Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 7

Līdz šim mēs nebijām devušies nekur tālāk par Avilu, un, kad pametām augsto līdzenuma daļu, Alfonso noskaņojums pamazām uzlabojās. Dabiskā ziņkārē par visu jauno viņš aizrāvās ar pārmaiņu vērošanu apkārtnē. Okera krāsas plašumus, kuros bijām uzauguši, nomainīja krāšņa ainava. Tajā valdīja priežu audzes, majestātiskas aizas, avotu caurstrāvotas ielejas un pļavas, kur zibenīgi šaudījās rūsgani brieži. Mans brālis saslējās seglos.

– Vai redzēji to tēviņu? Milzīgs! Te noteikti būtu lieliskas medības.

– Nepārspējamas, – Viljens noteica. – Mūsu karalis vēlas pats iepazīstināt Jūsu Augstību ar mūsu medību iespējām. Mežacūkas, briežumātes, lāči… Viņa Majestāte ir izcils mednieks. – Runādams marķīzs palūkojās uz brāli, kurš kaut ko ēda.

Hirons norūca: – Jā, viņam patīk medīt. Viņa bulta vienmēr trāpa mērķī.

Viljena smieklos ieskanējās kaut kas nelāgs. Es jutu, ka viņu ar brāli vieno kāds noslēpums, tomēr turpināju smaidīt, un Alfonso iesaucās: – Lāči! Tādus nekad neesmu medījis!

Ainava mums apkārt izklājās kā zaļš gobelēns, ko rotāja pelēcīgi un rūsgani akmens cietokšņi. Es zināju, ka daudzas no šīm pilīm pieder Kastīlijas grandiem un reiz celtas kā aizsargbūves rekonkistas laikā jeb gadsimtiem ilgajā cīņā pret mauriem. Tagad, kad neticīgie bija aizdzīti līdz Granadas kalniem, šīs pilis bija iespaidīgs atgādinājums par milzīgo varu, kas bija augstmaņu rokās. Viņu bagātība un vasaļu skaits pārspēja karaļa īpašumus.

Tomēr, kad jājām caur ciematiņiem šo cietokšņu ēnā, kur karājās laupītāju līķi bez plaukstām un pēdām, mani pārņēma nemiers. Laukos, galvu nodūruši, strādāja izkāmējuši zemnieki. Kārni lopi ēda ērkšķainu zāli; zem ādas izspiedās ribas, un to klāja netīrumi un mušas. Bērni strādāja līdzi vecākiem; pat sirmgalvji nodriskātās drānās nesa malkas klēpjus vai sēdēja uz mājas sliekšņa un kāsa vilnu. Ap viņiem vējoja gandrīz taustāms izmisums, it kā jebkura diena būtu mūžība dzīvē, kurā nav nekāda prieka, mierinājuma un veldzes.

Sākumā man šķita, ka šo Kastīlijas nostūri skārusi sērga. Runas par drausmo slimību vienmēr lika mums aizslēgt Arevalo vārtus un slēpties aiz tiem, līdz briesmas bija garām, tāpēc es nezināju, kādas ir šīs kaites izpausmes. Kad uzdrošinājos pajautāt, kāpēc šie cilvēki izskatās tik nelaimīgi, Viljens atbildēja: – Viņi mirst badā tāpat kā visi pārējie zemnieki. Slinkums ir kaite, kas nomoka šos lauķus. Bet šie ir grūti laiki; jāmaksā nodokļi. Tie, kas to nedara… tie zina, ar ko būs jāmaksā. – Viņš pamāja uz tuvākajām karātavām, kur puva līķis. – Mēs Kastīlijā neciešam kūdīšanu.

Hirons ierēcās smieklos. Es skatījos uz pakārto, neticības pārņemta. – Mēs nupat jāšus šķērsojām neapstrādātas zemes plašumus. Kāpēc nabagi nevar to apsēt un nopelnīt uzturu?

