Читать книгу Greja piecdesmit nokrāsas - E. L. Džeimsa - Страница 4

Mana sirds neprātīgi dauzās. Tiklīdz lifts sasniedzis pirmo stāvu un atveras durvis, es izskrienu no tā, nedaudz paklupdama, bet man paveicas un es neizstiepjos garšļaukus uz nevainojami tīrās smilšakmens grīdas. Es steidzos uz plato stikla durvju pusi, un jau pēc brīža esmu brīvībā, Sietlas aukstajā, atsvaidzinošajā gaisā. Pavērsusi seju augšup, es izbaudu vēsās, patīkamās lietus lāses, aizveru acis un dziļi ievelku elpu, mēģinādama kaut nedaudz atgūt līdzsvaru.

Neviens vīrietis nekad nav uz mani atstājis tādu iespaidu kā Kristjens Grejs, un es nesaprotu, kāpēc tas noticis. Vai pie tā vainojams viņa izskats? Pieklājība? Nauda? Vara? Es nespēju izskaidrot savu savādo reakciju. Ko tas nozīmēja? Atvieglojumā skaļi nopūtusies, es atspiežos pret ēkas tērauda pīlāru un varonīgi cenšos nomierināties. Kad sirds nedaudz pierimusi, es papurinu galvu un dodos meklēt savu mašīnu.

**

Izbraucot no pilsētas, es domāju par interviju un jūtos arvien dumjāka. Droši vien esmu visu iztēlojusies. Jā, Grejs ir ļoti pievilcīgs, pašpārliecināts, valdonīgs un atbrīvots, bet jāatzīst arī, ka viņš ir iedomīgs un, par spīti nevainojami pieklājīgajai uzvedībai, arī pārlieku pavēlniecisks un salts. Vismaz ārēji. Es jūtu skudriņas pārskrienam pār muguru. Labi, Grejs ir iedomīgs, bet viņam ir pamatots iemesls tādam būt, jo viņš ir daudz sasniedzis, būdams pavisam jauns. Viņš necieš muļķus, un kāpēc tā nevarētu būt? Es atkal sadusmojos uz Keitu, kura nav pacentusies man kaut nedaudz pastāstīt par šo cilvēku.

Vadīdama mašīnu uz lielceļa pusi, es ļauju domām brīvi klejot un prātoju, kāpēc Grejs tik ļoti alkst gūt panākumus. Vairākas viņa sniegtās atbildes bija mīklainas, it kā viņš censtos kaut ko slēpt. Un Keitas jautājumi… šausmas! Par adopciju un homoseksualitāti! Es nodrebinos, nespēdama noticēt, ka patiešām kaut ko tādu teicu. Zeme, atveries! Turpmāk es noteikti saraušos ik reizi, kad atcerēšos šo jautājumu. Nolāpīts, Ketrīna Kevana!

Es ielūkojos spidometrā. Braucu daudzkārt piesardzīgāk nekā parasti. Un zinu, ka vainojamas atmiņas par caururbjošām, pelēkām acīm un bargā balsī izteiktu brīdinājumu pārāk nesteigties. Papurinājusi galvu, es nospriežu, ka Greja uzvedība vairāk atbilst divreiz vecākam vīrietim.

Izmet to no prāta, Ana! es sevi norāju un pieņemu lēmumu vairs nekavēties atmiņās par šo neapšaubāmi interesanto pieredzi. Man nekad vairs nebūs jātiekas ar Kristjenu Greju. Šī atskārsme mani nekavējoties uzmundrina. Es ieslēdzu radioaparātu un noregulēju skaļumu, atlaižos sēdeklī un klausos dārdošu pazemes rokmūziku, vienlaikus nospiezdama gāzes pedāli. Sasniegusi lielceļu, es atceros, ka varu braukt tik ātri, cik vien vēlos.

**

Mūsu miteklis atrodas nelielā dzīvojamā rajonā netālu no universitātes teritorijas. Man ir paveicies; Keitas vecāki nopirka viņai dzīvokli, un es par īri maksāju grašus. Mēs šeit dzīvojam jau četrus gadus. Es piebraucu pie mājas, nojauzdama, ka Keita vēlēsies detalizētu atskaiti par visu notikušo, un viņa ir ļoti mērķtiecīga. Labi, ka man ir diktofons. Cerams, nenāksies pārāk daudz papildināt tajā dzirdamo.

– Ana! Tu esi mājās! – Keita sēž dzīvojamā istabā, un viņai visapkārt ir grāmatas. Acīmredzot viņa mācījusies eksāmeniem un vēl joprojām ir ģērbusies sārtajā flaneļa pidžamā ar maziem, mīlīgiem trusīšiem, kuru velk tikai tad, kad skumst par izirušām attiecībām, ļaujas nomāktībai vai ir saslimusi. Viņa metas man klāt, un es tieku ierauta ciešā apskāvienā.

– Jau sāku uztraukties. Biju domājusi, ka atgriezīsies ātrāk.

