Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 10

Kristjens nemitīgi laiž pirkstus caur matiem un soļiem mēro savu kabinetu. Viņš izmanto abas rokas, pauzdams divkāršu izmisumu. Tik ierastais, dzelžainais savaldīgums ir pagaisis.

– Es nesaprotu, kāpēc tu man to neteici, – viņš rājas.

– Nebija nepieciešamības. Neesmu radusi stāstīt par savu seksuālo pagātni visiem, ko vien sastopu. Mēs taču gandrīz nemaz neesam pazīstami. – Es vēl joprojām pētu savas rokas. Kāpēc es jūtos vainīga? Kāpēc viņš ir tik nikns? Es piesardzīgi uzmetu skatienu Kristjenam.

– Par mani tu tagad zini daudz vairāk, – viņš atcērt un sakniebj lūpas. – Es nojautu, ka esi nepieredzējusi, bet jaunava! – Viņš to izspļauj kā lamuvārdu. – Velns parāvis, Ana, es nupat tev parādīju… – Kristjens ievaidas. – Lai Dievs man piedod! Vai kāds cits tevi ir skūpstījis, izņemot mani?

– Protams! – Es cenšos izskatīties apvainojusies. Labi, varbūt kādas divas reizes…

– Un neviens kārtīgs jauneklis nav tevi savaldzinājis? Es gluži vienkārši nesaprotu. Tev ir divdesmit viens gads, gandrīz divdesmit divi. Tu esi ļoti skaista meitene. – Kristjens atkal izlaiž pirkstus caur matiem.

Skaista. Es tīksmē piesarkstu. Kristjens Grejs mani uzskata par skaistu meiteni. Es saviju pirkstus kopā un cītīgi vēroju tos, mēģinādama apvaldīt muļķīgo smaidu. Varbūt viņš ir tuvredzīgs. Atgriezusies mana miegainā zemapziņa. Kur tā slēpās, kad bija man nepieciešama?

– Un tu nopietni apdomā to, ko piedāvāju es, kaut gan tev nav nekādas pieredzes. – Kristjena uzacis savelkas kopā. – Kā tev izdevies vairīties no seksa? Paskaidro, lūdzu!

Es paraustu plecus.

– Neviens nav īsti, nu… – Atbildis manām prasībām, izņemot tevi. Un tu, izrādās, esi briesmonis. – Kāpēc tu uz mani tā dusmojies? – es nočukstu.

– Ne jau uz tevi. Es dusmojos pats uz sevi. Uzskatīju… – Kristjens nopūšas, brīdi vērīgi aplūko mani un beigu beigās papurina galvu. – Vai vēlies doties prom? – viņš saudzīgi painteresējas.

– Nē, ja vien tu pats negribi sūtīt mani mājās, – es nomurminu. Tikai ne to… es labāk palikšu šeit…

– Protams, nē. Man patīk tava klātbūtne. – Kristjens sarauc pieri un ieskatās pulkstenī. – Ir jau vēls. – Viņš pagriežas pret mani. – Un tu iekodies apakšlūpā. – Viņa balss ir piesmakusi, un viņš vēro mani, it kā prātā kaut ko apsvērdams.

– Piedod.

– Neatvainojies. Es arī vēlos tajā iekosties. Spēcīgi iekosties.

Es spēji ievelku elpu. Kāpēc viņš iedomājas, ka var man pateikt kaut ko tādu un es nekā nereaģēšu?

– Nāc, – Kristjens klusi aicina.

– Uz kurieni?

– Mēs tūlīt pat labosim situāciju.

– Ko? Kādu situāciju?

– Tavējo, Ana. Es mīlēšos ar tevi. Tūlīt pat.

– Ak tā. – Šķiet, ka grīda man zem kājām pazudusi. Es esmu situācija, kas jālabo. Man ir grūti paelpot.

– Protams, tikai tādā gadījumā, ja tu pati to vēlies. Es negribu pārkāpt nekādas robežas.

– Man šķita, ka tu nekad nemīlējies. Tev esot skarbs, mežonīgs sekss, – es atgādinu un krampjaini norīstos. Mana mute piepeši ir izkaltusi.

Kristjena lūpās parādās plēsīgs smaids, un es izjūtu tā iedarbību līdz pat kādai vietai dziļi pavēderē.

