Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 7

LORALĪ

"Ne jau vienmēr asinis ir biezākas par ūdeni." Tas bija pirmais, par ko iedomājās Loralī, vērojot Meritu sarokojamies ar Ouenu. Viņa pārlika rokassprādzi uz otras rokas, lai tā kalpotu par atgādinājumu noteikti vēlāk ierakstīt šos vārdus "Patiesības dienasgrāmatā". Un tad Loralī pamanīja, ka Meritas acis bija tādā pašā krāsā kā Robertam un viņu dēlam, vienīgi mazliet tumšākas. Likās, ka visas Meritas dzīvē pārciestās sāpes būtu radušas atspoguļojumu tajās. Loralī iedomājās, ka droši vien tās aizēno visu, ko Merita savā dzīvē redz, un sajuta, ka atmaigst pret pameitu. Taču Loralī zināja, ka nedrīkst stāstīt par redzēto Meritas vājumu. Viņa zināja, ka Merita piedzīvojusi daudz vairāk sāpju nekā vairums citu cilvēku un ir iemācījusies tās apslēpt. Pat no tiem, kas saprata, kur skatīties.

Loralī pietupās pie krēsla, lai varētu redzēt Meritas seju. – Ja tu man pateiktu, kur ir virtuve, es aizietu un atnestu tev ūdeni.

Merita paraudzījās uz Loralī ar tādu skatienu, kādu viņa bija redzējusi acīs lapsai, kuru vistu sprosta stūrī bija iedzinis mammas zilpelēki raibais jenotu dzinējsuns. Skatienā jautās izsalkums, bezpalīdzība un neliels mirdzums, kas liecināja, ka aiz šīm izjūtām slēpjas sīka cerība, ka tomēr varbūt radīsies kaut niecīgākā iespēja aizbēgt.

– Kāpēc tu esi te ieradusies? – Merita vaicāja, un viņas ziemeļnieces akcents beidzot pazīstami iecirtās Loralī ausīs.

– Es iedomājos, ka ir pienācis laiks, lai tu tomēr iepazītos ar savu brāli. Tavs tētis to būtu gribējis. – Loralī cerēja, ka viņai savas īstās emocijas izdodas slēpt labāk nekā pameitai.

Tiklīdz Merita pūlējās piecelties no krēsla, Loralī saprata, ka šajā brīdī labāk nemēģināt viņai palīdzēt. Tas būtu tāpat kā palīdzēt klaburčūskai, kuras aste iesprūdusi zem akmens atlūzas. Tā iedzels vienkārši tāpat, jo tai nākas ciest sāpes, bet nav skaidrs šo sāpju iemesls.

Merita atkrita atpakaļ krēslā un cieši raudzījās uz Loralī. – Kas tev liek domāt, ka man ir kaut mazākā… – Viņa pavērās uz Ouenu un tad turpināja: – …interese par to, ko būtu vēlējies mans tēvs? Viņu neinteresēja tas, ko vēlos es. Un man liekas, ka tādā gadījumā mēs esam līdzvērtīgi.

Loralī vēlējās pateikt Meritai to, kas jau bija ierakstīts viņas "Patiesības dienasgrāmatā". Ka dzīve nenozīmē iegūto vai zaudēto punktu skaitīšanu. Diemžēl Merita šajā brīdī diezin vai spētu to pozitīvi novērtēt. Loralī apzinājās, ka vajadzētu paņemt Ouenu pie rokas un doties uz viesnīcu, lai Meritai būtu laiks aprast ar faktu, ka viņi abi ir ieradušies. Bet viņai palika aizvien mazāk laika, un piektās kategorijas viesuļvētra draudēja aizraut viņu projām no verandas.

Ouena satrauktā skatiena iespaidā Loralī saprata, ka viņai jāpanāk, lai viss izdodas. – Tavs tētis sacīja, ka jūs ar Ouenu esat tik līdzīgi kā divi zirņi pākstī. Ouenam deguns allaž ir iebāzts kādā grāmatā, un viņam ļoti patīk peldēt. Viņš ir iesaistījies pat vasaras peldēšanas komandā. Pagaidām viņš vēl nav izcīnījis nevienu uzvaru, taču piesakās komandā katru vasaru, lai atkal mēģinātu. Tavs tētis teica, ka tu esot darījusi tāpat. – Merita paraudzījās uz Ouenu, un viņi viens otru vērtējoši nopētīja ar līdzīgām acīm. Loralī sajuta uzmirdzam sīku cerību, itin kā viņai būtu izdevies ieplēst mazmazītiņu spraudziņu Meritas nocietinātajā sirdī, ļaujot tur iespīdēt gaismai. – Viņam patīk arī zīmēt un gleznot, un viņš ir radošs. Tev vajadzētu redzēt, ko viņš spēj izveidot no "Lego" klucīšiem!

