Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 10

Pēc pavasara sākās svelmīga vasara, un jaunumi izplatījās visā Kastīlijā. Tirgotāji tos aizveda uz tālākajām provincēm un pilsētām, kur pilsoņu sievas izsēja tos kā sēklas vasaļu vidū, un tie savukārt steidzās ziņot augstmaņiem pilīs. Rudenim sākoties, visi jau bija dzirdējuši par Alfonso spējo nozušanu no galma un Viljenas marķīza sacelšanos, kuras dēļ šaubas par princeses Huanas izcelsmi nokļuva ļaužu mutēs.

Es nesaņēmu vēstis no brāļa un Karriljo un arī pati neuzdrošinājos neko sūtīt. Kaut gan dzīvoju savās istabās pilī, kur manā rīcībā bija vairāki karaļa apmaksāti un donjas Kavreras uzraudzīti kalpotāji, katrs mans solis tika novērots, un mana brīvība bija ierobežota. Ja vēlējos spert soli aiz vārtiem, man nācās lūgt karaļa atļauju un doties ceļā sargu pavadībā.

Beatrisa man ziņoja par visām galma baumām; ar viņas starpniecību es noskaidroju, ka Viljens un vairāki citi grandi pulcējušies Burgosā valsts ziemeļos un tur izsludinājuši savienības veidošanu mana brāļa tiesību aizstāvībai. Pilsoņu kara drauds milza pār Kastīliju kā mākonis pirms pērkona negaisa, un nepagāja neviena diena, kad Žuana nekūdītu Enriki sūtīt armiju pret dumpiniekiem.

Viņa neiekoda mēlē pat kādu rītu, kad klāt biju es un sēdēju karalienes istabas stūrī, cenšoties sarauties tik maza, cik vien iespējams.

– Visu sarīkojis Karriljo! – Žuana uzsauca manam apjukušajam pusbrālim. – Viņš atradis iespēju atriebties un grasās to izmantot pret jums. Nedrīkstēja pieļaut, lai viņš aizved Alfonso. Jums vajadzēja viņu apturēt, kamēr tas vēl bija izdarāms!

– Lūdzu, Žuana! – Enrike žņaudzīja rokās savu sarkano vilnas turbānu. – Alfonso vēl ir bērns. Kā viņš varētu apdraudēt…

– Tas bērns, kā viņu dēvējat, varētu noskaņot visu valsti pret mums! Dievs Tēvs Debesīs, vai tiešām esat tik akls, ka nesaskatāt patiesību? Viljens un Karriljo vada šo muļķīgo savienību; viņi kopā iecerēja sarīkot izrādi galmā, lai varētu aizlavīties kopā ar Alfonso. Pielieciet punktu šai nodevībai, kamēr vēl nav par vēlu!

Enrike pielieca galvu un klusi noteica, ka neesot nekādu pierādījumu par valsts nodevību un viņš neko nevarot darīt. Pēc tam viņš kā atvainodamies palūkojās uz mani un steigšus aizbēga uz savu Elpardo pili meža ielokā pie Madrides, kā mēdza rīkoties bieži. Es paliku, un pār mani gāzās karalienes neapvaldītās dusmas.

– Es nepieļaušu, lai ļaundari apmelo manu meitu, kas ir Kastīlijas likumīgā mantiniece, – viņa paziņoja, norādīdama uz mani ar gredzeniem rotātu pirkstu. – Ja Karriljo uzdrošināsies pievienoties tiem nodevējiem Burgosā, viņš samaksās ar savu… un jūsu brāļa galvu. Lūdziet Dievu dedzīgāk, infanta, jo es nogalināšu viņus visus, nevis ļaušu atņemt manam bērnam mantojumu!

