Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 3

Es saniknota raucu pieri, aplūkodama sevi spogulī. Mani sasodītie mati nepavisam negrib uzvesties, kā pienākas, un es dusmojos uz Ketrīnu Kevanu, kurai nav trūcis nekaunības saslimt un pakļaut mani šīm mokām. Man vajadzētu mācīties eksāmeniem, kuri notiks jau nākamajā nedēļā, bet esmu spiesta tērēt dārgo laiku matu pakļaušanai. Nedrīkstu gulēt ar slapjiem matiem. Nedrīkstu gulēt ar slapjiem matiem. Vairākas reizes atkārtojusi šo mantru, es vēlreiz mēģinu savaldīt savas krēpes. Es izmisumā paceļu acis pret griestiem, uzmetu vēl pēdējo skatienu spogulī bālajai meitenei ar brūniem matiem un zilām acīm, kas ir pārāk lielas manai sejai, un padodos. Vienīgā iespēja ir sasiet nepakļāvīgos matus zirgastē un cerēt, ka izskatos vismaz ciešami.

Keita ir mana dzīvokļa biedrene, un izvēlējusies tieši šo dienu, lai kļūtu par gripas upuri. Šī iemesla pēc viņa nevarēs doties uz sarunāto tikšanos ar kādu ļoti ietekmīgu biznesa haizivi, par kuru es nekad nebiju dzirdējusi, bet kurš piekritis sniegt interviju universitātes avīzei. Tāpēc man ir piešķirts gods kļūt par brīvprātīgo. Man jāmācās pēdējiem eksāmeniem un jāuzraksta eseja, un pēcpusdienā man vajadzētu veikt arī savus darba pienākumus, tomēr šo dienu es pavadīšu, mērojot simt sešdesmit piecas jūdzes tālu ceļu līdz Sietlas centram un tiekoties ar noslēpumaino vīrieti, kuram pieder kompānija Grey Enterprises Holdings, Inc. Viņš ir neparasti talantīgs uzņēmējs un daudz ziedojis mūsu universitātei, tāpēc viņa laiks ir nenovērtējami dārgs, daudz vērtīgāks nekā manējais, tomēr viņš bijis ar mieru sniegt interviju Keitai. Viņa apgalvo, ka tas esot lielisks sasniegums. Toties es šobrīd nožēloju, ka mana draudzene ir tik dedzīga žurnāliste.

Keita ir saritinājusies uz dīvāna dzīvojamā istabā.

– Ana, man tiešām ļoti žēl. Pagāja deviņi mēneši, līdz man izdevās sarunāt šo tikšanos. Būs nepieciešami vēl seši, lai to pārceltu, un tobrīd mēs abas jau būsim beigušas augstskolu. Es esmu redaktore un nevaru vienkārši atmest visam ar roku. Lūdzu! – Keita čerkstošā balsī apelē pie manas sirdsapziņas. Kā viņai tas izdodas? Pat slima būdama, viņa izskatās trausla un pievilcīga. Gaiši rudie mati ir gludi un kārtīgi, zaļās acis spoži mirdz, kaut gan šobrīd tās ir apsārtušas un mitras. Es cenšos aizgaiņāt piepešo līdzjūtības uzplūdu.

– Protams, es aiziešu tavā vietā, Keita. Tev jāiet gulēt. Varbūt vēlies kādu NYQuil vai tailenola tableti?

– Jā, vienu NYQuil, lūdzu. Te ir sarakstīti jautājumi, un paņem līdzi arī manu diktofonu. Tikai jānospiež ieraksta poga, lūk, šeit. Es pēc tam visu atšifrēšu.

– Man nekas par viņu nav zināms, – es nomurminu, veltīgi mēģinādama apspiest arvien pieaugošo paniku.

– Pietiks ar jautājumiem, lai tev viss izdotos. Nekavējies, brauciens būs ilgs. Negribu, lai tu nokavētu tikšanos.

– Labi, labi, es jau eju. Atgriezies gultā. Es tev uzvārīju zupu, ko vēlāk vari uzsildīt. – Gatavodamās iet prom, es silti uzlūkoju draudzeni. Viņa ir vienīgā visā pasaulē, kuras dēļ es būtu ar mieru šādi rīkoties.

– Jā, protams. Labu veiksmi! Un paldies, Ana. Tu vienmēr mani glāb.

Paņēmusi mugursomu, es sāji uzsmaidu Keitai un dodos uz mašīnu. Nespēju noticēt, ka esmu ļāvusi draudzenei mani pierunāt uz kaut ko tādu. Tomēr jāatzīst, ka Keita spēj mani pamudināt uz jebko. Reiz viņa būs lieliska žurnāliste. Viņa ir daiļrunīga, skaista, stipra, prot pārliecināt un argumentēt savu viedokli, turklāt ir mana tuvākā draudzene.

