Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 11

Nākamajā rītā savā firmā ierados ap deviņiem. Savu grafiku es organizēju pats un dienās, kad nebija tiesas sēžu, uz biroju gāju pavēlu. Bet torīt es gribēju pabeigt savas piezīmes par prokuratūras sagādātajiem pierādījumiem Stolera lietā un nodrukāt pirmo jēlmateriālu.

Es iegāju pa durvīm ar cilspieduma norādi “Tāskere un Kolaričs” un uzsmaidīju jaunajai sekretārei Mārī, kura specializējās arheoloģijā un neprata izvairīties no produktīva darba.

– Ne ar vienu nesavieno! – es pavēlēju. – Pēc desmit minūtēm man paredzēta saruna ar Pentagonu.

Sekretāre tik tikko pacēla galvu. Priekšā viņai noteikti bija kāds dokuments, tātad viņa centīgi strādāja.

– Desmitos trīsdesmit jums paredzēta tikšanās.

“Ak jā.” Es jau biju aizmirsis, ka pirms pāris dienām piezvanīja kāds vīrs, kurš nevēlējās atklāt vizītes mērķi.

Mana partnere Šona Tāskere savā kabinetā sarunājās ar kādu jaunu pāri. Manuprāt, viņi – vīrs un sieva – kārtoja kādu darījumu ar nekustamo īpašumu. Šona bija izcila visdažādākajās lietās. Viņai gan vairāk patika prāvošanās, taču viņa uzņēmās arī visdažādākās transakcijas – no nekustamo īpašumu pārdošanas līdz korporatīviem nodibinājumiem un no koplīgumiem līdz citām nāvējoši garlaicīgām tēmām.

– Kā sviežas, vecīt? – pajautāja trešais mūsu komandas loceklis Bredlijs Džons, iedams garām ar Starbucks kafijas krūzi rokā.

– Sveiks, Rokzvaigzne!

Starp citu, es biju tikai septiņus gadus vecāks par Bredliju. Juridisko skolu viņš pabeidza pirms trim gadiem un pievienojās mums pirms trim mēnešiem. Man šis puisis patika, taču es centos to neizrādīt.

Tajā pēcpusdienā man bija paredzēta tiesas sēde narkotiku glabāšanas lietā un stāšanās federālās tiesas priekšā, aizstāvot klientu ieroču lietā. Narkotiku lietā puisis bija vedis kaut kādas tabletes – pārīti arī tādu, kas iekļautas Pirmajā sarakstā, – un tādējādi varēja tikt pie sešu gadu cietumsoda, lai gan šis bija viņa pirmais likumpārkāpums. Ieroču lietā manu klientu arestēja pilsētas policija, taču pārņēma federāļi, kuri spēja sodu paaugstināt līdz stratosfērai, ja salīdzina ar štata vadlīnijām. Te man bija diezgan labas izredzes, jo bēgot puisis aizmeta ieroci un neviens no neredzēja.

Abi klienti bija samaksājuši avansā un, visticamāk, nonāks līdz prāvai, un pēdējās dienās tikai tas vēl notur mani pie dzīvības. Savukārt tikšanās pusvienpadsmitos varbūt attiecās uz slepkavību – vismaz tik daudz es nopratu no iepriekšējās dienas telefonsarunas.

Tas bija Lorenco Faulers, viduklī mazliet izplūdis vidēja auguma vīrs ar pamatīgiem maisiņiem zem apsārtušām acīm. Mugurā viņam bija krekls ar atpogātu apkaklīti un lēta vilnas sporta jaka. Viņš likās lietojis pārāk daudz odekolona – es gan uzskatu, ka itin visi pārspīlē ar iesmaržināšanos, – un sarokojoties ļoti cieši saspieda manu plaukstu. Tad viņš apsēdās man pretī pie rakstāmgalda, braucīja rokas pa krēsla paroceņiem un ar pēdu nervozi sita kādu takti. Pie tādas izturēšanās manā kabinetā es jau biju pieradis.

– Tātad jūs ievērosiet konfidencialitāti, vai ne? – viņš pajautāja.

– Vai jūs esat kādas valsts iestādes ierēdnis?

Viņš pielieca galvu.

– Ko? Nē.

– Vai grasāties stāstīt man par nākotnē plānotu noziegumu?

– Nē, absolūti nē.

– Tad viss, ko man teiksiet, ir konfidenciāls.

Faulers palocīja galvu.

– Man ir dažas… ē… juridiskas problēmas, – viņš sacīja. Arī ar šādu paziņojumu viņš būtiski neatšķīrās no citiem, kas ieradās vizītē pie manis.

– Stāstiet!

– Tas nav svarīgi.

“Interesanta atbilde,” es secināju.

– Vai tad jūs gribat, lai es piegādāju ēdienu jūsu bērna dzimšanas dienas ballītei?

Viņš piemiedza acis un vērtēja mani. Nešķita, ka jociņš viņam liktos smieklīgs.

– Mani meklē. Kādā lietā. Varbūt tādēļ, ka es esmu kaut ko sastrādājis. Bet varbūt tādēļ, ka neesmu.