– Intervija ieilga. – Es pasniedzu Keitai diktofonu.

– Ana, es tiešām esmu tev pateicību parādā. Kā tev veicās? Kāds ir Grejs? – Pratināšana Ketrīna Kevanas izpildījumā ir sākusies.

Es brīdi domāju, cenzdamās atrast atbildi. Ko lai saku?

– Man prieks, ka tas ir beidzies un vairs nekad nebūs jātiekas ar Greju. Viņš bija diezgan biedējošs. – Es paraustu plecus. – Ļoti nopietns, pat saspringts… un jauns. Ārkārtīgi jauns.

Keita naivu skatienu uzlūko mani, un es saraucu pieri.

– Nemaz netēlo svēto nevainību! Kāpēc tu man nepastāstīji vismaz svarīgākos faktus? Viņš man lika justies kā muļķei, kad atklāja, ka neko neesmu noskaidrojusi pirms intervijas.

Keita piešauj plaukstu pie mutes. – Ana, atvaino, es nepadomāju…

Es nicīgi iespurdzos.

– Pārsvarā viņš izturējās pieklājīgi, atturīgi, nedaudz stīvi… it kā būtu priekšlaicīgi novecojis. Viņš nerunā kā vīrietis, kam vēl nav pat trīsdesmit. Starp citu, cik viņam gadu?

– Divdesmit septiņi. Ana, man tiešām žēl. Vajadzēja tevi apgādāt ar informāciju, bet mani mocīja panika. Atdod man diktofonu, un es atšifrēšu tekstu.

– Tu izskaties labāk. Vai apēdi zupu? – es jautāju, dedzīgi vēlēdamās mainīt sarunas tematu.

– Jā, un tā bija tikpat garda kā vienmēr. Es jūtos gandrīz vesela. – Keita man pateicīgi uzsmaida, un es ielūkojos pulkstenī.

– Man jāskrien. Varbūt vēl pagūšu uz savu maiņu veikalā.

– Ana, tu noteikti esi pārgurusi. – Viss būs labi. Tiksimies vēlāk.

**

Es sāku darbu “Kleitonā”, tiklīdz iestājos universitātē. Tas ir lielākais neatkarīgais saimniecības preču veikals visā Portlendas apkaimē, un četru gadu laikā esmu nedaudz uzzinājusi par visu, ko tirgojam, kaut gan pati vēl joprojām neko neprotu izdarīt. Ja kaut kas jālabo, es to uzticu savam tēvam.

Man izdodas paspēt uz maiņu, un es par to priecājos, jo darbs ļaus nedomāt par Kristjenu Greju. Veikalā valda rosība, jo sākas vasara un ļaudis vēlas veikt uzlabojumus savās mājās. Kleitones kundze izskatās atvieglota, mani ieraugot.

– Ana! Man jau šķita, ka tevis šodien nebūs.

– Tikšanās neievilkās tik ilgi, kā biju paredzējusi. Es varu dažas stundas pastrādāt.

– Man tiešām prieks tevi redzēt.

Viņa nosūta mani uz noliktavu, un es iegrimstu darbā, kārtodama preces plauktos.

**

Vēlāk, kad atgriežos mājās, Ketrīna ir uzlikusi austiņas un strādā ar savu klēpjdatoru. Viņas deguns vēl joprojām ir apsārtis, tomēr viņa šķiet iegrimusi savā rakstā un dedzīgi klabina taustiņus. Es esmu ārkārtīgi nogurusi pēc ilgā brauciena, sarežģītās intervijas un darba veikalā, tāpēc sabrūku uz dīvāna, domādama par eseju, kas jāpabeidz, un mācībām, kam neizdevās šodien pievērsties, jo biju kopā ar… viņu.

– Tu esi dabūjusi labu materiālu, Ana. Lielisks darbs. Nespēju noticēt, ka tu nepieņēmi viņa piedāvājumu izrādīt tev biroju. Viņš acīmredzami vēlējās pavadīt vairāk laika kopā ar tevi. – Keita man velta ašu, jautājošu skatienu.

Es pietvīkstu, un mana sirds sāk neizskaidrojami dauzīties. Tas noteikti nebija īstais iemesls. Grejs tikai gribēja man parādīt, ka valda pār visu apkārt redzamo. Es aptveru, ka esmu sākusi kodīt apakšlūpu, un ceru, ka Keita to nepamanīs. Par laimi, viņa šķiet aizrāvusies ar darbu.

– Grejs tiešām ir diezgan stīvs. Vai kaut ko pierakstīji? – viņa jautā.

– Emm… nē.

– Nekas, es tik un tā varēšu uzrakstīt ļoti labu stāstu. Žēl, ka mums nav oriģinālu fotogrāfiju. Viņš ir sasodīti izskatīgs, vai ne?

– Laikam. – Cenšos izklausīties nevērīga un domāju, ka man tas izdodas.

– Ana, izbeidz! Pat tu nevari būt vienaldzīga pret Greja glītumu. – Keita sarauc uzaci.

