Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 8

Kristjens atver sava melnā Audi durvis, un es iekāpju iekšā. Mašīna līdzinās mežonīgam zvēram. Viņš ne reizi nav pieminējis mūsu kaisles uzplūdu liftā. Vai par to vajadzētu ierunāties man? Vai arī izlikties, ka nekas nav noticis? Mans pirmais īstais, neapvaldītais skūpsts pat nešķiet reāls. Laiks rit, un es sāku par to domāt kā par mītisku Artūru laika leģendu vai zudušo Atlantīdas pilsētu. Tas nav noticis, nekā tāda nav bijis. Varbūt es visu iztēlojos. Nē. Es paceļu pirkstu pie lūpām, kas vēl pietūkušas pēc kaislīgā skūpsta. Tas ir noticis. Esmu mainījusies. Es izmisīgi vēlos šo vīrieti, un viņš grib mani.

Izmantodama piemērotu mirkli, es slepus palūkojos uz Kristjenu. Viņš ir tikpat pieklājīgs un nedaudz atturīgs kā parasti.

Viņš ir mulsinošs.

Iedarbinājis dzinēju, Kristjens atpakaļgaitā izstūrē auto no stāvvietas un ieslēdz mūziku. Tas ir neticami skaists, dvēselisks divu sieviešu dziedājums. Šobrīd visas maņas, ar kādām esmu apveltīta, ir izsistas no līdzsvara, un mūzika uz mani atstāj vēl spēcīgāku iespaidu nekā citreiz. Pār muguru man skrien tīkamas tirpas. Kristjens izbrauc uz ielas, vadīdams mašīnu laiski un pašpārliecināti.

– Ko mēs klausāmies?

– “Ziedu duetu” no Delība operas “Lakmē”. Vai tev patīk?

– Mūzika ir brīnišķīga, Kristjen.

– Jā, ir gan, – viņš smaidīdams piekrīt. Un vienu gaistošu mirkli viņš izskatās pēc sava vecuma vīrieša. Jauns, bezrūpīgs un neticami pievilcīgs. Vai šī ir atslēga, kas ļauj piekļūt Kristjena dvēselei? Mūzika? Es ieklausos eņģeliskajās balsīs, kas mani valdzina un satrauc.

– Vai iespējams to atkārtot?

– Protams. – Kristjens nospiež pogu, un mūzika atkal glāsta manu dzirdi. Tas ir maigs, lēns, patīkams un neatvairāms uzbrukums manām maņām.

– Tev patīk klasiskā mūzika? – es ievaicājos, cerēdama gūt kādu vērtīgu ieskatu viņa personībā.

– Mana gaume ir vispusēja, Anastasija. Klausos visu, sākot ar Tomasu Talisu, beidzot ar Kings of Leon. Galvenais ir noskaņojums. Un tev?

– Man arī. Kaut gan es nezinu, kas ir Tomass Taliss.

Kristjens pagriež galvu un brīdi nopēta mani, pirms atkal pievēršas ceļam.

– Kādreiz es tev atskaņošu viņa mūziku. Viņš dzīvoja sešpadsmitajā gadsimtā, Tjūdoru laikmetā. Sacerēja korāļus. – Kristjens man uzsmaida. – Piekrītu, ka tas izklausās ļoti ezotēriski, bet mūzika ir gandrīz maģiska.

Viņš nospiež pogu, un atskan Kings of Leon dziesma. Hmm, šo gan es zinu. “Sekss liesmās”. Ļoti piemēroti šim brīdim. Mūziku pārtrauc telefona signāls, kas plūst pa mašīnas skaļruņiem. Kristjens nospiež pogu uz stūres.

– Grejs, – viņš aprauti nosaka.

– Greja kungs, runā Velčs. Es saņēmu jūsu pieprasīto informāciju, – atskan čērkstoša, bezmiesiska balss.

– Labi. Atsūti to uz e-pastu. Vai ir kas piebilstams?

– Nē, kungs.

Kristjens nospiež pogu, zvans pārtrūkst un mūzika atgriežas. Ne atvadu vārdu, ne pateicības. Es priecājos, ka ne brīdi nopietni neapsvēru iespēju pie viņa strādāt, jo pat šāda doma liek man nodrebināties. Viņš ir pārāk valdonīgs un vēss sarunās ar saviem darbiniekiem.

Mūziku atkal pārtrauc telefona zvans.

– Grejs.

– Konfidencialitātes līgums ir nosūtīts uz jūsu e-pasta adresi, Greja kungs, – paziņo sievietes balss.

– Labi. Tas būs viss, Andrea.

– Visu labu, kungs.

Kristjens pārtrauc zvanu, nospiezdams pogu uz stūres. Mūzika skan tikai brīdi, pirms iezvanās telefons. Jēziņ, vai tāda ir visa viņa dzīve – nemitīgi traucējoši zvani?

– Grejs, – viņš noskalda.

– Sveiks, Kristjen, vai tev izdevās nokniebties?

– Eljot, es esmu pie stūres, ir ieslēgti skaļruņi, un es mašīnā neesmu viens. – Kristjens nopūšas.

– Kas ir kopā ar tevi?

Kristjens paceļ acis pret debesīm. – Anastasija Stīla.

– Čau, Ana!

Viņš mani sauc par Anu!

– Sveiks, Eljot.

– Esmu daudz par tevi dzirdējis, – Eljots aizsmakušā balsī nosaka, un Kristjens sarauc pieri.

– Netici ne vārdam, ko saka Keita.