**

Kad izbraucu no Vašingtonas Vankūveras štatā un tuvojos Piektajai šosejai, ceļi ir patukši. Ir agrs, un man jābūt Sietlā tikai divos. Keita man aizdevusi savu jaudīgo Mercedes CLK, un tas ir labi, jo es neesmu pārliecināta, vai mana vecā Volkswagen vabolīte Vanda nogādātu mani mērķī laicīgi. Ar mersedesu braukt ir jautri, un jūdzes gluži vai pazib garām, kad spiežu gāzes pedāli līdz grīdai.

Es dodos uz Greja kunga starptautiskās kompānijas galveno biroju. Tas izvietots milzīgā, divdesmit stāvu augstā ēkā, veidotā no izliektiem stikla paneļiem un tērauda, un virs lielajām stikla parādes durvīm neuzkrītoši tērauda burti veido uzrakstu Greja nams. Es to sasniedzu bez piecpadsmit minūtēm divos un, priecādamās par to, ka neesmu nokavējusi, ieeju plašajā – un, patiesību sakot, arī biedējošajā – stikla tērauda un balta smilšakmens vestibilā.

Aiz masīva smilšakmens galda sēž ļoti pievilcīga, labi kopta, jauna blondīne un jauki uzsmaida man. Viņai mugurā ir ogļmelna žakete un balts krekls. Es nekad vēl neesmu redzējusi tik elegantas drēbes. Viņa ir nevainojama.

– Man ir sarunāta tikšanās ar Greja kungu. Anastasija Stīla Ketrīnas Kevanas vārdā.

– Atvainojiet mani uz mirkli, Stīlas jaunkundze. – Sieviete sarauc uzacis, redzot, ka es samulsusi palieku stāvam pie galda. Šobrīd es nožēloju, ka neaizņēmos kādu no Keitas konservatīvajiem kostīmiem. Esmu papūlējusies un uzvilkusi savus vienīgos svārkus, uzāvusi brūnus zābakus, kas sniedzas līdz ceļgalam, un komplektu papildinājusi ar zilu džemperi, ko nosedz tumši zila žakete. Manā uztverē tas ir elegants apģērbs. Izlikdamās, ka jaunā sieviete mani nebiedē, es tēloti nevērīgi atglaužu izbēgušu matu šķipsnu aiz auss.

– Greja kungs tiešām gaida Kevanas jaunkundzi. Lūdzu, parakstieties šeit, Stīlas jaunkundze. Jums nepieciešams pēdējais lifts pa labi, divdesmitais stāvs. – Viņa man laipni uzsmaida, klusībā noteikti uzjautrinādamās.

Kad esmu parakstījusies, sieviete man pasniedz caurlaidi, uz kuras ļoti izceltiem burtiem rakstīts “Viesis”. Man neizdodas apvaldīt smīnu. Vai tiešām nav acīmredzams, ka es šeit tikai viesojos? Es itin nemaz te neiederos. Tāpat kā vienmēr. Es nedzirdami nopūšos un, pateikusies blondīnei, dodos uz liftu pusi, paiedama garām diviem apsargiem, kas savos labi piegrieztajos, melnajos uzvalkos izskatās daudz elegantāki nekā es.

Lifts zibenīgi uzrauj mani līdz divdesmitajam stāvam. Durvis atveras, un aiz tām parādās vēl viens plašs vestibils, ļoti līdzīgs iepriekšējam. Es atkal redzu smilšakmens galdu un jaunu, blondu sievieti, kas pieceļas, lai mani sveicinātu.

– Lūdzu, Stīlas jaunkundze, mirkli pagaidiet šeit! – Viņa norāda uz baltu ādas krēslu rindu. Aiz tiem plešas liela sapulču zāle ar milzīgu, tumšu koka galdu un vismaz divdesmit pieskaņotiem krēsliem tam apkārt. No grīdas līdz pat griestiem stiepjas logs, aiz kura redzamas debesis virs Sietlas. Skats ir apbrīnojams, un es brīdi gremdējos tajā, aizmirsdama visu citu.

Beidzot atguvusies, es apsēžos, izņemu no somas jautājumu sarakstu un to pārlasu, klusībā sodīdamās, ka Keita nav vismaz īsumā man pastāstījusi šī cilvēka biogrāfiju. Es neko nezinu par vīrieti, kurš man jāintervē. Viņš varētu būt gan deviņdesmit, gan trīsdesmit gadus vecs. Neziņa ir biedējoša, un es atkal sāku satraukties. Man nekad nav patikušas šādas sarunas divatā; es dodu priekšroku diskusijām grupā, jo varu neuzkrītoši paslēpties istabas tālākajā galā. Visērtāk es jūtos vienatnē, lasot kādu klasisku angļu romānu un ieritinoties universitātes bibliotēkas sēdeklī. Ne jau milzīgā stikla un akmens zālē, kur man nervozi jāgrozās uz krēsla.

