Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 2

1454

Neviens neticēja, ka man lemts dižens liktenis.

Es ierados pasaulē Kastīlijas pilsētā Madrigalā de las Altastorresā. Biju pirmais bērns mana tēva Huana Otrā laulībā ar otro sievu, Portugāles Izabellu, kuras vārdu deva man – veselīgai, neparasti klusai infantai, par kuras dzimšanu ziņoja zvanu skaņas un tukši apsveikumi, bet fanfaru nebija. Mans tēvs jau bija radījis troņmantnieku pirmajā laulībā, manu pusbrāli Enriki; kad divus gadus pēc manis māte dzemdēja Alfonso, nodrošinot Trastamaru līnijas turpināšanos, visi uzskatīja, ka man paredzēts tikai klosteris un vērpjamais ratiņš, turklāt vēlāk es būšu Kastīlijai noderīgs bandinieks laulību tirgū.

Dievam, kā jau bieži notiek, bija citi plāni.

Es vēl joprojām atceros stundu, kad viss mainījās.

Tobrīd man vēl nebija pat četri gadi. Tēvu nedēļām ilgi mocīja baismīgs drudzis, un viņš gulēja aiz slēgtajām apartamentu durvīm Valjadolidas cietoksnī. Es īsti nepazinu šo četrdesmit deviņus gadus veco karali, ko pavalstnieki bija iedēvējuši par El Inъtil jeb Nederīgo, tādējādi norādot uz viņa valdīšanas veidu. Vēl šobaltdien es atceros tikai kalsnu gara auguma vīru ar skumjām acīm un nedrošu smaidu. Reiz viņš pasauca mani uz savām istabām un pasniedza dārgakmeņiem rotātu ķemmi, kas emaljēta pēc mauru paražām. Kamēr es uzturējos tēva tuvumā, aiz viņa troņa visu laiku stāvēja tumsnējs īsa auguma dižciltis un, greizsirdīgi uzlicis strupos pirkstus valdniekam uz muguras, uzmanīgi vēroja mani.

Vairākus mēnešus pēc šīs tikšanās es nejauši dzirdēju kādu no savas mātes dāmām pačukstam, ka sīciņajam augstmanim nocirsta galva un mans tēvs viņa nāves dēļ ieslīdzis neremdināmās sērās.

– Viņu nogalināja tā portugāļu vilcene, – sievietes runāja. – Nogalināja konetablu Lunu, jo viņš bija karaļa mīlulis. – Pēc tam viena no viņām nošņāca: – Kuš! Bērns klausās! – Visas vienlaikus sastinga gluži kā gobelēnā ieausti stāvi, tiklīdz ieraudzīja mani sēžam nišā viņām blakus un aizrautīgi vērojam notiekošo.

Aizritēja vien dažas dienas pēc tam, kad noklausījos dāmu sarunu, un no rīta mani steigšus pamodināja, ievīstīja apmetnī un izveda pa cietokšņa gaiteņiem līdz karaliskajām istabām. Mani iestūma smacīgā kambarī, kur kvēloja mazas krāsniņas, vijās vīraka dūmu virpuļi un ceļos nometušies mūki klusi dziedāja psalmus. Virs galvas apzeltītās ķēdēs karājās vara lampas, un eļļainā gaisma apspīdēja sadrūmušos augstmaņus, kas visi ģērbušies tumšās, bet greznās drēbēs.

Man pretī bija liela gulta un tās aizkari atvilkti.

Es apstājos uz sliekšņa, nevilšus meklējot sīciņo augstmani, kaut gan zināju, ka viņš miris. Pēc brīža es saskatīju tēva iemīļoto piekūnu, kas tupēja nišā, pieķēdēts pie sudraba mieta. Milzīgās acu zīlītes pievērsās man, dūmakainas un liesmu apspīdētas.

Nojautusi kaut ko baismīgu, ko nevēlējos redzēt, es sastingu.

– Ejiet, bērns, – mudināja mana auklīte donja Klara. – Viņa Majestāte, jūsu tēvs, vēlas ar jums runāt.

Es atteicos kustēties un pagriezusies ieķēros auklītes svārkos, ieslēpjot seju pieputējušajās ielocēs. Man aiz muguras tuvojās smagnēji soļi; kāds dobjā balsī iejautājās: – Vai šī ir mūsu mazā infanta Izabella? Nāciet šurp, gribu jūs redzēt, bērns.

