Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 5

Turpmākās dienas aizritēja mierīgi, neattaisnojot manas bažas. Es noslēpu karaļa vēstuli lādē savā istabā; Beatrisa nemitīgi apjautājās par to, tādēļ es vairs nespēju izturēt un ļāvu viņai vēstuli izlasīt. Viņa satriekta uzlūkoja mani, droši vien pirmo reizi mūžā zaudējusi valodu. Es nejautāju viņas domas; biju pārāk aizņemta ar savām nepatīkamajām nojausmām, ka šobrīd esam uz neatsaucamu pārmaiņu sliekšņa.

Es veltīju visu laiku savai mātei. Vairs nebija lēkmju un dusmu izvirdumu. Viņa vēl joprojām bija pārāk kalsna un bāla un knābāja ēdienu kā putns, bet labprāt katru pēcpusdienu sagaidīja mani un Alfonso.

Mani aizkustināja atskārsme, ka brālis papūlējies mātes dēļ iemācīties portugāļu dziesmu un izpildīja to ļoti aizrautīgi, kaut gan pārāk spalgi. Alfonso nepiemita tieksme uz mūziku, tomēr brīdī, kad viņš dziedāja mātes dzimtās zemes vārdus, es redzēju viņas seju atmaigstam, un tajā pavīdēja zaudētais skaistums. Māte bija ģērbusies novecojušā galma tērpā, uzlikusi apsūbējušus gredzenus un bungoja pirkstus pa krēsla roku balstu mūzikas ritmā, bet pēdas zem tērpa apmales kustējās, izdejojot sarežģītos soļus, kas reiz viņai lieliski padevās; sensenos laikos viņa, ietekmīgākā un apjūsmotākā sieviete galmā, izrādīja savu māku greznās zālēs.

Kad Alfonso apklusa, atmetis galvu un plaši iepletis rokas, māte drudžaini sita plaukstas, it kā vēlētos piepildīt istabu ar savas reti dzirdamās līksmes izpausmēm. Pēc tam viņa pamāja man. – Dejo, Izabella! Dejo ar savu brāli! – Beatrisa strinkšķināja sava kavakinju stīgas, un mēs ar Alfonso sadevāmies rokās un spērām iemācītos soļus. Brālis uzkāpa man uz kājas un kautrīgi smaidīja, piepūlē nosarcis.

– Cīkstēties ar pretinieku ir daudz vienkāršāk, – viņš pačukstēja, un es smaidīju, jo mans brālis ar savu vīrišķību lepojās tikai šādos brīžos. Citkārt viņš deva priekšroku iespējai izrādīt savu izveicību, jājot medībās ar šķēpiem, nevis bailēm apkaunot sevi ar neveiklu klupšanu visas ģimenes priekšā. Toties man ļoti patika dejot; tas bija viens no nedaudzajiem prieka avotiem manā dzīvē, un es mirkšķināju acis, slēpdama asaras, kad māte piepeši pielēca kājās, satvēra mūs abus aiz rokām un virpuļoja, līdz mums noreiba galva.

– Lūk! – viņa iesaucās, kamēr mēs centāmies atgūt elpu. – Tā tas jādara! Jums jāmācās labi dejot, bērni. Jūsu dzīslās rit Portugāles, Kastīlijas un Leonas asinis; nekad nepieļaujiet, lai Enrikes klīrīgie galminieki jūs apkauno!

Galma vārds palika gaisā kā kodīgu dūmu mākonis, bet māte varbūt nenojauta, ko pateikusi. Viņa plati smaidīja, kamēr donja Klara, Elvira un Beatrisa skaļi aplaudēja, un Alfonso mūs pagodināja ar savas zobencīņu meistarības izrādi, istabas vidū atvairīdams iedomātus cirtienus un dūrienus. Māte smējās, un donja Klara uzsauca, lai viņš uzmanās, citādi nodurs kādu no mūsu izbiedētajiem suņiem.

Vēlāk, kad biju māti uz atvadām noskūpstījusi pēc vakara lūgšanām, ko bijām atsākušas man par lielu atvieglojumu, viņa nočukstēja: – Šī bija laba diena, Izabella. Ja vien spēšu atcerēties šo dienu, domāju, ka spēšu izturēt visu.

