Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 7

Nejautājiet, kāpēc es daru to, ko daru.

Bet man bija garlaicīgi. Un šī lieta likās interesanta.

Medelinas R. Boidas centrs atradās divu kvartālu attālumā no krimināltiesas ēkas. Es pabeidzu iepriekšējo noklausīšanos pie tiesneša Bešama kādā ielaušanās lietā un precīzi vienpadsmitos pie Boidas centra satikos ar Braienu Čaildresu. Mēs abi jutāmies pārsteigti par to, ka esmu ieradies laikus.

Čaildress bija apvilcis pelēku uzvalku un melnu kaklasaiti. Lēts apģērbs. Čailijam nekad nav rūpējušas drānas. Juridiskajā skolā viņu vispār interesēja tikai tas, kurā bārā mēs vakarā attapsimies.

– Tātad Ronaldo Deitons, – viņš sacīja. – Lielisks darbiņš! Dzirdēju, ka zvērinātie atgriezās tikai pēc četrām stundām.

“Patiesību sakot, pēc trim. Rondo, iespējams, vēl tagad svin mūsu uzvaru,” es nodomāju.

Čailijs svilpoja. Apsūdzība alka pēc notiesājoša sprieduma. Nevar apgalvot, ka viņiem rūp gangsteru savstarpējie rēķini, taču Ronaldo Deitons bija “Melnā bara” vadonis un prokurori vēlējās viņu nosūtīt uz cietumu.

Mēs iegājām vestibilā.

– Sveiks, Čailij! – uzsauca viens no sargiem. Jauneklis, proti, manos gados. Un izskatījās pazīstams.

– Vai atceries Džeisonu Kolariču, Džimij? Mēs tikāmies vingrošanas zālē.

– Protams. – Puisis pamāja ar galvu. – Ir gadījies dabūt no viņa ar elkoni.

Tagad es viņu pazinu. Pirms pāris nedēļām mēs kopā spēlējām basketbolu.

– Es mēģināju tev iemācīt noteikumu par trim sekundēm, – es sacīju.

Šķita, ka viņam tas patika.

– Esat ieradušies pie kāda mūsu klienta?

Čaildress palocīja galvu. Es uzrādīju savu apliecību. Džimijs pierakstīja manus datus un izsniedza papīra lapu ar noteikumiem. Man šī kārtība jau bija pazīstama. Kad strādāju par prokuroru un izvirzīju apsūdzību kādam gangsterim, es pāris reižu apmeklēju šo iestādi.

Džimijs sekoja mums liftā un ievietoja atslēgkarti spraugā – tikai tā iespējams nospiest pogu, lai nokļūtu pie klientiem. Nejauši to izdarīt nevarētu.

Es pārlasīju noteikumus.

“Nedrīkst:

* pieskarties stikla šķērssienai;

* nodot ieslodzītajam jebko, kas nav atstāts viesu konteinerā sargpostenī;

* pieņemt mantas, ko ieslodzītais mēģina nodot jums;

* bāzt kaut ko stiklā izurbtajos caurumiņos, kas nodrošina sarunu;

* izslēgt gaismas.

Kontrabandas nodošana ieslodzītajam ir likuma 2.16. punkta pārkāpums, par ko var saņemt cietumsodu līdz sešiem gadiem.”

Kad es pacēlu galvu no papīra lapas, Čailijs smīnēja. Viņš bija gandrīz tikpat garš kā es, ar rudiem matiem un sārtiem, vasarraibumainiem vaigiem. Viņš izskatījās pēc rūķīša, kas pārdozējis augšanas hormonus.

– Tātad tu satiki krustmāti Dīdri, – viņš teica. – Viņa tiešām ir uzstājīga.

Es salocīju lapu un ieliku žaketes kabatā. Durvis atvērās sešos. Sargi – vīrietis un sieviete – apsēdās pie galda. Pie sienas aiz viņiem bija uzraksts ar stūrainiem burtiem:

“Ieslodzījuma vietu pārvalde. Pirmstiesas apcietinājuma iestāde. Šķirtas turēšanas nodaļa.”

Sienas bija nokrāsotas blāvi oranžas. Pie vienas karājās milzīgs pulkstenis un mūsu plati smaidošā gubernatora Edgara Trotera portrets. Pa logiem ieplūda rīta saules stari, kas rotaļājās uz flīžu grīdas. Nez kāpēc radās sajūta, ka es atrodos miera un antiseptisku līdzekļu pārņemtā medicīnas iestādē.

Braiens bija oficiālais advokāts, tādēļ aizpildīja nepieciešamos dokumentus. Lietas nosaukums, numurs, viņa statuss un tamlīdzīgi.

– Jums atvēlēta nopratināšanas telpa, – apsardzes darbiniece paziņoja. – Ja viņš nav oficiālais pārstāvis, tad tikšanās aizliegta.

– Jā, protams.

