Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 9

Es pavadīju nemierpilnu nakti, sapnī iedama pa nebeidzamu, tumšu gaiteni. Priekšā mani vilināja arkveida durvis, un tajās mirdzēja spoža ziemas gaisma, bet es, par spīti visām savām pūlēm, nevarēju to aizsniegt.

Spēji uztrūkusies no miega, es atklāju, ka esmu sapinusies palagos. Beatrisa gulēja man pavisam blakus; acīmredzot mēs bijām tik satrauktas, ka tvērāmies viena pie otras pat miegā. Kad pastāstīju viņai par sapni, viņa paziņoja, ka tas esot pareģojums, proti, mana nākotne esot daudzsološa, bet briesmu pilna. Kaut gan mana draudzene bija skaidri domājošs cilvēks, viņai piemita arī neliels māņticīgums. Viņa pati apgalvoja, ka to esot mantojusi no saviem konversu senčiem. Es atvairīju viņas runas par ļaunām zīmēm; ebreju pēcteči kaut kam tādam ticēja, bet es ne. Mani stiprināja ticība Dievam; tā man rādīs pareizo ceļu.

Nedaudz pavērušas durvis, mēs ieraudzījām, ka sargi nozuduši un dārzs ir pielijis ar vēso maija saules gaismu. Kavrera atnesa mums brokastis – siltu maizi, svaigus augļus un sieru. Istabene elegantas, vecākas dāmas uzraudzībā sagatavoja man vannu. Kundze paskaidroja, ka ir donja Kavrera, Andresa māte. Mēs ar Beatrisu pateicīgas izbaudījām karsto ūdeni ar rozmarīna aromātu, šļakstījāmies un spurdzām kā mazas meitenes.

Tomēr, tiklīdz apģērbāmies un devāmies uz alkazara Karaļu zāli ar apzeltītajiem, izgreznotajiem griestiem, es atkal nokļuvu raižu varā. Man nebija ne jausmas, kas todien gaidāms, un es jutos neizskaidrojami priecīga, kad ieraudzīju Fernando. Mani nomierināja viņa klātbūtne un ašais smaids, ko viņš man veltīja, kad pagāju viņam garām ceļā uz paaugstinājumu. Viņš vienīgais šajā galmā šķita normāls un neiesaistījies nekādos slepenos plānos un intrigās.

Alfonso jau bija klāt un stāvēja uz paaugstinājuma kopā ar karaļa ģimeni. Mans brālis izskatījās noguris un bāls, acīmredzami izjuzdams vakar izdzertā vīna sekas. Ar ziliem un zeltītiem izšuvumiem rotātais dublets un švītīgā cepurīte ar spalvu vēl vairāk izcēla viņa krīta krāsas ādu. Viņam blakus stāvēja arhibīskaps Karriljo un veltīja man tikpat siltu smaidu kā parasti, bet šoreiz es to uztvēru daudz piesardzīgāk. Tagad es zināju, ka viņš, iespējams, tīši liedzis mūsu mātei doties uz galmu kopā ar mums. Aprēķina pilnais miers viņa skatienā mani biedēja, it kā viņš lūkotos man cauri uz nākotni, kas redzama tikai viņam.

Princese gulēja karalienei Žuanai uz rokām, ievīstīta garā, baltā, ar pērlēm rotātā samtā. Es nolaidos reveransā, un Žuana pastiepa bērnu man pretī, lai es noskūpstu mīksto, pienbalto vaidziņu; mazā Huana bija iemigusi, un mana sirds uz brīdi izkusa. Tik nevainīga būtne nekādā ziņā nespētu kļūt par juku cēloni.

– Tu būsi viņas krustmāte, – Žuana paziņoja. Viņas smaids bija tikpat neīsts kā tumši sarkano lūpu krāsa. – Mēs īpaši pasūtījām dāvanu, ko tu viņai pasniegsi šovakar svinību laikā. Tas ir sudraba kristību trauks, kurā iegravēts viņas vārds. Nebūtu skaisti, ja krustmāte ierastos tukšām rokām!

Nomurminājusi pateicības vārdus, es novērsos no karalienes asā skatiena. Ja viņa kaunējās par to, ko it kā izdarījusi, tas nebija manāms; un es sāku apšaubīt zemiskās baumas, kam vēl pirms dažām stundām jau gandrīz noticēju.

Skarbajā dienas gaismā nebija iespējams domāt, ka Portugāles princese, karaļa māsa un manas mātes radiniece spertu šādu izmisuma soli, apdraudot pati savu kroni.

Es nostājos blakus Alfonso. Enrike sēdēja tronī, un izskatījās, ka viņam nav ērti. Viņam galvā bija dārgakmeņiem rotāts kronis, un ap pleciem aplikta mantija. Vaigus un zodu sedza rugāji, zem apsārtušajām acīm ēnojās tumši loki. Viņš neskatījās uz mani, tikai satraukts pētīja sanākušos, kamēr herolds lasīja pavēli piešķirt mazajai Huanai karalisko Astūrijas princeses titulu, kas viņu padarīja par troņmantnieci. Kastīlijas kortesiem jeb parlamentam, ko veidoja visu karaļvalsts ietekmīgo provinču pārstāvji, vajadzēja balsojumā apstiprināt jauno pēctecības rindu. Grandi tuvojās paaugstinājumam, metās ceļos un zvērēja atbalstīt princeses tiesības, bet visiem sejas šķita kā pārakmeņojušās, un viņi norunāja vārdus vienmuļā balsī, tāpēc pasākums vairāk līdzinājās bērēm.

– Kur ir Albas, Kavras un Paredesas grāfi? – karaliene caur sakostiem zobiem jautāja Enrikem, kad pēdējais no grandiem bija devis zvērestu. – Kur ir Andalūzijas grandi, Medina–Sidonija un Kadisa? Vai viņi mūs aizvaino? Mēs viņus uzaicinājām jau pirms vairākām nedēļām; visiem jābūt šeit, lai pagodinātu mūsu meitu.

Enrike iespieda zodu sermuļādas apkaklē. Pienāca Alfonso kārta, un Karriljo pastiepa roku. Vienu stindzinošu mirkli man šķita, ka viņš atturēs Alfonso. Bet viņš tikai papliķēja manam brālim pa delmu, it kā viņu iedrošinādams. Alfonso noskaitīja zvērestu un atkāpās, un es biju pēdējā. Es nometos ceļos, ielūkojos Enrikes sāpju pilnajās acīs un sacīju: – Es, Trastamaru Izabella, Kastīlijas infanta, svinīgi apsolu uzskatīt princesi Huanu par likumīgo troņmantnieci, pirmo starp visiem pārējiem.

