Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 6

Mēs pavadījām nakti Svētās Annas klosterī istabās, kas parasti tiek piešķirtas godājamiem viesiem; mātei bija pašai savs neliels kambaris, bet mēs ar Beatrisu ieņēmām blakus istabu. Es nepieminēju savu sarunu ar arhibīskapu, un ne māte, ne Beatrisa neuzdeva jautājumus, kaut gan draudzene cieši vēroja mani visu vakaru.

Nākamajā dienā mēs klusēdamas atgriezāmies Arevalo. Māte jāja priekšgalā un sarunājās ar donu Bovadilju, augstu izslējusi galvu. Viņa ne reizi nepaskatījās uz mani. Tiklīdz sasniedzām pili, viņa devās uz savām istabām, un donja Elvira steidzās mātei līdzi, apkrāvusies ar auduma baķiem, ko iegādājās Avilā kopā ar Beatrisu.

Kad mēs ar Beatrisu iegājām zālē, Alfonso noskrēja lejā pa kāpnēm, pār plecu pārmetis šaujamloku un bultu maku. – Beidzot! – viņš iesaucās. Brāļa mati bija izspūruši, pirksti notraipīti ar tinti. – Es nogarlaikojos līks, jūs gaidīdams. Nāciet nu, iesim un pašaudīsim pa mērķiem pirms vakariņām! Pēdējo dienu laikā es tikai lasīju. Man sāp acis un vajag izstaipīt muskuļus.

Es centos smaidīt. – Pagaidiet mirkli, Alfonso. Vēlos jums pavēstīt kaut ko svarīgu. – Beatrisa grasījās atkāpties, bet es satvēru viņas roku. – Paliec. Tas attiecas arī uz tevi. – Es pievedu abus pie galda. Alfonso nometa loku un apsēdās uz cieta koka soliņa, pieri saraucis. – Kas tev padomā? Vai Avilā kaut kas notika?

– Jā. – Es brīdi klusēju, norīdama kamolu, kas bija iespriedies kaklā. Pēc tam es brālim visu pastāstīju un vēroju viņa saspringto seju. Beatrisa man blakus sastinga.

Kad biju pabeigusi runāt, Alfonso vēl mirkli gremdējās pārdomās un noteica: – Manuprāt, satraukumam nav pamata. Mēs izpildīsim pienākumu, apmeklēsim kristības, un pēc tam mūs sūtīs atpakaļ.

– Man šķiet, jūs nesaprotat, – es sacīju, aši pametusi skatienu uz Beatrisu. – Karriljo man atklāja, ka nezina, cik ilgi būsim prom. Varbūt… varbūt mēs šeit nemaz neatgriezīsimies.

– Kāpēc gan ne? – Alfonso saglauda matus. – Šīs ir mūsu mājas. Līdz šim mēs Enrikem bijām vienaldzīgi; nedomāju, ka tagad viņš mainīsies. – Brālis piecēlās. – Nu, vai iesim šaut pa mērķiem?

Es atvēru muti, grasīdamās iebilst, bet Beatrisa iespēra man pa kāju un papurināja galvu. – Ejiet jūs viens, – es atbildēju Alfonso. – Mēs esam nogurušas. Palūkosimies, varbūt esam vajadzīgas mātei.

– Labi, kā vēlaties. – Viņš paņēma loku un devās prom; es izgrūdu trīsuļojošu nopūtu un pievērsos Beatrisai. – Alfonso nesaprot, ko tas nozīmē. Kā lai aizsargāju viņu, ja viņš manī neieklausās?

– Jūsu brālis vēl ir zēns, – draudzene noteica. – Ko gan jūs cerējāt no viņa sagaidīt? Ļaujiet viņam domāt, ka noticis kaut kas labs. Ļaujiet domāt, ka viņš tikai paviesosies galmā un pēc tam atgriezīsies. Jūs nezināt, kas notiks nākotnē. Varbūt viņam taisnība; varbūt viss drīz beigsies. Tas ir iespējams, vai ne? Enrike līdz šim negribēja paturēt jūs galmā.

– Jā, laikam tas ir iespējams, – es klusi piekritu. – Beatrisa, es nožēloju savu uzvedību klosterī. Es negribēju izturēties nepieklājīgi. Tu esi mana vienīgā draudzene; man nebija tiesību aizsūtīt tevi prom.

