Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 10

MERITA

Es skaidri jutu Gibza skatienu urbjamies man mugurā tikpat spēcīgi kā tad, ja viņš man būtu iebikstījis ar diviem pirkstiem. Es apstājos eleganto kāpņu augšgalā. – No kurienes jūs gribētu sākt?

– Laikam jau no savas agrākās istabas. Pieņemu, ka mana vecmāmiņa nebūs neko izmetusi. Es ļoti ceru, ka skapī vēl glabājas dažas lietiņas.

Es devos uz istabu, kuru misters Viljamss bija norādījis kā agrāko Gibza mājvietu un kur pagaidām bija apmetusies Loralī. "Interesanti, ko gan Gibzs vēlējās tur atrast? Acīmredzot kādu vecu šaha komplektu vai beisbola cimdu. Neko tādu, kam būtu īpaša vērtība, vien tādu, kas atgādinātu par jaunības dienām."

– Spriežot pēc tā, ko esmu redzējusi līdz šim, nekas daudz izmests nevarētu būt. Domāju, ka vispār šeit nekas īpaši nav mainījies kopš dienām, kad jūs te dzīvojāt.

Paraugoties uz Gibzu, es pieļāvu kļūdu, jo pamanīju viņa skatienā ievainojamību un maigumu. Nevienu no šīm emocijām es nevēlējos saistīt ar sava vīra brāli. Es steigšus novērsos un atvēru istabas durvis.

Gulta bija rūpīgi saklāta, ar rokām darinātās zilos un zaļos toņos ieturētās segas malas bija kārtīgi sabāztas aiz gultas koka karkasa. No spilvena apakšas spraucās ārā mazs stūrītis Loralī naktstērpa leoparda ādas toņos. Uz naktsgaldiņa blakus tūbiņai ar kuņģa skābi neitralizējošiem medikamentiem bija nolikta, kā man likās, dienasgrāmata koši sārtos vinila vākos. Iedomājos, ka lappuses varētu būt galvenokārt tukšas, jo Loralī droši vien tajā ieraksta tikai piezīmes par vienā dienā uzģērbto, lai nākamajā neatkārtotos.

Uz tualetes galdiņa rūpīgā rindā bija izkārtoti kosmētikas piederumi. Es piemiedzu acis, lai secinātu, vai man kaut kas no šā klāsta liksies pazīstams, bet manu uzmanību novērsa Gibzs, kas bija atvēris skapja durvis.

Skapim bija dīvaina forma, un tas bija pārmēru izbīdījies ārā no istabas stūra kā bezgaumīga un pārāk liela mēbele šai vietai. Tas droši vien bija ievietots guļamistabā, lai mēģinātu telpu kaut nedaudz padarīt atbilstīgāku laika garam. Kaut ko līdzīgu es biju pamanījusi arī pārējās guļamistabās. "Vai tiešām pagājušā gadsimta mēbeles būtu pēdējais, ar ko šai mājai mēģināts piešķirt kādu jauninājumu?"

Loralī ceļasomas bija kārtīgi saliktas skapja dziļumā, bet to saturs ar militāru precizitāti sakarināts uz vienīgā stieņa. Daudzi kurpju pāri, visi ar augstiem papēžiem, bija sakārtoti vairākās rindās ceļasomu priekšā.

Taču virs stieņa atradās dziļš plaukts visā skapja platumā, un tur trijās rindās bija saliktas daudzas dažādu platumu kastes, cita uz citas, sliedamās līdz pat divpadsmit pēdu augstajiem griestiem.

– Izskatās, ka viņa ir saglabājusi visu, – Gibzs skaļi noteica, bet es nepavisam nejutos pārliecināta, ka viņš to bija sacījis man. Pagriezies, lai paraudzītos uz gultu, viņš secināja: – Nedomāju, ka viņa te vispār ir kaut ko mainījusi.

– Tas jau nemaz nav slikti, – es atsaucos, paslēpdama leoparda raksta naktstērpa maliņu, lai tā vairs nebūtu redzama.

