Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 5

Keita gavilē.

– Kā viņš nonāca veikalā? – telefona klausulē ziņkāri skan draudzenes balss. Es esmu noslēpusies noliktavā un mēģinu runāt nevērīgi.

– Viņam bija darīšanas tuvumā.

– Man tā šķiet ļoti neticama sagadīšanās, Ana. Varbūt viņš gribēja aprunāties ar tevi? – Sirds iepukstas straujāk, bet prieks nav ilgs. Drūmā realitāte ir tāda, ka Grejs šeit ieradās kārtot citus jautājumus.

– Viņš viesojās lauksaimniecības fakultātē. Teica, ka finansējot pētījumus, – es atbildu.

– Ak jā, pareizi. Viņš ziedoja fakultātei divarpus miljonus dolāru.

Oho!

– Kā tu to zini?

– Es esmu žurnāliste, Ana, un rakstīju apskatu par Kristjenu Greju. Mans darbs ir to zināt.

– Labi, labi, Kārla Bernsteina, nesatraucies pārāk. Tātad tu gribi fotogrāfijas?

– Protams! Tikai jāpadomā, kurš tās uzņems un kur to darīt.

– Mēs varētu pajautāt Grejam, kur viņš vēlas fotografēties. Viņš teica, ka vēl kādu laiku uzturēšoties šeit.

– Vai tev ir iespēja ar viņu sazināties?

– Jā, mobilā telefona numurs.

Keita spēji ievelk elpu.

– Bagātākais, izvairīgākais un mīklainākais Vašingtonas štata vecpuisis iedeva tev savu mobilā telefona numuru?

– Nu… jā.

– Ana! Tu viņam patīc. Par to nav nekādu šaubu, – Keita sparīgi apgalvo.

– Nē, Keita, tas bija tikai laipns žests. – Bet, pat izteikdama vārdus, es jau zinu, ka tie neatbilst patiesībai. Kristjens Grejs nav laipns. Jā, viņš ir pieklājīgs, bet tas arī viss. Un kāda sīka, klusa balss nočukst: varbūt Keitai ir taisnība. Doma, ka varbūt, tikai varbūt, es patīku Kristjenam Grejam, liek skudriņām skraidīt pa manu ādu. Viņš taču pauda savu prieku par to, ka Keita neieradās uz interviju… Klusas līksmes pārņemta, es apviju rokas sev apkārt un nedaudz šūpojos, gremdēdamās sajūsmā par to, ka es varētu patikt Kristjenam.

Keitas balss atsauc mani atpakaļ tagadnē. – Nezinu, kam uzticēt fotografēšanu. Levijs, kurš parasti ar to nodarbojas, ir aizbraucis mājās, uz Aidaho. Viņš būs saniknots, kad uzzinās, ka palaidis garām iespēju nofotografēt vienu no Amerikas varenākajiem uzņēmējiem.

– Hmm… Kā būtu ar Hosē?

– Lieliska doma! Pajautā viņam. Hosē būtu gatavs uz visu tevis dēļ. Pēc tam piezvani Grejam un noskaidro, kur viņš mūs vēlas pieņemt.

Mani dažreiz kaitina Keitas nevērīgā attieksme pret Hosē.

– Tev pašai vajadzētu viņam piezvanīt. – Kuram? Hosē? – Keita izsmējīgi vaicā.

– Nē, Grejam.

– Ana, viņu vieno tuvība ar tevi, nevis mani.

– Tuvība? – es negaidīti spalgi atkārtoju. – Keita, es viņu gandrīz nemaz nepazīstu!

– Jūs vismaz esat tikušies, – Keita sausi atgādina. – Un izskatās, ka viņš vēlas tevi labāk iepazīt. Piezvani viņam, Ana! – draudzene pavēl un nomet klausuli. Dažreiz viņa spēj būt biedējoši valdonīga. Es uzmetu pārmetošu skatienu savam mobilajam telefonam un izbāžu mēli.

Kamēr es ierunāju ziņu Hosē balss pastā, noliktavā ienāk Pols, meklēdams smilšpapīru.

– Klau, Ana, mēs esam diezgan aizņemti, – viņš labsirdīgi atgādina.

– Jā, atvaino, – es nomurminu un pagriežos, lai dotos prom.

– Kā tu pazīsti Kristjenu Greju? – Pols tēloti nevērīgā balsī painteresējas.

– Man nācās viņu intervēt studentu avīzes vārdā. Keita bija saslimusi. – Es paraustu plecus, cenzdamās izklausīties vienaldzīga, bet man tas izdodas tikpat slikti kā Polam.

– Kristjens Grejs mūsu veikalā. Kurš to varētu iedomāties? – Pols izbrīnīts pašūpo galvu, it kā mēģinātu atgūties. – Labi, vai nevēlies vakarā aiziet kaut ko iedzert?

Vienmēr, kad Pols atgriežas mājās, viņš aicina mani uz tikšanos, un es vienmēr atsakos. Tas ir mūsu rituāls. Man nekad nav šķitis, ka ir prātīgi veidot attiecības ar priekšnieka brāli, turklāt Polam piemīt amerikānisks vienkārša puiša šarms, tomēr viņš nelīdzinās varonim no literatūras. Un Grejs? ironiski iejautājas mana zemapziņa. Es steigšus to apklusinu.

