Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 6

Noskūpsti mani, sasodīts! es domās lūdzos, bet nespēju pakustēties. Mani paralizējušas savādas, nekad vēl neizjustas alkas; visa mana būtība tiecas uz Kristjena Greja pusi. Es aizgrābta lūkojos uz viņa muti, un viņš vēro mani, nedaudz nolaidis plakstus, bet viņas acis pamazām satumst. Viņš elpo skaļāk nekā parasti, bet es savukārt vairs neelpoju vispār. Es esmu tavās skavās. Lūdzu, noskūpsti mani! Grejs aizver acis, dziļi ieelpo un tik tikko manāmi papurina galvu, it kā atbildēdams uz manu vārdos neizteikto lūgumu. Kad viņš atkal atver acis, tajās redzama dzelžaina apņēmība.

– Anastasija, tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Es neesmu tev piemērots, – viņš nočukst. Kāpēc? Ko tas nozīmē? Par to vajadzētu spriest man, nevis viņam. Es saraucu pieri, cīnīdamās ar atraidījuma sajūtu.

– Elpo, Anastasija, elpo. Es tūlīt laidīšu tevi vaļā, – Grejs klusi nosaka un saudzīgi atstumj mani.

Gandrīz nāvējošā sadursme ar velosipēdistu vai arī galvu reibinošais Kristjena tuvums izraisījis adrenalīna pieplūdumu, un tagad es esmu saspringta kā stīga. Kad viņš atvirzās, es mēmi kliedzu: “Nē!” Viņš satver manus plecus, turēdams mani izstieptas rokas attālumā, un uzmanīgi vēro, ko es daru. Un vienīgā doma, kas pārņēmusi manu prātu, vēsta, ka es alkstu skūpsta un ļāvu Grejam to noprast, bet viņš nerīkojās. Viņš mani negrib. Viņš tiešām mani negrib. Esmu izcili sabojājusi šo kafijas dzeršanu.

– Paldies, – es izdvešu, sarkdama pazemojumā. Kā man izdevās tik nepareizi iztulkot notiekošo? Man tūlīt pat jātiek prom no šī vīrieša.

– Par ko? – viņš jautā, pieri saraucis. Viņa rokas vēl joprojām ir uz maniem pleciem.

– Jūs mani izglābāt, – es nočukstu.

– Tas stulbenis brauca nepareizā virzienā. Es priecājos, ka biju blakus. Kļūst nelabi, iedomājoties, kas ar tevi varēja notikt. Vai vēlies uz brīdi apsēsties viesnīcas vestibilā? – Grejs nolaiž rokas, un es stāvu viņam pretī, juzdamās kā muļķe.

Gribēdama noskaidrot domas, es papurinu galvu. Šobrīd es vēlos tikai bēgt. Visas manas neskaidrās, īsti vārdos neietērptās cerības ir sadragātas. Viņš mani negrib. Kāpēc gan Kristjenam Grejam vajadzētu tevi gribēt? ņirgādamās jautā mana zemapziņa. Es apviju rokas sev apkārt un pagriežos pret ielu. Ir parādījies zaļais cilvēciņš, un mani pārņem atvieglojums. Es steigšus šķērsoju krustojumu, juzdama, ka Grejs man seko. Kad esam pie viesnīcas, es uz brīdi pagriežos pret viņu, bet nespēju ielūkoties vīrietim acīs.

– Pateicos par tēju un foto sesiju, – es nomurminu.

– Anastasija… Es… – Grejs apklust, un viņa balsī ieskanas tāds izmisums, ka es pati pret savu gribu ielūkojos viņam sejā. Pelēkās acis ir satumsušas, un Grejs izlaiž pirkstus caur matiem. Šķiet, ka viņu kaut kas nomoka, viņš ir bezspēcības dusmu pārņemts, un viss rūpīgi koptais savaldīgums ir zudis.

– Kas ir, Kristjen? – es aizkaitināta noprasu, kad viņš saka… neko. Man šobrīd gribas tikai doties prom, lai varu sadziedēt savu trauslo, saplosīto lepnumu.

– Ceru, ka tev veiksies eksāmenos, – viņš nomurmina.

Ko? Un tāpēc viņš izskatās tik izmisis? Šīs ir traģiskās atvadas? Veiksmes novēlēšana eksāmenos?

– Paldies. – Man neizdodas apslēpt sarkasmu balsī. – Ardievu, Greja kungs. – Es apsviežos apkārt, nedaudz brīnīdamās, ka man izdodas nepaklupt, un aizsoļoju prom, pat neatskatīdamās.

Kad esmu nokāpusi blāvas gaismas pielietajā pazemes stāvvietā, es atbalstos pret sienu un ieslēpju seju plaukstās. Ko es biju iedomājusies? Acīs sariešas nevēlamas, nesauktas asaras. Kāpēc es raudu? Dusmodamās pati uz sevi, es noslīgstu uz zemes un pierauju ceļgalus pie krūtīm. Es cenšos sarauties tik maza, cik vien iespējams. Varbūt šīs nesaprotamās sāpes sarausies kopā ar mani. Es atspiežu pieri pret ceļiem un ļauju asarām plūst, jo esmu zaudējusi to, kas man nekad nav piederējis. Kāds stulbums! Es sēroju par to, kas nav bijis – par savām satriektajām cerībām un izpostītajiem sapņiem.

