Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 8

Lielās zāles dzelzs kroņlukturī kusa neskaitāmas bišu vaska sveces un apgaismoja augsto griestu apzeltītos rotājumus, kas mirdzēja kā zaigojošas debesis. Gar sienu augšmalu bija izvietotas krāsotas Kastīlijas seno karaļu statujas; tēli drūmi raudzījās uz mums. Zem to pjedestāliem karājās plati vilnas un zīda gobelēni, un košie toņi plūstoši spoguļojās uz pulētās grīdas. Zālē skanēja sarunu čalas un smiekli, uzpostie galminieki atgādināja spilgtus jāņtārpiņus, un itin visur vējoja mirru, smaržu un vīraka aromāts.

Es zināju šī alkazara pagātni. Ledainajās ziemās, ko pavadījām Arevalo, mēs ar Beatrisu izklaidējāmies, skaļi lasot Crónicas – vēstījumus par karaļiem un karalienēm, kas dzīvojuši un miruši šajās sienās. Tāpat kā pārējie Kastīlijas cietokšņi, arī Segovijas alkazars sākumā bija mauru pils, bet rekonkistas laikā to ieguva kristieši. Biju domājusi, ka mani pārņems dievbijīga jūsma šajā vēsturiskajā celtnē, kur mituši mani senči, tomēr nebiju rēķinājusies ar piepešajām izjūtām, kas mani pārņēma, it kā manās asinīs pamostos kaut kas ilgi dusējis. Biju spiesta pievērsties paaugstinājumam zāles malā un tukšajam tronim, lai nelūkotos apkārt apbrīnas pilnām acīm, kā to darīja Beatrisa.

Karriljo tuvojās mums un lika Beatrisai atkāpties. Viņš pieveda mani pie paaugstinājuma. Galminieki atbrīvoja mums ceļu, neticami ilgi lūkojoties uz mani un tikai tad noliecot galvu. Es gandrīz dzirdēju viņu domas – “Lūk, kāda ir karaļa pusmāsa!” – un centos apvaldīt sajūtu, ka mani pēta izsalkuši plēsoņas. Mensija stāvēja netālu no Viljenas marķīza, ģērbusies savā tumši sarkanajā tērpā. Viljens pasmaidīja, atklādams zobus, un es pievērsu skatienu galdiem, kas salikti gar sienām pirms vakara mielasta. Uz visiem bija dārgakmeņiem rotāti šķīvji, uz kuriem sakrauti Andalūzijas apelsīnu torņi, ķirši no Estremaduras, cukurotas mandeles, dateles, vīģes un aprikozes – īsts gardumu dārzs, turklāt tik bagātīgs, ka šķita grēcīgi izšķērdīgs.

Nonācis pie paaugstinājuma, arhibīskaps paklanījās un dārdošā balsī paziņoja: – Infanta Izabella!

Kāpēc viņš uzrunāja tukšu troni? Es nolaidos zemā reveransā, slēpdama apjukumu.

Piepeši kāds klusi painteresējās: – Vai šī tiešām ir mana mazā māsiņa?

Es nedroši pacēlu skatienu. Liela auguma vīrietis, ģērbies melnā, zvilnēja uz kaudzē sakrautiem spilveniem ar zīda bārkstīm. Blakus viņam bija nolikts šķīvis ar gardumiem, un viņu apkalpoja aizplīvurots stāvs galma tērpā. Viņam aiz muguras gar sienu stāvēja vairāki sargi – mauri. Pie gurniem tiem karājās sirpji, un plato bikšu un turbānu dēļ viņi izskatījās kā nupat ieradušies no Granadas.

– Majestad, – es klusi sveicu karali.

Mans pusbrālis piecēlās kājās. Es viņu redzēju pirmo reizi kopš bērnības un nezināju, ka viņš izaudzis tik garš. Tagad viņš šķita savāds un pat nedaudz kroplīgs. Galva ar sarkano mauru turbānu likās pārāk liela kalsnajam augumam, un zeltaini rudās, taukainās matu pinkas slīga līdz sagumušajiem pleciem. Mugurā viņam bija ar melniem un zeltītiem izšuvumiem rotāts kaftāns; dīvaini smalkās pēdas bija ieautas sarkanās ādas kurpītēs ar izliektiem purngaliem.

Es nepieklājīgi lūkojos uz karali, aizmirsusi pieklājību. Biju dzirdējusi runas, ka viņš līdzinās manam tēvam, bet es tik tikko atcerējos mirušo karali, kas mums dāvāja dzīvību, un velti meklēju kādu pazīstamu vaibstu.

