Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 9

Pirmais, ko es sajūtu, ir aromāts: dzīvnieku āda, koks, tīrīšanas līdzeklis, kas smaržo pēc citrusa augļiem. Tas ir ļoti patīkams, arī apgaismojums ir saudzīgs un neuzkrītošs. Es pat nevaru saskatīt gaismas avotu, bet redzu, ka tas paslēpts aiz karnīzes un izstaro visaptverošu mirdzumu. Sienas un griesti ir sulīgā Burgundijas vīna krāsā, tāpēc plašā telpa nedaudz atgādina sievietes klēpi, un grīdu klāj sens, lakots koka segums. Pie sienas pretī durvīm krusteniski piestiprināti divi gari, nopulēti melnkoka dēļi, un katrā stūrī ir siksnas cilpa. Virs krusta no griestiem karājas vismaz astoņas kvadrātpēdas liels dzelzs režģis, un pie tā piestiprinātas virves, ķēdes un mirdzošas važas. Blakus durvīm pie sienas kā aizkaru stieņi piestiprināti divi pulēti, noapaļoti mieti, līdzīgi margu statņiem, tikai garāki. No tiem nokarājas pārsteidzoši dažādas lāpstiņas, pātagas un dīvaini, spuraini instrumenti.

Pie durvīm novietota smaga melnkoka kumode, un visas atvilktnes ir ļoti plānas, it kā tajās tiktu glabātas senlietas kā muzejā. Es brīdi prātoju, kas tur varētu būt. Vai es vispār gribu to zināt? Tālākajā stūrī ir mīksts sols, apvilkts ar tumši sarkanu ādu, un tam blakus pie sienas piestiprināts pulēts koka statīvs, kas izskatās pēc biljarda kiju turētāja, bet, kad aplūkoju to tuvāk, ieraugu dažāda garuma un apkārtmēra nūjas. Pretējā stūrī atrodas izturīgs, sešas pēdas garš galds no pulēta koka ar grezniem kokgrebumiem rotātām kājām, un zem tā ir divi pieskaņoti soliņi.

Bet galvenā vieta istabā piešķirta gultai. Tā ir lielāka par pašu milzīgāko gultu, kādu esmu redzējusi, krāšņa rokoko stila mēbele ar taisni izstieptu baldahīnu. Šķiet, tā varētu būt gatavota deviņpadsmitajā gadsimtā. Zem baldahīna vīd spīdīgas ķēdes un rokudzelži. Nav nekādas veļas, tikai ar sarkanu ādu apvilkts matracis un sarkani satīna spilveni, kas sakrauti vienā malā.

Dažu pēdu attālumā no gultas galvgaļa ir liels, mīksts dīvāns, novietots ar skatu pret gultu. Jocīgi, parasti dīvāns tiek vērsts citur… Un es pasmaidu; dīvāns man liekas savāds, kaut gan patiesībā tā ir visikdienišķākā mēbele šajā istabā. Es gluži nejauši paceļu skatienu un ieraugu, ka pie griestiem vienādos attālumos izvietoti metāla riņķi. Interesanti, kam tie domāti? Dīvaini, bet koka apdare, tumšās sienas, neuzbāzīgais apgaismojums un tumši sarkanās ādas mēbeles vērš istabu maigu un romantisku… Es zinu, ka tā nebūt nav; šis ir Kristjena priekšstats par maigu romantiku.

Es pagriežos un redzu, ka viņš uzmanīgi vēro mani. Kristjena sejā nekas nav nolasāms. Es ieeju istabā dziļāk, un viņš seko man. Spurainais nieciņš mani ieinteresējis. Es tam nedroši pieskaros. Kāts ir apvilkts ar zamšu, un no tā stiepjas kupls ādas loksnīšu biezoknis. Tām galos piestiprinātas pavisam sīkas plastmasas lodītes.

– Tā ir pletne, – Kristjens klusi paskaidro.