Man nekad nav nācies saņemt atraidījumu. Kaut gan… vienmēr biju pēdējā, ko izvēlējās basketbola vai volejbola komandai, bet tas man bija saprotams, jo es nemāku skriet un vienlaikus darīt arī kaut ko citu, piemēram, driblēt vai mest bumbu. Sporta laukumā es esmu ļoti bīstama.

Runājot par attiecībām, es nekad nebiju pakļāvusi sevi atraidījuma iespējai. Visu mūžu esmu pavadījusi, nedrošības mākta, juzdamās pārāk bāla, pārāk kalsna, nevīžīga, neveikla… Trūkumu saraksts ir garš. Tāpēc es vienmēr biju pirmā, kas atvairīja jebkādus tuvošanās mēģinājumus. Bija kāds puisis, ar kuru kopā mācījos ķīmiju, un es viņam patiku, bet nevienam nav izdevies izraisīt manī interesi – nevienam, tikai sasodītajam Kristjenam Grejam. Varbūt man vajadzētu izturēties laipnāk pret Polu Kleitonu un Hosē Rodrigesu, kaut gan nedomāju, ka viņus kaut reizi mūžā kāds pieķēris lejam asaras tumšā vietā. Varbūt man tikai vajadzēja izraudāties.

Izbeidz! Tūlīt pat! man pavēl zemapziņa, un es iztēlojos to pārskaitušos lūkojamies uz mani. Zemapziņa ir sakrustojusi savas iedomātās rokas un ar kāju sit pa zemi. Sēdies mašīnā, brauc mājās un mācies. Aizmirsti viņu… tūlīt pat! Un beidz sevi žēlot.

Es dziļi ievelku elpu un pieceļos. Saņem sevi rokās, Stīla. Slaucīdama asaras, es tuvojos Keitas mašīnai. Es vairs nedomāšu par Kristjenu Greju. Pieņemšu notikušo kā vērtīgu pieredzi un pievērsīšu visu uzmanību eksāmeniem.

**

Kad ierodos mājās, Keita sēž pie ēdamgalda un strādā ar datoru. Viņas smaids pagaist, kad viņa ierauga mani.

– Ana, kas noticis?

Nē, tikai ne to! Tikai ne pratināšanu Ketrīnas Kevanas izpildījumā. Es papurinu galvu, brīdinādama, lai viņa atkāpjas, bet tas iedarbojas tikpat labi kā uz aklu un kurlmēmu cilvēku.

– Tu esi raudājusi. – Mana draudzene izcili prot paziņot acīmredzamo. – Ko tas neģēlis tev nodarīja? – viņa ieņurdas, un viņas seja… Jēziņ, es pat nobīstos.

– Neko īpašu, Keita. – Un tā patiesībā arī ir visa problēma. Es savelku lūpas sājā smaidā.

– Kāpēc tad tu raudāji? Tu nekad neraudi, – viņa atmaigusi nosaka un pieceļas. Keitas zaļajās acīs manāmas raizes. Viņa mani apskauj, un es jūtu, ka nāksies kaut ko pateikt, lai viņa atkāptos.

– Velosipēdists gandrīz notrieca mani uz ielas. – Neko citu es nespēju izdomāt, bet ar to pietiek, lai Keita uz brīdi aizmirstu… viņu.

– Ārprāts, Ana, vai tev nekas nekaiš? Vai tu savainojies? – Viņa tur mani izstieptas rokas attālumā un ātri nopēta.

– Nē. Kristjens mani izglāba, – es nočukstu. – Tomēr es ļoti satrūkos.

– Tas mani nepārsteidz. Kā noritēja kafijas dzeršana? Es zinu, ka tev riebjas kafija.

– Es dzēru tēju. Viss bija labi, nav nekā tāda, par ko stāstīt. Nemaz nezinu, kāpēc viņš mani uzaicināja.

– Tu viņam patīc, Ana. – Keita nolaiž rokas.

– Vairs nē. Mēs vairs netiksimies. – Jā, man izdodas to pateikt mierīgi.

– Vai tiešām?

Sasodīts, Keita ir ieintriģēta. Es ieeju virtuvē, lai viņa neredzētu manu seju.

– Jā… mēs abi neesam līdzvērtīgi, Keita, – es sāji nosaku.

– Kāpēc?

– Jēzus, Keita, tas taču ir acīmredzams. – Es apsviežos apkārt un lūkojos uz draudzeni, kas nostājusies durvīs.

– Man nē, – viņa iebilst. – Jā, Grejam ir vairāk naudas nekā tev, bet viņš ir bagātāks par vairumu cilvēku Amerikā.

– Keita, viņš… – Es paraustu plecus.

– Ana! Dieva dēļ, cik reižu man tev jāskaidro, ka tu esi ļoti skaista! – viņa mani pārtrauc, atkal ķerdamās pie bieži atkārtotas runas.

– Lūdzu, Keita, man jāmācās, – es nosaku, un viņa sarauc pieri.

– Vai vēlies izlasīt rakstu? Tas ir pabeigts. Hosē uzņēma lieliskus attēlus.