– Jūsu Augstībai vēl daudz jāmācās, – Viljens salti noteica. – Šī tā dēvētā neapstrādātā zeme pieder grandiem. Tā paredzēta viņu izklaidēm, nevis zemniekiem, kas sadangās zemi ar saviem kapļiem, vēršiem un puņķainu bērneļu baru.

– Visa šī zeme? Tā pieder augstmaņiem?

Apsteigdams brāli, Hirons nikni nošņāca: – Vajadzētu būt vēl vairāk. Mums nenāktos izmantot savus vīrus šo netīro ciematu sargāšanai, ja mēs nebūtu spiesti piekāpties. Karalis paziņoja, ka mēs taču saņemam no zemniekiem renti. – Viņš piesita sev pie krūtīm. – Es atteicos, jo uzskatu, ka viņiem pašiem par sevi jārūpējas. Bet tie padomes gļēvuļi tomēr guva virsroku.

Es jutu vaigus piesarkstam un novērsu skatienu no Hirona nicinājuma pilnās sejas. Beatrisa sarauca uzaci, it kā atgādinādama, ka mums šādi jautājumi nav izprotami. Tomēr es visu sapratu. Atcerējos mātes teikto par grandu neremdināmo alkatību un mana pusbrāļa gatavību darīt visu, lai tos apvaldītu. Viņa nepārspīlēja; acīmredzot karaļvalsts bija nodota augstmaņu rokās.

Tobrīd Arevalo šķita tik tāla kā nekad iepriekš. Es atvieglota gandrīz iekliedzos, kad beidzot saskatīju tālumā dūmakaino Gvadarramas kalnu grēdas austrumu malu; pie tiem slējās Segovijas torņi, saules gaismas apspīdēti. Greznā, pakalnu ieskautā pilsēta bija izvietojusies aiz nocietinātiem mūriem Eresmas un Klamoresas upju satecē, un to sargāja stalts alkazars uz klints atradzes. Kad tuvojāmies vieniem no pieciem pilsētas vārtiem, es pamanīju sastatnes, kas nosedza daļu alkazara.

– Arhibīskaps sagatavojis jums istabas karaļa namā jeb casa real blakus alkazaram, – Viljens noteica un pārspīlēti nopūtās. – Karaļa nemitīgo atjaunošanas plānu un grandu milzīgo svītu dēļ pilī diemžēl nepietiek vietas.

Es noslēpu savu atvieglojumu un pamanīju, ka Beatrisa sakniebusi lūpas; viņa jutās vīlusies, ka mēs neapmetīsimies pašā galma vidū. Ceļojums un trauksmainās domas bija mani nogurdinājušas. Es atšķirībā no draudzenes pirms nonākšanas galma dzīves virpulī vēlējos atveldzēt prātu kaut kur nomaļus.

Mēs iejājām trokšņainajā pilsētā, kas bija divreiz lielāka nekā Avila un kur bija trīsreiz vairāk iedzīvotāju. Ielas bija šauras, klātas ar bruģakmeņiem vai dubļainas. Zirgu pakavu dipoņa atbalsojās starp cieši kopā sabūvētām mājām. Mēs ar Beatrisu jājām aiz Alfonso. Viljens, Hirons, Čakons un sargi ielenca mūs. Sasmakušajā gaisā sajaucās zirgābolu, dūmu, cepta ēdiena, ādas miecētavu un kalēja smēdes smārdi; visa mana uzmanība tika veltīta tam, lai neļautu Kanelam saslieties pakaļkājās, kad tuvumā iekliedzās kāds garāmgājējs. Sargi atbrīvoja mums ceļu, ar helebardēm aizdzenot visus, kas bija mums priekšā. Vairāki pilsētnieki apstājās un sačukstējās, ar plaukstu aizseguši muti.

Interesanti, ko viņi teica, ko redzēja? Pusaugu meiteni, kuras mati ir atrisuši zem plīvura, un jaunu zēnu ar netīriem nagiem – lūk, ko viņi redzēja; divus naivus bērnus, kas iemesti svešā pasaulē.

