējo pūliņu rezultātu.

– Neuztraucieties, Kliftones kundze, – Pudikūmas jaunkundze sacīja. – Jums vajadzētu redzēt tos smērējumus, ko mīloši vecāki ir dāvinājuši man cerībā, ka es tos pakarināšu savā kabinetā! Kad Džesika pabeigs Karalisko akadēmiju, es viņas darbus pārdošu un par iegūto naudu uzbūvēšu jaunu slimnīcas korpusu.

Atgādinājums par to, cik talantīga ir meita, Emmai nebija vajadzīgs – Redmeidas skolas pasniedzēja Fīldingas jaunkundze plānoja pieteikt meiteni stipendijai Sleida Mākslas skolā un bija visnotaļ pārliecināta par pozitīvu iznākumu.

– Tas, ka audzēknis ir talantīgāks par skolotāju, ir izaicinājums jebkuram, Kliftones kundze, – reiz bija teikusi Fīldingas jaunkundze.

– Viņai to nekad nesakiet, – Emma aicināja.

– To zina visi, – atbildēja Fīldingas jaunkundze, – un nākotnē mēs gaidām vēl dižākus sasniegumus. Neviens nebūs pārsteigts, ja viņai tiks piedāvāta vieta kādā Karaliskās akadēmijas skolā. Viņa būtu pirmā Redmeidas audzēkne, kam izrādīts tāds gods.

“Šķiet, ka pati Džesika par savu izcilo talantu neko nenojauš, jo aizraujas arī ar daudzām citām lietām,” prātoja Emma. Viņa vairākkārt bija brīdinājusi Hariju, ka agrāk vai vēlāk adoptētā meita uzzinās, kas bijis viņas īstais tēvs, un būtu labāk, ja to izstāstītu ģimenes locekļi, nevis kāds svešinieks. Harijs nez kādēļ nevēlējās apgrūtināt meiteni ar patieso iemeslu tam, kāpēc pirms daudziem gadiem tieši viņu paņēmis no doktora Barnardo nama, ja bijušas daudz labākas kandidātes. Džailss un Greisa pieteicās izskaidrot Džesikai, kā ir sanācis, ka viņiem visiem ir viens tēvs, sers Hugo Beringtons, un kāpēc viņas māte ir atbildīga par tēva pāragro nāvi.

Tiklīdz Emma novietoja Austin A30 automobili slimnīcas stāvlaukumā, Džesika izlēca ārā, iespiedusi padusē jaunāko zīmējumu un otrā rokā sažņaugusi piena šokolādes tāfelīti, un skriešus aizskrēja līdz Sebastjana palātai. Emma uzskatīja, ka Džesika ir vienīgais cilvēks, kurš varētu mīlēt Sebastjanu vairāk nekā viņa.

Pēc dažām minūtēm Emma iegāja palātā un iepriecināta secināja, ka dēls ir izkāpis no gultas un sēž krēslā. Ieraudzījis māti, viņš piecēlās un divkārt noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem. “Kā pienāk tas mirklis, kad māte vairs neskūpsta bērnus un jaunekļi sāk skūpstīt māti?” Emma prātoja.

Džesika tobrīd detalizēti stāstīja brālim, ko sadarījusi nedēļas laikā, tāpēc Emma apsēdās gultas kājgalī un laimīga jau otro reizi noklausījās meitas varoņdarbos. Beidzot meitene apklusa un sāka zīmēt vecīti, kurš atradās blakus gultā.

– Šorīt es pārlasīju pēdējās valdes sapulces protokolu, – Sebastjans sacīja. – Tu taču saproti, ka nākamajā sapulcē priekšsēdētājs aicinās balsot un tu vairs nevarēsi izvairīties no lēmuma pieņemšanas “Bakingemas” būves jautājumā. – Emma klusēja, tādēļ Sebastjans turpināja: – Es viņa vietā rīkotos tāpat. Kurš, tavuprāt, uzvarēs?

– Neviens, – Emma atbildēja, – jo valde būs sadalījusies divās nometnēs līdz pat brīdim, kad tiks pierādīts, kurai pusei ir taisnība.

– Cerēsim, ka tā nenotiks, jo es uzskatu, ka jums priekšā ir daudz lielākas problēmas un tev ar valdes priekšsēdētāju vajadzēs strādāt plecu pie pleca.

– Tu runā par Fišeru?

Sebastjans pamāja ar galvu.

– Un Dievs vien zina, kā viņš balsos par “Bakingemas” būvi.

– Tā, kā pavēlēs dons Pedro Martiness.

– Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka tieši Martiness, nevis lēdija Virdžīnija nopirka akcijas? – jautāja Sebastjans.

– Viljams Hikijs avīzē raksta, ka Virdžīnija patlaban ir uzsākusi šķiršanās prāvu, tātad visus savus spēkus veltīs, lai gūtu maksimālu labumu no Milānas grāfa, un tikai pēc tam domās, kā šo bagātību tērēt. Vienalga… man ir savi iemesli uzskatīt, ka šīs akcijas ir nopircis Martiness.

– Arī es esmu nonācis pie tāda secinājuma, – paziņoja Sebastjans, – jo Bruno man pa ceļam uz Kembridžu stāstīja, ka tēvs ticies ar majoru un sarunas laikā pieminēti Beringtoni.

– Ja tas tiesa, – Emma sacīja, – Fišers atbalstīs priekšsēdētāju kaut vai tikai tādēļ, lai atriebtos Džailsam. Atceries?

Tieši Džailsa dēļ Fišers nekļuva par parlamenta locekli.

– Bet tas vēl nenozīmē, ka Fišers netraucēs kuģa būvi. Viņš nelaidīs garām nevienu izdevību kaitēt kompānijas finansēm vai reputācijai. Piedod par klišeju, taču vilks spalvu met, bet tikumu ne. Neaizmirsti, ka viņa galvenais mērķis ir gluži pretējs tavējam. Tu gribi panākt kompānijas uzplaukumu, bet viņš vēlas to iznīcināt.

– Kāpēc?

– Manuprāt, tu to zini visnotaļ labi, mamm.

Sebastjans gaidīja atbildi, taču Emma gluži vienkārši mainīja sarunas tematu:

– Kur tu esi sasmēlies tādas gudrības?

– Es dienām esmu sēdējis pie izcila eksperta kājām. Turklāt es esmu viņa vienīgais skolnieks. – Neko vairāk Sebastjans nepaskaidroja.

– Ko tavs eksperts ieteiktu man darīt, ja es gribu, lai valde atbalsta mani un nobalso pret “Bakingemas” būvi?

– Viņam ir plāns, kā panākt, lai tu nākamajā valdes sēdē gūsti uzvaru.

– Tas nav iespējams, kamēr valdes locekļi ir sadalījušies tik līdzīgās frontēs.

– Ir gan iespējams, – Sebastjans attrauca, – ja tu esi gatava izmantot Martinesa metodes.

– Ko tas nozīmē?

– Kamēr ģimenei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju, – skaidroja Sebastjans, – tev ir tiesības iecelt vēl divus direktorus. Tēvocis Džailss un krustmāte Greisa, piemēram, izšķirošajā balsojumā atbalstītu tevi. Tādējādi zaudēt nav iespējams.

– Tā es nekad nerīkotos, – iebilda Emma. – Kāpēc ne, ja uz spēles ir likts tik daudz?

– Tas grautu Rosa Bjūkenana pozīcijas. Zaudējis tik svarīgā balsojumā vien tādēļ, ka ģimene nostājusies pret, viņš būtu spiests atkāpties. Un, manuprāt, pārējie direktori viņam sekotu.

– Bet ilgtermiņā kompānijai tas būtu vislabākais iznākums. – Varbūt, taču man vajadzētu uzvarēt diskusijās, nevis paļauties uz to, ka balsis ir nodrošinātas. Tik lēti triki būtu Fišera garā.

– Mīļo mamm, es tevi allaž apbrīnoju par tik augstiem morāles principiem, bet cīņā ar Martinesu ir jāsaprot, ka viņam tādu nav un viņš vienmēr ir gatavs zemiskiem soļiem. Viņš nolaistos vai peklē, ja uzskatītu, ka tādējādi gūs uzvaru balsojumā. – Iestājās ilgs klusums, kuru beidzot pārtrauca Sebastjans: – Pamodies pēc avārijas, es ieraudzīju, ka gultas galā stāv dons Pedro. Viņš smaidīdams vaicāja: “Kā jūties, dēls?” Es papurināju galvu, un tikai tad viņš atskārta, ka es neesmu Bruno. Viņa skatienu tajā brīdī es nemūžam neaizmirsīšu. – Emma joprojām neteica ne vārda, tādēļ Sebastjans piebilda: – Mamm, vai tev nešķiet, ka pienācis laiks izstāstīt, kāpēc Martiness tik ļoti pūlas nospiest mūsu ģimeni uz ceļiem? Nemaz tik daudz prāta nevajag, lai saprastu, ka negadījumā viņš gribēja nogalināt mani, nevis savu dēlu.