Eljots iesmejas.

– Es vedu Anastasiju uz mājām. – Kristjens uzsvērti izrunā manu pilno vārdu. – Vai paķert tevi?

– Jā, protams.

– Drīz tiksimies. – Kristjens beidz sarunu, un mūzika atgriežas.

– Kāpēc tu mani sauc tikai par Anastasiju?

– Tas ir tavs vārds.

– Es dodu priekšroku saīsinājumam.

– Ak tā.

Mēs jau gandrīz esam sasnieguši manu dzīvokli. Ceļš nav bijis ilgs.

– Anastasija, – Kristjens ierunājas, un es neapmierināta viņu uzlūkoju, bet viņš nepievērš tam uzmanību. – Tas, kas notika liftā… vairs neatkārtosies, ja vien nebūs iepriekš paredzēts.

Viņš aptur mašīnu pie manas mājas. Tikai tagad es atskāršu, ka viņš nav jautājis manu adresi – tomēr to zina. Kaut gan Kristjens man atsūtīja grāmatas, tātad ir skaidrs, ka viņam mana dzīvesvieta nav noslēpums. Kā jau jebkuram gudram vajātājam, kurš prot izsekot mobilā telefona signālam un kuram pieder helikopters.

Kāpēc viņš negrib mani skūpstīt? Es uzmetu lūpu, par to domājot. Neko nesaprotu. Viņam vajadzētu pieņemt citu uzvārdu – Mīklainais, nevis Grejs. Viņš izkāpj no mašīnas, viegliem, atsperīgiem soļiem apiet tai apkārt un atver manas durvis, kā jau īsts džentlmenis… izņemot dažus retus, bet ļoti vērtīgus mirkļus lifta kabīnē. Es nosarkstu, atcerēdamās viņa lūpu pieskārienu un to, kā es nevarēju viņam pieskarties. Man gribējās izlaist pirkstus caur Kristjena nekārtīgajiem, kuplajiem matiem, bet es nespēju pakustināt rokas.

– Man patika tas, kas notika liftā, – es nomurminu, izkāpdama no mašīnas. Man šķiet, ka dzirdu Kristjenu spēji ievelkam elpu, tomēr izliekos neko nemanām un tuvojos savām durvīm.

Keita un Eljots sēž pie mūsu ēdamgalda. Četrpadsmit tūkstošus dolāru vērtās grāmatas ir pazudušas. Paldies Dievam! Man ir kāds plāns saistībā ar tām. Keitas sejā plešas vēl nekad neredzēts smaids, un viņas mati ir valdzinoši sajaukti. Kristjens man seko, un Keita samiedz acis, kaut gan viņas smaids vēl joprojām liecina par lieliski pavadīto laiku naktī.

– Sveika, Ana! – Viņa pielec kājās un mani apskauj, bet pēc tam tur mani izstieptas rokas attālumā, vērīgi pētīdama. Saraukusi pieri, viņa pievēršas Kristjenam.

– Labrīt, Kristjen, – viņa nosaka, un viņas balsī ieskanas tik tikko jaušams naidīgums.

– Kevanas jaunkundze, – viņš stīvi atņem sveicienu.

– Viņas vārds ir Keita, Kristjen, – Eljots noņurd.

– Keita. – Kristjens pieklājīgi pamāj un uzmet pārmetuma pilnu skatienu Eljotam, kurš pavīpsnā un pieceļas, lai mani apskautu.

– Čau, Ana. – Viņš smaida, zilajām acīm mirdzot, un man viņš nekavējoties iepatīkas. Eljots acīmredzami nelīdzinās Kristjenam, bet viņi galu galā nav miesīgie brāļi.

– Čau, Eljot, – es smaidīdama atbildu.

– Eljot, mums jāiet, – Kristjens atgādina.

– Labi, labi. – Viņš pievēršas Keitai, ievelk viņu savās skavās un velta manai draudzenei ilgu, kaislīgu skūpstu.

Jēziņ, sameklējiet taču sev kādu istabu, es apjukusi nodomāju, pētīdama kurpju purngalus. Kad palūkojos uz Kristjenu, es atklāju, ka viņš cieši vēro mani, un samiedzu acis. Kāpēc tu mani nevari tā skūpstīt? Eljots pieliec Keitu, neatraujoties no viņas lūpām, un viņas mati skar zemi.

– Uz redzi, mazā. – Viņš plati smaida, un Keita gluži vienkārši izkūst. Nekad vēl neesmu kaut ko tādu redzējusi, un prātā nāk vārdi “pakļāvīga” un “padevīga”. Pakļāvīga Keita. Mjā, Eljots noteikti ir izcils mīlnieks. Kristjens paceļ acis pret griestiem un uzlūko mani; viņa sejas izteiksme, kā parasti, ir bezkaislīga, kaut gan man šķiet, ka pamanu nelielu uzjautrinājumu. No manas zirgastes izlauzusies matu šķipsna, un viņš to atglauž man aiz auss. Es ievelku elpu, sajuzdama Kristjena pieskārienu, un viegli atbalstu galvu pret viņa plaukstu. Viņa skatiens atmaigst, un viņš pārlaiž īkšķi pār manu apakšlūpu. Es jūtu asinis uzbangojam. Un jau nākamajā mirklī – pārāk ātri! – Kristjens atrauj roku.

– Uz redzi, mazā, – viņš nomurmina, un es iesmejos, jo tas tik ļoti nelīdzinās viņam. Bet, kaut gan es zinu, ka Kristjens joko, mīļvārdiņš tik un tā iekustina kaut ko dziļi manī.

