Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 26

Tiesnesis Bērtrands Nešs pāri briļļu rāmjiem palūkojās uz mani tiesas zāles pirmajā rindā. Manas lietas izskatīšana vēl nebija sākta, bet viņš jau izvēlējās mani savas neapmierinātības izgāšanai.

– Štats pret Tomasu Stoleru, – klerks pasludināja.

Arī prokurore Vendija Kotovska savilka sejā sašutuma pilnu izteiksmi un pievienojās man pie katedras. Viņa pieskaņojās tiesnesim, jo zināja, kas Nešu tracina.

– Kolariča kungs, – tiesnesis nodimdināja, iekams es paguvu atvērt muti. – Tiesai šodien jāizskata divi lūgumi, un abos ir pausta jūsu vēlēšanās atkāpties no ierastās kārtības, ko es pieprasu no ikviena jurista šajā tiesas zālē. Mēs esam tikušies vairākkārt, lielākoties tajos laikos, kad vēl bijāt prokurors. Vai ne?

– Tā gan.

– Un kāds ir parastais sitiens vairumam cilvēku, kas iedomājas, ka uz viņiem neattiecas noteikums par trīsdesmit dienām?

– Ne tāds, kas varētu viņus ievest augstākajā līgā. – Es zināju, ka tiesnesis ir kaismīgs nacionālā izklaides veida līdzjutējs.

– Vai zemākajā, – viņš attrauca.

– Jūsu godība…

– Kolariča kungs, vai es nebrīdināju, ka pavēlo iesaistīšanos šajā lietā jūs nedrīkstēsiet izmantot, lai ar laika trūkumu aizbildinātu savu nesagatavotību prāvai?

“Apmēram tā bija,” es spriedu. “Strīdēties nav jēgas.”

– Tiesnesi…

– Ja šādu lūgumu iesniegtu jūsu priekštecis Čaildresa kungs, es pateiktu, ka šis liecinieks, šis… Roberts Hiltons pirms diviem mēnešiem demobilizēts no dienesta. Tātad Čaildresa kungs divus mēnešus varēja ar viņu sazināties un secināt, vai iegūs kādu būtisku informāciju. – Tiesnesis paliecās uz priekšu. – Vai jūs gribat man iegalvot, ka pret jums jāizrāda īpaša attieksme tikai tāpēc, ka diezgan vēlu iesaistījāties šajā lietā?

– Nē, – es atbildēju. Diskusijā ar šo tiesnesi panākt savu visvieglāk varēja tad, ja runā pēc iespējas maz un pacietīgi gaida, kamēr viņš beigs īgņoties. Kāds reiz izteicās, ka līdzīgā veidā vecāki izturas pret mazgadīgiem bērniem. Viņš grasījās pieņemt manu iesniegumu, tādēļ es nolēmu ļaut viņam izgāzt dusmas.

Nešs pavēcināja ar roku.

– Taču jūs sagatavojāt dokumentu, Kolariča kungs.

– Mans izmeklētājs, tiesneša kungs, iztaujāja lieciniekus un centās iegūt vairāk informācijas. Uzzinājuši par seržantu Hiltonu, mēs nekavējoties viņu sameklējām. Pēc sarunas mēs tūdaļ pavēstījām par viņu otrai pusei. Nepilnu divdesmit četru stundu laikā. Un līdz prāvai bija palikušas divdesmit sešas dienas. Četras dienas par vēlu. Varbūt jūsu godība vēlētos nodrošināt taisnīgumu un šīs četras dienas neņemt vērā, jo Hiltona kunga liecība ir ļoti būtiska aizstāvībai. Tas ir mūsu stratēģijas pamatā.

– Un… – Tiesnesis sakārtoja brilles.

– Klients nerunā ar mani, tiesnesi. Viņa stāvokli var nosaukt par kataleptisku. Jūs viņu esat atzinuši par tiesājamu, un es neko tur nevaru darīt. Taču viņš cieš no hebefrēnās šizofrēnijas, un nav manos spēkos izraut viņu no čaulas. Seržants Hiltons ir pavēris mums nozīmīgu logu uz notikumiem Irākā, un šī liecība tieši – es uzsveru: tieši – apstiprina mūsu argumentus. Ja zvērinātie to neuzklausīs, tad Toma Stoleram nebūs nodrošināta taisnīga tiesa. Es atzīstu, ka jūsu noteikumi ir svarīgi, taču nekad agrāk jūs neesat tos vērtējis augstāk par apsūdzētā tiesībām un taisnīgu tiesu.

Pirmīt es zālē biju saskaitījis aptuveni divus dučus cilvēku. Ja sēdi vada tiesnesis Nešs, tas ir slikts rādītājs, jo viņam patīk publikas priekšā kritizēt advokātus. Bet es nekautrējos glaimot. Patiesības labad jāteic, ka es esmu piedzīvojis brīžus, kad tiesnesis Nešs savus noteikumus vērtē augstāk par Septīto konstitūcijas papildinājumu, tomēr cerēju viņu nokaunināt un panākt, lai viņš izrāda mazliet iecietības.

– Valsts iebilst, – pavēstīja Vendija Kotovska, kad tika jautāts viņas viedoklis. – Aizstāvībai bija pietiekami daudz iespēju paziņot par liecinieku, lai arī viņš joprojām dienēja. Par viņu aizstāvībai bija zināms jau vismaz gadu. Varbūt runāts ar liecinieku nebija, bet cienījamie advokāti varēja mums par viņu pastāstīt. Diemžēl tas netika izdarīts. Viņi nogaidīja līdz termiņa beigām acīmredzamā cerībā izmantot šo informāciju savā labā.