Vārdi manā mutē garšoja pēc pelniem. Es pati nezināju, vai tiem ticu vai nupat esmu grēkojusi, atzīstot šo apšaubāmas izcelsmes bērnu. Tomēr, atgriezusies savā vietā, es atvieglota uzelpoju. Māte droši vien dusmās trakos, to dzirdot; augstmaņi kurnēs, galminieki arī turpmāk izplatīs savus zemiskos apmelojumus, bet viss bija izdarīts. Mazā Huana kļuva par Enrikes mantinieci, ja vien kortesi neiebildīs. Mēs bijām zvērējuši padevību un nevarējām lauzt solījumu.

Zālē iestājās stindzinošs klusums.

Enrike piecēlās; greznais tērps piešķīra viņam neveiklu majestātiskumu. Es domāju, ka viņš kaut ko teiks, bet karalis spēji pagriezās un strauji pameta paaugstinājumu. No pūļa iznāca viņa iepriekšējā vakara pavadonis, šoreiz ģērbies vienkāršā kamzolī un šosēs. Abi kopā izgāja pa sānu durvīm, un pārējie steidzīgi izklīda.

Tikai Fernando palika stāvam un skatījās uz mani.

Es pievērsos Alfonso. – Nāciet man līdzi, brāli. Mums nekaitētu pirms pusdienām paelpot svaigu gaisu.

Tiklīdz Alfonso sakustējās, Karriljo noteica: – Diemžēl atpūta jāatliek uz vēlāku laiku. Viņa Augstībai jāpilda svarīgi pienākumi. Vai ne, princi?

Mans brālis nopūtās. – Jā, laikam. Ej vien, Izabella. Varbūt varam satikties vēlāk?

– Protams. – Es pamāju. Man nepatika arhibīskapa īpašnieka tonis, bet neatlika nekas cits, kā vien ticēt, ka viņš parūpēsies par manu brāli. Tomēr, skūpstīdama Alfonso uz vaiga, es nočukstēju: – Tikai nevajag neko apsolīt.

Alfonso satrūkās. Es nepiespiesti atkāpos un uzsmaidīju Karriljo, kurš atbildēja uz manu smaidu tikpat starojoši. Pēc tam es nokāpu lejā, kur mani jau gaidīja jaunais Aragonas princis.

– Pastaigāsimies, Izabella! – Fernando sniedza man roku.

Mēs devāmies uz dārzu, un Beatrisa kopā ar Andresu de Kavreru mums neuzkrītoši sekoja.

Gaiss vēl bija dzestrs, tomēr vasara jau šķita jaušama siltajā vēja pūsmā un rožu pumpuros uz ērkšķainiem kātiem. Uz taciņas mums zem kājām mirgoja kvarcs; atstatu cits no cita bija izvietoti krāsainām flīzēm rotāti soliņi, un uz tiem atainoti seno karaļu varoņdarbi. Tie visi cīnījās, lai izrautu Kastīliju no mauru rokām.

Fernando gāja man blakus, sperdams vienmērīgus soļus.

Es negribēju pirmā pārtraukt mūsu draudzīgo klusēšanu;

mani priecēja šī atelpa, iespēja pabūt ārpus sienām un izbaudīt svaigo gaisu. Kad tuvojāmies strūklakai un Beatrisa kopā ar Kavreru aizgriezās, lai mūs netraucētu, es dzirdēju Fernando nokremšļojamies.

– Es atvainojos par savu uzvedību vakar. Negribēju jūs aizvainot.

Pēc šiem vārdiem es brīdi vēroju Fernando. Likās, ka viņš gan ir jauns, tomēr nav radis kādam lūgt piedošanu, it īpaši meitenei. Fernando bija Aragonas Huana vienīgais mantinieks un noteikti lutināts, kaut gan man šķita, ka greznību viņš nav baudījis. Rupja auduma dublets un ādas zābaki bija tīri, bet novalkāti, un uz šosu ceļgala bija ielāps, kaut gan šuves bija nevainojamas un tik tikko pamanāmas. Es prātoju, vai šo ielāpu uzlikusi viņa māte, Kastīlijā dzimusī Aragonas karaliene. Šuvums bija prasmīgas rokas darināts, un tikai karaliskās dzimtas sievietēm vai mūķenēm pietika laika to apgūt.

– Es jau teicu, ka tas nav nepieciešams. Jūsu vārdi mani neaizvainoja.

– Tomēr man nevajadzēja tā izteikties par karalieni, – viņš sacīja.

– Taisnība. – Es sakārtoju tērpu un apsēdos uz akmens soliņa pie strūklakas. Saules stari rotaļājās mirguļojošajā ūdenī; duļķainajās dzīlēs šaudījās sīkas, krāsainas zivtiņas. Es pacēlu galvu, ielūkodamās Fernando acīs. Šajā gaismā tās bija brīnumskaistas, tumši brūnas ar kausēta medus krāsas dzirkstīm, un ieslīpie kaktiņi paspilgtināja acu mirdzumu. Reiz viņš spēs iekarot sirdis ar vienu vienīgu skatienu. Viņš jau bija neatvairāmi pievilcīgs, pat nesasniedzis vīra gadus. Fernando piepeši ierunājās: – Šodien es došos uz Aragonu.

Es vīlusies jutu, ka sažņaudzas sirds. – Tik drīz?

– Diemžēl jā. Es saņēmu vēsti no tēva. Mana māte… Esmu viņai nepieciešams. – Fernando lūpas iedrebējās; ieraudzījusi asaras viņa acīs, es pavirzījās sānis, lai atbrīvotu viņam vietu uz soliņa.

– Lūdzu, apsēdieties, – es aicināju, un viņš paklausīja, bet sēdēja sasprindzis, it kā baidītos ļaut vaļu izjūtām. Es pagaidīju, līdz Fernando savaldījās un atkal ierunājās.

Tagad viņa balss tikai viegli ietrīsējās: – Viņa ir smagi slima. Ārsti nesaprot, kas viņai kaiš. Viņa tikai kļūst arvien vārgāka. Senāk viņa vienmēr cēlās pati pirmā, vienmēr gāja gulēt pēdējā; viņa vadīja mūsu galmu. Un tagad, kad mans tēvs arvien vairāk zaudē acu gaismu, māte palīdz viņam valdīt. Bet tēvs raksta, ka viņa sabrukusi dažas dienas pēc manas aizbraukšanas un lūdz mani atgriezties.

Fernando sejā atspoguļojās mokas; viņš centās apslāpēt savas bēdas. Man gribējās viņu apskaut un mierināt, bet tas nebūtu piedienīgi. Mums nemaz nevajadzētu pavadīt laiku divatā, kaut gan Beatrisa un Andress de Kavrera bija tepat tuvumā, radot mānīgo iespaidu, ka esam droši uzraudzīti.

– Man ir ļoti žēl, – es beigu beigās noteicu. – Zaudēt mīļotu cilvēku noteikti ir grūti.

Sasprindzinājis žokļus, Fernando pamāja un pievērsās man. – Jūs zaudējāt tēvu. Jums labāk nekā daudziem citiem zināms, kādas sāpes tas rada.

– Kad tēvs nomira, man bija tikai trīs gadi. Es viņu gandrīz nemaz nepazinu.