– Es tev atbraukšu pakaļ astoņos. – Viņš pagriežas, atver dzīvokļa durvis un iziet ārā. Eljots viņam seko, bet pagriežas un sūta Keitai gaisa skūpstu, un es jūtu sirdī ieduramies greizsirdības dzēlienu.

– Nu, vai tev kaut kas bija? – Keita jautā, kamēr stāvam pie durvīm un vērojam abus vīriešus iekāpjam mašīnā un aizbraucam. Viņas balsī dzirdama sveloša ziņkāre.

– Nē, – es aizkaitināta atcērtu, gribēdama jau saknē iznīdēt visus jautājumus. Mēs atgriežamies dzīvoklī. – Toties tev gan bija. – Nespēju apvaldīt savu skaudību. Keitai vienmēr izdodas savaldzināt vīriešus. Viņa ir neatvairāma, skaista, kārdinoša, asprātīga, tieša… Un tās visas ir īpašības, kuru man trūkst. Bet viņas platais smaids ir tik starojošs, ka nav iespējams neatmaigt.

– Šovakar mēs tiksimies atkal. – Viņa sasit plaukstas un brīdi palēkā gluži kā bērns. Keitas acis laimē mirdz, un es priecājos par viņu. Laimīga Keita… Tas būs interesanti.

– Kristjens šovakar vedīs mani uz Sietlu.

– Sietlu?

– Jā.

– Varbūt kaut kas notiks tur.

– Es ļoti ceru.

– Tātad tev viņš patīk?

– Jā.

– Pietiekami, lai…?

– Jā.

Keita sarauc uzacis.

– Apbrīnojami! Ana Stīla beidzot aizrāvusies ar kādu vīrieti, un tas ir Kristjens Grejs, glītais, seksīgais miljardieris.

– Jā, pats galvenais ir nauda, – es smīnēdama attraucu, un mēs abas skaļi iespurdzamies.

– Vai tev mugurā ir kaut kas jauns? – Keita painteresējas, un es viņai atklāju visus sīkumus par nakts notikumiem.

– Klau, vai Grejs tevi jau noskūpstījis? – viņa jautā, vārīdama kafiju.

Es piesarkstu. – Vienu reizi.

– Vienu! – viņa nicīgi iesaucas.

Es nokaunējusies pamāju. – Kristjens ir ļoti atturīgs.

Keita sarauc pieri. – Dīvaini.

– Vairāk nekā dīvaini.

– Mums jāparūpējas, lai šovakar tu būtu gluži vienkārši neatvairāma, – draudzene apņēmīgi paziņo.

Ak nē... Izklausās, ka viņai padomā kaut kas laikietilpīgs, pazemojošs un sāpīgs.

– Pēc stundas man jābūt darbā.

– Gan jau es kaut ko paspēšu. Nāc šurp! – Keita satver mani aiz rokas un ievelk vannasistabā.

**

Veikalā stundas izstiepjas garas jo garas, kaut gan mums ir daudz darba. Sākusies vasaras sezona, un pēc slēgšanas man jāpavada divas stundas, piepildot plauktus. Darbs ir vienmuļš, un man pirmo reizi šodien ir pārāk daudz laika domāt.

Izpildot nenogurdināmās Keitas tiešās un, patiesību sakot, pārāk intīmās pavēles, esmu ideāli noskuvusi kājas un paduses, izplūkājusi uzacis un ieziedusies ar dažādiem krēmiem. Nekas no tā nebija patīkams, bet Keita apgalvo, ka mūsdienās vīrieši to gaida no sievietēm. Un kāpēc Kristjenam vajadzētu būt izņēmumam?

Es biju spiesta pārliecināt Keitu, ka tiešām vēlos būt kopā ar šo vīrieti. Nezinu, kāpēc tā, bet viņa Kristjenam neuzticas. Varbūt tāpēc, ka viņš ir tik stīvs un atturīgs. Keita nevarēja paskaidrot, kas viņai nepatika, bet es apsolīju nosūtīt īsziņu, tiklīdz būšu ieradusies Sietlā. Neesmu viņai pateikusi par helikopteru; viņu pārņemtu panika.

Man jādomā arī par Hosē. Viņš atstājis trīs ziņas un septiņus neatbildētus zvanus manā telefonā, turklāt divas reizes zvanījis arī uz mājām. Keita uz jautājumiem par mani atbildējusi ļoti izvairīgi, un viņš noteikti jūt, ka draudzene mani piesedz. Bet es esmu nolēmusi, ka ļaušu viņam pamocīties. Dusmas vēl nav pagaisušas.

Kristjens pieminēja kaut kādus dokumentus, un es nezinu, vai tas bija joks vai arī man tiešām vajadzēs kaut ko parakstīt. Minējumi ir kaitinoši. Turklāt visu vēl papildina mans gaidpilnais satraukums un bailes. Šī būs liktenīgā nakts! Vai tiešām beidzot esmu tam gatava? Erotiskā dieviete, kas slēpjas katrā sievietē, arī manī, pārmetoši iespurdzas. Viņa tam bijusi gatava jau vairākus gadus, un attiecībā uz Kristjenu Greju viņa ir ar mieru uz visu, bet es tik un tā nesaprotu, ko viņš saskata manī, pelēcīgajā Anā Stīlā… Nesaprotu.

Protams, Kristjens ierodas tieši norunātajā laikā un jau gaida mani, kad izeju no veikala. Viņš izkāpj no mašīnas, lai atvērtu man durvis, un sirsnīgi smaida.