Pusbrālis un pusmāsa turpināja cieši lūkoties viens otrā. Merita nesacīja neko, bet Loralī pūlējās prātā sameklēt vēl kaut ko tādu, kas spētu pārliecināt viņas pameitu dot atļauju palikt. Viņa jau grasījās stāstīt, ka, pēc Roberta vārdiem, viņiem abiem garšojot "Oreo" firmas krēms, kad Ouens iebāza roku bikšu kabatā un izvilka salocītu papīra lapu.

Viņš sniedza to Meritai un teica: – To es uzzīmēju tev. Tas nav pārāk labs, jo man toreiz bija tikai seši gadi. Bet tieši tad es uzzināju, ka man ir māsa.

Loralī vēroja, kā Meritas sejas izteiksme kļūst maigāka, un tas deva cerību, ka viņa varētu paņemt zēna sniegto zīmējumu. Ja viņa to neizdarītu, tad Loralī nebūtu droša, ka būtu iespējams ar viņu rēķināties savu ieceru piepildīšanā.

Ouens paspēra soli uz priekšu, un papīrs izslīdēja no viņa pirkstiem, ieguļoties Meritas rokās. Viņa uzmanīgi atlocīja zīmējumu un pēc tam vairākas minūtes uzmanīgi to pētīja, nesakot ne vārda.

– Tas ir ļoti labs darbs, – Merita beidzot teica, un viņas sacītie vārdi izklausījās kā ietīti kokvilnā. – Pat sešgadniekam, – viņa piebilda, un viņas lūpu kaktiņi mazliet sakustējās uz augšu, kas varbūt dažās citās valsts daļās būtu uztverams par smaidu.

Trīs cilvēki izelpoja, kad Meritas skatiens atkal atgriezās pie Ouena sejas un viņas vaibsti kļuva maigāki, itin kā viņa būtu uzlikusi masku.

"Interesanti, vai Merita tā darīja ar nolūku, vai arī viņa bija tik ļoti pieradusi slēpt no citiem savas patiesās izjūtas, ka maska parādījās, viņai pat nenojaušot par to," Loralī nodomāja.

– Ir jauki ar tevi beidzot iepazīties, Ouen. Un es priecājos, ka tik tālu ceļu veicāt, lai mani apciemotu. Esmu pārliecināta, ka pilsētā ir viesnīca…

– Mums ir vienādas acis, – zēns noteica, pētīdams Meritu tāpat, kā pētīja skudras savā skudru fermā. Itin kā vēlētos noskaidrot, kā tieši viņa darbojas. Loralī nosprieda, ka laikam jau Ouenam bija tādas tiesības.

Meritas skatiens satumsa, un Loralī atkal iedomājās par stūrī iedzīto lapsu. Tad Merita paskatījās uz Ouenu un steidzīgi samirkšķināja plakstus, kā grasīdamās raudāt. Taču Loralī zināja, ka Merita neraudās. Ļoti iespējams, ka prasmi neraudāt, citiem cilvēkiem redzot, Merita bija izkopusi daudzu gadu garumā. To Loralī bija izsecinājusi, kad Roberts viņai pastāstīja, kā Merita uz mammas bērēm gājusi sausām acīm un pēc tam piemiņas pasākumā pasniegusi cilvēkiem punšu un kārtojusi spilvenus uz dīvāna.

Loralī iedomājās vēl kaut ko, kas būtu ierakstāms viņas "Patiesības dienasgrāmatā", proti: "Ir cilvēki, kas savas sēras slēpj, itin kā to vispār nebūtu."

Vēlēdamās, kaut vienīgais iemesls tam, ka ir grūti nostāvēt, būtu viņas kurpes, Loralī pamīņājās un ilgojās pēc vēl kādas vēja brāzmas. Viņas elkonim pieskārās misters Viljamss. – Vai jums viss ir labi, misis Konorsa?