– Vai tad netiek rīkotas ģimenes vakariņas tavam brālim par godu?

– Tas notiks rīt.

– Varbūt kādu citu reizi, Pol. Šodien man jāmācās. Pēc nedēļas jau sāksies eksāmeni.

– Reiz tu piekritīsi, Ana. – Viņš pasmaida un vēro, kā es aizsteidzos uz tirdzniecības zāli.

**

– Es fotografēju ainavas, nevis cilvēkus, Ana, – telefonā atskan Hosē žēlabainā balss.

– Lūdzu, lūdzu, Hosē! – es zemojos, soļiem mērodama mūsu dzīvokļa istabu un lūkodamās ārā pa logu uz dziestošo vakara gaismu.

– Dod telefonu! – Keita izķer aparātu man no rokas un atmet zīdainos, rudos matus pār plecu.

– Klausies uzmanīgi, Hosē Rodriges! Ja vēlies, lai mūsu avīzē parādītos raksts par tavu izstādi, tu rīt piedalīsies sesijā, vai skaidrs? – Keita spēj būt satriecoši skarba. – Lieliski. Ana tev piezvanīs un nosauks gan darba vietu, gan laiku. Tiksimies rīt. – Viņa aizcērt mana telefona vāciņu.

– Nokārtots. Tagad mums tikai jānospriež, kur to rīkot un cikos. Piezvani Grejam. – Viņa pasniedz telefonu man, un es jūtu vēderu sažņaudzamies. – Zvani!

Es pārmetoši uzlūkoju draudzeni un izvelku no aizmugurējās kabatas Greja vizītkarti. Dziļi ievilkusi elpu, es drebošiem pirkstiem spiežu pogas.

Viņš paceļ klausuli jau pēc otrā zvana.

– Grejs, – viņš pavisam mierīgi, vēsi atsaucas.

– Labdien, runā Anastasija Stīla. – Es pati nepazīstu savu balsi; esmu neticami satraukta. Brīdi valda klusums. Man vēderā rosās taureņi.

– Stīlas jaunkundze. Priecājos saņemt no jums ziņu. – Greja balss ir mainījusies. Šķiet, viņš ir nedaudz pārsteigts, un viņa vārdi ir piesātināti ar… siltumu. Varētu pat teikt, ka viņš runā pavedinoši. Es sāku elpot straujāk un piesarkstu, piepeši aptverot, ka Keita lūkojas uz mani, izbrīnā pavērusi muti. Vairīdamās no viņas ciešā skatiena, es iebēgu virtuvē.

– Nu, mēs labprāt sarīkotu to foto sesiju avīzes rakstam. – Elpo, Ana, elpo! Man beidzot izdodas ievilkt gaisu krūtīs. – Rīt, ja jums nav iebildumu. Kur jums būtu ērtāk, Greja kungs?

Es gara acīm redzu, kā viņš savelk lūpas sfinksas smaidā.

– Šobrīd esmu apmeties Portlendas viesnīcā “Hītmens”. Varbūt rīt pusdesmitos?

– Labi, mēs tur būsim. – Mana balss ir saraustīta un pārāk strauja, it kā es būtu bērns, nevis pieaugusi sieviete, kura drīkst piedalīties vēlēšanās un Vašingtonas štatā arī dzert alkoholu.

– Gaidīšu ar nepacietību, Stīlas jaunkundze. – Es iztēlojos nerātno mirdzumu Greja acīs. Kā viņam izdodas dažos vārdos ieslēpt tik daudz vilinošu solījumu? Es beidzu sarunu, un Keita gaida mani virtuvē. Viņa izskatās baiļu pārņemta.

– Anastasija Roza Stīla! Tev viņš patīk! Nekad vēl neesmu tevi redzējusi vai dzirdējusi tik… tik pārņemtu ar kādu. Tu pat sarksti!

– Keita, tu taču zini, ka es vienmēr sarkstu. Tas ir nelāgs paradums. Nerunā muļķības, – es atcērtu, un draudzene pārsteigta samirkšķina acis, jo nav pieradusi pie šādiem dusmu izvirdumiem. To redzot, es atmaigstu. – Grejs man šķiet… biedējošs. Tas arī viss.

– “Hītmens” ir viņam īsti piemērots, – Keita noņurd.

– Es piezvanīšu direktoram un pajautāšu, kur sarīkot fotografēšanos.

– Es pagatavošu vakariņas. Pēc tam man jāmācās. – Aizkaitinājums vēl nav nozudis, un es atveru virtuves skapi, lai sāktu darbu.

**

Naktī man neizdodas atpūsties. Es grozos no vieniem sāniem uz otriem, sapņodama par dūmakaini pelēkām acīm, kombinezonu, garām kājām, slaidiem pirkstiem un tumsā slīgstošām, vēl neizzinātām vietām. Divas reizes es uztrūkstos no miega, sirdij skaļi dauzoties, un sadusmojos, iedomājusies, kāda izskatīšos no rīta. Spēcīgi iebelzusi pa spilvenu, es mēģinu nomierināties.

