Читать книгу Atriebība. Bakingemas pirmais reiss - Džefrijs Ārčers - Страница 13

Dons Pedro Martiness
1958-1959
Desmitā nodaļa

Оглавление

– Neviens nav vainīgs, – sacīja valdes priekšsēdētājs.

– Varbūt, taču mēs nemitīgi esam spiesti cīnīties ar neizskaidrojamiem šķēršļiem, – iebilda Emma. Viņa skaļi nolasīja garu sarakstu. – Ugunsgrēks, kas aizkavē būvniecību par vairākām dienām. Saplīst stiprinājumi, un katls izkraušanas momentā nogrimst līča dibenā. Septiņdesmit trīs elektromontieri, santehniķi un metinātāji saindējas ar ēdienu un tiek nosūtīti mājup. Nepieteikts streiks…

– Ko tas nozīmē, priekšsēdētāj? – vaicāja majors Fišers.

– Mēs krietni atpaliekam no grafika, – atbildēja Bjūkenans. – Pirmā stadija līdz gada beigām netiks pabeigta. Ja tā turpināsies, mums nav izredžu iekļauties sākotnēji paredzētajos termiņos.

– Kādi būs finansiālie zaudējumi par līguma nosacījumu neievērošanu? – jautāja admirālis.

Kompānijas finanšu direktors Maikls Keriks pārbaudīja skaitļus.

– Pagaidām tie ir aptuveni trīssimt divpadsmit tūkstoši mārciņu.

– Vai papildu tēriņus mēs varam nosegt no rezervēm?

Varbūt jānokārto īstermiņa aizņēmums? – ieminējās Dobss.

– Mums līdzekļu ir pietiekami, lai samaksātu, – atbildēja Keriks, – bet jādara viss, kas mūsu spēkos, lai tuvākajos mēnešos atgūtu zaudēto laiku.

“Mūsu spēkos,” Emma pierakstīja bloknotā.

– Iespējams, šajos apstākļos būtu gudri, – ieteica valdes priekšsēdētājs, – atlikt paziņojumu par gaidāmo kuģa nolaišanu ūdenī un paskatīties, vai nevajadzēs pārskatīt sākotnējos plānus par termiņu un nepieciešamajām summām.

– Kad jūs bijāt “P&O” kuģniecības valdes priekšsēdētāja vietnieks, – sacīja Noulss, – vai jums kādreiz nācās sastapties ar tik nopietnām problēmām? Vai mēs esam saskārušies ar kaut ko nepieredzētu?

– Šis ir ārkārtas gadījums. Neko tādu es agrāk neesmu piedzīvojis, – atzina Bjūkenans. – Ikvienā darbā gadās neveiksmes un pārsteigumi, bet parasti viss nokārtojas.

– Vai apdrošināšanas polisē nav paredzēts segt šos zaudējumus?

– Dažus pieprasījumus mēs esam iesnieguši, – atbildēja Diksons, – taču apdrošināšanas kompānijas allaž uztiepj savus nosacījumus un dažos gadījumos mēs jau esam pārsnieguši savu limitu.

– Manuprāt, daļa atbildības par kavēšanos jāuzņemas arī “Hārlendam un Volfam”, – ieminējās Emma, – tātad mēs varētu atsaukties uz līgumā paredzētajiem sodiem.

– Kaut tas būtu tik vienkārši, Kliftones kundze! – attrauca valdes priekšsēdētājs. – Diemžēl “Hārlends un Volfs” ir apstrīdējis teju visus mūsu pieprasījumus un norādījis, ka viņi nav tieši atbildīgi par notikušo. Ir sākusies advokātu cīņa, kas mums sagādā papildu izmaksas.

– Vai saskatāt kopīgas iezīmes, priekšsēdētāj?

– Piedodiet, bet es nesaprotu, ko jūs gribējāt teikt, admirāli.

– No visnotaļ respektablas Liverpūles firmas atvestas bojātas elektroiekārtas, katls tiek izkrauts no glāzgoviešu kuģa un iegāžas ūdenī, ar ēdienu saindējas tikai tie strādnieki, kas būvē mūsu kuģi, lai gan pārtikas produktus šis Belfāstas uzņēmums piegādā visai kompānijai.