Es palūkojos uz Viljenu. Viņš nepiespiesti sēdēja zirga mugurā, ietinies apmetnī ar zeltainu apmali, un bija atmetis galvu, it kā vairoties no ielas smārda. Šķita, ka marķīzs sajūt manu skatienu, jo viņa gaiši dzeltenās acis pievērsās man. Mēs jājām zem mudehāra stila akmens mežģīnēm rotātiem vārtiem un nokļuvām karaliskajā pilī, kuras pagalmā mūs gaidīja Karriljo, raižpilni saraucis pieri.

– Jūs kavējat, – viņš paziņoja, tiklīdz mēs nokāpām no zirgiem. – Viņa Majestāte pieprasa sava brāļa un māsas klātbūtni jau šovakar. – Arhibīskaps steidzīgi uzsmaidīja man. – Bērns, jums jāpasteidzas. Pēc stundas mūs gaida alkazarā.

– Ceru, ka mums pietiks laika nomazgāties, – es pačukstēju Beatrisai. Viņa jau grasījās kaut ko atbildēt, bet no pils iznāca kalsns neliela auguma vīrietis. Viņam mugurā bija vienkāršs melna samta dublets, lieliski piegriezts un nedaudz platāks viduklī, atklājot glītas kājas izšuvumiem rotātās šosēs. Paklanījies viņš ierunājās galminieka melodiskajā balsī: – Esmu Andress de Kavrera, Segovijas alkazara kastelāns. Man ir gods pavadīt Jūsu Augstību līdz istabām.

Viņa klātbūtnē es nekavējoties nomierinājos. Svinīgā sejas izteiksme, augstā piere un dziļi iegrimušās brūnās acis man atgādināja Beatrisas tēvu Pedro de Bovadilju, kaut gan Andress de Kavrera bija daudz jaunāks. Arī Beatrisa, viņu ieraugot, atplauka un sacīja: – Mēs ļoti pateicamies par jūsu palīdzību, don Kavrera.

– Man tas sagādā prieku. Lūdzu, nāciet man līdzi. – Tikai tobrīd es sapratu, ka Alfonso nav mums blakus. Es pametu skatienu garām kalpotājiem, kas vāca mūsu mantas, un ieraudzīju Karriljo, kurš veda manu brāli pretējā virzienā.

Dons Čakons nesa Alfonso mantu kasti un paklausīgi sekoja arhibīskapam.

Uzvirmoja bailes. – Kurp dodas mans brālis? – es jautāju.

Kaut gan centos izklausīties rāma, mana balss iedrebējās.

Kavrera brīdi vilcinājās. – Viņa Augstībai ir pašam savas istabas. – Viņš mierinoši pasmaidīja. – Nesatraucieties, Augstība. Jūs viņu satiksiet svinībās.

– Labi. – Es piespiesti iesmējos. – Jā, protams, man vajadzēja to apjaust.

Alfonso patiesi bija pienācis laiks dzīvot atbilstoši savam stāvoklim, ja jau bijām nokļuvuši galmā. Viņš vairs nebūs dažu istabu attālumā; mēs nevarēsim tikties, kad vien gribēsim. Bet spējās šķiršanās radītās mieles mani nepameta. Mēs attālinājāmies no pils un iegājām labirintam līdzīgajā casa real. Beatrisa neatkāpās no manis. Aiz šaurajām arkām pavērās dzeltenīgi iekšpagalmi, un mūsu papēži klaudzēja uz pulētās grīdas ar jašmas un smaragdu krāsas flīzēm izklātajās zālēs, kur itin visur bija redzamas krāsotas alabastra mežģīnes. Pēc pilsētas trokšņiem šis klusums šķita brīnišķīgs, un to izcēla tīrā, skaidrā ūdens šalkoņa neredzamās strūklakās, kā arī mūsu tērpu klusā čaukstoņa.