Šī bija pirmā reize kopš lēkmes, kad viņa ieminējās par mūsu kopīgo noslēpumu. Cieši apskāvusi māti, es sev apsolīju darīt visu iespējamo, lai atvairītu tumsu, kas pamazām savilkās ap manu ģimeni.

Pēc dažām dienām māte paziņoja par savu lēmumu apmeklēt Svētās Annas cisterciešu klosteri Avilā. Mēs tur bijām ciemojušās pat vairākas reizes; es pat mācījos kopā ar mūķenēm, kad māte bija parūpējusies, lai es iepazīstu burtus. Tā bija viena no manām iemīļotajām vietām; klusās istabas, iekšpagalma strūklaka, smaržīgās zālīšu dobes dārzā un mūķeņu tērpa švīkstoņa pret akmens plāksnēm vienmēr iedvesa manī mieru. Dievbijīgās māsas prata izcili rīkoties ar adatu; viņu darinātās greznās altārsegas rotāja karalistes slavenākās katedrāles. Es pavadīju viņu sabiedrībā daudzas stundas, apgūstot izšūšanas mākslu un ieklausoties viņu klusajās balsīs.

Donja Elvira satraucās, ka manai mātei būs pārāk grūti šajā ceļojumā, bet donja Klara to nodēvēja par lielisku domu un palīdzēja mums sakravāt mantas.

– Tieši tas jūsu mātei vajadzīgs, – mana aukle paziņoja. – Māsu sabiedrībā viņa jutīsies labāk, un iespēja pamest šo veco pili būs daudz iedarbīgākas zāles nekā Elviras smirdīgie uzlējumi.

Mēs devāmies ceļā vēl pirms rītausmas kopā ar donu Bovadilju un četriem sargiem. Alfonso mēs pēdējā mirklī atstājām pilī, un viņš apvainojies palika donjas Klaras un dona Čakona uzraudzībā. Māte piekodināja viņam veltīt laiku mācībām, jo mans brālis bija kļuvis pārāk kūtrs. Es jāju ar Kanelu, kas līksmoja, mani redzot, zviedza un alkatīgi aprija skābā ābola šķēles, ko viņam atnesu. Māte sēdēja uz vecākas, rāmākas ķēves. Plīvurs slēpa viņas seju, un plānais krēmkrāsas audums padarīja viņas seju košāku, vienlaikus izceļot zilās acis. Donja Elvira pukodamās jāja viņai blakus uz mūļa, jo atteicās pat apsvērt domu par kāpšanu nestuvēs, un Beatrisa šķita tikpat nelaimīga sava ērzeļa mugurā.

Viņa drūmi rauca pieri, vērojot apkārtējo ainavu.

– Man šķita, ka tu alksti piedzīvojumu, – es ieminējos.

Viņa atcirta: – Piedzīvojumu! Nesaprotu, kādus piedzīvojumus mēs atradīsim Svētās Annas klosterī. Tur mūs droši vien gaida tikai izdiluši audumi un lēcu zupa.

Es pasmaidīju. Kaut gan Beatrisai, visticamāk, bija taisnība, man tomēr patika doma par došanos uz Avilu. Mana draudzene gaidīja satricinošas pārmaiņas pēc vēstules pienākšanas, bet es līdz ar katru aizritējušo dienu jutu tikai atvieglojumu, ka pārmaiņas šķiet arvien mazāk ticamas. Tomēr es zināju, ka Beatrisai vienmuļība ir neciešama. Viņa auga, pati pret savu gribu pārvēršoties par skaistu, jaunu sievieti, un viņu pārņēma arvien spēcīgāks nemiers, kaut gan neviena no mums to neuzdrošinājās pieminēt. Reiz es dzirdēju donju Klaru pačukstam donjai Elvirai, ka tādām meitenēm kā Beatrisai nepieciešams agri iziet pie vīra, lai atvēsinātu pārlieku uzkarsētās asinis, bet Beatrisa nemaz nejuta vīriešu uzmanību un izlikās neredzam sargus, kas svilpa un blenza uz viņu. Naktī, kad bijām savā istabā, viņa nopētīja savas briestošās krūtis un platos gurnus, manāmi mulsdama; šīs pazīmes apliecināja to, ka drīz viņa vairs nespēs izlikties nejūtīga pret visu, kas saistīts ar pilnvērtīgu sievišķību.