**

Viesnīca “Hītmens” atrodas pašā Portlendas centra vidū. Iespaidīgā, brūnā akmens ēka tika pabeigta tieši pirms ekonomikas sabrukuma divdesmito gadu beigās. Es vedu Hosē un Trevisu savā mašīnā, bet Keita mums seko savējā, jo visi nevaram satilpt manā nelielajā automobilī. Treviss ir Hosē draugs un palīgs, kurš rūpēsies par gaismošanu. Keitai izdevies panākt, ka mūsu rīcībā bez maksas tiks nodota vesela istaba, jo viņa apsolījusi pieminēt viesnīcu savā rakstā. Kad viņa reģistratorei paskaidro, ka esam ieradušies fotografēt Kristjenu Greju, mums nekavējoties piešķir apartamentus. Tomēr tie ir tikai parasta izmēra apartamenti, jo izrādās, ka Greja kungs jau ieņēmis plašāko numuru visā ēkā. Mūs pavada pārmērīgi dedzīgs sabiedrisko attiecību speciālists, ļoti jauns un nezināmu iemeslu dēļ arī ārkārtīgi satraukts. Man rodas aizdomas, ka viņu samulsinājis Keitas skaistums un valdonīgums, jo viņš ir kā māls manas draudzenes rokās. Istabas ir elegantas, gaumīgas un grezni mēbelētas.

Pulkstenis ir deviņi, tātad mums ir pusstunda, lai visu sagatavotu. Keita līdzinās neapturamam viesulim.

– Hosē, man šķiet, ka vajadzētu fotografēt pret to sienu, vai piekrīti? – Viņa nemaz negaida puiša atbildi. – Trevis, noliec krēslus malā. Ana, palūdz kalpotājiem, lai atnes kaut ko atspirdzinošu, un ziņo Grejam, kur mēs esam.

Jā, kundze! Viņa ir kaitinoša valdonīga. Es paceļu acis pret griestiem, bet paklausu.

Pēc pusstundas istabā ienāk Kristjens Grejs.

Jēzus un Marija! Viņam mugurā ir balts krekls ar pavērtu apkaklīti, un kājās – pelēkas, mīkstas bikses. Sajaukti mati vēl ir mitri pēc dušas. Uzlūkojot viņu, man izkalst mute… viņš ir tik neticami glīts. Grejam seko labi piegrieztā, tumšā uzvalkā ģērbies vīrietis. Viņš izskatās apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs un neskuvies; mati ir apgriezti ļoti īsi. Nostājies stūrī, viņš klusēdams bezkaislīgi vēro mūs visus.

– Stīlas jaunkundze, mēs atkal tiekamies. – Grejs sniedz man roku, un es to paspiežu, strauji mirkšķinādama acis. Ak vai… viņš ir tik… Kad pieskaros viņa ādai, es atkal sajūtu tīkamo strāvas sitienu, kas izšaujas cauri un iekvēlina mani, liekot sarkt. Nojaušu, ka Grejs dzird, cik saraustīti es elpoju.

– Greja kungs, šī ir Ketrīna Kevana, – es nomurminu, pamādama Keitas virzienā, un draudzene pienāk mums klāt, lūkodamās vīrietim tieši acīs.

– Neatlaidīgā Kevanas jaunkundze. Labdien! – Grejs viegli uzsmaida viņai, izskatīdamies patiesi uzjautrināts. – Ceru, ka jūtaties labāk. Anastasija teica, ka bijāt saslimusi.

– Viss ir labi, Greja kungs, pateicos. – Viņa stingri paspiež vīrieša roku, pat nesamirkšķinādama acis. Keita galu galā mācījusies labākajās Vašingtonas privātskolās, viņas ģimenei ir nauda, un viņa pieaugot mācījusies pārliecību par sevi, apzinādamās vietu, kas viņai piešķirta šajā pasaulē. Viņa nav gatava pazemoties kāda priekšā, un es viņu apbrīnoju.

– Pateicos, ka veltījāt mums savu laiku. – Keita pieklājīgi, lietišķi uzsmaida Grejam.

– Labprāt, – viņš atbild, pievērsdams skatienu man, un es atkal nosarkstu. Velns un elle!

– Šis ir Hosē Rodrigess, mūsu fotogrāfs, – es iepazīstinu abus vīriešus, uzsmaidīdama draugam, un viņš sirsnīgi atbild uz manu smaidu, bet kļūst nopietns, tiklīdz uzlūko Greju.

Abi sasveicinās, un arī Grejs šķiet atvēsis. Viņš vērtējoši nopēta Hosē.

– Ko jūs no manis vēlaties? – viņš painteresējas, un jautājums izklausās nedaudz draudīgs. Bet Keita negrasās nodot vadības grožus Hosē rokās.

– Apsēdieties šeit, Grejs kungs. Uzmanieties no gaismas ķermeņu vadiem, lūdzu. Un pēc tam uzņemsim dažus attēlus, kuros jūs stāvat. – Viņa pieved Greju pie krēsla, kas novietots pie sienas.

Treviss ieslēdz gaismas, uz brīdi apžilbinot Greju, un nomurmina atvainošanās vārdus. Pēc tam mēs ar Trevisu nostājamies malā un vērojam, kā Hosē ķeras pie darba. Viņš uzņem vairākas fotogrāfijas ar rokas kameru, lūgdams Greju pagriezties uz vienu vai otru pusi, pacelt roku, nolaist to. Pēc tam viņš ķeras pie trijkāja un turpina darbu, kamēr Grejs sēž un nepiespiesti, eleganti pozē apmēram divdesmit minūtes. Mana vēlēšanās ir piepildījusies – es varu netraucēta apbrīnot Greju no neliela atstatuma. Mūsu acis sastopas divas reizes, un esmu spiesta gandrīz ar varu atrauties no viņa dūmakainā skatiena.