– Labvakar, Stīlas jaunkundze, – viņš mani sveicina.

– Greja kungs. – Es pieklājīgi pamāju, iekāpdama aizmugurējā sēdeklī. Teilors sēž pie stūres. Es sveicinu arī viņu, un viņš ļoti formāli man atbild. Kristjens apsēžas man blakus un satver manu roku, to saudzīgi saspiezdams, un es jūtu viņa pieskārienu izskrienam caur visu miesu.

– Kā klājās darbā? – viņš jautā.

– Tas bija ļoti ilgs, – es atbildu balsī, kas ir aizsmakusi, pārāk dobja un iekāres pilna.

– Jā, arī man šī bija gara diena.

– Ar ko tu nodarbojies? – es jautāju.

– Devos pārgājienā kopā ar Eljotu. – Kristjena īkšķis glāsta manus pirkstu kauliņus, slīdot turp un atpakaļ, un mana sirds brīdi apstājas. Es elpoju straujāk. Kā viņam tas izdodas? Viņš pieskaras pavisam niecīgam manas ādas laukumam, bet mani hormoni jau sarīko īstu viesuļvētru.

Brauciens līdz helikoptera novietnei ir īss. Es prātoju, kur gan varētu būt šis izslavētais aparāts. Mēs atrodamies biezi apbūvētā pilsētas daļā, un pat man zināms, ka helikopteriem nepieciešams daudz vietas, lai paceltos gaisā un nolaistos. Teilors aptur mašīnu, izkāpj no tās un atver man durvis. Jau pēc mirkļa Kristjens nostājas blakus un atkal satver manu roku.

– Vai esi gatava? – viņš jautā. Es pamāju un jau gribu piebilst: “Visam,” tomēr nespēju parunāt, jo esmu pārāk satraukta.

– Teilor. – Kristjens pamāj šoferim, un mēs ieejam ēkā, tuvodamies liftiem. Lifts! Atgriežas atmiņas par rīta skūpstu. Visu dienu neesmu domājusi ne par ko citu, gremdēdamās sapņos pie veikala kases. Kleitona kungam divas reizes nācās skaļi saukt manu vārdu, lai es atgrieztos realitātē. Kristjens lūkojas uz mani no augšas, savilcis lūpas vieglā smaidā. Ha! Arī viņš domā par liftu.

– Tikai trīs stāvi, – viņš vīpsnādams nosaka, acīm uzjautrinājumā iemirdzoties. Viņš laikam prot lasīt domas. Jocīgi. Kad iekāpjam lifta kabīnē, es cenšos izlikties vienaldzīga. Durvis aizveras, un atgriežas savādais, elektrizētais pievilkšanās spēks, kas dzirksteļo starp mums, paverdzinot mani. Es aizveru acis, veltīgi mēģinādama to ignorēt. Kristjens saspiež manu roku ciešāk, un pēc piecām sekundēm durvis atveras, atklājot ēkas jumtu. Un tur jau mūs gaida balts helikopters, uz kura sāniem ar ziliem burtiem uzrakstīts Grey Enterprises Holdings, Inc., ko papildina kompānijas emblēma. Vai tā nav kompānijas līdzekļu izmantošana privātām vajadzībām?

Kristjens pieved mani pie neliela kabineta, kurā pie galda sēž večuks.

– Lūk, jūsu lidojuma plāns, Greja kungs. Visas pārbaudes ir veiktas. Helikopters ir gatavs un gaida jūs, kungs.

– Pateicos, Džo. – Kristjens sirsnīgi pasmaida.

Oho, kāds ir izpelnījies pieklājīgu attieksmi no paša Kristjena Greja puses! Varbūt viņš nemaz nav kompānijas darbinieks. Es uzmetu večukam apbrīnas pilnu skatienu.

– Nāc, – Kristjens mani aicina, un mēs tuvojamies helikopteram. Tas ir daudz lielāks, nekā šķita no tālienes. Biju domājusi, ka tajā būs tikai divas vietas, tomēr saskaitu vismaz septiņas. Kristjens atver durvis un virza mani uz vienu no sēdekļiem pašā priekšā.

– Sēdi un neko neaiztiec! – viņš pavēl, iekāpdams aiz manis, un aizcērt durvis. Es priecājos, ka jumts ir labi apgaismots, citādi es neko nesaskatītu šaurajā pilota kabīnē. Kad esmu iekārtojusies sev piešķirtajā sēdeklī, Kristjens pieliecas man blakus, lai aizsprādzētu siksnas. Tās visas ir pievienotas vienai centrālajai sprādzei. Viņš savelk abas augšējas siksnas tā, ka es tik tikko spēju pakustēties. Viņš ir ļoti tuvu man un pilnīgi iegremdējies darbā. Ja vien es varētu paliekties uz priekšu, mans deguns ieslīgtu viņa matos. Kristjens smaržo tīri, patīkami, debešķīgi, bet esmu droši iesprādzēta sēdeklī un praktiski nekustīga. Viņš paceļ galvu un pasmaida, it kā priecādamies par kādu tikai sev zināmu joku, un viņa acis iegailas. Tik kārdinoši tuvu… Viņš nedaudz pavelk vienu no augšējām siksnām, un es aizturu elpu.