Šos draudus dzirdot, es nodrebinājos, bet vienlaikus kaunējos karalienes vietā. Viņa lieliem soļiem staigāja pa zāli savā košajā tērpā, rokas iepletusi, un zvērēja atriebties tik rupjiem vārdiem, ka izklausījās pēc kādas tavernas meičas. Žuanas skaļā uzvedība un uzstājīgie centieni izrādīt bērna šūpuli katrā galma pasākumā, lai gan nabaga zīdainis raudāja un klepoja, kad lāpu sodrēji bira uz sedziņas, man izklausījās pēc gļēvuļa bravūras vētras laikā.

Visur, kur vien es palūkojos, pulcējās un sačukstējās galminieki. Arī Žuana noteikti redzēja to pašu. Pat Beltrana de la Kvevas saderināšanās ar Mensiju de Mendosu neapslāpēja baumas. Gluži pretēji, stāvoklis tikai pasliktinājās. Tagad visi runāja, ka Santjago ordeņa mestra tituls nav pietiekami bagātīgs atalgojums par pūliņiem karalienes gultā un de la Kvevu apmierināšot tikai precības ar ietekmīgās Mendosu dzimtas pārstāvi. Viņš pats galu galā bija niecība, kam pieder tikai glīta seja, savukārt Mensija ir augstmaņa meita.

Dzirdot šīs zemiskās baumas, Žuana nolēma piespiest mani vismaz ārēji pakļauties, it kā šāds pazemojums varētu apvaldīt ļaunās mēles. Viņa man lika iet aiz Huanas visos galma pasākumos, tādējādi uzsverot manu zemāko vietu galmā. Es biju spiesta stundām ilgi sēdēt pie mazās princeses šūpuļa un purināt sudraba grabuļus, kamēr Žuana spēlēja kauliņus ar savām dāmām. Drīz vien es apjautu, ka sabiedrībā karaliene visiem atgādināja par sava bērna tiesībām, bet patiesībā mazā Huana viņai bija vienaldzīga. Es ne reizi neredzēju karalieni paņemam zīdaini rokās, ja neviens viņu nevēroja, un Huana mātes klātbūtnē vienmēr kļuva nemierīga, it kā sajustu šo saltumu. Man bija žēl mazās meitenes, un es centos viņai dāvāt pieķeršanos, kaut gan jutu, ka ap mani lēnām savelkas cilpa.

Tūkstoš četrsimt sešdesmit piektā gada aprīlī es klusi nosvinēju savu četrpadsmito dzimšanas dienu. Bija aizritējis gads, kopš pēdējo reizi redzēju savu brāli. Mandeļkoku ziedus aiznesa vējš; zeme uzsūca Kastīlijas svelmainos saules starus, un Huana bikli spēra pirmos soļus, turēdamās pie auduma lentēm. Tiklīdz laiks kļuva pietiekami silts, mēs ar Beatrisu katrā izdevīgā mirklī lavījāmies uz dārzu, alkstot aizbēgt no stingā galma un saīgušās karalienes.

Huana dūdoja un gāzelējās uz tuklajām kājiņām, ķerstīdama tauriņus, kamēr aukle stingri turēja viņas saites. Mēs apraudzījām slaikos, lāsumainos leopardus mītnē aiz mūra sienas, kur bija izveidota pasaule, ļoti līdzīga viņu dabiskajai dzīvesvietai. Zem lapu kaudzēm pat bija atstāti apgrauzti briežu gurni, pa kuriem rāpoja mušas. Kad Huana bija nogurusi un aukle viņu iemidzināja, mēs apsēdāmies uz akmens soliņiem zem arkām un pļāpājām par dažādiem sīkumiem.