Velns! Man vaigos atkal ielīst sārtums, un es mēģinu novirzīt Keitas uzmanību ar glaimu palīdzību, kas parasti izdodas.

– Tu no viņa droši vien izdabūtu daudz vairāk.

– Nedomāju vis, Ana. Grejs taču būtībā piedāvāja tev darbu. Ņemot vērā, ka es tev šo visu uztiepu pēdējā mirklī, tu tiki galā ļoti labi. – Keita ieinteresēta vēro mani, un es steidzos meklēt glābiņu virtuvē.

– Ko tu patiesībā par viņu domā? – draudzene jautā. Sasodīts, viņa ir tik ziņkārīga!

– Grejs ļoti vēlas kaut ko sasniegt, – es izšauju pirmo, kas ienāk prātā. – Viņš ir iedomīgs un spēj iebiedēt citus, bet vienlaikus ir ļoti valdzinošs. Man ir skaidrs, kāpēc cilvēkus interesē viņa personība, – es atklāti piebilstu, cerēdama, ka Keitai ar to pietiks.

– Kādam vīrietim izdevies tevi savaldzināt? Kaut kas nedzirdēts! – viņa iespurdzas.

Es sāku gatavot sviestmaizi, uzmanīdamās, lai draudzene neredzētu manu seju.

– Kāpēc tu gribēji zināt, vai viņš ir homoseksuāls? Starp citu, tas bija visšausmīgākais jautājums. Es sarku kā biete, un viņš arī nebija priecīgs. – To atceroties, es neapmierināta saraucu pieri.

– Kad Greja attēls parādās augstākās sabiedrības slejās, viņam līdzi nekad nav pavadones.

– Tas bija ļoti kaunpilns brīdis. Tāpat kā visa saruna. Es priecājos, ka nekad vairs nevajadzēs viņu sastapt.

– Ana, nevarēja taču būt tik drausmīgi. Izklausās, ka viņš ir aizrāvies ar tevi.

Ar mani? Keita laikam joko.

– Vai vēlies sviestmaizi?

– Labprāt.

**

Vakara gaitā mēs par Kristjenu Greju vairs nerunājam, un man tas ir liels atvieglojums. Kad esam paēdušas, es apsēžos pie galda blakus Keitai. Viņa gatavo savu rakstu, bet es turpinu eseju par romānu “Tesa no d’Erbervilu cilts”. Tā bijusi sieviete nepareizajā laikā, vietā un gadsimtā. Kad eseja ir gatava, jau pienākusi pusnakts un Keita sen devusies gulēt. Es pārgurusi aizeju uz savu istabu, priecādamās, ka esmu tik daudz paveikusi, kaut gan ir pirmdiena.

Saritinājusies savā baltajā gultā, es ietinos mātes dāvātajā vatētajā segā, aizveru acis un nekavējoties iegrimstu miegā. Sapņos man rādās tumsā slīgstošas istabas, aukstas, kailas grīdas un pelēkas acis.

**

Visu turpmāko nedēļu es pavadu, ierakusies mācībās un darbā. Arī Keita ir aizņemta, veidojot pēdējo studentu avīzes numuru pirms grožu nodošanas jaunajam redaktoram, turklāt viņa atkārto mācību vielu pirms eksāmeniem. Jau trešdien viņa jūtas daudz labāk, un man vairs nav jāskatās uz sārto, trusīšiem nosēto pidžamu. Es piezvanu mātei uz Džordžiju, gribēdama noskaidrot, kā viņai klājas, un arī uzklausīt veiksmes novēlējumus eksāmenos. Pēc tam viņa stāsta par savu jaunāko aizraušanos – sveču liešanu; mana māte nemitīgi iesaistās dažādos biznesa projektos. Garlaicības dēļ viņa meklē kādu iespēju lietderīgi pavadīt laiku, tomēr ir tik nepastāvīga, ka tas nekad neizdodas. Jau nākamnedēļ viņas uzmanība būs pievērsta kaut kam citam. Es satraucos par māti un ceru, ka viņa nav ieķīlājusi māju, lai sagādātu līdzekļus savai jaunajai nodarbei. Un es ceru arī, ka Bobs pieskata manu māti tagad, kad es to vairs nevaru darīt. Bobs ir viņas vīrs salīdzinoši nesen, lai gan gados ir krietni vecāks par manu māti. Viņš ir nosvērtāks nekā mātes trešais vīrs.

– Kā klājas tev, Ana?

Es brīdi vilcinos, un māte saausās.

– Viss ir labi.

– Ana? Vai tu esi ar kādu iepazinusies? – Apbrīnojami. Kā viņai tas izdodas? Mātes balsī skan līksms satraukums.

– Nē, māt, nekas nav noticis. Tu būsi pirmā, kam es piezvanīšu, ja kaut kas tāds atgadīsies.

– Ana, bērns, tev tiešām vajadzētu vairāk iziet ļaudīs. Es par tevi raizējos.