– Šoreiz es varu pieļaut izņēmumu vai arī apvienot abas nodarbes; gan jau redzēsim. Es tiešām vēlos ar tevi mīlēties. Lūdzu, ļaujies man. Es gribu, lai mūsu attiecības risinātos veiksmīgi, bet tev tiešām nepieciešama nojausma par to, kas gaidāms. Varam sākt tavu apmācību jau šonakt, ar pašiem pamatiem. Tas nenozīmē, ka esmu pārgājis romantikas pusē; tas ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, bet es to vēlos un ceru, ka arī tev tas būs tīkams. – Viņš nenolaiž skatienu no manis.

Manos vaigos sakāpj sārtums. Vēlēšanās tomēr mēdz piepildīties…

– Bet es neesmu paveikusi neko no visa, ko pieprasi savos nosacījumos. – Mana balss ir nedroša, un es izklausos aizelsusies.

– Aizmirsti tos nosacījumus. Šonakt nedomā par visiem sīkumiem, kurus nupat lasīji. Es tevi vēlos. Jau kopš brīža, kad četrrāpus iekriti manā kabinetā. Un es zinu, ka arī tu vēlies mani. Pretējā gadījumā tu šeit nesēdētu, rāmi spriežot par sodu un stingrajiem ierobežojumiem. Lūdzu, Ana, pavadi šo nakti kopā ar mani. – Kristjens sniedz man roku, viņa acis drudžaini mirdz… viņš ir satraukts, un es ielieku savu plaukstu viņējā. To sajutis, Kristjens spēji pievelk mani sev klāt, un es jūtu viņa augumu visā tā garumā. Viņš viegli noglāsta manu skaustu, apvij zirgastē sasietos matus ap plaukstas locītavu un nedaudz tos parauj, līdz esmu spiesta ielūkoties viņam acīs. Viņš lūkojas man pretī.

– Tu esi drosmīga sieviete, – viņš nočukst. – Tev izdevies mani apburt.

Šie vārdi ir kā eļļa, kas pielieta ugunij; manas asinis uzvirst. Kristjens pieliecas un maigi noskūpsta mani, ar mēli noglāstīdams apakšlūpu.

– Es vēlos tajā iekosties, – viņš noņurd un ļoti piesardzīgi paņurca manu apakšlūpu starp zobiem. Es iestenos, un viņš pasmaida.

– Lūdzu, Ana, ļauj man tevi mīlēt.

– Jā, – es nočukstu, jo tieši šī iemesla dēļ esmu ieradusies. Kristjena smaidā atplaiksnī uzvarētāja prieks; viņš palaiž mani vaļā, satver aiz rokas un ved tālāk dzīvoklī.

Viņa guļamistaba ir milzīga. Aiz stikla sienas slejas izgaismotie Sietlas debesskrāpji. Sienas ir baltas, bet mēbeles – gaiši zilas. Karaliskā gulta izskatās ļoti moderna, veidota no raupja, pelēcīga koka, līdzīga jūras krastā izskalotajiem, un tai ir četri stabi, bet nav baldahīna. Pie sienas virs gultas ir elpu aizraujoša, uzgleznota jūras ainava.

Es trīcu kā apses lapa. Ir pienācis liktenīgais brīdis. Pēc ilgas gaidīšanas es beidzot iepazīšu šo pasauli, turklāt kopā ar Kristjenu Greju. Es elpoju pavisam sekli un nespēju novērst skatienu no viņa. Kristjens atsprādzē pulksteni, noliek to uz kumodes, kas pieskaņota gultai, un novelk arī žaketi, kurai atrod vietu uz krēsla. Viņš ir ģērbies baltā, pogājamā kreklā un džinsos, izskatīdamies neticami pievilcīgs. Apsūbējušā vara krāsas mati ir sajaukti, krekla mala izlauzusies no džinsu gūsta, bet pelēkajās acīs vīd pārliecība un spēks. Viņš izkāpj no sporta kurpēm, pasniedzas lejup un kārtīgi novelk zeķes. Kristjena Greja pēdas… Kāpēc kailas pēdas ir tik erotiskas? Viņš pagriežas un maiguma pilnām acīm uzlūko mani.

– Tu droši vien nedzer tabletes.