Pletne… hmm. Laikam pārsteigums bijis tik spēcīgs, ka mani pārņēmis stingums. Zemapziņa ir devusies atvaļinājumā vai zaudējusi valodu, vai gluži vienkārši izlaidusi garu. Es neko nejūtu. Es redzu un saprotu, bet nespēju vārdos paust savas izjūtas. Kāda gan ir piemērota reakcija, uzzinot, ka iespējamais mīļākais ir pilnīgi jucis sadists vai mazohists? Bailes… jā… Tās, šķiet, ir spēcīgākās emocijas, tomēr tās nav vērstas pret Kristjenu. Es nedomāju, ka viņš spētu man kaut ko nodarīt; vismaz ne bez manas piekrišanas. Ir pārāk daudz jautājumu, kas drūzmējas man prātā. Kāpēc? Kā? Kad? Cik bieži? Ar kuru? Es pieeju pie gultas un laižu pirkstus pār vienu no smalkajiem stabiem. Tas ir ļoti izturīgs, lieliska meistara gatavots.

– Saki kaut ko, – Kristjens pavēl mānīgi klusā balsī.

– Vai tu to nodari citiem cilvēkiem vai arī citi to dara tev? Viņa mutes kaktiņi nedaudz paraujas uz augšu; Kristjens ir vai nu uzjautrināts, vai atvieglots.

– Cilvēkiem? – Viņš samirkšķina acis, apdomādams savu atbildi. – Es to daru ar sievietēm, kuras to vēlas.

Es neko nesaprotu.

– Ja tev ir labprātīgas partneres, kāpēc šeit esmu es?

– Tāpēc, ka es vēlos to visu darīt kopā ar tevi. Ļoti vēlos.

– Ak tā, – es izdvešu. Kāpēc?

Aizklīdusi līdz mīkstajam solam, kas man sniedzas līdz viduklim, es laižu pirkstus pār ādas apvalku. Viņam patīk nodarīt sāpes sievietēm. Šī doma mani skumdina.

– Vai tu esi sadists?

– Es esmu Pavēlnieks. – Kristjena skatiens ir kvēls un ciešs.

– Ko tas nozīmē? – es čukstu.

– Tas nozīmē, ka es vēlos, lai tu man labprātīgi pakļautos itin visā.

Es saraucu pieri, mēģinādama aprast ar šo domu.

– Kāpēc man to vajadzētu darīt?

– Lai sagādātu baudu man, – viņš nočukst, pieliekdams galvu uz sāniem, un es pamanu tik tikko jaušamu smaidu.

Sagādātu baudu! Viņš grib, lai es viņam sniedzu baudu! Es jūtu, ka mute paveras. Dāvāt baudu Kristjenam Grejam. Piepeši saprotu, ka tieši to es vēlos. Es vēlos, lai viņš būtu sasodīti apmierināts ar mani. Un tā ir brīnišķīga atklāsme.

– Viss ir ļoti vienkārši: es vēlos, lai tu gribētu man izpatikt, – viņš klusi turpina, un viņa balss ir hipnotizējoša.

– Kā es to varu izdarīt? – Mana mute ir izkaltusi, un es nožēloju, ka man vairs nav vīna. Labi, izpatikšanu un baudas sniegšanu es saprotu, bet mani mulsina šis Elizabetes laika moku kambara un buduāra apvienojums. Vai es vispār vēlos dzirdēt atbildi?

– Man ir daži noteikumi, un es gribu, lai tu tiem pakļautos. Tie ir paredzēti tavām ērtībām un manam priekam. Ja izpildīsi šos noteikumus, es tevi apbalvošu. Ja nē, es tevi sodīšu, un tu gūsi mācību, – Kristjens čukst, un es palūkojos uz nūju statīvu.

– Kā tajā iederas viss šis? – Es ar plašu rokas žestu norādu uz istabu.

– Tā ir daļa no motivācijas. Vienlaikus sods un apbalvojums.

– Tātad tu gūsi baudu, uzspiežot man savu gribu.

– Galvenais ir iegūt tavu uzticēšanos un cieņu, lai tu pakļautos manai gribai. Tava padevība man sniegs lielu baudu un pat prieku. Jo vairāk tu pakļausies, jo kvēlāks būs mans prieks – ļoti vienkārši.

– Labi, un ko no tā iegūšu es?

Kristjens parausta plecus, it kā atvainodamies.

– Mani, – viņš vienkārši paskaidro.

Ak vai.

Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem, nenolaizdams skatienu no manis.

– Tu neko nesaki, Anastasija, – viņš izmisis nomurmina. – Iesim atpakaļ, uz pirmo stāvu, kur es spēšu labāk koncentrēties. Es nevaru domāt, kamēr tu esi šeit. – Viņš sniedz man roku, un šoreiz es vilcinos, pirms to pieņemu.

