Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 7

Ir ļoti kluss. Gaisma ir saudzīga un maiga. Šajā gultā man ir ļoti ērti un silti. Hmm… Es atveru acis un brīdi peldos samtainā svētlaimē, priecādamās par svešādo vietu. Man nav ne jausmas, kur atrodos. Gultas galvgalis atgādina milzīgu sauli un ir dīvaini pazīstams. Istaba ir plaša un grezna, rotāta brūnos, zeltainos un bēšos toņos. Jau esmu to kaut kur redzējusi. Kur gan? Miega apmiglotās smadzenes cenšas apstrādāt nesenākās vizuālās atmiņas. Es esmu “Hītmena” viesnīcā… apartamentā! Pavisam nesen biju šādā pašā istabā kopā ar Keitu. Tikai šī izskatās lielāka. Sasodīts! Es esmu Kristjena Greja apartamentos. Kā es šeit nokļuvu?

Pamazām atgriežas saraustītas atmiņas par naktī piedzīvoto. Dzeršana – ak vai, dzeršana! – un zvans… un izvemšanās… Hosē un Kristjens. Ak Dievs! Es saraujos. Nevaru atcerēties, kā esmu nonākusi šeit. Man mugurā ir krekls, krūšturis un biksītes. Nav zeķu. Nav džinsu.

Es palūkojos uz galdiņu blakus gultai. Uz tā nolikta glāze ar apelsīnu sulu un divas tabletes. Ibuprofēns. Valdonīgais Kristjens par visu ir padomājis. Es pieceļos sēdus un noriju abas tabletes. Patiesībā es nejūtos īpaši slikti, katrā ziņā labāk, nekā esmu pelnījusi. Apelsīnu sula garšo debešķīgi. Tā dzesē slāpes un spirdzina.

Pie durvīm kāds pieklauvē. Kakls bailēs aizžņaudzas, un es nespēju izdvest ne vārda. Kristjens negaida aicinājumu; viņš atver durvis un ienāk iekšā.

Jau uzreiz ir noprotams, ka viņš nupat darbojies trenažieru zālē. Viņam kājās ir pelēkas, mīkstas bikses, kas neticami kārdinoši aptver gurnus, un mugurā pelēks krekls bez piedurknēm, sviedru dēļ kļuvis tumšs tāpat kā viņa mati, bet ap kaklu viņam apmests dvielis. Kristjena Greja sviedri uz mani atstāj dīvainu iespaidu. Es dziļi ievelku elpu un aizveru acis kā bērns, it kā cerēdama, ka tā kļūšu neredzama.

– Labrīt, Anastasija. Kā tu jūties?

– Labāk, nekā esmu pelnījusi, – es nomurminu un uzdrošinos palūkoties uz Kristjenu. Viņš noliek uz krēsla lielu iepirkumu maisu un satver abus dvieļa galus, kas nokarājas viņam pār pleciem. Pelēkās acis ir pievērstas man, un es arī šoreiz nespēju izdibināt, par ko Kristjens domā. Viņš lieliski slēpj savas izjūtas.

– Kā es nokļuvu šeit? – es sīkā, nožēlas pilnā balstiņā iejautājos.

Kristjens apsēžas uz gultas malas. Viņš ir tik tuvu, ka es varētu viņam pieskarties, ieelpot viņa smaržu. Sviedri, dušas želeja un Kristjens – tas ir galvu reibinošs kokteilis, daudz labāks nekā “Margarita”, un šoreiz es varu par to spriest, jo man ir pieredze.

– Kad tu zaudēji samaņu, es negribēju apdraudēt savas mašīnas salona ādas pārklājumu, vedot tevi līdz pat dzīvoklim. Tāpēc izvēlējos īsāko ceļu, – viņš rāmi nosaka.

– Vai tu noguldīji mani šeit?

– Jā, – Kristjens bezkaislīgi apstiprina.

– Vai man atkal kļuva slikti? – Mana balss ir klusāka.

– Nē.

– Vai tu mani izģērbi? – es čukstu.

– Jā. – Viņš sarauc uzaci, un es koši pietvīkstu.

– Mēs taču neko…? – es tik tikko dzirdami ievaicājos un jūtu, kā mute šausmās izkalst, tāpēc pat nevaru pabeigt jautājumu un tikai pētu savas rokas.

– Anastasija, tu biji zudusi šai pasaulei. Es neaizraujos ar nekrofīliju. Man patīk atsaucīgas, pie pilnas apziņas esošas sievietes, – viņš sausi paskaidro.

– Es ļoti, ļoti atvainojos.

Kristjena mutes kaktiņš tik tikko manāmi paraujas augšup.

– Vakars bija ārkārtīgi izklaidējošs. Es to atcerēšos vēl ilgi.