Viņa mani apskāva. – Nevajag atvainoties. Jūs esat mana infanta. Es dotos uz pasaules malu, lai jums pakalpotu.

– Rodas sajūta, ka mēs tiešām grasāmies aizceļot līdz pasaules galam, – es noteicu un atkāpos. – Man jāaiziet pie mātes.

– Labi. Es sākšu kravāt mantas. – Beatrisa pagaidīja, līdz es piegāju pie kāpnēm, un piebilda: – Jūs esat stiprāka, nekā jums šķiet. Neaizmirstiet to, Izabella.

Es nejutos stipra, kad kāpu augšā uz mātes istabām. Durvis bija vaļā. Viņa sarunājās ar donju Elviru. Es gatavojos sliktākajam, dusmu lēkmei, kas satriektu visu Arevalo pīšļos, bet māte, ieraudzījusi mani durvīs, pievērsās gultai, uz kuras bija sasviesti dažādi audumi, un iesaucās: – Izabella, skaties! No šī zaļā brokāta tev uzšūsim lielisku galma tērpu. Tas izcels tavu skaisto, bālo ādu.

Uztvērusi manu skatienu, Elvira skumīga izgāja no istabas. Māte ķērās pie auduma baķiem un atrada melnu damastu. – Un šis! – viņa sacīja, pielikusi to sev klāt, un strauji pagriezās pret vara spoguli. – Šis domāts man. Atraitnēm jāģērbjas melnā, bet neviens nav teicis, ka mums jālīdzinās vārnām, vai ne? – Tā kā es neatbildēju, viņa nometa audumu uz gultas. – Kāpēc tu esi tik nopietna? Vai zaļais brokāts tev nepatīk? Labi, mums ir arī kaut kas zilpelēks. Tas varētu noderēt…

– Māt, – es ierunājos. – Nevajag.

Viņa mitējās rakņāties kaudzē, taču neskatījās uz mani. – Klusē, – viņa nočukstēja. – Ne vārda. Es to nespēšu izturēt. Ne šobrīd.

Es spēru soli mātei tuvāk. – Jūs zinājāt, ka viņš mūs gaidīs. Kāpēc mani nebrīdinājāt?

Māte pacēla skatienu. – Ko man vajadzēja darīt? Ko es varētu izdarīt? Es visu sapratu, tiklīdz saņēmu vēstuli, un jau todien tev pateicu, kas notiks. Šis ir parāds, kas man jānomaksā. Bet es to vismaz darīšu atbilstoši saviem noteikumiem. Karriljo par to parūpējās.

– Jūsu noteikumiem? – Es piesardzīgi vēroju māti. – Ko tas nozīmē?

– Un kā tev šķiet? Tas nožēlojamais tārps Enrike neatņems manam dēlam vietu troņmantnieku sarakstā. Viņš neievirzīs bastardu augstāk par Alfonso. Lai notiek, kas notikdams, bet manam dēlam, kurā rit karaļu asinis, ir jāsēžas tronī.

– Enrikem tagad ir meita, kuru pasludinās par troņmantnieci. Jūs zināt, ka saliešu tiesības Kastīlijā nav spēkā. Šeit princese var mantot troni un valdīt pati savā vārdā. Princese Huana būs…

Māte strauji, gluži kā liela kaķene, apgāja gultai apkārt. – Kā lai zinām, ka meitene ir Enrikes meita? Kā to vispār iespējams zināt? Enrike nekad nav bijis izslavēts ar savām spējām gultā; ilgi gadi laulībā bez bērniem… Grandi sačukstas, ka tā esot brīnumaina ieņemšana un acīmredzot pie karalienes viesojies eņģelis! – Māte nicīgi iesmējās. – Galmā neviens tam netic; nevienu neapmuļķo šī izrāde. Visi zina, ka Enrike ir vājš un pakļaujas saviem izpriecu zēniem. Viņš ir izvirtulis, kas uzturas neticīgu sargu ielenkumā. Enrikes centieni iekarot Granadu bija neveiksmīgi; viņš ir muļķis, kas labprātāk skandē dzeju un ietērpj savus zēnus turbānos, nevis rūpējas par valsti, un ragnesis, kas piever acis, kamēr viņa palaistuve sieva ievelk gultā pirmo iepatikušos pakalpiņu. Es soli atkāpos, šausminādamās par izskanējušajiem vārdiem un ļauno prieku mātes sejā.