Ko? Velns!

– Tā jau man šķita. – Kristjens atver kumodes augšējo atvilktni un izņem no tās prezervatīvu paciņu, nenolaizdams skatienu no manis.

– Vienmēr jābūt gatavam, – viņš nomurmina. – Vai vēlies, lai nolaižu žalūzijas?

– Man nav iebildumu, – es nočukstu. – Tu teici, ka nevienai sievietei neļauj gulēt tavā gultā.

– Kurš apgalvo, ka mēs gulēsim? – viņš painteresējas.

– Ak tā. – Apžēliņ!

Kristjens nesteidzīgi tuvojas man, pārliecināts un seksīgs, acīm gailot, un mana sirds spēji dauzās, liekot asinīm riņķot straujāk. Pavēderē izveidojas kvēlas, tveicīgas iekāres kamols. Viņš nostājas man pretī, lūkodamies lejup, man acīs.

Viņš ir tik sasodīti skaists…

– Te ir pietiekami silts, – Kristjens klusi nosaka un, satvēris manas jaciņas atlokus, uzmanīgi novelk to man gar pleciem. Salocījis apģērba gabalu, viņš to novieto uz krēsla.

– Vai tu kaut nedaudz nojaut, cik ļoti es tevi vēlos, Ana Stīla? – viņš nočukst, un man aizraujas elpa. Mans skatiens ir kā piekalts viņējam. Kristjens paceļ roku un tik tikko jūtami laiž pirkstus gar manu vaigu līdz zodam.

– Vai tu nojaut, ko es ar tevi izdarīšu? – viņš turpina, glāstīdams manu ādu.

Muskuļi visdziļākajā, slēptākajā auguma daļā saraujas, radot neprātīgi patīkamas izjūtas. Sāpes ir tik kairas un asas, ka man gribas aizvērt acis, tomēr esmu gluži kā apmāta un to nespēju. Kristjens pieliecas un mani noskūpsta. Viņa lūpas ir uzstājīgas un stingras, bet nesteidzīgas; tās māca mani pakļauties. Viņa pirksti pamazām atpogā manu kreklu, bet lūpas tikmēr bārsta ātrus, tik tikko jūtamus skūpstus pār žokļa līniju, zodu un mutes kaktiņiem. Pēc mirkļa krekls jau ir noslīdējis man no pleciem, un Kristjens ļauj tam nokrist uz grīdas. Viņš atkāpjas un brīdi vēro mani. Esmu uzvilkusi gaiši zilu mežģīņu krūšturi. Paldies Dievam!

– Ana, – viņš izdveš. – Tev ir brīnišķīga āda, gaiša un nevainojama. Es vēlos skūpstīt ikkatru tās collu.

Es pietvīkstu. Un kāpēc gan viņš apgalvoja, ka nespēj mīlēties? Es darīšu visu, ko vien šis vīrietis vēlas. Viņš izņem gumiju, kas satur manus matus, un spēji ievelk elpu, redzot, kā tie izplūst pār maniem pleciem.

– Man patīk brunetes, – Kristjens noņurd, un abas viņa plaukstas jau ievijušās manos matos tā, ka viņš satvēris manu galvu no abām pusēm. Viņa skūpsts ir prasīgs, mēle un lūpas mudina manu muti pavērties. Es iestenos un bikli ļauju mēlei tiekties pretī viņējai. Kristjens pierauj mani sev klāt, ar vienu roku vēl joprojām glāstīdams manus matus, bet otru laizdams lejup pa mugurkaulu līdz viduklim un zemāk. Viņa plauksta aptver manus dibena apaļumus, un viņš tos viegli saspiež, pievildams mani vēl tuvāk, līdz es sajūtu viņa cieto locekli.

Vēl joprojām skūpstīdama Kristjenu, es dobji ievaidos. Tik tikko spēju apvaldīt savas mežonīgās izjūtas – vai arī hormonus? – kas caurstrāvo manu augumu. Es neprātīgi vēlos šo vīrieti un ieķeros viņa augšdelmos, sataustīdama pārsteidzoši spēcīgos roku muskuļus. Biklām kustībām aizslidinu plaukstas augšup līdz viņa sejai un matiem. Tie ir mīksti un sajaukti. Es viegli paraustu tos, un viņš ievaidas, tuvinādams mani gultai, līdz tās mala atduras man pret pacelēm. Jau domāju, ka viņš nogrūdīs mani uz gultas, bet tas nenotiek. Kristjens palaiž mani vaļā un piepeši nokrīt ceļos. Viņš abām rokām satver manus gurnus un ar mēli izzīmē riņķi ap manu nabu, bet pēc tam maigiem kodieniem aizvirzās līdz vienam gurnu kaulam, no kura aizslīd pie otra.

