Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 22

Sēdēdams uz soliņa, Bobijs Hiltons nolūkojās pāri parkam, kas šajā gadalaikā bija gandrīz tukšs. Vien divi bērni mēģināja savelt bumbās slapjā sniega paliekas.

– Jūs zināt, ka nemiernieki izmanto bērnus, – viņš teica. – Dažkārt kā aizsegu. Dažkārt tiem uzvelk pašnāvnieku vestes. Dažkārt nepilngadīgajiem iedod ieročus un pavēl atklāt uguni. Neko jūs nezināt. Sasodīts, neko!

– Es jums ticu, – es apgalvoju. – Un ne mirkli nešaubos, ka tā notiek.

Hiltons sāka bakstīt zobus, lai nomierinātos un atbrīvotos no atmiņām, kas tik dziļi viņu ietekmējušas.

– Ar ko tas beidzās? – es jautāju. – Viņa personas lietā es neko tādu neatradu.

– Mēs izsaucām bruņotu helikopteru. – Joprojām vērdamies tālumā, Hiltons papurināja galvu un paskatījās uz mani. – Sākās uzlidojums. Uzlaida piecas vai sešas kārtas pa māju. Nolīdzināja to līdz ar zemi, iznīcināja bunkuru un dumpiniekus. Komandā, kas pēc tam pārbaudīja drupas, manis nebija. – Viņš saviebās. – Bet meitenīte gāja bojā. Varbūt tika saraustīta gabalos. Diemžēl. Manuprāt, bija septiņi mirušie, varbūt astoņi.

– Kas notika ar Tomu?

Paraustījis plecus, Hiltons paliecās uz priekšu. Diena bija dzestra, taču šiem veterāniem, kā varēja spriest, pret aukstumu nav iebildumu.

– Lai kas arī notika, viņš par to klusēja. Varbūt lēnāk reaģēja un mazāk runāja, taču pārāk vaļsirdīgs viņš nekad nav bijis. Viņš turpināja dienestu. Bija arī citas misijas. Bet viņš visu paturēja pie sevis. – Hiltons palūkojās uz mani. – Saprotiet, par to tuneli mēs neko nezinājām. Mūsu izlūkošana Mosulā tobrīd nekam nederēja. Izrādījās, ka izveidots vesels tuneļu tīkls, pa kuru teritorijā iekļūst ārvalstu kaujinieki. Tiek lēsts, ka mēs iznīcinājām pāris tūkstošu šaujamieroču, vairāk nekā simts kilogramu heroīna un likvidējām lielu teroristu vervēšanas shēmu. Pateicoties Tomam. Bet viņš neuzskatīja sevi par varoni, jo bija nogalinājis neapbruņotu meitenīti. Es dzirdēju, kā viņš pavēlēja meitenei nomest ieroci. Sasodīts! Viņš gluži vienkārši nesaprata, ka tā ir rotaļlieta. To nekad nevar zināt. Tu atrodies notikuma vietā, aci pret aci ar ienaidnieku. Sarunām nav laika.

Roberts Edvards Hiltons pirms diviem mēnešiem bija pabeidzis savu otro misiju Irākā. Viņš bija aptuveni divdesmit piecus gadus vecs, neliela auguma un plecīgs, ar pūtainu seju un priekšlaicīgi izkritušiem tumšiem matiem. Valsts nodrošinātā advokāta izmeklētāji nebija ar Hiltonu runājuši, jo tobrīd viņš joprojām atradās kaujas laukā. Tagad viņš bija atgriezies savās mājās Rasīnā Viskonsinas štatā, kur Džoelam Laitneram izdevās viņu uzmeklēt.

Džoels sēdēja man blakus – drošības labad, gadījumam, ja Hiltons atteiktos sadarboties tiesā, – un klusēdams pierakstīja sarunu.

– Tātad Toms pilsētā nošāvis sievieti. Nolādēts. – Hiltons sakrustoja kājas, bet rokas uzlika uz sola atzveltnes. – Pēctraumatiskā stresa sindroms? Viņš vēlreiz pārdzīvojis Mosulā pieredzēto?

– Tā izskatās, – es atbildēju. – Pēc nopratināšanas ieraksta noskatīšanās tāds iespaids rodas. “Nomet ieroci, nomet ieroci, kāpēc tu nenometi ieroci?” Baisi.

– Nabaga Toms.

Hiltonam acīs sariesās asaras, un šo emociju dēļ viņš sajutās neveikli, it kā viņam kāds pārmestu kļūdu.

