Читать книгу Adrenalīns - Deivids Elliss - Страница 12

Doktors Sofians Baraniks atslīga krēslā mūsu apspriežu telpā. Salīdzinot ar citiem ekspertiem, viņš bija diezgan jauns – CV liecināja, ka viņam ir četrdesmit četri gadi –, taču iesirmo matu un biezās bārdas dēļ likās vecāks. Viņš izskatījās pēc ārzemnieka, lai gan balsī nejautās akcents, tātad varēja spriest, ka viņš dzimis Amerikā. Bet man bija vienalga. Es nezināju viņa tautību, taču vārds vedināja domāt par izcelsmi no Indijas, Tuvajiem vai Tālajiem Austrumiem.

Un daudzi zvērinātie mēdza uzticēties šādiem ekspertiem. To var dēvēt par apgriezto rasismu, labvēlīgo rasismu vai ignoranci, taču tas likās būtiski. Šķita, ka zvērinātos nemoka aizspriedumi pret ekspertiem no Āzijas vai Indijas un drīzāk viņi tos ciena. Gluži kā ikviens advokāts, es biju gatavs izmantot jebkuru izdevību.

– Šī ir sarežģīta lieta, – ārsts sacīja. Krekls viņam bija netīrs, kaklasaite sasieta nevīžīgi. – Viņš cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma un šizofrēnijas. Šaušanas laikā varēja izpausties abu slimību simptomi.

Tādam paziņojumam es jau biju gatavs. Mēs ar Braienu Čaildresu to apspriedām. Iespējams, pēctraumatiskā stresa sindroma iespaidā Toms Stolers iedomājās, ka atrodas Irākā, vai arī viņam radās šizofrēnijas izraisītas halucinācijas.

– Vai jums tas ir svarīgi? – ārsts jautāja.

Īstais jautājums.

– Man jāpierāda garīgas novirzes, – es atbildēju. – Tātad der abas diagnozes. Manuprāt, teorētiski ir vienalga, kuru jūs apstiprināsiet. Taču zvērinātajiem tas nepatiks.

Vairāk gan es vēlējos, lai tas būtu pēctraumatiskā stresa sindroms, jo tādējādi man radās iespēja izstāstīt zvērinātajiem visu par Irākas veterāna mokošajiem piedzīvojumiem. Taču doktoram Baranikam to atklāt es negribēju.

– Man ir pieredze liecināšanā par pēctraumatiskā stresa sindromu, – ārsts atzina. – Diemžēl tikpat vienkārši varu Tomam diagnosticēt hebefrēno šizofrēniju. Ir vienalga, par ko mēs ar viņu runājam. Es varu viņu novērot un pēc tam nolasīt novērojumu un laboratoriskos rezultātus. Varas iestādes viņam nodrošina antipsihotiskus medikamentus un līdzekļus, kas stabilizē garastāvokli, un tie atbilst manai diagnozei. Tātad tā apstiprinās. Bet pēctraumatiskā stresa sindroms? Man būtu jāzina, kas ar viņu noticis šaušanas laikā un kas noticis Irākā. Un tas nozīmē, ka Tomam būtu jārunā ar mani. Par Irāku un to nakti, kad viņš uzbruka sievietei. Bet to viņš nedarīs.

Es sagumu. Čaildress jau bija stāstījis par šo problēmu, tomēr no eksperta mutes secinājums vairāk līdzinājās adatai, kas iedurta cerību balonā.

– Bet vispār jūs varētu liecināt par pēctraumatiskā stresa sindromu, – es ieminējos.

– Protams.

– Mēs visi droši vien piekristu, ka cīņas Irākā nebija nekas jautrs.

– Īpaši armijas reindžeram.

– Un konkrētā nakts… Toms par to nerunās, taču jums ir nopratināšanas videoieraksts.

– Jā. Un es esmu pārliecināts, ka tajā redzama pēctraumatiskā stresa sindroma epizode.

Saodis lielo iespēju, es palocīju galvu.

– Un būtu vien godīgi pieņemt, ka viņš, skatīdamies uz upura fotogrāfiju, izjuta tādus pašus pēctraumatiskā stresa sindroma simptomus kā šaušanas laikā, vai ne?

Ārsts palūkojās uz mani. Te nu bija mana lielā iespēja.

– Tā tiešām varētu būt, – viņš sacīja, – bet… vai es pilnā zinātniskā pārliecībā varu apgalvot, ka Toms, nošaujot to sievieti, cieta no pēctraumatiskā stresa sindroma?

Uz savu jautājumu viņš neatbildēja. Un tā bija ļoti skaidra atbilde.

Šona Tāskere ieklepojās.

– Jūs teicāt, ka varas iestādes dod Tomam šizofrēnijas zāles?