– Tu nekur neaizbēgsi, – Kristjens nočukst. – Elpo, Anastasija, – viņš klusi piebilst, un viņa garie pirksti noglāsta manu vaigu, slīdot līdz zodam, ko viņš satver starp īkšķi un rādītājpirkstu. Paliecies uz priekšu, viņš uzspiež manām lūpām ātru, šķīstu skūpstu, un man noreibst galva, bet pavēderes muskuļi saspringst, atsaucoties uz viņa mutes kairinošo, negaidīto pieskārienu.

– Man patīk šīs siksnas, – viņš tik tikko dzirdami nosaka.

Ko tas nozīmē?

Kristjens apsēžas man blakus un piesprādzējas, bet pēc tam ilgstoši pārbauda dažādus aparātus, nospiež slēdžus un pogas, ko izvēlas no prātam neaptveramā klāsta uz paneļa. Sīkas gaismiņas mirgo un zib uz neskaitāmām ciparnīcām, līdz iedegas paneļa apgaismojums.

– Uzliec austiņas! – viņš pavēl, norādīdams uz tām. Es paklausu, un sāk darboties motora lāpstiņas. Troksnis ir apdullinošs. Arī Kristjens uzliek austiņas un turpina darboties ar slēdžiem.

– Es tikai veicu pārbaudes pirms lidojuma, – man ausīs ieskanas Kristjena balss. Es pagriežos un viņam uzsmaidu.

– Vai zini, ko dari? – es painteresējos, un viņš atbild uz smaidu.

– Esmu pilots ar četru gadu pieredzi, Anastasija. Kopā ar mani esi pilnīgā drošībā. – Viņa smaidā pazib kaut kas plēsīgs. – Kamēr esam gaisā, – viņš piebilst un piemiedz man ar aci.

Kristjens Grejs prot piemiegt ar aci!

– Vai esi gatava?

Es pamāju.

Kristjens brīdi runā ar dispečeru, kurš apstiprina doto atļauju pamest jumtu, un helikopters lēni, līgani paceļas gaisā. Portlenda pamazām nozūd, kaut gan man šķiet, ka vēders palicis tajā. Spožās gaismas sarūk, līdz kļūst par mirdzumu tālu zem mums. Es jūtos kā nokļuvusi akvārijā, no kura vēroju pasauli. Kad esam augstāk, vairs nekas nav redzams, tikai piķa melna tumsa; pat mēness neapgaismo mums ceļu. Kā viņš redz, kurp dodamies?

– Baismīgi, vai ne? – Kristjens jautā. – Kā tu zini, ka lido īstajā virzienā?

– Man palīdz šis. – Viņš norāda uz vienu no mēraparātiem, un es ieraugu elektronisku kompasu. – Viens no labākajiem, kādu iespējams iegādāties. Piemērots lidojumiem naktī. – Viņš smaidīdams palūkojas uz mani.

– Ēkai, kurā es dzīvoju, uz jumta ir nolaišanās laukums. Mēs dodamies uz turieni.

Protams, mani nepārsteidz vēsts, ka viņa māja ir piemērota helikopteru uzņemšanai. Mēs tiešām esam no divām dažādām pasaulēm. Vadības paneļa spuldzes maigi izgaismo Kristjena seju. Visa viņa uzmanība ir veltīta lidošanai, un viņš nemitīgi uzlūko kādu no dažādajiem mēraparātiem. Es caur skropstām vēroju viņa skaisto profilu. Taisns deguns, stūrains žoklis… man gribētos laist mēli pār šo žokli. Viņš nav skuvies, un rugāju dēļ šī doma ir vēl vilinošāka. Hmm… es vēlos noskaidrot, cik raupja būtu viņa āda pret manu mēli, pirkstiem, seju…

– Lidojot naktī, tas tiek darīts aizvērtām acīm. Jāuzticas aparātiem, – viņš ierunājas, pārtraukdams manus erotiskos sapņus.

– Cik ilgi mums vēl jālido? – es izdvešu. Nē, es nemaz nedomāju par seksu, nepavisam.

– Mazāk nekā stunda. Vējš mums palīdz.

Hmm, mazāk nekā stunda līdz Sietlai… Nav slikti. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc mēs lidojam, nevis braucam ar mašīnu. Tikai stunda mani šķir no lielās atklāsmes. Visi pavēderes muskuļi saspringst. Esmu nervoza kā skolniece. Ko gan Kristjens man sagatavojis?

– Vai jūties labi, Anastasija?

– Jā. – Mana atbilde ir aprauta, īsa, caur sakostiem zobiem izspiesta.

Šķiet, ka Kristjens pasmaida, tomēr tumsā ir grūti kaut ko saskatīt. Viņš nospiež kādu slēdzi un sāk runāt ar gaisa satiksmes pārvaldi, bārstīdams dažādus profesionālus izteicienus. Izklausās, ka mēs no Portlendas gaisa telpas ielidojam Sietlas Starptautiskās lidostas teritorijā.

– Skaties, lūk, tur! – Viņš norāda uz sīku gaismas punktiņu tālumā. – Tā ir Sietla.

– Vai tu vienmēr šādi atstāj iespaidu uz sievietēm? “Nāc, palidināsimies manā helikopterā?” – es jautāju, patiesi ieinteresēta.

– Nekad vēl neesmu lidojis kopā ar meiteni, Anastasija. Šī ir vēl viena pirmā reize, – viņš klusā, nopietnā balsī paskaidro.

Cik negaidīta atbilde! Vēl viena pirmā reize? Un es atceros viņa teikto par gulēšanu kopā.

– Vai esmu atstājis uz tevi iespaidu?

– Esmu sajūsmināta, Kristjen.

Viņš pasmaida.