Viņš apklusa un paraudzījās uz mani. – Tāpēc ka…

Es koši nosarku, jo man nebija paskaidrojuma, kālab esmu šādi runājusi, un es noteikti nebiju no tām, kam tīk cilāt savas ģimenes netīro veļu, jo īpaši jau šā vīrieša klātbūtnē. Mums gan bija viens uzvārds, taču man Gibzs bija pilnīgs svešinieks.

Izlikdamās kārtojam spilvenus uz gultas, es paraustīju plecus. – Kad es aizbraucu uz koledžu, mans tēvs pārdeva māju, kurā biju izaugusi, un nopirka daudz mazāku. Viņš atbrīvojās no visām mantām, mēbelēm, Ziemassvētku rotājumiem, drēbēm. Pat no palagiem un segām.

– Un jūsu māte viņam ļāva tā rīkoties?

Man nedaudz noreiba galva. Rēta, kas palika pēc mammas aiziešanas aizsaulē, joprojām bija tikpat svaiga kā tajā dienā, kad viņa izdzisa. – Kad man bija divpadsmit gadu, viņa nomira.

Viņš mirkli padomāja. – Mana mamma nomira, kad man bija pieci gadi. Kelam tolaik droši vien bija piecpadsmit. Tas bija patiešām smagi. Man liekas, ka vecums, kurā zaudējam vecākus, nemaz nav tik būtisks. Jebkurā gadījumā sajūta ir tāda, itin kā tev būtu atņemts kāds loceklis.

Es cieši paraudzījos uz Gibzu un atcerējos, ka savam tēvam biju sacījusi gandrīz tādus pašus vārdus dienā, kad mammu guldīja zemē, un kopš tā laika es kliboju pa dzīvi, itin kā man būtu viena fantomkāja. Tad es steigšus atkal pievērsos skapim. – Droši ņemiet jebkuru no tām kastēm. Ko negribat, atstājiet. Es izšķirošu un paskatīšos, ko ar tām iesākt. Nespēju iedomāties, ka tur varētu glabāties kaut kas man nepieciešams.

– Un kas ir tas? – viņš vaicāja.

Brīdī, kad viņš norādīja uz kādu neapzīmētu gofrētu kasti, es paspēru soli viņam tuvāk. Man izdevās neizdvest ne skaņu, taču mans augums, instinkta vadīts, sarāvās, un es ar roku aizklāju seju.

Viņš ātri nolaida roku un ar skatienu meklēja manas acis.

– Atvainojiet, – es bildu, pakāpos atpakaļ un nodūru skatienu, piepeši pārāk skaidri apjauzdama, cik ļoti viņa acis līdzinās Kela acīm.

Gibzs nesacīja neko, bet es jutu, ka viņš mani vēro. Es piegāju pie durvīm un nospiedu slēdžus, iedegdama gaismu pie griestiem un ieslēgdama ventilatoru. – Šeit ir ļoti karsts, – es noteicu un vēcināju plaukstu sev pie sejas.

– Jums droši vien būtu daudz vēsāk, ja blūzei nebūtu to garo piedurkņu.

Es paraudzījos uz savu blūzi un nodomāju: "Cik sen jau es valkāju smilškrāsas apģērbu? Un kāpēc es to daru joprojām?"

Pilnīgi negaidīti mani pārplūdināja dusmas, un es sapratu, ka man jātiek ārā no istabas. Izlikdamās nedzirdējusi Gibza vārdus, es sacīju: – Kastes, kuras gribēsiet ņemt, lūdzu, salieciet gaitenī, lai viss būtu kopā. Es aiziešu uz Ouena istabu, paraudzīšos, vai tur ir pieņemama kārtība.

– Noteikti ir, – Gibzs pārliecināti paziņoja un atkal pagriezās pret skapi.

Tas, ka viņš to pateica kā pašu par sevi saprotamu, man likās kaitinoši. – Kā tad jūs to varat zināt?

– Mana pieredze liecina, ka bērns, kurš zaudējis vienu vecāku, sāk uzvesties īpaši labi, jo bīstas, ka arī otrs vecāks varētu aiziet.