– Mh… – es nesakarīgi izdvešu.

Kristjens ir nometies ceļos manā priekšā, es jūtu viņa mutes pieskārienus uz savas ādas, un tas ir neticami erotiski. Mani pirksti vēl joprojām ievijušies viņa matos, un es tos maigi pavelku, cenzdamās apvaldīt pārāk skaļo elpošanu. Viņš paceļ skatienu un uzlūko mani caur neiespējami garām skropstām, un viņa pelēkās, dūmakainās acis gluži vai apsvilina mani. Pasniedzies augšup, viņš atpogā manus džinsus un laiski pavelk rāvējslēdzēju lejup. Nenovēršoties no manis, viņš ļauj pirkstiem ieslīdēt aiz bikšu malas un virzīties tālāk, uz mana dibena pusi. Plaukstas nesteidzīgi slīd lejup līdz augšstilbiem, vienlaikus pastumjot džinsus zemāk. Arī es nespēju novērsties. Kristjena rokas sastingst, un viņš aplaiza lūpas, paliecas uz priekšu, un viņa deguns skar manu kājstarpi. Es viņu sajūtu tur.

– Cik tu labi smaržo, – Kristjens noņurd un aizver acis; viņa seja pauž pilnīgu ekstāzi, un mans augums spēji noraustās. Viņš pasniedzas un norauj pārklāju no gultas, uzmanīgi pagrūzdams mani, līdz es atkrītu uz matrača.

Kristjens, vēl joprojām tupēdams uz ceļiem, satver mani aiz potītes, atraisa kurpes saites un noauj gan kurpi, gan zeķi. Es atbalstos uz elkoņiem, lai redzētu, kas notiek, un elsoju, neizskaidrojamas vēlmes pārņemta. Viņš paceļ manu kāju, turēdams to aiz papēža, un velk īkšķi pār pēdas izliekumu. Sajūta ir gandrīz sāpīga, tomēr tā atbalsojas līdz pat cirksnim, un es iestenos. Lūkodamies man acīs, Kristjens pārlaiž mēli pār pēdas ādu un pēc tam izmanto zobus, viegli skrāpējot. Velns… Kā gan iespējams, ka es to sajūtu tur? Nespēdama apvaldīt vaidu, es atkrītu gultā, un viņš klusi iesmejas.

– Ana, Ana, es varētu ar tevi izdarīt tik daudz… – viņš nočukst. Noāvis man otru kurpi un zeķi, viņš pieceļas un atbrīvo manas kājas no džinsiem. Es guļu uz viņa gultas, ģērbusies tikai krūšturī un biksītēs, un viņš lūkojas uz mani.

– Tu esi ļoti skaista, Anastasija Stīla. Nevaru sagaidīt brīdi, kad būšu tevī.

Jēziņ. Kristjena vārdi… tiem piemīt neticams valdzinošs spēks. Man aizraujas elpa.

– Parādi man, kā iepriecini sevi.

Ko tas nozīmē? Es saraucu pieri.

– Nekautrējies, Ana, parādi man, – Kristjens nočukst.

Es papurinu galvu. – Nezinu, par ko tu runā. – Mana balss ir aizsmakusi un tik tikko pazīstama; to caurstrāvo iekāre.

– Kā tu liec sev beigt? Es gribu to redzēt.

Atkal esmu spiesta papurināt galvu. – Es to nedaru.

Kristjens sarauc uzacis, brīdi izskatīdamies apstulbis, un viņa acis satumst.

– Nu, mums nāksies to labot. – Kristjena balss ir klusa, izaicinoša, un tajā ieskanas saldkaisls, juteklisks draudīgums. Viņš atpogā džinsus un nesteidzīgi tos novelk, lūkodamies man acīs. Noliecies virs gultas, viņš satver manas kājas pie potītēm, strauji iepleš tās un nometas ceļos man pretī. Brīdi nekas nenotiek, un es iekārē nodrebinos.