Man jau šķita, ka es nemūžam nespēšu pati atrast ceļu šajā pilī. Beidzot mēs iegājām plašā istabā ar šauriem logiem un kokgrebumiem rotātām žalūzijām. No tiem pavērās skats uz dārzu. Kaut kur tuvumā atskanēja slāpēts zvēra rēciens, un es satrūkos. – Kas tas?

Kavrera atkal pasmaidīja. – Viņa Majestātes leopardi laikam ir izsalkuši. Drīz vajadzēs tos barot.

– Leopardi? – Beatrisa pārsteigta atkārtoja. – Karalis šeit tur savvaļas zvērus?

– Tikai divus, – Kavrera paskaidroja. – Un varu apliecināt, ka tie ir droši ieslodzīti un labi baroti. Elbalasinas meža namā kalna pakājē valdniekam ir vēl daudzi lauvas un lāči, kā arī lieli, svešādi putni no Āfrikas un dažādas citas radības. Viņa Majestātei ļoti patīk dzīvnieki; šeit viņš pats parasti rūpējas par leopardiem, bet šovakar pienākums uzticēts man.

– Vai viņš izmanto šos zvērus medībām? – es jautāju, prātodama, cik tuvu manām istabām mīt leopardi. – Dzirdēju, ka medības ir viņa iemīļotais laika pavadīšanas veids.

Kavrera sarauca pieri. – Nepavisam. Viņa Majestāte medībās dodas reti un nekad neņem līdzi savus zvērus. Asins izliešana viņam ir pretīga; viņš pat aizliedzis korridu Segovijā.

– Te vairs nenotiek vēršu cīņas? – Beatrisa palūkojās uz mani; arī viņa bija dzirdējusi Viljena vārdus, ka Enrike vēlas parādīt pusbrālim Alfonso medību priekus. Acīmredzot marķīzs bija mūs apmānījis. Man ienāca prātā, ka viņš kopā ar savu neaudzināto brāli mums droši vien vēl kaut ko samelojis, tomēr es klusībā priecājos, ka Enrikem nepatīk vēršu cīņas. Arī man tās iedvesa riebumu; nekad nebiju sapratusi, kā var jūsmot par asinīm un ellišķīgo troksni arēnā. Kaut gan es uzaugu laukos, kur dzīvniekus bieži kāva, lai tos lietotu uzturā, man šķita nedabiski pārvērst dzīvas radības ciešanas par izklaidi cilvēkiem.

– Vai Alfonso istabas ir tālu no mūsējām? – es jautāju, atsprādzēdama apmetņa aizdari.

– Nē, ne gluži, – Kavrera atbildēja. – Viņa Augstība dzīvos alkazarā, kas šobrīd ir pārpildīts. Arhibīskapam šķita, ka jums patiktu nedaudz klusākas istabas. Tomēr, ja šīs jums nepatīk, es mēģināšu atrast kaut ko tuvāk infanta apartamentiem. Tādā gadījumā jūsu istabas gan būs šaurākas. Visās plašajās telpās šobrīd iemājojuši grandi, kas ieradušies aplūkot jaundzimušo princesi.

– Nē, nepūlieties, – es noteicu. – Ar šiem apartamentiem man pietiks.

Kavrera atkāpās, ļaudams diviem vīriem ienest iekšā mūsu apģērbu lādes un nolikt tās uz flīzētās grīdas. – Uz galdiņa pie loga ir trauks ar tīru ūdeni un daži audekla gabali, jaunkundze. Diemžēl karstu vannu šobrīd nevaram piedāvāt, bet jau rīt es par to parūpēšos.

– Būtu ļoti patīkami. – Es pieliecu galvu. – Pateicos. Jūs esat ārkārtīgi izpalīdzīgs.

– Nav nepieciešams man pateikties, jaunkundze. Es jūtos pagodināts, jo varu jums kalpot. Lūdzu, nevilcinieties mani pieaicināt, ja jums kaut ko vajadzēs. Esmu jūsu rīcībā. – Viņš paklanījās. – Tas attiecas arī uz jums, de Bovadiljas jaunkundze; protams, esmu gatavs pakalpot arī jums.