Mirkli apdomājusies, es atcerējos, kā es pēc savas mammas aiziešanas aizsaulē pūlējos būt labākā skolniece, labākā meita un labākā mājsaimniece, lai mans tēvs tik ļoti neizjustu mammas trūkumu. Un ilgu laiku tas patiešām bija palīdzējis. Līdz brīdim, kad viņš iepazinās ar Loralī.

– Bet jūs jau droši vien to zināt. – Viņš pastiepās uz augšu un paņēma kaut ko, kas nu viņu bija ieinteresējis. Šis cilvēks ļoti atšķīrās no Kela. "Interesanti, kālab es pat noturēju Gibzu par Kelu dienā, kad viņš nostājās uz šīs mājas sliekšņa?" Abiem bija gandrīz vienādi mati smilšu krāsā, dziļi novietotas zeltaini brūnas acis un ļoti līdzīga pārliecināta gaita. Tomēr Kels bija līdzīgs futbolistam, spēcīgs, ar platiem pleciem, bet Gibzs likās garāks un slaidāks. Viņi šķita ļoti līdzīgi, tomēr arī ļoti atšķirīgi. Misters Viljamss bija sacījis, ka Gibzs vairāk mīlējis māti, bet Kels savukārt tēvu. "Interesanti, vai tiek pārmantotas arī citas īpašības, ne tikai fiziskās?"

Es uzkavējos durvīs, vēlēdamās doties projām, tomēr negribēdama, lai viņam paliek pēdējais vārds. – Jūs neko par mani nezināt.

Gibzs man neveltīja ne skatienu un noraidoši pateica: – Man ir zināms pietiekami.

Prātā atausa Kela vārdi par to, kas viņiem ugunsdzēsēju skolā tika iemācīts vispirms: "Trīsstūris ietver trīs komponentus, kas nepieciešamas ugunij, proti, karstumu, skābekli un degvielu. Ja viena komponenta trūkst, uguns nevar iedegties." Es iekodu lūpā un dziļi ieelpoju.

– Vai jums kaut kas kaiš?

Izrādījās, ka es biju aizvērusi acis, itin kā spētu paslēpties sevī, lai nebūtu pamanāma. Kārtējais ieradums, ko es biju ieguvusi savas laulības laikā. Es nokaunējos. – Man viss ir labi.

– Kāpēc jūs neapsēžaties?

– Kā jau teicu, man viss ir labi. Es patiešām vēlos, lai tas viss ātrāk beigtos.

– Vai tā ir Jaunanglijas iedzīvotāju kopīgā īpašība, vai arī jūsu individualitāte?

Es biju pārāk dusmīga, lai atbildētu, un devos uz Ouena istabu. Biju sasniegusi slieksni, kad aiz muguras atskanēja blīkšķis. Es aizskrēju atpakaļ un ieraudzīju, ka neapzīmētā kaste ir nokritusi zemē, tās vāks atvēries kā lūpas, izgrūžot ārā sadzeltējušus laikrakstus.

Gibzs bija notupies pie tās un mēģināja visu sakārtot. – Tā bija smagāka, nekā man likās. Izskatās, ka nekas nav sabojāts.

Ziņkārības mākta, es pagāju uz priekšu. – Vai tur ir tikai laikraksti?

Viņš pamāja ar galvu. – Jā. Un tie nav manējie. Man pazīstama bija tikai kaste, tālab jau es to mēģināju nocelt no plaukta.

Izbirušos laikrakstus viņš salika glītā kaudzē. Es noliecos, pacēlu vienu, kas bija aizslīdējis gandrīz līdz durvīm, un izlasīju datumu pirmajā lappusē. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektā gada divdesmit sestais jūlijs.

– Šis ir visai vecs, – es sacīju, pasniegdama to Gibzam un noskatīdamās, kā viņš to noliek pie pārējiem.

– Tie visi ir veci, – viņš atteica un cēlās kājās, pāršķirstīdams laikrakstus. – Izskatās, ka visi ir no viena gada. – Viņš paņēma vienu avīzi no kaudzes apakšas. – Jūlijs un augusts. – Gibzs paraustīja plecus. – Kāds no radiem vai paziņām droši vien tajā laikā beidzis skolu vai laulājies, vai vēl kaut kas tamlīdzīgs, un mana vecmāmiņa to visu savākusi, lai pēc tam vairs neaiztiktu. – Noliecies pār kasti, Gibzs iesvieda laikrakstus tajā, tad aizlocīja vākus un paņēma to rokās.