Mums bieži pievienojās Kavrera. Viņš turēja doto vārdu un palīdzēja man, kā vien spēja, allaž uzraudzīja, lai mums nekad netrūktu sveču un papildu segu, un viņa māte valdīja manās istabās, pildīdama goda dāmas lomu. Viņa arī rūpējās par mūsu garderobi, jo karaliene, kaut gan solīja palīdzēt, nesagādāja man nevienu tērpu, un mēs ātri novalkājām tos nedaudzos, ko atvedām līdzi. Šajā saspringtajā laikā es sāku uztvert Kavreru kā draudzīgu tēvoci ar platu, iedegušu pieri, brūnām acīm, kurās mirdzēja saprāts, un slaiku stāvu, vienmēr nevainojami ietērptu vienkāršā, melnā samtā. Viņš izturējās draudzīgi, bet pieklājīgi, jo bija apveltīts ar brīnišķīgu smalkjūtību. Tomēr es pamanīju, kā piesarkst Beatrisa, tiklīdz Kavrera viņu uzrunā, un Kavrera savukārt bieži vēroja viņu. Manai draudzenei jau bija septiņpadsmit gadu, un viņa bija pārsteidzoši skaista, jauna sieviete, kas pamazām kļuva arvien neatkarīgāka. Es sapratu, ka arī viņai ir jūtas pret Kavreru, kaut gan viņa to vēl nespēj atzīt. Atceroties solījumu, es neķircināju draudzeni un neuzmācos ar jautājumiem, tomēr doma, ka viņa varbūt atradusi mīlestību, dāvāja man kaut nedaudz prieka. Tā bija ļoti dārga velte, un es klusi cerēju, ka arī man reiz izdosies tādu sameklēt.

Vairs nebija nekādu ziņu no Fernando, kaut gan es atklāju viņam visas savas bažas vēstulē, ko uzrakstīju, mirkļa iegribas pārņemta. Beatrisa to slepus nosūtīja. Sākumā Fernando klusēšana mani sāpināja vairāk, nekā biju gaidījusi. Man šķita, ka mūsu attiecībās ir uzplaucis kaut kas īpašs un arī viņam mūsu gara radniecība ir nozīmīga. Fernando solīja rakstīt, tomēr līdz šim bija atsūtījis tikai īso vēsti. Mani pārņēma kauns, kad atcerējos savu vaļību. Jaunā prinča klātbūtnē es ļāvos viņa ietekmei un atklāju pārāk daudz savu slēpto domu. Acīmredzot es kaut kādā veidā biju paudusi savu vilšanos, jo kādudien jūnija sākumā Beatrisa ieradās pie manis galerijā un paziņoja: – Nupat runāju ar Kavreru par Aragonā notiekošo. Diemžēl vēstis nav patīkamas.

Es satrūkusies pacēlu skatienu no grāmatas, ko turēju rokās. – Par ko tu runā? Vai Fernando… – Man neizdevās dabūt vārdus pār lūpām. Es nespēju iztēloties ļaunāko.

Beatrisa domīgi vēroja mani. – Tā jau man šķita. Jūs nedēļām ilgi slīgstat grūtsirdībā. Kopš dienas, kad nosūtījām vēstuli.

– Nepavisam! – es steigšus atcirtu, bet lieliski apzinājos, ka Beatrisai taisnība. Ja tā nebūtu, viņa nemūžam neuzdrošinātos izprašņāt Kavreru, lai kaut ko noskaidrotu manā vārdā. Es nopūtos. – Jā, tā ir. Mani māca bažas.

– Pamatoti. – Beatrisa apsēdās man blakus un pieklusināja balsi. – Viņš devies karā, Izabella. Franči iebruka strīdīgajās Katalonijas pierobežas zemēs; ja pareizi saprotu, Aragona un Francija jau gadiem ilgi cīnās par tiesībām uz šīm vietām. Fernando pats vada armiju, jo viņa māte vēl joprojām ir ļoti slima un tēvs atsakās pamest sievu. Turklāt karalis Huans esot…

– Pusakls, – es pārtraucu draudzeni. – Vai atceries, mēs dzirdējām, ka viņam ir slimas acis? Tāpēc uz kristībām ieradās Fernando sava tēva vietā.