– Pietiks sēdēt, – Ketrīna atkal iejaucas. – Lūdzu, piecelieties, Greja kungs!

Viņš paklausa, un Treviss steigšus aiznes krēslu. Hosē atsāk klikšķināt kameras slēdzi.

– Domāju, ka mums ir pietiekami daudz materiāla, – viņš pēc piecām minūtēm paziņo.

– Lieliski, – Keita priecājas. – Vēlreiz pateicos! – Viņa paspiež Grejam roku, un viņas priekšzīmei seko arī Hosē.

– Ar nepacietību gaidīšu jūsu rakstu, Kevanas jaunkundze, – Grejs nomurmina un pievēršas man. – Vai pavadīsiet mani, Stīlas jaunkundze? – viņš painteresējas.

– Protams, – es apjukusi nosaku un veltu baiļpilnu skatienu Keitai, bet viņa tikai parausta plecus. Hosē sadusmots rauc pieri, stāvēdams viņai aiz muguras.

Grejs pieklājīgi atvadās un atver durvis, ļaudams man iziet pa tām pirmajai.

Ko tas nozīmē? Kas viņam vajadzīgs? Es apstājos viesnīcas gaitenī, satraukta mīņādamās, līdz Grejs man seko, labi ģērbtā miesassarga pavadīts.

– Es tevi pasaukšu, Teilor, – Grejs nomurmina, un Teilors aizklīst tālāk pa gaiteni, bet Grejs pievērš savu kvēlo skatienu man. Jēziņ, vai esmu izdarījusi kaut ko nelāgu?

– Vai pievienosieties man uz kafijas tasi, Stīlas jaunkundze?

Man sāk trīcēt rokas. Kristjens Grejs nupat aicināja mani uz romantisku satikšanos. Vai arī vienkārši kafiju. Varbūt viņš domā, ka es neesmu pamodusies. Es nokremšļojos, mēģinādama apvaldīt satraukumu.

– Man jāved visi mājās, – es atvainodamās klusi nosaku, lauzīdama rokas.

– Teilor! – Grejs iesaucas, un es iztrūkusies salecos. Miesassargs pagriežas un tuvojas mums.

– Vai viņi dzīvo pie universitātes? – Grejs klusi jautā man, un es pamāju, nespēdama izdabūt vārdus pār lūpām.

– Teilors aizvedīs jūsu draugus mājās. Viņš ir mans šoferis. Mums šeit ir liels džips, kurā varēs iekraut arī visu aprīkojumu.

– Greja kungs? – Teilors bezkaislīgi iejautājas, pienācis mums klāt.

– Lūdzu, aizvediet fotogrāfu, viņa palīgu un Kevanas jaunkundzi mājās.

– Protams, kungs, – Teilors atbild.

– Lieliski. Vai tagad iedzersiet kafiju kopā ar mani? – Grejs smaida, it kā viss jau būtu nokārtots.

Es saraucu pieri.

– Nu, Greja kungs… vispār Teiloram nevajag piepūlēties… – Es aši pametu skatienu uz Teiloru, kurš izskatās kā akmenī tēsts. – Ja esat ar mieru mirkli pagaidīt, es apmainīšos mašīnām ar Keitu.

Greja sejā parādās žilbinošs, neapvaldīts, dabisks, brīnišķīgs, balts smaids. Ak vai… Viņš atver istabas durvis, un es paspraucos viņam garām. Ketrīna iegrimusi sarunā ar Hosē.

– Ana, man tiešām šķiet, ka tu viņam patīc, – viņa paziņo bez jebkāda ievada. Hosē neapmierināts vēro mani. – Bet es viņam neuzticos, – Keita piebilst. Es paceļu roku, cerēdama, ka izdosies likt viņai apklust, un laikam notiek brīnums, jo viņa tiešām pārstāj runāt.

– Keita, vai drīkstu paņemt tavu mašīnu, pretī dodot savējo?

– Kāpēc?

– Kristjens Grejs mani aicināja uz kafijas tasi.

Keitas mute izbrīnā paveras. Keita nespēj atrast vārdus! Es izbaudu šo reto mirkli. Viņa satver manu roku un ievelk mani guļamistabā blakus apartamentu dzīvojamai istabai.

– Ana, viņam piemīt kaut kas savāds, – Keita brīdinoši iesāk. – Jā, viņš ir ļoti izskatīgs, bet man viņš šķiet arī bīstams. It īpaši tādai meitenei kā tu.

– Ko tas nozīmē? – es apvainojusies jautāju.

– Nepieredzējušai sievietei, Ana. Tu lieliski saproti, ko es domāju, – Keita sašutusi atcērt, un es piesarkstu.

– Keita, runa ir tikai par vienu kafijas tasi. Šonedēļ sākas eksāmeni, un man jāmācās, tāpēc es ilgi nekavēšos.

Viņa sakniebj lūpas, it kā apdomādama manu lūgumu, un pēc brīža pasniedz man savas mašīnas atslēgas. Es iedodu viņai savējās.