– Sajūsmināta? – Un vienu īsu mirkli viņš atkal izskatās atbilstoši savam vecumam.

Es pamāju. – Tu esi tik… prasmīgs.

– Pateicos, Stīlas jaunkundze, – viņš pieklājīgi atbild. Domāju, ka viņš ir iepriecināts, tomēr neesmu pārliecināta.

Mēs brīdi klusējam, slīdot caur nakts tumsu. Gaišais Sietlas plankums pamazām kļūst lielāks.

– Tornis Čārlijam Tango, – mikrofonā atskan sprakšķoša balss. – Lidojuma plāns uz Eskalu ieviests. Turpiniet. Beidzu.

– Runā Čārlijs Tango, ziņojums pieņemts, torni. Gaidu, beidzu.

– Tev acīmredzami tas patīk, – es nomurminu.

– Kas? – Viņš palūkojas uz mani, izbrīnā saraucis uzaci.

– Lidošana, – es paskaidroju.

– Tā ir nodarbe, kam nepieciešama prasmīga vadība un koncentrēšanās spēja… Protams, man tā patīk. Kaut gan vairāk esmu iecienījis planēšanu. Es protu vadīt gan helikopterus, gan planierus.

– Ak tā. – Interesantas aizraušanās, par kurām es izdodu ārkārtīgi daudz naudas. Es atceros šos vārdus no intervijas. Man patīk lasīt un dažreiz arī skatīties filmas. Esmu iemesta svešā pasaulē.

– Čārlij Tango, atsaucieties, beidzu, – manas pārdomas izgaisina gaisa satiksmes dispečera balss. Kristjens rāmi, pašpārliecināti atbild.

Mēs tuvojamies Sietlai. Jau esam sasnieguši pilsētas robežu, un es jūsmoju par naksnīgo skatu.

– Skaisti, vai ne? – Kristjens jautā.

Es aizrautīgi māju ar galvu. Pilsēta ir gluži pasakaina, burvestības apdvesta, un es jūtos kā nonākusi milzīgā uzņemšanas laukumā, kur tiek filmēta, piemēram, Hosē iecienītā “Pa naža asmeni”. Atgriežas atmiņas par Hosē centieniem mani noskūpstīt, un es sāku nožēlot savu cietsirdīgo rīcību, viņam neatzvanot. Gan jau viņš pagaidīs līdz rītam.

– Pēc dažām minūtēm būsim klāt, – Kristjens nomurmina, un piepeši man ausīs šalc asinis, sirdij pukstot straujāk un adrenalīnam izšaujoties caur ķermeni. Viņš atkal runā ar dispečeru, bet es vairs neklausos. Man šķiet, ka tūlīt zaudēšu samaņu. Mans liktenis ir Kristjena Greja rokās.

Mēs lidojam starp ēkām, un priekšā vīd augsts debesskrāpis ar helikoptera nolaišanās laukumu uz jumta. Uz nama sienas ar baltiem burtiem uzkrāsots “Eskala”. Tas tuvojas, kļūstot arvien lielāks… tāpat kā manas bailes. Ak Dievs, es ceru, ka nelikšu viņam vilties. Viņš nospriedīs, ka neesmu viņam piemērota. Es nožēloju, ka nepaklausīju Keitai un neaizņēmos no viņas kādu kleitu, bet man patīk melnie džinsi, un mugurā man ir glīts, piparmētru zaļš krekls ar Keitas melno jaciņu. Es izskatos pietiekami eleganta. Mani pirksti arvien ciešāk aptver sēdekļa malu. Es to spēšu. Spēšu. Debesskrāpis plešas zem mums, un es nemitīgi atkārtoju savu mantru.

Helikopters palēnina gaitu un it kā sastingst debesīs, pirms Kristjens to novieto paredzētajā vietā uz nama jumta. Man trīc rokas; nezinu, kas vainojams – satraukuma pilnās gaidas, atvieglojums par drošo nolaišanos vai bailes, ka man kaut kas neizdosies. Viņš izslēdz motoru, lāpstiņas griežas lēnāk, līdz apstājas pavisam, un iestājas klusums; es dzirdu tikai savu saraustīto elpošanu. Kristjens noņem austiņas, pasniedzas un noceļ arī manējās.

– Esam klāt, – viņš klusi nosaka.

Kristjena sejas viena puse grimst ēnās, bet otru spilgti apgaismo nolaišanās laukuma prožektori. Melnais un baltais bruņinieks vienā – Kristjenam lieliski atbilstoša metafora. Viņš izskatās saspringts. Viņa zobi ir sakosti, piere nedaudz saraukta. Atsprādzējis jostu, viņš ķeras pie manām sprādzēm, un mūsu sejas šķir tikai dažu collu atstatums.

– Tev nav jādara nekas tāds, ko tu nevēlies. Tu to saproti, vai ne? – Kristjens jautā, un es dzirdu vieglu izmisumu ieskanamies viņa balsī. Acīs gail lūgums, un es pārsteigta vēroju viņu.

– Es nemūžam nedarītu kaut ko pret savu gribu, Kristjen. – Un, pat teikdama šos vārdus, es nejūtos pārliecināta, jo šobrīd es droši vien būtu gatava uz visu šī vīrieša dēļ. Tomēr man izdodas pārliecināt viņu.