– Ko tas nozīmē?

– Manuprāt, ir pārāk daudz sakritību, turklāt savādā kārtā vienlaikus ar brīdi, kad Īru republikāņu armija sāk izrādīt muskuļus.

– Tas nu gan būtu pavērsiens, – ieminējās Noulss.

– Varbūt es esmu pārāk aizdomīgs, – admirālis atzina, – taču man, dzimušam Mejo grāfistē protestanta un katolietes ģimenē, viss šķiet iespējams.

Pāri galdam Emma palūkojās uz Fišeru, kurš steidzīgi kaut ko kricelēja piezīmju bloknotā un nolika pildspalvu brīdī, kad atskārta sev pievērstu uzmanību. Viņa zināja, ka Fišers nav katolis un arī dona Pedro Martinesa vienīgā interese ir bagātība. “Kara laikā šis cilvēks bija gribējis pārdot ieročus vāciešiem, tātad kāds tur brīnums, ka viņš nolēmis sadarboties ar Īru republikāņu armiju?”

– Cerēsim, ka nākamajā sapulcē pēc mēneša es varēšu ziņot kaut ko pozitīvāku, – sacīja valdes priekšsēdētājs, lai gan neizskatījās pārāk pārliecinošs.

Kad sēde beidzās, Emma pārsteigta ieraudzīja, ka Fišers klusēdams steidzīgi pamet telpu. “Vai tā būtu vēl viena admirāļa pieminētā sakritība?”

– Varbūt varam aprunāties, Emma? – jautāja Bjūkenans.

– Es atgriezīšos pēc brīža, – viņa attrauca un sekoja Fišeram koridorā. Tobrīd viņš nozuda kāpnēs. “Kāpēc viņš nepagaidīja liftu?” Emma iegāja kabīnē un nobrauca līdz pirmajam stāvam, kur neizkāpa uzreiz un pavēroja Fišeru pa virpuļdurvīm izejam no ēkas. Kad viņa nonāca pie durvīm, majors jau sēdās automobilī. Emmai par brīnumu, automobilis nogriezās pa kreisi uz doku pusi, nevis devās Bristoles virzienā.

Emma aizsteidzās pie sava automobiļa. Nonākusi pie vārtiem, viņa palūkojās pa kreisi, tālumā ieraudzīja majora transportlīdzekli un jau grasījās sekot, taču piepeši garām patraucās kravas automobilis. Viņa nolamājās, nogriezās pa kreisi un iekārtojās aiz tā. Satiksmes straume bija tik blīva, ka apsteigšana izrādījās neiespējama. Pēc pusjūdzes viņa ievēroja, ka Fišera automobilis novietots “Lorda Nelsona” priekšā un pats majors telefona būdiņā uzgriež kādu numuru.

Viņa turējās kravas automobiļa aizmugurē un stūrēja tālāk, kamēr telefona būdiņu vairs nevarēja saredzēt atpakaļskata spogulī. Tad viņa apgriezās braukšanai pretējā virzienā un drīz vien apstājās ielas malā, bet dzinēju neizslēdza. Pēc brīža majors beidza sarunu, iesēdās automobilī un aizbrauca. Emma sekoja tikai tad, kad transportlīdzeklis vairs nebija saskatāms. Tāpat šķita zināms, kurp viņš dodas.

Pēc dažām minūtēm Emma atgriezās pie kuģniecības teritorijas vārtiem un nejutās pārsteigta, ka majora automobilis atrodas ierastajā vietā. Viņa ar liftu uzbrauca ceturtajā stāvā un taisnā ceļā devās uz ēdamzāli. Vairāki direktori, tostarp Fišers, stāvēja pie gara bufetes galda un lika sev ēdienu. Emma paķēra šķīvi un pievienojās viņiem, tad apsēdās blakus valdes priekšsēdētājam.

– Jūs gribējāt aprunāties, Ros.

– Jā. Mums steidzami jāapspriež kāda lieta.

– Ne tagad, – iebilda Emma, tiklīdz Fišers iekārtojās viņai pretī.

– Ceru, ka temats ir svarīgs, pulkvedi, jo es tikko esmu iznācis no tikšanās ar Pārstāvju palātas vadītāju.