– Tikai nedzer to kafiju pārāk ilgi, citādi es atsūtīšu glābšanas komandu.

– Paldies! – Es apskauju draudzeni un atstāju apartamentus. Kristjens Grejs mani gaida, atbalstījies pret sienu, un līdzinās modelim, kas pozē kādam ļoti dārgam žurnālam.

– Labi, varam iet pēc kafijas, – es nomurminu.

Grejs atplaukst smaidā.

– Tikai pēc jums, Stīlas jaunkundze. – Viņš iztaisnojas un ar rokas mājienu norāda, lai eju pirmā. Ceļgaliem drebot, es soļoju pa gaiteni, cenzdamās savaldīt taureņus vēderā, un sirds dauzās vēl spēcīgāk nekā jebkad iepriekš. Es dzeršu kafiju kopā ar Kristjenu Greju… kaut gan man kafija negaršo.

Mēs vienotā solī ejam pa plato viesnīcas gaiteni līdz liftiem. Ko lai es viņam saku? Mans prāts ir bailēs sastindzis. Par ko mēs runāsim? Kas gan mums vispār var būt kopīgs?

Greja samtainā, klusā balss liek man izrauties no pārdomām.

– Cik sen jūs pazīstat Ketrīnu Kevanu?

Tas vismaz ir diezgan vienkāršs jautājums.

– Kopš pirmā mācību gada. Viņa ir labs draugs.

– Hmm, – viņš neizteiksmīgi nosaka.

Kad esam sasnieguši liftu, Grejs nospiež pogu, un zvans noskan jau nākamajā mirklī. Durvis atveras, atklājot mūsu skatienam jaunu vīrieti un sievieti, kuri saķērušies kaislīgā skāvienā. Abi pārsteigti atraujas viens no otra un vainīgi lūkojas visur, tikai ne uz mums. Mēs ar Greju ieejam liftā.

Es cenšos nesmieties, tāpēc ieduru skatienu grīdā, bet jūtu, ka vaigi kļūst sārti. Kad caur skropstām palūkojos uz Greju, atklājas, ka viņa lūpās rotājas smaids, bet to ir ļoti grūti pamanīt. Abi jaunieši nerunā, un mēs braucam lejā, neveikla klusuma ieskauti. Nav pat neinteresantas lifta mūzikas, kurā klausīties.

Durvis atveras, un Grejs mani izbrīna, ar vēsiem, gariem pirkstiem satverdams manu plaukstu. Starp mums atkal izskrien strāvas trieciens, liekot sirdij pukstēt straujāk. Viņš izved mani no lifta, un jaunais pāris mums aiz muguras beidzot iespurdzas, vairs nespējot savaldīties. Grejs pasmaida.

– Kas gan tik īpašs piemīt liftiem? – viņš klusi jautā.

Mēs šķērsojam viesnīcas plašo, rosīgo vestibilu, bet Grejs izvēlas sānu izeju, nevis lielās virpuļdurvis, un man iešaujas prātā doma, ka viņš nevēlas atlaist manu roku.

Ārpusē valda patīkams maija siltums. Saule spoži spīd, un uz ielas nav daudz mašīnu. Grejs pagriežas pa kreisi un aizsoļo līdz stūrim, kur mēs apstājamies, gaidot zaļo gaismu. Viņš vēl joprojām tur manu roku. Es stāvu uz ielas, un mana roka ir Kristjena Greja plaukstā. Neviens vēl nekad nav turējis mani aiz rokas. Man nedaudz reibst galva, un pār muguru skrien tirpas. Es mēģinu apvaldīt muļķīgu smaidu, bet nesekmīgi. Pacenties nezaudēt mieru, Ana, es sev atgādinu. Parādās zaļais cilvēciņš, un mēs dodamies tālāk.

Nogājuši četrus kvartālus, mēs sasniedzam “Portlendas kafejnīcu”, un Grejs mani palaiž vaļā, lai varētu pieturēt durvis.

– Lūdzu, izvēlēties galdiņu, kamēr es paņemšu dzērienus, – viņš ierosina. – Ko jūs vēlaties? – viņš jautā, tikpat pieklājīgs kā vienmēr.

– Man, lūdzu… hmm, angļu brokastu tēju bez maisiņa.

Viņš sarauc uzacis.

– Nevis kafiju?

– Man negaršo kafija.

Viņš pasmaida.

– Labi, tēju bez maisiņa. Cukuru?

– Nē, paldies, – es atbildu un samulsusi sāku pētīt savus cieši savītos pirkstus.

– Vai paņemt arī kaut ko ēdamu?

– Nē, pateicos. – Es papurinu galvu, un Grejs dodas pie letes.

Kamēr viņš stāv rindā un gaida apkalpošanu, es slepus vēroju viņu, skropstas nolaidusi. Šādā nodarbē es varētu pavadīt visu dienu. Viņš ir tik gara auguma, ar platiem pleciem, bet slaids, un viņa gurni… Jēziņ! Grejs pāris reižu izvelk garos, elegantos pirkstus caur matiem, kas jau ir izžuvuši, bet vēl joprojām šķiet nekārtīgi. Hmm… es arī to labprāt izdarītu. Doma nelūgta iešaujas man prātā, un vaigi sāk kvēlot. Es iekožu apakšlūpā un pievēršos savām rokām, bēgdama no savām nerātnajām domām.