– Jā. – Beatrisa pamāja. – Nu, vai sapratāt? Viņš nav jūs aizmirsis. Viņš aizstāv savu zemi un tāpēc neatsūtīja atbildi. Bet es esmu pārliecināta, ka jūsu vēstule sasniedza mērķi un viņš atbildēs, tiklīdz tas būs iespējams.

Es iekodu apakšlūpā un novērsos, vairīdamās no viņas zīmīgā skatiena. – Lūgsim Dievu, lai Fernando nekas slikts nenotiek, – es klusi noteicu. – Viņš ir ļoti jauns, bet jau cīnās…

– Taisnība. Un, kamēr lūdzam Dievu, varam pieminēt arī jūs.

– Mani? – Es spēji pacēlu galvu. – Kāpēc?

Beatrisa nopūtās. – Kavrera man pateica, ka valdnieks negaidīti pārradies no Madrides un gaida jūs pie sevis.

– Vai zini iemeslu? – Bailes līdzinājās virvei man ap kaklu, un es nespēju paelpot. Jau mēnešiem ilgi nebiju redzējusi Enriki; viņš vairījās no galma, cik vien iespējams, un labprātāk uzturējās tālu prom no karalienes un viņas pārmetumiem.

– Nē, man nav ne jausmas. Kavrera pats grib jums visu pastāstīt. – Beatrisa piecēlās un atkāpās līdz galerijas durvīm. Andress de Kavrera iznāca no ēnas un zemu paklanījās.

– Lūdzu, piedodiet, Jūsu Augstība. Negribēju jūs traucēt, bet man… man šķiet, ka nepieciešams jūs brīdināt. Karaliene trako nevaldāmās dusmās. Pirms dažām dienām Enrike bez sievas ziņas tikās ar Viljenu un viņa sabiedrotajiem. Dumpinieki nosauca viņam savas prasības, un… – Kavrera vilcinājās, it kā nezinādams, vai vajadzētu turpināt.

– Lai kas tas būtu, man jāzina patiesība, – es atgādināju.

– Nedrīkstu ieiet lauvas midzenī nesagatavota.

– Jā, protams. Viljens pieprasīja, lai Viņa Majestāte paraksta dokumentu, svinīgi paziņojot, ka princese Huana nav viņa meita. Marķīzs arī uzstāja, lai Beltranam de la Kvevam atņem visus amatus un Santjago ordeņa mestra titulu piešķir Viljenam… – Es sastingusi gaidīju un tik tikko elpoju. – Viņa Majestāte atteicās parakstīties, – Kavrera paskaidroja. – Un ierosināja, ka visas nesaskaņas varētu atrisināt, sasaucot īpašu kortesu sanāksmi. Viljens piekrita, bet atkāpās no solījuma, tiklīdz karalis bija aizgājis. – Itin viss man apkārt izplūda un sagrīļojās. Kavrera tupināja: – Marķīzs veda armiju uz Avilu, kur tikās ar Karriljo, jūsu brāli un māti. Viņi sapulcēja cilvēkus un visu acu priekšā gāza karaļa attēlu no troņa, viņa vietā kronējot Alfonso. – Kavrera ielūkojās man acīs. – Viņa Majestāte ir satriekts. Alfonso vārdā ir izsūtītas vēstules. Daudzas nozīmīgas pilsētas, arī Samora un Toledo, atzinušas prinča Alfonso tiesības valdīt. Ir sācies karš, Jūsu Augstība. Pilsoņu karš. Kastīlijā ir divi karaļi.

Pasaule satumsa. Man saļodzījās ceļgali, un es nokristu, ja vien Beatrisa nepiesteigtos mani satvert. Viņa aizveda mani līdz sēdeklim pie loga. Es atslīgu uz tā un aizvēru acis, lūgdama Dievam spēku.

Bija pienācis mirklis, no kura baidījos kopš dienas, kad Karriljo aizveda Alfonso no galma.