Fernando veltīja man biedējoši ciešu skatienu. – Vai vienmēr esat tik atklāta?

– Man nekad nav bijis iemesla tādai nebūt.

– Tātad jūs neņemsiet vērā manu padomu par nepieciešamību izlikties galmā?

Es brīdi domāju. – Man nepatīk melot.

– Nebiju domājis, ka jums jāmelo. Bet jums nevajadzētu tik tieši runāt par savām jūtām. Ne jau šeit. Tas nav ne droši, ne prātīgi. Šeit draud briesmas, ko jūs neizprotat.

– Vai jūs apgalvojat, ka pazīstat mana brāļa galmu labāk nekā es? – Biju grasījusies viņu nokaunināt, tomēr, tiklīdz vārdi izspruka pār lūpām, es apjautu, cik naivi tie izklausās. Fernando zināja, ka esmu dzīvojusi tālu no galma un viņš, jau sen mums naidīgās un reizēm arī sabiedrotās valsts princis, to izprot tik skaidri, kā es nekad nespētu.

Tomēr viņš necentās pierādīt savu pārākumu un neapvainojās par maniem vārdiem. Viņš tikai pieliecās man tuvāk un klusi noteica: – Neapmierinātība ar troņa mantošanas pēctecību pieņemsies spēkā.

– Kāpēc jūs tā sakāt? Manam brālim ir mantiniece. Tas nevar būt cēlonis neapmierinātībai.

Fernando skatienā pavīdēja gandrīz sāpjpilna neizpratne.

– Jūs zināt, par ko es runāju.

– Jā, – es vēsi atbildēju. – Šķiet, mēs atkal esam ķērušies pie nepiedienīgām baumām.

– Tās nav tikai baumas. Daudziem Kastīlijas augstmaņiem ir nopietni iebildumi pret karali un viņa izvēlēto mantinieku. Viņi neuzticas Beltranam de la Kvevam un karalienei un uzskata, ka troņmantnieka tiesības pieder jūsu brālim Alfonso…

– To visu es jau esmu dzirdējusi, – es viņu pārtraucu.

– Vai vēlaties mani atkal mocīt ar šādām runām?

– Lūdzu, piedodiet! – Fernando satvēra manu roku, un es pārsteigta ievilku elpu. – Tomēr gribu jūs brīdināt, pirms dodos prom, – viņš sacīja, – jo uz spēles likta šo karaļvalstu nākotne.

– Vai jūsu tēvs, karalis Huans, lika nodot man šo vēsti? – es painteresējos.

Fernando sarāvās. – Es nemūžam nepildītu mana tēva ziņneša lomu. Gribu tikai jums palīdzēt, lai jūs varētu aizsargāt savu troni.

– Troni? – es skarbi jautāju. – Par kādu troni jūs runājat? Mana brāļameita ir Astūrijas princese, Kastīlijas troņmantniece. Ja ar viņu, lai Dievs nedod, notiek kaut kas slikts, nākamais pēctecības rindā ir mans brālis Alfonso. Viņš apprecēsies un radīs pats savus bērnus, kas valdīs pēc viņa. Es nemūžam nebūšu karaliene.

– Būsiet! Mans tēvs vienmēr kvēli alcis panākt, lai mēs apprecamies. Jūs būsiet karaliene, Izabella. Aragonas karaliene un mana sieva. – Es sastingusi lūkojos uz viņu. – Tā būtu laba savienība, – viņš piebilda, satverdams manus pirkstus ciešāk. Man nekad vēl nebija pieskāries kāds ar tik siltām plaukstām. – Es apzinos, ka Aragona ir mazāka un nav tik ietekmīga vai bagāta kā jūsu Kastīlija, bet mums ir daudz asinssaišu. Mēs varam ciešāk apvienot savas zemes, atjaunot mieru starp tām. – Fernando brīdi klusēja, lūkodamies uz mani. – Ko jūs domājat? Vai jūs nevēlaties ar mani apprecēties?

Es biju gatava visam, ko viņš varētu teikt, tikai ne šiem vārdiem. Sastapusi viņa kvēlo skatienu, es izstomīju: – Jūs esat tikai zēns, es esmu vēl jauna meitene…

– Nē! – Fernando ierunājās skaļāk. – Es neesmu zēns. Nākamgad man būs trīspadsmit gadu; esmu iecelts bruņinieka godā un slacījis zobenu asinīm, aizstāvot Aragonu. Savā karaļvalstī es jau esmu vīrietis.

Šis lielībnieka paziņojums bija tieši tāds, kādu varētu gaidīt no pārdroša zēna. Tomēr, kad lūkojos uz mūsu savītajām plaukstām, tās izskatījās pēc atsevišķiem vienas zīda šķeteres pavedieniem, manējās likās baltas un smalkas, viņa – stūrainas un iedegušas, bet izmērā abas gandrīz vienādas un jauneklīgi maigas.

Kāpēc šis zēns manī modināja tādas jūtas? Viņš bija skarbs un iedomīgs, pārāk tiešs, kaut gan runāja par izlikšanos. Es viņu gandrīz nemaz nepazinu. Tomēr, sev neko neslēpjot, es biju spiesta atzīt, ka iespēja kļūt par viņa sievu man nemaz nešķiet atbaidoša. Visu mūžu es biju dzirdējusi, ka reiz man nāksies precēties ar Kastīlijai izdevīgu cilvēku. Ne reizi es neiedomājos, ka man būs iespēja pašai izvēlēties laulāto draugu, tomēr reizēm prātoju, kādu vīru man paredzējis liktenis, un loloju tādus pašus sapņus kā jebkura cita meitene. Mūsu pasaulē bija daudz vecu, tuklu karaļu; protams, mani vilināja iespēja apprecēties ar šo jauno, lepno princi.

Tomēr es negrasījos viņam to atklāt. Es nemūžam šādi nepazemotos. Fernando jau todien grasījās atgriezties savā karaļvalstī. Nav zināms, kad es viņu nākamreiz satikšu. Varbūt mēs vispār vairs nesatiksimies?

Es atrāvu roku. – Kastīlijā infantas parasti apprecas piecpadsmit gadu vecumā. Ja vēlaties atbildi, atgriezieties pēc dažiem gadiem, un es jums to sniegšu… tiklīdz lūgsiet manu roku karalim, – es piebildu, apsteigdama Fernando, kurš jau grasījās iebilst. – Nesagandēsim atlikušo laiku, ko varam pavadīt kopā. – Es pasmaidīju, cenzdamās atgaiņāt aizvainotā lepnuma pilno izteiksmi viņa sejā. – Pastaigāsimies! Jūs varētu man pastāstīt par Aragonu. Nekad neesmu tur bijusi, un es labprāt aplūkotu to ar jūsu acīm.