– Jūs… jūs esat glīta, – Enrike noteica, it kā tikai šobrīd pievērstu uzmanību manai ārienei. Es ielūkojos pusbrāļa sērīgajās, nedaudz izvelbtajās dzintara krāsas acīs ar smagnējiem plakstiņiem. Viņam bija plakans deguns, apaļi vaigi un biezas lūpas, tāpēc viņš neizskatījās pievilcīgs; tikai garais augums ļāva viņam izcelties pārējo vidū. Un, kaut gan mauru tunikas bija katra kastīlieša drēbju klāstā un ļoti noderēja, lai vairītos no sakaršanas vasaras mēnešos, māte mums ļāva šādi ģērbties tikai pašu istabās tālu prom no citu acīm. Es spēju iztēloties, ko viņa teiktu, ja stāvētu mums blakus un jau pirmajā vakarā redzētu karali neticīgā drānās. Bet Enrike kautri smaidīja, aicinādams mani tuvāk. Es pieliecos, lai noskūpstītu viņa roku, ko rotāja Kastīlijas zīmoggredzens, un viņš neveikli ierāva mani apskāvienā. Ap karali vējoja kodīgs smārds, kas atgādināja par nemazgātu dzīvnieku. Kaut gan es biju jutīga pret dažādiem aromātiem, šis man nelikās slikts, kaut gan karalim droši vien nevajadzētu tā ost.

– Esiet sveicināta, māsa, – viņš noteica. – Priecājos uzņemt jūs galmā.

Galminieki mums apkārt dedzīgi aplaudēja. Enrike paturēja manu plaukstu savējā un pagriezās ar seju pret zāli. – Kur ir infants Alfonso? – viņš uzsauca, un no galminieku pūļa iznāca mans brālis, sadevies rokās ar druknu jaunekli. Alfonso bija piesarcis, un tas nozīmēja, ka viņš dzēris neatšķaidītu vīnu, kas līdz šim viņam bija liegts. Acīmredzot nožēlu, kas viņu mocīja pēc māju pamešanas, bija izkliedējusi jūsma par jauno mītni. Es nekur neredzēju donu Čakonu, kaut gan parasti viņš neatkāpās no Alfonso.

– Izabella, lūk, ko es satiku! – Alfonso pielieca galvu sava pavadoņa virzienā. – Tas ir mūsu brālēns Fernando no Aragonas. Mēs dzīvojam vienā istabā, un viņš nemitējas taujāt par tevi.

Fernando paklanījās. – Jūsu Augstība, – viņš sacīja, balsij ietrīsoties, – es jūtos ļoti pagodināts, kaut gan šaubos, vai mani atminaties.

Viņš maldījās; es viņu atcerējos, vismaz zināju viņa vārdu. Tomēr nepavisam nebiju domājusi, ka sastapšu šo puisi sava brāļa galmā.

Mūsu dzimtas vienoja Trastamaru asinis, bet naidīguma un mantkārības dēļ Kastīlija un Aragona jau vairākus gadsimtus karoja. Aragonas karaļi kvēli sargāja savu mazo, neatkarīgo valsti, nemitīgi strīdējās ar Franciju un aizdomīgi vēroja Kastīliju, tomēr nekad nenoraidīja iespējamos laulību piedāvājumus, cerot reiz iesēdināt Kastīlijas tronī Aragonas princi.

Fernando bija gadu jaunāks par mani un, tāpat kā mēs ar Alfonso, dzimis sava tēva Aragonas Huana otrajā laulībā. Viņa māte bija Huana Enrikesa, cēlusies no dzimtas, kas paaudžu paaudzēs mantoja Kastīlijas admirāļa titulu. Fernando bija arī Aragonas troņmantnieks kopš sava vecākā pusbrāļa nāves pirms vairākiem gadiem. Es zināju šīs ziņas par Fernando dzimtu un radurakstiem, bet līdz šim nebiju dzirdējusi neko interesantu par viņu pašu vai Aragonu; līdz manām ausīm atklīda tikai vēsts, ka vecais karalis Huans, kurš nemitīgi kala dažādus plānus, pirms daudziem gadiem piedāvājis Fernando man par līgavaini.

Lūkodamās uz šo princi, savu attālo brālēnu, es nospriedu, ka viņš ir mulsinoši pievilcīgs jauneklis ar izteiksmīgu degunu, gudra cilvēka muti, mirdzošām, brūnām acīm un biezām skropstām. Par tām viņu apskaustu jebkura sieviete. Fernando kreisā acs bija nedaudz mazāka par labo un tiecās uz leju, tāpēc viņa sejas izteiksme likās mūžam šķelmīga. Viņa augums bija neliels, tomēr spēcīgi veidots, un biezie, tumšie, taisnie mati apgriezti tieši virs pleciem. Man īpaši iepatikās viņa tumsnējā āda, ko saule bija nokrāsojusi bronzas tonī. Fernando droši vien pavadīja daudz laika svaigā gaisā, tāpat kā mans brālis, bet Alfonso bija bāls kā alabastrs, toties Fernando līdzinājās mauram un izstaroja neapslāpējamu dzīvīgumu. Kaut gan abi bija ļoti atšķirīgi, es nepavisam nebrīnījos, kāpēc mans brālis un Fernando izturas kā seni draugi, jo viņus vienoja gara tuvība.

