Читать книгу Karalienes zvērests - K. V. Gortners - Страница 3

– Turi pavadu cieši, Izabella. Nepieļauj, lai zirgs nojauš tavas bailes. Ja tas notiks, dzīvnieks domās, ka vara pieder viņam, un centīsies tevi nomest.

Es pamāju, sēdēdama mugurā elegantajam, melnajam ērzelim, un sažņaudzu pavadu rokās. Caur novalkāto cimdu galiem es sataustīju stingri nostiepto ādas strēmeli un novēloti spriedu, ka vajadzēja ļaut Beatrisas tēvam, donam Pedro de Bovadiljam, nopirkt man jaunos cimdus, ko viņš piedāvāja uzdāvināt man nesenajā trīspadsmitajā dzimšanas dienā. Lepnība – grēks, ko es ļoti pūlējos, bet parasti nespēju pārvarēt – liedza man atzīt, kādā trūkumā esam nonākuši, un pieņemt šo dāvanu, kaut gan viņš dzīvoja kopā ar mums un noteikti visu lieliski zināja. Tāpat lepnība man neļāva atteikties no brāļa mestā izaicinājuma, ka man ir laiks iemācīties jāt ar labu zirgu.

Šī iemesla dēļ es sēdēju lieliska dzīvnieka mugurā, un manas rokas sargāja tikai veci ādas cimdi, kas šķita plāni kā zīds. Kaut gan zirgs nebija milzīgs, tas mani tomēr biedēja; tas mīņājās un ar kāju kārpīja zemi, it kā gatavotos jebkurā mirklī aiztraukties prom neatkarīgi no tā, vai es spēšu noturēties tam virsū.

Alfonso papurināja galvu un pieliecies atbrīvoja manus pirkstus tā, ka pavada brīvi slīdēja starp tiem.

– Lūk, šādi, – viņš paskaidroja. – Cieši, bet ne tā, ka savainosi zirga muti. Un neaizmirsti izslieties taisni, kad rikšosi, bet auļos paliekties uz priekšu. Kanela nav dumjš mūlis, ar kādiem parasti jājat jūs abas ar Beatrisu. Tas ir tīrasiņu arābu rikšotājs, paša kalifa cienīgs. Zirgam jāzina, ka vara vienmēr ir jātnieka rokās.

Es iztaisnoju muguru un iekārtojos izšuvumiem rotātajos seglos. Jutos viegla kā pūciņa. Kaut gan citas meitenes šajā vecumā jau sāk attīstīties, es vēl joprojām biju tik plakana un tieva, ka mana draudzene un galma dāma Beatrisa, dona Bovadiljas meita, nemitīgi pierunāja mani ēst vairāk. Arī tobrīd viņa raižpilni vēroja mani; draudzenes augums bija daudz kuplāks, un viņa sēdēja zirga mugurā tik graciozi, it kā to būtu darījusi visu mūžu. Biezie, melnie mati bija savīti mezglā, un izteiksmīgos vaibstus slēpa plīvurs.

– Ceru, ka Jūsu Augstība parūpējies, lai šis diženais zirgs ir pienācīgi iejāts, – viņa sacīja Alfonso. – Mēs negribētu, lai ar jūsu māsu notiek kaut kas nelāgs.

– Protams, zirgs ir iejāts. Mēs ar donu Čakonu paši visu izdarījām. Izabella ir drošībā. Vai ne, hermana?

Es pamāju, bet vienlaikus mani pārņēma stindzinošas šaubas. Kā gan es varētu pierādīt šim zvēram, ka vara pieder man? It kā sadzirdējis manas domas, Kanela dīžādamies spēra soli sāņus. Es spēji ievilku elpu un parāvu pavadu. Zirgs iesprauslājies apstājās un pieglauda ausis, acīmredzami neapmierināts, ka lauznis sagādājis sāpes.