Tāpat kā es… Ak Dievs, viņš taču par mani smejas! Maitasgabals. Es nemaz nelūdzu, lai viņš metas mani glābt. Kristjenam neizprotamā veidā izdevies mani padarīt par ļaundari šajā stāstā.

– Ne jau es pieprasīju, lai tu mani sameklē ar savām Džeimsa Bonda rotaļlietām, ko tu gatavo tam, kurš sola visvairāk, – es atcērtu, un Kristjena acīs ataust izbrīns, kam pievienojas arī neliels aizvainojums, ja vien esmu to pareizi izpratusi.

– Pirmkārt, telefona izsekošanas tehnoloģija ir pieejama internetā. Otrkārt, mana kompānija neiegulda līdzekļus spiegošanas ierīču izveidē un nenodarbojas ar to ražošanu. Treškārt, ja es neierastos tev pakaļ, šobrīd tu droši vien pamostos fotogrāfa gultā, un es atceros, ka tevi viņa pielūgsme neiepriecināja, – Kristjens salti noskalda.

Pielūgsme! Es paceļu skatienu. Kristjens saniknots uzlūko mani, acīm gailot. Es iekožos lūpā, tomēr nespēju apvaldīt spurdzienu.

– No kādas viduslaiku hronikas tu esi izbēdzis? Izklausies pēc cēla bruņinieka.

Kristjena noskaņojums acīmredzami mainās. Viņa acis atmaigst un sejas izteiksme kļūst labvēlīgāka, un viņa lūpās jaušams smaids.

– Nedomāju gan, Anastasija. Varbūt pēc melnā bruņinieka. – Kristjena smaids ir dzēlīgs, un viņš papurina galvu. – Vai vakar tu paēdi? – viņš kā apsūdzēdams jautā, un es papurinu galvu. Kādu šausminošu pārkāpumu šoreiz esmu pieļāvusi? Kristjens sakož zobus, tomēr saglabā mieru.

– Tev jāpaēd. Tieši tāpēc tev bija tik slikti. Dieva dēļ, tas taču ir galvenais dzeršanas likums. – Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem, un es jau zinu, ka tas liecina par bezspēcības raisītām dusmām.

– Vai tu arī turpmāk mani rāsi?

– Vai es to šobrīd daru?

– Tā izskatās.

– Tev paveicies, ka es tevi tikai rāju.

– Ko tas nozīmē?

– Ja tu piederētu man, pēc šādiem izgājieniem tu vēl nedēļu nevarētu apsēsties. Tu nepaēdi, piedzēries un pakļāvi sevi briesmām. – Kristjens aizver acis, un viņa sejā brīdi atplaiksnī šausmas. Viņš nodrebinājies atkal uzlūko mani. – Negribu pat domāt par to, kas ar tevi varēja notikt.

Es sadrūmusi vēroju Kristjenu. Ko tas nozīmē? Kāpēc viņš tā runā? Ja es piederētu viņam… Bet tā nav. Kaut gan kāda manas būtības daļa to vēlētos. Šī doma caururbj manu aizkaitinājumu, ko radījuši viņa augstprātīgi izmestie vārdi. Es nosarkstu, dusmodamās uz savu izlaidīgo zemapziņu, kas droši vien gatava mesties trakulīgā dejā, priecājoties par šo mājienu, ka es varētu piederēt Kristjenam Grejam.

– Viss būtu labi. Es biju kopā ar Keitu.

– Un fotogrāfs? – Kristjens skarbi painteresējas.

Hmm, Hosē… Man nāksies ar viņu aprunāties.

– Hosē nedaudz aizrāvās. – Es paraustu plecus.

– Nākamajā reizē, kad tas notiks, kādam vajadzētu iemācīt viņam labas uzvedības pamatus.

– Tev patīk sodīt cilvēkus, vai ne? – es nošņācu.

– Ak, Anastasija, tev nav ne jausmas, kā man tas patīk. – Kristjens samiedz acis, un viņa lūpas savelkas nerātnā smaidā. Tas mani pilnīgi atbruņo. Vēl pirms mirkļa biju apjukusi un nikna, bet tagad jau lūkojos uz viņa brīnišķīgo, tik reti redzamo smaidu gluži kā apburta. Es pat piemirstu, par ko viņš runā.

– Man jāieiet dušā. Bet varbūt tu vēlies mazgāties pirmā? – Kristjens pieliec galvu uz sāniem, vēl joprojām smaidīdams. Mana sirds pukst straujāk, un es ar pūlēm atceros, kā jāelpo. Viņš paceļ roku un ar īkšķi novelk līniju man pār vaigu un apakšlūpu.