Es satrūkos, apjautusi, ka Fernando mani pēta tikpat cieši kā es viņu, un klusi noteicu: – Kā lai jūs atceros, brālēn, ja līdz šim neesam tikušies?

– Esmu daudz par jums dzirdējis, tāpēc šķiet, ka mēs viens otru pazīstam visu mūžu.

Aragonas Fernando bija tikai divpadsmit gadus vecs, vēl zēns, bet kāda neizskaidrojama iemesla dēļ viņam izdevās panākt, ka man aizraujas elpa.

Enrike, stāvēdams man blakus, paskaidroja: – Fernando ieradies nosvinēt manas meitas dzimšanu. Viņš rīt pārstāvēs savu tēvu, jo karali Huanu nomoka acu slimība un viņš nevar doties ceļā. Ceru, ka turpmāk starp mūsu zemēm valdīs saticība. Pārāk ilgi esam naidojušies, kaut gan mums ir vienas asinis.

– Taisnība, Jūsu Majestāte, – Fernando piekrita, nenovērsdams skatienu no manis. – Mums nepieciešama saticība, jo Francijas zirneklis jau klauvē pie mūsu vārtiem.

– Bērni spriež par ārlietām! – Karriljo smiedamies iesaucās, bet Enrike nopietns atbildēja: – Viņš runā patiesību. Ne Aragona, ne Kastīlija nevar atļauties karot ar Francijas Luiju. Mums vajadzīgs miers.

Fernando spēji pagriezās pret mani. – Vai Jūsu Augstība sēdīsies pie mūsu galda?

Es apjukusi uzlūkoju karali, un Enrike pasmaidīja. – Neredzu šķēršļus… – viņš iesāka, bet piepeši apklusa un sastinga.

Šāda pārvērtība mani izbrīnīja, tāpēc es sekoju viņa skatienam.

Mums lēni tuvojās sieviete, augstu pacēlusi galvu. Galminieki sastājās divās rindas gar eju pie paaugstinājuma un godbijīgi klanījās nācējai. Viņas kustībām piemita vienmērīga graciozitāte, trauslos gurnus apjoza ar rubīniem un zeltu apdarināta josta, un ziloņkaula krāsas samta tērpa apmali rotāja dārgakmeņiem izšūti raksti. Viņai sekoja dāmas, kas iepriekš ielauzās manā istabā.

Pat nevajadzēja jautāt, kas viņa ir. Arī es pieliecu ceļus zemā reveransā.

– Enrike! – karaliene Žuana pārmetoši iesaucās. – Man nebija ne jausmas, ka mūsu viesi jau ieradušies. Kāpēc nesūtījāt man ziņu? Es nupat iemidzināju mūsu pequeсita. – Runādama viņa žilbinoši uzsmaidīja Alfonso, kurš pietvīka sarkans kā biete, un pievērsās man.

Šī sieviete nudien neizskatījās pēc tādas, kas nupat pavadījusi laiku pie zīdaiņa gultiņas. Bija gandrīz neiespējami noticēt, ka viņa jebkad ir dzemdējusi bērnu. Karaliene bija slaida kā rīkste, lieliski saposta, krāšņie, tumši kastaņbrūnie mati savīti abpus galvai un izrotāti ar pērlēm. Nevainojamo sejas ādu paspilgtināja pūderis un vaigu sārtums. Sejā visskaidrāk izcēlās acis, melnas kā onikss un novietotas atstatu viena no otras, bet skropstas bija nokrāsotas ar melnu pūderi, lai kļūtu kuplākas. Viņa līdzinājās brīnišķīgai, krāsotai statujai.

– Piecelieties, bērns, – viņa atvēlēja. – Es gribu jūs aplūkot. Cik pieaugusi! – viņa iesaucās. – Gandrīz jau sieviete.

Un mēs gaidījām mazu meiteni ar divām bizēm.

Brīdī, kad Žuana noskūpstīja mani uz vaiga, es tik tikko apvaldīju klepu, ieelpojot smacējošo rožūdens smaržu. Es sarāvos un jau grasījos atkāpties; viņas vērtējošais skatiens manī ieurbās kā nazis.

Pāži pavilka galdus uz priekšu, lai mēs varētu sākt mielastu, un šis troksnis mūs iztraucēja. Enrike ierunājās: – Mēs nupat pārrunājām sēdvietu iedalījumu. Izabella vēlas vakariņot kopā ar savu brāli un Fernando. Man nav iebildumu…

– Nekādā ziņā! – Žuana pārtrauca vīru. – Viņai jāsēž pie manām dāmām, kā pieklājas. Jūs teicāt, ka nodosiet infantu manā gādībā, vai ne? – Karaliene pastiepa Enrikem pretī plaukstu ar gariem nagiem.

Viņš atrāvās un klusi noteica: – Nevajag. – Žuana paraustīja plecus un satvēra mani aiz rokas, lai pievestu pie tuvākā galda. – Pagaidiet, – Enrike sacīja. Karaliene apstājās. – Izabellai un infantiem šovakar vajadzētu sēdēt man blakus.