Es pamāju.

– Jums vajadzīgs advokāts.

Savādais vīrietis papurināja galvu. – Man ir advokāts tai otrajā lietā.

Vilkt visu ārā kā ar knaiblēm man apnika, bet Faulers beidzot ķērās pie galvenā.

– Vienalga. – Viņš nervozi ievilka elpu un palūkojās apkārt. – Ja kļūs pārāk karsti, man… ē… Es varu izstāstīt kaut ko ļoti svarīgu par kādu lietu. Apmaiņā pret labvēlīgākiem nosacījumiem.

Es piespiedu plaukstas galda virsmai. Pagaidām šī saruna nelikās pārāk interesanta.

– Ja jūs, Faulera kungs, jau pārstāv kāds advokāts, apspriedieties ar viņu! Nevis ar mani.

Uz brīdi viņš nokāra galvu, tad aplaizīja lūpas un vēlreiz nopētīja kabineta sienas, lētos mākslas darbus un diplomus. Virsroku atkal guva nervi.

– Par šo lietu es ar viņu negribētu runāt.

“Te kaut kas nav tīrs,” es secināju. “Un loģiska var būt tikai viena atbilde.”

– Pie kā jūs strādājat? – es pajautāju. – Pie Moreti? Vai pie Kaparelli?

Faulers pielieca galvu un pasmaidīja. Kaut viņš nebūtu tā darījis! Izrādījās, ka pie laba zobārsta viņš nav bijis jau gadiem.

– Pie Kaparelli, – viņš atbildēja.

Skaidrs. Faulers strādāja bandā – vai grupējumā, kas bija palicis pāri no sena noziedzīgā sindikāta, kuru federāļi bija krietni papluinījuši un kas joprojām likās neuzveicams. Ieroči, meitenes un azartspēles, narkotikas un protekcija. Riko Kaparelli bija ģimenes galva un saņēma no federāļiem apsūdzību reketā, tāpēc tagad tiek uzskatīts, ka lietas kārto viņa brālis Pols. Bet es to zināju tikai no laikrakstiem. Kad biju prokurors, lielākoties izskatīju lietas, kurās iesaistītas sīkākas bandas.

Lai ko arī būtu vai nebūtu izdarījis Lorenco Faulers, viņu pārstāvēja bandas advokāts. Un tas ir uzticīgs bandai, nevis aizstāvamajam. Faulers zināja kaut ko tādu, ko nedrīkstēja izpaust pašreizējam advokātam. Un tas nozīmēja, ka viņš ir gatavs tirgoties ar kādu, kurš barības ķēdē atrodas augstākā pozīcijā.

– Jums vajadzīgs jurista padoms, – es secināju. – Jūs gribat saprast, kādu darījumu būtu iespējams noslēgt.

– Tieši tā.

Tas nu būtu skaidrs.

– Ko jūs, iespējams, izdarījāt vai neizdarījāt?

Viņš paraustīja vienu plecu.

– Tas vīrs, kuram pieder striptīza klubs “Pupi” Grīna ielā, iespējams, pagājušajā nedēļā ir piekauts. Un varbūt neizdzīvos.

– Man ļoti žēl, ka viņam tik grūti iet.

– Ja jūs to nelieti būtu pazinis, tad tā nerunātu.

“Interesanti, vai ir iespējams, ka man Lorenco Faulers iepatīkas?” es klusībā prātoju.

– Labi, viņš ir smagi piekauts. Varbūt tas pat bijis slepkavības mēģinājums, – es sacīju. – Un pavisam drīz var izrādīties, ka tā patiešām ir slepkavība. – Faulers nodrebēja, un es pajautāju: – Ko jūs varat izstāstīt, lai noslēgtu darījumu?

To dzirdot, viņš nodrebēja vēlreiz un saguma.

– Iespējams, ir notikusi vēl kāda slepkavība. No pavisam citas operas. Un man varbūt par to kaut kas ir zināms.

– Piemēram, jūs varētu pateikt, kurš to pastrādāja?

– Piemēram. – Sejas izteiksme gan nenodeva Faulera domas. Tādu prasmi noteikti iegūst ar gadiem.

– Labi, pieņemsim. Tātad jūs varat palīdzēt policijai atklāt noziegumu. Tā ir vērtīga ziņa. Varbūt no soda neizbēgt, bet jūsu pūliņus ņemtu vērā.

Viņš klausījās ļoti uzmanīgi un pavaicāja:

– Varbūt tomēr izdodas?

– Par to, ka piekāvāt striptīza kluba īpašnieku? Diez vai. Ja puisis izdzīvos, tie būs smagi miesas bojājumi. Ja nomirs, tad slepkavība. Manuprāt, sēdēšana garantēta. Viss ir atkarīgs no apstākļiem.

– Pat tad, ja es nosauktu tā cilvēka vārdu, ko visi dēvē par Džinu Ramiju?

Es tādu dzirdēju pirmo reizi, taču gaidošā izteiksme Faulera sejā liecināja, ka man vajadzētu to zināt.

– Kas ir Džins Ramijs? – es jautāju.