– Elpo, Anastasija, – Kristjens nočukst un iztaisnojas. – Brokastis tiks atnestas pēc piecpadsmit minūtēm. Tu droši vien esi izbadējusies. – Viņš ieiet vannasistabā un aizver durvis.

Es beidzot izpūšu elpu, ko biju aizturējusi. Kāpēc viņš ir tik sasodīti pievilcīgs? Šobrīd man neprātīgi gribas sekot Kristjenam un pievienoties viņam dušā. Nekad vēl neesmu neko tādu jutusi. Mani hormoni trako, āda kņud vietā, kur to skāra viņa īkšķis, un es nepacietīgi trinos, kāda savāda, gandrīz sāpīga… nemiera mocīta. Es neizprotu šīs izjūtas. Hmm… iekāre. Lūk, kāda ir iekāre.

Es atlaižos mīkstajos dūnu spilvenos. Ja tu piederētu man. Uz ko es būtu gatava, lai tas īstenotos? Kristjens ir vienīgais, kuram izdevies panākt, lai asinis manās dzīslās riņķo straujāk. Tomēr viņš ir arī kaitinošs, sarežģīts un mulsinošs. Viņš mani atraidīja, bet pēc tam atsūtīja neticami dārgas grāmatas un sadzina man pēdas kā noziedzīgs vajātājs. Toties tagad esmu pavadījusi visu nakti viņa viesnīcas istabā un jūtos drošībā. Mani nekas neapdraud. Kristjens ir pietiekami norūpējies par manu labklājību, lai trauktos glābt mani no kādām iedomātām briesmām. Viņš nav melns bruņinieks, viņš ir baltais tēls mirdzošās, žilbinošās bruņās, klasisks romanču varonis, sers Gaveins vai sers Lanselots.

Es izkāpju no gultas un sāku drudžaini meklēt džinsus. Kristjens iznāk no vannasistabas, un uz viņa ādas vēl mirdz ūdens pērlītes. Viņš ir neskuvies un ap vidukli apmetis tikai dvieli, bet es stāvu viņa priekšā, neveikla un puskaila. Kristjens šķiet pārsteigts, redzot, ka neesmu gultā.

– Ja tu meklē savus džinsus, tas neizdosies. Es tos aizsūtīju uz veļas mazgātavu. – Kristjena skatiens ir drūms. – Audums bija notraipīts ar vēmekļiem.

– Ak tā. – Es pietvīkstu. Kāpēc, kāpēc viņam vienmēr izdodas izsist mani no līdzsvara?

– Teilors atnesa citas bikses un kurpes. Tās ir maisā uz krēsla.

Tīras drēbes. Kāds negaidīts prieks!

– Labi, es ieskriešu dušā. Paldies, – es nomurminu. Ko citu es varētu teikt? Paķērusi maisu, es iemetos vannasistabā, tālāk no kailā Kristjena. Mikelandželo Dāvids ir niecība salīdzinājumā ar viņu.

Vannasistaba ir pilna ar karstu tvaiku. Es izģērbjos un steidzīgi nostājos zem ūdens strūklas, alkdama just tās attīrošo spēku. Ūdens līst pār mani, un es paceļu seju, ļaudamās plūsmai. Es vēlos Kristjenu Greju. Ļoti. Pavisam vienkārši. Pirmo reizi mūžā es vēlos gulēt ar kādu vīrieti. Es vēlos just viņa rokas un lūpas uz savas ādas.

Kristjens teica, ka viņam patīk pie pilnas apziņas esošas sievietes. Tātad viņš nedzīvo celibātā. Tomēr līdz šim viņš nav centies mani savaldzināt atšķirībā no Pola un Hosē. Es neko nesaprotu. Vai Kristjens mani grib? Pirms nedēļas viņš atteicās mani skūpstīt, tomēr tagad es esmu šeit. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Kas viņam padomā? Tu visu nakti pavadīji viņa gultā, bet viņš tev pat nepieskārās, Ana. Padomā nu! Atkal ierunājusies mana nīgrā zemapziņa, bet es izliekos to nedzirdam.

Ūdens ir silts un glāsmains. Mmm… Man nemaz negribas kāpt ārā no dušas. Es pasniedzos pēc želejas, un tā smaržo pēc Kristjena. Aromāts ir dievīgs. Es ieberzēju želeju ādā, iztēlodamās, ka to dara viņš; Kristjens maigām kustībām ieziež manu miesu, laiž roku pār krūtīm un vēderu, ieslidina garos pirkstus man starp kājām. Es dzirdu, ka sirds atkal iepukstas straujāk. Sajūta ir tik… patīkama.

– Brokastis ir klāt, – Kristjens paziņo, pieklauvējis pie durvīm.

– L…labi, – es izstomu, nežēlīgi izrauta no saviem erotiskajiem sapņiem.

