Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 8

Tomu Stoleru ieveda nebruņojies sargs. Ieslodzītais kustējās savādi – it kā sargs palīdzētu spert katru soli.

– Sveiks, Tom!

Ģērbies Stolers bija pelēkā puloverā, zilos džinsos un čībās. Mati sniedzās līdz pleciem, rētainais vaigs nebija skūts, skatiens klīda uz visām pusēm, un seja likās absolūti neizteiksmīga.

– Kā klājas, Tom?

Ieslodzītais paapļoja galvu uz priekšu un atpakaļ un nemitīgi laizīja lūpas. Mēle šaudījās gluži kā čūskai.

– Šorīt bija olas, – viņš sacīja.

– Ak tā? Tad jau labi. Jums kārtīga maltīte allaž noderētu, – Braiens sacīja. Stolers palocīja galvu un sāka lūkoties tālumā. – Šis ir Džeisons Kolaričs. Atceraties? Mēs runājām par advokātu, kuru, manuprāt, jums vajadzētu satikt.

Pēc izskata spriežot, Stolers bija ne vairāk kā trīsdesmit gadus vecs, un koši sarkanās lūpas nepārtrauktās laizīšanas dēļ darīja viņu vēl jaunāku. Viņš bija vājš, taču platiem pleciem, tādēļ varēja secināt, ka vēl pavisam nesen fiziskā forma bijusi ļoti laba. Un armijas reindžeram jau tāda piedien.

– Atceraties, Tom? Es teicu, ka vēlos aiziet no advokatūras un kādam būtu jāuzņemas jūsu lieta.

Uz mirkli pievēris acis, it kā gribētu koncentrēties, Stolers sacīja:

– Jūs teicāt, ka vairs nebūsiet mans advokāts.

– Tieši tā. Bet es neatteikšos no lietas, kamēr nebūšu atradis pašu labāko aizvietotāju…

– Jums bija… tā kaklasaite ar svītrām. Sarkanām.

Braiens ieturēja pauzi. Šķita, ka viņš ir pieradis pie tik nesakarīgām sarunām ar savu klientu.

– Ak tā? Es ne…

– Jo es teicu, ka man tā patīk. Un jūs teicāt, ka to jums nopirkusi māte. – Stolers pakasīja zodu.

Nopūties Čailijs salika rokas uz galda.

– Labi, Tom…

– Vai, jūsuprāt, būs labi, ja es tiesas sēdē valkāšu kaklasaiti?

– Jā, Tom, bet paklausieties – vai mēs kādu brīdi varētu parunāt par prāvu? – Klienta skatiens atkal aizklīda. Atbildi viņš nesniedza. – Iepazīstieties ar Džeisonu! Arī viņš ir advokāts.

Mēle šaudījās vēl straujāk, un Stolers sāka berzēt rokas. Viņš noteikti cieta ne tikai no pēctraumatiskā stresa sindroma.

– Te ir karsts, – viņš sacīja. – Lai varētu gulēt, es naktīs novelku drēbes, bet viņiem tas nepatīk. Man visu laiku ir karsts.

– Leitnant Stoler! – es stingri noteicu. Nepieciešamības gadījumā mana balss ir iespaidīga. Viņš palūkojās uz mani un beidza knosīties. – Ja vēlaties, es būšu jūsu advokāts.

Vai piekrītat, leitnant?

Pēc brīža acu kontakts tika pārtraukts kā viņam neizturams un viņš atgriezās pie mierinošajiem ieradumiem – lūpu laizīšanas un roku berzēšanas.

– Es tikai gribu, lai viss ir beidzies, – viņš sacīja. – Vai te nevar ielaist vēsāku gaisu?

Braiens pamāja uz durvju pusi.

– Labi, padomājiet par to, leitnant! – es aicināju. – Lēmums nav jāpieņem tūliņ.

– Es drīz atgriezīšos, Tom, – Čailijs apsolīja, piecēlās kājās un norādīja uz videokameru telpas stūrī. Pēc mirkļa parādījās tas pats sargs, kurš bija atvedis Stoleru.

– Man vienalga, kurš ir mans advokāts, – ieslodzītais paziņoja, kad sargs pieskārās viņa elkonim. – Es tikai gribu, lai viss ir beidzies.

Mēs nolūkojāmies, kā viņš aiziet, un tad paši devāmies prom.

– Nelielas grūtības? – es jautāju Čailijam. – Kāda ir diagnoze?

– Šizofrēnija. Hebefrēnā šizofrēnija. Tiek uzskatīts, ka to izraisījis pēctraumatiskā stresa sindroms.

– Simptomi tiešām ir kā uz delnas. – Krustmāte Dīdre to nepieminēja?

– Nē, – es atbildēju. – Bet teica, ka viņš ir slims. Droši vien gribēja, lai es paskatos pats savām acīm.

Čailijs uzlika roku man uz pleca.

– Tu mani pārsteidz, advokāt. Nebiju iedomājies, ka tu patiešām Stoleram piedāvāsi savus pakalpojumus.

“Pēctraumatiskais stress un hebefrēnā šizofrēnija,” es domās secināju. “Pēc šāviena viņš lūdzis upurim piedošanu, tātad arguments par nepieskaitāmību būs vājš. Ar pašaizsardzību mēs noteikti izgāzīsimies, jo ir grūti noticēt, ka jauna sieviete varētu apdraudēt klaidoni. Bezcerīgs gadījums.”

– Viņš apgalvoja, ka te ir pārāk karsti, – es paziņoju sargam.

– Te nav pieczvaigžņu viesnīca, – viņš attrauca, neatraudamies no kāda dokumenta.

Es lūkojos uz sargu, taču viņš vispār nepievērsa man uzmanību. Cieši raudzīties uz kādu nav jēgas, ja viņš nezina, ka tu to dari. Es gribēju, lai viņš mani pamana, tādēļ cirtu ar dūri pa galdu. Mērķis bija sasniegts. Viņš pacēla galvu – vispirms pārsteigts, tad dusmīgs. Protams, viņam taču bija ierocis.

– Šis nav īstais gadījums, lai piemērotu audzinošus pasākumus, – es sacīju. – Puisis ir garīgi slims. Divas reizes sabijis Irākā un atgriezies pagalam sagrauts. Viņš ar ieročiem rokās ir cīnījies par savu valsti un samaksājis diezgan augstu cenu. Varbūt tomēr pārbaudīsiet to temperatūru?

– Pārbaudīsim, – apsardzes darbinieks apsolīja. – Un mazliet rāmāk, citādi uzliksim jums rokudzelžus.

Mēs iekāpām liftā.

– Tātad? – Čailijs vaicāja. – Kāpēc tu piekriti?

Es paraustīju plecus.

– Krustmāte Dīdre pierunāja.

– Jā, bet tu pats gribēji uzņemties šo lietu, vai ne? – Čailijs brīdinoši pakratīja pirkstu. – Un varu saderēt, ka viss, ko redzēji te, šo vēlēšanos tikai pastiprināja. Pilnīgi bezcerīgs gadījums, vai ne?

– Tu to pateici, nevis es. Diemžēl tu aizej, un nav neviena cita, kurš varētu lietu uzņemties, neprasot izskatīšanas atlikšanu. Un man patlaban ir mazliet brīva laika.

Mēs jau bijām nonākuši pirmajā stāvā, un kabīnes durvis atvērās.

– Jā, protams, Džeison. Paldies. Toms ir krietns puisis un pelnījis visu to labāko.

Man bija piecdesmit dienu, lai visiem spēkiem palīdzētu virsleitnantam Tomasam Deividam Stoleram.