Es devos uz karaliskajiem apartamentiem, mēģinādama norīt kamolu, kas spriedās kaklā. Istabas grima tumsā, jo logus sedza aizkari. Enrike sēdēja uz krēsla zem greznā baldahīna, galvu noliecis. Viņam aiz muguras stāvēja Beltrans de la Kveva, ģērbies tumši sarkanā un zelta krāsas dubletā. Kamēr es tuvojos, viņš nenovērsa skatienu no manis. Turpat netālu bija Pedro de Mendosa, Siguensas bīskaps un Beltrana jaunais radinieks – kalsns vīrietis ar tumšām, vērīgām acīm. Cilvēki viņu uzskatīja par godkārīgāko baznīcas kalpu visā Kastīlijā, ko pārspēja vienīgi Karriljo.

Enrike palūkojās uz mani, atglauzdams no sejas netīros matus, kas sniedzās līdz pleciem. Viņa acis bija apsārtušas, un zem tām vīdēja tumši loki. Karalis šķita daudzus gadus vecāks nekā patiesībā, un viņa iekritušos vaigus sedza nekopta bārda. Nometusies ceļos, es saodu viņa miesas spēcīgo aromātu.

– Jūsu Majestāte, lūdzu man piedot, – es klusi sacīju.

– Tātad jūs jau visu zināt. – Enrike nopūtās.

– Jā. Dons Kavrera man pastāstīja, kas noticis, un es esmu satriekta. Man neienāca prātā, ka brālis varētu iesaistīties šajā drausmīgajā notikumā. Bet esmu pārliecināta, ka viņš nav vainīgs. Viņš nekad nav vēlējies jūs aizvainot.

– Vai tiešām cerat, ka mēs tam noticēsim? – Žuana noprasīja. Es nebiju viņu pamanījusi nišas tumsā un tagad izbrīnīta pagriezos, jo viņa spēra soli uz priekšu. Karalienes augumu cieši apkļāva uzkrītošs tērps melnā un sudraba krāsā. Viņas topāzdzeltenās acis gailēja, mati bija izrisuši ap pleciem. – Ārēji tik pakļāvīga un dievbijīga, – viņa šņāca, – tik dāsna kā mūķene. Bet es zinu, ka patiesībā esat čūska, tāda pati kā jūsu brālis. Žēl, ka jūs abus nenožņaudza tūlīt pēc dzimšanas!

– Pietiek, Žuana! – Enrike uzsauca. – Es uzaicināju Izabellu, lai varētu viņu uzklausīt.

– Kāpēc? – Karaliene nokratīja roku, ko bīskaps Mendosa izstiepa, lai viņu aizkavētu. – Ko šī meitene var pateikt, lai mainītu šo stāvokli? Karriljo un Viljens ir nostājušies pret jums; viņi sapulcēja armiju un kronēja Alfonso. Izabella lūgs par sava brāļa dzīvību. Jūs nedrīkstat viņu uzklausīt. Ieslogiet viņu līdz brīdim, kad varēsiet izprecināt kādam princim no tālas zemes, un tad viņa vairs nesagādās jums raizes.

Man sareiba galva. Vēl joprojām bija grūti noticēt, ka Alfonso labprātīgi cenšas iznīcināt mūsu pusbrāli, kurš bija Dieva svētīts karalis. Bet, dzirdot naidu karalienes balsī, es sapratu, ka viņa nenomierināsies, līdz Alfonso būs miris un es pati aizsūtīta tālu prom no mājām.

– Žuana, – Enrike ļoti rūpīgi izrunāja sievas vārdu. Nekad vēl nebiju dzirdējusi viņa balsi tik skarbu. – Alfonso nav mans ienaidnieks. Tiesa, viņš rīkojās muļķīgi, ļaujot, lai viņam galvā uzliek kroni, bet man teica, ka notikušais sniedzies tālu pāri viņa ierobežotajām spējām kaut ko ietekmēt. Acīmredzot viņš bija spiests pakļauties, baidoties par savu drošību. Vēlāk es noskaidrošu, kurš vainojams, bet pagaidām vēlos noskaidrot, ko domā mana māsa Izabella.