– Kas jums ir prātā? – Grejs ir atgriezies un izbiedē mani ar savu jautājumu.

Es papurinu galvu, jo nevaru taču atklāt, ka domāju, vai viņa mati ir tik mīksti, kā izskatās. Grejs noliek paplāti uz mazā, apaļā galda un pasniedz man tasi, nelielu tējkannu un šķīvīti, uz kura vientuļi gozējas tējas maisiņš ar uzrakstu Twinings English Breakfast. Tā ir mana iecienītā tēja. Sev viņš paņēmis kafiju ar pienu, kas veido brīnišķīgus, lapām līdzīgus rakstus. Kā tas tiek panākts? es prātoju. Grejam ir arī melleņu smalkmaizīte. Pabīdījis paplāti malā, viņš apsēžas man pretī un sakrusto garās kājas. Šķiet, ka viņš jūtas ļoti ērti, un es viņu apskaužu, būdama tik neveikla, ka man reti izdodas tikt no punkta A līdz punktam B, neizstiepjoties garšļaukus.

– Jūsu domas? – viņš atgādina.

– Man šī tēja garšo vairāk nekā jebkura cita, – es izdvešu, nespēdama noticēt, ka sēžu pretī Kristjenam Grejam Portlendas kafejnīcā. Viņš sarauc pieri, droši vien nojauzdams, ka es kaut ko slēpju. Es iemetu maisiņu tējkannā un jau pēc mirkļa izzvejoju to ārā, izmantodama karoti. Kad nolieku izmantoto maisiņu uz šķīvīša, Grejs piešķiebj galvu, ieinteresēti vērodams mani.

– Tēja man garšo melna un vāja, – es paskaidroju.

– Saprotu. Vai jūs esat kopā ar to fotogrāfu?

Es apjukusi iesmejos, bet jūtu iegailamies ziņkāri. Kas viņam radījis tādu iespaidu?

– Nē, Hosē ir labs draugs, bet nekas vairāk. Kāpēc domājat, ka mēs esam kopā?

– Tas, kā viņam uzsmaidījāt. Un viņš atbildēja. – Grejs nenovērsdamies lūkojas man acīs, un es gribu novērsties, bet nespēju, it kā viņš būtu mani apbūris.

– Hosē man ir kā brālis, – es nočukstu.

Grejs pamāj, šķietami apmierināts ar manu paskaidrojumu, un palūkojas uz savu melleņu smalkmaizīti. Garie pirksti veikli noņem papīra iepakojumu, un es aizgrābta vēroju tos darbojamies.

– Vai vēlaties pagaršot? – Grejs painteresējas, un viņa lūpās atkal redzams noslēpumains, uzjautrinājuma pilns smaids.

– Nē, paldies. – Es sadrūmusi pētu savas rokas.

– Un tas zēns, kuru vakar sastapu veikalā? Arī ar viņu jūs neesat kopā?

– Nē, Pols ir tikai draugs. Vakar jau es jums to teicu. – Saruna ievirzās patiesi muļķīgā gultnē. – Kāpēc jūs tas interesē?

– Vīriešu klātbūtnē jūs manāmi nervozējat.

Velns un elle, tas ir pārāk personisks temats. Es nervozēju tikai tad, kad blakus esi tu, Grej.

– Jūs mani nedaudz biedējat. – Es nosarkstu, bet klusībā uzslavēju sevi par atklātību un atkal lūkojos uz savām rokām. Grejs spēji ievelk elpu.

– Tā ir pareiza reakcija. – Viņš pamāj. – Jūs esat ļoti godīga meitene. Lūdzu, paceliet galvu, es vēlos redzēt jūsu seju.

Es paklausu, un Grejs pasmaida, mani uzmundrinādams, kaut gan viņa smaids ir nedaudz sājš.

– Šādi man vismaz rodas nojausma, par ko jūs domājat, – viņš saka. – Jūs esat noslēpumaina būtne, Stīlas jaunkundze.

Noslēpumaina? Es?

– Manī nav nekā noslēpumaina.

– Domāju, ka jūs esat ļoti savaldīga, – viņš nomurmina.

Es? Kā gan man tas varētu izdoties? Līdz šim man šķitis, ka visas manas izjūtas ir redzamas kā uz delnas.

– Izņemot brīžus, kad sarkstat, protams, un jūs to darāt bieži. Man tikai gribētos zināt, kāpēc tas notiek. – Grejs iemet mutē smalkmaizītes kumosu un lēni to košļā, nenovērsdams skatienu no manis. Un es – kā nu ne! – nosarkstu. Velns!

– Vai jūs vienmēr uzdodat tik intīmus jautājumus?

– Nebiju pamanījis, ka to daru. Vai es jūs aizskāru? – Grejs izklausās pārsteigts.

– Nē, – es atklāti atzīstu.

– Ļoti labi.

– Bet jūs esat augstprātīgs.

Grejs sarauc uzacis un, ja vien es nemaldos, arī pats nedaudz piesarkst.

– Esmu pieradis panākt to, ko vēlos, Anastasija, – viņš nosaka. – Visās jomās.