– Aiz šiem mūriem Kastīlijā valda izmisums, – viņa turpināja. – Mūsu mantnīca ir tukša, grandu rokās ir lielāka vara nekā kronim, un tauta sēj putekļus un mirst badā. Enrike cer nopirkt iedzīvotāju labvēlību, izmantojot šo bērnu, bet beigu beigās izraisīs tikai nesaskaņas. Grandi nepieļaus, lai karalis par viņiem ņirgājas. Tie viņu saplosīs kā vilki; un pēc tam mēs pieprasīsim visu, ko viņš mums liedzis. Enrike mūs aizmirsa, atstāja šeit sapūt, bet dienā, kad Alfonso uzliks galvā kroni, Trastamaru pēctecis Enrike sapratīs, ka pieļāvis kļūdu.

Man prātā ieskanējās Karriljo vārdi: “Stārķiene ir laba māte. Viņa prot aizsargāt savus mazuļus.” Es tik tikko apvaldīju vēlmi aizspiest ausis. Šķita, ka mātes skatiens izdedzina manī caurumu, tajā gailēja sen apslāpētas dusmas, gadiem ilgi rūdzis naids un pazemojums. Tagad es vairs nespēju izvairīties no patiesības. Sava pieviltā lepnuma dēļ māte panāca, ka de Lunu soda ar nāvi par nodevību, tādējādi izraisot mana tēva nāvējošās skumjas. Godkāres dēļ viņa zaudēja visu – vīru, augsto stāvokli, pat mūsu drošību, – bet tagad uzskatīja, ka atradusi iespēju to visu atgūt, ar arhibīskapu Karriljo un neapmierinātajiem grandiem sazvērējoties pret jaundzimušo princesi un iegrūžot manu pusbrāli nelaimē. Māte nesaprata, cik briesmīgi ir paust šādus apmelojumus, ticot vissliktākajam par karali un viņa sievu. Kvēli alkdama aizstāvēt Alfonso tiesības, viņa bija gatava vīt intrigas, aizvainot citus, mesties cīņā un pat, lai Dievs viņai palīdz, nogalināt.

– Mums tas jāpaveic, – viņa sacīja. – Tev tas jāpaveic manā vārdā.

Es piespiedu sevi pamāt, kaut gan izbijusies jutu, ka acīs sariešas bezpalīdzības asaras. Tomēr es neļāvu tām ritēt pār vaigiem un samirkšķināju plakstus, sasprindzināju žokli. Māte to pamanīja un piepeši apklusa, pieri saraukusi, it kā tikai nupat saprastu, cik tālu gājusi.

– Jums… jums vajadzētu kaunēties, – es nočukstēju.

Viņa sarāvās, bet jau nākamajā mirklī atmeta galvu un skarbi noteica: – Es tev pašūšu zaļā samta tērpu ar zilpelēku apmali. Alfonso saņems jaunu kamzoli no zila satīna. – Viņa uzsvērti pagriezās un atkal sāka pētīt audumus, it kā manis vairs nebūtu.

Es aizbēgu no istabas un neapstājos, līdz sasniedzu savu istabu un sparīgi atrāvu vaļā durvis.

Beatrisa izbiedēta pagriezās; viņa lika mūsu drēbes ādas lādē ar misiņa kniedēm. – Kas noticis? – viņa jautāja, redzot, ka esmu ieķērusies durvju stenderē. – Kas jums kaiš?

– Viņa ir zaudējusi prātu, – es sacīju. – Mana māte cer izmantot Alfonso cīņā pret karali, bet viņai tas neizdosies. Es to nepieļaušu. Es aizstāvēšu brāli līdz pēdējam elpas vilcienam.

Livrejā ģērbti pavadoņi iekrāva mūsu mantas ratos, kas bija piebraukti pagalmā. Pils suņi rēja un lieliem lēcieniem skrēja pakaļ Alfonso, ar dzīvniekiem raksturīgajām maņām nojautuši neatgriezeniskas pārmaiņas. Alfonso vienmēr bija rūpējies par suņiem. Viņš tos ņēma līdzi, kad devās medībās vai jāja, baroja tos un pārliecinājās, ka tiem nodrošināta pajumte. Es vēroju, kā brālis apstājas un noglāsta savu mīluli, lielu, pinkainu medību suni Alarkonu. Stāvot pie pils durvīm, es piepeši pamanīju, cik nožēlojami maz cilvēku mūs apkalpo salīdzinājumā ar vareno svītu, ko Enrike bija atsūtījis pavadīt mūs līdz Segovijai.