– Man nekas nekaiš, māt. Kā klājas Bobam? – es atkal ķeros pie uzmanības novēršanas.

Vēlāk es piezvanu savam patēvam Rejam, kurš bija mātes otrais vīrs. Šo cilvēku es uzskatu par savu tēvu. Man ir viņa uzvārds. Mūsu saruna ir īsa. Patiesībā tā vairāk nosaucama par vienpusēju ņurdienu virkni, kas ir atbilde uz maniem saudzīgi uzdotajiem jautājumiem. Rejs nemēdz daudz pļāpāt. Bet viņš ir dzīvs, vēl joprojām skatās futbola pārraides (un spēlē ķegļus, makšķerē vai izgatavo mēbeles, kad televīzijā nerāda neko interesantu). Rejs ir prasmīgs galdnieks, un tikai, pateicoties viņam, zinu, kāda ir atšķirība starp ripzāģi un rokas zāģi.

**

Piektdienas vakarā mēs ar Keitu apspriežam, ko varētu darīt, jo gribam nedaudz atpūsties no mācībām, darba un studentu avīzes. Piepeši pie durvīm kāds piezvana, un aiz tām stāv mans labais draugs Hosē, rokā turēdams šampanieša pudeli.

– Hosē! Es tā priecājos, tevi redzot! – Mēs aši apskaujamies. – Nāc iekšā.

Mēs iepazināmies pirmajā mācību dienā; Hosē toreiz izskatījās tikpat vientuļš un apjucis kā es. Mēs abi sajutām viens otrā radniecīgu dvēseli un kopš tās dienas esam tuvi draugi. Mums ir līdzīga humora izjūta, turklāt mēs atklājām, ka Rejs un Hosē tēvs reiz abi dienējuši vienā armijas vienībā. Tagad arī viņi ir sadraudzējušies.

Hosē mācās inženierzinātnes un ir pirmais no savas ģimenes, kurš iekļuvis universitātē. Viņš ir ļoti gudrs, bet puiša patiesā aizraušanās ir fotomāksla. Hosē prot uzņemt lieliskus attēlus.

– Man ir jaunumi. – Viņš plati smaida, tumšajām acīm mirdzot.

– Es uzminēšu! Tev izdevies panākt, lai tevi vēl nedēļu neizmet no skolas, – es ķircinu draugu, un viņš tēlotās dusmās sarauc pieri.

– Portlendas galerija pēc mēneša izliks apskatei manus darbus.

– Tas ir vareni! Apsveicu! – Es sajūsmināta vēlreiz apskauju Hosē, un arī Keita atplaukst smaidā.

– Malacis, Hosē! Es varētu par to uzrakstīt avīzei. Visi redaktori sapņo par iespēju piektdienas vakarā ieviest izmaiņas saturā, – Keita joko.

– Mums tas jānosvin. Es vēlos, lai jūs ierodaties uz atklāšanu. – Hosē brīdi uzstājīgi vēro mani un piesarkst. – Jūs abas, protams, – viņš piemetina un nemierīgs palūkojas uz Keitu.

Mēs ar Hosē esam labi draugi, bet sirds dziļumos es nojaušu, ka viņš gribētu kaut ko vairāk. Viņš ir jauks un prot mani smīdināt, tomēr mēs abi nesaderam kopā. Hosē vairāk līdzinās brālim, kura man nekad nav bijis. Keita bieži smejas, ka man trūkst gēna, kas nodrošina vēlmi pēc vīrieša, bet patiesībā es vēl neesmu sastapusi nevienu, kurš… nu, kurš mani valdzinātu, kaut gan arī es nedaudz ilgojos pēc izslavētās ceļgalu drebēšanas, sirds dauzīšanās un tauriņiem vēderā.

Dažreiz es iedomājos, ka ar mani kaut kas nav labi. Varbūt esmu pārāk daudz laika pavadījusi literatūras romantisko varoņu sabiedrībā, tāpēc loloju pārāk nepiepildāmas cerības. Bet reālajā dzīvē neviens man nav licis justies aizgrābtai.

Vismaz līdz šai pirmdienai, iečukstas mana zemapziņa. Nē! Es nekavējoties padzenu šo domu. Negrasos pie tās kavēties, it īpaši pēc apkaunojošās intervijas. Vai esat homoseksuāls, Greja kungs? Es saraujos, to atcerēdamās. Kopš tās reizes esmu redzējusi viņu sapņos gandrīz katru nakti. Droši vien tāpēc, ka cenšos izmest no prāta šo pazemojošo piedzīvojumu.

Es vēroju Hosē, kamēr viņš atver šampanieša pudeli. Viņš ir gara auguma puisis, platiem pleciem, tumsnēju ādu, tumšiem matiem un kvēlām, melnām acīm. Zem krekla un džinsiem redzami spēcīgi muskuļi. Jā, Hosē ir pievilcīgs, bet domāju, ka viņš beidzot uztvēris mājienu: mēs esam tikai draugi. Korķis nopaukšķ, un Hosē smaidīdams palūkojas uz mani.