Man lika parakstīties, ka es izprotu apmeklējuma noteikumus un to, kāda atbildība iestājas, ja šīs vizītes rezultātā rodas problēmas. Mēs iztukšojām kabatas, nodevām mobilos tālruņus un rokaspulksteņus.

– Vai kaut ko vēlaties viņam nodot? – sargs vaicāja.

Čailijs palūkojās uz mani.

– Gribēsi iedot viņam savu vizītkarti?

Es izņēmu vienu no kabatas un ieslidināju apaļā plastmasas kastē. Sargs pārliecinājās, ka vairāk neko nevēlamies, tad aizvēra kasti un piecēlās.

– Vai jums, kungi, ir kādi jautājumi?

Tādu nebija. Sargs pasniedza mums apmeklētāju žetonus un pavadīja mūs prom pa gaiteni. Izgājām cauri metāla detektoram, un tālāk mūs veda cits sargs.

– Mūsu puisis Irākā bija armijas reindžers, – Braiens stāstīja. – Virsleitnants. Demobilizēts ar godu, nekādu nepatikšanu. Nekā īpaša, tikai garš uzslavu saraksts dienesta lapā. Bet mājās viņš sastapās ar sūro realitāti, kā mēdz teikt. Tika izmests no koledžas, nespēja noturēties nevienā darbā un visbeidzot nolaidās pašā dibenā. Pāris reižu ir arestēts par klaidonību un veikalu apzagšanu, taču tie ir sīkumi vien. Cik zināms, līdz slepkavībai viņš jau vairāk nekā gadu dzīvoja uz ielas.

– Karš viņu sagrāva, – es ieminējos.

– Mani arī sagrautu.

“Un mani arī,” es nodomāju.

– Tātad viņš Frenzena parkā nošāva sievieti, kura kāpa ārā no automobiļa. – To man iepriekšējā vakarā bija stāstījis Braiens. – Gēringera ielā netālu no Maligana ielas, līdzās tam apavu veikalam. Un tavējie domā, ka tas ir pēctraumatiskais stress? Halucinācijas? Puisis iedomājās, ka šī sieviete ir karavīrs Irākā, un atklāja uguni?

– Īsos vilcienos, jā.

– Un mūsu klients policijai paziņoja, ka upuris tēmējis uz viņu ar ieroci?

– Nopratināšanā tas tika fiksēts. Proti, viņš pavēlējis sievietei nolikt ieroci. Un detektīviem viņš to atkārtojis neskaitāmas reizes. “Noliec! Nomet ieroci! Liec zemē!”

– Tu tam netici?

Čailijs klusi novaidējās.

– Nošautajai nepiederēja ierocis, un nav neviena pierādījuma, ka viņai tāds būtu bijis. Uz viņas rokām nav atklātas šaujampulvera paliekas, notikuma vietā nav atrastas kaut kur ieurbušās lodes. Tikai tā, ko izņēma no līķa galvaskausa. Ja arī viņai bija ierocis, no tā vairs nav ne miņas.

– Bet tās tiešām varēja būt halucinācijas. Tad jau ir vienalga, vai viņš tobrīd adekvāti uztvēra notikumus.

– Tur jau tā lieta, advokāta kungs! Protams, būtu pavisam jauki, ja pie līķa atrastu ieroci. Tad zvērinātajiem lieta iegūtu reālākas aprises. – Čailijs uzsita man pa roku. – Un labāko es tev nemaz vēl neesmu izstāstījis! Puisis atzinās, ka ir atvainojies upurim. “Lūdzu, nemirsti! Man ļoti žēl.” Apmēram tā.

Nu bija mana kārta ievaidēties. Meklē piedošanu, un pēc nāves nonāksi debesīs, taču šīszemes dzīvi pavadīsi labošanas iestādē. Mūsu štatā Amerikas Tiesību institūta izstrādātais tests cilvēka atzīšanai par nepieskaitāmu tiek izmantots modificētā veidā. Apsūdzētajam ir jāpierāda, ka viņš ir cietis no garīgiem traucējumiem un tādēļ nav spējis novērtēt savu rīcību. Tātad viņam jāpierāda, ka nozieguma izdarīšanas brīdī viņš nav apzinājies likumpārkāpumu.

Ir mazliet sarežģīti apgalvot, ka tu nezināji, ko dari, ja tūdaļ pēc sievietes nošaušanas lūdzi viņai piedošanu.

Mēs nonācām pie ierādītās telpas. Sargs atslēdza durvis un atgādināja, ka mūs nemitīgi novēros videokamera bez audiosignāla.

Telpu sadalīja bieza stikla siena. Mūsu pusē grīda likās nespodra un sienām lobījās nost krāsa. Bez diviem krēsliem pie stiklotās sienas atradās arī plaukts. Gaisā jautās hlora smārds.

Mēs apsēdāmies un gaidījām Braiena klientu.

– Būs nelielas grūtības, – viņš klusi noteica.

Es palūkojos uz viņu.

– Kādas?

Tobrīd telpas viņā galā atvērās durvis un parādījās Tomass Stolers.