– Ja jums ar Loralī nav nekas iebilstams, es to vienkārši nolikšu stūrī pie mantām, ko būsim nolēmuši izmest. Tādējādi tās nesajauksim ar tām, ko vēlēšos paņemt, jo tās es likšu gaitenī.

– Man nav iebildumu. Un Loralī arī neiebildīs. Viņa šeit paliks tikai nedēļu.

Gibzs veltīja man skatienu, kura dēļ es atkal aizvēru acis. – Šķiet, ka jūs esat par to visai pārliecināta.

– Protams. Viņa man teica, ka abi esot atbraukuši ciemos. Nešaubos, ka viņa dedzīgi vēlas atrast jaunas mājas sev un Ouenam. – Kādu brīdi Gibzs mani pētīja, pēc tam aiznesa kasti uz istabas stūri un nometa zemē. – Jūs nemaz neizskatāties kā viņš. Ja nu vienīgi acis. Un matu krāsa. – Es iekodu lūpā, taču bija jau par vēlu. Pateikto vairs atsaukt nebija iespējams. Bērnībā es allaž vispirms runāju un tikai tad domāju. Mamma centās šo paradumu izskaust, bet tēvam tas likās uzjautrinoši. Kelam beidzot izdevās to izbeigt. Un tagad tas atsākās.

– Man to ir jau teikuši. Pēdējo reizi es redzēju Kelu, kad man bija desmit gadu, bet visi vienmēr teica, ka viņš ļoti līdzinoties mūsu tētim, taču mums abiem esot mammas acis. Un tas mani darīja laimīgu, jo es viņas acis neatcerējos vispār. – Gibzam neizdevās noslēpt sāpju pieskaņu balsī, un viņš novērsās. – Kas vainas jūsu kājai?

Es nekavējoties pastiepu roku pie svārku apakšmalas, kā vēlēdamās pavilkt tos garākus, un tas bija pilnīgi bezjēdzīgi, jo viņš jau rētu bija pamanījis.

– Nelaimes gadījums bērnībā.

Ja biju cerējusi, ka šāds paskaidrojums būs pietiekams un viņš netaujās tālāk, es kļūdījos.

– Nelaimes gadījums?

– Autoavārija. – Es pagriezos un pāri gaitenim devos uz kādreizējo Kela istabu, efektīvi beigdama sarunu, kuru turpināt man nebija ne mazākās vēlēšanās.

Vēl pat īsti istabā nebiju iegājusi, kad sajutu, ka Kels nevēlētos, lai es tur atrodos. Itin kā tas, ka es redzēšu lietas, kas bērnībā piederējušas viņam, parādīs viņu citādu, nekā viņš vēlējies parādīt sevi pasaulei. Taču Kels bija miris. Es biju redzējusi, kā viņu gulda kapā, vēl spēju sajust plaukstā zemi, ko nekādi nevarēju saņemties un iekaisīt atvērtajā bedres mutē. Un tieši tāpat joprojām nekādi nevarēju saņemties, lai atbrīvotos no atmiņām par viņu. Es gluži vienkārši nespēju nedomāt par to, ka viņš ir katrā vietā, katrā stūrī, ka viņš tikai gaida, lai es kaut ko pateiktu vai izdarītu nepareizi.

Īsu mirkli palikusi uz sliekšņa, es iegāju telpas vidū un piespiedu sevi elpot normāli.

Gibzam bija taisnība – Ouens visu atstājis nevainojamā kārtībā. Gultu būtu pozitīvi novērtējis pat Kels, tik rūpīgi tā bija saklāta un nogludināta. Es iztēlojos, ka palaga stūri ir salocīti ar militāru precizitāti.

Istabā Gibzs ienāca tūdaļ aiz manis un notupās iepretī kastei līdzīgam caurspīdīga plastikāta priekšmetam, kas bija novietots pie sienas.