Alfonso piemiedza man ar aci. – Lūk! Viņa lieliski tiek ar zirgu galā. – Mans brālis palūkojās uz Beatrisu un rotaļīgi painteresējās: – Vai jums nepieciešama palīdzība, jaunkundze? – Viņa balsī jautās atmiņas par gadiem ilgušajām vārdu kaujām ar mūsu pils pārvaldnieka vienīgo, stūrgalvīgo meitu.

– Pateicos, es visu izdarīšu pati, – Beatrisa dzēlīgi paziņoja. – Mums abām ar Viņas Augstību nekas netraucēs jāt, tiklīdz būsim apradušas ar jūsu mauru ērzeļiem. Neaizmirstiet, ka mēs jau iepriekš esam jājušas, kaut gan mūsu zirgi, kā jau teicāt, bija tikai dumji mūļi.

Alfonso iesmējās un apbrīnojami lietpratīgi pagrieza savu salni daudz drošāk nekā daudzi citi desmit gadus veci zēni. Spožās, zilās acis mirdzēja; biezie, tumšie mati, asi apgriezti pie pleciem, izcēla pilnīgo, glīto seju. – Un jūs neaizmirstiet, ka es jāju katru dienu kopš piecu gadu vecuma, – viņš atgādināja. – Jāšanas prasmi dāvā pieredze.

– Taisnība, – noņurdēja Alfonso audzinātājs dons Čakons, sēdēdams sava milzīgā zirga mugurā. – Infants Alfonso jau ir pieredzējis jātnieks. Uz zirga viņš jūtas kā mājās.

– Par to mēs nemaz nešaubāmies, – es iejaucos, pirms Beatrisa atbildēja, un piespiesti pasmaidīju. – Domāju, ka esam gatavas, brāli. Tikai, lūdzu, nejāsim pārāk strauji.

Alfonso pamudināja savu salni uz priekšu un pa lielajiem vārtiem, ko naktīs papildus sargāja režģis, veda mūs ārā no Arevalo slēgtā iekšpagalma.

Es pārmetoši uzlūkoju Beatrisu.

Protams, pie visa vainīga bija viņa. Mūsu ikdiena – mācības, lūgšanas un izšūšana – Beatrisu garlaikoja, un torīt viņa paziņoja, ka mums nepieciešams izkustēties, citādi mēs pāragri kļūsim par večām. Viņa teica, ka esam pārāk ilgi uzturējušās istabās, un tā bija patiesība, jo šī ziema bija īpaši barga. Un donja Klara deva atļauju, jo jāšana mūsu izpildījumā vienmēr nozīmēja to, ka pirms vakariņām mēs izvedam pils pavecos mūļus laiskā, stundu ilgā pastaigā gar cietokšņa sienu apkārt pilij un pa tuvējo ciematu.

Bet todien, tiklīdz biju pārģērbusies jāšanas tērpā un izgājusi pagalmā kopā ar Beatrisu, es atklāju, ka tur mani jau gaida Alfonso, dons Čakons un divi iespaidīgi ērzeļi – dāvana no mūsu pusbrāļa, karaļa Enrikes. Alfonso paskaidroja, ka melnais zirgs paredzēts man un to sauc Kanela.

Es apslāpēju savu trauksmi, pakāpjoties uz soliņa un uzsēžoties zirgam mugurā. Tomēr mani pārņēma arvien lielākas bažas, kad sapratu, ka vajadzēs jāt pēc mauru paražas jeb a la jineta, šauros ādas seglos un īsos kāpšļos. Tā bija nepazīstama un nepatīkama sajūta.

– Cik dīvains vārds zirgam! – es ieminējos, slēpdama savas bailes. – Kanēlis ir gaišs, bet šis dzīvnieks ir melns kā nakts.

Kanela atmeta krēpes un pagrieza smalki veidoto galvu, lai ar lūpām pieskartos manai kājai. Man nešķita, ka šī zīme vēsta kaut ko labu par turpmāko pēcpusdienu.