To dzirdot, Fernando atplauka un sāka sīki aprakstīt savu dzimteni. Mēs virzījāmies uz priekšu, un viņš sajūsminātā balsī runāja par tēva valstību, kas pletās no bagātās Veskas ziemeļos līdz debeszilajiem Valensijas ūdeņiem dienvidos. Aragona parādījās manu acu priekšā kā dzīva, un es redzēju milzīgos, robotos kalnus, kas mainīja krāsu no violetas uz zilu, ledaino Pireneju vēju šaustīti. Dziļo aizu leknajās ielejās savvaļā auga dažādi augļu koki, un tuksnesīgajās stepēs ganījās govis un aitas. Es redzēju Saragosu, mūru ieskauto galvaspilsētu Ebro upes krastā, redzēju smalkām mežģīnēm līdzīgo Alhaferijas pili un izslavētās bazilikas alabastra retablu, un tirgotāju pārpilno Barselonu, kur dzīvoja mežonīgie kataloņi, neapmierināti ar Aragonas virsvaldību. Es jutu no krabju gaļas pagatavotā sautējuma garšu, kas novēršot slimošanu, un izslavēto pata negra šķiņķi, ko pasniedza Tervelā. Uzzināju arī, cik drosmīgi aragonieši atvairījuši nepārtrauktos viltīgo franču uzbrukumus un cik gadsimtus ilgusi cīņa par varu tālajās, saules cepinātajās Sicīlijas un Neapoles valstīs.

– Reiz mēs valdījām gandrīz visos Itālijas dienvidos, – Fernando sacīja. – Mums piederēja arī Korsikas un Atēnu hercogistes. Mēs bijām Vidusjūras pavēlnieki.

Es zināju, cik tālu reiz pletusies mana dzimtā Kastīlijas un Leonas valsts, bet Fernando mani aizrāva ar šo atklāsmi par Aragonas īpašumiem tālumā, kur izmanīgi jūrasbraucēji meklēja bagātības svešās zemēs un atgriezās ar garšvielām, dārgakmeņiem un zīdu, kā arī kāroto alaunu, par ko tirgotāji maksāja veselu bagātību, lai varētu nostiprināt krāsu audumā.

– Jūs līdzināties romiešiem, – es izdvesu. – Jums ir impērija!

– Un mēs kritām tieši tāpat kā romieši. – Fernando iesmējās, atklājot spraugu starp abiem priekšzobiem, kas man šķita neizskaidrojami pievilcīga. – Mūsu mantnīca nekad nav spējusi mēroties ar mūsu godkāri, un tik tālu īpašumu uzturēšanai nepieciešama nauda. Daudz naudas. – Fernando apklusa, piepeši atguvis nopietnību. – Kopš Konstantinopole kritusi osmaņu turku rokās, neticīgie mūs apdraud daudz vairāk. Šī iekarojuma dēļ Eiropa ir neaizsargāta. Jau pirms gadsimtiem mauri šādi sāka savu uzvaras gājienu; tas varētu notikt vēlreiz. Turki izmantotu Granadu kā vārtus, gluži tāpat kā mauri reiz izmantoja Gibraltāru.

Es notrīsēju, gara acīm ieraudzījusi viņa zīmēto ainu, kurā neticīgie kā melns vilnis gāžas mums pāri. Vienlaikus mani pārņēma apbrīna par Fernando plašajām zināšanām. Nekad nebiju domājusi par liktenīgo Konstantinopoles krišanu. Reiz tā bija viena no svētākajām kristīgās pasaules pilsētām, bet nonāca osmaņu gūstā divus gadus pēc manas dzimšanas un satricināja mūsu ticību līdz pašiem pamatiem. Mans zināšanu loks aptvēra tikai Kastīlijas diženo cilvēku dzīvi, trubadūru poēmas un romantiskās alegorijas, piemēram, “Krietnas mīlestības grāmatu”. Es nekad neuzlūkoju mūsu pasauli tā, kā to darīja Fernando – tā, ka mēs bijām nevis tās kodols, bet gan daļa no veseluma. Viņā klausoties, es ļāvos jūsmai, it kā stāvētu uz galjonas klāja, kas šķeltu putainos viļņus ceļā uz neizpētītiem krastiem…

Fernando nopūtās. – Un tagad Aragonas ziemeļu robežu apdraud Francijas zirneklis Luijs Vienpadsmitais, tāpēc mēs esam spiesti uzturēt pastāvīgu armiju. Arī kareivjiem jāmaksā, turklāt vairāk, nekā spējat iedomāties. Augstmaņi atsakās sasaukt savus atkarīgos feodāļus, ja nedodam naudu, un vasaļi negrib cīnīties bez pietiekamām pārtikas devām. Mana māte prata visu kārtot labāk nekā jebkurš cits; viņa lieliski zināja, kā taupīt galma līdzekļus, lai mēs varētu… – Fernando apklusa un novērsās. – Nespēju noticēt, ka nupat par viņu runāju tā, it kā viņa jau būtu aizgājusi.

– Tas noteikti nebija tīšām, – es mierināju puisi.

Viņš uzlūkoja mani. – Ir pārāk viegli aizmirst savas sāpes, kad man blakus esat jūs.

Kādu brīdi es klusēju. Mēs bijām sasnieguši velvētās krustejas; paši to nemaz nepamanījuši, mēs divas reizes bijām apmetuši loku ap dārzu. Kad tajā iegājām, man dārzs šķita milzīgs, gluži kā labirints. Tagad, kad man prātā virpuļoja Fernando vārdi, dārzs likās visnotaļ mazs, pilns ar cilvēku veidotiem, pārāk nevainojamiem krūmiem, nedabiski apgraizītiem kokiem un vienādām taciņām, kas visas veda uz nekurieni.

– Vai tā nav jūsu draudzene? – Fernando iejautājās, un es pievērsu skatienu krustejām. Beatrisa sēdēja uz akmens soliņa blakus Kavreram. Viņš sparīgi žestikulēja, un es nekad vēl nebiju redzējusi viņu runājam tik aizrautīgi. Beatrisa aizgrābta lūkojās uz viņu un neteica ne vārda.

Fernando iesmējās. – Varbūt dons Kavrera viņai ir par vecu, tomēr neizskatās, ka viņai būtu iebildumi.

Es nekavējoties paudu savu sašutumu, uztvērusi mājienu. – Ko tas nozīmē? Dons Andress de Kavrera pret mums izturējies ļoti labi. Nedomāju, ka viņš plāno… – Tomēr es pati apklusu, palūkojos uz abiem ciešāk un atskārtu, kā Beatrisa ir izslējusies, cik koķeti pieliekusi galvu un plati iepletusi acis, it kā nekad nebūtu sastapusi tik interesantu vīrieti. Kaut gan es stāvēju tikai dažu soļu attālumā, viņa mani pat nepamanīja.

To apjautusi, es apslāpēju smieklus. Viņa tiešām izskatījās kā apmāta…

– Es jums iemācīšu dejot, – Fernando klusi izdvesa man pie auss.

Mana jautrība pagaisa. – Dejot? Mēs jau vakar dejojām.

Pateicos, bet es pati to diezgan labi protu.