Keita teica, ka Kristjens ir bīstams, un viņai ir taisnība. Kā viņai izdevās nojaust? Kristjens ir bīstams manai veselībai, jo es zinu, ka piekritīšu. Un daļa no manis to nevēlas. Daļa no manis grib bēgt, skaļi kliedzot, pamest šo istabu un visu, ko tā simbolizē. Es neesmu tam gatava.

– Anastasija, es tev nenodarīšu sāpes.

Es zinu, ka viņš saka patiesību, un satveru Kristjena roku, ļaudamās, lai viņš izved mani ārā.

– Ja piekritīsi, es vēlos tev parādīt vēl kaut ko. – Kristjens pagriežas pa labi no savas rotaļu istabas un soļo pa gaiteni. Mēs paejam garām vairākām durvīm, līdz sasniedzam pēdējās. Aiz tām plešas guļamistaba ar lielu divguļamo gultu, un viss ir balts – mēbeles, sienas, veļa. Telpa ir auksta un bezpersoniska, bet aiz stikla sienas redzams brīnišķīgs skats uz Sietlu.

– Šī būs tava istaba. Varēsi to iekārtot pēc savas gaumes, ienest šeit visu, ko vien vēlies.

– Mana istaba? Vai tu gribi, lai es pārceļos šurp? – Man neizdodas apslēpt šausmas balsī.

– Ne jau uz visu laiku. Piemēram, no piektdienas vakara līdz svētdienai. Mums vajadzēs par to apspriesties, risināt pārrunas. Ja tu piekritīsi, – viņš klusi, nedroši piebilst.

– Es gulētu šeit?

– Jā.

– Nevis pie tevis?

– Nē, es tev jau teicu, ka ne ar vienu neguļu. Tikai ar tevi, kad esi piedzērusies līdz nemaņai, – viņš pārmetoši atgādina.

Es sakniebju lūpas. Man ir grūti saprast, kā gan labsirdīgais, gādīgais Kristjens, kurš mani glāba no dzēruma un saudzīgi turēja, kamēr es vēmu uz puķēm, varētu būt tas pats briesmonis, kuram ir īpaša istaba, pilna ar pātagām un ķēdēm.

– Kur tu guli?

– Mana istaba ir pirmajā stāvā. Iesim, tu droši vien esi izsalkusi.

– Dīvaini, bet mana ēstgriba ir zudusi, – es nīgri noņurdu.

– Tev jāēd, Anastasija, – viņš mani norāj un ved atpakaļ uz milzīgo istabu pirmajā stāvā.

Kad esmu tajā atgriezusies, mani pārņem neizsakāmas bažas. Es svārstos bezdibens malā, un man jāizlemj – lēkt vai nelēkt.

– Anastasija, es lieliski apzinos, ka grasos iemest tevi ēnu pasaulē, un tāpēc gribu, lai tu ļoti labi visu apdomātu. Tev noteikti ir jautājumi, – Kristjens ieminas, palaidis vaļā manu roku. Viņš ieiet virtuves nodalījumā.

Jā, bet ar ko lai sāku?

– Tu parakstīji konfidencialitātes līgumu; jautā man visu, ko vien vēlies, un es atbildēšu.

Es stāvu pie brokastu letes un vēroju, kā Kristjens izņem no ledusskapja šķīvi ar dažādiem sieriem, diviem lieliem zaļumu saišķiem un sarkanām vīnogām. Viņš noliek to uz letes un sāk griezt šķēlēs franču bageti.

– Apsēdies. – Viņš norāda uz tabureti pie letes, un es paklausu. Ja piekritīšu Kristjena piedāvājumam, turpmāk man nāksies pie tā pierast. Galu galā viņš izturējies valdonīgi jau kopš mūsu pirmās tikšanās reizes.

– Tu pieminēji dokumentus.

– Jā.

– Kādus?

– Konfidencialitātes līgumu papildinās vienošanās, uzskaitot, ko mēs darīsim un ko nedarīsim. Man jāzina tavas robežas, un tev savukārt jāzina manējās. Šīs būtu abpusēji labprātīgas attiecības, Anastasija.

– Kas notiks, ja es nepiekritīšu?

– Tas būs tavs lēmums, – Kristjens piesardzīgi atbild.

– Un mums nebūs nekādu attiecību?

– Nē.

– Kāpēc?