– Es teicu, ka medikamenti atbilst konkrētajai diagnozei. – Doktors Baraniks pasmaidīja, it kā gribētu atvainoties. – Es negribu skaldīt matus. Antipsihotiskie medikamenti palīdz kontrolēt mānijas un halucinācijas, savukārt līdzekļi, kas stabilizē garastāvokli, nomierina pacientu. Un es ar šādām metodēm ārstētu hebefrēno šizofrēniju. Tomēr jāatzīst, ka šīs zāles izraksta arī slimniekiem ar citām diagnozēm. Tātad ir iespējams, ka varas iestādes viņu neuzskata par šizofrēniķi.

Ieklausīdamās Šona māja ar galvu. Man vienmēr ir licies mokoši sarunāties ar mediķi, kurš spēj apgāzt visu, ko pats iepriekš teicis. Ir nepieciešama plūsmkarte, lai izsekotu viņa domai. Tieši tāpat daudzi cilvēki jūtas pēc sarunas ar advokātu.

– Vai Boidas centrā Tomam bijušas mānijas vai halucinācijas?

Doktors Baraniks paraustīja plecus.

– Man nekas tāds nav zināms. Taču tas nenozīmē, ka tādas lēkmes nav bijušas. Iespējams, ka viņš par tām nevienam nav stāstījis. Hebefrēnās šizofrēnijas slimnieki parasti ir ļoti noslēgti. Toms var sēdēt krēslā un klausīties jūsu vārdos, bet viņa prāts joņo simts dažādos virzienos. Un medikamenti būtiski nomāc emocijas, tātad simptomi var neparādīties.

– Īpaši gadījumos, ja šos simptomus neviens necenšas ievērot, – es piemetināju.

– Tieši tā. – Doktors Baraniks norādīja uz mani. – Korekcijas sistēma, īpaši pirmstiesas stadijā, pieprasa, lai viņš būtu mierīgs un piekāpīgs. Varas iestādes nav ieinteresētas risināt viņa problēmas.

– Viņi neārstē Tomu, – Šona secināja. – Viņi tikai uzliek plāksterus ievainojumiem.

– Precīzi teikts. Tomam vajadzīgi medikamenti, bet vienlaikus vajadzīga arī psihoterapija, sociālā un profesionālā apmācība. Varbūt pat elektrokonvulsīvā terapija. – Ārsts papurināja galvu. – Pirmstiesas ieslodzījumā, kas jau pēc definīcijas ir īslaicīga padarīšana, nekas tāds viņam nav pieejams. Štata varas iestādes neparedz līdzekļus ilgtermiņa ārstēšanai.

Tā bija traģiska patiesība, ko esmu dzirdējis jau gadiem, bet tobrīd man prātā bija daudz aktuālāki jautājumi.

– Atgriezīsimies pie šaušanas, – es ierosināju. – Vai ir iespējams, ka Tomam bija nevis pēctraumatiskā stresa sindroma epizode, bet šizofrēnijas ierosinātas halucinācijas?

Un to iespaidā viņš nogalināja Ketiju Rubinkovsku?

– Teorētiski jā, – atbildēja doktors. – Bet, kā jau teicu, es nevaru te sēdēt un apgalvot, ka Tomam bijušas kādas halucinācijas. Un tāpat es nevaru liecināt par to, kādas un cik spēcīgas tās bijušas. – Es nopūtos, bet ārsts turpināja: – Un vēl… Ja par simptomiem Toma gadījumā man būs jāliecina teorētiski, jo tie nebūs fiksēti, es būšu spiests atzīt, ka lielākoties šizofrēniķi pastrādā noziegumus pret sevi. Realitāte krietni atšķiras no tā, ko rāda televīzijā.

Šona uzsita ar pildspalvas galu pa savu piezīmju mapi.

– Bet pēctraumatiskā stresa sindroms… – viņa iesāka. – Vardarbības izpausmes pēctraumatiskā stresa sindroma kontekstā ir normāla parādība.

– Pierasta. Daudz ierastāka nekā šizofrēnijas ierosināta vardarbība pret citu personu.

Es palūkojos uz Šonu. Mēs abi pūlējāmies izlemt, kurš virziens būtu vieglākais.

– Toms cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma, – ārsts turpināja. – Es zinu, ka štats apstrīdēs šādu diagnozi, bet es savu viedokli varu pamatot. Notikušajam tas ir vislabākais izskaidrojums. Manuprāt, sindroma piemērs ir fiksēts video. Un viņa uzvedība liecina par to. Nē, par Irāku viņš man diemžēl nestāstīs, taču tāda izvairība pierāda to, cik slikti viņš jūtas. Vai jums viņš ir sūdzējies par karstumu?

– Jā, – es atbildēju, pamājis ar galvu.

– Karstums viņam atgādina par Irāku. Smacīgā palāta cietuma slimnīcā, protams, nemaz nelīdzinās Tuvo Austrumu tuksnešiem, bet kalpo kā atgādinājums. Un Toms izvairās no visa, kas līdzinās Irākai. – Izklausījās loģiski. – Turklāt viņš pauž vispārēju neieinteresētību. Patiesībā viņš ir fatālists, vai ne?