Pieķērusi sevi pie šādām domām, es aizkaitināta nopūšos, nolēmusi saņemties. Spriežot pēc bezdvēseliskā, modernā iekārtojuma, Grejam varētu būt pāri četrdesmit. Viņš droši vien ir sportisks, iededzis un gaišmatains, līdzīgs pārējiem darbiniekiem.

No lielām durvīm labajā pusē iznāk vēl viena eleganta, nevainojami ģērbusies blondīne. Kāpēc viņu šeit ir tik daudz? Es jūtos kā Stefordā. Dziļi ievilkusi elpu, es pieceļos kājās.

– Stīlas jaunkundze? – blondīne jautā.

– Jā, – es čērkstošā balsī atsaucos un nokremšļojos. – Jā. – Lūk, izklausās jau pārliecinošāk.

– Greja kungs jūs pēc brīža pieņems. Vai drīkstu aiznest jūsu virsdrēbes?

– Jā, lūdzu! – Es steidzīgi novelku žaketi.

– Vai jums jau piedāvāja kaut ko atspirdzinošu?

– Emm… nē. – Ak, vai pirmajai blondīnei būs nepatikšanas?

Otrā blondīne sarauc pieri un nopēta jauno sievieti, kura sēž pie galda, bet pēc mirkļa atkal pievēršas man. – Vai vēlaties tēju, kafiju, ūdeni?

– Glāzi ūdens, lūdzu, – es nomurminu.

– Olīvija, atnes Stīlas jaunkundzei glāzi ūdens. – Viņas balss ir barga. Olīvija pielec kājās un metas ārā pa durvīm.

– Ļoti atvainojos, Stīlas jaunkundze, Olīvija ir mūsu jaunā praktikante. Apsēdieties, lūdzu. Greja kungs atbrīvosies pēc piecām minūtēm.

Olīvija atgriežas, nesdama glāzi ledaina ūdens.

– Lūdzu, Stīlas jaunkundze!

– Pateicos.

Otrā blondīne pieiet pie galda, kurpju papēžu klaboņai atbalsojoties plašajā vestibilā, un apsēžas. Abas sievietes turpina strādāt.

Varbūt Greja kungs pieņem darbā tikai blondīnes. Kamēr prātoju, vai tas ir likumīgi, kabineta durvis atveras un pa tām iznāk ļoti eleganti ģērbies, pievilcīgs gara auguma afroamerikānis. Viņa mati ir sapīti īsās bizītēs. Ir acīmredzams, ka esmu izvēlējusies nepiemērotu apģērbu.

Vīrietis pagriežas un saka: – Šonedēļ uzspēlēsim golfu, Grej?

Atbildi es nedzirdu. Viņš ierauga mani un pasmaida; tumšo acu kaktiņos ievelkas nelielas krunciņas. Olīvija jau pielēkusi kājās un izsaukusi liftu. Šķiet, viņai lieliski padodas pielēkšana kājās. Viņa ir vēl nervozāka nekā es!

– Uz redzēšanos, dāmas, – vīrietis no mums atvadās un dodas prom.

– Greja kungs ir gatavs jūs pieņemt, Stīlas jaunkundze, – otrā blondīne paziņo. Es pieceļos, kājām nedaudz trīcot, un mēģinu apvaldīt satraukumu. Paņēmusi somu, es atstāju ūdens glāzi un eju uz pavērto durvju pusi.

– Nevajag klauvēt, vienkārši ejiet iekšā, – blondīne saka, uzmundrinoši smaidīdama.

Atgrūžu durvis, kājas sapinas un es iekrītu kabinetā ar galvu pa priekšu.

Pie visiem velniem, kāpēc man vienmēr jābūt tik neveiklai? Esmu četrrāpus Greja kunga kabinetā, un saudzīgas rokas palīdz man piecelties. Kaunā piesarkusi, es vēlreiz klusībā izlamāju sevi par tādu muļķību un beidzot paceļu skatienu. Jēzus, viņš ir tik jauns!

– Kevanas jaunkundze! – Viņš sniedz man roku, tiklīdz esmu iztaisnojusies, un es ievēroju, cik gari ir viņa pirksti. – Mans vārds ir Kristjens Grejs. Vai jums nekas nekaiš? Varbūt vēlaties apsēsties?

Tik jauns… un pievilcīgs, ļoti pievilcīgs. Grejs ir gara auguma vīrietis, ģērbies labā, pelēkā uzvalkā ar baltu kreklu un melnu kaklasaiti. Viņam ir nekārtīgi, tumši rūsgani mati un vērīgas, gaišpelēkas acis, kas mani nopēta. Paiet mirklis, līdz es atgūstu runas dāvanas.