Izkāpusi no dušas, es satinu vienu no dvieļiem ap matiem kā turbānu un steigšus norīvējos ar otru, cenzdamās nepamanīt, cik patīkami mīkstais audums skar manu pārmērīgi jutīgo ādu.

Es izpētu drēbju somas saturu. Teilors man atnesis ne vien jaunus džinsus un sporta kurpes, bet arī gaiši zilu kreklu, zeķes un apakšveļu. Ak vai. Tīrs krūšturis un biksītes… kaut gan šie ikdienišķie vārdi nav piemēroti, lai ar tiem aprakstītu smalko, Eiropā ražoto zilo mežģīņu darinājumu. Es skatos uz to, juzdamās nedaudz iebiedēta. Viss man lieliski der, kaut gan tas vairs mani nepārsteidz, un es nosarkstu, domādama par stalto miesassargu, kurš pērk man apakšveļu. Interesanti, kas vēl ietilpst viņa darba pienākumos.

Drēbes man der kā uzlietas, un es aši izslauku lieko mitrumu no matiem, izmisīgi mēģinādama tos kaut kā savaldīt. Bet mati, protams, atsakās ar mani sadarboties, un vienīgā iespēja ir tos sasiet ar gumiju, kuras man nav. Es atceros, ka esmu atstājusi vienu rokassomiņā, lai kur tā būtu, un dziļi ievelku elpu. Laiks stāties pretī manam mulsinošajam namatēvam.

Istabā neviena nav, un es atvieglota meklēju savu somiņu, bet to nekur neredzu. Vēlreiz ieelpojusi, es dodos uz apartamenta dzīvojamo daļu. Tā ir milzīga, pilna ar mīkstiem, ērtiem dīvāniem un gaisīgiem spilveniem. Uz smalka kafijas galdiņa kaudzē sakrautas lielas, spīdīgas grāmatas, uz cita galda nolikts jaunākās paaudzes iMac, bet pie sienas ir milzīgs plazmas televizors. Kristjens sēž pie ēdamgalda istabas otrā malā un lasa avīzi. Tā ir tik liela, ka man atgādina tenisa laukumu, kurā esmu vērojusi Keitu spēlējam.

Keita!

– Velns, Keita! – es izdvešu, un Kristjens pievērš skatienu man.

– Viņa zina, ka esi šeit, turklāt dzīva. Es nosūtīju ziņu Eljotam, – viņš nosaka, acīm iedzirkstoties uzjautrinājumā.

Ak nē! Es atceros, cik dedzīgi mana draudzene naktī dejoja. Viņa izmantoja visus paņēmienus savā arsenālā, lai savaldzinātu vīrieti, turklāt Kristjena brāli! Ko viņa domās, kad uzzinās, ka esmu šeit? Nekad vēl neesmu pavadījusi nakti svešā vietā. Turklāt viņa pati ir kopā ar Eljotu. Tas līdz šim ir noticis divas reizes, un man nācās paciest drausmīgo, sārto pidžamu vēl nedēļu pēc nepatīkamās šķiršanās. Viņa domās, ka arī man bijis vienas nakts sakars.

Kristjens valdonīgi uzlūko mani. Viņam mugurā ir balts krekls ar atpogātu apkaklīti un aprocēm.

– Sēdies, – viņš pavēl un norāda uz vietu pie galda. Es šķērsoju istabu un apsēžos viņam pretī, kā teikts. Uz galda ir daudz ēdiena šķīvju.

– Nezināju, kas tev garšo, tāpēc pasūtīju šo to no visas brokastu ēdienkartes. – Viņš kā atvainodamies greizi pasmaida.

– Ļoti izšķērdīga rīcība, – es nomurminu, piedāvātās izvēles apmulsināta, kaut gan tiešām esmu izbadējusies.

– Jā, taisnība. – Kristjens izklausās vainīgs.

Es dodu priekšroku pankūkām ar kļavu sīrupu, olu kultenim un šķiņķim. Kristjens mēģina apslāpēt smaidu, pats ķerdamies pie omletes, kas gatavota tikai no baltumiem. Ēdiens ir debešķīgs.

– Vai tēju? – viņš jautā.

– Jā, lūdzu.

Viņš man pasniedz nelielu tējkannu, pilnu ar karstu ūdeni, un uz šķīvja nolikts Twinings English Breakfast maisiņš. Jēzus, viņš atceras, kāda tēja man garšo.

– Tavi mati ir ļoti mitri, – Kristjens mani norāj.

– Nevarēju atrast fēnu, – es apjukusi nomurminu. Kaut gan nemaz nemeklēju.

Kristjens sakniebj lūpas, tomēr nepasaka to, ko domā.

– Pateicos par drēbēm.