– Šīs ir vienīgās attiecības, kas mani interesē.

– Kāpēc?

Kristjens parausta plecus. – Tāds nu es esmu.

– Kā tu tāds kļuvi?

– Kāpēc gan cilvēki vispār ir tādi, kādi ir? Uz to ir grūti atbildēt. Kāpēc dažiem garšo siers, bet citiem tas riebjas? Vai tev garšo siers? Mana saimniecības vadītāja, Džonsas kundze, atstāja šo izlasi vakariņām. – Kristjens izņem no skapīša divus lielus, baltus šķīvjus un vienu novieto man pretī.

Mēs runājam par sieru…

– Kādi ir tavi noteikumi, kam vajadzētu pakļauties?

– Tie visi ir pierakstīti. Kad būsim paēduši, varēsim tos pārrunāt.

Ēdiens. Kā lai piespiežu sevi norīt kaut kumosu?

– Man tiešām negribas ēst, – es nočukstu.

– Tu ēdīsi, – Kristjens mierīgi paziņo. Pavēlnieciskais Kristjens; nu viss ir skaidrs. – Vai gribēsi vēl glāzi vīna?

– Jā, lūdzu.

Viņš piepilda manu glāzi un apsēžas blakus. Es steidzīgi iemalkoju dzērienu.

– Cienājies, Anastasija.

Es noplūcu nelielu vīnogu zariņu. Ar to es tikšu galā. Kristjens samiedz acis.

– Vai tu esi šāds jau sen? – es jautāju.

– Jā.

– Vai ir viegli atrast sievietes, kuras vēlas piedalīties?

Kristjens sarauc uzaci.

– Tu būtu pārsteigta, uzzinot, cik viegli tas ir, – viņš nosaka.

– Kāpēc tu to piedāvā man? Es tiešām nesaprotu.

– Anastasija, to es jau esmu tev paskaidrojis. Tev piemīt kaut kas neparasts. Es nespēju no tevis atteikties. – Viņa lūpās pavīd ironijas pilns smaids. – Tu mani pievilini, kā liesma pievilina tauriņu. – Viņa acis satumst. – Es tevi dedzīgi vēlos, ļoti dedzīgi, it īpaši šobrīd, kad tu atkal iekodies apakšlūpā. – Viņš dziļi ievelk elpu un norij siekalas.

Mani vēdera muskuļi sažņaudzas – Kristjens mani vēlas… kaut gan viņa iegribas ir ļoti dīvainas, tomēr šis skaistais, savādais, erotiskas spēles iecienījušais vīrietis mani vēlas.

– Šķiet, tu esi kļūdījies, nosaucot sevi par tauriņu, – es nomurminu. Jo tauriņš esmu es, un Kristjens ir liesma, un es jau šobrīd zinu, ka apdedzināšos.

– Ēd!

– Nē. Vēl neko neesmu parakstījusi, tāpēc kādu laiku vēlētos paturēt savas tiesības uz brīvo gribu, ja neiebilsti.

Kristjena acis atmaigst, un viņš uzsmaida man.

– Kā vēlaties, Stīlas jaunkundze.

– Cik sievietes tev bijušas? – es vienā elpas vilcienā izgrūžu.

– Piecpadsmit.

Hmm… biju domājusi, ka būs vairāk.

– Vai šīs attiecības turpinājās ilgi?

– Jā, ar dažām.

– Vai esi kādai nodarījis sāpes?

– Jā.

Velns…

– Ļoti?

– Nē.

– Vai man tu nodarīsi sāpes?

– Kādā ziņā?

– Vai tu sagādāsi man fiziskas sāpes?

– Es tevi sodīšu, kad tas būs nepieciešams, un sods būs sāpīgs.

Mani pārņem vājums, un es iemalkoju vīnu. Gan jau alkohols man piešķirs drosmi.

– Vai tu pats kādreiz esi sists? – es jautāju.

– Jā.

Tas mani izbrīna. Pirms pagūstu viņu izprašņāt, Kristjens pārtrauc manu domu gaitu.

– Parunāsim par to manā kabinetā. Es vēlos tev kaut ko parādīt.

Man ir grūti aptvert notiekošo. Vēl nesen man bija muļķīgi sapņi par to, kā es šī vīrieša gultā pavadīšu neprāta kaisles pilnu nakti, un tagad mēs apspriežam biedējoši savādu līgumu.