– Viņš apgalvoja, ka viņam ir vienalga, kurš būs viņa advokāts, un grib, lai prāva beidzas pēc iespējas ātrāk, – es sacīju. – Mēs esam tikušies divas reizes un lielākoties apspriežam to, ka viņš nerunās par slepkavības nakti vai militāro pieredzi. Un viņš nepiekritīs lietas atlikšanai.

Klusums. Advokāti to izmanto, lai apsvērtu un apstrādātu iegūto informāciju, kas palīdzētu papildināt juridiskos argumentus un glābtu klientu. Māksla, nevis zinātne. Fakti mēdz būt dažādi, un tiem ne vienmēr jārindojas kārtīgā, nevainojamā izskaidrojumā.

– Pēctraumatiskā stresa sindroms, – ieminējās Šona.

Es ievilku elpu.

– Piekrītu.

– Lai būtu pēctraumatiskā stresa sindroms, bet viņam jāaizpilda vairākas veidlapas, – ārsts atgādināja. – Pretējā gadījumā mana liecība par slepkavības nakti būs visnotaļ teorētiska.

– Sapratu. – Es nopūtos. Lieta izrādījās daudz sarežģītāka, nekā man sākumā šķita.

– Prāva paredzēta pirmajā decembrī? – ārsts pajautāja.

– Tieši tā. Vismaz pagaidām tā tiek plānots.

– Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kad aicināsiet mani liecināt?

– Patlaban nav. Pirmais decembris ir trešdiena. Mēs izvēlēsimies zvērinātos, tad vairākas dienas aizņems prokuratūras uzstāšanās. Tātad jūsu iznāciens varētu būt apmēram pēc nedēļas. Iespējams, ka astotajā vai devītajā datumā.

– Tas derēs. Septītais gan būtu pagalam nepiemērots.

Es nopūtos.

– Doktor, jums vajadzētu būt pielaidīgākam.

– Tādēļ jau es pavaicāju. Septītajā es noteikti nevaru. Pienākums pret reliģiju.

– Labi… Pret kādu reliģiju?

– Islāmu, – doktors Baraniks atbildēja.

– Ak tā. – Es apstulbu. – Interesanti.

– Kāpēc? Tāpēc, ka es liecināšu par labu cilvēkam, kurš piedalījies militārā operācijā, okupējot musulmaņu valsti?

“Apmēram tā,” es domās atbildēju. “Man nepiemīt izcils politkorektums. Lai gan jāatzīst, ka otra cilvēka piekoptā reliģija man ir diezgan vienaldzīga un es pat īsti nezinu, kāda ir mana attieksme pret savu reliģiju. Es neesmu pārāk jūtīgs.”

Sofians Baraniks pasmējās par manu minstināšanos.

– Nomierinieties, Kolariča kungs! Amerikā musulmaņi ir uzaudzējuši biezu ādu.

“Citādi jau nemaz nevar būt.” Savulaik viņi pāris jūdžu uz rietumiem no mūsu pilsētas darījumu rajona uzbūvēja gigantisku mošeju, kas tika pasludināta par lielāko Vidējos Rietumos. Celtniecība tika pabeigta divtūkstoš pirmā gada vasarā, dažas nedēļas pirms vienpadsmitā septembra. Apstākļus sarežģīja arī nosaukums – “Masjida al-Kādira”. Nelaimīgā kārtā tas ļoti atgādināja nosaukumu teroristu grupai, kas uzbruka Amerikas Savienotajām Valstīm. Tolaik es biju vientuļš prokurors un katru dienu pa ceļam uz darbu gāju garām šai mošejai. Protesti, piketi un draudi turpinājās mēnešiem ilgi, un beidzot musulmaņi piekrita noņemt plāksni ar nosaukumu, kas tomēr palika nemainīts.

Beigās izrādījās, ka mošejas dēļ – cik nu kāds vēlējās tam ticēt – no tuvējās apkārtnes pazuda bandas, narkotikas un algoti slepkavas. Ik mēnesi mošejā dala ēdienu un drēbes, un musulmaņi ir daudz darījuši, lai iekļautos vietējā sabiedrībā.

Es iegrimu domās. “Doktora Baranika reliģija man varētu palīdzēt prāvā. Ja liecības sniegšanas laikā es varētu pieminēt islāmu, viņa vārdi liktos vēl ticamāki. Musulmaņu psihiatru diez vai kāds apsūdzētu pārliekā labvēlībā pret amerikāņu karavīru.”

Viņš pakratīja ar pirkstu.

– Mums jāpanāk, lai Toms runā, Kolariča kungs. Ar mani viņš nerunās. Un ar štata varas iestāžu izraudzītu ārstu arī ne. – Baraniks cieši raudzījās uz mani.

– Jūs uzskatāt, ka viņš runās ar mani? – es pajautāju.

– Labāk lai runā! – Doktors Baraniks paņēma no krēsla atzveltnes savu mēteli. – Citādi mums nav izredžu uzvarēt šai prāvā.