– Nav par ko, Anastasija. Šī krāsa tev piestāv.

Es nosarkstu un pētu savus pirkstus.

– Tev vajadzētu iemācīties pieņemt komplimentus. – Kristjena balsī ieskanas nosodījums.

– Man vajadzētu tev atdot naudu par drēbēm.

Viņš uz mani paskatās tā, it kā būtu dzirdējis šausmīgu apvainojumu, un es steigšus turpinu: – Tu man jau atsūtīji grāmatas, kuras es, protams, nevaru pieņemt. Bet šīs drēbes… Lūdzu, ļauj man par tām samaksāt. – Es kautri pasmaidu.

– Anastasija, es varu atļauties nopirkt tev drēbes.

– Tas nav svarīgi. Kāpēc tev vajadzētu to darīt?

– Tāpēc, ka es to spēju. – Viņa acīs iemirdzas nerātns zibsnis.

– Tas vien nenozīmē, ka vajadzētu to darīt, – es klusi atbildu, vērodama, kā Kristjens izliec uzaci, mani nopētot, un piepeši šķiet, ka mēs runājam par kaut ko citu, bet nezinu, ko. Un tas man atgādina…

– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen? – es tik tikko dzirdami painteresējos. Viņš noliek dakšiņu un pēta mani, acīm neizprotami kvēlojot, un man izkalst mute.

– Kad tevi gandrīz notrieca tas velosipēdists un es tevi turēju savās skavās, un tu lūkojies uz mani, ar acīm lūgdamās, lai tevi noskūpstu… – Kristjens parausta plecus. – Man šķita, ka esmu tev parādā atvainošanos un brīdinājumu. – Viņš izlaiž pirkstus caur matiem. – Anastasija, es neesmu vīrietis, kurš dāvina puķes un runā par mīlestību… Romantika mani neaizrauj. Man ir ļoti specifiskas intereses. Tev vajadzētu turēties no manis tālāk. – Viņš aizver acis, it kā atzīdams sakāvi. – Tomēr tevī ir kaut kas neparasts, un es nespēju tev netuvoties. Domāju, ka to jau esi pamanījusi.

Es piepeši vairs neesmu izsalkusi. Viņš nespēj man netuvoties!

– Necenties vairs, – es nočukstu.

Kristjens iestenas, plati ieplezdams acis. – Tu nesaproti, ko runā.

– Labi, paskaidro man.

Mēs lūkojamies viens uz otru, nepieskardamies ēdienam.

– Tātad tu nedzīvo celibātā? – es izdvešu.

Viņa acis iedzirkstas uzjautrinājumā.

– Nē, Anastasija, celibāts mani neaizrauj. – Viņš brīdi klusē, ļaudams man aptvert šo vārdu nozīmi, un es koši pietvīkstu. Manas smadzenes atkal vairs neprot atsijāt noklusējamas domas no tā, ko vajadzētu paust skaļi.

– Ko tu plāno darīt nākamajās dienās? – Kristjens ievaicājas.

– Dienas vidū man sākas maiņa darbā. Cik pulkstenis? – Mani piepeši pārņem panika.

– Nedaudz pāri desmitiem; laika ir pietiekami. Un rīt? – Viņš atbalsta elkoņus uz galda un saliek garos pirkstus kopā jumtiņā.

– Mēs ar Keitu sāksim kravāt mantas. Nākamajā nedēļas nogalē mēs pārcelsimies uz Sietlu, un visu šo nedēļu es strādāju Kleitona veikalā.

– Vai jau esat sameklējušas dzīvesvietu Sietlā?

– Jā.

– Kur?

– Neatceros adresi. Kaut kur Paikmārketas rajonā.

– Netālu no manis. – Kristjens pasmaida. – Ar ko tu nodarbosies Sietlā?

Ko nozīmē visi šie jautājumi? Pratināšana Kristjena Greja izpildījumā ir gandrīz tikpat tracinoša kā Keitas veiktā.

– Es pieteicos uz vairākām mācekļa vietām. Šobrīd gaidu atbildes.

– Vai atsūtīji vēstuli arī uz manu kompāniju, kā es ierosināju?

Nē, protams. – Hmm… nē.

– Un kas gan vainas manai kompānijai?

– Tavai kompānijai vai tavai kompānijai? – es smīnēdama painteresējos.

– Vai jūs smīnat, Stīlas jaunkundze? – Kristjens piešķiebj galvu, un man šķiet, ka viņš ir uzjautrināts, tomēr to ir grūti noteikt. Es pietvīkstu un pievēršu skatienu brokastīm. Nav iespējams lūkoties viņam acīs, kad viņš runā šādā balsī.