**

Sestdien veikalā valda ellišķīga rosība. Mūs no visām pusēm ielenc remontdarbu entuziasti, kas vēlas uzlabot savas mājas. Mēs ar Kleitona kungu un kundzi, kā arī Džonu un Patriku, abiem pusslodzes strādniekiem, visu dienu apkalpojam klientus. Tomēr dienas vidū kļūst nedaudz klusāks, un Kleitones kundze liek man pārbaudīt dažus pasūtījumus, kamēr sēžu aiz letes un slepus ēdu smalkmaizīti. Esmu iegrimusi darbā, salīdzinādama kataloga numurus ar vajadzīgajām un pasūtītajām precēm. Mans skatiens pārmaiņus pievēršas pasūtījumu žurnālam un datora ekrānam, līdz es nevilšus paceļu galvu… un ielūkojos Kristjena Greja pelēkajās acīs. Viņš stāv pie letes un vēro mani.

Šķiet, ka man tūlīt apstāsies sirds.

– Stīlas jaunkundze. Cik patīkams pārsteigums! – Viņš ne mirkli nenovērš skatienu no manis.

Velns un elle, kas Grejam šeit darāms? Viņš izskatās kā radīts pastaigām kalnos, ģērbies krēmkrāsas džemperī un džinsos, izturīgiem zābakiem kājās, un viņa mati šķiet vējā izspūruši. Man nedaudz paveras mute, un uz brīdi atsakās klausīt gan mēle, gan smadzenes.

– Greja kungs, – es nočukstu, jo ne uz ko citu neesmu spējīga. Viņa lūpās parādās tik tikko jaušams smaids, un acīs iemirdzas uzjautrinājums, it kā viņš priecātos par kādu citiem nezināmu joku.

– Man bija darīšanas tuvumā, – Grejs paskaidro. – Gribēju papildināt krājumus. Priecājos jūs atkal redzēt, Stīlas jaunkundze. – Viņa balss ir silta un glāsmaina kā tumša, kausēta šokolāde ar karameli… vai kaut kas tamlīdzīgs.

Es papurinu galvu, mēģinādama atgūties. Sirds mežonīgi dauzās, un es koši pietvīkstu, viņa ciešā skatiena samulsināta. Nespēju atgūties no pārsteiguma, kas mani pārņēma, Greju ieraugot. Manās atmiņās viņa tēls jau bija nedaudz izbālējis. Īstenībā viņš ir nevis vienkārši izskatīgs, bet gan īsts vīrišķās pievilcības iemiesojums, elpu aizraujošs Adonīss… un viņš ir šeit. Šeit, Kleitona saimniecības preču veikalā. Tas mani tā samulsinājis, ka paiet ilgs brīdis, līdz es atgūstu varu pār savām smadzenēm.

– Ana. Mani sauc Ana, – es nomurminu. – Kā varu jums palīdzēt, Greja kungs?

Viņš mulsinoši pasmaida, atkal radīdams iespaidu, ka ir kāds tikai viņam zināms, liels noslēpums. Es dziļi ieelpoju un savelku seju pieredzējušas pārdevējas izteiksmē. Pacenties, Ana, tev izdosies.

– Es vēlos šo to iegādāties. Varam sākt ar plastmasas savilcējiem, – Grejs klusi nosaka, pamanīdamies vienlaikus izskatīties mierīgs un uzjautrināts.

Plastmasas savilcējiem?

– Mēs piedāvājam dažāda garuma savilcējus. Vai gribat, lai jums tos parādu? – es drebošā balsī jautāju. Savaldies, Stīla!

Greja nevainojami gludā piere nedaudz savelkas. – Jā, lūdzu. Ejiet pa priekšu, Stīlas jaunkundze, – viņš nosaka. Es apeju apkārt letei, cenzdamās kustēties nevērīgi, bet patiesībā ļoti pūlos nenokrist, jo kājas piepeši šķiet veidotas no želejas. Šobrīd es ļoti priecājos, ka uzvilku savus labākos džinsus.

– Tie atrodas astotajā plauktā kopā ar elektronikas precēm. – Mana balss izskan pārāk moži, un es ielūkojos Grejam acīs, bet tūlīt pat to nožēloju. Sasodīts, cik viņš ir pievilcīgs!

– Tikai pēc jums, – viņš klusi nosaka, ar elegantu koptās rokas žestu norādīdams ceļu.

Pūlēdamās apvaldīt strauji pukstošo sirdi, es vedu Greju pie īstā plaukta. Kāpēc viņš ir Portlendā? Kāpēc viņš atnāca uz šo veikalu? Un kāda pavisam sīka, ļoti reti izmantota smadzeņu daļa, kas droši vien atrodas netālu no zemapziņas mājokļa, sūta domu: viņš atnācis pie tevis. Nē, tas nevar būt! Es nekavējoties noraidu šo iespēju. Kāpēc gan šis izskatīgais, ietekmīgais, izglītotais vīrietis gribētu satikt mani? Tam nav iespējams noticēt.