– To sievieti viņš nošāva ar Gloka sistēmas pistoli, – es sacīju, lai palīdzētu Hiltonam atgūties no sāpēm un pievērsties kaut kam citam. – Vai viņš jebkad ir lietojis tādu ieroci?

Mirkšķinādams Hiltons apslāpēja asaras, ar delnas virspusi noslaucīja degunu un nopūtās.

– Armijā? Nedomāju vis. Toms to būtu nopircis?

– Nezinu, nopircis vai kā citādi ticis pie ieroča. Viņš ir bezpajumtnieks. Varbūt iemainījis pret kaut ko. Varbūt kādam atņēmis. Sērijas numurs ir novīlēts.

– Jūsu izmeklētājs teica, – Hiltons apdomājies sacīja, – ka iešauts starp acīm.

– Tieši tā.

– No kāda attāluma?

– Čaulītes atrastas desmit pēdu attālumā.

– Ar tādu ieroci tas ir lielisks šāviens. – Hiltons pavīpsnāja.

Džoels Laitners bija domājis tāpat. Manās smadzenēs kaut kas sakustējās. Noformējās kāda atskārta.

– Jums vajadzētu liecināt, – es ieminējos. Sirds zaudēja ritmu, kad iztēlojos izteiksmi tiesneša Bērtranda Neša sejā. Par atklājumiem izmeklēšanas gaitā bija jāpaziņo trīsdesmit dienas pirms prāvas. Tagad bija atlikušas tikai divdesmit septiņas. Man būs vajadzīga tiesas atļauja, lai iesniegtu attiecīgos dokumentus. Un tiesnesim šādās lietās nebija humora izjūtas.

Hiltons nopūtās un piecēlās no sola. – Tas jāizlemj Tomam, – viņš noteica.

– Toms neiesaistās.

– Paklau, puiši! – Šķita, ka Hiltons beidzot sajutis, cik auksts ir laukā. Viņš sabāza rokas kabatās. – Es ar jums sarunājos tikai tāpēc, ka Toms atsakās to darīt. Vai nespēj. Šī informācija jums bija vajadzīga. Varbūt viņam tas būs kā grūdiens. Bet tiesā es liecināšu tikai tad, ja Toms piekritīs. – Viņš stingri palocīja galvu. – Vai skaidrs?

Tieši to es gaidīju. Ideāla šī situācija nelikās. Ketija Rubinkovska bija vairāk nekā divdesmit gadus veca neapbruņota baltādaina sieviete, nevis irākiešu meitenīte ar ūdenspistoli. Viņai iešauts pierē ar pistoli, nevis krūtīs ar šauteni. Un klusa Amerikas pilsētas iela janvārī noteikti nelīdzinās svilinoša karstuma apņemtam briesmu perēklim Irākas pazemes tunelī.

Varētu apgalvot, ka ir daudz netiešu pierādījumu, piemēram, ieroča izvēlē – armijā izmantotas šautenes nav tik pieejamas tādam klaidonim kā Toms. Diemžēl bija arī jāatzīst, ka aizstāvības argumenti ir tālu no izcilības.

Vienalga, es jutos tuvu atrisinājumam. Vēl vairāk – pat tāds ciniķis kā es aptvēru, ka tā patiešām noticis. Tā bija patiesība.

Un patiesība mani satricināja vairāk par visu. Ne vienmēr advokāts meklē patiesību. Prokuratūra meklē pierādījumus, lai nostiprinātu apsūdzību, savukārt advokāts meklē iespējas to izgāzt. Prokuratūra mēģina visu izskaidrot, savukārt advokāts cenšas visus apmulsināt. Kā es teicu Torijai: “Lielākā daļa manu aizstāvamo ir vainīgi.” Šāds secinājums novēla kādu nastu no maniem pleciem. Es joprojām pūlēšos uzvarēt prāvā, taču arī zaudējums – lai kā man nepatiktu zaudēt – manu vairogu neiedragās. Dziļi sirdī es biju pārliecināts, ka mani klienti ir saņēmuši pēc nopelniem. Taču tagad es jutos citādi. Tagad es skaidri zināju, ka tonakt mans klients cietis no pēctraumatiskā stresa sindroma. Tas vairs nebija tikai arguments. Tā vairs nebija teorija.

Toms Stolers būtu jāattaisno. Un tas, kur viņš pēc prāvas nonāks – cietumā vai slimnīcā –, bija pilnībā atkarīgs no manis.