Kristjens piesardzīgi nopēta mani, un, par spīti garajam augumam, viņam izdodas veikli aizkļūt līdz helikoptera durvīm un tās atvērt. Viņš izlec ārā, pagaida mani un satver manu roku, kad esmu izrāpusies ārā. Uz jumta plosās vējš, un mani satrauc doma, ka es stāvu klajā vietā vismaz trīsdesmit stāvu augstumā. Kristjens apvij roku man ap vidukli un pierauj mani cieši sev klāt.

– Nāc! – viņš uzsauc, pārkliegdams vēju, un pievelk mani pie lifta. Tiklīdz viņš nospiedis dažus ciparus panelī, durvis atveras. Kabīnē ir silti, un tā ir izklāta ar spoguļstikliem. Visur, kur vien skatos, es redzu līdz bezgalībai atainotu Kristjenu, un katrā no šiem atspulgiem viņš tur apskautu mani. Viņš ievada vēl vienu kodu, durvis aizveras, un lifts slīd lejup.

Jau pēc mirkļa esam baltā priekšnamā. Tā vidū plešas apaļš, tumšs koka galds, uz kura nolikts neticami milzīgs baltu ziedu pušķis. Pie visām sienām ir gleznas. Kristjens atver lielas divviru, un es redzu, ka arī tālāk baltais iekārtojums turpinās. Aiz plaša gaiteņa paveras pils zālei līdzīga istaba. Tālākā siena ir no stikla, un aiz tās ir balkons ar skatu uz naksnīgo Sietlu.

Labajā pusē novietots pakavveida dīvāns, uz kura ērti varētu sasēsties desmit pieauguši cilvēki. Tam pretī ir ļoti elegants, moderns pavards ar nerūsējošā tērauda – vai arī platīna, jo šis taču ir Kristjena Greja dzīvoklis – apdari. Uguns tajā ir iekurta, un liesmas rāmi plīvo. Kreisajā pusē pie ieejas ir virtuves nodalījums, kur viss ir balts, tikai darba virsmas veidotas no tumša koka. Pie brokastu letes pietiek vietas sešiem cilvēkiem.

Pretī stikla sienai novietots ēdamgalds ar sešpadsmit krēsliem. Un pašā stūrī noslēptas milzīgas, spīdīgi melnas klavieres. Jā… viņš noteikti spēlē klavieres. Pie visām sienām salikti dažādu izmēru un apveidu mākslas darbi. Šis dzīvoklis vairāk līdzinās mākslas galerijai nekā cilvēka miteklim.

– Vai drīkstu aiznest tavu jaku? – Kristjens jautā, un es papurinu galvu. Vēl joprojām salstu pēc stāvēšanas uz vēja plosītā jumta.

– Varbūt vēlies kaut ko iedzert? – viņš painteresējas, un es samirkšķinu acis. Pēc iepriekšējā vakarā piedzīvotā? Vai viņš mēģina jokot? Es brīdi iedomājos, ka varētu palūgt “Margaritu”, bet man nepietiek drosmes.

– Es iedzeršu glāzi baltvīna. Vai pievienosies man?

– Jā, lūdzu, – es nomurminu.

Šajā milzīgajā istabā es jūtos pavisam neiederīga un pieeju pie stikla sienas. Tās zemākajā daļā iestrādātas durvis, pa kurām var nokļūt uz balkona. Sietla ir izgaismota, un tajā valda dzīva rosība. Es atgriežos virtuvē – tā ir tik tālu no sienas, ka paiet vairākas sekundes, – un Kristjens jau atver vīna pudeli. Viņš ir novilcis žaketi.

– Vai tev nav iebildumu pret Pouilly Fumé?

– Es neko nezinu par vīnu, Kristjen. Tas noteikti derēs, – es klusi atbildu, balsij nedaudz iedreboties. Mana sirds strauji sitas, un es apvaldu vēlmi mesties bēgt. Kristjens ir neticami bagāts, gluži kā Bills Geitss. Kas man šeit darāms? Tu lieliski zini, kāpēc esi šeit, man atgādina zemapziņa. Jā, es gribu nokļūt Kristjena Greja gultā.

– Lūdzu. – Viņš pasniedz man glāzi. Pat trauki šeit ir grezni, no smaga kristāla. Es iedzeru malku vieglā, atsvaidzinošā baltvīna.

– Tu esi ļoti klusa un pat nesarksti. Man šķiet, ka nekad neesmu tevi redzējis tik bālu, Anastasija, – Kristjens nomurmina. – Vai esi izsalkusi?

Es papurinu galvu. Ne jau ēdiens man vajadzīgs. – Tev ir ļoti liels dzīvoklis.

– Liels? – Liels.

– Jā, tas ir liels, – viņš piekrīt, acīm uzjautrinājumā dzirkstot. Es iedzeru vēl vienu malku vīna.

– Vai tu proti spēlēt? – Es ar galvas mājienu norādu uz klavierēm.

– Jā.

– Labi?

– Jā.

– Protams. Vai ir kaut kas, ko tu dari slikti?

– Jā… ir šis tas. – Kristjens iemalko vīnu, nenovērsdams skatienu no manis. Es jūtu to sekojam, kad pagriežos un aplūkoju plašo istabu. Kaut gan tas ir dīvains vārds. Šī ir nevis istaba, bet gan sava statusa demonstrācija.

– Vai vēlies apsēsties?

Es pamāju, un Kristjens mani pieved pie lielā, baltā dīvāna. Apsēžoties man iešaujas prātā doma, ka es līdzinos Tesai d’Erbervilai, kas lūkojas uz bēdīgi slavenā Aleka d’Erbervila jauno namu, un es pasmaidu.