– Vai jums Portlendā ir darīšanas? – es spalgā balsī iejautājos, it kā būtu iecirtusi pirkstu durvīs. Nolādēts! Tikai mieru, Ana!

– Es apraudzīju universitātes lauksaimniecības fakultāti. Tā darbojas Vankūverā. Šobrīd es finansēju pētījumus saistībā ar ražu rotāciju un augsnes zinātni, – Grejs bezkaislīgi atbild. Nu, vai saprati? Viņš nemaz negribēja satikt tevi, mana zemapziņa pasmīkņā, un es nosarkstu, savu dīvaino domu mulsināta.

– Vai tā ir daļa no jūsu plāna pabarot pasauli? – es smaidīdama jautāju.

– Apmēram, – viņš piekrīt, saraukdams lūpu kaktiņus augšup.

Mēs sasniedzam plauktu, un Grejs aplūko mūsu piedāvātos plastmasas savilcējus. Ko gan viņš grasās ar tiem darīt? Nespēju viņu iztēloties kaut ko remontējam. Viņš laiž savus garos pirkstus pār dažādiem iepakojumiem, un es kāda nesaprotama iemesla dēļ esmu spiesta novērsties. Viņš pieliecas un izvēlas kārbu.

– Šie derēs, – viņš nosaka, noslēpumaini smaidīdams.

– Vai gribēsiet vēl kaut ko?

– Jā. Maskēšanas lenti.

Maskēšanas lenti?

– Vai jūs remontējat māju? – Tiklīdz vārdi izskanējuši, es vēlos tos ņemt atpakaļ. Viņam noteikti ir darbinieki vai nolīgti strādnieki, kas ar to nodarbojas.

– Nē, neremontēju, – Grejs atbild un pasmīn, un man rodas nelāga sajūta, ka viņš par mani smejas.

Vai es esmu tik uzjautrinoša? Varbūt izskatos jocīga?

– Lūdzu, šeit, – es apjukusi aicinu. – Maskēšanas lente atrodas dekoratīvo elementu plauktā.

Viņš seko man un klusi jautā: – Vai jau sen šeit strādājat? – Viņa skatiens ir biedējoši ciešs, un es atkal piesarkstu. Sasodīts, kāpēc tas visu laiku notiek? Es jūtos kā četrpadsmit gadus vecs skuķis, neveikla un neiederīga. Skaties tikai uz priekšu, Stīla!

– Četrus gadus, – es atbildu, kad esam nonākuši pie mērķa. Gribēdama novērst domas no vīrieša, es pieliecos un paņemu divu dažādu platumu maskēšanas lentes.

– Es ņemšu šo, – Grejs klusi nosaka, rādīdams uz platāko, un es to pasniedzu viņam. Pavisam īsu mirkli mūsu pirksti saskaras, un atkal rodas sajūta, ka starp mums plūst strāva; tā izšaujas caur mani, it kā es būtu pieskārusies kailam vadam, un aiztraucas līdz kādai svešādai, neiepazītai vietai dziļi pavēderē. Es spēji ievelku elpu un izmisīgi cenšos atgūt līdzsvaru.

– Vai gribat vēl kaut ko? – es aizelsusies izdvešu, un Grejs nedaudz iepleš acis.

– Virvi. – Viņa balss ir tikpat aizsmakusi kā manējā.

– Nāciet šurp. – Es pieliecu galvu, slēpdama kaistošos vaigus, un dodos uz plaukta pusi.

– Kāda virve jums vajadzīga? Mēs piedāvājam sintētisko un dabisko šķiedru… pinumu… plastmasas kabeļus… – Es apklusu, ieraudzījusi, kā satumst viņa acis. Jēzus Marija!

– Piecus jardus dabiskās šķiedras virves, lūdzu.

Pirkstiem drebot, es nomēru prasīto, juzdama sev pievērstu Greja kvēlo skatienu. Es neuzdrošinos palūkoties uz viņu. Kāpēc es tā kautrējos? Izņēmusi no džinsu aizmugurējās kabatas salokāmo nazi, es pārgriežu virvi un kārtīgi saritinu to. Notiek brīnums, un man izdodas neiecirst sev pirkstā.

– Vai bērnībā bijāt gaidu organizācijā? – viņš painteresējas, vīrišķīgajām lūpām uzjautrinājumā izliecoties. Neskaties uz viņa muti, Ana!

– Nodarbības grupās nav manā gaumē, Greja kungs.

Viņš sarauc uzaci.

– Kas ir tavā gaumē, Anastasija? – viņš glāsmainā balsī jautā, un viņa lūpās atgriežas noslēpumainais smaids. Es uzlūkoju viņu, nespēdama parunāt, un mana zemapziņa izmisusi lūdzas, lai saglabāju mieru.

– Grāmatas, – es nočukstu, kaut gan domās saucu: “Tu! Tu esi manā gaumē!” un dusmojos uz savu prātu, kas aizrāvies ar tik nesasniedzamiem sapņiem.