Kaut kas viņa balsī mani vilināja, un es pacēlu skatienu.

Pār mani slējās milzīgs vīrs tumšā granda tērpā. Viņa krūtis bija platas kā muca, patuklo seju rotāja smaila bārdiņa, gaiši brūnās acis šķita caururbjošas. Vīrietis nebija glīts un līdzinājās izlutinātam pils kaķim, bet mani ieinteresēja viņa rožainās lūpas – likās, ka viņš smaida vienīgi man, ka visa viņa uzmanība ir veltīta man, it kā viņš gribētu redzēt mani vienīgo.

Vīrietis sniedza man pārsteidzoši smalku plaukstu. – Es esmu Toledo arhibīskaps Karriljo, – viņš paziņoja. – Nāciet man līdzi, Jūsu Augstība. Nav nekā tāda, no kā baidīties.

Es bikli satvēru viņa roku; pirksti bija spēcīgi un silti. Tiklīdz tie apkļāvās ap manu plaukstu, es jutos drošībā, un viņš veda mani garām mūkiem un galminiekiem tumšās drānās. Nepazīstamo cilvēku acīs likās gailam tikpat bezkaislīga interese kā nišā pieķēdētā piekūna redzokļos.

Arhibīskaps uzcēla mani uz soliņa pie gultas, lai es varētu nostāties blakus tēvam. Karalim elpojot, no viņa plaušām plūda skaļa čerkstoņa; āda bija kā pārstiepta pār kauliem un jau kļuvusi savādi bāla. Viņa acis bija aizvērtas, kalsnie pirksti sakrustoti uz krūtīm, it kā viņš būtu marmora tēls kādā no greznajiem kapiem, ar kuriem pilnas bija mūsu katedrāles.

Es laikam apjukumā ievaidējos, jo Karriljo pieliecās man pie auss un čukstēja: – Noskūpstiet viņu, Izabella. Dāvājiet tēvam svētību, lai viņš varētu pamest šo bēdu leju, miera apdvests.

Man nepavisam to negribējās, tomēr es aizturēju elpu un strauji piespiedu lūpas tēvam pie vaiga. Sajutusi drudža vēsumu uz viņa ādas, es atrāvos, un mans skatiens pievērsās otrai gultas pusei.

Pie tās rēgojās kāds stāvs. Vienu baismīgu mirkli man šķita, ka redzu mirušā konetabla spoku, jo dāmas apgalvoja, ka viņš vēl joprojām mīt pilī un alkst atriebties. Bet lampas mestā gaisma nejauši apspīdēja viņa seju, un es pazinu princi Enriki, savu vecāko pusbrāli. Šī atklāsme man lika satrūkties; parasti viņš uzturējās tālu no galma, jo deva priekšroku savai iecienītajai pilij Segovijā; klīda runas, ka tur viņam ir sargi no neticīgo vidus un svešādi dzīvnieki, ko viņš baro pats savām rokām. Tomēr tagad viņš bija šeit, pie mūsu tēva nāves gultas, ietinies melnā apmetnī. Tumši sarkanais turbāns uz galvas slēpa izspūrušos, gaišos matus un izcēla gan dīvaino, pieplacināto degunu, gan mazās, tuvu novietotās acis, kuru dēļ viņš izskatījās pēc nekopta lauvas.

Redzot noslēpumaino smaidu, ko viņš man veltīja, es jutu aukstus drebuļus pārskrienam pār muguru.

Arhibīskaps mani pacēla rokās un izgāja no istabas, it kā te vairs nebūtu nekā tāda, kas mums būtu svarīgs. Lūkodamās pār viņa drukno plecu, es redzēju galminiekus un grandus sapulcējamies ap gultu; dzirdēju mūkus skandinām dziesmu skaļāk un redzēju, kā Enrike uzmanīgi, gandrīz aizrautīgi noliecas pār mirstošo karali.

Tajā mirklī mūsu tēvs Huans Otrais izpūta pēdējo dvašu.

Mēs neatgriezāmies manās istabās. Arhibīskaps cieši spieda mani pie savām platajām krūtīm, un es apjukusi vēroju, kā viņš skarbi pamāj manai auklītei, kas gaidīja aiz apartamentu durvīm, un noved mūs lejā pa vītņkāpnēm uz galvenā torņa pirmo stāvu. Naksnīgajās debesīs spīdēja nespodrs mēness, kas nemaz nespēja kliedēt mākoņu un miglas plīvuru.