– Tu varētu palūgt donam Bovadiljam, lai viņš tevi aizved uz pilsētu, – es ierosināju un ieliku roku groziņā, kas bija piestiprināts segliem pie sāniem. Tajā bija auduma gabals, kurā donja Klara ievīstījusi maizi un sieru. – Ja nemaldos, donja Elvira vēlas šo to iegādāties. Vakar viņa ieminējās par audumu jauniem tērpiem un apmetņiem.

– Jā, un tēvs varēs vest mūs neciešami lēnā jājienā gar Avilas mūriem, – Beatrisa noteica. – It kā es to visu nebūtu redzējusi jau simtiem reižu.

Es pasniedzu viņai gabalu mīkstas, pavisam nesen izceptas maizes. – Nevajag tā īgņoties un viebties, citādi visi domās, ka tevi baro ar skābiem āboliem. – Tiklīdz es izrunāju beidzamo vārdu, Kanela saausījās. Es papliķēju zirgam kaklu. Alfonso bija taisnība, proti, kaut gan mūļus uzskata par piemērotākajiem dzīvniekiem neprecētām jaunavām, es nepavisam vairs negrasījos sēsties tādam mugurā.

Beatrisa saviebās, ēdot maizi un sieru. Viņa pieliecās man klāt un sacīja: – Varat tēlot, cik vien vēlaties, bet es zinu, ka arī jūs moka ziņkāre par vēstuli no galma. Es redzēju, kā naktīs lasāt to, izņēmusi no lādes. Jūs domājāt, ka es guļu, bet tā nebija. Droši vien esat to lasījusi tikpat bieži, cik es skatīju Avilas mūrus.

Es nolaidu skatienu. Ko teiktu Beatrisa, ja es viņai atzītos, kāda ziņkāre un izmisums mani māc?

– Protams, mani tas interesē, – es klusi sacīju, lai mana māte, kas jāja pa priekšu blakus donam Bovadiljam, mūs nedzirdētu. – Bet iespējams, ka valdnieks tikai vēlējās mums pavēstīt par meitas dzimšanu.

– Varbūt. Tikai neaizmirstiet, ka pirms tam viņa mantinieks bija Alfonso, un daudzi apgalvo, ka Enrike ir nespējīgs. Varbūt šis nav viņa bērns.

– Beatrisa! – es iesaucos skaļāk, nekā biju iecerējusi. Māte pameta skatienu pār plecu, un es pasmaidīju. – Viņa apēd visu maizi, – es aši paskaidroju, un māte pārmetoši palūkojās uz Beatrisu. Tiklīdz viņa aizgriezās, es nošņācu: – Kā tu vispār spēj kaut ko tādu pateikt? Un kur tu to padzirdēji?

Mana draudzene paraustīja plecus. – Sargi runā. Kalpotāji arī. Viņi iet uz tirgu un apmainās baumām ar tirgotājiem. Tas taču nav nekāds noslēpums. Kastīlijā visi apspriež tikai to. Runā, ka valdniece ieņēmusi bērnu, lai viņu nepiemeklētu tāds pats liktenis kā pirmo sievu. Vai jau aizmirsāt, ka Enrikes pirmā laulība ar Navarras Blanku tika atzīta par spēkā neesošu, jo viņa pēc piecpadsmit gadiem nespēja dāvāt vīram bērnu? Viņa zvērēja, ka laulība ne reizi nav piepildīta, bet karalis uzstāja, ka viņam to darīt liegusi burvestība. Lai nu kā, Blanku aizsūtīja prom un sameklēja jaunu, skaistu karalieni no Portugāles, lai tā ieņemtu brīvo vietu. Jaunu, skaistu karalieni, kas ir jūsu mātes radiniece un zina, ka jūs abi ar Alfonso reiz varētu viņai nodarīt to pašu, ko Enrike nodarīja jūsu mātei.