– Tas ir terārijs, – no sliekšņa atskanēja Ouena paskaidrojums.

Mēs pagriezāmies un ieraudzījām viņu iestīvinātās biksēs un rūpīgi aizpogātā kreklā. Zēns mūs atklāti vēroja. Es zināju, ka viņam ir tikai desmit gadu, taču viņš likās kā mazs vīrietis, kas ģērbies pieaugušo drānās un izmanto lielus vārdus. Man nebija nekādas pieredzes ar bērniem, taču kaut kas manī mudināja sabužināt viņa matus un nopirkt viņam pabalējušus džinsus ar ielāpiem uz ceļgaliem.

– Un kas ir terārijs? – es vaicāju, lai gan pati to zināju. Iedomājos, ka noteikti pagājis diezgan ilgs laiks kopš mirkļa, kad kāds, izņemot viņa māti, interesējies par Ouena aizraušanos. Piepeši zēns izskatījās ļoti trausls, kā sīka lapiņa, kas nedroši karājas kokā.

Ouens paraudzījās uz mani un tad uz Gibzu, pēc tam atkal uz mani, kā gaidīdams, lai viens no mums pateiktu, ka es tikai pajokoju. Viņš spēra soli istabā un sacīja: – Formāli terārijs ir miniatūra augu ekosistēma. Nav paredzēts tur ievietot kukaiņus vai dzīvniekus, taču man patīk vākt interesantus insektus un zirnekļus un vērot tos caur palielināmo stiklu. Bet es allaž uzmanos un pēc dažām stundām izlaižu tos ārā.

– Vai tev patīk ķert un vērot Lampyridae?

Viņš pārsteigti paraudzījās uz mani.

Es atklepojos un iedomājos par tiem daudzajiem vasaras rītiem mūsu spoži apgaismotajā virtuvē, kur mēs abi ar tēvu skatījāmies manā insektu sprostā un viņš mācīja man, kā saucams katrs spārnotais un seškājainais radījums, ko es biju savākusi savas mammas dārzā.

– Lampyridae ir spārnoto insektu pārstāvis no vaboļu kārtas. Tos sauc par spīdvabolēm, jo tie izmanto bioluminiscenci, lai pievērstu mātīšu uzmanību vai pievilinātu medījumu. – Es viņam šķībi uzsmaidīju.

Un viņš pasmaidīja man pretī. Es pamanīju, ka viņa priekšzobi ir mazliet sabīdījušies cits uz cita, un iedomājos, ka tos laikam vajadzētu koriģēt. Arī man reiz bija tāda problēma.

– Vai tev to iemācīja mūsu tētis? – Ouens vaicāja.

Kaut kas asi iedzēla man dvēselē. – Jā. Laikam jau to viņš ir devis mums abiem.

– Vai skolā bērni par tevi smējās, jo tu varēji pateikt zinātniskos nosaukumus visiem kukaiņiem?

Es mazliet saraucu pieri un mirkli padomāju. – Jā, iesākumā smējās. Bet tad es no Terija Zerbes mugursomas izņēmu milzīgu zirnekli un iznesu to ārā. Pārējiem bērniem likās, ka tas bija ļoti iespaidīgi.

– Patiešām? – Ouena sejā atmirdzēja tik gaišs prieks un cerība, ka man bija jāsmejas.

– Patiešām. Tici vai ne, bet lielākā daļa cilvēku baidās no prāviem kukaiņiem. Jo īpaši no zirnekļiem. Lai gan formāli tie vispār nav pieskaitāmi pie kukaiņiem un ir zirnekļveidīgie. Mans vīrs bija liels un spēcīgs ugunsdzēsējs, tomēr baidījās pat no sīkākā zirnekļa. – Mans smaids izplēnēja, jo es atcerējos, cik ļoti sadusmojās Kels, kad es mierīgi paņēmu plaukstā mazu mājas zirnekli un uzliku to uz palodzes. Kels to saspieda ar puķpodu, un es ātri atskārtu, ka nekad nedrīkst izrādīt to, vai es esmu uztvērusi viņa bailes.