– Man gribētos iekosties tev lūpā, – viņš nočukst, un es spēji ievelku elpu, tikai tagad pamanīdama, ka esmu sākusi kodīt apakšlūpu. Šie daži vārdi ir seksīgākais, ko jebkad esmu dzirdējusi. Sirds spēji dauzās, un šķiet, ka es elsoju. Jēziņ, es trīcu un drebu, bet Kristjens nav man pat pieskāries. Es sagrozos uz krēsla un ielūkojos viņa samiegtajās acīs.

– Kāpēc gan nē? – es klusi metu izaicinājumu.

– Tāpēc, ka es tev nepieskaršos, Anastasija… līdz nebūšu saņēmis tavu rakstveida piekrišanu. – Viņa lūpās rotājas tik tikko jaušams smaids.

Kā, lūdzu?

– Ko tas nozīmē?

– Tieši to, ko es saku. – Kristjens nopūšas un papurina galvu. – Man tev kaut kas jāparāda, Anastasija. Cikos tu šovakar beigsi strādāt?

– Astoņos.

– Šovakar vai nākamajā sestdienā mēs varētu doties uz Sietlu, pavakariņot pie manis, un es tev visu paskaidrotu. Izvēle ir tavā ziņā.

– Kāpēc tu nevari to pastāstīt jau tagad?

– Tāpēc, ka man ir patīkama tava sabiedrība un mūsu brokastis. Pēc mūsu sarunas tu droši vien vairs negribēsi ar mani tikties.

Kā tas saprotams? Vai Kristjens pārdod mazus bērnus verdzībā tālos pasaules nostūros? Vai viņš ir noziedzīgas grupas biedrs? Tas izskaidrotu, kāpēc viņš ir tik bagāts. Varbūt viņš ir ļoti dievbijīgs? Impotents? Kaut gan nē, to viņš man varētu pierādīt arī tagad, negaidot kādu īpašu notikumu. Es pietvīkstu, domādama par visām iespējām. Tas neko labu nedos. Es vēlos atrisināt Kristjena Greja mīklu agrāk, nevis vēlāk. Ja tas nozīmē, ka viņš man parādīs kaut ko neticami šausmīgu un es vairs negribēšu viņu pazīt, tas patiesībā pat sagādātu atvieglojumu. Nemēģini sevi apmānīt! man uzkliedz zemapziņa. Būs nepieciešams kaut kas sasodīti baiss, lai tu mestos bēgt neatskatīdamās.

– Šovakar.

Kristjens sarauc uzaci.

– Līdzīgi Ievai tu steidzies noplūkt augli no zināšanu koka. – Viņš pasmīn.

– Vai jūs smīnat, Greja kungs? – es mīlīgi painteresējos. Iedomīgais ēzelis!

Viņš samiedz acis un, paņēmis savu BlackBerry viedtālruni, nospiež ciparu.

– Teilor? Man vajadzīgs Čārlijs Tango.

Čārlijs Tango? Kas tas tāds?

– No Portlendas pusdeviņos… Nē, gaidīšana Eskalā… Visu nakti.

Visu nakti!

– Jā. Pēc pieprasījuma rīt no rīta. Es pats uzņemšos pilotēšanu no Portlendas uz Sietlu.

Pilotēšanu?

– No pusvienpadsmitiem būs vajadzīgs rezerves pilots. – Viņš beidz sarunu, neteikdams ne “lūdzu”, ne “paldies”.

– Vai cilvēki vienmēr dara visu, ko pavēli?

– Jā, ja vien vēlas turpināt darbu, – Kristjens mierīgi atbild.

– Un kas notiek, ja viņi pie tevis nestrādā?

– Es protu pārliecināt, Anastasija. Pabeidz ēst brokastis. Pēc tam es tevi aizvedīšu mājās. Astoņos, kad būsi beigusi darbu, es atbraukšu tev pakaļ uz veikalu. Mēs lidosim uz Sietlu.

Es strauji samirkšķinu acis.

– Lidosim?

– Jā. Man ir helikopters.

Es blenžu uz viņu, muti pavērusi. Man paredzēts jau otrs randiņš ar noslēpumaino Kristjenu Greju. Sākām ar kafiju, turpinām ar braucieniem helikopterā. Njā.

– Mēs dosimies uz Sietlu helikopterā?

– Jā.

– Kāpēc?

Viņš viltīgi pasmaida. – Tāpēc, ka es to varu. Ēd!

Šobrīd es nespētu norīt ne kumosu. Jau šovakar es lidošu helikopterā kopā ar Kristjenu Greju. Un viņš grib iekosties manā apakšlūpā… Es nodrebinos.

– Ēd, – viņš jau asāk pavēl. – Anastasija, man nepatīk ēdiena izniekošana… tāpēc ēd.