– Kas tevi uzjautrina? – Kristjens iekārtojas man blakus un pagriežas tā, lai varētu lūkoties man sejā. Viņš atbalsta elkoni pret dīvāna atzveltni un atspiež zodu pret dūri.

– Kāpēc tu man uzdāvināji tieši romānu “Tesa no d’Erbervilu cilts”? – es jautāju. Kristjens brīdi skatās uz mani, un šķiet, ka dzirdētais viņu pārsteidzis.

– Tu teici, ka tev patīk Tomasa Hārdija darbi.

– Vai tas ir vienīgais iemesls? – Pat es dzirdu vilšanos savā balsī, un Kristjens sakniebj lūpas.

– Tā šķita piemērota grāmata. Es varētu tevi uzcelt uz nesasniedzama pjedestāla, kā to izdarīja Endžels Klērs, vai arī novilkt tevi dubļos kā Aleks d’Erbervils, – viņš nomurmina, un viņa acīs iedegas bīstama liesma.

– Ja šīs ir divas vienīgās iespējas, es izvēlos novilkšanu dubļos, – es nočukstu, lūkodamās uz Kristjenu. Pat mana zemapziņa ir pārsteigta par šādu uzdrošināšanos, un Kristjens spēji ievelk elpu.

– Lūdzu, Anastasija, nekod apakšlūpā. Tas novērš uzmanību. Tu nesaproti, ko saki.

– Tāpēc jau esmu šeit.

Kristjens sadrūmis vēro mani.

– Jā. Atvaino mani uz brīdi, lūdzu. – Viņš iziet pa durvīm istabas tālākajā malā un pēc dažām minūtēm atgriežas, rokā turēdams dokumentu.

– Šis ir konfidencialitātes līgums. – Kristjens parausta plecus un vismaz šķiet nedaudz nokaunējies. – Tā uzstāja mans advokāts. – Viņš pasniedz papīrus man, un es apjukusi tos pieņemu. – Ja izvēlies otro iespēju jeb novilkšanu dubļos, tev jāparaksta šis.

– Kas notiks, ja es to nedarīšu?

– Tu izvēlēsies Endžela Klēra augstos ideālus. Vismaz lielākajā grāmatas daļā.

– Ko nozīmē šis līgums?

– Tajā teikts, ka tu neko nedrīksti kādam stāstīt par mums. Neko. Nevienam.

Es izbrīnīta lūkojos uz Kristjenu. Jēziņ! Viņš slēpj kaut ko ļoti sliktu, un mani pārņem nevaldāma ziņkāre.

– Labi, es parakstīšos.

Viņš pasniedz man pildspalvu. – Vai tu negribi izlasīt līgumu?

– Nē.

Kristjens sarauc pieri.

– Anastasija, vienmēr ir jāizlasa viss, ko paraksti, – viņš mani norāj.

– Kristjen, tu laikam nesaproti, ka es tik un tā nevienam par mums nestāstītu. Pat Keitai nē. Tātad nav svarīgi, vai es kaut ko parakstu. Ja tas ir tik nozīmīgi tev vai tavam advokātam … ar kuru acīmredzot runā tu, man nav iebildumu. Es parakstīšos.

Brīdi mani vērojis, Kristjens pamāj.

– Lielisks arguments, Stīlas jaunkundze.

Es uzsvērti parakstos uz punktotās līnijas abos eksemplāros un vienu no tiem pasniedzu viņam. Salocījusi otru, es to ielieku somiņā un iedzeru lielu malku vīna. Mana balss izklausās daudz drosmīgāka, nekā es patiesībā jūtos.

– Vai tas nozīmē, ka šonakt mēs mīlēsimies, Kristjen? – Jēzus, vai es tiešām to pateicu? Viņš izbrīnā nedaudz paver muti, bet ātri atgūstas.

– Nē, Anastasija. Pirmkārt, es nemīlējos. Es nodarbojos ar seksu… skarbu, mežonīgu seksu. Otrkārt, vēl ir daudzi dokumenti, kurus vajadzēs sakārtot. Un treškārt, tu vēl nezini, kas gaidāms. Tu vēl joprojām varētu bēgt. Iesim, es tev parādīšu savu spēļu istabu.

Es krampjaini noriju siekalas. Skarbs, mežonīgs sekss! Ārprāts, tas izklausās tik… kvēli! Bet kāpēc mums jāskatās uz spēļu istabu? Neko nesaprotu.

Kristjens pieceļas un pastiepj roku. Es to satveru un sekoju viņam gaitenī. Pa labi no lielajām divviru durvīm ir mazākas, aiz kurām paslēptas kāpnes. Mēs uzejam otrajā stāvā un pagriežamies pa labi. Izņēmis no kabatas atslēgu, Kristjens atslēdz nākamās durvis un dziļi ievelk elpu.

– Tu jebkurā mirklī vari doties prom. Helikopters gaida, lai tevi aizvestu visur, kur vien vēlies; vari arī palikt šeit un lidot prom rīt. Lai ko tu izlemtu, es neiebildīšu.

– Atver taču tās sasodītās durvis, Kristjen.

Viņš paklausa un atkāpjas, palaizdams mani pa priekšu. Uzmetusi viņam vēl pēdējo skatienu – man neizturami gribas zināt, kas slēpjas aiz durvīm! – es ieeju iekšā.

Un jūtos kā nokļuvusi laika portālā, kas mani aizsviedis uz sešpadsmito gadsimtu un spāņu inkvizīcijas pagrabiem.

Žēlīgais Dievs!