– Emm, patiesībā… – es nomurminu. Ja šim vīrietim ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, es esmu Merilina Monro. Kustēdamās kā sapnī, es paspiežu viņa roku. Brīdī, kad mūsu pirksti saskaras, es jūtu savādu, satraucošu tīksmi izšaujamies man cauri un apjukusi steidzīgi atrauju roku. Droši vien vainojams statiskās elektrības lādiņš. Es strauji mirkšķinu acis, plakstiņiem kustoties tikpat ātri, cik dedzīgi dauzās mana sirds.

– Kevanas jaunkundze saslima, tāpēc atsūtīja mani. Ceru, ka neiebilstat, Greja kungs.

– Kāds ir jūsu vārds? – Viņa balss ir samtaina, un tajā ieskanas neliels uzjautrinājums, tomēr ir grūti noprast, ko patiesībā slēpj viņa bezkaislīgā sejas izteiksme. Viņš izskatās nedaudz ieinteresēts un izturas ārkārtīgi pieklājīgi.

– Anastasija Stīla. Es studēju angļu literatūru Vankūveras universitātē kopā ar Keitu, tas ir, Ketrīnu, nē, Kevanas jaunkundzi.

– Saprotu, – Grejs vienkārši nosaka. Man šķiet, ka es saskatu viņa sejā tikko jaušamu smaida ēnu, bet neesmu pārliecināta.

– Lūdzu, apsēdieties. – Viņš norāda uz baltu ādas dīvānu, kas atgādina “L” burtu.

Kabinets ir pārāk liels, lai tajā strādātu tikai viens cilvēks. Milzīgais logs stiepjas no grīdas līdz griestiem, un tam pretī novietots moderns, tumšs koka galds, pie kura ērti varētu sasēsties seši cilvēki. Tas ir pieskaņots kafijas galdiņam pie dīvāna. Viss pārējais ir balts – griesti, grīda un sienas, bet blakus durvīm piekarinātas trīsdesmit sešas nelielas gleznas, sakārtotas četrstūrī. Tās ir ļoti skaistas; ikdienišķas, piemirstas mantas uzzīmētas tik skaidri, ka atgādina fotogrāfijas. Visas kopā tās rada elpu aizraujošu iespaidu.

– Tas ir vietējā mākslinieka Troutona darbs, – Grejs paskaidro, izsekojis manam skatienam.

– Gleznas ir brīnišķīgas. Parastais tajās kļūst par kaut ko izcilu, – es nomurminu, domās kavēdamās gan pie attēliem, gan šī vīrieša. Viņš pieliec galvu un vērīgi nopēta mani.

– Pilnīgi piekrītu, Stīlas jaunkundze, – viņš klusi nosaka, un es kāda neizskaidrojama iemesla pēc nosarkstu.

Izņemot gleznas, viss pārējais kabinetā ir vēss, tīrs un sterils. Es prātoju, vai tas atspoguļo Adonīsam līdzīgā īpašnieka personību, un skatos, kā viņš graciozi atslīgst uz viena no baltajiem ādas krēsliem man pretī. Savu domu iztrūcināta, es papurinu galvu un izņemu no somas Keitas uzrakstītos jautājumus. Pēc tam es sagatavoju diktofonu, bet rīkojos ļoti neveikli un divas reizes nometu aparātu uz galdiņa. Greja kungs ir pacietīgs, vismaz es tā ceru, jo kļūstu arvien nervozāka. Kad beidzot saņemu drosmi un uzlūkoju viņu, es atklāju, ka vīrietis mani vēro. Viena roka nevērīgi atbalstīta pret atzveltni, bet ar otras plaukstu viņš apņēmis zodu un nesteidzīgi laiž garo rādītājpirkstu pār lūpām. Man šķiet, ka viņš cenšas apvaldīt smaidu.

– At… atvainojiet, – es izstomu. – Neesmu pieradusi pie šādām sarunām.

– Nesteidzieties, Stīlas jaunkundze, laika pietiek, – Grejs nosaka.

– Vai neiebildīsiet, ja es ierakstīšu jūsu atbildes?

– Jūs uzdodat šo jautājumu pēc tam, kad esat tik ilgi pūlējusies ap diktofonu?

Es nosarkstu. Vai viņš mani ķircina? Cerams! Es samirkšķinu acis, īsti nezinādama, ko teikt, un izskatās, ka Grejs par mani apžēlojas. – Nē, man nav iebildumu.

– Vai Keita, tas ir, vai Kevanas jaunkundze paskaidroja, kam intervija domāta?

– Jā. Tā tiks publicēta izlaidumam veltītajā studentu avīzes numurā, jo es ceremonijas laikā izsniegšu diplomus.

Ak tā! Man šī vēsts ir jaunums, un es brīdi aizraujos ar pārdomām par to, kā šis vīrietis, ne īpaši vecāks par mani – labi, varbūt apmēram sešus gadus, un jā, viņš ir guvis milzīgus panākumus dzīvē, bet tik un tā, – pasniegs man augstskolas diplomu. Es saraucu pieri un lieku sev atgriezties tagadnē.