Vai man vajadzīgs uzskatāms atgādinājums par glīto Kristjenu Greju, kurš mani negrib?

– Protams. – Man izdodas uzburt sejā smaidu, un es pieeju pie datora. Un tur jau viņš lūkojas uz mani no sava melnbaltā attēla, vērtē mani un nospriež, ka viņam nederu.

Es izliekos, ka lasu Keitas rakstu, bet ik pa brīdim ielūkojos Kristjena rāmajās, pelēkajās acīs, meklēdama fotogrāfijā kādu iemeslu, kāpēc viņš nav man piemērots – tie ir viņa paša vārdi. Un piepeši viss kļūst žilbinoši skaidrs. Viņš ir pārāk satriecoši izskatīgs. Mēs abi esam no divām dažādām pasaulēm. Es gara acīm redzu sevi kā Ikaru, kas pielido pārāk tuvu saulei un apdedzis krīt. Viņa vārdi kļūst saprotami. Kristjens nav man piemērots. Lūk, ko viņš domāja, un tādēļ atteikumu pieņemt ir vieglāk… gandrīz. Ar to es spēšu sadzīvot. To es saprotu.

– Ļoti labi, Keita, – es nosaku. – Bet man jāiet mācīties. – Es apsolu sev vairs nedomāt par Kristjenu un atveru lekciju piezīmes.

**

Tikai tad, kad jau esmu gultā un cenšos iemigt, es ļauju sev domās atgriezties pie savādā rīta. Man visu laiku ausīs skan Kristjena teiktais par to, ka viņam nemēdz būt draudzeņu, un es dusmojos uz sevi, jo nepievērsu uzmanību šiem vārdiem uzreiz, pirms metos viņa skavās un ar katru savas būtības daļiņu lūdzos skūpstu. Viss jau bija skaidrs – viņš negribēja attiecības ar mani. Es pagriežos uz otra sāna un laiski prātoju, ka Kristjens varētu dzīvot celibātā. Es aizveru acis un grimstu miegā. Varbūt viņš gaida īsto meiteni. Bet tā neesi tu. Zemapziņa vēl pēdējo reizi ietriec man dunci sirdī, pirms ļaujos miega skavām.

Un sapnī es redzu pelēkas acis un sarežģītus piena rakstus kafijā, un es skrienu pa tumsu, ko atdzīvina tikai blāvas gaismas strēles, un es nezinu, vai skrienu pretī kaut kam vai bēgu… nekas nav skaidrs.

**

Es nolieku pildspalvu. Viss. Pēdējais eksāmens ir nokārtots. Manā sejā parādās Češīras kaķa cienīgs smaids, un tā ir pirmā reize šīs nedēļas laikā, kad pasmaidu. Ir jau piektdiena, un šovakar mēs svinēsim, tiešām svinēsim. Varbūt es pat piedzeršos! Nekad vēl neesmu piedzērusies. Es pametu skatienu uz Keitu zāles otrā malā, un viņa vēl joprojām drudžaini raksta; vēl atlikušas tikai piecas minūtes. Lūk, manai akadēmiskajai dzīvei pienācis gals. Nekad vairs nevajadzēs sēdēt rindā kopā ar satrauktiem studentiem, kas iegrimuši savā darbā. Es klusībā gavilēju un iztēlē metu kūleņus, zinādama, ka īstajā dzīvē man tas nekad neizdotos bez smagiem savainojumiem. Keita pārtrauc rakstīt un noliek pildspalvu. Mēs saskatāmies, un es ieraugu arī viņas sejā atplaukstam Češīras kaķa smaidu.

Mēs kopā atgriežamies dzīvoklī, braukdamas Keitas mersedesā, bet nerunājam par pēdējo eksāmenu. Keitu vairāk satrauc drēbes, ko vilkt gājienam uz bāru vakarā. Es rakņājos somiņā, meklēdama atslēgas.

– Ana, tev ir sūtījums. – Keita stāv uz pakāpieniem pie mūsu durvīm, rokā turēdama brūnā papīrā ietītu paciņu. Dīvaini. Pēdējā laikā neesmu neko pasūtījusi internetā. Keita atdod paciņu man un izmanto manas atslēgas, lai atvērtu durvis. Uz papīra ir rakstīts “Anastasijai Stīlai”. Nav ne sūtītāja vārda, ne adreses. Varbūt dāvana ir no manas mātes vai Reja.

– Droši vien no vecākiem.

– Ver vaļā! – Keita uzsauc, dodamās uz virtuvi, lai sameklētu šampanieti, ko taupījām brīdim pēc eksāmeniem.

Es attinu papīru, un zem tā atrodas ar ādu apdarināta kaste, kurā ieliktas trīs vecas, šķietami vienādas, audeklā iesietas grāmatas lieliskā stāvoklī. Blakus ieslēpta balta, vienkārša kartīte. Uz tās ar melnu tinti skaistā, slīpā rokrakstā vēstīts:

Kāpēc tu man neteici, ka draud briesmas? Kāpēc nebrīdināji? Lēdijas zina, no kā jāsargās, jo lasa romānus, kuros stāstīts par šīm viltībām.