– Beatrisa, – es nošņācu, izjājot līdzenumā, – kāpēc tu man neko neteici? Tu zini, ka man nepatīk pārsteigumi.

– Tieši tāpēc es neko neteicu, – viņa atčukstēja. – Citādi jūs nepiekristu. Jūs paziņotu, ka mums jālasa vai jāšuj, vai jāskaita lūgšanas. Lai nu kā, reizēm nepieciešams izklaidēties.

– Nesaprotu, kā var izklaidēties, nokrītot no zirga.

– Phē, pamēģiniet uztvert to kā milzīgu suni. Tas ir liels, bet nekaitīgs.

– Un kā, atvaino, tu to vari zināt?

– Pretējā gadījumā Alfonso nemūžam neļautu jums ar Kanelu jāt, – Beatrisa noteica un spēji atmeta galvu, tādējādi apliecinot nemainīgo pārliecību par sevi. Tās dēļ viņa bija mana tuvākā līdzbiedre un draudzene, kaut gan es, kā vienmēr, biju vienlaikus uzjautrināta un jutos neveikli, redzot viņas negodbijību.

Mūs šķīra trīs gadi un pilnīgi pretēji raksturi. Beatrisa izturējās tik bezrūpīgi, it kā pasaule aiz mūsu vārtiem būtu plaša, vēl neizpētīta vieta, pilna ar iespējamiem piedzīvojumiem. Donja Klara apgalvoja, ka Beatrisas pārgalvībā vainojama viņas mātes nāve drīz pēc meitas dzimšanas. Tēvs viens pats audzināja savu atvasi Arevalo cietoksnī, un viņu nepieskatīja neviena sieviete. Beatrisa bija tikpat tumsnēja, cik es gaiša, un viņas augums bija kupls pretstatā manam kalsnajam, un viņa bija dumpinieciska, neparedzama un runāja pārāk brīvi, lai tas viņai nāktu par labu. Viņa pat izaicināja augustīniešu klostera mūķenes, pie kurām mēs mācījāmies, un noveda nabaga māsu Mariju līdz izmisumam ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem. Beatrisa bija uzticama draudzene, kas prata izklaidēt un saskatīt kaut ko uzjautrinošu tur, kur citi neko neredzēja; bet viņa arī pastāvīgi sagādāja galvassāpes pieaugušajiem un donjai Klarai, kas velti centās Beatrisai iemācīt, ka labi audzinātas dāmas neļaujas piepešām iegribām.

– Vajadzēja pateikt donjai Klarai patiesību, – es ieminējos un palūkojos uz savām rokām. Atkal biju pārāk cieši satvērusi pavadu, tādēļ tagad to nedaudz atbrīvoju. – Viņai mūsu jādelēšana apkārt droši vien nešķitīs piedienīga.

Beatrisa norādīja uz priekšu. – Kuru interesē piedienīgums? Lūk, skatieties!

Es negribīgi paklausīju.

Saule slīdēja tuvāk apvārsnim, metot košu, safrāndzeltenu mirdzumu pār gaišajām debesīm. Kreisajā pusē uz zemā pakalna slējās Arevalo, pelēcīgi brūna citadele ar sešiem mazākiem torņiem un vienu lielāku, un tai blakus bija redzama vienkāršā tirgus pilsētiņa, ko dēvēja tādā pašā vārdā. Mums pa labi aizvijās lielais ceļš uz Madridi, bet visapkārt, cik tālu vien sniedzās skats, pletās plašais Kastīlijas līdzenums – zeme bez gala un malas, ko izraibināja miežu un kviešu lauki, dārzeņu lauciņi un vēju salocītu priežu kopas. Gaiss bija stings un reibinošs, tajā jautās sveķu smārds un kūstoša sniega aromāts, kas man vienmēr atgādinājis pavasara tuvošanos.