Es sekoju Kristjenam uz viņa plašo kabinetu; arī tajā viena siena ir no stikla, un aiz tās ir balkons. Viņš apsēžas uz galda, ar mājienu liek man iekārtoties ādas krēslā viņam pretī un pasniedz man papīra lapu.

– Lūk, noteikumi. Tos iespējams mainīt. Tā ir daļa no līguma, ko tu vari saņemt jebkurā mirklī. Izlasi, un pēc tam varēsim tos pārrunāt.

Noteikumi

Paklausība.

Pakļautā izpildīs jebkādus Pavēlnieka norādījumus nekavējoties, neizrādot vilcināšanos vai atturību. Pakļautā piekritīs jebkādām seksuālām aktivitātēm, ko Pavēlnieks uzskata par pieņemamām un patīkamām, izņemot aktivitātes, kas norādītas stingro ierobežojumu sarakstā (sk. 2. pielikumu).

Viņa rīkosies dedzīgi un nevilcinoties.

Miegs.

Pakļautās pienākums ir gulēt vismaz astoņas stundas naktīs, kad viņa nav kopā ar Pavēlnieku.

Uzturs.

Pakļautā regulāri uzņems pārtiku, rūpējoties par savu veselību un labklājību. Uzņemamās pārtikas saraksts pieejams 4. pielikumā. Pakļautā nedrīkst ēst uzkodas ēdienreižu starplaikos, izņemot augļus.

Apģērbs.

Līguma darbības laikā Pakļautā valkās tikai drēbes, kuras par piemērotām atzinis Pavēlnieks. Pavēlnieks izsniegs Pakļautajai apģērbam paredzētus līdzekļus, kurus Pakļautā izmantos šim mērķim. Ārkārtas gadījumos Pavēlnieks vedīs Pakļauto iegādāties apģērbu. Līguma darbības laikā Pakļautajai jāvalkā Pavēlnieka izraudzīti aksesuāri Pavēlnieka klātbūtnē un jebkurā citā reizē, ja Pavēlnieks to uzskata par nepieciešamu.

Fiziskā sagatavotība.

Pavēlnieks nodrošinās Pakļauto ar individuālo treneri četras reizes nedēļā stundu ilgām nodarbībām reizēs, par kurām notiek mutiska vienošanās individuālā trenera un Pakļautās starpā. Individuālais treneris Pavēlniekam ziņos par Pakļautās sasniegtajiem rezultātiem.

Personiskā higiēna / Skaistumkopšana.

Pakļautā rūpēsies, lai vienmēr būtu tīra, noskuvusies un/ vai veikusi vaksāciju. Pakļautā apmeklēs Pavēlnieka noteiktu skaistumkopšanas salonu, kad to nolems Pavēlnieks, un ļausies visām procedūrām, ko Pavēlnieks uzskatīs par nepieciešamu.

Veselība.

Pakļautā nelietos alkoholu pārmērīgos daudzumus, nesmēķēs, nelietos narkotikas un tīši nepakļaus sevi briesmām.

Rakstura īpašības.

Pakļautā neiesaistīsies seksuālās attiecībās ar kādu citu, izņemot Pavēlnieku. Pakļautā vienmēr izturēsies godbijīgi un padevīgi. Viņai jāsaprot, ka Pavēlnieks ir atbildīgs par viņas uzvedību. Jebkāda ļaunprātība, nepaklausība vai noziegums, ko Pakļautā paveiks Pavēlnieka prombūtnes laikā, tiks uzskatīta par viņas vainu.

Nepakļaušanās jebkuram no minētajiem noteikumiem būs pamats tūlītējam sodam, kuru noteiks Pavēlnieks.

Jēzus un Marija!

– Stingrie ierobežojumi? – es jautāju.

– Jā. Viss, ko nedarīsi tu, ko nedarīšu es… Mums tas jānorāda līgumā.

– Neesmu pārliecināta, ka varētu pieņemt naudu apģērbam. Tas šķiet nepareizi. – Es neveikli sagrozos krēslā; man prātā atbalsojas vārdi “pērkama sieviete”.

– Anastasija, man sagādās prieku iespēja tērēt naudu tavā labā. Ļauj, lai nopērku tev drēbes. Varbūt tev nāksies mani pavadīt saviesīgos pasākumos, un es gribu, lai tu būtu labi ģērbta. Ar tavu algu noteikti nepietiks tērpiem, kādus es vēlētos redzēt tev mugurā.