Šajā svītā arhibīskapu Karriljo pārstāvēja viņa brālēna dēli – Viljenas marķīzs un viņa brālis Pedro de Hirons. Viljens bija ietekmīgs augstmanis un karaļa favorīts, savukārt Hirons bija Kalatravas ordeņa mestrs. Šis bija viens no četriem Kastīlijas karotāju mūku ordeņiem, kas nodibināts pirms vairākiem gadsimtiem cīņai ar mauriem. Abiem piederēja vara un bagātība, tomēr viņi bija ļoti atšķirīgi; vienīgais, kas šķita norādām uz viņu radniecību, bija iedomība.

Trauslajam Viljenam bija tumši mati, kas nogriezti taisni virs pieres; viņa izskatīgumam piemita kaut kas ļaunīgs. Deguns bija garš, un neparastās, dzeltenīgi zaļās acis likās īpaši savādas, jo tās bija ārkārtīgi aukstas. Iejājot pagalmā, viņš nicīgi savieba lūpas un manāmi pauda savu nicinājumu, aplūkodams brīvi klīstošās vistas un suņus, cūkas un aitas aizgaldā, pie mūriem sakrautos siena vālus un kaudzi, kur sametām visus atkritumus, lai tie pārstrādātos augļu dārzā izmantojamā mēslojumā.

Viljenam blakus tumši sarkanā un zeltainā livrejā tērptu vīru pavadībā jāja Hirons – milzis ar sarkaniem asinsvadiem izvagotu seju un ārkārtīgi biezu bārdu. Nelielās nenosakāmas krāsas acis bija dziļi iegrimušas tuklajos vaibstos, un viņa valoda bija tikpat riebīga kā mēslojuma kaudze. Salīdzinājumā ar viņa melno ērzeli jebkurš cits zirgs, ko biju redzējusi, šķita sīks. Pārsteidzoši veikli nolēcis no zirga, viņš skaļi nolamājās: – Miserables hijos de puta, kustieties! – Sparīgi žestikulēdams ar milzīgajām plaukstām, kas atgādināja šķiņķus, viņš izrīkoja savus pavadoņus. Donja Klara saspringa mums blakus.

Tiklīdz Viljens sasniedza mūs, visa viņa izturēšanās mainījās. Viņš pārspīlēti zemu noliecās noskūpstīt manas mātes roku un paziņoja, ka pat laiks nav uzdrošinājies skart viņas daili. Māte smaidīja un paplivināja skropstas; man šis vīrietis šķita smieklīgs, un savus galantos vārdus viņš izteica nepatīkamā, spalgā balsī. No samtā ietērptā auguma plūda spēcīgs, pat smacējošs pelēkās ambras aromāts. Viljens bija izsmalcināts, katrs viņa žests liecināja par eleganci, un man likās, ka viņš stundām ilgi gatavojies spoguļa priekšā, slīpējot izlikšanās mākslu. Man viņš nepievērsa nekādu uzmanību un tik tikko ļāva noprast, ka mani vispār pamanījis; viņš nedaudz palocījās un pievērsās manam brālim, it kā Alfonso būtu viņu aizgrābis. Skatienā jautās tāds vērīgums, ka brālis jaunajā, neērtajā dubletā neveikli sagrozījās.

Viljens atkal pagriezās pret manu māti un noskandēja: – Infanta daile liecina jums par labu, kundze. Neviens nevarētu viņu uzskatīt par kaut ko citu, kā vien par princi ar nevainojami tīrām karaliskām asinīm.

Es apvaldīju vēlmi pacelt acis pret debesīm, un Alfonso apjucis uzlūkoja mani. Māte smaidīja vēl platāk. – Gracias, Excelencia, – viņa pateicās. – Vai jūs ar brāli vēlaties dzērienu? Īpaši jums sagatavoju labu vīnu.

Hirons jau bija pienācis mums klāt. Viņš oda pēc sviedriem, brīdi alkatīgi nopētīja Beatrisu un tad pievērsa savas cūkas ačteles man. Viņš pasmaidīja, atklādams nomelnējušus zobus. Es aizturēju elpu, un viņš saņēma savā ķetnā manu plaukstu, lai paceltu to pie lūpām.