Viņš aizgāja, un es uzjautrināta pamanīju, ka Beatrisa ir nosarkusi. – Ļoti jauks cilvēks, – viņa noteica, – bet es viņam neatklāju savu vārdu, vai ne? Kā viņš to zināja?

Es neatbildēju. Manas domas bija pievērstas nevis Kavreram, kurš likās uzticams, bet gan Viljenam. – Beatrisa, kā tev šķiet, kāpēc marķīzs mums meloja? Vispirms viņš teica, ka valdnieks ir prasmīgs mednieks, ko dons Kavrera noliedza, un pēc tam sacīja, ka alkazarā mums nav vietas. Cik sīkumaini meli! Es nesaprotu, kāda tiem jēga.

– Varbūt tie tikai šķiet sīkumaini. – Beatrisa atraisīja mana virstērpa saites, un es paliku stāvam kreklā un šosēs. – Ar šiem pirmajiem meliem viņš ieinteresēja Alfonso, toties nākamie nošķīra mūs no jūsu brāļa. Un Kavrera teica, ka iemitinājis jūs šeit pēc Karriljo pavēles, lai jūs varētu atpūsties. Varbūt īstais iemesls ir cits, un arī arhibīskaps nevēlas pieļaut, lai jūs atrodaties pārāk tuvu Alfonso?

Man nepatika viņas trāpīgie secinājumi. Es ar lavandas ūdeni nomazgāju ceļa putekļus no sejas un kakla. Beatrisa tikmēr lādē sāka meklēt manu tērpu, un es prātā pārcilāju visu, ko zināju. Ja Karriljo un Viljens vēlas šķirt mūs ar brāli, kaut gan esam kopā uzauguši, viņi tā rīkojas vai nu nežēlības, vai arī kāda vēl drausmīgāka iemesla dēļ. Mēs tikai nupat bijām ieradušies; vai viņi jau cenšas iepīt Alfonso savu intrigu valgos? Vai abi darbojas kopā?

Es paņēmu dvieli un jau grasījos atklāt savus spriedumus Beatrisai, bet ārpusē atskanēja kņada. Pirms paguvu kaut ko izdarīt, durvis atsprāga vaļā, un istabā ietraucās vairākas sievietes.

Kopš savas dzīves desmitā gada es biju izģērbusies tikai Beatrisas klātbūtnē. Pat donja Klara neuzdrošinājās mani traucēt nepieklauvējot, un es satriekta stāvēju, kamēr sievietes iespurdza kambarī kā eksotiski putni un runāja kaut ko tādu, kas man šajā mirklī pārsteiguma dēļ nebija saprotams.

Viņas izrāva Beatrisai no rokām manu jauno galma tērpu no Avilā iegādātā zaļā samta, un pasniedza to cita citai. Viena no sievietēm neapmierināta noklakšķināja mēli. Vēl cita iesmējās. Skaudrā skaņa caururba manu dzirdi, un Beatrisa atņēma tērpu sievietēm.

– Tas ir jauns, – viņa paziņoja, – un tam, protams, ir pieskaņotas piedurknes. Es tās meklēju, kad jūs tik nepieklājīgi ielauzāties istabā.

Viņa saniknota vēroja iebrucējas, un arī es pievērsu skatienu tām. Man aizrāvās elpa.

Visas bija jaunas un ģērbušās tādos tērpos, kādus es nekad vēl nebiju redzējusi. Ņieburiem bija zemi izgriezumi, kas gandrīz pilnīgi atklāja krūtis, bet kuplā svārku daļa mirdzēja. Iežņaugtos vidukļus izcēla neskaitāmas zīda somiņas un rotājumi. Mati bija savīti sarežģītos kārtojumos ar gaisīgiem plīvuriem, ķemmēm un pērļu vai monētu virtenēm; lūpas bija nosārtinātas, bet ap acīm apvilkta tumša līnija. Dažas bija manāmi tumsnējas, tātad mauru pēcteces; Beatrisa lūkojās uz tumšacainām skaistulēm ar pienbaltu ādu un smalkiem, baltiem pirkstiem.