– Par to es nemaz nešaubos. Kāpēc vēl neesat ierosinājis, lai uzrunāju jūs uz “tu”? – Es pati brīnos par savu pārdrošību. Kāpēc saruna kļuvusi tik nopietna? Nekas nenotiek tā, kā biju iztēlojusies. Pat nespēju noticēt, ka izturos tik naidīgi. Šķiet, ka Grejs cenšas mani par kaut ko brīdināt.

– Vienīgie, kuriem tas ļauts, ir mani radinieki un daži tuvi draugi.

Ak tā. Un viņš tik un tā nepiedāvā man uzrunāt viņu vārdā. Grejs tiešām vēlas pār visu valdīt, cita izskaidrojuma nav, un es brīdi pat nožēloju, ka uz interviju toreiz neieradās Keita. Tad satiktos divas valdonīgas personības. Turklāt Keita ir gandrīz blonda, tāpat kā visas sievietes Greja birojā. Un viņa ir skaista, zemapziņa man atgādina. Doma par Kristjenu un Keitu kopā man šķiet nepatīkama. Es iemalkoju tēju, un Grejs apēd vēl kumosu savas smalkmaizītes.

– Vai esat vienīgais bērns? – viņš jautā.

Atkal mainīts sarunas temats…

– Jā.

– Pastāstiet man par saviem vecākiem.

Kāpēc viņš vēlas to zināt? Mana dzīve ir neinteresanta.

– Mana māte dzīvo Džordžijā kopā ar savu jauno vīru Bobu. Patēvs mitinās Montesano.

– Un jūsu tēvs?

– Nomira, kad biju vēl zīdainis.

– Man ļoti žēl, – Grejs nomurmina, un viņa acīs parādās savādi bažīga izteiksme.

– Es viņu neatceros.

– Tātad jūsu māte apprecējās vēlreiz?

Es nicīgi iespurdzos. – Jā, tā varētu teikt.

Grejs sarauc pieri.

– Jūs neesat īpaši runīga, vai ne? – viņš sausi painteresējas, domīgi berzēdams zodu.

– Tāpat kā jūs.

– Reiz jūs mani jau intervējāt, un es atceros dažus pietiekami āķīgus jautājumus. – Viņš pasmīn.

Pie joda! Grejs atcerējies jautājumu par homoseksualitāti. Mani atkal pārņem neizsakāms kauns. Droši vien būs vajadzīgi vairāki gadi pie psihoterapeita, lai es vairs nesarktu ik reizi, kad iedomājos par to. Cenzdamās atvairīt atmiņas, es sāku stāstīt par savu māti.

– Mana māte ir brīnišķīga. Nedziedināma romantiķe. Šobrīd viņa ir precējusies jau ceturto reizi.

Kristjens izbrīnīts sarauc uzacis.

– Man viņas pietrūkst, – es turpinu. – Tagad viņai ir Bobs. Ceru tikai, ka viņam izdosies māti pieskatīt un mierināt brīžos, kad atkal sabrūk kāds no viņas nepiepildāmajiem plāniem. – Es smaidu, domādama par savu māti. Ļoti sen neesmu viņu sastapusi. Kristjens aizrāvies vēro mani, ik pa brīdim iemalkodams kafiju. Man nevajadzētu lūkoties uz viņa muti. Tā novērš manu uzmanību.

– Vai jums ir labas attiecības ar patēvu?

– Protams. Es uzaugu viņa acu priekšā. Citu tēvu nekad neesmu pazinusi.

– Kāds viņš ir?

– Rejs? Ļoti… nerunīgs.

– Un tas ir viss? – Grejs pārsteigts jautā.

Es paraustu plecus. Ko tad viņš gribēja dzirdēt? Visu manu dzīvesstāstu?

– Tikpat nerunīgs kā viņa pameita, – Grejs nosaka.

Es tik tikko apvaldu nepacietības pilnu nopūtu.

– Viņam patīk futbols un ķegļi, un makšķerēšana, un mēbeļu pagatavošana. Viņš ir galdnieks. Bijušais armijnieks.

– Vai jūs dzīvojāt kopā ar viņu?

– Jā. Mamma sastapa savu trešo vīru, kad man bija piecpadsmit gadu. Es paliku pie Reja.

Viņš neizpratnē sarauc pieri.

– Jūs nevēlējāties dzīvot kopā ar māti?

Tā patiesi nav viņa darīšana.

– Trešais vīrs mitinājās Teksasā. Manas mājas bija Montesano. Un… nu, mana māte bija jaunlaulātā. – Es apklustu. Māte nekad nerunā par savu trešo vīru. Ko Grejs vēlas panākt? Viņam nav nekādu tiesību mani izprašņāt. Labi, šajā rotaļā varu piedalīties arī es.

– Pastāstiet man par saviem vecākiem, – es ierosinu.

Grejs parausta plecus. – Mans tēvs ir jurists, māte ir bērnu ārste. Abi dzīvo Sietlā.

Tātad viņš audzis pārtikušā ģimenē. Un es sāku prātot par bagātajiem vecākiem ar trim bērniem, no kuriem viens kļūst par izskatīgu vīrieti, pieteic karu biznesa pasaulei un izcīna savu vietu tajā. Kas viņu tādu padarījis? Vecāki noteikti lepojas ar savu dēlu.

– Ar ko nodarbojas jūsu brālis un māsa?