– Vai man nevajadzēs tos valkāt, kad nebūšu kopā ar tevi?

– Nē.

– Labi. – Tas būtu kaut kas līdzīgs formastērpam.

– Es negribu vingrot četras reizes nedēļā.

– Anastasija, tev jābūt spēcīgai, tvirtai un izturīgai. Vingrojumi būs nepieciešami. Uzticies man.

– Bet ne jau četras reizes nedēļā. Varbūt trīs?

– Es gribu, lai tu vingro četras reizes.

– Man šķita, ka šīs ir pārrunas, nevis vienpusēja lēmumu paziņošana.

Kristjens sakniebj lūpas. – Labi, Stīlas jaunkundze, jums taisnība. Piedāvāju stundu trīs reizes nedēļā un vēl pusstundu ceturtajā dienā.

– Trīs dienas, trīs stundas. Man radās iespaids, ka tu rūpēsies par manu fizisko piepūli, kad būšu šeit.

Kristjens velta man plēsīgu smaidu, un viņa acis atvieglojumā iegailas. – Jā, taisnība. Labi, esam vienojušies. Vai tiešām nevēlies praktikantes vietu manā kompānijā? Tu proti risināt pārrunas.

– Nē, tā man nešķiet laba doma. – Es turpinu pētīt noteikumus. Vaksācija! Ko man vajadzētu vaksēt? Visu? Fui!

– Ķersimies pie ierobežojumiem. Lūk, šie ir manējie. – Kristjens pasniedz man vēl vienu papīra lapu.

Stingrie ierobežojumi.

Aizliegtas darbības ar uguni.

Aizliegtas darbības ar urinēšanu, defekāciju un šo aktivitāšu rezultātiem.

Aizliegtas darbības ar adatām, nažiem, caurduršanu un asinīm.

Aizliegtas darbības ar ginekoloģiskiem instrumentiem.

Aizliegtas darbības ar bērniem vai dzīvniekiem.

Aizliegtas darbības, kuru rezultātā uz ādas paliek ilgstošas pēdas.

Aizliegtas darbības ar elpas aizturēšanu.

Aizliegtas darbības, kas saistītas ar tiešu elektriskās strāvas saskarsmi (maiņstrāvas vai līdzstrāvas), uguni un liesmām tiešā ķermeņa tuvumā.

Šausmas. Tas viss jāizklāsta rakstiski? Kaut gan jāatzīst, ka visi šie nosacījumi ir saprātīgi un, patiesību sakot, arī nepieciešami… Neviens normāls cilvēks negribētu iesaistīties tādās spēlēs. Tomēr šobrīd mani pārņēmusi mazliet šķebīga sajūta.

– Vai tu vēlies kaut ko pievienot? – Kristjens gādīgi painteresējas.

Velns! Man nav ne jausmas. Es neko nevaru pateikt. Viņš lūkojas uz mani un sarauc pieri.

– Vai ir kaut kas tāds, ko tu negribi darīt?

– Es nezinu.

– Kā to saprast?

Es apjukusi sagrozos uz krēsla un iekožu apakšlūpā.

– Nekad vēl neesmu neko tādu darījusi.

– Labi; kad tu nodarbojies ar seksu, vai bija kaut kas tāds, kas tev nepatika?

Es piesarkstu, kaut gan bija šķitis, ka tas vairs nenotiks.

– Nekautrējies no manis, Anastasija. Mums jābūt pilnīgi atklātiem vienam pret otru, citādi nekas neizdosies.

Es neveikli sagrozos un cītīgi pētu savus kopā savītos pirkstus.

– Runā! – Kristjens pavēl.

– Es ne ar vienu neesmu gulējusi, tāpēc nezinu. – Mana balss ir tik tikko dzirdama. Es nedroši palūkojos uz Kristjenu un redzu, ka viņš ir sastindzis un neticīgi raugās uz mani, un viņš ir bāls, ļoti, ļoti bāls.

– Nekad? – viņš čukst. Es papurinu galvu.

– Tu esi jaunava? – viņš izdveš. Es pamāju, atkal piesarkusi. Kristjens aizver acis un šķietami skaita līdz desmit. Pēc brīža viņš tās atver un saniknots uzlūko mani.

– Nolādēts, kāpēc tu man neko neteici? – viņš ieaurojas.