– Labi. – Es nervozi noriju siekalas. – Man jāuzdod jums daži jautājumi, Greja kungs. – Es atglaužu izbēgušu matu šķipsnu aiz auss.

– Mani tas nepārsteidz, – viņš bezkaislīgi attrauc. Viņš smejas par mani! To apjautusi, es pietvīkstu un izslejos taisnāk, mēģinādama izskatīties garāka un cienīgāka. Nospiedusi ieraksta pogu diktofonā, es mēģinu runāt kā īsta žurnāliste.

– Jums izdevies izveidot iespaidīgu biznesa impēriju, kaut gan esat vēl ļoti jauns. Kam esat pateicību parādā par gūtajiem panākumiem? – Es pametu skatienu uz vīrieti. Viņa smaidā pavīd nožēla, un viņš šķiet nedaudz vīlies.

– Biznesā pats galvenais ir cilvēki, Stīlas jaunkundze, un es ļoti labi māku novērtēt cilvēkus. Es izprotu, kas viņus dzen uz priekšu, kas liek viņiem virzīties augšup un kas aizkavē, kas viņus iedvesmo, kā viņus pamudināt. Manā labā strādā lieliska darbinieku komanda, un es viņus labi atalgoju. – Brīdi klusējis, Grejs piekaļ man savu pelēko acu skatienu. – Manuprāt, lai gūtu panākumus jebkādā jomā, nepieciešams šo jomu apgūt, iepazīt to no visām pusēm, līdz ikkatrs sīkums ir skaidrs. Lai to panāktu, es ļoti smagi strādāju. Es pieņemu lēmumus, balstoties uz loģiku un faktiem. Turklāt man piemīt instinkts, kas ļauj pamanīt un izlolot labu, vērtīgu domu un vērtīgus cilvēkus. Visa pamatā ir vērtīgi cilvēki.

– Varbūt jums gluži vienkārši veicies. – Keitas sarakstā šīs piebildes nav, bet es nespēju no tās atturēties, jo Grejs ir tik pārliecināts par sevi. Viņa acis pārsteigumā ieplešas.

– Es neticu veiksmei un nejaušībām, Stīlas jaunkundze. Jo vairāk es strādāju, jo vairāk man veicas. Patiesībā visu izšķir īsto cilvēku pieņemšana komandā un viņu enerģijas novirzīšana pareizajā gultnē. Šķiet, Hārvijs Faierstouns ir teicis: “Ļaužu izaugsme un pilnveidošanās ir vadoņa augstākais aicinājums.”

– Jūs runājat kā cilvēks, kurš grib pār visiem valdīt. – Vārdi izskan, pirms pagūstu tos apvaldīt.

– Jā, Stīlas jaunkundze, es uzņemos vadību visās situācijās, – Grejs atbild, un viņa smaidā nav ne miņas no uzjautrinājuma. Mēs vērojam viens otru, un viņa skatiens ir bezkaislīgs. Mana sirds iepukstas straujāk, un es atkal pietvīkstu.

Kāpēc šis vīrietis mani tā satrauc? Varbūt vainojama viņa glītā seja? Vai kvēle viņa acīs? Nevērīgais žests, ar kādu viņš laiž rādītājpirkstu pār lūpām? Es klusībā lūdzos, kaut viņš to pārtrauktu.

– Turklāt milzīgu varu iespējams iegūt, pārliecinot sevi, ka esi dzimis, lai valdītu pār itin visu sev apkārt, – Grejs mierīgs turpina runāt.

– Vai jūs uzskatāt, ka jums pieder milzīga vara? – es jautāju, nospriedusi, ka viņam piemīt slimīga valdītkāre.

– Manā labā strādā vairāk nekā četrdesmit tūkstoši darbinieku, Stīlas jaunkundze. Šī apziņa man sniedz atbildības izjūtu. Ja vēlaties, varat to dēvēt par varas apziņu. Ja es nolemtu, ka telekomunikāciju nozare mani vairs neinteresē, un pārdotu savu uzņēmumu, jau pēc mēneša divdesmit tūkstošiem cilvēku vajadzētu domāt, kā segt hipotēkas maksājumus.

Es izbrīnīta paveru muti, šī pazemības trūkuma satriekta.

– Vai jums nav jāsaskaņo sava darbība ar uzņēmuma valdi? – es sašutusi jautāju.

– Kompānija pieder man. Un tajā nav nekādas valdes. – Grejs sarauc uzaci. Protams, es to zinātu, ja būtu nedaudz pameklējusi informāciju. Bet šis vīrietis ir tik iedomīgs! Es nolemju mainīt pieeju.

– Vai jums ir kādas ar darbu nesaistītas intereses?