Es paraudzījos augšup un ievēroju, ka Gibzs mani rūpīgi pēta. Īsu mirkli es atkal ieraudzīju Kela acis, un man pār muguru pārslīdēja sīka baiļu straumīte.

Nemanīdams slēpto sasprindzinājumu, kas valdīja istabā, Ouens runāja tālāk: – Zirnekļi ir visai interesanti. Tomēr man vislabāk patīk spīdvaboles. Reizēm es noķeru tik daudz, ka, izslēdzot gaismu istabā, tās aizstāj naktslampiņu.

Pa atvērto logu ieplūda stikla šķinda. Sarūsējis kukaiņu siets ar vairāk caurumiem nekā stieples vijumiem nošķīra mūs no vēja zvaniem, kas bija piekarināti aiz istabas logiem.

– Biju domājusi, ka man būs nepieciešamas kāpnes, bet tagad nospriedu, ka nāksies nolīgt kādu, kurš noņems visus šos vēja zvanus. – Es nopūtos. – Nespēju iedomāties, kālab gan cilvēkam būtu jāvēlas tos tik lielā skaitā.

Ouens piesteidzās pie loga un nostājās starp mani un vēja zvaniem, itin kā gaidītu, ka es jau tūdaļ tos aizmetīšu projām. – Man tie patīk. Vai varam paturēt kaut vai tikai šos vienus?

Es iedomājos par pagājušās nakts troksni un to, ka tikai ar grūtībām spēju aizmigt.

Kā nolasījis manas domas, Gibzs sacīja: – Pēc dažām dienām jūs tos vairs pat nedzirdēsiet.

– Tad jau redzēsim, – es izvairīgi noteicu, juzdama Ouena ciešo, man pievērsto skatienu.

Gibzs piegāja pie skapja un atvēra durvis, bet es apskatīju istabu un atkal ieraudzīju "Lego". Tos pašus, ko iepriekšējā reizē. Es piegāju tuvāk, nopētīju dažādu krāsu automašīnas un citus veidojumus no klucīšiem un pūlējos iztēloties Kelu zēnībā, kurš pacietīgi liek klucīti pie klucīša. Un man tas neizdevās.

– Kā tu domā, vai es drīkstu parotaļāties ar tiem? – Ouens vaicāja. – Es apsolu, ka būšu uzmanīgs. Ja kaut kas tomēr sabojāsies, es salabošu.

Es atvēru muti, jau grasīdamās sacīt "jā", bet apstājos. Tie nepiederēja man. Tie bija piederējuši Kelam, un es biju viņa atraitne, taču nebiju pazinusi zēnu, kurš tos salicis kopā. Tas zēns man bija pilnīgi svešs.

– Oho.

Mēs ar zēnu pagriezāmies pret Gibzu, kurš bija nostājies skapja durvīs un plaukstu joprojām turēja uz roktura. Dziļais skapis – dvīņubrālis iepriekš redzētajam – izskatījās pilnīgi tukšs, ja neskaita Ouena ceļasomu, kas rūpīgi bija nolikta tālākajā stūrī, un tumši zilu mugursomu ar sarkanu monogrammu augšpusē. Visi plaukti, izņemot vienu, bija tukši.

Iztēlē es redzēju Kelu, kurš visu dusmīgi ņem ārā no skapja, liek lielos plastikāta maisos un aizmet projām savas bērnības atmiņas, noceļ drēbes ar visiem pakaramajiem, nepapūlēdamies tās noņemt. Viņš nekad neko nedarīja pa pusei vai ar apslēptām emocijām. Tieši tas ļāva viņam būt lieliskam ugunsdzēsējam un dzīvību glābējam – viņš nekad nemēdza ļauties šaubām vai ilgām pārdomām un darīja, kas jādara. Jā, es varēju iztēloties Kelu izmetam savu bērnību atkritumos. Un tomēr pagaidām es nespēju saprast, kālab viņš tā rīkojies.

– Oho, – Ouens kā atbalss atkārtoja, laikam pamanījis to, kas bija pievērsis Gibza uzmanību.