Visi pamanīja, ka Enrike uzsver mūsu asinsradniecību. Karaliene saniknota strauji pacēla rokas un pievērsās Mendosam. – Vai redzat? Viņš mani neuzklausa! Neuzskata manus padomus par uzmanības vērtiem, bet ir gatavs uzklausīt šo… šo melīgo būtni, kas noteikti ir sazvērējusies kopā ar savu nodevēju brāli. Es viņu brīdināju, bet viņš liedzās! Šie cilvēki esot viņa ģimene, kas viņu mīlot, nekad nenodarīšot kaut ko sliktu. Lai Karriljo parūpējas par Alfonso, un Izabella drīkst palikt galmā. Lūk, kā tas beidzās! Lūk, kā viņa mīlošie radi kalpo un pakļaujas savam karalim!

– Pietiek! – Enrike asi pavēlēja. – Visi prom! Es vēlos palikt divatā ar māsu.

Beltrans de la Kveva piegāja pie Žuanas un izveda viņu ārā, bet viņa vēl paguva naidīgi palūkoties uz mani. Mendosa klusi noteica: – Esiet pret viņu žēlīgs, valdniek. Viņa vēl joprojām ir infanta.

Mēs bijām vieni. Es nespēju ielūkoties pusbrālim acīs, un viņš klusēdams ļāva man tupēt uz ceļiem; līdz šim viņš uzstāja, ka mūsu attiecībās nav nepieciešamas svinīgas ceremonijas. Nekad es vēl nebiju tik skaudri izjutusi, kādas briesmas man draud. Es baidījos, ka mani iemetīs cietumā, kamēr armija dosies nogalināt Alfonso. Mūsu vārds tiks aptraipīts uz mūžiem. Alfonso vēsturē paliks kā dumpinieks, kas nodevis savu pusbrāli, bet es vai nu būšu spiesta iestāties klosterī, vai arī iziet par sievu pie kāda svešinieka un pavadīt atlikušo mūžu ārpus Kastīlijas.

Enrike atkal nopūtās, un šajā stieptajā skaņā bija tik daudz skumju, ka es pacēlu galvu. Karaļa izvalbītajās acīs vīdēja asaras, un viņš trīsošā balsī sacīja: – Apzvēriet, ka neko nezinājāt. Apzvēriet, ka ne ar vārdiem, ne darbiem nepiedalījāties šajā ļaundarībā.

– Zvēru, – es čukstēju.

Viņš ilgi pētīja mani. – Žuana grib, lai es jūs ieslogu. Viņa apgalvo, ka jūs ar Alfonso esat tās vilcenes atvases, kas vienmēr vēlējusi man nāvi. Vai tā ir taisnība? Vai jūs vēlaties, lai Kastīlijā valda Alfonso, nevis es?

Man aizžņaudzās kakls. Es nedrīkstēju viņam stāstīt par indīgajiem vārdiem, ko gadiem ilgi viņam veltījusi mana māte, un pašas divējādām izjūtām, proti, mani plosīja mīlestība pret Alfonso un padevība pusbrālim karalim. Es meklēju īsto atbildi, bet atradu vienīgi saltu tukšumu, līdz piepeši no manas mutes izlauzās negaidīti vārdi: – Jūs esat mans pavēlnieks, kam Dievs piešķīris tiesības valdīt. Es nemūžam neuzdrošinātos apšaubīt Dieva gribu.

Enrike sarāvās, it kā saņēmis dzēlienu. – Šķiet, ka jūs tomēr neesat tik naiva, kā citi uzskata. Pat jūs saprotat, kam ir tiesības… un kam tādu nav.