– Ļoti dažādas, Stīlas jaunkundze. – Greja lūpās ataust viegls smaids. – Ārkārtīgi dažādas. – Un viņa rāmais skatiens nezināma iemesla dēļ liek man apjukt un piesarkt. Vīrieša pelēkajās acīs pavīd kaut kas šķelmīgi nerātns.

– Jūs ļoti smagi strādājat; kā jūs izlādējaties?

– Izlādējos? – Grejs smaidīdams atklāj nevainojamus, baltus zobus. Es uz brīdi piemirstu elpot. Viņš patiesi ir skaists. Neviens nedrīkstētu būt tik izskatīgs.

– “Izlādējos”, kā jums labpatika to nosaukt, es dažādi – burāju, lidoju, iesaistos dažādās fiziskās aktivitātēs. – Grejs nedaudz sakustas krēslā. – Es esmu ļoti bagāts cilvēks, Stīlas jaunkundze, un man ir interesantas aizraušanās, par kurām es izdodu ārkārtīgi daudz naudas.

Es steidzīgi uzmetu skatienu Keitas jautājumiem, vēlēdamās mainīt tematu.

– Jūs ieguldāt naudu ražošanā. Kāpēc? – es vaicāju, vienlaikus prātodama, kādēļ viņa klātbūtnē tik ļoti mulstu.

– Man patīk veidot kaut ko jaunu, patīk izprast, kā darbojas mehānismi, kā tos var izjaukt un salikt kopā. Un mani interesē kuģi. Ko citu lai atbildu?

– Izklausās, ka jūs vairāk pakļaujaties savai sirdij, nevis loģikai un faktiem.

Grejs parauj lūpu kaktiņus augšup un vērtējoši uzlūko mani. – Iespējams. Kaut gan daudzi apgalvo, ka man nemaz nav sirds.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka viņi mani ir labi iepazinuši. – Grejs velta man sāju smaidu.

– Vai draugi teiktu, ka ir viegli jūs iepazīt? – Es nožēloju jautājumu, tiklīdz tas izskanējis. Keitas sarakstā tā nav.

– Es esmu ļoti noslēgts cilvēks, Stīlas jaunkundze, un rūpīgi sargāju savas tiesības uz privāto dzīvi. Tāpēc es reti piekrītu intervijām.

– Kāpēc jūs bijāt ar mieru sniegt šo?

– Tāpēc, ka mēdzu ziedot universitātei naudu, turklāt man neizdevās atvairīt Kevanas jaunkundzi. Viņa mocīja un nogurdināja manus sabiedrisko attiecību darbiniekus, un es apbrīnoju šādu mērķtiecību.

Zinu, cik neatlaidīga spēj būt Keita. Tieši tāpēc es šobrīd sēžu šeit un nervozi trinos uz krēsla, Greja caururbjošā skatiena mulsināta, kaut gan patiesībā man vajadzētu mācīties eksāmeniem.

– Jūs ieguldāt līdzekļus arī lauksaimniecības tehnoloģiju izveidē. Kāpēc jūs interesē šī joma?

– Naudu nav iespējams ēst, Stīlas jaunkundze, un šajā pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, kam nepietiek pārtikas.

– Jūs runājat kā filantrops. Vai tā ir viena no jūsu kaislībām? Visas pasaules nabagu pabarošana?

Grejs nevērīgi parausta plecus.

– Tā ir svarīga nozare, – viņš nomurmina, bet man šķiet, ka viņš nerunā atklāti. Cik dīvaini! Pabarot visas pasaules nabagus? Es tajā nesaskatu nekādu finansiālu izdevīgumu, tikai augstus ideālus. Vīrieša attieksmes samulsināta, es ar skatienu sameklēju nākamo jautājumu.

– Vai jūs piekrītat kādai filozofiskai idejai?

– Ne gluži. Ir kāds princips, ko mēdzu ievērot. Tie ir Kārnegija vārdi: “Cilvēks, kurš spējis pilnībā apgūt pats savu prātu, var iegūt visu pārējo, kas viņam pienākas.” Es esmu ļoti mērķtiecīgs. Man patīk valdīt pār sevi un visiem apkārtējiem.

– Tātad jūs vēlaties visu iegūt?

– Es gribu nopelnīt tiesības uz to, bet jā, man gribas iegūt visu.

– Izklausās, ka esat neglābjams patērētājs.

– Tieši tā. – Grejs smaida, tomēr viņa acis ir aukstas. Arī šie vārdi neatbilst tāda cilvēka raksturam, kurš vēlas pabarot pasauli, tāpēc man rodas aizdomas, ka mēs runājam par kaut ko citu, bet es neizprotu slēpto jēgu. Šķiet, ka istabā kļūst karstāks, un es satraukta noriju siekalas. Mani pārņem vēlme ātrāk pabeigt šo interviju. Keitai taču pietiks materiāla, vai ne? Es palūkojos uz nākamo jautājumu.