– Infanta, – Hirons noņurdēja. Viņa tvēriens bija tik ciešs, ka es nespēju atbrīvot roku. Mani pārņēma bailes, ka viņš sadragās manus pirkstus kā putna kaulus, bet donja Klara izmanīgi nostājās starp mums, turēdama karafi un kausus. Viņas viltība ātri novērsa Hirona uzmanību, un viņš atlaida manu roku, lai paņemtu vīnu.

Vēlāk, kad Hirons bija iztukšojis mūsu karafi un Viljens pastaigājies pa zāli, ar vāji slēptu uzjautrinājumu acīs pētīdams mūsu “īpatnējo” iedzīvi, abi atgriezās galvenajā tornī pārraudzīt savu mantu izkraušanu.

Māte pavilka mani nostāk. – Viljens reiz bija vienkāršs pāžs, bet kļuva par vienu no Kastīlijas ietekmīgākajiem augstmaņiem. Enrike viņu uzklausa, kaut gan šķiet, ka pēdējā laikā viņš zaudējis favorīta vietu. Viņa brālim Hironam, Kalatravas mestram, ir vairāk karotāju nekā pašam valdniekam. Mums jāiedibina labas attiecības ar šiem vīriem, Izabella. Šādi grandi aizstāvēs mūsu intereses un cīnīsies pret tava brāļa izgrūšanu no troņa pēctecības rindas.

Es satriekta uzlūkoju māti. Mēs ar Alfonso gatavojāmies pamest mājas. Kāpēc viņa domāja, ka es šajā mirklī labprāt uzklausīšu viņas pamācības par intrigu pīšanu? Man jau pietika dažādu viņas un donjas Klaras padomu. Vairākas nedēļas es biju klausījusies brīdinājumus par samaitāto galmu, mana pusbrāļa favorītu baudkāro dabu un karalienes vaļīgo uzvedību, par galminieku kaltajiem plāniem un bīstamajiem augstmaņu centieniem, līdz man reiba galva. Kastīlijas grandu vārdi, dzimtas vēsture un draudzības saites bija iekaltas man prātā līdzīgi katķismam. Reiz, vakarā pametusi mātes istabu, es saniknota paziņoju Beatrisai, ka nemūžam nenolaidīšos tik zemu, lai klausītos pie atslēgas cauruma vai slēptos aiz gobelēniem. Beatrisa pamāja un rāmi atbildēja: – Protams. Kur gan dzirdēts, ka infanta uzvedas kā parasta spiedze? Šo uzdevumu nododiet manās rokās.

To atcerējusies, es uzlūkoju savu draudzeni, kas tobrīd sniedza mūsu somas sargam, un nospriedu, ka viņai tas lieliski izdosies. Beatrisa jau kopš brīža, kad uzzināja par gaidāmo došanos ceļā, metās sajūsmas pilnā virpulī un pildīja savus dienišķos darbus, viegli palēkdamās, it kā mēs gatavotos svētkiem. Viņa vairākas reizes dienā izmēģināja galma uzvedības smalkumus (reveranss viņai nepadevās itin nemaz) un beigu beigās sadusmoja donju Klaru ar paziņojumu, ka labprātāk mācītos rīkoties ar zobenu. Līdz šim Beatrisa bija paudusi nožēlu tikai par to, ka nāksies pamest tēvu; dons Bovadilja palika Arevalo kopā ar manu māti. Es apbrīnoju draudzenes drosmi, kaut gan man šķita, ka viņu gaida nepatīkams pārsteigums. Ilgas pēc piedzīvojumiem bija saprotamas, bet viņa droši vien vairs nebūtu tik sajūsmināta, ja piepeši tiktu ierauta tajos.

Mēs abas stāvējām uz pils sliekšņa un gaidījām Alfonso. Viņš pieķēdēja suņus, lai tie mums nesekotu, un izturējās savaldīgi, tomēr es jutu, ka viņš nepavisam nav tik mierīgs, kā izliekas. Es ņēmu vērā Beatrisas padomu un vairs nerunāju ar brāli par savām slēptajām bailēm. Viljens bija pirmais galminieks, ko Alfonso sastapa; man radās aizdomas, ka šī tikšanās viņu izbiedējusi. Viņš laikam pamazām saprata, kādas sekas varētu būt mūsu aizbraukšanai.