Es sašutusi uzlūkoju Beatrisu. – Muļķības! Es nekad neieklausos tukšās pļāpās, un tev vajadzētu rīkoties tāpat. Beatrisa, kas ar tevi noticis? – Es aizgriezos un vēroju Avilas mūrus, kam tuvojāmies.

Milzīgā siena ieskāva pilsētu kā čūska, un to rotāja astoņdesmit astoņi nocietināti torņi, uzcelti pirms vairākiem gadsimtiem, lai sargātu Avilu no laupītājiem mauriem. Pilsēta slējās uz klinšainas nogāzes, ko vietām sedza augsti laukakmeņi, bet nebija manāms neviens koks. Piekājē pletās province, kam dots šīs pilsētas vārds; alkazara un katedrāles robotie torņi it kā ieurbās safīrzilajās debesīs.

Uz Beatrisu šis skats acīmredzami atstāja iespaidu, kaut gan viņa apgalvoja, ka to visu jau iepriekš redzējusi; viņa iztaisnojās, un viņas vaigos iesitās sārtums. Es cerēju, ka jūsma par viesošanos pilsētā liegs viņai paust baumas un prātojumus – ja kāds tos dzirdētu, mums draudētu vienīgi nepatikšanas.

Mēs izjājām caur velvētiem vārtiem un garām vairākiem simtiem rosīgu ļaužu tuvojāmies klosterim pilsētas ziemeļaustrumu stūrī. Tirgoņi kaulējās, un rati rībēdami brauca pa bruģakmeņiem. Bet es tik tikko pievērsu uzmanību apkārtnei, gremdējoties pārdomās par Beatrisas vārdiem. Šķita, ka man neizdosies izbēgt no ēnas, ko cerēju atstāt Arevalo.

Abate mūs sagaidīja klostera pagalmā, jau brīdināta par mūsu apciemojumu. Kamēr dons Bovadilja un sargi aprūpēja zirgus, mūs ieveda lielajā zālē, kur bija uzklāts galds. Beatrisa ēda negausīgi, it kā būtu izbadējusies, kaut gan mums patiesi pasniedza lēcu zupu ar cūkgaļas gabaliņiem; vēlāk viņa kopā ar donju Elviru devās pārliecināt tēvu, lai tas aizved abas uz pilsētu. Es paliku pilī un pavadīju nedaudz laika pie mātes kapelā. Pēc tam viņa nolēma aprunāties ar abati, savu seno draudzeni, kas pārvaldīja klosteri pēc karaļa pavēles, un es savukārt izgāju dārzā.

Mani ieskāva citronu un apelsīnu koki; vairākas mūķenes klusēdamas apstrādāja zemi un veltīja man ašu smaidu, kad es gāju pa līkumaino celiņu, ieelpojot rozmarīna, timiāna, kumelīšu un citu augu smaržu. Es zaudēju laika izjūtu un apmierināta baudīju saules starus, kas lija pār labi kopto dārzu. Bagātīgā augsne dāvāja mūķenēm gandrīz visu vajadzīgo, lai viņas nekad nebūtu spiestas iziet ārpus svētītajiem mūriem. Šķita, ka dažas pēdējās nedēļas ir izdzēstas. Šeit, Svētās Annas klosterī, nebija iespējams nekas slikts; ārpasaules grūtības un intrigas nekad nevarētu ielauzties šajā mierpilnajā vietā.

Tuvodamās sienai, kas slējās blakus nevainojami pareizi izkārtotām dārzeņu dobēm, es palūkojos uz baznīcu un apstājos. Augstu tornī bija redzami savīti zari – galvu reibinošā, vientulīgā drošībā novietota ligzda.

– Stārķiene ir laba māte. Viņa prot aizsargāt savus mazuļus, – kāds ierunājās man pie auss. Es spēji ievilku elpu un apsviedos. Šis cilvēks bija satraucoši pazīstams, turklāt viņu nepavisam nebiju domājusi ieraudzīt. Tieši viņš satvēra mani rokās un iznesa no tēva nāves istabas nakts tumsā…

– Arhibīskapa kungs, – es nočukstēju un laidos reveransā, pauzdama cieņu svētajam vīram. Pacēlusi galvu, es nopētīju viņa tuklos vaigus, biezās lūpas, izliekto degunu un smaidā atklātos greizos zobus. Viņa balss skanēja sirsnīgi, un skatiens likās caururbjošs.