– Jūs esat adoptēts. Kā jums šķiet, cik lielā mērā šis apstāklis ietekmējis jūsu personību? – Tas ir pārāk intīms jautājums, un es uzlūkoju Greju, cerēdama, ka viņš nesadusmosies. Viņš sarauc pieri.

– Man nav iespējas to uzzināt.

Es jūtu sevī mostamies ziņkāri. – Cik gadu vecumā jūs tikāt adoptēts?

– Šī informācija ir pieejama jebkuram interesentam, Stīlas jaunkundze. – Greja balss skan skarbi, un es piesarkstu. Nu protams, ja es būtu zinājusi, ka vadīšu šo interviju, es būtu visu noskaidrojusi jau iepriekš. Valdīdama mulsumu, es steigšus turpinu sarunu.

– Jums nācies upurēt ģimenes dzīvi darba labā.

– Tas nav jautājums, – viņš atcērt.

– Atvainojiet! – Es neveikli sagrozos krēslā; viņš liek man justies kā nerātnam bērnam. Es mēģinu vēlreiz. – Vai jums nācies upurēt ģimenes dzīvi darba dēļ?

– Man ir ģimene. Brālis, māsa un divi mīloši vecāki. Šobrīd es nevēlos veidot citas ģimenes saites.

– Vai esat homoseksuāls, Greja kungs?

Viņš spēji ievelk elpu, un es saraujos, kauna pārņemta. Nolādēts! Kāpēc es kaut mirkli nepadomāju, pirms skaļi nolasīju šo jautājumu? Kā lai viņam paskaidroju, ka neesmu to izgudrojusi pati? Sasodītā Keita un viņas ziņkāre!

– Nē, Anastasija, neesmu gan. – Grejs sarauc uzaci un uzlūko mani ar vēsi mirdzošām acīm. Viņš neizskatās iepriecināts.

– Atvainojiet. Tas bija, hmm, rakstīts šeit. – Vīrietis pirmo reizi izrunājis manu vārdu. Es jūtu, ka sirds pukst straujāk un vaigos atkal iesitas sārtums, tāpēc aizlieku matu šķipsnu aiz auss, cenzdamās slēpt satraukumu.

Grejs pieliec galvu uz sāniem.

– Vai šie tiešām nav jūsu jautājumi?

– Nē. Keita… Kevanas jaunkundze… tos sagatavoja viņa.

– Vai jūs abas strādājat studentu avīzē? – Velns! Man nav nekādas saistības ar studentu avīzi. Tā ir Keitas ārpuslekciju nodarbe, nevis manējā. Esmu koši pietvīkusi.

– Nē. Viņa ir mana dzīvokļa biedrene.

Grejs paberzē zodu, iegrimis pārdomās, un vērtējoši nopēta mani.

– Vai jūs pati pieteicāties atnākt uz šo tikšanos? – viņš ledainā, klusā balsī ievaicājas.

Kuram te kuru paredzēts intervēt? Viņa skatiens ieurbjas manī, un esmu spiesta atzīt patiesību.

– Mani uz to piespieda. Keita nejūtas labi. – Mana balss ir tik tikko dzirdama, un tajā ieskanas nožēla.

– Tas ļoti daudz izskaidro.

Pie durvīm kāds pieklauvē, un istabā ienāk otrā blondīne.

– Greja kungs, atvainojiet, ka jūs traucēju, bet pēc divām minūtēm sāksies jūsu nākamā tikšanās.

– Mēs vēl neesam beiguši, Andrea. Atcel manu nākamo tikšanos, lūdzu.

Andrea vilcinās un ieplestām acīm uzlūko priekšnieku. Viņa šķiet apjukusi. Grejs nesteidzīgi pagriež galvu un sarauc uzacis. Blondīne pietvīkst koši sārta. Lieliski! Tas nenotiek tikai ar mani.

– Labi, Greja kungs, – viņa nomurmina un aiziet. Grejs neapmierināts savelk pieri grumbās un atkal pievēršas man.

– Par ko mēs runājām, Stīlas jaunkundze?

Tātad es atkal esmu jaunkundze, nevis Anastasija.

– Es nevēlos jūs lieki aizkavēt.

– Man gribētos kaut ko uzzināt par jums. Domāju, ka tas būtu taisnīgi. – Greja acis kvēlo ziņkārē. Ko tas nozīmē? Kas viņam padomā? Viņš novieto elkoņus uz krēsla roku balstiem un saliek pirkstus kopā, veidojot jumtiņu pie lūpām. Viņa mute ir ļoti… saistoša. Es noriju siekalas.

– Nav nekā daudz, ko zināt.

– Kādi ir jūsu plāni pēc universitātes pabeigšanas?