– Kādas grāmatas? – Grejs pieliec galvu uz sāniem. Kāpēc tas viņu tā interesē?

– Nu, pavisam parastas. Klasiskie romāni. Pārsvarā angļu literatūra.

Apdomādams manu atbildi, viņš paberzē zodu ar garo rādītājpirkstu un īkšķi. Vai arī ļoti garlaikojas un cenšas to slēpt. Es kā apburta viņu vēroju, līdz atceros, ka vajadzētu mainīt tematu.

– Vai jums vajadzīgs vēl kaut kas?

– Nezinu. Ko jūs ieteiktu?

Man nav ne jausmas, ko viņš vispār grasās darīt; kā es varētu kaut ko ieteikt?

– Cilvēkam, kurš pats nodarbojas ar mājas remontu?

Grejs pamāj, acīm uzjautrinājumā iedzirkstoties. Es piesarkstu, un mans skatiens aizmaldās pie viņa piegulošajiem džinsiem.

– Kombinezonu, – es atbildu un jau nākamajā mirklī aptveru, ka vairs nekontrolēju to, kas nāk pār manām lūpām.

Grejs sarauc uzaci.

– Lai jūs nenotraipītu drēbes, – es paskaidroju, norādīdama uz viņa biksēm.

– Es varētu tās novilkt, – viņš smīnēdams ierosina.

– Emm… – Man atkal kaist vaigi. Es droši vien jau esmu tikpat sarkana kā Komunistiskās partijas manifests. Apklusti! Apklusti tūlīt pat!

– Es nopirkšu kombinezonu. Negribu sabojāt savas dārgās drēbes, – Grejs uzjautrināts nosaka.

Mani centieni padzīt no prāta ainu, kurā viņš stāv manā priekšā bez biksēm, ir neveiksmīgi.

– Vai vēlaties vēl kaut ko? – es nopīkstu, pasniegdama viņam zilu kombinezonu.

Grejs izliekas manu jautājumu nedzirdam.

– Kā veicas ar rakstu avīzei?

Beidzot viņš man pavaicājis kaut ko vienkāršu, bez slēptiem mājieniem un mulsinošas divdomības. Uz šo jautājumu es beidzot varu atbildēt un tveros pie tā kā slīcējs pie salmiņa.

– Ar to nodarbojas Ketrīna, mana dzīvokļa biedrene. Viņa ir ļoti apmierināta, tikai bēdājas, ka pati nevarēja jūs intervēt. – Man rodas sajūta, ka esmu ievilkusi plaušās gaisu pēc ilgas slīkšanas. Beidzot normāls sarunas temats! – Vienīgais, kā Keitai trūkst, ir oriģinālas fotogrāfijas.

– Kādi attēli viņai vajadzīgi?

Hmm, šādu atbildi es nebiju gaidījusi. Es papurinu galvu, jo tiešām nezinu atbildi.

– Nu, es esmu pieejams. Varbūt rīt…?

– Jūs būtu ar mieru piedalīties foto sesijā? – Mana balss atkal kļuvusi spiedzīga. Ja man izdotos to panākt, Keita nokļūtu septītajās debesīs. Un tu atkal varēsi viņu satikt, pavedinoši čukst manas zemapziņas balss. Es ātri atvairu šo domu; tā ir tik muļķīga un neticama…

– Keita būs sajūsmināta, ja vien atradīsim fotogrāfu. – Es tā priecājos, ka plati uzsmaidu Grejam. Viņš spēji paver lūpas, it kā ievilkdams elpu, un samirkšķina acis. Vienu sekundes simtdaļu viņš šķiet apjucis un nelaimīgs, un zeme nodreb man zem kājām, tektoniskajām plāksnēm mainot virzienu.

Kristjens Grejs spēj būt arī apjucis.

– Dodiet man ziņu par rītdienu. – Grejs izvelk maku no džinsu aizmugurējās kabatas. – Lūk, mana vizītkarte. Uz tās ir mobilā telefona numurs. Zvaniet pirms desmitiem rītā.

– Labi. – Es turpinu smaidīt, iztēlodamās Keitas sajūsmas gaviles.

– Ana!

Otrā ejas galā parādījies Pols, Kleitona kunga jaunākais brālis. Es zināju, ka viņš atgriezies no Prinstonas, bet nedomāju, ka redzēšu viņu jau šodien.

– Atvainojiet uz mirkli, Greja kungs, – es saku un aizgriežos, bet vēl pamanu, ka vīrietis neapmierināts sarauc pieri.

Pols vienmēr bijis labs draugs, un šobrīd, kad esmu iegrimusi tik savādā sarunā ar bagāto, vareno, neticami pievilcīgo un valdonīgo Greju, ir lieliski pievērsties kādam, kurš ir pavisam normāls. Tomēr viņš sagādā pārsteigumu, ieraudams mani ciešā apskāvienā.

– Ana, sveika, es tā priecājos, tevi redzot! – viņš līksmo.