– Izabella, mana meita, jūs esat izaugusi.

Man galvā joņoja domas. Kāpēc Toledo arhibīskaps Karriljo ir ieradies šajā klosterī? Vai viņš atbraucis kārtot citas darīšanas brīdī, kad te viesojamies arī mēs? Man tomēr šķita, ka tā būtu pārāk neticama sagadīšanās. Viņa klātbūtne nevarēja būt nejauša.

Karriljo iesmējās. – Jūs skatāties uz mani kā uz rēgu. Ceru, ka neesat mani aizmirsusi.

– Nē, protams, nē, – es apjukusi sacīju. – Piedodiet. Es tikai… necerēju jūs ieraudzīt šeit.

Viņš pielieca savu lielo galvu uz sāniem. – Kāpēc tā? Arhibīskapi bieži dodas palīdzēt saviem ticības brāļiem, un šī klostera māsas vienmēr man izrādījušas laipnību. Turklāt man likās labāk satikties ar jūsu māti citur, nevis Arevalo. Mēs nupat ilgi sarunājāmies; kad paudu savu vēlmi sastapt jūs, viņa atsūtīja mani uz dārzu.

– Mana māte? – Es pārsteigta lūkojos uz Karriljo. – Viņa… zināja, ka būsiet šeit?

– Protams. Mēs sarakstāmies jau daudzus gadus. Viņa ziņoja man par savu bērnu sasniegumiem. Patiesībā mani izbrīna tas, ka esat viena. Kur ir Bovadiljas meita? – Tumši sarkanais, ar baltu krustu rotātais apmetnis noplīvoja, kad viņš palūkojās atpakaļ, pielicis plaukstu pie acīm.

Mūķenes bija pametušas dārzu; palikusi divatā ar arhibīskapu, es sajutu gaisā viņa spēcīgo aromātu – smirdēja pēc vilnas, sviedriem, zirga miesas un vienlaikus smaržoja pēc kaut kā dārga, kas atgādināja muskusu. Nekad vēl nebiju saodusi parfīmus baznīcas kalpu tuvumā; tas nezin kāpēc nešķita piedienīgi.

– Beatrisa devās uz pilsētu, lai nopirktu audumu, – es paskaidroju.

– Ak tā! – Karriljo smaids kļuva platāks. – Bet man teica, ka jūs abas esat nešķiramas.

– Jā, mēs kopā augām. Viņa ir mana sabiedrotā un draudzene.

– Saprotu. Draugi ir vajadzīgi, it īpaši tādā vietā kā Arevalo. – Arhibīskaps brīdi klusēja, uzmanīgi vērojot mani, un salika rokas uz sava apaļā vēdera.

Pati to neapzinādamās, es nepieklājīgi pētīju Karriljo plaukstas. Tās nebija baltas, mīkstas un koptas kā citiem baznīcas prelātiem. Zelta zīmoggredzens, kas apliecināja viņa ieņemto amatu, spilgti izcēlās salīdzinājumā ar saulē iedegušajiem, saskrambātajiem pirkstiem, kuru nagi bija netīri kā zemniekam.

Vai karotājam.

Viņš sausi iesmējās, un es atkal ielūkojos viņam sejā. – Redzu, ka esat tikpat vērīga, cik atturīga. Šīs īpašības jums galmā noderēs.

Galmā…

Dārzs šķietami attālinājās man visapkārt, kļūstot par trauslu, uzgleznotu dekorāciju. – Galmā? – es atkārtoju.