– Es nevarēšu to visu apēst. – Uz galda ir palicis daudz, un es tam uzmeta šaubu pilnu skatienu.

– Ēd to, kas ir uz tava šķīvja. Ja tu vakar būtu kārtīgi paēdusi, šodien tu nebūtu šeit un es nebūtu spiests tik agri atklāt kārtis. – Viņš sakniebj lūpas, šķietami saniknojies.

Es saraucu pieri un ķeros pie atdzisušā ēdiena. Esmu pārāk satraukta, lai ēstu, Kristjen. Vai tiešām tu nesaproti? Tomēr neesmu tik drosmīga, lai paustu šīs domas skaļi, it īpaši brīdī, kad viņš ir tik sapīcis. Gluži kā mazs zēns. Un es pasmaidu, to iztēlodamās.

– Kas tevi tā uzjautrina? – viņš painteresējas. Es tikai papurinu galvu, neuzdrošinādamās to pateikt skaļi, un pievēršos ēdienam. Norīdama pēdējo pankūkas kumosu, es palūkojos uz Kristjenu un redzu, ka viņš mani vēro, it kā censtos kaut ko izlemt.

– Laba meitene, – viņš nosaka. – Tiklīdz būsi izžāvējusi matus, es tevi aizvedīšu mājās. Negribu, lai tu saslimtu. – Šajos vārdos izskan kāds vārdos neietērpts solījums. Ko tas nozīmē? Es pieceļos un brīdi prātoju, vai vajadzēja lūgt atļauju, bet atvairu šo domu. Būtu bīstami pieradināt Kristjenu pie pārliecīgas paklausības. Es virzos uz guļamistabas pusi, bet piepeši kaut ko atceros un apstājos.

– Kur tu šonakt gulēji? – es jautāju Kristjenam, kurš vēl joprojām sēž pie galda. Nekur nav redzamas ne segas, ne palagi; varbūt tos jau aiznesusi istabene.

– Savā gultā, – viņš bezkaislīgi atbild.

– Ak tā.

– Jā, arī man tā bija jauna pieredze. – Viņš pasmaida.

– Nenodarboties ar… seksu. – Lūk, esmu to pateikusi skaļi un, protams, piesarkstu.

– Nē. – Kristjens papurina galvu un sarauc pieri, it kā atcerējies kaut ko nepatīkamu. – Gulēt kopā ar kādu. – Viņš paņem avīzi un turpina lasīt.

Un ko tas nozīmē? Vai Kristjens ir nevainīgs? Par to gan es šaubos. Viņš ir noslēpumainākais cilvēks, kādu esmu satikusi, un, viņu vērodama, es kaut ko iedomājos. Es pavadīju šo nakti kopā ar Kristjenu Greju! Cik žēl, ka nebiju pie pilnas samaņas un nevarēju lūkoties, kā viņš guļ. Neredzēju viņu neaizsargātu. Man gan ir grūti viņu tādu iztēloties. Nu labi, šonakt viss tiks atklāts.

Guļamistabā es sameklēju fēnu kādā no kumodes atvilktnēm un sāku žāvēt matus, vienlaikus braucīdama tos ar pirkstiem, lai ūdens iztvaikotu straujāk. Pēc tam es ieeju vannasistabā, jo gribu iztīrīt zobus. Pie izlietnes novietota Kristjena zobu birstīte, un es to brīdi pētu. Kā būtu sajust Kristjenu savā mutē? Hmm… Vainīgi pametusi skatienu pār plecu, es pataustu birstītes sarus. Tie ir mitri. Viņš to jau izmantojis. Es steidzīgi uzspiežu zobu pastu uz birstītes un ļoti ātri iztīru zobus, juzdamās kā nerātna meitene. Un šī doma mani sajūsmina.

Paķērusi iepriekšējā dienā valkāto kreklu un apakšveļu, es to visu salieku Teilora atnestajā iepirkumu maisā un atgriežos dzīvojamā istabā, lai sameklētu savu jaku un somu, kurā iepriecināta atrodu arī matu gumiju. Kristjens mani vēro, kamēr sasienu matus, un viņa izteiksme ir neizdibināma. Es jūtu viņa skatienu, kad apsēžos un gaidu, līdz viņš būs gatavs pievērsties man. Viņš runā ar kādu pa telefonu.

– Grib divus?.. Cik tas maksās?.. Labi, un kādi drošības pasākumi ieviesti?.. Viņi virzīsies caur Suecu?.. Cik droši ir Sudānā?.. Kad viņi ieradīsies Dārfūrā?.. Labi, ķeries klāt. Ziņo man par turpmāko. – Kristjens beidz sarunu.

– Vai esi gatava?

Es pamāju, prātodama, par ko viņš runājis. Kristjens uzvelk tumši zilu žaketi ar svītru rakstu, paņem mašīnas atslēgas un tuvojas durvīm.