– Sveiks, Pol. Vai esi atgriezies nosvinēt brāļa dzimšanas dienu?

– Jā. Tu labi izskaties, Ana. Ļoti labi. – Pols smaidīdams mani aplūko un pēc brīža atlaiž manus plecus, bet nekavējoties apliek roku ap tiem. Es nokaunējusies neveikli pamīņājos. Man patīk Pols, bet viņš vienmēr izturas pārāk brīvi.

Kad es atkal uzlūkoju Kristjenu Greju, izrādās, ka viņš mūs vēro ar vanaga cienīgu skatienu; viņa acis ir piemiegtas, un tajās vīd kaut kas nepatīkams, bet lūpas cieši, bezkaislīgi sakniebtas. Dīvaini ieinteresētā pircēja vietā ir parādījies cits cilvēks – auksts un tāls.

– Es apkalpoju klientu, Pol. Tev ar viņu vajadzētu iepazīties, – es saku, cenzdamās kliedēt naidīgumu, ko redzu Greja sejā, un aizvelku Polu pie viņa. Abi nopēta viens otru, un šķiet, ka temperatūra pazeminās līdz arktiskam līmenim.

– Pol, šis ir Kristjens Grejs. Greja kungs, šis ir Pols Kleitons, veikala īpašnieka brālis. – Un man kāda neskaidra iemesla dēļ rodas vēlme paskaidrot vairāk. – Mēs esam pazīstami, kopš sāku šeit strādāt, kaut gan reti tiekamies. Viņš nupat atgriezies no Prinstonas, kur studē biznesa vadību. – Es jūtu, ka runāju pārāk daudz. Apklusti taču!

Abi vīrieši sarokojas. Greja sejas izteiksme ir neizdibināma, bet Pols piepeši atplaukst. – Vai jūs esat tas Kristjens Grejs, kuram pieder Grey Enterprises kompānija?

Grejs pieklājīgi pasmaida, bet viņa acis ir saltas.

– Vareni! Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

– Anastasija jau visu paveikusi, Kleitona kungs. Viņa ir ļoti izpalīdzīga. – Grejs vēl joprojām izskatās bezkaislīgs, bet viņa vārdi… Šķiet, ka viņš patiesībā saka pavisam kaut ko citu. Tas ir mulsinoši.

– Lieliski, – Pols atbild. – Uz redzi vēlāk, Ana.

– Protams, Pol. – Es vēroju viņu aizejam uz noliktavas pusi. – Vai vēlaties kaut ko citu, Greja kungs?

– Tikai šīs mantas. – Viņš runā aprauti un salti. Nolādēts… vai esmu viņu aizvainojusi? Dziļi ievilkusi elpu, es pagriežos un tuvojos kasei. Par ko viņš dusmojas?

Es ierakstu čekā virvi, kombinezonu, maskēšanas lenti un savilcējus. – Četrdesmit trīs dolāri, lūdzu. – Es uzlūkoju Greju un, sastapusies ar viņa vērīgo skatienu, tūlīt pat to nožēloju.

– Vai vēlaties, lai iesaiņoju jūsu pirkumu? – es jautāju, pieņēmusi viņa sniegto kredītkarti.

– Jā, Anastasija. – Viņš izgaršo manu vārdu, un sirds atkal sāk dauzīties krūtīs. Es tik tikko spēju paelpot un steigšus salieku mantas plastmasas maisiņā.

– Vai piezvanīsiet man, ja nolemsiet rīkot foto sesiju? – Viņš atkal ir lietišķs. Es pamāju, nespēdama parunāt, un sniedzu viņam kredītkarti.

– Labi. Varbūt rīt tiksimies. – Grejs pagriežas, gatavodamies aiziet, bet apstājas. – Ak jā… Anastasija, es priecājos, ka tava draudzene nevarēja ierasties uz interviju. – Viņš uzsmaida man un mērķtiecīgi izsoļo no veikala, uzmetis maisiņu plecā, bet es jūtos kā pārvērtusies par trīsošu hormonu gūzmu. Paiet vairākas minūtes, kamēr es lūkojos uz aizvērtajām durvīm, aiz kurām nupat nozudis Kristjens Grejs, un tikai pēc tam es atgriežos uz Zemes.

Nu labi, man viņš patīk. Lūk, esmu sev to atzinusi. Vairs nespēju slēpties no savām jūtām. Nekad vēl neesmu kaut ko tādu piedzīvojusi. Grejs man šķiet neticami pievilcīgs, bet es apzinos, ka man nav nekādu cerību, un nopūšos, saldi rūgtas nožēlas pārņemta. Viņš šeit noteikti ieradās tikai sagadīšanās dēļ. Tomēr es varu apbrīnot viņu no tālienes; tas nekādu ļaunumu nenodarīs. Un, ja atradīšu fotogrāfu, rīt man būs iespēja viņu apbrīnot ļoti daudz. Gaidās notrīsējusi, es iekožu apakšlūpā un smaidu kā pusaudze. Man jāpiezvana Keitai un jāsarīko foto sesija.