– Jā, turklāt jūs kustaties lieliski, bet vēl nemākat Aragonas dejas. Vienu jums vajadzētu iemācīties, lai jums būtu kāda piemiņa no manis. – Fernando satvēra manu roku, pirms paguvu iebilst, un veda mani uz flīzēto laukumu pie strūklakas.

Es centos atbrīvoties. – Nē! – Manā balsī ieskanējās bailes, un es jutu, ka trūkst elpas. – Kāds… var mūs ieraudzīt.

– Kurš gan? – Viņš iesmējās un pameta skatienu pār plecu krusteju virzienā. – Viņi mūs nepamanītu pat tad, ja mēs izšautu ar lielgabalu. Es tikai vēlos padejot.

– Nē, tiešām, es nedrīkstu. Ne jau šeit, dārzā. Tas… tas nav piedienīgi.

Cieši vērodams mani, Fernando sastinga. – Vai jūs vienmēr esat tik apdomīga, ja runa ir par jums? – viņš jautāja. Kaut gan vārdus varēja uztvert kā aizvainojumu, viņa balss tonis man ļāva noprast, ka tā tas nav domāts. Fernando patiesi māca ziņkāre.

– Protams, – es atbildēju un kā aizstāvēdamās atmetu galvu. – Es esmu Kastīlijas infanta. To es nedrīkstu aizmirst.

Fernando sarauca uzaci. – Vienmēr? Vai pat infantai nav ļauts reizēm papriecāties?

– Nedomāju, ka dejas dārzā ir uzskatāmas par… – es iesāku, bet Fernando izlikās to nedzirdam. Klusi dungodams melodiju, viņš nostājās laukumā.

Fernando bija zaudējis prātu. Viņš patiesi grasījās dejot.

– Zemnieki, – viņš sacīja, atglauzdams matus no pieres, – laižas šajā dejā pēc ražas novākšanas, svinot dabas dāsnumu.

Turklāt viņš gribēja man rādīt pagānisku zemnieku deju! Man vajadzētu doties prom. Šādas izklaides bija nepiedienīgas. Viņš uzvedās nepiedienīgi. Tomēr es nespēju pakustēties. Es stāvēju sastingusi un vēroju viņa drukno, pārliecības pilno augumu. Fernando atlieca plecus, izpleta rokas un, skaļi iegavilējies, palēcās gaisā, straujām un ārkārtīgi asām kustībām vairākas reizes sakrustodams kājas.

– Šie soļi attēlo kviešu siešanu kūlīšos, – viņš man uzsauca un pagriezās, turpinādams pārsteidzošos palēcienus un spērienus. – Nāciet tuvāk! Es jums parādīšu, kas jādara.

Fernando aicinādams sniedza man roku. Pat tuvodamās viņam, es pati nespēju noticēt tam, ko daru. Pie pils logiem varētu stāvēt galminieki un sašutuši mūs vērot; ikviens, kas ienāktu caur krustejām, mūs ieraudzītu. Es biju pārliecināta, ka Beatrisa jau mani pamanījusi un satriekta nolūkojas, kā es satveru Fernando plaukstu un jūtu viņa karstos pirkstus apkļaujam manējos.

Viņš bija nosvīdis un plati smaidīja. – Jūs paklupsiet uz tērpa malas, – viņš noteica un palūkojās uz to, saraucis uzaci.

Es sastingu.

Fernando pieliecās man tuvāk un pačukstēja: – Esiet drosmīga, Izabella.

Man izkalta rīkle. Es strauji, izveicīgi pieliecos, satvēru tērpa kuplo malu, sasēju to mezglā pie apakšstilba un tad pievērsu skatienu Fernando.

– Šī jums nav pirmā reize, – viņš noteica un nepārprotami bezkaunīgi aplūkoja manas potītes ziloņkaula krāsas zeķēs. Man nepatika pašai savas kaulainās potītes; to dēļ manas pēdas izskatījās pārāk lielas.

– Par spīti jūsu uzskatiem par izlutinātām princesēm, – es sacīju pietiekami spīvā balsī, lai viņš atkal ielūkotos man acīs, – es uzaugu lauku pilī, kur mājo lopi. Dubļi un netīrumi mūs apdraudēja katru dienu. Un man nav tik daudz tērpu, lai es atļautos tos sabojāt.

Fernando paklanījās un nostājās man blakus, ar roku aptverdams manu vidukli. – Soļus izpildīt ir vienkāršāk, nekā šķiet, – viņš noteica, pieliecies man tik tuvu, ka es saodu viņa ādas sāļo aromātu. – Atkārtojiet manas kustības.

Sākumā es gandrīz nokritu, jo Fernando palēcās pārāk ātri un negaidīti, tūlīt pēc tam sakrustodams kājas. Otrajā reizē man izdevās to neveikli atkārtot, un Fernando aplaudēja, mani iedrošinādams. Atkal dungodams meldiņu bez vārdiem, kas man atgādināja kazu ganu stabulēšanu uz vēju šaustītas klints, viņš satvēra mani aiz rokas, pagrieza ar seju pret sevi un paziņoja: – Skaitot līdz trīs, mēs lēksim kopā, izspersim kāju uz priekšu, pagriezīsimies un visu izdarīsim vēlreiz.

– Neiespējami, – es noteicu, sasprindzinādama muskuļus, un aizvēru acis, lai būtu vieglāk uztvert melodiju. Izdzirdusi augstāko noti un sajutusi, kā viņa tvēriens kļūst ciešāks, es aizturēju elpu un lēcu, virzīdama kājas uz priekšu un atpakaļ. Kad mēs atkal nonācām uz zemes, es pagriezos līdz ar Fernando tik strauji, ka gandrīz pazaudēju galvassegu. Un nākamajā mirklī es zaudēju jebkādu izjūtu par to, kas ir vai nav piedienīgi. Ausīs šalca asinis, un pār manām lūpām izspurdza smiekli kā sen ieslodzīts putns, beidzot palaists brīvē, un mēs atkārtojām palēcienu.

Pēc tam mēs ilgi stāvējām un skaļi elpojām, sadevušies rokās, un strūklakas ūdens burzguļoja, it kā aplaudējot. Džinkstoņa man ausīs pagaisa, un es ielūkojos Fernando acīs. Sauli aizsedza mākonis, veidojot piepešu ēnas un gaismas miju, un es ieraudzīju, kāds Fernando būs pēc daudziem gadiem, kļuvis par pieaugušu vīrieti. Viņa vaigi būs kalsnāki, piere platāka, bet acis būs tikpat mundras un izturēšanās tikpat dzīvespriecīga. Es nojautu, ka viņa smaids nekad nemainīsies.

– Jūs sarkstat. – Atrāvis roku, viņš to pacēla un noglāstīja man vaigu. – Jums ir tik gaiša āda, balta kā mēness…

Es nekustējos un ļāvu, lai viņš ar pirkstu galiem skar manu ādu. Siltums, kas ieplūda manās dzīslās, bija tik tīkams, ka es jutu itin visu iekņudamies.