– Martinesam ir jauns šoferis.

– Un? – jautāja valdības sekretārs.

– Savulaik viņš bijis izsitējs pie Līema Dohertija.

– Pie Īru republikāņu armijas komandiera Belfāstā?

– Tieši tā.

– Kā viņu sauc? – jautāja sers Elans un paņēma zīmuli.

– Ziemeļīrijā Kevins Refertijs.

– Un Anglijā?

– Džims Krofts.

– Jums komandā būs vajadzīgs vēl viens vīrs.

– Es nekad agrāk neesmu dzēris tēju Palmu dārzā, – atzina Bjūkenans.

– Mana vīramāte Meizija Holkoma strādāja Royal Hotel viesnīcā, – paskaidroja Emma. – Bet tolaik viņa iestādei pat tuvumā nelaistu ne mani, ne Hariju. “Ļoti neprofesionāli”, viņa mēdza teikt.

– Vēl viena sieviete, kas tālu aizsteigusies priekšā savam laikam, – secināja Ross.

– Un jums ir zināma vien puse no visa, – Emma sacīja, – bet par Meiziju parunāsim citreiz. Pirmkārt, es vēlētos atvainoties par atteikumu aprunāties pusdienu laikā Fišera klātbūtnē.

– Jūs taču neturat viņu aizdomās par saistību ar visām mūsu pašreizējām problēmām?

– Ne gluži. Patiesību sakot, līdz šim rītam es pat iedomājos, ka viņš varbūt ir pāršķīris jaunu lappusi savā dzīvē.

– Valdes sēdēs viņš cenšas atbalstīt mūsu lēmumus.

– Piekrītu. Bet šorīt es atskārtu, kam patiesībā viņš ir uzticīgs.

– Es neko vairs nesaprotu, – Ross atzina.

– Vai atceraties, ka sapulces noslēgumā jūs paudāt vēlēšanos aprunāties ar mani, bet es aizsteidzos?

– Jā, bet… kā tas saistīts ar Fišeru?

– Es viņam sekoju un atklāju, ka viņš kādam zvana.

– Tāpat kā vairāki citi direktori.

– Neapšaubāmi, taču viņi izmantoja šajā ēkā esošos tālruņus. Fišers devās prom, aizbrauca doku virzienā un zvanīja no telefona būdiņas pie kroga “Lords Nelsons”.

– Neesmu par tādu dzirdējis.

– Tieši tādēļ viņš to izvēlējās. Saruna ilga vien dažas minūtes, un viņš Beringtonu kuģniecībā atgriezās uz pusdienām, iekams kāds bija pamanījis viņa prombūtni.

– Kāpēc lai viņš slēptu, kam ir piezvanījis?

– Manuprāt, tas notika admirāļa vārdu dēļ. Fišers izjuta steidzamu nepieciešamību sazināties ar savu darba devēju un negribēja, lai kāds sarunu dzird.

– Jūs taču nedomājat, ka Fišers ir saistīts ar Īru republikāņu armiju?

– Nevis Fišers, bet dons Pedro Martiness.

– Kāds dons Pedro?

– Šķiet, ir pienācis laiks jums uzzināt, ko pārstāv majors Fišers, kā ar to saistīts mans dēls Sebastjans un kāpēc ir svarīga Rodēna skulptūra “Domātājs”. Tad jūs sāksiet saprast, ar ko esam sastapušies.

Tovakar trīs vīri kāpa uz Hīšemas prāmja, kas devās ceļā uz Belfāstu. Vienam līdzi bija mugursoma, otram – portfelis, bet trešajam bija tukšas rokas. Viņi nebija draugi vai paziņas. Kopā viņus saturēja vien profesionālās prasmes un uzskati.

Brauciens uz Belfāstu parasti prasīja astoņas stundas, un lielākā daļa pasažieru tās izmantoja, lai pagulētu, bet šī trijotne ne. Viņi devās uz bāru, nopirka trīs pintes Guinness alus – vēl viena kopīga iezīme – un iekārtojās uz augšējā klāja.

