Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 15

Es atkal iemaldījos “Pie Vika” – bārā, kam devu priekšroku, ja nespēju atrast kompanjonus iedzeršanai. Ja tu sasniedz trīsdesmit piecu gadu vecumu, tad piepeši izrādās, ka lielākajai daļai tavu draugu ir sievas un bērni, tāpat kā man kādreiz. Un, lai arī pieci martini brīnišķīgā vietējā krodziņā pirmdienas naktī izklausījās pievilcīgi, viņiem allaž izvirzījās citas prioritātes. Un arī man tādas kādreiz bija.

Sēdēju es ierastajā vietā – puslokā izvietotās bāra letes vienā galā – un biju manāmi iereibis, jo dienā aizmirsu paēst. Bārs jau bija patukšs, un es piepeši atcerējos notikumu ar tiem diviem tipiem, kas pirms divām dienām uzmācās dāmai.

Tad es aizdomājos par Tomu Stoleru un maniem trim nesekmīgajiem mēģinājumiem atklāti izrunāties ar viņu. Šona apspriedās ar mūsu ekspertu doktoru Baraniku, tomēr mūsu austajā aizstāvības audeklā joprojām bija daudz caurumu. Ar to vajadzēs samierināties. Bet, kā jau teicu savai komandai, ja mēs kārtīgi pastrādāsim, zvērinātajiem būs vieglāk saprast sarežģītos argumentus ap nepieskaitāmību. Neatkarīgi no tā, vai viņi vēlēsies mūsu klientu attaisnot vai nevēlēsies.

Mani māca nogurums. Šī bija pēdējā diena, kad aizstāvība un apsūdzība Toma Stolera lietā varēja iesniegt savus atklājumus – informāciju, ko drīkstēs izmantot tiesā, – un liecinieku sarakstus. Lai kā cilvēks censtos plānot savu darbu, beigās vienmēr pietrūkst laika. Un pie tiesneša Bērtranda Neša neko nedrīkstēja aizmirst. Ja dokuments nav iesniegts paredzētajā termiņā, prāvas laikā to izdarīt vairs nebūs iespējams.

Es pacēlu glāzi, lai bārmenis ielej man piekto vodku. Protams, es neesmu alkoholiķis… nu, tā droši vien apgalvo katrs alkoholiķis. Nē, es noteikti atšķiros no citiem – un arī tā apgalvo visi. Es necenšos slēpties no kaut kā vai aizmiglot skatu uz realitāti. Pēdējā laikā ar realitāti es visnotaļ labi tiku galā, bet nebija iemesla būt gauži apmierinātam. Es joprojām ilgojos pēc sievas un meitas tik izmisīgi, ka nereti bija grūti elpot, taču iemācījos sadzīvot ar šo stāvokli.

Bet dzēru es tādēļ, lai naktī varētu iemigt. Es biju zaudējis spēju iegrimt rāmā sapņu valstībā. Ja izdevās iemigt, es gulēju kā nosists, bet tiktāl vēl vajadzēja nonākt.

Bārmenis nolika man priekšā vīna glāzi ar ledus kubiņiem un citrona un laima šķēlītēm. Es ilgi uz to raudzījos.

– Pie velna, kas tas ir? – es pajautāju.

– Dzirkstošs vīna kokteilis. No dāmas.

Es pievērsos telpas stūrim. Nodalījumā sēdēja tā pati sieviete tajā pašā baltajā mētelī. Nez kā es nebiju pamanījis viņas ierašanos.

Viņa pienāca man klāt. Kopš iepriekšējās reizes es biju par viņu domājis. Varbūt pat jutos ieintriģēts – tas droši vien būtu atbilstošākais vārds. Tādā tuvumā viņa izskatījās tikpat pievilcīga – neliela auguma, meitenīga. Izrādījās, ka viņai ir iešķība mute, piesardzīgs skatiens, burvīga bāla āda un vasarraibumi. Un viņa sasodīti labi smaržoja.

– Tu taču vēlējies to kokteili, – viņa sacīja.

– Lieliski, – es norūcu. Šķita, ka viņa kaut ko apsver un vēl nav izlēmusi, vai vajadzētu apsēsties. – Tu gribi man pateikties, bet nevari izdomāt, kā tieši to izdarīt. Tu taču pati spēj par sevi parūpēties un nealksti pēc vīrieša, kurš glābj nelaimē nonākušu dāmu. – Svešiniece uzjautrināta klausījās. – No otras puses – tie divi tēviņi tomēr likās draudīgi. Varbūt tu novērtēji viņus par zemu, tāpēc juties atvieglota, kad es iznācu no bāra un piedāvāju palīdzību.

Tu vienlaikus pateicies un dusmojies.

Klausīdamās viņa kodīja lūpas. Gaidīja turpinājumu, taču es tobrīd pētīju viņas muti un ļāvu, lai mana iztēle pievēršas krietni tumšākām un kaistošākām vietām. Kā mēdz teikt, es nodevos tukšiem sapņiem. Mohandass Gandi piepeši sāka izskatīties pēc Hjū Hefnera.

– Kā man izdodas? – es pajautāju.

– Minēšana?

– Neapšaubāmi, tas noderēs sākumam.

– Lieliski, – viņa atbildēja. – Tu esi apburošs, saprotošs un ļoti uzticams.

– Neaizmirsti, ka es tevi izglābu.

– To nav iespējams aizmirst.

– Iedzer kopā ar mani! – Es norādīju uz krēslu.

Kādu mirkli viņa vilcinājās, un acīs iemirdzējās jautrība.

– Zini, es tiešām gribēju pateikties.

– Malkojot tev būs pietiekami daudz laika. Es pat ļaušu tev izmaksāt, ja tādējādi tu jutīsies labāk.

– Bet tu apgrūtini man šo pateikšanos.

– Aiz skarbuma maskas es slēpju jūtīgu, ievainojamu dvēseli.

– Un tu esi precējies. – Viņa norādīja uz manu kreiso roku. – Lai gan šovakar gredzenu esi noņēmis.

Viņai taisnība. Uz pirksta joprojām varēja redzēt bālu svītriņu. Gredzenu es noņēmu pirms dažiem mēnešiem, taču iespieduma pēdas vēl nebija izgaisušas.

– Tad jau tev labāk iet, – es ieminējos.

Bārmenis blakus vīna glāzei nolika vodku. Es aizgriezos no dāmas, lai iedzertu. Pagāja vairākas minūtes, bet viņa pat nepakustējās.

– Paldies, ka tovakar man palīdzēji, – viņa beidzot ierunājās.

– Nieki.

– Es neesmu radusi, ka cilvēki man palīdz.

Šo atziņu es atstāju bez atbildes un izdzēru atlikušo vodku. Efekts bija tūlītējs.

– Tu tomēr neesi precējies, vai ne? Es kļūdījos.

– Vairs neesmu. – Es noliku glāzīti.

– Tev ir pildspalva?

“Vai man ir pildspalva? Nē, nav.” Bet bārmenim bija. Tāpat kā vēl viena vodkas glāzīte.

Viņa pasniedza man papīra lapiņu. Uz tās bija uzrakstīts vārds “Torija” un tālruņa numurs.

– Varbūt gribēsi man kādreiz piezvanīt, – viņa paskaidroja.

– Paldies, – es noburkšķēju, bet mana jaunā paziņa jau devās uz durvju pusi.