– Smieklīgi, – es protestēju, nesagaidīdams tiesneša atļauju runāt. Parasti pie Bērtranda Neša tāda uzvedība nebija pieļaujama. – Jūsu godība, es taču varēju piebāzt savu liecinieku sarakstu ar ikvienu, ko Toms Stolers pazinis dienesta laikā. Tādas bija manas tiesības. Un tādā gadījumā apsūdzība gaustos, ka es apgrūtinu prāvas gaitu. Bet tāds nav mans nolūks. Un tagad apsūdzība apgalvo, ka man seržantu Hiltonu vajadzēja iekļaut liecinieku sarakstā vēl tad, kad mums nebija ne jausmas, vai viņš varēs kaut jel ko būtisku pateikt.

– Jūsu godība! – Vendija iesaucās. Viņa rīkojās pareizi, proti, palūdza atļauju runāt. Tiesnesim nebija iebildumu. – Jūsu godība, svarīgākais ir tas, ka jūsu noteikumi pasargā apsūdzību un aizstāvību no veikliem otras puses paņēmieniem, un tā vajadzētu būt arī šajā gadījumā. Mums abiem būtu ar tiem jāsamierinās. Un es vēlētos norādīt, ka godājamais Kolariča kungs ir papildinājis šo iesniegumu ar lūgumu atlikt prāvas sākumu. Acīmredzot cerībā, ka jūs sagriezīsiet bērnu, tā sakot.

“Viņai taisnība. Tieši to es grasījos panākt.”

Tiesnesis pamāja ar galvu.

– To es pamanīju, Kolariča kungs. Jūs iesniedzat lūgumu, kuru es noteikti noraidīšu, un papildināt to ar nesvarīgāku lūgumu. Tā ir “bērna sagriešana”, kā norādīja Kotovskas kundze. Vai jūs domājat, ka es sagriezīšu bērnu, Kolariča kungs? Vai jūs mani uzskatāt par ķēniņu Zālamanu?

“Neprasiet, kāpēc es daru to, ko daru. Laikam to sauc par jušanu ar muguras smadzenēm. Es instinktīvi jūtu situāciju.”

– Nē, – es atbildēju, – bet esmu dzirdējis, ka jūs viņam iemācījāt visu, ko viņš zina.

Ir izteiciens par iespēju dzirdēt, kā nokrīt adata. Tieši tāds klusums uz brīdi iestājās tūkstoš septiņsimt četrdesmit pirmajā tiesas zālē trešdienā, desmitajā novembrī, pulksten deviņos divdesmit divās no rīta. Vēl vairāk – varēja dzirdēt, kā asinis riņķo skudras sēklinieku maisiņos.

Un jau nākamajā mirklī vecais vīrs atgāza galvu un izplūda smieklos. Manuprāt, cilvēks, kurš pieradis, ka visi viņam pieglaimojas, paretam labprāt izbauda kādu skarbāku vārdu.

Arī citi sāka smieties, gluži kā lemingi sekojot tiesneša paraugam. It visi uzskatīja, ka es esmu pateicis kaut ko smieklīgu, bet Nešs vēl nebija pieņēmis manu iesniegumu. Pēc kāda laika tiesnesis noņēma brilles, izslaucīja acis un nomierinājās.

– Kāpēc jums vajadzīga prāvas atlikšana, Kolariča kungs? Es mazliet pavilcinājos. “Jābūt uzmanīgam. Ir maz ticams, ka iesniegums tiks pieņemts. Iespēja, ka tiesnesis Nešs pārcels prāvu, ir niecīga. Ja mums pēc trim nedēļām jāstājas zvērināto priekšā, es negribu parādīt prokuratūrai savas kārtis. Jāsaglabā pārsteiguma moments.”

Pēc šādiem apsvērumiem es nolēmu neriskēt un paust tās pašas muļķības, kas jau rakstiski norādītas iesniegumā.

– Tiesnesi, no seržanta Hiltona saņemtā informācija pavēra mums ieskatu uz jauniem pierādījumiem. Mēs gribētu tos izpētīt. Tagad mums ir zināms, kādu notikumu savā dzīvē klients pārdzīvoja vēlreiz, un mēs gribam iztaujāt tās militārpersonas, ar kurām viņš kopā dienēja. Mēs gribam saprast, kādu iespaidu šis notikums atstāja uz manu klientu. Apsūdzība noraida versiju par garīgiem traucējumiem, un tas, kā klients reaģēja uz šo notikumu Irākā, ir būtiska un manam ekspertam nepieciešama informācija.

Bērtrands Nešs pāri briļļu rāmjiem palūkojās uz mani. Tad viņš pievērsās prokurorei, bet viņas viedokli nelūdza.

– Tiesa uzskata, ka aizstāvība ir izrādījusi pietiekamu centību, saņemot informāciju no Hiltona kunga un izpaužot iegūto liecību apsūdzībai. Tiesa uzskatīs, ka aizstāvības lūgums iekļaut Hiltona kungu liecinieku sarakstā ir pamatots. Taču prāva netiks pārcelta, Kolariča kungs. – Bērtrands Nešs zīmīgi palocīja galvu. – Tiksimies pēc trim nedēļām!