Uz lielā plaukta bija vēl viens "Lego" veidojums no baltiem un ziliem klucīšiem, kas izcēlās uz pabalējušo skapja sienu fona. Tas bija milzīgs, krietni lielāks par visiem pārējiem, kas atradās plauktos guļamistabā, un nebija tik rūpīgi nostrādāts. Likās, tas bija taisīts, brīvi improvizējot, neizmantojot instrukcijas, kur bija paskaidrots, kurš klucītis liekams kurā vietā. Veidojuma iekšpusē bija tukša telpa. Gana liela, lai tajā varētu ievietot "Lego" cilvēciņus. To aklie skatieni bija pavērsti pret caurumiem, kas likās kā lidmašīnas iluminatori.

– Izskatās pēc DC6, – Ouens noteica, itin kā tas būtu pats par sevi saprotams. Gibzs, mazliet iepletis acis, paraudzījās uz zēnu.

– Mūsu tēvs bija pilots, – Ouens paskaidroja.

"Mūsu tēvs." Šie vārdi kādu mirkli kavējās man uz mēles. Likās, ja tos pateikšu skaļi, tad atzīšu, ka vairs neesmu vienīgais bērns ģimenē. To es biju zinājusi desmit gadus, taču šī bija pirmā reize, kad to patiešām aptvēru.

– Es gribu kļūt par aeronautikas inženieri, kad izaugšu, – Ouens sacīja. – Tāpēc ir svarīgi zināt šādas lietas.

"Interesanti, vai, kopā ar citiem zēniem rotaļājoties, viņš arī bārsta šādas gudrības?" es nodomāju un atkal sajutu vēlēšanos sabužināt viņa matus un atdarīt augšējo krekla podziņu.

Mēs noraudzījāmies, kā Gibzs uzmanīgi izņem lidmašīnu no plaukta un noliek uz rakstāmgalda. – Tu pavisam droši vari rotaļāties ar jebkuru no šiem "Lego", Rokij. Es zinu, ka tu par tiem rūpēsies pienācīgi. – Viņš palūkojās uz zēnu tik sirsnīgi, it kā arī vēlētos sabužināt Ouena tumši brūnos matus.

Gibzs nopētīja augsto skapi ar atvilktnēm. – Nezin, vai tur varētu būt kaut kas interesants?

Ouens papurināja galvu. – Nē, ser, tur nekā tāda nav. Kad locīju savas drēbes un liku atvilktnēs, tās visas bija pilnīgi tukšas.

Mēs ar Gibzu jau atkal saskatījāmies, un es nespēju nedomāt par to, vai viņš iztēlojas savu brāli šajā istabā, izdzēšot sevi no tās – atvilktni pēc atvilktnes, pakaramo pēc pakaramā. Taču savus darinājumus no "Lego" klucīšiem viņš bija atstājis, un es pat zināmā mērā vēlējos zināt, kāpēc tā.

– Vai jūs neesat šeit bijis kopš Kela aizbraukšanas? – es vaicāju.

– Nē. – Gibzs vilcinājās ar atbildi. – Kad biju mazs, viņam nepatika, ja es aiztiku viņa mantas, un laikam jau pēc viņa aizbraukšanas es spriedu, ka viņam nepatiktu, ja es šeit nāktu. – Viņš apklusa, un likās, ka starp mums ir nostājies spoks. – Es pieļauju, ka te viss palicis tieši tā, kā Kels to bija atstājis. – Viņa balsī skanēja kaut kas vārdā īsti nenosaucams, kaut kas tāds, kur savijās ilgas ar zaudējuma sāpēm. Es atkal iedomājos par savu vīru, kādu viņu pazinu, un to, ka viņa aiziešana manī nemodināja tādas izjūtas.

Gibzs izgāja gaitenī, nopētīja mākslas darbus uz sienām, apstājās pie ieplēstām tapetēm, kuru malas bija atlocījušās kā miruša zirnekļa kājas. Viņš devās pie aizslēgtajām bēniņu durvīm, paspieda durvju rokturi un tad paraudzījās manī, pieri saraucis.

– Misters Viljamss nezina, kur atrodas atslēga, un teica, ka atsūtīšot atslēdznieku.

Diezgan ilgu brīdi Gibzs raudzījās uz slēgtajām durvīm. – Kad es biju vēl mazs, manai vecmāmiņai augšā bija darbnīca.