Kad mēs iznācām no sargājošās pils mestās ēnas, arhibīskaps palūkojās uz sānu vārtiem – tumšāku taisnstūri, kas izveidots tālākajā sienā.

– Kur viņi ir? – Karriljo saspringts jautāja.

– Es… es nezinu, – donja Klara drebošā balsī sacīja. – Nosūtīju ziņu, kā man vēlējāt, un aicināju Viņas Augstību uz tikšanos šeit. Ceru, kas nekas nav noticis…

Arhibīskaps pacēla roku. – Laikam viņus redzu. – Viņš spēra soli uz priekšu, un es jutu viņu sastingstam, kad sadzirdējām straujus mīkstu kurpīšu švīkstus pa bruģakmeņiem. Viņš spēji izelpoja, redzot stāvus, kas mums tuvojās. Pašā priekšgalā gāja māte. Viņa bija nobālusi, apmetņa kapuce sagumzīta sedza trauslos plecus, sviedros izmirkušie kastaņbrūnie mati spraucās ārā no galvassegas. Viņai sekoja portugālietes, plati iepletušas acis, un dons Gonsalo Čakons, mana gadu vecā brāļa audzinātājs, kurš spēcīgajās rokās nesa savu aizbilstamo. Es nesapratu, kāpēc mēs visi pulcējamies ārpus pils, pašā nakts vidū. Mans brālis bija ļoti mazs, un te valdīja aukstums.

– Vai viņš… – māte aizelsusies jautāja.

Karriljo pamāja. Pār mātes lūpām izlauzās šņuksts, viņa pievērsa neparasto, atstatus novietoto zili zaļo acu skatienu man arhibīskapa skavās un pastiepa rokas. – Izabella, hija mнa.

Vīrietis nolaida mani zemē. Es piepeši negribēju viņu pamest, tomēr devos uz priekšu. Apmetnis bija pārāk liels un ietina mani bezveidīgā kūniņā. Es paklanījos, kā man bija mācīts darīt vienmēr, kad tiekos ar savu skaisto māti, un kā allaž biju rīkojusies tajās nedaudzajās reizēs, kad mani pieveda viņai klāt galmā. Viņa noņēma manu kapuci, un mūsu skatieni sastapās. Visi teica, ka es esmu mantojusi mātes acis, tikai manējās bija nedaudz tumšākas.

– Bērns, – viņa nočukstēja, un es viņas balsī saklausīju izmisuma trīsas. – Mana mīļotā meita, mums vairs nav nekā, tikai mēs abas viena otrai.

– Jūsu Augstībai jādomā par svarīgāko, – Karriljo atgādināja. – Jūsu bērni jānogādā drošībā. Kopš karaļa nāves viņi…

– Es zinu, kas ir mani bērni, – māte pārtrauca arhibīskapu. – Bet vēlos noskaidrot, cik daudz laika mums vēl ir, Karriljo. Kad mums nāksies pamest visu pazīstamo un doties uz kādu aizmirstu patvērumu nekurienes vidū?

– Labākajā gadījumā pēc dažām stundām, – arhibīskaps skarbi atbildēja. – Zvani vēl neskan, jo nepieciešams laiks, lai sagatavotu šādu paziņojumu. – Viņš brīdi klusēja. – Bet tie zvanīs drīz, ne vēlāk kā no rīta. Uzticieties man! Es apsolu, ka parūpēšos, lai jums un bērniem nekas slikts nenotiek.

Māte pievērsa skatienu viņam un piespieda plaukstu pie mutes, it kā apslāpējot smieklus. – Kā jūs to panāksiet? Enrike no Trastamaru dinastijas tūlīt kļūs par karali. Ja manas acis šo daudzo gadu laikā nav mani vīlušas, viņš saviem favorītiem pakļausies tikpat viegli kā Huans. Kādu drošību jūs varat mums sniegt, ja neņemam vērā sargus un patvērumu klosterī? Jā, kāpēc gan ne? Klosteris noteikti ir lieliski piemērota vieta nīstajai svešzemju atraitnei un viņas atvasēm.