Viņa dāvāja advokātam savu lidojumu pavadones uztrenēto smaidu; ar tādu viņa sveica pasažierus. – Viss ir kārtībā, pateicos. Šī nu gan ir viena patiešām karsta diena, vai ne? – Viņa uzsvēra savus vārdus, spēcīgi vēdinoties ar rokām, un jau grasījās atkārtoti pavaicāt, vai Merita vēlētos, lai viņa aiziet pēc ūdens, bet tieši tobrīd ierunājās Ouens.

Zēns skatījās uz daudzajiem jūras stikliņiem, kas bija izkārtoti pa visu priekšējo verandu, itin kā okeāns tos tikko būtu izkaisījis pār māju. – Man patīk vēja zvani. Mūsu vecajā mājā tētis vienus tādus uztaisīja un pielika sētas pusē, bet man liekas, ka mēs tos aizmirsām paņemt. Vai es varētu dabūt istabu, kur būtu dzirdama to dziesma? Man ļoti patiktu mosties un ieklausīties to skaņās. Būtu tāda sajūta, ka es atkal esmu savā guļamistabā, bet lejasstāvā ir tētis.

Laikam arī Merita bija ievērojusi, ka zēna balss mazliet aizlūst, jo viņa paliecās uz priekšu, kā vēlēdamās viņam pieskarties. Taču to viņa neizdarīja. Meritas lūpu kaktiņi atkal nedaudz pavilkās uz augšu, un Loralī iedomājās, ka nākamajā dienā, iespējams, sāpēs Meritas mutes muskuļi no pārliekās smaidīšanas.

– Kad biju maza, viņš arī man uztaisīja vienus vēja zvanus. Lai tie palīdzētu man būt nomodā. Viņš tos piestiprināja pagalmā pie mājas, lai es tos dzirdētu, kad no rītiem gāju uz skolas autobusu. Tētis daudz ceļoja, un es mēdzu sacīt, ka vēja zvanu dziesma ir viņa labrīts, ko viņš man novēl pat tad, ja neatrodas tuvumā.

Loralī uzlika roku uz dēla pleca un paspieda to, tādējādi norādīdama, ka viņi abi nāk komplektā. – Es apsolu, ka mēs nesagādāsim nekādas problēmas. Es pati ar prieku uzlikšu svaigu gultasveļu vai arī varu gulēt uz dīvāna. Kā tev būs ērtāk. – Viņas mamma laikam būtu kapā otrādi apgriezusies par tādu neaudzinātības izrādīšanu un uzprasīšanos ciemos pie pilnīgas svešinieces, lai arī šī svešiniece bija Ouena asinsradiniece.

Misters Viljamss noklepojās. – Es nudien nedomāju, ka šī māja patlaban ir tādā stāvoklī, lai kāds tajā ievāktos dzīvot. Manā mājā ir pietiekami daudz telpu…

– Jūs drīkstat te palikt, – Merita sacīja, tad nometa Ouena zīmējumu sev blakus uz krēsla un piecēlās. Tieši vērsdamās pie Loralī, viņa piebilda: – Pieņemu, ka paliksiet kādas pāris dienas. Man ir nepieciešams atrast svaigu gultasveļu un arī tīrīšanas līdzekļus.

Piepeši Loralī sajuta mistera Viljamsa skatienu; viņš acīmredzot gaidīja, ka viešņa pieteiksies palīdzēt, taču viņa zināja, ka šāds piedāvājums tiktu noraidīts. Rosīšanās un sīku darbu veikšana acīmredzot palīdzēja Meritai atkal atgūt kontroli, un Loralī iedomājās par to, vai katra meitene, kas agri zaudējusi māti, rīkojas līdzīgi, kad dzīve kļūst par īstu jucekli. Par sevi viņa varēja sacīt tieši tā.