– Brīnišķīgi, vai ne? – Beatrisa izdvesa, acīm mirdzot. Es pamāju un lūkojos uz zemi, kas bijusi manas mājas jau kopš agras bērnības. Biju to redzējusi neskaitāmas reizes no Arevalo torņa un mūsu ikgadējos ceļojumos donjas Klaras pavadībā uz tuvējo Medina del Kampo pilsētu, kur norisinājās lielākais lopu tirgus Kastīlijā. Tomēr kāda neizskaidrojama iemesla dēļ šoreiz zeme izskatījās citāda, it kā es piepeši būtu pamanījusi, kā laiks pārveidojis bieži aplūkotu gleznu, kur krāsas satumsušas līdz jaunam košumam un paspilgtinājušies pretstati starp gaismu un ēnu.

Veselais saprāts atgādināja, ka es gluži vienkārši redzu zemi no augstāka skatupunkta, jo sēžu mugurā Kanelam, nevis pierastajam mūlim. Tomēr man acīs sariesās asaras, un piepeši atmiņā atausa milzīga istaba, pilna ar samtā un zīdā tērptiem cilvēkiem. Aina pagaisa tikpat ātri, kā parādījās, gluži kā pagātnes rēgs; kad Alfonso, aizjājis uz priekšu kopā ar donu Čakonu, man pamāja, es aizmirsu, ka jāju ar nepazīstamu, varbūt bīstamu dzīvnieku, un iespiedu papēžus tam ribās.

Kanela metās uz priekšu, un es pieplaku pie zirga izliektā kakla. Rīkodamās bez apdomas, es ieķēros tam krēpēs, nedaudz piecēlos no segliem un sasprindzināju augšstilbus. Kanela apmierināts iesprauslājās. Viņš paātrināja gaitu, aizauļojot garām Alfonso, un uzjundīja okera krāsas putekļu vērpeti.

– Dios mнo! – Alfonso izdvesa, kad pabrāzos viņam garām.

Ar acs kaktiņu es pamanīju Beatrisu man sekojam, un viņa uzsauca manam brālim un izbrīnītajam donam Čakonam:

– Gadu gaitā iegūta pieredze, jūs teicāt?

Es skaļi iesmējos.

Sajūta bija brīnišķīga. Tieši tādu es iztēlojos lidošanu: atstāt aiz muguras visas mācību raizes, vēsos pils bruģakmeņus un grozus ar lāpāmiem apģērba gabaliem, kas šķietami nekad neapsīkst, nepārtrauktās, klusi izteiktās rūpes par naudu un mātes mainīgo veselību. Ir lieliski būt brīvai, izbaudīt zirga kustības un Kastīlijas ainavu.

Kad es elsodama apturēju zirgu pakalna korē, no kuras pavērās skats uz līdzenumu, mana galvassega karājās lentēs pār muguru, un gaiši kastaņbrūnās bizes bija izjukušas. Es nokāpu no Kanelas un papliķēju zirga nosvīdušo kaklu. Tas iegrūda purnu man plaukstā un tad pievērsās trauslajiem ērkšķu krūma zariem, kas spraucās starp akmeņiem. Es apsēdos uz akmeņu kaudzes un vēroju, kā Beatrisa auļo man tuvāk. Kad viņa piesarkusi apstājās, es noteicu: – Tev bija taisnība. Mums vajadzēja nedaudz izkustēties.

– Izkustēties! – viņa dvesa, nokāpjot no zirga. – Vai pamanījāt, ka mēs nupat atstājām Viņa Augstību un Čakonu putekļu mākonī?

Es pasmaidīju. – Beatrisa de Bovadilja, vai tu visu uztver kā sacensību?

Viņa iespieda plaukstas gurnos. – Ja runa ir par to, ka jāpierāda jūsu vērtība, tad jā. Kurš cits to darīs, ja darbu neuzņemsimies mēs?