– Nekusties, – Kristjens nomurmina, pieliecas un sāk skūpstīt mana augšstilba iekšpusi, virzīdamies augšup pār biksīšu plānajām mežģīnēm.

Nē, es nevaru nekustēties. Pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un es sāku locīties Kristjena rokās.

– Nāksies parūpēties, lai tu gulētu mierīgi, mazā. – Viņš virzās augšup pa manu vēderu, un mēle drīz vien iešaujas nabā. Tomēr viņš turpina ceļu uz ziemeļiem, skūpstīdams manu ādu, kas deg kaislē. Es piesarkstu, man ir pārāk karsti, pārāk auksti, un pirksti ieķeras palagā, savelkot to murskulī. Kristjens apguļas man blakus, un viņa pirksti velk līnijas man uz gurniem, vidukļa un tālāk līdz krūtīm. Viņš lūkojas uz mani, un viņa sejas izteiksme ir neizdibināma, līdz plauksta apkļauj manu krūti.

– Nevainojama, – Kristjens nomurmina, ieslidina rādītājpirkstu aiz krūštura kausiņa un maigi pavelk to lejup, atbrīvojot krūti, bet stīpiņa un audums pastumj to augšup. Viņa pirksts aizceļo pie otra kausiņa un atkārto šo darbību. Krūtis piebriest un to gali saspringst, viņa vērtējošajam skatienam pakļauti. Krūšturis ir pārvērties par korseti.

– Ļoti skaisti, – viņš atzinīgi nočukst, un krūtsgali saspringst vēl vairāk.

Ļoti maigi uzpūtis elpu vienam no tiem, Kristjens virza roku pie otras krūts, un viņa īkšķis nesteidzīgi pavirpina krūtsgalu, līdz es iestenos, saldajām tirpām aizšaujoties līdz pat cirksnim. Esmu neticami mitra. Lūdzu, lūdzu! es klusībā skaitu, vēl ciešāk satverdama palagu. Viņa lūpas aptver otru krūtsgalu, un, kad viņš to nedaudz parauj, es gandrīz sāku raustīties krampjos.

– Paskatīsimies, vai tev izdosies beigt šādi, – Kristjens nočukst, turpinādams nesteidzīgo, juteklisko uzbrukumu. Viņa prasmīgie pirksti saldkaisli skar manus krūtsgalus, iekvēlinot visus nervu galus, līdz pār manu miesu skrien kvēles skudriņas. Viņš neapstājas.

– Lūdzu… lūdzu, – es čukstu un atmetu galvu, mana mute paveras, es ievaidos, un kājas saspringst. Kas ar mani notiek?

– Ļaujies, mazā, – Kristjens nomurmina. Viņa zobi aptver manu krūtsgalu, īkšķis un rādītājpirksts spēcīgi pavelk otru, un es sabrūku viņa rokās, mans augums nodreb un sašķīst tūkstoš lauskās. Viņš mani kaislīgi noskūpsta, ar mēli apklusinot manus kliedzienus.

Tas bija kaut kas neiedomājams. Tagad es saprotu, kāpēc visi tā aizrāvušies ar seksu. Kristjens apmierināts smaida, uz mani lūkodamies, un es zinu, ka manā sejā atspoguļojas tikai izbrīns un pateicība.

– Tu esi ļoti atsaucīga, – viņš klusi nosaka. – Turpmāk tev vajadzēs iemācīties sevi apvaldīt, un man būs ļoti patīkami tevi skolot. – Viņš atkal mani noskūpsta.

Es vēl joprojām elpoju saraustīti, atgūdamās pēc orgasma. Kristjena roka noslīd zemāk, pie maniem gurniem, un cieši, intīmi apkļauj mani… tur. Viņš uz brīdi aizver acis un dziļi ievelk elpu.

– Tu esi brīnišķīgi mitra. Ak Dievs, kā es tevi vēlos… – Viņš iegrūž pirkstu manī un es iekliedzos; viņš atkārto kustību un ar īkšķi noglāsta klitoru, un pār manām lūpām atkal izlaužas kliedziens.