Loralī jau grasījās ieminēties, ka laikam jau viņiem nāksies palikt vairāk nekā tikai dažas dienas, varbūt izlaižot vienīgi to faktu, ka māju Džordžijas štatā viņa pārdevusi ar visām mēbelēm un citas apmešanās vietas viņiem vispār nemaz nav, bet tajā brīdī misters Viljamss izņēma savu mobilo telefonu. – Es piezvanīšu sievai. Varbūt viņa varēs sadabūt kādus tīrīšanas līdzekļus vai piezvanīs savai izpalīdzei, kas nāk apkopt mūsu māju… – Advokāts piepeši apklusa, un atlokāmais telefons palika pusceļā, nesasniedzis ausi, jo viņš pamanīja melnu pēdējā modeļa Explorer piebraucam pie mājas un apstājamies ceļa malā.

Advokāts ielika telefonu atpakaļ kabatā un steidzīgi devās pa taku pretī atbraucējam, un pierē viņam bija ievilkušās raižu rievas.

Tikmēr vadītājs jau bija izkāpis no kabīnes, pagriezies ar seju pret māju un vēroja mistera Viljamsa tuvošanos. – Sveiks, Sidnij! – vīrietis sacīja, un Loralī beidzot saprata, ko viņas mamma bija domājusi, kad sacīja, ka gari vīrieši līdzinās kārtīgam vēsa ūdens malkam.

Šis vīrietis bija jauns, tikko sasniedzis trīsdesmit, un slaids, taču pārāk kalsns, un likās, ka viņš daudz laika pavada ārā, jo bija glīti nosauļojies. Viņš bija ar gaiši brūniem matiem un platiem pleciem; kājās viņam bija haki krāsas bikses, kas derēja kā uzlietas.

– Nepavisam neesmu pārliecināts, ka šis ir piemērotākais brīdis, – misters Viljamss sacīja viesim. – Varbūt sarunāsim tikšanos manā kabinetā, un tad es visu pastāstīšu…

Vairs nelūkodamies uz misteru Viljamsu, atbraucējs pamanīja uz verandas Loralī, Ouenu un Meritu un pa taku soļoja pie viņiem. Kad vīrietis pienāca tuvāk, Loralī ievēroja, ka viņa acis ir zeltaini brūnas – gluži tādā pašā krāsā kā Roberta iecienītākais brendijs. Viņa atskārta arī to, ka uz vīrieša krekla krūšu kabatas ir piesprausta nozīmīte ar smaidošu sejiņu. Tiesa, šis viņa garderobes atribūts nekādi nesaskanēja ar izteiksmi sejā.

Vīrietis taisnā ceļā devās pie Loralī, bet viņu apturēja savāda aizžņaugta skaņa, ko izdvesa Merita. Viņas seja bija kļuvusi pat vēl bālāka nekā pirms tam. Abas rokas viņa bija piespiedusi sejai un izskatījās pēc sievietes, kura tikko ieraudzījusi spoku.

– Kel? – Likās, ka šis vienīgais vārds pilnībā aizslaucījis krāsu no viņas sejas. Vīrietis apstājās un šķita noraizējies, jo Merita piepeši atkrita krēslā kā maiss, kas piepildīts ar akmeņiem.

Loralī pabīdīja Ouenu uz priekšu. – Aizej, pameklē kādu tīru glāzi un atnes Meritai aukstu ūdeni. Un nekavējies, mīļais.

Misters Viljamss piesteidzās pie Meritas un tēvišķīgi uzlika plaukstu viņai uz pleca. – Nē, Merita, šis ir Gibzs. Kela brālis.

Meritas elpa bija kļuvusi pavisam sekla un saraustīta, likās, ka viņa teju, teju varētu zaudēt samaņu. Loralī iedomājās: "Vai Merita vispār kādreiz spēs man piedot to, ka esmu bijusi šāda vājuma lieciniece?" Viņa atskārta, ka Meritai šāds misēklis triju svešu cilvēku klātbūtnē ir tikpat liels pazemojums kā brīdī, ja viņa kaila būtu atstāta aiz durvīm.

Neko nesacījis, Gibzs satvēra Meritas roku pie delnas locītavas un ieskatījās rokaspulkstenī, kā pārbaudīdams pulsu. Un tajā brīdī Loralī pamanīja, ka viņam uz rokas ir pulkstenis ar Mikipeli, bet no krūšu kabatas spraucas ārā trīs iesaiņotas ledenes uz kociņa. Pēc sena paraduma no tiem laikiem, kad viņa vēl strādāja par lidojumu pavadoni, Loralī steigšus uzmeta skatienu viņa kreisajai rokai, lai pārliecinātos, vai ieraudzīs laulības gredzenu. Viņa vēlējās, kaut būtu zinājusi, ka ieradīsies šis vīrietis, jo tad būtu palūgusi Meritai skropstu tušu un lūpukrāsu. Pirmais iespaids bija vissvarīgākais. Šo domu viņa bija ierakstījusi dienasgrāmatā pēc tam, kad iepazinās ar Robertu.