– Tikai pēc jums, Stīlas jaunkundze, – viņš nomurmina, atvērdams durvis un izskatīdamies nepiespiesti elegants. Es vilcinos nedaudz par ilgu, izbaudīdama iespēju viņu pavērot. Un mēs taču pavadījām nakti kopā, bet tagad, pēc tekilas kokteiļiem un vemšanas, viņš vēl joprojām ir šeit. Turklāt grib vest mani uz Sietlu. Kāpēc mani? To es patiesi nevaru izprast un izeju ārā, domādama par viņa teiktajiem vārdiem. Tevī ir kaut kas neparasts. Jāatzīst, ka šīs izjūtas ir abpusējas, un esmu apņēmusies noskaidrot, kāds ir viņa noslēpums.

Mēs klusēdami ejam pa gaiteni līdz liftam. Kamēr gaidām, es caur skropstām vēroju Kristjenu, un viņš pašķielē uz mani. Es pasmaidu, un viņa lūpas nedaudz noraustās.

Lifta durvis atveras, un mēs ieejam kabīnē. Esam divi vien. Kāda neizskaidrojama iemesla dēļ, varbūt tāpēc, ka stāvam tik tuvu viens otram slēgtā telpā, gaisotne starp mums piepeši mainās. Tā šķiet elektrizēta, gaidu caurstrāvota. Es elpoju straujāk. Viņš tik tikko manāmi pagriež galvu pret mani, un viņa acis ir tumši pelēkas kā lietū samircis šīferis. Es iekožos apakšlūpā.

– Pie velna visus dokumentus, – Kristjens noņurd un metas man virsū, piegrūzdams mani pie lifta sienas. Pirms esmu atguvusies, viņš jau ar vienu roku satvēris abas manas plaukstu locītavas un pacēlis tās augšup, vienlaikus izmantojot gurnus, lai piespiestu mani pie plakanās virsmas. Otras rokas pirksti ieslīd manos matos, un viņš tos parauj, likdams man pavērst seju augšup, un jau nākamajā brīdī mūsu lūpas saskaras. Vēl mazliet, un man sāpētu. Es ievaidos, nedaudz pavērdama muti, un viņa mēle izmanto iespēju prasmīgi ielauzties starp manām lūpām. Nekad vēl neesmu izbaudījusi šādu skūpstu. Mana mēle bikli tiecas pretī viņējai un laižas lēnajā, erotiskajā dejā, kurā galvenais ir pieskārieni un sajūtas, berzēšanās un glāsti. Kristjens satver manu zodu un neļauj man izkustēties. Esmu bezspēcīga, manas rokas piespiestas pie sienas, augums nokļuvis viņa gurnu slazdā. Pie vēdera es sajūtu Kristjena cieto locekli. Viņš mani grib, grieķu dievs Kristjens Grejs iekāro mani, un es gribu viņu, tūlīt, tepat, šajā liftā.

– Tu. Esi. Lieliska, – viņš nomurmina, katru vārdu it kā noskaldīdams.

Lifts apstājas, durvis atveras, un es nepagūstu pat samirkšķināt acis, pirms viņš atvirzās nost, pamezdams mani apjukušu un uzbudinātu. Uzvalkos tērpti vīrieši aplūko mūs abus un pasmīn, ienākdami kabīnē. Mana sirds dauzās kā neprātīga, it kā es būtu ilgi skrējusi pret kalnu. Ja es varētu pieliekties un satvert ceļgalus… Bet tas būtu pārāk atklāti.

Es palūkojos uz Kristjenu. Viņš ir tik mierīgs, it kā nupat būtu risinājis avīzē publicētu krustvārdu mīklu. Nav godīgi! Vai viņu mana klātbūtne nemaz neietekmē? Viņš pašķielē uz mani un piesardzīgi izpūš aizturēto elpu. Jā, viņš nav vienaldzīgs… un es apmierināta gandrīz iemurrājos.

Vīrieši uzvalkos izkāpj otrajā stāvā. Mums vēl paliek viens stāvs.

– Tu iztīrīji zobus, – Kristjens ieminas.

– Izmantoju tavu birstīti.

Viņš smaidā sarauc lūpu kaktiņus. – Anastasija Stīla, ko man ar tevi darīt?

Durvis atveras pirmajā stāvā; Kristjens satver mani aiz rokas un izved ārā.

– Kas gan tāds piemīt liftiem? – viņš nomurmina, runādams pats ar sevi, nevis mani, un šķērso vestibilu. Es cenšos no viņa neatpalikt, jo visas manas spriestspējas paliekas ir izšķaidītas pa “Hītmena” viesnīcas trešā lifta sienām un grīdu.