Tas ir citāts no “Tesas”. Mani mulsina sakritība, jo nupat trīs stundas eksāmenā rakstīju par Tomasa Hārdija romāniem. Varbūt tā nemaz nav nejaušība… varbūt tas darīts ar nolūku. Es rūpīgi nopētu grāmatas: tie ir trīs sējumi. “Tesa no d’Erbervilu cilts”. Kad atveru vāku vienam no tiem, es ieraugu senatnīgu uzrakstu:

Londona: Džeks R. Olguds, “Makolveins un biedri”, 1891. g.

Jēziņ, tie ir pirmizdevumi! Tādas grāmatas ir veselu bagātību vērtas, un man uzreiz ir skaidrs, kurš tās sūtījis.

Keita jau stāv man pie pleca un lūkojas uz dāvanu, grozīdama pirkstos kartīti.

– Pirmizdevumi, – es nočukstu.

– Nē! – Keita neticīgi iepleš acis. – No Greja?

Es pamāju. – Nevienu citu nevaru iedomāties.

– Ko nozīmē šī kartīte?

– Man nav ne jausmas. Varbūt tas ir brīdinājums? Jo viņš tiešām brīdina mani, lai viņam netuvojos. Nesaprotu, kāpēc. Es taču nedauzos pie viņa durvīm.

– Ana, es zinu, ka tu nevēlies par Greju runāt, bet viņš ir tevī neglābjami ieskatījies. Neatkarīgi no brīdinājumiem.

Visu pagājušo nedēļu neesmu ļāvusi sev domāt par Kristjenu Greju. Tomēr vēl joprojām redzu sapņos viņa pelēkās acis un zinu, ka būs vajadzīga mūžība, lai es aizmirstu, kāda bija sajūta viņa skavās un cik brīnišķīgi viņš smaržoja. Kāpēc viņš man atsūtīja grāmatas, kaut gan teica, ka mēs nesaderam kopā?

– Ņujorkā tiek pārdots “Tesas” pirmizdevums par četrpadsmit tūkstošiem dolāru. Bet tavējās ir daudz labākā stāvoklī un noteikti maksāja vairāk. – Keita jau ir paguvusi sameklēt grāmatu internetā.

– Šie vārdi… Tesa tos saka mātei pēc tam, kad Aleks d’Erbervils viņu izmantojis.

– Zinu, – Keita atbild. – Ko Grejs mēģina pateikt?

– Nav ne jausmas, un mani tas neinteresē. Es nevaru pieņemt tādu dāvanu. Aizsūtīšu to atpakaļ ar kādu tikpat mulsinošu citātu.

– Varbūt to vietu, kur Endžels Klērs pasūta visus uz poda? – Keita bezkaislīgi painteresējas.

– Jā, tieši to. – Es iesmējos. Keita ir uzticama draudzene un vienmēr mani atbalsta. Es salieku grāmatas kastē un novietoju to uz ēdamgalda. Keita man pasniedz šampanieša glāzi.

– Par eksāmenu beigām un mūsu jauno dzīvi Sietlā! – viņa smaidīdama uzsauc.

– Par eksāmenu beigām, mūsu jauno dzīvi Sietlā un izciliem rezultātiem! – Mēs saskandinām glāzes un iztukšojam tās.

**

Bārā valda troksnis un kņada. Tajā pulcējas topošie absolventi, gatavi piedzerties līdz nemaņai. Hosē mums pievienojas. Viņš beigs augstskolu tikai pēc gada, bet viņam ir līksms noskaņojums, un viņš iejūtas mūsu jauniegūtās brīvības gaisotnē, uzsaukdams mums karafi, pilnu ar kokteili “Margarita”. Tukšodama piekto glāzi, es noprotu, ka neesmu rīkojusies gudri, to dzerot pēc šampanieša.

– Ko tagad, Ana? – Hosē man uzsauc, pārkliegdams troksni.

– Mēs ar Keitu pārcelsimies uz Sietlu. Keitas vecāki nopirkuši viņai dzīvokli.

– Dios mio, cik labi dzīvo bagātie! Bet jūs atnāksiet uz manu izstādi, vai ne?

– Protams, Hosē, es nemūžam to nelaistu garām. – Es pasmaidu, un viņš apvij rokas man ap vidukli, pievilkdams mani tuvāk.

– Es ļoti priecājos, ka tur būsi, Ana, – Hosē iečukst man ausī. – Vai dzersi vēl vienu kokteili?

– Hosē Luis Rodriges, vai tu centies mani piedzirdīt? Ja tā, man šķiet, ka tev izdodas. – Es iespurdzos. – Man droši vien vajadzētu ķerties pie alus. Atnesīšu mums krūku.

– Dzersim vēl, Ana! – Keita iesaucas. Viņa ir izturīga kā vērsis. Draudzenei blakus ir Levijs, kurš mācās kopā ar mums un parasti uzņem attēlus studentu avīzes vajadzībām. Viņš vairs necenšas fotografēt apkārt notiekošās piedzērušo ākstības un vēro tikai Keitu. Mana draudzene ir ģērbusies plānā krekliņā un cieši piegulošos džinsos, kājās uzāvusi augstpapēžu kurpes, bet mati ir augstu sasukāti, un gar seju vijas mīkstas sprodziņas. Es esmu vienkāršāka meitene, bet šodien esmu uzvilkusi savus labākos džinsus. Izslīdējusi no Hosē tvēriena, es pieceļos kājās.