Kad Merita izrāva roku no viņa tvēriena, Loralī apmierināta pamanīja, ka viņas vaigos pamazām atkal parādās sārtums.

– Man viss ir labi, – Merita bilda, tomēr nemēģināja piecelties no krēsla, varbūt tāpēc, ka nejutās pārliecināta, vai spēs droši nostāvēt uz kājām, bet nevēlējās, lai Gibzs to redz.

Laimīgā kārtā Meritai bija palicis kāds nieks lepnuma. Vai vismaz tik daudz, lai Loralī būtu, ar ko strādāt.

Pa durvīm iznāca Ouens, nesdams rokās augstu alumīnija glāzi. Tieši tāda reiz bija piederējusi Loralī vecmāmiņai, kura to lietoja tikai īpašos gadījumos, kad kopā bija sanākuši daudzi cilvēki. Glāzes sāni jau bija norasojuši no aukstā ūdens, kad zēns to pasniedza Meritai.

Viņa dzēra lēnām un nesteidzīgi, acis šaudīdama apkārt. Šādi viņa līdzinājās žirafei, kas dzer vietā, kur apkārt ir vesels lērums plēsīgu aligatoru. Kaut ko tādu Loralī reiz bija redzējusi televīzijā. Viņa kopā ar Ouenu daudz skatījās National Geographic kanālu un bija uzzinājusi daudz ko tādu, ko nebija iemācījusies, kad vēl dzīvoja Galfšorsā Alabamas štatā.

Iezvanījās mistera Viljamsa telefons, un viņš nokāpa no verandas, lai atbildētu. Loralī nācās aizpildīt klusumu. Un tas atkal bija kaut kas tāds, kas viņai itin labi padevās līdztekus mazu riekstu paciņu un dzērienu pasniegšanai pasažieriem. – Mani sauc Loralī Konorsa, bet šis ir mans dēls Ouens.

Zēns paspēra soli uz priekšu un pastiepa roku sveicienam tā, kā viņam bija mācījis tēvs. Viņš paguva mātei uzmest neapmierinātu skatienu. – Es grasos saukties par Rokiju. Patīkami ar jums iepazīties, ser. Mēs ar mammu tikko pārcēlāmies uz Bofortu, lai dzīvotu kopā ar manu māsu Meritu.

Tajā brīdī Merita aizrijās ar ūdens malku, sāka klepot un pieklājīgi aizlika mutei priekšā plaukstu.

Gibzs raižpilni palūkojās uz viņu un tad pastiepa Ouenam pretī roku. – Priecājos iepazīties, Rokij. Es esmu doktors Heivords. – Abi sarokojās. – Tev ir labs rokasspiediens desmitgadīgam zēnam. Vai tu spēlē beisbolu? – Viņš runāja lēni, ar dienvidnieka akcentu, un Loralī piepeši sajutās drošāk, itin kā vēl aizvien atrastos pazīstamā teritorijā.

– Nē, ser. Kādu brīdi biju Mazajā līgā, bet man apnika pasniegt ūdens pudeles, un es nolēmu atrast kādu sporta veidu, kurā man patiešām veiktos labi.

– Vai izdevās?

– Nē, ser. Taču es joprojām meklēju. – Ouens pielieca galvu, kā parasti darīja tad, kad jutās sāpināts vai apmulsis. – Kā jūs zinājāt, ka man ir desmit gadu?

Vīrietis pasmaidīja, skatienam atklājot baltus, līdzenus zobus. – Es esmu bērnu ārsts. Tas piederas pie lietas.

Veltījusi Loralī smagu skatienu un paberzējusi mitru plankumiņu uz blūzes, Merita nolika kausu uz pīta galdiņa, uz kura jau atradās puķpods ar kāda miruša auga stublāju un izkaltušu zemi, tad dziļi ievilka elpu un veikli piecēlās. Viņa pastiepa Gibzam pretī roku un teica: – Es esmu Merita. Kela sieva. Viņš man ne ar vārdu neminēja, ka viņam būtu brālis.