No katedrāles atskanēja spalga zvanīšana, ziņojot par dienvidus sākumu un glābjot mani no nepieciešamības atbildēt. Aiz muguras klaudzēja soļi. Fernando atkāpās, un es pagriezusies ieraudzīju Beatrisu, kas steidzās pie manis. Piesarkušo vaigu dēļ viņa izskatījās tikpat apjukusi kā es. Kavrera samulsis stāvēja pie soliņa. Vai viņi tiešām mūs neredzēja, tā aizrāvušies viens ar otru, ka tikai zvanu dēļ atcerējās pieklājību?

– Lūdzu, jaunkundze, piedodiet man! – Beatrisa neveikli nolaidās reveransā. – Laiks aizskrēja vēja spārniem. Vai esat beigusi pastaigu? Vai jūs mani ilgi gaidījāt? – Viņa steidzīgi bēra jautājumus, bet es saklausīju uzjautrinājumu viņas balsī un secināju, ka mana draudzene gan bija pievērsusi uzmanību kaut kam citam, tomēr redzēja arī mūsu deju.

– Nē, – es attraucu un cerēju, ka mana sajūsma nav tikpat skaidri saskatāma kā viņas prieks. – Ilgi ne… – Dejas radītais reibums izzuda gluži kā smaržīgi dūmi vai skaists sapnis. Man gribējās to satvert un nelaist prom, iekalt perlamutrā kā dārgu pērli. Vienu mirkli man šķita, ka nav nekādu pienākumu, nekādu raižu, baiļu vai šaubu.

Vienu vienīgu mirkli, kas strauji gaisa, es jutos brīva.

– Mums jāiet prom, – es klusi pavēstīju Fernando. – Tūlīt sāksies seksta, un pēc tam mums jāpārģērbjas pirms mielasta. Vai mēs vakarā tiksimies zālē?

– Diemžēl nē, – viņš atbildēja. – Mani kalpotāji noteikti nevar saprast, kur esmu pazudis; mums vajadzēja doties ceļā jau ilgi pirms sekstas. Lai tiktu līdz Aragonai, mums nāksies jāt vismaz divas dienas.

– Saprotu. – Es piespiesti pasmaidīju, kaut gan jutos vīlusies. – Pateicos. Es lieliski pavadīju laiku, Fernando. Ceru, ka mēs vēl tiksimies.

– Es arī, mana infanta, – Fernando atbildēja, un es pamanīju, ka viņš uzsver vārdu “mana”. Viņš noliecās noskūpstīt manu roku. Beatrisa iebikstīja man sānā, un es saniknota uzmetu viņai skatienu. – De Bovadiljas jaunkundze, priecājos jūs satikt, – Fernando sacīja manai draudzenei.

Viņa smaidīdama paklanījās. – Jūtos pagodināta, Jūsu Augstība!

Fernando ielūkojās man acīs. – Es jums rakstīšu.

Pirms paguvu atbildēt, viņš jau aizsoļoja uz savu istabu pusi, it kā būtu gājis pa šīm svešajām, līkumainajām takām jau neskaitāmas reizes.

Es vēroju, kā Fernando nozūd pilī, un apvaldīju vēlmi iesaukties, atzīties, ka viņam ir taisnība. Man tiešām deja ļoti patika.

– Viņš jums ļoti patīk, – Beatrisa noteica.

Tēlotā bezrūpībā es pamāju ar galvu. – Zēns prot izklaidēt.

– Ilgi viņš vairs nebūs zēns. Un viņam jau tagad netrūkst drosmes.

– Taisnība. Un tu savukārt labi pavadīji laiku ar donu Kavreru.

Es apmierināta nolūkojos, kā Beatrisa koši pietvīkst, bet viņa atmeta galvu un nevērīgi paziņoja: – Kavrera? Eh! Viņš man neko nenozīmē.

Pēc lūgšanām mēs atgriezāmies savās istabās un steigšus pārģērbāmies galma tērpos. Kad iegājām alkazarā, es ieminējos Beatrisai, ka mums tiešām būs nepieciešams vairāk apģērbu, jo nāksies apmeklēt daudz pasākumu. Bet doma, ka vajadzētu lūgt palīdzību Mensijai de Mendosai vai karalienei, it īpaši pēc mana pārsteidzīgā atteikuma, nebija patīkama.

– Varbūt varam palūgt Andresam… tas ir, donam Kavreram… viņa mātes palīdzību, – Beatrisa ierosināja. – Viņa pret mums izturējās labvēlīgi. Domāju, ka viņa neiebildīs.

Es pamāju. – Iespējams, turklāt viņa varētu mums palīdzēt arī pašūt tērpus. Es to varu izdarīt, ja vien man paskaidros, kā tas jādara. Toties tava prasme rīkoties ar adatu ir tikpat nožēlojama kā tavi reveransi.

Beatrisa sarauca pieri. – Nevienu neinteresē, kas man mugurā.

– Šķiet, ka donam Andresam tas nav vienalga, – es atbildēju.

Mana draudzene sašutusi iespieda plaukstas gurnos. – Vai jūs visu dienu mani ķircināsiet? Ja tā, lūdzu man par to paziņot, lai varu izlikties jūs nedzirdam.

– Tu esi karstasinīga, Beatrisa! – Es noskūpstīju viņu uz vaiga. – Lūdzu piedošanu. Apsolu vairs par to neieminēties.

– Lieliski. Jo nav jau nekā, par ko ieminēties. Man tikai labpatika ar viņu aprunāties. – Beatrisa piemiedza aci, un mēs abas apslāpējām spurdzienus, ieejot zālē, kur mums zem kājām čaukstēja pa grīdu izkaisītais rozmarīns.

Es virzījos uz paaugstinājuma pusi, kur blakus Enrikem un karalienei jau sēdēja Alfonso. Kad es aizelsusies apsēdos, Žuana veltīja man ļaunuma pilnu skatienu, un es nospriedu, ka turpmāk vajadzēs ierasties laikus. Līdz šim es vienmēr nokavēju.

Karalienei mugurā bija purpurkrāsas samta tērps, kas īpaši izcēla viņas nevainojamās krūtis. Kaklu rotāja mirdzoša briljantu un pērļu rota, kas uztvēra gaismu un pārvērta to par ugunīgu spozmi. Pamanījusi, ka es to pētu (nekad vēl nebiju redzējusi tik brīnišķīgus dārgakmeņus), Žuana pieskārās rotai un pajautāja: – Vai jums patīk?

– Ļoti skaista. – Es nepiebildu, ka rota izskatās arī neticami dārga.

– Tā ir Enrikes dāvana par godu mūsu meitas dzimšanai. – Viņa iecietīgi uzsmaidīja karalim un atkal pievērsās man. Pieklājīgais pārmetums viņas balsī tik tikko slēpa nicinājumu. – Vai šis pats tērps jums nebija mugurā arī vakar? Izabella, bērns, ļaujiet man parūpēties par jūsu garderobi! Jums vienmēr jāparādās savam stāvoklim atbilstošos tērpos. Te nav Arevalo. Galmā izskats ir ļoti svarīgs.