– Šodien pie jums paliks Beltrans de la Kveva; vai jau aizmirsāt? Jūs apsolījāt…

– Es zinu, ko apsolīju. Tomēr es esmu karalis un man ir tiesības mainīt lēmumu. Beltrans de la Kveva ir mans pavalstnieks. Lai viņš vakariņo kopā ar pārējiem pavalstniekiem, kā pieklājas.

Karaliene iespieda pirkstus man rokā. – Enrike, vai tas ir gudri darīts? Jūs zināt, cik ātri Beltrans apvainojas, un jūs apsolījāt šovakar viņu pagodināt.

– Mani nesatrauc viņa aizvainojums, – Enrike salti atcirta, bet man radās nojausma, ka viņam ir nepatīkamas jebkādas sadursmes, it īpaši ar sievu. – Pirmo reizi kopš manas kāpšanas tronī pie manis ieradušies tuvākie radi. Šodien viņi vakariņos kopā ar mani. Tāda ir mana pavēle.

Žuana saspringta iesmējās. – Jā, protams! Nevajag jau uzreiz pavēlēt, mīļais. Bet uz paaugstinājuma mums visiem nepietiks vietas. Vai vēlaties, lai zvilnam uz spilveniem kā mauri?

Enrike ierunājās vēl skarbāk: – Es teicu, ka man pievienosies Izabella un infanti. Jūs varat ēst, kur vēlaties. Tādējādi sagādāsiet vietu Beltranam de la Kvevam, kura pašcieņa jums acīmredzot ir svarīga.

Karaliene sastinga. Es nesapratu, vai viņu pārņēmis niknums vai šausmas.

– Es pievienošos Viņas Augstībai, – Alfonso ierosināja. – Tādējādi arī viņa būs blakus savai ģimenei.

– Jūs esat lieliski audzināts, brāli. – Enrike palūkojās uz Alfonso. – Ja Viņas Gaišība neiebilst, drīkstat vakariņot kopā ar viņu.

Alfonso dedzīgi uzlūkoja karalieni. Viņš saskatīja tikai apbēdinātu sievieti, jo bija pārāk jauns un nepieredzējis, lai aptvertu to, kas man bija sāpīgi skaidrs. Žuana laida pasaulē bērnu pēc gadiem ilgušas neauglības, bet Enrike viņai neveltīja pienācīgu cieņu vai mīlestību. Vai Beatrisa ceļā uz Avilu man teikusi patiesību? Vai galmā valda šaubas par bērna izcelsmi? Varbūt pat mans pusbrālis nebija pārliecināts, ka ir meitenes tēvs?

– Kā gan es varu noraidīt šādu pagodinājumu? – Karaliene veltīja Alfonso piespiesti koķetu smaidu un pamāja savām dāmām. Viņas devās pie tuvējā galda.

Kamēr sargi aiznesa troni un uzlika uz paaugstinājuma galdu, es vēroju arhibīskapu. Viņš bija saraucis biezās, melnās uzacis un piekalis skatienu karalienei, kas dižmanīgi nosēdināja Alfonso sev pie labajiem sāniem. Mani izbrīnīja neslēptais nicinājums arhibīskapa sejā; līksmes maska uz brīdi nozuda, un es pamanīju zem tās kaut ko daudz skarbāku un baisāku.

– Atvainojiet, Jūsu Majestāte, – viņš vērsās pie Enrikes, – man steidzami kaut kas jānokārto.

Mans pusbrālis izklaidīgi pamāja. Karriljo pielieca galvu, atvadījās no manis un klusēdams aizgāja. Es biju gandrīz pārliecināta, ka viņa piepešo nozušanu izraisījusi acīmredzamā nepatika pret karalieni, un ar skatienu pavadīju viņu, līdz Beatrisa tik tikko dzirdami nostājās man blakus un pačukstēja: – Es gribu jums kaut ko pastāstīt.

– Ne tagad, – es atbildēju. – Sameklē donu Čakonu. Nezinu, kur viņš ir, un Alfonso nevajadzētu pārāk ilgi vienam pašam uzturēties blakus karalienei un viņas dāmām.

Es apsēdos blakus Enrikem, un Fernando ieņēma vietu karalim pie otriem sāniem. Mans augums trīsēja. Es nospriedu, ka vainojams nogurums un izsalkums; Arevalo es šajā laikā jau sen būtu paēdusi, noskaitījusi lūgšanas un devusies gulēt. Bet, kad kalpotāji atnesa pirmos ēdienus – mežacūkas cepeti ar artišokiem un Larjohas mērcē pagatavotu brieža gaļu –, es sapratu, ka man grūti apēst pat kumosu. Visa mana uzmanība bija pievērsta karalienei, kas tukšoja vīna kausus citu pēc cita, līdz viņas vaigi kļuva koši sārti. Viņa liecās tuvāk Alfonso, glāstīja tam vaigus un kaut ko čukstēja ausī. Pie galda viņiem blakus sēdēja marķīza brālis Pedro Hirons un ar rokām plosīja brieža stilbu. Pār zodu viņam tecēja asiņaina sula, un viņš ar asu rokas mājienu pavēlēja piepildīt kausu. Viljens nekur nebija manāms. Vai viņš sekoja Karriljo?