Un sagrīļojos.

Esmu spiesta pietverties pie krēsla atzveltnes. Kokteiļi ar tekilu nav laba doma.

Kamēr eju pie bāra letes, es nolemju izmantot izdevību, kad esmu piecēlusies kājās, un apmeklēt arī tualeti. Protams, pie tās ir rinda, bet gaitenī vismaz ir klusi un vēsi. Es sameklēju telefonu, lai kliedētu garlaicību. Hmm… kam es zvanīju pēdējam? Vai Hosē? Parādās arī numurs, ko nepazīstu. Ak jā, Grejs! Tas laikam pieder viņam. Es iespurdzos. Man nav ne jausmas, cik rāda pulkstenis; varbūt es viņu pamodināšu. Varbūt viņš man pateiks, kāpēc atsūtīja grāmatas un noslēpumaino ziņu. Ja Grejs negrib, lai viņam tuvojos, viņam vajadzētu likt mani mierā. Apslāpējusi piedzēruša cilvēka smaidu, es nospiežu zvana taustiņu. Grejs atbild pēc otrā signāla.

– Anastasija? – Viņš izklausās pārsteigts. Patiesībā arī es esmu pārsteigta par savu uzdrošināšanos. Pēc brīža manas alkohola apmiglotās smadzenes apjauš kaut ko savādu… Kā Grejs zināja, ka zvanu es?

– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas? – es šļupstēdama jautāju.

– Anastasija, vai tev nekas nekaiš? Tu dīvaini runā. – Viņa balsī jaušamas raizes.

– Ne jau es esmu dīvaina, bet gan tu! – es uzsaucu. Izrādās, ka tekilas ietekmē esmu drosmīgāka nekā parasti.

– Anastasija, vai tu esi dzērusi?

– Kāda tev daļa?

– Mani tas… interesē. Kur tu esi?

– Bārā.

– Kurā bārā? – viņš pacietīgi vaicā.

– Portlendas bārā. – Kā tu tiksi mājās?

– Gan jau atradīšu iespēju. – Saruna ir ievirzījusies pavisam negaidītā gultnē.

– Kurā bārā tu esi?

– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?

– Anastasija, kur tu esi? Nosauc bāru tūlīt pat. – Viņa balss ir tik… tik pavēlnieciska, kā jau parasti. Es viņu iztēlojos kā vecas filmas režisoru galifē biksēs ar megafonu pie lūpām un pātagu rokās. Aina ir tik smieklīga, ka es skaļi iespurdzos.

– Tu esi tik… valdonīgs, – es ķiķinādama paziņoju.

– Pie visiem velniem, Ana, kur tu esi?

Kristjens Grejs uz mani kliedz! Es atkal iespurdzos. – Portlendā… tālu no Sietlas.

– Kur tieši Portlendā?

– Arlabunakti, Kristjen.

– Ana!

Es nospiežu atvienošanās pogu. Lūk! Kaut gan par grāmatām viņš man neko nepateica… Es saraucu pieri. Nodomātais netika paveikts. Rinda virzās uz priekšu, un es tai sekoju, bet jūtu, ka reibst galva. Nu, šī vakara mērķis bija piedzerties, un tas man izdevies. Tagad es zinu, kāda ir sajūta, un nospriežu, ka vairāk tā nerīkošos.

Kad beidzot nokļūstu tualetes kabīnē, es apsēžos un stingi lūkojos uz plakātu pie durvīm, kurā slavinātas droša seksa priekšrocības. Mammīt mīļo, vai es tiešām piezvanīju Kristjenam Grejam? Nolāpīts! Iezvanās telefons, un es pārsteigta iekliedzos. Ekrānā izgaismojas Kristjena numurs.

– Sveiks, – es bikli ierunāju klausulē. Ar šādu turpinājumu nebiju rēķinājusies.

– Es braucu tev pakaļ, – Kristjens aprauti nosaka, un telefonā atskan pīkstieni. Tikai Grejs spēj runāt tik rāmi un vienlaikus draudīgi.

Ārprāts! Es uzvelku bikses, klausīdamās, cik strauji pukst mana sirds. Viņš brauc man pakaļ? Nē, nē… es tūlīt vemšu… Tomēr nē, viss ir labi. Es nedaudz nomierinos. Kristjens galu galā nezina, kur es esmu, tātad tas bija tikai joks. Turklāt būtu vajadzīgas vairākas stundas, lai atkļūtu šurp no Sietlas, un tobrīd mēs jau sen būsim pametuši bāru. Es nomazgāju rokas un ielūkojos spogulī. Mana seja ir sarkana un nedaudz izplūdusi. Mjā, tekila.

Nostājusies pie letes, es gaidu veselu mūžību, līdz saņemu alus krūku, un beigu beigās atgriežos pie galda.

– Tu ilgi biji prom, – Keita mani norāj. – Kur tu aizkavējies?

– Gaidīju rindā pie tualetes.