Piepeši Kristjens pieceļas sēdus, novelk man biksītes un nomet tās uz grīdas. Pēc tam viņš novelk savus šortus, atbrīvojot locekli, kas slejas augšup. Es izbijusies ievelku elpu. Viņš paķer spīdīgu paciņu no kumodes un iekārtojas man starp kājām, ieplezdams tās vēl vairāk. Izņēmis gumiju no iepakojuma, viņš to uzvelk uz locekļa. Nē… Vai tas nesāpēs? Kā…?

– Nesatraucies, – Kristjens klusi mierina mani. – Tu pielāgosies. – Viņš noliecas, atbalstījis plaukstas abpus manai galvai, un lūkojas man sejā, sakodis zobus; viņa acīs kvēlo uguns. Tikai tagad es aptveru, ka viņam mugurā vēl joprojām ir krekls.

– Vai tiešām to vēlies? – viņš tik tikko dzirdami jautā.

– Lūdzu! – Manā balsī ieskanas izmisums.

– Saliec kājas ceļgalos, – Kristjens klusi pavēl, un es steigšus paklausu. – Tevi gaida sekss, Stīlas jaunkundze, – viņš nomurmina, ar locekļa galviņu skardams ieeju manī. – Skarbs sekss, – viņš piebilst un ietriecas manā miesā.

– Āāā! – es iesaucos, un asas sāpes caurstrāvo manu ķermeni, plīstot jaunavības plēvei. Kristjens sastingst, lūkodamies lejup uz mani, un viņa acīs staro ekstāzes pilns triumfs.

Viņš nedaudz paver muti, smagi elpodams, un iestenas.

– Tu esi cieša… Vai ir jau labāk?

Es pamāju, acis plati iepletusi; mani pirksti ieķērušies viņa augšdelmos. Jūtos piepildīta. Viņš vēl brīdi nekustas, ļaudams man pierast pie viņa locekļa manī.

– Mazā, es sākšu, – Kristjens pēc brīža aizžņaugtā balsī izdveš un ļoti maigi, saudzīgi pavirzās atpakaļ. Aizvēris acis, viņš ievaidas un vēlreiz triecas manī. Es iekliedzos, un viņš sastingst.

– Vēl? – viņš jautā, strauji vilkdams elpu.

– Jā, – es izdvešu. Viņš atkārto kustību un apstājas.

Es ievaidos, mans ķermenis pielāgojas viņējam… jā, es gribu vēl.

– Atkal? – viņš jautā.

– Jā. – Manā balsī ir jaušams lūgums.

Un viņš sāk kustēties, bet šoreiz neapstājas. Viņš pārnes svaru uz elkoņiem, ļaudams man sajust viņa smagumu, kas spiež mani pie gultas. Sākumā Kristjens kustas lēni, saudzīgi ietiekdamies manī un atraudamies. Un, kad es jau esmu pieradusi pie savādajām izjūtām, mani gurni kautri ceļas viņam pretī. Kristjens sāk kustēties ātrāk. Es ievaidos, un viņš turpina arvien straujāk; tas ir nežēlīgs, nemitīgs ritms, un es neatpalieku, atkārtodama viņa kustības. Kristjens iegremdē pirkstus manos matos un aizrautīgi skūpsta mani, viegli iekozdams apakšlūpā. Viņš nedaudz pārvietojas uz sāniem, un es jūtu kaut ko briestam dziļi sevī, tāpat kā iepriekš. Es pamazām saspringstu, un viņš turpina grūdienus. Mans augums notrīs un izliecas kā loks; ādu klāj sviedru lāses. Ak Dievs… Es nezināju, ka tas būs tā… Nezināju, ka iespējams justies tik brīnišķīgi. Manas domas kļūst arvien juceklīgākas… paliek vien sajūtas… tikai viņš… tikai es… lūdzu… Es saspringstu.

– Ļaujies, Ana, – Kristjens nočukst, un šie vārdi ir kā pēdējais grūdiens; es sasniedzu virsotni un izšķīstu neskaitāmās lauskās zem vīrieša smagā auguma. Un Kristjens izgrūž manu vārdu, strauji kustēdamies, līdz sastingst un iztukšo sevi manī.