– Darbnīca? – es pārvaicāju. – Kāda?

Viņš paraustīja plecus. – Es īsti neesmu drošs. Man netika ļauts iet bēniņos. Un pēc tam, kad Kels aizbrauca, vecmāmiņa aizslēdza tās durvis un augšā vairs ne reizi neuzkāpa. Es domāju, ka tur viņa gatavoja savus vēja zvanus.

Man gribējās viņam pavaicāt par iemesliem. "Kāpēc Īdita taisījusi tik daudzus vēja zvanus un kāpēc pārtraukusi iet uz savu darbnīcu bēniņos? Un kāpēc Kels bija mēģinājis izdzēst sevi no šīs mājas un no savas iepriekšējās dzīves?" Bet es biju nonākusi pie secinājuma, ka acīmredzot Gibzs jau divas dekādes uzdod sev tos pašus jautājumus.

Ievibrējās Gibza mobilais telefons, un viņš to izņēma no kabatas. Paraudzījies uz ekrānu, viņš teica: – Nāksies mantu apskati pabeigt kādu citu reizi – man jādodas atpakaļ uz darbu. Izskatās, ka pašlaik ceļo kaut kāds vēdera vīruss, kas piemetas bērniem, jaunākiem par divpadsmit gadiem, un pacienti pārplūdina praksi. Es jums vēlāk piezvanīšu, norunāsim piemērotu tikšanās laiku.

Es apspiedu nopūtu. – Brīvos brīžos es labprāt pārlūkotu skapju un atvilktņu saturu. Pats par sevi saprotams, ka viss, ko uzskatīsiet par personiskas intereses vērtu, būs jūsu ziņā. Bet… ja jūs man pateiktu, ko meklējat, viss noritētu mazliet ātrāk.

Gibzs veltīja man skatienu, kas likās gan pilns uzjautrinājuma, gan daļēji aizkaitinājuma apēnots, un man nācās valdīties, lai nesarautos.

– Vecos fotogrāfiju albumus. Mana mamma bija fotogrāfe amatiere, un es atceros, ka viņa fotogrāfijas lika albumos. Visu laiku, kamēr vien dzīvoja. Tur ir manas un Kela bērnības fotogrāfijas. Man gribētos tās atkal redzēt.

Šie vārdi mani pārsteidza. Nebiju gaidījusi, ka viņš kļūs sentimentāls, ka gribēs paraudzīties pagātnē, ko, kā likās, atstājis aiz muguras, un ka alks paskatīties fotogrāfijas, kurās redzams brālis, kas viņu atstājis aizmirstībā.

Mēs bijām sasnieguši kāpņu augšējo pakāpienu, un viņš apstājās, lai palaistu mani pa priekšu. Nokāpusi lejā, es devos pie parādes durvīm un atvēru tās. – Dodiet ziņu par to, kad varēsiet ierasties, lai te visu pabeigtu. Un es paraudzīšu, vai man izdosies atrast tos albumus.

– Un atslēgu. Pasakiet man, ja tiksiet bēniņos. Man allaž bija gribējies uzzināt, ko mana vecmāmiņa tur darīja. – Viņš izgāja uz verandas. – Lūdzu, pasakiet Loralī, ka man vajadzēja doties projām un tālab nācās atteikties no kafijas.

Es pamāju ar galvu un jau grasījos aizvērt durvis, kad piepeši kaut ko iedomājos. – Vai Kelam bija ļauts iet uz bēniņiem?

Gibzs kaut kā dīvaini uz mani paskatījās. – Jā, patiesību sakot, jā. Viņš drīkstēja tur iet.

Mēs klusēdami skatījāmies viens uz otru, un jau atkal es iztēlojos, kā starp mums izsoļo Kela gars, metot ēnas, kas līdzīgi smagiem dūmiem aizklāja sauli.

– Uz redzēšanos! – es piepeši pateicu un ātri aizvēru durvis, iekams Kela vārds tiktu atkal pateikts skaļi, izsaucot spoku, kuru neviens no mums nevēlējās skatīt vaigā.