Hosē un Levijs iegrimuši kaismīgā strīdā par mūsu vietējo beisbola komandu. Aprāvies pusvārdā, Hosē ielej mums visiem alu, un es iedzeru lielu malku.

– Keita, es iziešu ārā paelpot svaigu gaisu.

– Vārgule!

– Atgriezīšos pēc piecām minūtēm.

Es atkal izlaužos caur pūli. Man pamazām kļūst nelabi, galva nevaldāmi reibst, un es nedaudz grīļojos. Esmu vēl neveiklāka nekā parasti.

Kad sasniedzu stāvvietu un ievelku plaušās vēso vakara gaisu, es apjaušu, cik piedzērusies esmu. Acu priekšā viss rādās divkārši, it kā es būtu multiplikācijas filmas varone, kas dabūjusi sitienu pa galvu. Šķiet, es tūlīt vemšu. Kāpēc es novedu sevi līdz šādam stāvoklim?

– Ana! – Arī Hosē ir iznācis ārā. – Kā tu jūties?

– Laikam iedzēru pārāk daudz. – Es vārgi uzsmaidu draugam.

– Es arī, – Hosē nosaka, tumšām acīm pētīdams mani. – Vai tev palīdzēt? – viņš jautā, aplikdams roku man apkārt.

– Nē, viss ir labi, Hosē. Pati tikšu galā. – Es neveikli cenšos viņu atvairīt.

– Lūdzu, Ana, – Hosē nočukst un jau ir ievilcis mani savās skavās.

– Ko tu dari, Hosē?

– Tu taču zini, ka man patīc, Ana. Lūdzu! – Viņš uzlicis plaukstu uz manas muguras pamatnes, velkot mani sev tuvāk, un ar otru roku satver zodu. Es nojaušu, ka viņš vēlas mani skūpstīt.

– Nē, Hosē… nē, izbeidz… – Es mēģinu viņu atgrūst, bet Hosē ir pārāk spēcīgs un pat nesagrīļojas. Viņa pirksti ievijušies manos matos, un viņš neļauj man pakustēties.

– Lūdzu, Ana, mīļā, – Hosē čukst, lūpām skarot manu muti. Viņa elpa ir maiga un smaržo pārāk saldi, pēc kokteiļa un alus. Viņš maigi, tik tikko jūtami skūpsta manu ādu, virzoties gar žokļa līniju uz mutes kaktiņa pusi, bet mani pārņem panika. Man šķiet, ka es smoku.

– Nē, Hosē! – es izmisusi lūdzos. Viņš ir mans draugs, es negribu neko vairāk, un mani moka nelabums.

– Meitene teica “nē”, – tumsā ieskanas klusa balss. Ak Dievs! Kristjens Grejs stāv mums blakus. Kā tas iespējams?

Hosē atlaiž mani vaļā.

– Grej, – viņš skarbi nosaka, un es satrūkusies uzlūkoju Kristjenu. Viņš pārskaities vēro Hosē, acīm zibot. Velns! Mans vēders sažņaudzas krampjos, es vairs nespēju cīnīties ar nelabumu, saliecos un izvemju visu kuņģa saturu.

– Ana, Dios mio! – Hosē strauji atkāpjas, riebuma pārņemts. Grejs satver manus matus, lai tiem netrāpītu vēmekļu šalts, un uzmanīgi pieved mani pie augstas puķu dobes stāvvietas malā. Es pateicīga ievēroju, ka tā slīgst tumsā.

– Ja vemsi vēlreiz, dari to šeit. Es tevi pieturēšu. – Viņš ir aplicis roku man ap pleciem un ar otru saņēmis manus matus zirgastē, atglaužot tos no sejas. Es neveikli cenšos Greju atgrūst, bet atkal izvemjos… un pēc tam vēl reizi. Cik ilgi tas turpināsies? Kaut gan kuņģis jau ir tukšs, mans augums raustās krampjos, mēģinot atbrīvoties no indes. Es apņemos nekad vairs nedzert, lai nevajadzētu tā justies.

Beigu beigās nelabums pierimst, un es apjaušu, ka esmu atbalstījusies ar rokām pret puķu dobes ķieģeļu malu, tik tikko spēdama noturēties kājās. Tik spēcīga vemšana ir nogurdinoša. Grejs atkāpjas un pasniedz man mutautiņu. Tikai viņš varētu nēsāt līdzi svaigi gludinātu, ar monogrammu rotātu lina mutautu. KTG. Es pat nezināju, ka vēl iespējams kaut ko tādu iegādāties. Slaucīdama muti, es prātoju, ko apzīmē burts “T”, bet nevaru sevi piespiest ielūkoties Kristjenam acīs. Mani ir pārņēmis svelošs kauns. Šobrīd es vēlos, kaut zeme acāliju dobē atvērtos un mani aprītu, un es būtu jebkur, tikai ne šeit.