Tobrīd es jutos kā aplieta ar aukstu ūdeni. Kā Žuana varēja nojaust, ka es nupat domāju tieši par to pašu? Es piepeši atcerējos, kā uz mani skatījās Fernando, kad dejojām dārzā, un apbrīnu viņa acīs. Viņam nerūpēja, kā esmu ģērbusies. Enrike man bikli uzsmaidīja. – Jā, Izabella, pieņemiet Žuanas palīdzību. Viņa zina visu par jaunākajiem apģērbiem.

– Turklāt, – karaliene turpināja, medainajā balsī ieskanoties ļaunīgumam, – varu jums aizdot arī dažas vecākas dārglietas. Katrai princesei nepieciešamas skaistas rotas, vai ne? Es nodūru skatienu. – Jūsu Augstība ir ļoti labsirdīga. Es justos pagodināta.

– Neapšaubāmi. – Viņa atkal pievērsa uzmanību zālei, un kalpotāji ienesa pirmos ēdienus. Es nospriedu, ka Enrike un karaliene acīmredzot atrisinājuši savas iepriekšējā dienā radušās nesaskaņas, jo Žuana smējās un sačukstējās ar vīru, it kā nebūtu noticis nekas slikts. Pamanīju arī, ka viņas izskatīgais pavadonis Beltrans de la Kveva pusdieno kopā ar karalienes dāmām un nepiedienīgi daudz uzmanības velta Mensijai de Mendosai. Dienasgaismā šis vīrietis izskatījās vēl labāk. Sulīgi zilajam dubletam bija itāliešu ieviestie, ar sīkiem briljantiņiem apdarinātie šķēlumi, kuros bija redzamas krekla piedurknes. Bet karaliene tēloja, ka viņu nemaz neredz, un manas domas pievērsās Alfonso, kurš bija neparasti kluss.

Beigu beigās es pajautāju brālim, kā viņš pavadījis dienu. – Normāli. – Viņš ar nazi pabikstīja brieža gaļas cepeša gabalu.

– Neizklausās, ka viss būtu normāli. – Es nopētīju Alfonso. – Kas noticis? Vai jums pārāk daudz jāmācās? Ja vēlaties, es palūgšu, lai arhibīskaps Karriljo jums palīdz…

– Tu neko nesaproti, Izabella! – Alfonso saniknots paziņoja. – Tu esi tikai muļķa meitene.

Enrike palūkojās uz mums. Es centos pasmaidīt, kaut gan brāļa negaidītais uzbrukums mani sāpināja. Viņš vienmēr bija bezrūpīgs zēns un reti ļāvās nelāgai omai. Tagad viņš šķita svešāds, un es sapratu, ka mēģinu apvaldīt biedējošu asaru lēkmi. Nupat nosaukta par muļķa meiteni, es nepavisam negribēju sākt raudāt un pierādīt, ka tāda tiešām esmu.

– Alfonso, – karalis pārmetoši noteica, atklādams, ka ir dzirdējis mūsu vārdu apmaiņu. – Izabella noteikti raizējas par jums un…

Zāles durvis skaļi atsprāga vaļā, un ienāca Viljenas marķīzs kopā ar savu milzīgo brāli Hironu un sešiem sargiem. Viņi tuvojās mums, un Hirons izvilka no maksts zobenu;

švīksts piepešajā klusumā atgādināja čūskas šņācienu.

Alfonso sastinga un zem galda satvēra manu ceļgalu. Arī Enrike nekustējās, tronī sēdēdams. Kad grandi nostājās pie paaugstinājuma, karaliene izbijusies iekliedzās, un Beltrans de la Kveva pielēca kājās.

Viljens pasmaidīja. Hirons spēji pagriezās pret karalienes favorītu un tikai par mata tiesu tam netrāpīja, spēcīgi novēzējot zobenu.

– Kuces dēls! – Hirons ierēcās. – Sper tuvāk kaut soli, un es tevi uzduršu uz sava ieroča un izbarošu suņiem!

Kveva nebija apbruņots; likums liedza galminiekiem nēsāt ieroci karaļa klātbūtnē. Viņš stāvēja, strauji elpodams, un pārāk vēlu aptvēra savu kļūdu. Hirons draudīgi paliecās uz priekšu. Mensija un pārējās dāmas steidzās pamest bīstamo vietu, un Hirons spēcīgi trieca dūri Kvevam sejā. Karalienes favorīts nokrita uz galda; piederumi, kausi un šķīvji nokrita zemē un saplīsa.

Karaliene ieraudājās. Tumsnējie sargi pameta savu vietu pie sienas un, satvēruši sirpjus, sastājās rindā pie paaugstinājuma. Enrike ieķērās troņa roku balstos.

– Kas… kas te notiek, marķīz? – viņš drebošā balsī iejautājās.

Viljens norādīja uz Kvevu. Izskatīgais vīrietis bija notraipījies ar vīnu un ēdienu, un viņa sejā jau veidojās milzīgs zilums. Mensija raudādama palīdzēja viņam piecelties. Galminieki bija atkāpušies, un daži jau skrēja uz tālāko durvju pusi, it kā gatavodamies ugunsgrēkam.

– Jūs piešķīrāt šim dižmanīgajam muļķim diženā Santjago ordeņa mestra titulu! – Viljens skanīgi iesaucās. – Es esmu jūsu labā tik daudz darījis, bet godu jūs izrādāt viņam!

– Kā jūs uzdrošināties! – spalgi iesaucās Žuana.

– Jūs esat aizmirsis, ar ko runājat, marķīz, – Enrike attrauca. – Karalis esmu es. Un es pagodinu tos, kurus vēlos pagodināt.

– Nē, jūs pagodināt tos, kas prot izpatikt jūsu palaistuvei no Portugāles, – Viljens atcirta. Viņa dzeltenīgi zaļajās acīs mirdzēja salts naids, un viņš lūkojās pretī Enrikem. Abus caurstrāvoja sāpju pilna, bet kopīga pagātne, par ko man nekas nebija zināms. Tomēr es nespēju noticēt, ka grands, par spīti aizvainojumam, uzdrošinās tā uzvesties sava valdnieka priekšā. – Viņa nav jūsējā, – Viljens turpināja. – Zīdainis, ko iecēlāt par savu mantinieci, ir svešs. Man šķita, ka jūs to nenojaušat, bet tagad saprotu, ka esmu maldījies. Tikai ragnesis, kurš visu saprot, spēj piešķirt titulu savas sievas mīļākajam.

– Jā, – Hirons piebalsoja, siekalām šķīstot no mutes. Viņš cieši satvēra savu zobenu un pētīja sargus, it kā alkdams mesties virsū bezkaislīgajiem mauriem. – Varat slēpties aiz saviem netīrajiem melnajiem, cik vien vēlaties, bet beigu beigās Dieva taisnība uzvarēs!

