Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 6

Šerifa palīga pavadībā iedams uz aresta telpām, mans klients Ronaldo Deitons izskatījās krietni labāk nekā pēdējā laikā. Kaut arī apsolījis, ka vēlāk aiziešu, lai mēs varam apspriest nākamās dienas norisi tiesas zālē, es jau zināju, ka vairāk lieciniekus neiztaujāšu un sekos noslēguma runas. Es nevēlējos dot apsūdzībai iespēju samācīt jaunus tekstus savai zvaigžņu lieciniecei, kura nemaz tāda zvaigzne, kā izrādās, nebija.

– Kolariča kungs?

Es pagriezos un ieraudzīju sirmu pusmūža sievieti ar vēja appūstu bažīgu seju un kopā sakļautām plaukstām kā lūgšanā. Tāds izskats mani nepārsteidza. Krimināltiesas gaiteņos negadījās bieži sastapt laimīgus cilvēkus.

– Mani sauc Dīdre Meilija, – viņa sacīja.

– Priecājos iepazīties, – es sacīju. Māte ir izaudzinājusi pieklājīgu zēnu. Par tādu parasti tiek uzskatīts mans brālis Pīts, taču arī es protu parādīt sevi no labākās puses.

– Tas bija… iespaidīgi, – sieviete sacīja. – Vai neiebildīsiet, ja pajautāšu… Kā jūs zinājāt, ka viņa nesēdēja pie Pontiac stūres?

Tiesas zāle pamazām tukšojās. Zvērinātie jau sen bija aizgājuši, prokurori arī.

– To es nezināju. Bet sapratu, ka viņa melo.

Dīdre mani pētīja. Varbūt gluži vienkārši vēl nebija izlēmusi, ko jūt pret mani – apbrīnu vai riebumu.

– Manam māsasdēlam ir vajadzīga jūsu palīdzība, – viņa sacīja. Tātad varam secināt, ka tā ir apbrīna. – Viņš ir apsūdzēts… noziedzīgā nodarījumā. Tā viņi to dēvē. Slepkavībā. Viņam ir valsts iecelts advokāts, bet man gribētos, lai šo pienākumu uzņemas kāds cits.

– Kā sauc advokātu? – Braiens Čaildress.

– Skaidrs. Viņš ir ļoti labs. – Es Čailiju pazinu jau kopš studiju laikiem, un viņš pēc augstskolas absolvēšanas strādāja valsts advokātu birojā, taču drīzumā grasījās iet prom.

“Interesanti, vai Dīdre to zina?”

– Ļoti labs, taču grasās iet prom no darba, – viņa paziņoja.

“Atbilde saņemta.”

– Un es vēlētos, lai manu māsasdēlu pārstāvat jūs, Kolariča kungs.

“Tas birojam būs pamatīgs trieciens,” es spriedu. “Lielākoties visi tur ir labi, bet pārāk noslogoti, tādēļ klienti nereti jūtas pamesti novārtā.”

– Naudas man nav daudz, – Dīdre turpināja. – Bet… ja jūs pagaidītu, es atrastu iespēju samaksāt. – Šai sievietei bija aptuveni sešdesmit gadu, tātad izredzes nopelnīt vairs nebija pārāk augstas. – Toms ir jauks zēns, taču slims. No Irākas atgriezās kā pilnīgi cits cilvēks. Es mēģināju viņu pieskatīt, bet nespēju. Saprotiet, manam vīram ir multiplā skleroze, un es nevarēju pienācīgi rūpēties par Tomu. Man ir tāda sajūta, ka notikušais ir uz manas sirdsapziņas.

Un man bija tāda sajūta, ka ar mani spēlējas. Krustmāte Dīdre krietni nopūlējās. Atlika vien gaidīt, kad viņa saļims, lai es varētu viņu notvert.

– Viņa vecāki ir miruši, – Dīdre piebilda. – Es esmu vienīgā viņa radiniece.

“Vai man būtu jāglābj arī slīkstoši bāreņi? Bet Dīdrei paveicies, ka man ir lielisks noskaņojums.”

– Labi, es ar viņu satikšos, – es sacīju. – Bet pagaidām nekādus solījumus nedošu.