– Jums tas viss noteikti šķiet savādi, – Enrike piepeši ieminējās, un es satrūkusies pagriezos pret viņu. – Šāda pārmērība. Man teica, ka Arevalo tā nebija. Ja nemaldos, jūs ar brāli un māti dzīvojāt ļoti pieticīgi.

– Taisnība. Tomēr mums nekā netrūka. Pieticība reizēm ir īsta svētība.

– Un es redzu, ka jūs dodat priekšroku ūdenim, – karalis sacīja, palūkojies uz manu kausu, ko es apsedzu ar plaukstu, tiklīdz man tuvojās pāžs ar karafi. – Vai vīnu nedzerat?

– No vīna, pat neatšķaidīta, man bieži rodas galvassāpes. – Runājot es pamanīju, ka Fernando pieliecas un biedējoši uzmanīgi vēro mani garām Enrikem.

– Arī man vīns negaršo, – karalis atzinās. – Es to dzeru tikai svinīgos pasākumus. Segovijā ir daudz tīra ūdens; kalnos tas ir svaigs un vēss. Romiešu laikos ūdens ieplūda caur akveduktu, bet tas šobrīd ir bojāts. Es vienmēr esmu gribējis to salabot. – Karalis brīdi klusēja, kodīdams apakšlūpu. – Vēlos jums atvainoties. Es nerūpējos par jums un brāli, kā to vajadzēja darīt. Nav tā, ka man bija vienalga. Karaļa darbs… tas nav tāds, kā šķiet novērotājam no malas. Tagad es mūsu tēvu izprotu daudz labāk nekā viņa dzīves laikā.

Es ielūkojos viņam acīs un klusi jautāju: – Kādā ziņā?

– Tēvs reiz man atklāja, ka būtu gribējis dzimt parastā ģimenē, lai nevajadzētu turēt visas pasaules smagumu uz saviem pleciem. – Enrike noskumis pasmaidīja. – Pēdējā laikā arī es bieži jūtos tāpat.

No karaļa mutes šie vārdi skanēja ļoti dīvaini. Monarhi valdīja tāpēc, ka viņiem šādas tiesības piešķīris Dievs, kura priekšā viņi ir atbildīgi. Mantot varu bija ārkārtīgs pagodinājums, nevis lāsts, no kura atbrīvoties. Es piepeši atcerējos pēdējo reizi, kad redzēju Enriki, un savādo smaidu viņa sejā, kamēr viņš vēroja mani skūpstām tēvu, alkaini pārliecies pār stingstošo augumu. Vai es tikai iztēlojos šīs alkas? Varbūt patiesībā viņu toreiz māca bažas? Bērna acīs abas šīs izjūtas izskatās teju vienādi, un Enrike nelīdzinājās cilvēkam, kurš jebkad gribējis nonākt visu uzmanības lokā.

– Tieši tāpēc es priecājos, ka esat šeit, – viņš sacīja. – Ģimenei jābūt kopā, un mēs esam maz laika pavadījuši cits cita tuvumā. Jūs man piekrītat, vai ne? Jūs priecājaties būt šeit? Pat neapjautusi, ko grasos darīt, es pieskāros viņa plaukstai. Mani pirksti izskatījās balti un smalki uz viņa matiņiem apaugušās ādas, ko sedza brūni vasaras raibumi. – Es priecājos par iespēju jūs satikt. Un Segovija ir ļoti skaista. Man tikai nepieciešams laiks, lai ar visu aprastu. Kā jau teicāt, man galms ir pavisam svešs.

Fernando pamāja un atzinīgi pasmaidīja, stiprinādams manu pārliecību par sevi. Man viņa domas kāda neizskaidrojama iemesla dēļ šķita svarīgas. Es jutu, ka viņš no manis gaida tikai labāko.

– Kas man jādara, lai jūs šeit justos kā mājās? – Enrike likās norūpējies. – Runa ir par jūsu māti, vai ne? Jūs negribējāt viņu pamest. Jums viņas pietrūkst.

Kādu brīdi es vilcinājos, jo nezināju, ko atbildēt. Man patiesi trūka ērtību, ko sniedza nelielā istabiņa Arevalo. Es ilgojos pēc suņu rejām naktī un kalpotāju rosības, saklājot galdu ēdamzālē donjas Klaras drūmā skatiena pavadībā. Bet… vai man pietrūka mātes? Man nebija ne jausmas.