Zaļacainā dāma, kurai Beatrisa bija atņēmusi manu tērpu, paraustīja plecus. Viņas augumu apkļāva tumši sarkans ģērbs. – Estб bien. Ja infantai Izabellai nekā cita nav, mēs iztiksim ar šo pašu. – Viņa kā atvainodamās pievērsās man. – Mums diemžēl nav laika atrast jums piemērotu tērpu, bet varam sameklēt piederumus, kas šo padarīs pievilcīgāku.

– Un kas… kas jūs esat? – es aizsmakusi painteresējos.

Viņa pārsteigta apklusa, it kā neviens viņai nebūtu uzdevis šādu jautājumu. – Esmu donja Mensija de Mendosa, karalienes Žuanas galvenā galma dāma. Man uzdots sagādāt jums visu nepieciešamo.

Es pamāju un centos atgūt mieru, kaut gan tas nebija viegli, stāvot tikai šosēs un kreklā. – Šobrīd man nekas nav vajadzīgs. Pateicos, bet jums nav jāpiepūlas.

Mensija de Mendosa iepleta acis. – Runa nav par pūlēm! Karaliene mums lika jums pakalpot. Viņa ļoti vēlas, lai jums nekā netrūkst.

– Par infantu atbildīga esmu es, – Beatrisa paziņoja. – Varu apliecināt, ka viņai netrūkst itin nekā.

– Atbildīga par infantu? – Mensija iesmējās. – Jūs pati tikai nupat esat pametusi bērnistabu!

– Man ir piecpadsmit gadu, – Beatrisa atcirta. – Un bērnistabu es pametu pietiekami sen, lai zinātu savu pienākumu, kundze. Kā jau Viņas Augstība jums nupat paskaidroja, mums nekas nav vajadzīgs.

Mensijas smaids apdzisa, un viņa samiedza ar melnu līniju apvilktās acis.

– Mēs ar de Bovadiljas jaunkundzi esam ļoti pateicīgas Viņas Gaišībai, – es steidzīgi ierunājos, – tomēr es nevēlos rotājumus. Mana gaume ir vienkārša. Un es neesmu pieradusi pie tik daudzām palīdzēm, tāpēc dodu priekšroku de Bovadiljas jaunkundzes palīdzībai, ja neiebilstat.

Mensijas sejā vairs nebija manāma nepatika, tomēr, kad viņa pieliecās reveransā un ierunājās, viņas balss skanēja dzestri: – Kā Jūsu Augstība vēlas. – Viņa uzsvērti palūkojās uz Beatrisu. – Jums jāpierod pie sajūtas, ka esat daļa no plašākas sabiedrības. Šobrīd esat karalienes paspārnē, un Viņas Gaišībai patīk uzturēties izsmalcinātu sieviešu ielokā.

To pateikusi, viņa izveda pārējās dāmas ārā, pametot mūs ar Beatrisu vienas.

– Nekauņa! – Beatrisa sašuta, pagriezdamās uz lādes pusi, un sameklēja piedurknes. Viņa sāka mani ģērbt, kamēr es stāvēju nekustīga. – Par ko tā Mensija de Mendosa sevi uzskata? Izsmalcinātas sievietes… Vai redzējāt, cik daudz krāšļu viņai bija uz sejas? Pat palaistuves lieto mazāk. Ak, ja te būtu donja Klara, viņa sāktu trakot! Vai tiešām iespējams, ka valdniece pacieš savā tuvumā tādas sievietes?

Es apslāpēju pretīguma trīsas, kamēr Beatrisa sasēja mana virstērpa saites un piestiprināja platās, ar samtu apdarinātās piedurknes. – Viņa nav vienkārša sieviete. Mendosas ir viena no dižciltīgākajām Kastīlijas dzimtām; Mensija ir granda meita.