– Tātad tu vēlies pierādīt mūsu spēku, – es noteicu. – Hmm. Izskaidro man savus apsvērumus. – Beatrisa spēji apsēdās man blakus un lūkojās uz rietošo sauli. Kastīlijā šajā gadalaikā tā apvārsnim tuvojās lēni, tāpēc mums pavērās elpu aizraujošs skats – mākoņi ar apzeltītām malām un debesis visos violetajos un purpura toņos. Viegla vēja brāzma sapurināja Beatrisas melnos, izspūrušos matus; viņas izteiksmīgajās acīs, kas vienmēr atklāja katru domu, uzplaiksnīja ilgas. – Es vēlos pierādīt, ka mēs esam tikpat spējīgas kā jebkurš vīrietis, tāpēc mums vajadzētu baudīt tādas pašas priekšrocības.

Es saraucu pieri. – Kāpēc mums gribēt kaut ko tādu?

– Lai mēs varētu dzīvot, kā vēlamies, un neatvainoties par to. Gluži tāpat kā to dara Viņa Augstība.

– Alfonso nedzīvo saskaņā ar savām vēlmēm. – Es sakārtoju galvassegu, saliekot lentes aiz ņiebura. – Patiesībā viņam ir daudz mazāk brīvības, nekā tev šķiet. Ja neņemam vērā šodienu, es reti viņu redzu, jo viņš ir aizņemts ar zobenu kaujām, loka šaušanu, cīņām zirga mugurā un mācībām. Alfonso ir princis. Viņš ir spiests ziedot savu laiku daudzām nodarbēm.

Beatrisa saviebās. – Jā, svarīgām nodarbēm, ne tikai šūšanai, sviesta kulšanai un aitu dzīšanai aplokā. Ja mēs varētu dzīvot kā vīrieši, mums būtu ļauts klejot pa pasauli un darīt kaut ko nozīmīgu, kā bruņiniekiem vai Orleānas jaunavai.

Es noslēpu negaidīto līksmi, ko manī raisīja Beatrisas vārdi. Biju iemācījusies neizrādīt jūtas jau kopš tās baismīgās nakts pirms desmit gadiem, kad mēs ar māti un Alfonso bēgām no Valjadolidas, jo tagad daudz labāk sapratu, kas toreiz notika. Arevalo mēs dzīvojām nošķirti, tomēr es šad tad padzirdēju ziņas, ko atnesa ceļotāji no Madrides, Segovijas un Valjadolidas. Mūsu kalpotāji mēdza tās apspriest, un nebija grūti noklausīties viņu runās, izliekoties, ka neko nemanu. Es zināju, ka pēc Enrikes kāpšanas tronī galms kļuvis mums bīstams, jo tajā valda jaunā karaļa favorīti un mantkārīgā karaliene. Nebiju aizmirsusi gandrīz taustāmās bailes, kas mani pārņēma tēva nāves naktī; ilgo jājienu pa tumšiem laukiem un mežiem, vairoties no lielajiem ceļiem, jo Enrike varbūt sūtījis sargus mums pakaļ. Šīs atmiņas bija kā iededzinātas manī un pārvērtušās par neizdzēšamu mācību, ka dzīvē pārmaiņas notiks neatkarīgi no tā, vai esam tām gatavi, un mums tikai jācenšas tām pielāgoties pēc iespējas mierīgi.

– Orleānas jaunavu sadedzināja sārtā, – es beigu beigās noteicu. – Vai šādu diženu galu tu mums novēli, draudzene?