– Starp citu, es ierosināju atvest šurp arī viņu, – Enrike satraukts atzinās, – bet Karriljo ieteica to nedarīt. Viņa pārāk spēcīgi jūs abus ietekmētu, kā jau to parasti dara mātes, un Alfonso jāmācās ieņemt otro vietu troņmantnieku rindā. Man izdevās neatklāt, kāda trauksme mani pārņem. Vai māte zināja, ka varēja saņemt uzaicinājumu uz galmu? Vai arī Karriljo viņai meloja, jo pats savu slēpto nodomu dēļ gribēja mūs šķirt?

Es ielūkojos Enrikem acīs. Tajās nebija ne miņas no viltus, tikai patiesa vēlme man izpatikt; un man piepeši gribējās atklāt viņam visu. Šis cilvēks bija mana tēva pirmdzimtais dēls; mēs bijām brālis un māsa, tuvākie ģimenes locekļi. Mums vajadzētu apvienoties, nevis ļaut, lai mūs izspēlē vienu pret otru kā bandiniekus uz arhibīskapa šaha dēļa.

Tomēr es nezināju, ko teikt. Iestāstīju sev, ka runāšu vēlāk. Visu pateikšu, ja notiks kaut kas slikts. Nē, pirms tam, kad notiks kaut kas slikts. Ja tiks pīta kāda sazvērestība, es to uzzināšu; Alfonso būtu tās galvenais ierocis, un Karriljo vajadzētu nodrošināties ar mana brāļa atbalstu. Alfonso visu pastāstīs man un nenodos Enriki, tāpat kā to nedarītu es. Kalpotāji aiznesa mūsu netīros nažus un šķīvjus, tad nolika sudraba traukus ar rožūdeni, kur noskalot pirkstus, un lina servjetes slaucīšanai. Muzikanti galerijā ķērās pie savām violām un lautām; mūzikai ieskanoties, galminieki pameta sēdvietas, un kalpotāji steidza izjaukt galdus, lai atbrīvotu zāli.

Man sāpēja galva. Biju piedzīvojusi pietiekami vienai dienai. Bet Beatrisa nekur nebija manāma, un es atkal pievērsos Enrikem. Biju gatava turpināt sarunu, līdz radīsies piemērots mirklis un es varēšu lūgt atļauju aiziet.

Enrike atlaidās krēslā, un skaistais, aizplīvurotais stāvs, kas viņu iepriekš apkalpoja, atkal uznāca uz paaugstinājuma un nolika plaukstas viņam uz pleciem. Nepilnais plīvurs aizsedza degunu un muti, bet atklāja skaistās, tumšās acis. Plakstiņi bija apvilkti ar melnu krāsu un nopūderēti ar zelta putekļiem. Stāvs pieliecās un kaut ko iečukstēja Enrikem ausī.

– Jā, mīļum, – Enrike klusi atbildēja, – jau drīz. Man vēl nedaudz jāpatēlo, ka mani interesē šīs izklaides. Apbruņojies ar pacietību un pamasē man muguru. Tā ļoti sāp.

Stāvs noņēma plīvuru, un es sastingu. Fernando piecēlās un apgāja galdam apkārt, nostādamies man blakus; es viņu tikai sajutu, nevis redzēju. – Jūsu Augstība, vai drīkstu jūs lūgt uz šo deju?

Es nespēju pakustēties.

Izkrāšļotais zēns, ģērbies kā mauru odaliska, man veltīja laiskas vienaldzības pilnu smaidu, glāstīdams karaļa muguru. Enrike ievaidējās un miegaini noteica: – Ejiet vien, Izabella. Padejojiet ar Fernando. Jūs esat jauna, un te iespējams labi izklaidēties.

Fernando satvēra manu roku un saspieda pirkstus, mudinot piecelties. Es nejutu kājas un tik tikko manīju, kas notiek apkārt, līdz attapos uz deju grīdas un ieņēmu vietu. Mūs ielenca galminieki; mūzika kļuva arvien skaļāka. Mēs sākām sarežģīto Kastīlijas segidilju, un es nenovērsu skatienu no Fernando, it kā viņš būtu vienīgais, kas šobrīd varētu palīdzēt man saglabāt līdzsvaru.

Man nebija ne jausmas, kā man izdodas spert dejas soļus – papēdis, purngals, pagrieziens, pieliekta galva, atkal papēdis un purngals, – bet es kaut kā tos paveicu un beigās noslīgu reveransā kopā ar pārējām dāmām. Fernando nostājās man pretī, izriezis krūtis. Viņš bija īsāks un daudz jaunāks par pārējiem, tomēr izstaroja lepnumu, kas padarīja viņu par vairākiem gadiem vecāku.

– Kaut gan augāt tālu no galma, jūs esat lieliski apguvusi dejas mākslu, – viņš aizelsies noteica. – Visi mūs vēro.

– Mani? Viņi vēro mani?

Fernando pamāja. – Tieši tā. Un visciešākais skatiens pieder Beltranam de la Kvevam.