– Eljots strādā celtniecībā, bet mazā māsa dzīvo Parīzē, kur apgūst kulinārijas mākslu kāda izslavēta franču pavāra vadībā. – Grejs aizkaitināts samiedz acis. Viņš nevēlas runāt par ģimeni un pats sevi.

– Parīze esot skaista pilsēta, – es nomurminu. Kāpēc viņš tā izvairās? Vai tāpēc, ka ir adoptēts?

– Taisnība. Vai esat to redzējusi? – Grejs jautā, dusmām izgaistot.

– Nekad neesmu izceļojusi ārpus valsts robežām. – Esam atgriezušies pie banalitātēm. Ko viņš slēpj?

– Vai jūs vēlētos tur paviesoties?

– Parīzē? – es spalgā balsī pārvaicāju. Viņam izdevies mani samulsināt; kurš gan negrib redzēt Parīzi? – Protams, – es atbildu. – Bet vairāk par visu citu mani interesē Anglija.

Grejs pieliec galvu uz sāniem, ar rādītājpirkstu braucīdams apakšlūpu… Ak Dievs!

– Kāpēc?

Es strauji mirkšķinu acis. Savaldies, Stīla!

– Tur dzimis Šekspīrs, Ostina, māsas Brontē, Tomass Hārdijs. Es labprāt aplūkotu vietas, kas iedvesmojušas šos cilvēkus tik brīnišķīgu grāmatu radīšanai.

Runājot par literatūras dižgariem, es atceros, ka vajadzētu gatavoties eksāmeniem, un ielūkojos pulkstenī. – Man jāiet. Šodien vēl jāmācās.

– Pārbaudījumiem?

– Jā, tie sākas otrdien.

– Kur ir Kevanas jaunkundzes mašīna?

– Viesnīcas stāvvietā.

– Es jūs pavadīšu.

– Pateicos par tēju, Greja kungs.

Viņš savelk lūpas savā dīvainajā smaidā, kas vēsta: “Man ir kāds liels noslēpums!”.

– Nav par ko, Anastasija. Man tas sagādāja prieku. Iesim! – viņš pavēl un sniedz man roku. Es apjukusi to satveru un sekoju vīrietim ārā no kafejnīcas.

Mēs ejam atpakaļ uz viesnīcu klusēdami, bet man labpatīk domāt, ka šis klusums ir draudzīgs. Grejs izskatās tikpat rāms un savaldīgs kā vienmēr, bet es izmisīgi cenšos noprast, kāds ir šīs kafijas dzeršanas rezultāts. Man rodas sajūta, ka esmu piedalījusies darba intervijā, tikai nezinu, kādam amatam tiek apsvērta mana kandidatūra.

– Vai tu vienmēr valkā džinsus? – Grejs piepeši iejautājas. Es pamanu, ka viņš sācis lietot “tu” uzrunu.

– Gandrīz vienmēr.

Viņš pamāj. Mēs esam sasnieguši krustojumu pie viesnīcas. Mana galva ir pilna juceklīgu domu. Cik savāds jautājums… Un es aptveru, ka mums piešķirtais laiks ir beidzies, bet es esmu izgāzusies. Varbūt viņam jau ir kāda sieviete.

– Vai jums ir draudzene? – es izgrūžu. Kungs Tēvs, vai tiešām es to pateicu skaļi?

Grejs savelk lūpas smīnā un lūkojas uz mani no augšas.

– Nē, Anastasija, man nemēdz būt draudzenes, – viņš klusi atbild.

Ko tas nozīmē? Viņš taču nav homoseksuāls. Vai arī ir? Vai intervijas laikā viņš man melojis? Brīdi šķiet, ka viņš kaut ko paskaidros, atšķetinot mīklu, kas slēpjas šajos vārdos, tomēr tas nenotiek.

Man jātiek prom, jācenšas sakārtot domas. Vairs negribu atrasties Grejam blakus. Es speru soli uz priekšu un paklūpu, izstreipuļodama uz ielas.

– Nolādēts, Ana! – Grejs iesaucas. Viņš vēl joprojām tur manu roku un parauj to tik spēcīgi, ka es atkrītu pret viņa krūtīm tieši mirkli pirms tam, kad garām patraucas velosipēdists, kurš brauc nepareizajā virzienā.

Viss norisinās neticami strauji: vēl nupat es kritu, bet tagad jau esmu Greja skavās un viņš ir cieši piespiedis mani sev klāt. Es ieelpoju viņa tīro, veselīgo smaržu, kas atsauc atmiņā svaigi mazgātu veļu un dārgas ziepes. Aromāts ir reibinošs, un es to dziļi ievelku plaušās.

– Vai tev nekas nekaiš? – Grejs čukst. Turēdams mani ar vienu roku, viņš paceļ otru un saudzīgi laiž pirkstus pār manu seju, pārbaudīdams, vai neesmu savainojusies. Viņa īkšķis skar manu apakšlūpu, un viņam aizraujas elpa. Mūsu skatieni sastopas, un viņa acīs gail kaut kas izmisīgs; šķiet, ka mirklis ilgst mūžību… līdz es pievēršos viņa skaistajai mutei. Un pirmo reizi divdesmit vienu gadu ilgušajā mūžā es vēlos, lai mani noskūpsta. Es vēlos sajust viņa lūpas uz manējām.