Karriljo norādīja uz akmens soliņu. – Apsēdieties, lūdzu! Acīmredzot esmu jūs satraucis; tāds nebija mans nodoms. – Viņš smagnēji iekārtojās man blakus un, brīdi klusējis, tik tikko dzirdami ierunājās: – Ir aizritējis ilgs laiks, un jums tas droši vien šķitīs dīvaini, bet Viņa Majestāte karalis nesen paudis interesi par jums un jūsu brāli. Viņš man uzdeva pašam noskaidrot, kā jums klājas. Tāpēc esmu ieradies.

Sirds strauji sitās man zem ņiebura. Es sekli ievilku elpu un centos savaldīties. – Kā redzat, man nekas nekaiš. Manam brālim arī.

– Jā. Ļoti žēl, ka infants Alfonso nevarēja jums pievienoties, bet man teica, ka viņš pametis novārtā savas mācības un bija spiests palikt, lai tām pievērstos.

– Viņš neko nav pametis novārtā, – es steigšus iebildu. – Alfonso tikai dažreiz ļaujas izklaidībai. Viņam patīk uzturēties ārā, jāt, medīt, aprūpēt dzīvniekus, bet man… man vairāk patīk mācības. Arī jāšana man ir tīkama, protams, bet es pie grāmatām pavadu vairāk laika nekā Alfonso.

Es pati sapratu, ka runāju pārāk daudz, it kā mana vārdu straume varētu aizkavēt neizbēgamo. Arhibīskaps neko neteica, tikai uzmanīgi vēroja mani. Kaut kas šajā rāmajā skatienā mani satrauca, kaut gan es nesapratu iemeslu. Ārēji viņš bija tāds pats kā manās bērnības atmiņās – iespaidīgs, varens, bet vienlaikus labvēlīgs un uzticams cilvēks, kas grūtā brīdī palīdzējis manai mātei.

Man tomēr gribējās, lai viņš izgaist. Nevēlējos dzirdēt, kas viņam sakāms.

Es nevēlējos, lai mana dzīve mainās.

– Jums abiem klājas labi, un mani tas priecē, ņemot vērā apstākļus, – Karriljo noteica. – Tomēr karalis uzskata, ka jūsu pašreizējo stāvokli nepieciešams uzlabot. Viņš aicina jūs ciemos uz galmu.

Man izkalta mute. Runājot pavisam klusi, es izmocīju: – Protams, jūtos pagodināta. Bet man jālūdz, lai pasakāt Viņa Majestātei, ka mēs nevaram pamest māti. Viņai nepieciešama bērnu klātbūtne.

Arhibīskaps mirkli klusēja un tad paskaidroja: – Diemžēl tas nebūs iespējams. Negribēju to pieminēt, bet man ir zināma jūsu mātes… slimība. Viņa Majestāte, protams, par to nenojauš, bet, ja tas nāktu gaismā, viņš droši vien nospriestu, ka jūsu māte ir pārāk trausla, lai turpmāk uzņemtos nastu, kādu sagādā pusaugu dēla un meitas audzināšana.

Es sajutu visus kaulus savās plaukstās, spiezdama tās ciešāk kopā, lai pirksti nedrebētu. – Mēs… mēs neesam nasta viņas plecos, kungs.

– Neviens to neapgalvo. Bet jūs esat daļa no karaliskās ģimenes un dzīvojat tālu prom no galma kopš dienas, kad jūsu pusbrālis kāpa tronī. Viņš vēlas labot šo stāvokli. – Karriljo saudzīgi pieskārās manām kopā saņemtajām rokām. – Bērns, es redzu, ka esat satraukta. Lūdzu, atklājiet man savas bažas! Es esmu Dieva kalps. Viss, ko teiksiet, paliks tikai starp mums.

Man nepatika sajūta, ko radīja viņa smagā plauksta uz manējās. Nepaguvusi savaldīties, es nikni sacīju: – Gadiem ilgi mēs dzīvojām, nesaņemot ne vārda, ne mājiena no mana brāļa, bet tagad karalis piepeši aicina mūs uz galmu! Atvainojiet, bet mani māc šaubas par viņa patiesajiem nolūkiem.