Es pagriezu galvu un ieraudzīju spilgtu vīrieti, ģērbušos tumši sarkanā samtā. Viņš lūkojās uz mani, un viņa pieri klāja sviedri. Blakus Beltranam de la Kvevam stāvēja karaliene, nupat beigusi deju. Vīrieša biezie, gaišie mati cirtās slīga līdz platajiem pleciem kā saules apspīdēts varš; deguns bija smalki veidots, lūpas pilnīgas, un augstos vaigu kaulus papildināja zeltaini ruda bārda – reti sastopams skats šajā gludi skūto vīriešu galmā. Šis karaļa favorīts, kura tiesības sēdēt uz paaugstinājuma todien netīšām biju piesavinājusies es, bija pat pārāk skaists. Viņš turēja karalienes roku, kaut gan deja bija pabeigta; viņa smaidā vīdēja nekautrība, vilinājums, un smaragdzaļo acu skatiens bija tik ciešs, ka es nespēju novērsties. Karaliene Žuana pamanīja mani, sadusmota ar otru plaukstu aptvēra Beltrana zodu, pagriezdama to uz savu pusi un kaut ko noņurdēja. Vīrietis skaļi, pārdroši iesmējās, acīmredzami pārliecināts par sevi.

– Runā, ka viņa esot ar Beltranu apsēsta, – Fernando klusi noteica, un es atkal palūkojos uz viņu. – Beltrans viņai sniedzot to, ko nespēj karalis. Tāpēc viņas bērnu dēvē par Beltranehu jeb Beltrana meitu.

Līdzīgus vārdus es jau biju dzirdējusi no mātes un Beatrisas, kā arī redzējusi pietiekami daudz, lai nojaustu, ka iespējams ir viss. Tomēr es atmetu galvu, jo negrasījos pieļaut, lai mana brāļa sievu tik atklāti nomelno.

– Jūs aizmirstat, par ko runājat. Lai ko teiktu ļaudis, viņa tik un tā ir mūsu karaliene.

– Savukārt jūs nedrīkstat tik atklāti paust savas izjūtas, – Fernando atbildēja. – Sejas izteiksme jūs nodod. Galmā jums jāmācās tēlot, ja gribat izdzīvot.

Skarbie vārdi ieurbās manī kā nazis. Es nedaudz atkāpos. – Pateicos par padomu un deju. Diemžēl ir jau vēls. Man jādodas pie miera.

Fernando nobālēja. – Es nevēlējos aizvainot…

– Jūs mani neaizvainojāt, – es viņu pārtraucu. – Arlabunakti, brālēn. – Es sniedzu viņam roku. Viņš noliecās, siltām lūpām skāra manu ādu un tad pacēla skatienu. Fernando acīs es redzēju mēmu lūgumu, bet viņš nepaguva vairs neko pateikt, jo es pievērsos paaugstinājumam. Tas izrādījās tukšs; pāži jau bija aiznesuši servjetēm apkrauto galdu. Es ar skatienu meklēju karali, bet ieraudzīju tikai Beatrisu, kas lauzās caur pūli man pretī, rokā turēdama manu apmetni. Fernando vēl joprojām satriekts vēroja mani.

– Vai atradi donu Čakonu? – es jautāju Beatrisai, kad viņa aplika man ap pleciem apmetni.

– Nē, bet vērsos pie Andresa de Kavreras, un viņš to izdarīja. Viljenas marķīzs pavēlēja Čakonam palikt istabā un izkravāt mantas. Bet viņš tūlīt ieradīsies, lai aizvestu Alfonso atpakaļ.

– Ja spēs viņu sameklēt, – es noteicu. Gaisā vijās dūmi un skanēja smiekli; galminieki piedzērušies grīļojās, un pārīši slēpās ēnā. Nekad es nebiju redzējusi tik vaļīgu uzvedību. Sievietes parāva ņieburus lejup, atklājot miesu, un vīrieši nekautrēdamies to glāstīja. Kad nokļuvām pie zāles durvīm, es palūkojos uz arkādes pusi un pamanīju Alfonso;

mans brālis zvilnēja uz spilveniem, un Hirons grūda viņam rokā vīna kausu. Kāda sieviete bija nometusies ceļos viņiem pie kājām un atraisījusi ņieburu tā, ka bija redzami krūšu gali. Viņas plauksta slīdēja augšup pa Alfonso kāju.

Es satriekta ievilku elpu. Beatrisa satvēra mani aiz rokas, liegdama steigties pie brāļa. Viņa izveda mani priekšnamā, un es atvieglota pamanīju, ka Čakons saniknots tuvojas Alfonso.

Kavrera mūs jau gaidīja kopā ar četriem baismīgiem mauru izcelsmes sargiem un lāpu nesēju. – Diemžēl naktī nav droši pārvietoties pa alkazaru, – viņš paskaidroja, ieraudzījis mulsuma pilno skatienu, ko es uzmetu sargiem.

– Nav droši? Es esmu karaļa māsa; kā gan man var draudēt briesmas viņa pilī?

Kavrera noskumis uzlūkoja mani. – Diemžēl šeit daudzi neatzīst likuma varu. Es nemūžam sev nepiedotu, ja Jūsu Augstībai kaut kas notiktu.