Es vēl joprojām krampjaini velku gaisu plaušās, pūlēdamās nomierināties un palēnināt sirdspukstus, un manās domās valda neaprakstāms juceklis. Tas bija satriecoši. Es atveru acis, un Kristjens ir atspiedis pieri pret manējo, sekli elpodams. Viņš nesteidzīgi atver acis un lūkojas uz mani; viņa skatiens ir drūms, tomēr vienlaikus arī maigs. Mēs abi joprojām esam vienoti. Viņš pieliecas, saudzīgi noskūpsta mani uz pieres un nesteidzīgi atraujas.

– Mmm, – es noelšu, nepazīstamās tukšuma sajūtas pārņemta.

– Vai es tev nodarīju sāpes? – Kristjens jautā, apgūlies man blakus un atbalstījies uz elkoņa. Viņš atglauž man aiz auss matu šķipsnu. Un es nespēju apvaldīt platu smaidu.

– Tu vaicā par sāpēm?

– Jā, es apzinos, cik savādi tas izklausās, – viņš nosaka, sāji pasmaidījis. – Nopietni: vai tev nekas nekaiš? – Viņš velta man pētošu, vērīgu, pat prasīgu skatienu.

Es izstaipos Kristjenam blakus; mani locekļi ir ļengani, kauli šķiet mīksti, bet esmu brīnišķīgi, lieliski atpūtusies un uzsmaidu Kristjenam. Šobrīd es nevarētu pārstāt smaidīt, pat ja to vēlētos. Tagad es zinu, kāpēc visi ar to tā aizraujas. Divi orgasmi… galvu reibinoši un neticami patīkami. Nemaz nezināju, uz ko ir spējīgs mans ķermenis, ka tas var saspringt kā stīga un atbrīvoties ar tādu spēku. Bauda bija vārdiem neaprakstāma.

– Tu kod apakšlūpā un neesi man atbildējusi. – Kristjens ir sadrūmis. Es šķelmīgi uzsmaidu savam skaistajam vīrietim ar sajauktajiem matiem, gailošām, samiegtām acīm un vērīgo skatienu.

– Man gribētos to darīt vēlreiz, – es nočukstu, un man šķiet, ka saskatu atvieglojumu pazibam viņa sejā, pirms viņš atkal noslēdzas un uzlūko mani, nedaudz pievēris acis.

– Vai tiešām, Stīlas jaunkundze? – viņš vīpsnādams nomurmina un pieliecies ļoti viegli noskūpsta mani uz mutes kaktiņa. – Tu esi prasīga meitene. Pagriezies uz vēdera.

Es apjukusi samirkšķinu acis un paklausu. Kristjens atāķē manu krūšturi un tik tikko jūtami noglāsta muguru, līdz sasniedz dibena apaļumus.

– Tev ir brīnišķīga āda, – viņš klusi nosaka un iebīda ceļgalu starp manām kājām, līdz ir gandrīz uzgūlies man uz muguras. Es jūtu viņa krekla pogas spiežamies ādā; viņš atglauž matus man no sejas un noskūpsta kailo plecu.

– Kāpēc tu nenovelc kreklu? – es jautāju, un Kristjens sastingst. Pēc brīža viņš ar veiklu rokas kustību atbrīvojas no krekla un atkal piekļaujas man. Es jūtu viņa ādas siltumu. Mmm… dievīgi. Viņa krūtis sedz sīki matiņi, kas kutina man muguru.

– Tātad tu vēlies, lai izdrāžu tevi vēlreiz? – viņš iečukst man ausī un sāk apbērt skūpstiem manu ādu ap ausīm un kaklu.

Kristjena roka virzās lejup, skar manu vidukli, pārslīd pār gurnu un lejup pa augšstilbu līdz pacelei. Viņš pastumj manu ceļgalu augstāk, un man aizraujas elpa… Ko viņš dara? Kristjens iekārtojas starp manām kājām, ar krūtīm pieglauzdamies mugurai, un viņa roka slīd augstāk, līdz dibena apaļumiem. Tos noglāstījis, viņš virza pirkstus zemāk.

– Es tevi paņemšu no aizmugures, Anastasija, – Kristjens nomurmina un ar otru roku satver manus matus pie skausta, tos saudzīgi pavilkdams. Es vairs nevaru pakustināt galvu. Esmu bezpalīdzīga.