– Saprotu. Tomēr jums jāgaisina šīs bažas. Karalim nav nekādu ļaunu nodomu saistībā ar jums; viņš tikai vēlas redzēt jūs ar Alfonso sev blakus tik svarīgā mirklī. Jūs taču gribat aplūkot savu mazo brāļameitu, vai ne? Un karaliene dedzīgi alkst jūs pieņemt. Jums būs skolotāji, jaunas istabas un tērpi. Alfonso būs pašam savi kalpotāji. Jums abiem ir laiks ieņemt savu vietu pasaulē.

Arhibīskaps teica tikai to, ko es pati jau biju apsvērusi kopš karaļa vēstules saņemšanas. Laikam es vienmēr zināju, ka šī diena reiz pienāks. Kaut gan traģēdija aizdzina mūs uz Arevalo, tālu prom no reiz apdzīvotās pasaules, karaļu bērniem nav lemts mitināties drēgnās pilīs nekurienes vidū.

– Kas notiks ar mūsu māti? – es painteresējos.

– Viņa Majestāte neliegs jums mātes klātbūtni mūžīgi. Tiklīdz būsiet iekārtojušies galmā, karalis aicinās arī viņu. Tomēr vispirms jums ar infantu Alfonso jāierodas Segovijā uz princeses Huanas dzimšanas svinībām. Karalis vēlas, lai jūs piedalāties kristībās.

Es lūkojos uz Karriljo. – Kad mums jādodas ceļā?

– Pēc trim dienām. Jūsu māte visu zina un saprot. Par viņu rūpēsies donja Klara, pārējās dāmas un kalpotāji. Jūsu draudzene Beatrisa, protams, drīkstēs jums pievienoties, un varēsiet sūtīt mātei vēstules no galma, cik bieži vien vēlēsieties. – Viņš apklusa, un man šķita, ka uz brīdi pamanu viņa sejā pavīdam negribīgumu. Tad viņš piecēlās. – Es nožēloju, ka biju spiests jūs apbēdināt, bet apsolu, ka parūpēšos par jūsu ērtībām galmā. Vēlos, lai jūs uz mani paļaujaties, jo es esmu jūsu draugs. Es visu šo gadu gaitā aizstāvēju jūsu māti, lai viņa varētu paturēt jūs Arevalo pie sevis, bet pat manai ietekmei ir robežas. Beigu beigās es esmu tikai karaļa kalpotājs, un man jāpilda valdnieka pavēles.

– Saprotu. – Es piecēlos un noskūpstīju viņa gredzenu.

Arhibīskaps uzlika plaukstu man uz galvas. – Mīļais bērns, – viņš klusi noteica un aizgāja, apmetnim noplīvojot.

“Pakalpojums apmaiņā pret pakalpojumu…”

Atcerējusies mīklainos, pirms daudziem gadiem izteiktos vārdus, es ieķēros soliņa malā. Savu draudzeni Beatrisu es ieraudzīju tikai brīdī, kad pagriezos un viņa noslīga reveransā, jo viņai garām patraucās Karriljo. Tiklīdz viņš nozuda, Beatrisa parāva tērpa malu augstāk un metās pie manis. To redzot, es atliecu plecus, kaut gan jutos tik apjukusi, it kā nespētu pat nostāvēt kājās.

– Dios mнo! – viņa aizelsusies iesaucās. – Tas bija arhibīskaps Karriljo, vai ne? Ko viņš gribēja? Ko jums teica? – Viņa sastinga, pamanījusi manu sejas izteiksmi. – Arhibīskaps ieradies, lai aizvestu prom jūs un Alfonso, vai ne? Viņš jūs vedīs uz galmu.

Es stingi lūkojos viņai garām uz vietu, kur arhibīskaps bija iegājis klosterī, un lēni palocīju galvu. Beatrisa sniedzās pēc manām rokām, bet es atrāvos. – Nē. Es… man jāpaliek vienai. Lūdzu, ej prom. Apraugi manu māti. Es tūlīt tev pievienošos.

Beatrisa sāpināta uzlūkoja mani, bet es uzsvērti aizgriezos. Šī bija pirmā reize, kad viņai kaut ko pavēlēju, un es sapratu, ka esmu viņu aizvainojusi. Tomēr man nebija citas izvēles. Viņai bija jāaiziet.

Es negribēju, lai kāds redz mani raudam.