Viņi vienojās, ka labākais laiks darba veikšanai būtu apmēram trijos naktī, kad pārējie pasažieri gulēs, būs pārāk piedzērušies vai pārāk noguruši, lai kaut ko ievērotu. Noteiktajā stundā viens no viņiem piecēlās, pārkāpa pāri ķēdei ar izkārtni “Tikai komandai” un bez trokšņa nokāpa līdz kravas klājam. Tur viņu ieskāva milzīgas koka kastes, taču viņam nebija grūti atrast vajadzīgās četras – uz tām taču bija “Hārlenda un Volfa” vārds. Āmurs ar šķēlumu palīdzēja atlauzt sānu dēļus, palaižot vaļīgāk visas simt sešpadsmit naglas. Pēc četrdesmit minūtēm viņš pievienojās saviem ceļabiedriem un pateica, ka viss ir sagatavots. Ne vārda neteikuši, abi nogāja uz kravas klāju.

Lielākais no abiem bija smagsvara bokseris – par to liecināja arī traumētā auss un savulaik ielauztais deguns. Viņš izvilka naglas no pirmās kastes un pameta malā koka dēlīšus, atklājot skatienam elektronisku paneli ar sarkaniem, zaļiem un ziliem vadiņiem. Tas bija sagādāts “Bakingemas” komandtiltiņam, lai kapteinis varētu sazināties ar ikvienu kuģa nodalījumu, gan motortelpu, gan kambīzi. Elektroinženieri piecus mēnešus būvēja šo iekārtu. Jaunajam Belfāstas Karalienes universitātes aspirantam ar grādu fizikā un knaiblēm vajadzēja divdesmit septiņas minūtes, lai to izjauktu. Viņš uz brīdi atkāpās, lai novērtētu savu darbu, un tad bokseris atkal piesita dēlīšus. Pārliecinājies, ka nav uzradies kāds nelūgts aculiecinieks, viņš ķērās pie otras kastes.

Tajā atradās divi bronzas propelleri, kas tapuši Daremas amatnieku darbnīcā. Viņi strādāja sešas nedēļas un ļoti lepojās ar rezultātu. Aspirants atvēra savu portfeli, izņēma pudeli ar slāpekļskābi, atskrūvēja korķīti un uzlēja propelleriem. Kad kastes vēlāk atkal atvērs, tie izskatīsies kā nākuši no vraka, nevis tikko sagatavoti pirmajai uzstādīšanai.

Trešajā kastē bija tas, ko jaunais aspirants vēlējās redzēt visvairāk. Kad muskuļotais kolēģis norāva kastei sānu un balva kļuva redzama, viņš nejutās vīlies. Rolex firmā bija radīts pirmais navigācijas dators, un tas būs redzams visos Beringtonu kuģniecības reklāmas materiālos, lai skaidrotu potenciālajiem pasažieriem, kāpēc drošības apsvērumu dēļ labāk izvēlēties “Bakingemu”, nevis kādu citu. Aspirantam bija vajadzīgas divpadsmit minūtes, lai meistardarbu sabojātu.

Pēdējā kastē atradās iespaidīga ozolkoka un misiņa stūre, kas būvēta Dorsetā un pie kuras labprāt lepni stāvētu ikviens kapteinis. Jauneklis pasmaidīja. Laika vairs nebija, un stūre savu nozīmi tāpat likās zaudējusi, tādēļ viņš atstāja to neskartu.

Kad kolēģis bija atlicis vietā pēdējo dēlīti, abi vīrieši atgriezās uz augšējā klāja. Ja kāds nelaimīgā kārtā būtu viņus iztraucējis, tad atklātu, kāpēc bijušo bokseri ir iesaukuši par Iznīcinātāju.

Tiklīdz viņi parādījās uz klāja, trešais kolēģis nogāja lejā pa vītņkāpnēm. Laiks vairs nebija viņa pusē. Ar kabatlakatu un āmuru viņš rūpīgi iesita atpakaļ visas simt sešpadsmit naglas. Kad viņš jau stāvēja pie pēdējās kastes, atskanēja divi taures pūtieni.

Prāmis pietauvojās Donegola krastmalā Belfāstā, un trīs vīrieši izkāpa ar piecpadsmit minūšu intervālu. Viņi joprojām nezināja cits cita vārdu un neplānoja vēl jebkad satikties.

Atriebība. Bakingemas pirmais reiss

Подняться наверх