Es palūkojos uz Beatrisu, kas drūmi vērās man pretī, it kā brīdinādama neiebilst. Pacēlusi kapuci, es sekoju Kavreram pa alkazara gaiteņiem, kur piedzērušies galminieki gulēja stūros, blakus nolikuši karafes. Gaisā vējoja kodīgais izlieta vīna smārds; grandu svītas pavadoņi, ko varēja pazīt pēc īpašajām zīmotnēm uz piedurknes, vāļājās uz grīdas pie svecēm, kas iestiprinātas izkausētā vaskā. Viņi alkatīgi uzlūkoja mūs;

viens no tiem ieķērās sev kājstarpē un uzsauca: – Nāciet tik šurp, meitenes, un parotaļājieties ar šo! – Pārējie smiedamies ierēcās un izteica arī savus neķītros priekšlikumus.

Sargi pievirzījās mums tuvāk; mēs paātrinājām gaitu. Šķita, ka šī cietokšņa svētītā greznība kritusi par upuri pusnakts burvestībai. Es dzirdēju vaidus un elsas, un visapkārt rūkdami klaiņoja suņi, bet nišās pāri kopojās kā dzīvnieki.

Beidzot mēs sasniedzām tukšās arkādes un izgājām ārā zem zvaigžņotajām nakts debesīm. Kavrera atslēdza zemas koka durvis augstā mūra sienā. Mūs sagaidīja spējš klusums, un gaisā novējoja mikluma aromāts; aiz durvīm pavērās smaržīgais casa real dārzs, ko varēja aplūkot no manām jaunajām istabām.

Iepriekš mēs neizmantojām šo ceļu. Citos apstākļos es jūsmotu par agrīnā pavasara ziediem, skaistajām strūklakām un flīzētajiem celiņiem, kas man atgādināja Svētās Annas klosteri. Tomēr es to visu gandrīz neredzēju; mani bija pārņēmusi trauksme. Tikai pēc tam, kad Kavrera mūs pavadīja līdz istabām, iededza sveces un pavēlēja sargiem nostāties pie durvīm, es ļāvu vaļu savām izjūtām.

– Mēs te nedrīkstam palikt vairs nevienu dienu! Jau rīt es runāšu ar Enriki. Pat viņam jāsaprot, ka šādos apstākļos te nav vietas ne man, ne Alfonso.

– Sakiet, ko vien vēlaties, bet domāju, ka viņš neko nedarīs. – Beatrisa ielūkojās man acīs. – Viņš pameta zāli, tiklīdz jūs ar princi sākāt dejot. Viņam līdzi bija… draugs. – Es sastingu, un Beatrisa turpināja: – Jau iepriekš mēģināju jums pateikt… – Viņa pieklusināja balsi, it kā sienām būtu ausis. Arevalo mēs nekad nejutām vajadzību tā slēpties. – Es dzirdēju galminiekus runājam; karaliene ienīstot jūs ar Alfonso, jo jūs apdraudat viņas meitu. Viņa jūs ieslodzīšot un darīšot visu iespējamo, lai jūs vairs nebūtu troņmantnieku rindā. Un, ja karaliene tik ļoti baidās un ir gatava uz tādiem soļiem, varbūt baumas ir patiesas. Varbūt šis bērns nav… – Beatrisa piesardzīgi apklusa; ceļā uz Avilu es viņu norāju par šādiem vārdiem, bet tagad to slēptā, draudīgā nozīme vairs nebija noliedzama.

Es aizvēru acis. Netālu atskanēja ieslodzīto zvēru rēcieni, un es iztēlojos baudkārās izpriecas un samaitātību, kas pārņēma alkazaru. Jau atkal es redzēju, kā izkrāšļotais jauneklis glāsta Enriki, atkal pārdzīvoju šausmas, pamanot Hironu un Alfonso. Atcerējusies Beltrana de la Kvevas smaidu un karalienes dusmas, es nespēju ievilkt elpu.

Vai tiešām karaliene uzņēmusies palaistuves lomu, lai glābtos? Vai tiešām jaunā princese ir ārlaulības bērns, radusies no karalienes un Beltrana de la Kvevas netiklā sakara? Tādā gadījumā piepildītos nelaime, ko pareģoja mana māte: ja Enrike padarīs par troņmantnieku bastardu, viņš noliegs savas dievišķās tiesības valdīt. Viņš sašķels valsti, sadusmos grandus un izraisīs jukas. Viņš izsauks Dieva dusmas pār Kastīliju… un mums visiem.

“Galmā jums jāmācās tēlot, ja gribat izdzīvot.”

– Ko mēs darīsim? – Beatrisa čukstēja, un es atvēru acis. Viņa bija saspiedusi plaukstas kopā un bailēs nobālējusi. Man vajadzēja būt stiprai viņas un Alfonso dēļ. Man vajadzēja parūpēties par mūsu drošību.

– Visu, kas būs nepieciešams.