Vienu šausmu pilnu mirkli man šķita, ka Enrike tūlīt pavēlēs sargiem nogalināt marķīzu, viņa brāli un visus vīrus, bet karalis tikai sēdēja tronī, nedaudz trīsēdams, un apjukums viņa sejā liecināja par nespēju noticēt šādam pavērsienam.

– Dariet kaut ko! – Žuana nošņāca. – Aizturiet šos neģēļus. Viņi melo, un tā ir valsts nodevība.

– Vai tiešām? – Enrike salti painteresējās, un karaliene satrūkās. Mans pusbrālis palūkojās uz Viljenu. – Jūs drīkstat pamest galmu, ja vairs neesat vienisprātis ar maniem lēmumiem. Tomēr es jūs brīdinu, ka necietīšu nodevību, lai cik taisns, pēc jūsu domām, būtu tās mērķis.

– Es to paturēšu prātā, – Viljens solīja un, izsmējīgi paklanījies, devās prom. Hirons vēlreiz piedraudēja ar zobenu Kvevam, kurš nobālēja kā audekls. Pēc tam arī marķīza brālis izsoļoja ārā no zāles, veltīdams dažus rupjus vārdus pārbiedētajām galminiecēm, kas pulcējās pie durvīm.

Sargi palika savā vietā; Enrike pateica kaut ko viņu dzimtajā valodā, un tie visi vienlaikus atkāpās gluži kā labi apmācīti suņi. Man nebija nekādu šaubu, ka pietiktu ar karaļa pavēli, lai mauri nevilcinoties nogalinātu Viljenu un Hironu.

Žuana strauji devās prom no paaugstinājuma un, dāmu pavadīta, pameta zāli. Kveva palika stāvam, apjucis un vientuļš, un lūdzoši skatījās uz Enriki, bet karalis novērsās. Tikai tad es pamanīju Karriljo, kas iesteidzās zālē pa sānu ieeju. Arhibīskapa koši pietvīkušajā sejā vīdēja raizes, un viņam sekoja vairāki pils sargi.

– Jūsu Majestāte, es nupat saņēmu ziņu, – viņš sacīja.

– Kāds neprāts! Viljens spēris soli par tālu. Vai drīkstu…

– Vediet viņus prom, – Enrike nočukstēja.

Karriljo pamāja. – Nāciet man līdzi, bērni. Ātri!

Mēs ar Alfonso neveikli piecēlāmies. Beatrisa iznira no galminieku pūļa un pievienojās mums. Karriljo izveda mūs ārā no zāles, un es paguvu ieraudzīt, kā Enrike sabrūk savā tronī, ieslēpis seju plaukstās, it kā būtu saņēmis nāvējošu triecienu.

Gaitenī Karriljo pavēlēja Kavreram vest mūs uz apartamentiem. – Parūpējieties, lai viņi šonakt paliek savās istabās, – arhibīskaps noteica, un viņa balsī ieskanējās kaut kas tik drūms, ka es palūkojos uz Alfonso. Mans brālis stāvēja blakus Karriljo un sargiem, pagalam nobijies.

Kavrera mudināja mūs iet tālāk; es dzirdēju, kā nograb sargu bruņas, kad tie sekoja Karriljo un Alfonso uz citu pusi.

– Izabella! – mans brālis piepeši iesaucās, un es apcirtos. Viņš skrēja atpakaļ un metās manās skavās. – Piedod, – viņš izdvesa.

– Es negribēju tā teikt. Tu neesi muļķe. Es tikai… ļoti baidos.

– Kāpēc? Kas noticis, Alfonso? Kāpēc jūs baidāties? – Runādama es palūkojos uz Karriljo, kurš nepacietīgs iespieda rokas gurnos. Baltais talārs krita līdz pat potītēm un pašķīrās, atklājot melnu tuniku, bet tuklo vidukli apjoza ādas josta, platāka par manu roku, un pie tās bija piestiprināts makstī ieslēpts zobens.

Arī viņš bija atnācis uz galmu ar zobenu. Dieva kalps, ģērbies kā cīnītājs. Es gara acīm piepeši ieraudzīju Karriljo kaujas laukā, asinskāres pārņemtu; viņš rēca un vicināja zobenu, cērtot ienaidniekam galvu. Mana sirds iepukstējās straujāk.

– Palieciet šeit, pie mums, – es uzrunāju Alfonso. – Lūdzu, neejiet viņam līdzi.

Mans brālis papurināja galvu. – Nevaru. Es apsolīju pildīt savu pienākumu. Lūdzu, piedod, Izabella. – Viņš mīloši noskūpstīja mani un atgriezās pie Karriljo. Es stāvēju sastingusi, un gaisma no augstajiem logiem plūda man apkārt, veidojot dūmakainus starus, kamēr es vēroju arhibīskapu apliekam ozolkoka bluķim līdzīgo roku manam brālim ap pleciem un aizvedam viņu prom.

Es gribēju skriet viņiem līdzi un izspiest no Alfonso solījumu, ka viņš nedarīs neko tādu, kas varētu apdraudēt viņa dzīvību.

Tomēr es jau sapratu, ka nekādi vārdi vai rīcība nemainītu turpmākos notikumus. Alfonso teica patiesību; es biju tikai muļķa meitene bez varas un ietekmes. Man nebija nekādu iespēju lemt mūsu nākotni.

Tobrīd es apjautu, ka aizritēs ilgs laiks, līdz es atkal sastapšu savu brāli.

Pēc divām dienām, kad mēs ar Beatrisu sēdējām savā sveču izgaismotajā istabā un klausījāmies, kā menažērijā šņāc neapmierinātie leopardi, ieradās Kavrera un pavēstīja jaunumus.

– Arhibīskaps Karriljo ir pametis galmu. Viņš aizveda sev līdzi arī infantu Alfonso un paziņoja, ka jūsu māte uzticējusi viņam sava dēla dzīvību. Karalis pavēlējis abiem atgriezties, bet neviens nezina, kur viņi pazuduši. Karriljo ir daudz īpašumu, un vasaļi viņu atbalsta. Viņš varētu būt jebkur. Es darīšu visu iespējamo Jūsu Augstības labā, bet…

– Arī man pašai par sevi jāparūpējas, – es pabeidzu viņa teikumu, piespiesti smaidīdama. Kopš Karriljo un Alfonso nozušanas šis krietnais cilvēks un Beatrisa bija mani vienīgie draugi galmā.

Kavrera izņēma no kamzoļa salocītu papīra lapu. Beatrisa klusēdama ieģērbās apmetnī. – Mēs atstāsim jūs vienu, lai varat izlasīt vēstuli, – viņa noteica un sekoja Kavreram ārā pa durvīm.

Es ilgi lūkojos uz lapu, tad uzlauzu vaska zīmogu ar Aragonas ģerboni un nesteidzīgi atlocīju stingro papīru.

Vēsts bija īsa.

“Nezaudējiet drosmi, Izabella. Gaidiet mani.”