Hosē stāv pie bāra durvīm un vēro mūs. Es iestenos un ieslēpju seju rokās. Šis ir sliktākais brīdis manā dzīvē. Galva vēl joprojām reibst, un es cenšos atcerēties kaut ko sliktāku, bet vienīgais, kas nāk atmiņā, ir Kristjena paustais atraidījums, un šis mirklis ir daudz, daudz pazemojošāks. Es nedroši pametu skatienu uz viņu. Grejs lūkojas lejup uz mani, un viņa sejas izteiksme ir bezkaislīga, tā neko nepauž. Es pagriežos un uzlūkoju Hosē, kurš izskatās tikpat nokaunējies kā es un šķiet nedaudz baidāmies no Greja. Un pelnīti. Man ir uz mēles daži asi vārdi, ko veltīt savam tā dēvētajam draugam, bet es neuzdrošinos tos izteikt skaļi Kristjena Greja klātbūtnē. Tomēr jau nākamajā mirklī es nospriežu, ka tās ir pilnīgas muļķības; Kristjens galu galā nupat redzējis mani vemjam puķēs un droši vien jau sen vairs neuzskata mani par dāmu.

– Es, jā… es tevi pagaidīšu iekšā, – Hosē nomurmina, bet mēs abi nepievēršam viņam uzmanību, un viņš ievelkas atpakaļ bārā. Esmu palikusi viena kopā ar Greju. Ko gan lai viņam saku? Varbūt iesākumam atvainošos par zvanu.

– Man ļoti žēl, – es klusi nosaku, piekalusi skatienu mutautam, ko satraukta burzu pirkstos. Tas ir tik mīksts…

– Par ko tev ir žēl, Anastasija?

Nolādēts, viņš tomēr grib mani pamocīt.

– Pārsvarā par telefona zvanu. Par to, ka man kļuva slikti. Saraksts ir garš, – es nomurminu, juzdama, ka piesarkstu. Zeme, atveries!

– Tā ir noticis ar visiem, varbūt vienīgi ne tik vērienīgi kā tev, – Kristjens sāji nosaka. – Ir jāzina mērs, Anastasija. Jā, es pats bieži mēdzu pārkāpt robežas, bet tu šoreiz pārspēji visu. Vai tāda uzvedība tev ir raksturīga?

Mani pamazām pārņem aizkaitinājums. Kādas viņam tiesības ar mani tā runāt? Es viņu šurp neaicināju. Kristjens izklausās pēc pusmūža vīrieša, kurš rāj nogrēkojušos bērnu. Man gribas paskaidrot, ka es drīkstu piedzerties kaut vai katru vakaru, ja tā vēlos, jo tas ir mans lēmums, nevis viņējais… tomēr neesmu tik drosmīga. Ne jau šobrīd, kad nupat iztukšoju kuņģi viņa acu priekšā. Kāpēc viņš vēl joprojām ir šeit?

– Nē, – es rātni atbildu. – Līdz šim ne reizi neesmu piedzērusies, un šobrīd man nav vēlmes kaut ko tādu atkārtot.

Man atkal reibst galva; Kristjens to pamana un satver mani, pirms nokrītu. Viņš paceļ mani uz rokām un piespiež sev klāt kā mazu bērnu.

– Es nogādāšu tevi mājās, – viņš klusi apsola.

– Man jāpasaka Keitai…

– Viņai visu paskaidros mans brālis.

– Kā, lūdzu?

– Mans brālis Eljots šobrīd runā ar Kevanas jaunkundzi.

– Kāpēc?

– Viņš bija kopā ar mani, kad tu piezvanīji.

– Sietlā? – Esmu pavisam apjukusi.

– Nē. Es dzīvoju viesnīcā “Hītmens”.

Vēl joprojām? Kāpēc?

– Kā tu mani atradi?

– Pēc mobilā telefona signāla, Anastasija.

Protams. Kā tas iespējams? Vai tas vispār ir likuma robežās? Vajātājs, man pačukst zemapziņa, izlauzusies cauri tekilas radītajam mākonim, kas pārņēmis manu saprātu, un man vajadzētu nobīties, bet tas ir Kristjens, un man no viņa nav bail.

– Vai tev ir jaka vai somiņa?

– Jā… jā, ir gan. Lūdzu, Kristjen, man jāaprunājas ar Keitu. Viņa satrauksies.

Kristjens sakniebj lūpas un pēc brīža smagi nopūšas.

– Nu labi, ja jau tas nepieciešams.

Viņš noliek mani zemē un aiz rokas ieved atpakaļ bārā. Es jūtos vārga, vēl joprojām piedzērusies, nokaunējusies, pārgurusi, pazemota un kāda nezināma iemesla dēļ arī neticami līksma. Kristjens tur mani aiz rokas… un manī kūsā galvu reibinošs sajūtu virpulis. Būs vajadzīga vismaz nedēļa, lai to visu atšķetinātu.

Bārā valda troksnis un ir daudz ļaužu, un sākusi skanēt mūzika, tāpēc deju grīda ir pārpildīta. Keita nesēž pie mūsu galdiņa, un arī Hosē ir pazudis. Levijs izskatās vientuļš un nelaimīgs.

– Kur ir Keita? – es uzsaucu, cenzdamās pārkliegt mūziku. Mana galva sāk dunēt līdz ar basa ritmu.

– Dejo! – Levijs saniknots atkliedz un aizdomām pilnu skatienu vēro Kristjenu. Es uzvelku savu melno jaku un uzmetu plecā rokassomiņu. Tiklīdz būšu aprunājusies ar Keitu, es varēšu doties prom.