Krietnu brīdi Gibzs skatījās uz Meritas pastiepto roku un tad paspieda to; viņas šaurā delna pazuda Gibza platajā plaukstā. Meritas sejā iekvēlojās sārti plankumi, un viņa spēji atrāva roku.

– Laikam esam līdzīgās pozīcijās, – Gibzs ātri noteica, – jo Kels man nekad neminēja, ka viņam būtu sieva.

Merita pielieca galvu gluži tāpat, kā to bija darījis Ouens. – Viņš jums piezvanīja vai uzrakstīja vēstuli?

Gibzs dīvaini uz viņu nolūkojās. – Apmēram reizi gadā viņš man atsūtīja īsu ziņu, lai pavēstītu, ka joprojām vēl ir dzīvs, bet kopumā tikpat kā neko. Un to viņš pārtrauca darīt apmēram pirms deviņiem gadiem. Pieņemu, ka ap to laiku jūs apprecējāties. Jo viņš ne reizi jūs nepieminēja. – Gibzs norādīja uz misteru Viljamsu, kurš joprojām vēl runāja pa telefonu. – Un misters Viljamss mani informēja, ka tagad jums pieder mūsu vecmāmiņas māja.

– Jā, liekas, ka pieder gan. – Merita atklāti vēroja Gibzu.

Viņš paraudzījās uz vēja stabulēm, kas darbīgi šūpojās vējā. – Labi gan jums. – Abu skatieni sastapās, un Loralī nodomāja: "Interesanti, kurš novērsīsies pirmais?"

Tas notika gandrīz vienlaikus, jo verandā atgriezās misters Viljamss. – Zvanīja Ketija. Viņa šurp atsūtīs savu izpalīdzi, un es jūs visus vedīšu uz savu māju vakariņās. Arī tu esi ielūgts, Gibz.

Uzrunātais lēnām nopētīja Meritu un pēc tam papurināja galvu. – Lūdzu, pateicies manā vārdā misis Viljamsai, bet man ir citi plāni. – Palūkojusies uz Gibzu, Loralī nosprieda, ka viņa plāni bija kaut kas tik steidzīgi padarāms kā zeķu žāvētāja sakārtošana vai darbarīku kastes pārskatīšana. Viņš atkal pievērsās misteram Viljamsam un sacīja: – Es rīt piezvanīšu, norunāsim tikšanos, lai es varētu izstaigāt māju. Pieņemu, ka jaunā īpašniece piekrīt.

Merita sakrustoja rokas uz krūtīm. – Jaunā īpašniece varētu pati dot jums atbildi, ja vien jūs viņai būtu tieši pavaicājis.

Uz Gibza zoda iepulsējās asinsvads, un Loralī īsti netika skaidrībā, vai viņš pūlas apslāpēt smieklus, vai arī dusmās sakož zobus.

Gibzs neko neatbildēja, vien pamāja ar galvu un noteica: – Bija patīkami ar jums visiem iepazīties.

Visi noskatījās, kā Gibzs aiziet uz savu automašīnu, bet Loralī apsēdās krēslā un klusi izelpoja tā, lai neviens to nedzirdētu. Saule pamazām rietēja, uz verandas sāka iezīmēties garas ēnas, un viņa sēdēja vienā no tādām, priecādamās par to, ka uz mirkli var patverties no tveices. Viņa jutās pateicīga, ka aizbraucošā automašīna novērsa domas no tā, cik ļoti, ļoti nogurusi viņa jutās.

Piepeši kaut kas pieskārās kājām, un Loralī sataustīja zīmējumu, ko Merita pirmīt nometa uz krēsla. Ouens ar zīmuli bija attēlojis galdu, pie kura sēž zēns un meitene un uz kura ir piena glāzes un cepumu iepakojums. Izskatījās, ka abi ir sadalījuši dubultos cepumus divās daļās, lai vispirms apēstu krēmu. Loralī pasmaidīja, priecādamās par to, ka Ouens bija iedomājies zīmējumu paņemt līdzi. Pirmo reizi viņai likās, ka ir cerība. Loralī pūlējās turēt smaidu sejā, jo zināja, ka, reiz palaižot projām, vairs nespēs to atgūt.