– Bērnus nav iespējams audzināt klosterī, – Karriljo noteica. – Un tik agrīnā jaunībā viņus nedrīkst šķirt no mātes. Jūsu dēls Alfonso ir Enrikes likumīgais mantinieks līdz dienai, kad jaunā karaļa sieva laidīs pasaulē bērnu. Varu apliecināt, ka padome nepieļaus, lai kāds apstrīd valdnieka Huana bērnu tiesības. Viņi jau piekrituši ļaut, lai audzināt princi un viņa māsu Arevalo pilī Avilā, kas jums tiks piešķirta kā daļa no atraitnes mantojuma.

Brīdi valdīja klusums. Es vēroju, kā mātes acis kļūst stiklainas un viņa, it kā būtu sadzirdējusi nepareizi, atkārto: – Arevalo.

– Viņa Majestāte testamentā novēlējis bagātīgus līdzekļus abiem bērniem, un katram no tiem trīspadsmit gadu vecumā tiks piešķirta pilsēta, – Karriljo turpināja. – Apsolu, ka jums nekā netrūks.

Māte samiedza acis. – Huans mūsu bērnus gandrīz nemaz nepazina. Viņam tie vienmēr bijuši vienaldzīgi. Neviens viņam nebija svarīgs, tikai tas briesmīgais konetabls Luna. Bet tagad jūs apgalvojat, ka mans vīrs parūpējies par bērniem. Kā jūs to zināt?

– Vai aizmirsāt, ka es biju karaļa biktstēvs? Viņš uzklausīja manu padomu, jo baidījās no mūžīgajām elles liesmām. – Karriljo balss piepeši ieskanējās tik kaismīgi, ka es pievērsu skatienu viņam. – Tomēr es nevarēšu jūs aizsargāt, ja man neuzticēsieties. Kastīlijā ir pierasts, ka vīru zaudējusi karaliene pamet galmu, bet parasti viņai neizdodas paturēt bērnus, it īpaši gadījumā, kad jaunajam valdniekam nav mantinieka. Tāpēc jums jādodas prom jau šonakt. Ņemiet līdzi tikai bērnus un visu, ko varat aiznest. Pārējās mantas jums nosūtīšu, tiklīdz tas būs iespējams. Kad sasniegsiet Arevalo un tiks izziņots karaļa testaments, neviens neuzdrošināsies jūs aizskart, pat Enrike ne.

– Saprotu. Bet… mēs abi nekad neesam bijuši draugi, Karriljo. Kāpēc jūs riskējat manis dēļ?

– Varētu teikt, ka tas būs pakalpojums, – viņš atbildēja, – apmaiņā pret pakalpojumu.

Šoreiz mātei neizdevās apslāpēt rūgtos smieklus. – Kā gan es varu pakalpot jums, turīgākajam Kastīlijas prelātam? Esmu atraitne un saņemu uzturnaudu no kroņa; man ir divi mazi bērni un kalpotāji, kas jābaro.

– Kad pienāks īstais brīdis, jūs uzzināsiet, ko no jums vēlos. Varu apliecināt, ka tas jums nekaitēs. – To pateicis, Karriljo pagriezās un sāka runāt ar kalpotājiem, kas bija visu noklausījušies un nu skatījās uz mums, plati iepletuši baiļpilnās acis.

Es gausi pacēlu roku, lai satvertu mātes plaukstu. Nekad vēl nebiju uzdrošinājusies viņai pieskarties, nesaņemot atļauju. Man viņa vienmēr šķita daiļa, bet nepieejama būtne mirdzošos tērpos, vienmēr smejoša, vienmēr sajūsmas pilnu apbrīnotāju ielenkta – māte, ko iespējams mīlēt no tālienes. Šobrīd viņa izskatījās kā mērojusi garu ceļu pa akmeņainu zemi, un viņas sejā vīdēja tāds izmisums, ka es vēlējos būt vecāka, lielāka, pietiekami stipra, lai sargātu māti no nežēlīgā likteņa, kas atņēmis viņai manu tēvu.

– Jūs neesat vainojama, māt, – es noteicu. – Tētis devās uz debesīm. Tāpēc mums jābrauc prom. – Kad viņa pamāja, acīs sariešoties asarām, un stingi lūkojās tālumā, es piebildu: – Un mēs dosimies uz Avilu. Tas nav tālu, vai ne, māt?

– Nē, – viņa klusi sacīja. – Nav tālu, meit. Nepavisam…

Bet es jutu, ka viņai attālums jau šķiet nepārvarams.