Beatrisa nopūtās. – Protams, nē. Tā ir drausmīga nāve. Bet man patīk domāt, ka mēs spētu vest armiju cīņā par savu zemi, kā to darīja viņa, ja vien mums būtu dota tāda iespēja. Šobrīd mēs esam nolemtas garlaicībai, kaut gan neesam pat sākušas dzīvot. – Viņa plati iepleta rokas. – Viens un tas pats katru dienu, katru nedēļu un katru nomācošu mēnesi! Vai tā audzina visas augstdzimušās sievietes? Vai esam tik dumjas, ka mūsu vienīgais prieks ir izklaidēt viesus un izpatikt gaidāmajam vīram, mācīties smaidīt ēdienu pasniegšanas starplaikos, ne reizi nepaužot savu viedokli? Tādā gadījumā varam izlaist laulību un bērnu dzemdināšanu un uzreiz kļūt par vecenēm un svētajām.

Es nopētīju draudzeni. Beatrisa bieži uzdeva jautājumus, uz kuriem grūti atbildēt, un centās mainīt to, kas noteikts jau pirms mūsu dzimšanas. Mani biedēja atskārta, ka pēdējā laikā arī es sevi pieķeru pie līdzīgām domām un tāda paša nemiera, kaut gan negrasījos to atzīt. Nepacietība, kas mani pārņēma, kad apcerēju nākotni, man nepatika, jo es zināju, ka pat man, Kastīlijas princesei, reiz nāksies apprecēties pēc citu pavēles un samierināties ar dzīvi, kādu man nodrošinās vīrs.

– Laulība un rūpes par vīru un bērniem nav ne garlaicīgas, ne pazemojošas, – es sacīju. – Tāds bijis sievietes liktenis jau kopš laika pirmsākumiem.

– Jūs tikai atkārtojat no citiem dzirdēto, – Beatrisa atcirta. – “Sievietes laiž pasaulē bērnus, un vīrieši tos apgādā.” Mani interesē kaut kas cits, proti, kāpēc? Kāpēc mums jāiet tikai viens ceļš? Kurš teicis, ka sieviete nevar ņemt rokā zobenu un krustu un soļot uz Granadu cīņā pret mauriem? Kurš teicis, ka nevaram pašas pieņemt lēmumus un rūpēties par sevi tikpat labi kā jebkurš vīrietis?

– Nav runa par to, kurš un ko teicis. Tā gluži vienkārši ir.

– Lai nu kā, Orleānas jaunava neapprecējās. – Beatrisa pacēla skatienu pret debesīm. – Viņa netīrīja grīdas, nešuva drēbes un nelocīja pūru. Viņa ieģērbās bruņās un devās karā sava dofina vārdā.

– Un tas viņu nodeva angļiem, – es atgādināju un brīdi klusēju. – Beatrisa, jaunava saņēma Dieva aicinājumu. Tu nevari salīdzināt viņas likteni ar mūsējo. Viņa bija dievišķās gribas ierocis un upurējās savas valsts dēļ.

Beatrisa nepieklājīgi iespurdzās, bet es zināju, ka esmu izteikusi neapstrīdamu apgalvojumu šajā strīdā, kurā bijām iesaistījušās jau kopš bērnības. Es izlikos nesatraucama, kā jau vienmēr, kad Beatrisa sāka sprediķot, bet kādā brīdī iztēlojos savu sparīgo draudzeni sarūsējušās bruņās mudinām augstmaņus mesties cīņā par tēvzemi un nespēju apvaldīt smieklus.

– Jūs mani izsmejat! – viņa iesaucās.

– Nē, nē. – Es centos apslāpēt uzjautrinājumu. – Nepavisam. Tikai iedomājos, ka tu ne mirkli nevilcinātos pievienoties jaunavai, ja vien viņa būtu pie tevis vērsusies.

– Taisnība! – Beatrisa pielēca kājās. – Es izmestu grāmatas un šuvekli ārā pa logu un lēktu mugurā pirmajam zirgam, ko ieraudzītu. Noteikti ir brīnišķīgi rīkoties atbilstoši savām vēlmēm, cīnīties savas zemes vārdā, dzīvot zem debesu juma un gulēt uz kailas zemes.

– Tu pārspīlē, Beatrisa. Krusta karos ir vairāk grūtību, nekā mums cenšas iegalvot vēsture.