Lorenco Faulera lūpās parādījās viegls smaids.

– Pasaulē ir tikai pieci cilvēki, kas to zina. Vai gribat būt sestais?

Es papurināju galvu.

– To izlemiet jūs. Es pieņemu, ka šis Džins Ramijs ir kāda ievērojama persona.

– Kruķiem? Neapšaubāmi. Federāļiem arī. Un Polam noteikti.

Pols Kaparelli acīmredzot tagad vadīja noziedzīgo ģimenīti.

– Ziniet, Pols nemitīgi apgalvo: “Uz Džinu Ramiju vienmēr var paļauties.” – Faulers klusi iesmējās.

– Džins Ramijs ir gangsteris? – es pajautāju. Faulers ilgi nolūkojās uz mani un tad sacīja:

– Ļoti silts.

– Algots slepkava, – es noteicu.

– Tieši tā.

Šis cilvēks jau sāka mani kaitināt. Man tāda minēšanas spēlīte bija apnikusi.

– Tātad jūs, Lorenco, gribat nosaukt Džina Ramija īsto vārdu? Vai arī jums ir pierādījumi, ka viņš pastrādājis vēl vienu slepkavību?

Lorenco Faulers atkal parādīja man savus neglītos zobus.

– Man ir pierādījumi.

– Kādi?

– Pierādījumi, – viņš atkārtoja.

Es jau vairākus gadus – kopš aiziešanas no prokurora amata – nebiju īpaši interesējies par bandām un to locekļiem, taču izklausījās, ka šis Džins Ramijs ir visnotaļ svarīgs personāžs. Un tas varētu nozīmēt īpašu attieksmi.

– Jūs apsverat iespēju piedalīties liecinieku aizsardzības programmā? – es jautāju.

– Jā. Problēma tāda, ka šī manis pieminētā slepkavība ir štata, nevis federālā līmeņa lieta.

Štatos netiek realizētas liecinieku aizsardzības programmas, taču federāļi sadarbojas ar vietējiem, ja darījums šķiet vērtīgs. To es izstāstīju Lorenco.

– Tas būs ļoti vērtīgs, – viņš apliecināja.

Tobrīd man nekas cits neatlika – vajadzēja noticēt.

– Bet pagaidām jūs neesat gatavs atklāt informāciju, vai ne? – es pajautāju.

– Absolūti. Bet ir vēl kāda lieta. Ja es izlemšu rīkoties, vai drīkstēšu sazināties ar jums, lai viss norit klusi un mierīgi?

– Domāju, ka tas ir nokārtojams, Lorenco.

Viņš paliecās krēslā uz priekšu. Vaigs likās pietvīcis. – Un jūs nevienam neatklāsiet, par ko mēs runājām. – Šī ir konfidenciāla saruna, ja to jūs vēlējāties zināt.

– Es neko nevēlos. – Viņa acīs pavīdēja dzestrums. Tajās veikli bija atgriezusies bandas locekļa bravūra. – Es pieprasu. Un otrreiz neatkārtošu. Vai mēs sapratām viens otru?

Vienmēr, kad jūtos aizkaitināts, es cenšos vispirms noskaitīt līdz desmit un tad runāt tālāk. Dažkārt bija gadījies, ka esmu pateicis kaut ko lieku, tādēļ Jaungada naktī apņēmos uzlabot savu izturēšanos pret cilvēkiem. Tas gan bija pirms diviem gadiem, un solījums netika izpildīts.

Šoreiz skaitot es tiku līdz četri.

– Nedraudiet man, Lorenco, un nekad vairs nezvaniet! – es paziņoju, piecēlies no krēsla. – Tagad mēs esam sapratuši viens otru.

Lorenco Faulers nostājās uz ietves un pagriezās pa labi, lai apturētu taksometru. Pēc dažām minūtēm viņš padevās un nolēma kājām doties cauri pilsētas darījumu rajonam.

Ielas pretējā pusē stāvēja Pīters Ramīni, rokas sabāzis kabatās. Pēdējā laikā viņš rokas allaž slēpa. Viņš vēroja, kā Faulers nozūd aiz kvartāla stūra. Sekot nebija vajadzības. Svarīgākais bija tas, kādu namu viņš tikko apmeklējis. Ramīni uzmanīgi izņēma savu mobilo tālruni un nospieda ātrā zvana pogu. Pēc četrām minūtēm ielas malā apstājās melns limuzīns.

Viņš apsēdās aizmugurē blakus Donijam un rokas atkal sabāza kabatās. Pagaidījis, kamēr Lincoln uzsāk gaitu, viņš sacīja:

– Lorenco tikko bija pie advokāta Džeisona Kolariča. Pajautā Polam, kas tālāk būtu darāms.

Donijs bija liela auguma vīrietis ar dziļi iegrimušām acīm un vidukli, kas ļoti līdzinājās zem krekla apslēptai riepas kamerai.

– Vēl kaut kas? – viņš vaicāja.

Ramīni kādu brīdi apdomājās.

– Jā. Pajautā viņam, kas būtu darāms ar Džeisonu Kolariču.