Lai nu kā, Alfonso savas bažas neizrādīja; tas nebija viņa garā. – Marķīzs apgalvo, ka mums jādodas ceļā tūlīt pat, lai sasniegtu Segoviju pirms tumsas.

Es pamāju un pievērsos mātei, kas sēdēja uz krēsla, ietinusies apmetnī, un turēja gredzeniem rotāto plaukstu pie kakla. Viņa piecēlās, un vējš parāva viņas plīvuru, atklājot sudraboti baltas matu cirtas pie deniņiem. Alfonso pacēlās uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu māti uz vaiga. Viņa manāmi atmaiga un, acīs sariešoties asarām, apskāva dēlu. Es dzirdēju viņu sakām: – Tu esi Trastamaru mantinieks. Nekad to neaizmirsti.

Brālis atkāpās, atbrīvodams vietu man.

– Adiós, māt, – es atvadījos un noskūpstīju viņu uz vaiga. – Lai Dievs jūs sargā! Es sūtīšu vēstuli, tiklīdz tas būs iespējams.

Viņa skarbi pamāja. – Lai Dievs sargā arī tevi, meit. Visu labu. Ardievu!

Es pievērsos auklei. Nemaz neatcerējos dienu, kad donjas Klaras nebūtu blakus, lai mani norātu un dotu padomus, sargātu un nepieļautu, lai ar mani notiek kaut kas slikts. Tomēr es negaidīju no viņas nekādu jūtu izpausmi, un viņa kaut ko tādu man nepiedotu. Bet es jutu viņas drukno augumu nodrebam, kad mēs apskāvāmies un viņai aizlūza balss, sakot: – Atcerieties visu, ko jums mācīju. Nekad nepakļaujieties kaislībām! Es jūs sargāju, cik ilgi vien varēju. Tagad jums jāpierāda pasaulei, kas esat.

Viņa nolaida rokas, un maniem pleciem piepeši uzgūla viss aizbraukšanas radītais smagums. Man gribējās mesties ceļos un lūgties, lai māte ļauj man palikt Arevalo. Bet viņas sejā nebija ne miņas no nožēlas, tāpēc es devos pie Alfonso, alkdama satvert viņa roku un nekad nelaist to vaļā.

Dons Čakons pieveda mūs pie zirgiem; es jutos ārkārtīgi atvieglota, kad uzzināju, ka viņš mūs pavadīs. Tiklīdz viņš bija palīdzējis man uzkāpt Kanelam mugurā un ieņēmis savu vietu svītā, Hirons, sēdēdams uz sava ērzeļa, noņurdēja: – Glīts rotaļu zirdziņš. Bet līdz Segovijai ir tāls ceļš, un mums nebūs laika vājiem rikšotājiem. Vai nevēlaties jāt kopā ar mani? Šajos seglos pietiek vietas.

– Kanela ir izturīgāks, nekā šķiet, – es atcirtu un satvēru pavadu. – To man uzdāvināja karalis.

Hirona seja apmācās. Viņš spēji parāva zirgu nostāk un uzrēca sargiem, lai tie sāk kustēties. Mēs devāmies ārā pa vārtiem, un Alfonso piejāja man blakus. Es apvaldīju vēlmi atskatīties un lūkojos tikai uz priekšu, bet Alfonso suns Alarkons piepeši atrāvās no saites un metās uz priekšu, apņēmīgi riedams.

Viljens pacēla pātagu, bet Alfonso iesaucās: – Nē, nesitiet viņam! – Marķīzs sarauca pieri, iecirta piešus zirgam sānos un aizrikšoja tālāk. Alfonso pavēlēja dzīvniekam: – Atpakaļ! Nē, Alarkon! – Viņš izstiepa roku pils virzienā. – Atpakaļ mājās!

Suns iesmilkstējās un apsēdās uz pakaļkājām. Alfonso palūkojās uz mani; šoreiz viņam neizdevās slēpt apjukumu. – Viņš nesaprot. Alarkons domā, ka dosimies prom uz visiem laikiem. Tā taču nav, vai ne, Izabella? Mēs atgriezīsimies, vai tiesa?

Es papurināju galvu. Vairs nevarēju saudzēt brāli. – Nezinu.

Mēs vairs neatskatījāmies, bet zinājām, ka Alarkons sēž pie pils vārtiem un noskumis vēro, kā mēs nozūdam tukšajā līdzenumā.