Beatrisa nicīgi iespurdzās. – Vai tiešām? Es vēl nekad neesmu norājusi granda meitu. – Viņa mani pagrieza un, izņēmusi no kastes suku, ķemmēja manus zeltaini gaišbrūnos matus, kas sniedzās līdz pat viduklim, līdz tie atgādināja mirdzošu zīdu. Mati bija viena no manām slepenajām vājībām, kaut gan es centos to apslāpēt. Svētās Annas klostera māsas man paskaidroja, ka sievietes mati ir sātana kāpnes.

– Lūk! – Beatrisa atkāpās. – Paskatīsimies, ko tagad teiks Mensija de Mendosa. Varu apzvērēt, ka galmā nav nevienas meitenes ar tik nevainojamu ādu un zeltainiem matiem.

– Paštīksme ir grēks, – es smaidīdama pārmetu draudzenei, un viņa pārģērbās savā melnajā, pieticīgajā tērpā un savija matus mezglā virs skausta. Tad pie durvīm pieklauvēja Karriljo.

Viņu ieraudzījusi, es iztaisnoju muguru. Kaut gan zināju, ka viņš pildīs savu solījumu un parūpēsies par mums, jo viņa labklājība bija saistīta ar mūsējo, man tomēr nebija nekādu šaubu, ka arhibīskaps prasmīgi pierunājis māti mūs atlaist un apsolījis kaut ko tādu, kas nebija viņa spēkos. Karriljo bija ietekmīgs un nežēlīgs cilvēks, un mēs šobrīd bijām viņa varā. Man jābūt piesardzīgai gan darbos, gan vārdos. Jātēlo pakļāvība, lai es varētu uzmanīt brāli. Turklāt man šķita, ka neko citu Karriljo no manis negaida.

Arhibīskaps mani nopētīja. – Es saņēmu vēsti, ka esat atteikusies no karalienes dāmu piedāvātās palīdzības, kaut gan viņas šeit ieradās, krietnu nolūku vadītas. Vai tā ir taisnība?

– Jā, protams. – Manā balsī ieskanējās tēlotas raizes. – Vai es kļūdījos? Man likās, ka nav nozīmes desmit cilvēkiem darīt to, ko var lieliski izdarīt arī viens.

Beatrisa dzēlīgi uzlūkoja mani, bet Karriljo tikai iecietīgi pasmējās, un es atvieglota uzelpoju. – Ir acīmredzams, ka neesat audzināta galmā. Donja Mensija sūdzējās, ka jūsu drānas ir piemērotas vienīgi nabagu mājai, bet es domāju, ka izskatāties apburoša, kaut gan tērps ir nedaudz novecojis.

– To darināja mana māte. Es lepojos ar iespēju valkāt šo tērpu.

– Lieliski. – Arhibīskaps sparīgi pamāja. – Lepnums ir noderīgs, bet tā nedrīkst būt pārāk daudz, vai ne? – Viņš pavicināja ar zelta gredzenu rotāto pirkstu. – Negribam taču, lai jūs jau pašā sākumā sperat nepareizu soli. – Karriljo piemiedza Beatrisai ar aci. – Un jūs acīmredzot protat aizstāvēt mūsu infantu un iegūt ienaidniekus, Bovadiljas meita. Turpmāk rūpīgāk izraugieties tos, ko apvainosiet, vai sarunāts? Donja Mensija ir karalienes mīlule, un man nav ne laika, ne vēlēšanās šķirt sieviešu strīdus.

– Protams, – es piekritu, ar mājienu apklusinājusi Beatrisas iebildumus. – Tas vairs neatkārtosies, arhibīskapa kungs. – Es pieskāros viņa rokai. – Domāju, ka esmu gatava.

Es smaidīdama ļāvu, lai arhibīskaps ved mani uz pirmo tikšanos ar karali.