– Tu piederi man, – viņš čukst. – Tikai man. Nekad to neaizmirsti. – Viņa balss ir reibinoša, vārdi pavedina un iedvesmo. Es jūtu pie kājas spiežamies viņa briestošo locekli.

Garie pirksti pasniedzas un maigi, piesardzīgi glāsta manu klitoru, viegli apļojot ap to. Viņa elpa silda manu vaigu, bet zobi nesāpīgi kodī ādu gar apakšžokli.

– Tu smaržo debešķīgi. – Viņš paberzē degunu man aiz auss, vienlaikus turpinādams plaukstas riņķveida kustības man starp kājām. Mani gurni instinktīvi uzver šo ritmu, un mokoša bauda viļņiem izplūst pa manu augumu kā adrenalīns.

– Nekusties, – Kristjens pavēl, viņa balss ir klusa, bet trauksmaina, un viņš lēni iestumj īkšķi manī, apļodams to un glāstīdams maksts priekšējo sieniņu. Radītais iespaids ir prātam neaptverams – visa mana enerģija it kā saplūst šajā niecīgajā ķermeņa daļiņā. Es ievaidos.

– Tev tā patīk? – Kristjens jautā, zobiem viegli skrāpējot manu ausi, un viņš nesteidzīgi saliec īkšķi… lejup, augšup, lejup, augšup… bet pārējie pirksti turpina apļveida kustību. Es aizveru acis, pūlēdamās elpot un aptvert visas tās juceklīgās, haotiskās sajūtas, ko manī pamodina viņa pirksti. Mans augums nokļuvis liesmu varā, un es vēlreiz ievaidos.

– Tu esi neticami mitra, Anastasija, un tik ātri. Tik atsaucīgi. Jā, Anastasija, man tas patīk. Ļoti patīk, – viņš čukst.

Es gribu sasprindzināt kājas, bet nevaru pakustēties. Viņš mani spiež pie gultas un glāsta nemainīgā, lēnā, mokošā ritmā. Sajūtas ir pārsteidzošas. Es iestenos un Kristjens piepeši atrauj roku.

– Atver muti, – viņš pavēl un iegrūž īkšķi man starp lūpām. Es spēji atveru acis, strauji mirkšķinādama.

– Pamēģini, mazā, – viņš čukst man ausī. – Tāda ir tava garša. – Viņa īkšķis skar manu mēli, un es aptveru to lūpām, alkaini laizīdama sāļo virsmu un sajuzdama metālisko asiņu piegaršu. Tas ir ļoti, ļoti nepiedienīgi, tomēr vienlaikus neprātīgi erotiski.

– Es gribu iegūt tavu muti, Anastasija, un tas notiks drīz, – Kristjens aizsmacis izdveš; arī viņam ir grūti elpot.

Iegūt manu muti! Es ievaidos un sacērtu zobus. Viņš stenēdams parauj manus matus, un es atbrīvoju viņa pirkstu.

– Nerātna meitene, – Kristjens nočukst un paņem no kumodes spīdīgo paciņu. – Nekusties! – viņš pavēl, atlaizdams manus matus.

Viņš ieplēš paciņu, un es skaļi elpoju, asinīm dzīslās joņojot. Gaidas ir neticami saldas. Kristjens pieliecas, atkal piespiezdams mani pie gultas ar savu svaru, un satver manus matus, turēdams galvu nekustīgu. Esmu ieslodzīta, sapīta erotiskos valgos, un viņš ir gatavs mani iegūt vēlreiz.

– Šoreiz mēs nesteigsimies, Anastasija, – viņš sola un pavisam, pavisam lēni iekļūst manī, virzoties uz priekšu sprīdi pa sprīdim, līdz piepilda mani visu. Es skaļi ievaidos. Tagad Kristjens ir dziļāk, un sajūtas ir vēl saldākas. Viņš viegli apļo gurnus un atraujas, brīdi sastingst un atgriežas manī. Viņš atkārto šo kustību vēl un vēlreiz. Es pamazām zaudēju prātu, šīs tīšās vilcināšanās un lēno grūdienu tracināta; ik pa brīdim jūtos piepildīta, bet jau nākamajā mirklī šo tīksmi zaudēju.