Es paraustu plecus, šīs intereses samulsināta. Pārcelties uz Sietlu kopā ar Keitu, atrast darbu. Neesmu īsti domājusi par dzīvi pēc tam, kad būšu nolikusi eksāmenus.

– Vēl neesmu neko izlēmusi, Greja kungs. Pagaidām tikai vēlos nokārtot visus pārbaudījumus. – Un šobrīd man vajadzētu mācīties, nevis sēdēt viņa plašajā, sterili kārtīgajā kabinetā un sarkt viņa ciešā skatiena ietekmē.

– Mums ir lieliska praktikantu programma, – Grejs klusi ieminas, un es pārsteigta saraucu uzacis. Vai viņš man piedāvā darbu?

– Paldies, es to paturēšu prātā, – es apjukusi nomurminu. – Kaut gan nedomāju, ka es te iederētos. – Ak vai! Es atkal paužu savus uzskatus skaļi.

– Kāpēc? – Viņš ieinteresēts pieliec galvu, savilcis lūpas tik tikko jaušamā smaidā.

– Tas ir acīmredzams, vai ne? – Esmu neveikla, neprotu ģērbties, un mani mati nav blondi.

– Man nē. – Greja acīs vairs nav ne miņas no uzjautrinājuma, un es piepeši jūtu līdzi šim nezināmus muskuļus pavēderē saraujamies. Novērsusies no viņa ciešā skatiena, es stingi vēroju savus savītos pirkstus. Kas te notiek? Man tūlīt pat jādodas prom. Es paliecos uz priekšu, lai paņemtu diktofonu.

– Vai vēlaties, lai jums parādu biroju? – Grejs vaicā.

– Jūs noteikti esat ļoti aizņemts, Greja kungs, un man jābrauc mājās. Ceļš ir garš.

– Jūs brauksiet uz Vankūveru ar mašīnu? – Viņš izklausās pārsteigts, pat nedaudz satraukts, un palūkojas ārā pa logu. Ir sācies lietus. – Uzmanieties! – Vīrieša balss ir skarba, pavēloša. Kāpēc viņu tas tā interesē? – Vai noskaidrojāt visu, kas jums nepieciešams? – viņš jautā.

– Jā, – es atbildu, likdama diktofonu mugursomā. Viņš domīgi samiedz acis.

– Pateicos par interviju, Greja kungs.

– Pateicos jums, – viņš pieklājīgi atsaucas.

Kad pieceļos, viņš seko manai priekšzīmei un pasniedz man roku.

– Uz redzēšanos, Stīlas jaunkundze. – Šie vārdi izklausās pēc izaicinājuma vai draudiem; nav skaidrs, ko viņš domājis, un es saraucu pieri. Kad gan mums būtu iespējams vēlreiz tikties? Es paspiežu Greja roku un satriekta atklāju, ka starp mums vēl joprojām virmo kaut kas savāds. Droši vien tikai manas iedomas.

Grejs atsperīgiem, gracioziem soļiem pieiet pie durvīm un plaši atver tās. – Tikai vēlos pārliecināties, ka jūs spēsiet iziet ārā. – Viņš velta man vieglu smaidu, acīmredzot runādams par iepriekšējo reizi, kad es ienācu viņa kabinetā ne īpaši elegantā veidā. Es piesarkstu.

– Ļoti laipni, Greja kungs, – es atcērtu, un viņa smaids kļūst platāks. Priecājos, ka šķietu tev uzjautrinoša, es pikta domāju, iziedama vestibilā, bet Grejs mani pārsteidz, nākdams man līdzi. Arī Andrea un Olīvija izbrīnītas paceļ skatienu.

– Vai jums bija mētelis? – Grejs jautā.

– Tikai žakete.

Olīvija pielec kājās un atnes manu žaketi, un Grejs, izņēmis to viņai no rokām, paceļ apģērba gabalu man pie pleciem. Neizsakāmi nokautrējusies, es ļauju viņam palīdzēt man to uzvilkt. Greja plaukstas brīdi skar manus plecus, un es spēji ievelku elpu. Varbūt viņš pamana manu reakciju, tomēr neko neizrāda. Izstiepis garo rādītājpirkstu, viņš nospiež lifta izsaukšanas pogu, un mēs abi gaidām – es neveikli mīņājos, bet viņš ir tikpat rāms un savaldīgs kā vienmēr. Durvis atveras, un es steidzīgi ieeju pa tām, izmisīgi alkdama aizbēgt. Kad pagriežos un uzlūkoju Greju, viņš skatās uz mani un ir atspiedies pret durvju stenderi netālu no lifta, ar vienu roku balstīdamies pret sienu. Viņš patiesi ir ārkārtīgi izskatīgs. Pat biedējoši skaists.

– Anastasija, – viņš atvadoties nosaka.

– Kristjen, – es atbildu. Un durvis, paldies Dievam, aizveras.