– Iespējams, bet mēs vismaz kaut ko darītu!

Es palūkojos uz viņas plaukstām; tās bija sakļautas cieši kopā, it kā turot ieroci. – Ar tādām ķetnām tu noteikti varētu vicināt zobenu, – es paķircināju draudzeni.

Viņa atmeta galvu. – Princese esat jūs, nevis es. Zobens būtu jūsu rokā.

Mani piepeši pārņēma aukstuma vilnis; šķita, ka diena piepeši pārvērtusies par nakti. Es nodrebēju. – Nedomāju, ka es spētu vadīt armiju. – Mana balss bija pavisam klusa. – Droši vien ir briesmīgi vērot, kā tautiešus nopļauj ienaidnieki, un zināt, ka ik brīdi nāve var skart arī mani. Un… – Es pacēlu roku, neļaujot Beatrisai iebilst. – Un es nedomāju, ka tev vajadzētu jūsmot par Orleānas jaunavu kā tēlu, kam līdzināties. Viņa cīnījās sava valdnieka vārdā, bet gāja bojā drausmīgā nāvē. Es šādu likteni nenovēlu nevienam. It īpaši sev. Kaut gan tev tas šķiet garlaicīgi, es labprātāk apprecētos un laistu pasaulē bērnus, pildot savu pienākumu.

Beatrisaveltīja man caururbjošu skatienu. – Pienākums domāts vārguļiem. Es neticu, ka jūs nekad nav mākušas šaubas. Jūs kāri lasījāt to stāstu par karaļiem, kas piedalījās krusta karos.

Es piespiesti iesmējos. – Tu patiesi esi nelabojama.

Tobrīd mums klāt piejāja Alfonso un dons Čakons; audzinātājs šķita nokaunējies. – Jūsu Augstība un de Bovadiljas jaunkundze, jums nevajadzēja tā aizauļot prom. Jūs varējāt savainoties vai iekļūt nepatikšanās. Nav zināms, kas slapstās šajās zemēs krēslas stundā.

Es saklausīju bailes viņa balsī. Kaut gan karalis Enrike uzskatīja par nepieciešamu turēt mūs Arevalo nošķirtībā no galma, viņa ēna nekad neattālinājās no mūsu dzīves. Nolaupīšanas draudi bija briesmas, pie kurām es jau sen biju pieradusi un par tām vairs pat nedomāju. Bet Čakons mūs sargāja, un viņa uztverē jebkurš iespējamais apdraudējums bija nopietns.

– Piedodiet, – es atvainojos. – Nezinu, kas mani pārņēma; es rīkojos neapdomīgi.

– Lai kas tas būtu, manī tas iedvesa apbrīnu, – Alfonso paziņoja. – Nedomāju, ka esi tāda amazone, mana mīļā māsa.

– Es esmu amazone? Nepavisam! Tikai pārbaudīju Kanelas izturību. Zirgs ir lielisks, vai ne? Daudz ātrāks, nekā noprotams pēc auguma.

Alfonso atplauka platā smaidā. – Tieši tā. Un arī tu esi lieliska.

– Mums jādodas atpakaļ, – Čakons sacīja. – Tūlīt sāksies nakts. Jāsim pa lielo ceļu. Un šoreiz neviens nedrīkst aizauļot pa priekšu. Vai skaidrs?

Atkal uzkāpušas zirgos, mēs ar Beatrisu sekojām brālim un Čakonam krēslainajā tumsā. Es atvieglota secināju, ka Beatrisa rātni jāj man blakus, acīmredzot nolēmusi uzvesties labi. Tomēr, kad tuvojāmies Arevalo un debesīs parādījās koraļļu krāsas švīkas, es atcerējos mūsu sarunu un, par spīti visiem saviem pūliņiem, nespēju nedomāt, kāda ir sajūta, piedzimstot par vīrieti.