Pieskārusies Kristjena rokai, es pastiepjos uz pirkstgaliem un iekliedzu viņam ausī: – Keita dejo! – Mani mati pieskaras viņa degunam, es saožu viņa tīro, svaigo aromātu. Visas aizliegtās, svešādās izjūtas, ko esmu centusies noliegt, atgriežas un iztraucas caur mani kā zibens šautra. Es nosarkstu, un kaut kur ļoti dziļi pavēderē saraujas muskuļi, radot savādas, saldkaislas tirpas.

Kristjens paceļ acis pret griestiem, atkal satver mani aiz rokas un pieved pie letes. Bārmenis viņu apkalpo nekavējoties; bagātajam, valdonīgajam Grejam droši vien nekad nav jāgaida. Vai viņš tiešām visu saņem tik viegli? Es nedzirdu, ko viņš pasūta, bet pēc brīža saņemu ļoti lielu ledaina ūdens glāzi.

– Dzer! – viņš uzkliedz.

Kustīgās gaismas pulsē un griežas vienā ritmā ar mūziku, metot savādus, krāsainus zibšņus un ēnas pār bāru un viesiem. Kristjens ir pārmaiņus zaļš, zils, balts un dēmoniski sarkans. Un viņš uzmanīgi vēro mani. Es piesardzīgi izdzeru malku ūdens.

– Visu! – viņš sauc un izlaiž matus caur pirkstiem, acīmredzami bezspēcīgu dusmu pārņemts. Kas viņu tā satrauc? Izņemot padumju, piedzērušos meiteni, kas viņam zvana nakts vidū, radot iespaidu, ka viņai nepieciešams glābiņš. Un izrādās, ka tā ir taisnība, jo viņai uzmācas pārāk aizrāvies draugs. Bet pēc tam meitene krāšņi vemj viņam pie kājām. Ana, Ana… vai tev jebkad izdosies aizmirst šo piedzīvojumu? Es viegli sagrīļojos, un viņš uzliek roku man uz pleca, palīdzēdams turēties kājās. Nolēmusi pildīt pavēli, es izdzeru visu glāzi un nekavējoties jūtu nelabumu. Kristjens izņem glāzi man no rokas un noliek to uz letes. Acīm miglojoties, es tomēr pamanu, kas viņam ir mugurā: vaļīgs, balts krekls, cieši pieguļoši džinsi, melni sporta apavi un tumša žakete ar svītru rakstu. Krekla augšējā poga ir atpogāta, un es saskatu tumšus matiņus uz viņa krūtīm. Pievilcīgs vīrietis.

Kristjens atkal satver manu roku, un es pārsteigta jūtu, ka viņš ved mani uz deju grīdas pusi. Velns, es taču nedejoju! Viņš pamana, ka es apstājos, un savelk lūpas uzjautrinājuma pilnā, ironiskā smaidā. Viena asa kustība, un es jau esmu viņa skavās, un atklājas, ka Kristjens Grejs prot dejot. Nespēju pat noticēt, ka sekoju katram viņa solim. Varbūt vainojams alkohols, bet es piepeši vairs neesmu tik neveikla. Kristjens mani spiež sev klāt, mūsu augumi saskaras… un, ja viņš mani neturētu tik cieši, es noteikti zaudētu samaņu. Kaut kur dziļi zemapziņā ieskanas mātes brīdinājums: Nekad neuzticies vīrietim, kurš prot dejot.

Viņš izvada mūs abus caur dejotāju pūli līdz otrai grīdas malai, un tur mēs sastopam Keitu un Eljotu, Kristjena brāli. Skaļā, ritmiskā mūzika dun gan manā galvā, gan ārpus tās, un es gandrīz ievaidos, kad pamanu, cik aizrautīgi dejo Keita. Tā viņa rīkojas tikai brīžos, ja ir sastapusi kādu, kurš viņai patiešām patīk. Un tas nozīmē, ka rīt pie mūsu brokastu galda sēdēs trīs cilvēki. Keita, Keita…

Kristjens pieliecas un kaut ko iekliedz brālim ausī. Eljots ir gara auguma vīrietis ar platiem pleciem, sprogainiem, gaišiem matiem un acīm, kas nerātni mirdz. Viņš plati pasmaida un ievelk Keitu savās skavās, kur viņa jūtas ļoti apmierināta… Keita! es satriekta nodomāju. Viņi taču nupat tikai satikušies. Draudzene pamāj, klausīdamās Eljota teiktajā, un smaidīdama pamāj man. Kristjens aizvelk mani prom no deju grīdas.

Bet es nepaguvu aprunāties ar Keitu. Vai viņai nekas nekaiš? Es redzu, kurp virzās viņas deja ar Eljotu. Man vajadzētu viņai pastāstīt par drošu seksu. Es ceru, ka viņa izlasīs plakātu uz tualetes kabīnes durvīm. Prātā juceklīgi kūņojas domas. Te ir pārāk karsts, skaļš un krāsains… pārāk košs. Acu priekšā viss sagriežas… un es jūtu grīdu tuvojamies sejai, vismaz tā šķiet. Pēdējais, ko es dzirdu, pirms zaudēju samaņu Kristjena Greja skavās, ir viņa izgrūsts rupjš lamuvārds.