Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 8

MERITA

Vēja zvani ārpusē uz verandas šķindināja jūras vāravu asaras tik skaļi, ka es jau atkal pūlējos paslēpt galvu zem spilvena, lai tos nedzirdētu un tomēr arī nenosmaktu. Es gulēju vaļā acīm un nekādi nespēju aizmigt. Nosmakšana nemaz nešķita tik slikta iespēja. Un tad es iedomājos par Kelu, par to, kā man pastāstīja par viņa bojāejas apstākļiem. Es sajutos vainīga, ka esmu kaut vai tikai iedomājusies par nosmakšanu.

Prātā es jau biju izveidojusi iepirkumu sarakstu un tam pievienoju vēl vienu pozīciju – kāpnes. "Tie neciešamie vēja zvani ir jānoceļ, vai arī es kļūšu par otro zināmo jukušo dāmu, kas dzīvojusi Heivordu namā."

Pēc vakariņām pie Viljamsiem mēs ar Loralī un Ouenu braucām uz pārtikas veikalu, kuram bija neiedomājams nosaukums – "Piglijs Viglijs" –, lai iegādātos nepieciešamākās lietas. Es atceros, ka Loralī paņēma galonu piena Ouenam jeb Rokijam; likās, ka zēnam gribas, lai viņu sauc tieši tā. Nekad agrāk es nebiju to mēģinājusi, taču biju dzirdējusi, ka silts piens palīdzot aizmigt. Man vajadzēja atrast piemērotu trauku, lai to uz plīts sasildītu, jo šajā mājā mikroviļņu krāsni nekur nebiju pamanījusi.

Brauciens uz pārtikas veikalu bija dīvaini kluss. Gan turp, gan atpakaļceļā Ouens gulēja ciešā miegā, bet pa veikala nodalījumiem staigāja kā zombijs. Loralī bija izturējusies neierasti klusu, un es iedomājos, ka varbūt viņa arī ir nogurusi vai varbūt atskārtusi, cik briesmīgi man sāp galva no viņas smagnējā Alabamas akcenta un nemitīgās tarkšķēšanas. Un ļoti iespējams, ka bija kāds cits iemesls, taču es jutos pārāk izvārgusi pēc dienas notikumiem un aizņemta pati ar savām domām, lai man liktos pietiekami svarīgi viņai to pavaicāt.

Es atstūmu segas – viss bija svaigi saklāts un tīrs, par to bija parūpējusies misis Viljamsas atsūtītā izpalīdze – un slīdēju ārā no augstās gultas ar baldahīnu. Šī savulaik bija Īditas istaba un viņas gulta. Pierunāšanai tajā apmesties es ļāvos tikai tālab, ka misters Viljamss apliecināja – vecā dāma no dzīves bija atvadījusies viesistabā mājas apakšstāvā.

Taču Īditas klātbūtne bija jūtama visur. Viņas drēbes atradās senlaicīgajos skapjos. Viņas matu suka ar sudraba aizmuguri vēl stāvēja uz naktsgaldiņa; ap tās sariņiem joprojām vēl bija apvijušies gari, sirmi mati. Es vēl nebiju izsaiņojusi savas mantas, jo nejutos pārliecināta, ka palikšu šajā istabā, kur viens logs piedāvāja skatu uz upi, bet otrs – sānos – uz dārzu. Es nebiju pārliecināta, ka vēlos katru rītu pamostoties skatīties uz ūdeni. Pat no šāda attāluma tas mani padarīja nervozu. Bet tad es iedomājos, ka pavasarī, kad ir mazliet vēsāks, pa sānu logu ieplūstu smaržīgais gaiss no bagātīgi ziedošā dārza. Pagaidām šī joprojām bija Īditas istaba un Īditas māja. Pirms es kādu vietu šeit sākšu saukt par savu, man bija nepieciešams sevi pārliecināt par to, ka tā patiešām ir mana. Pēc tikšanās ar doktoru Gibzu Heivordu es kaut ko tādu īsti vēl nebiju apsvērusi.

Mājas dziļumā es saklausīju kādu skaņu un sasprindzināju dzirdi. Jau atkal. Likās, ka metāls pieskaras stiklam. Es sastingu, domādama vienīgi par Īditu un to, kā viņa šajā mājā tik ilgu laiku bija dzīvojusi pilnīgi viena un nomirusi, tās veco sienu sargāta. Es atslābu vien tad, kad atcerējos, ka mājā taču ir vēl divas dzīvas, elpojošas būtnes un tātad ir pilnībā spējīgas trokšņot.

Mans pārāk lielais sporta krekls ar uzrakstu New York Giants sniedzās man līdz ceļgaliem. To es biju nopirkusi Kelam uz mūsu pirmajiem kopīgajiem Ziemassvētkiem, bet viņš bija sacījis, lai paturu to pati, jo viņam vairāk patīk Atlanta Falcons. Šāds atraidījums mani bija ļoti sāpinājis, taču kļuva vieglāk, kad atskārtu, ka tas būs man lielisks naktstērps. Visus šos gadus es nekādi nespēju no tā šķirties – gluži kā bērns, kas nespēj aizmirst savu iemīļotāko sedziņu. Diemžēl drošības sajūtu krekls man nedāvāja…

Kailām kājām es šķērsoju koka grīdu, pavēru durvis un pabāzu galvu pa spraugu, lai paraudzītos gaitenī.

Grīdlīstē bija iestrādāts Dārta Vaidera gaismeklis, kas izskatījās smieklīgi neiederīgs elegantajā, kaut arī jau paplukušajā interjera dizainā. Taču Loralī bija uzstājusi, ka mums visiem trijiem tas varētu lieti noderēt, ja piepeši mēs pamostos un justos dezorientēti. Viņa gan sacīja "mēs", taču ar skatienu norādīja uz Ouenu. Acīmredzot man un pusbrālim bija kopīga ne tikai tieksme uz "Oreo" cepumu krēma apēšanu pirmām kārtām.

Kopš apprecēšanās ar Kelu es biju iemācījusies mazināt savas bailes no tumsas. Viņam nepatika jebkāda vājuma izrādīšana, un viņš nakts apgaismojumu bija aizvācis ne tikai no mūsu guļamistabas un vannasistabas, bet vispār no visas mājas. Un viņam, protams, bija taisnība. Pieaugušajiem nepieklājas auklēt bērnības bailes, lai cik pamatots arī būtu to iemesls.

Troksnis atskanēja atkal, un es jutos visai pārliecināta, ka tas nāca no virtuves. Durvis bija atstātas vaļā, un es apstājos tieši pirms tam, kad virtuves gaisma paguva mani apžilbināt.

Loralī, ģērbusies smieklīgi garā peņuārā ar leoparda rakstu un uzāvusi pieskaņotas mājas kurpes ar pusaugstiem papēžiem, stāvēja pie aplupušās kompozītmateriālu virsmas letes un lielā Tupperware krūkā ar koka karoti maisīja brūnu dzērienu. Cukura paka – tā, ko bijām iegādājušies mūsu veikala apmeklējuma laikā, – bija atvērta un nolikta viņai priekšā. Es vēroju, kā pakā vēl atlikušo cukuru viņa ieber traukā ar dzērienu un pēc tam visu – tējkannā uz plīts. "Tātad plīts darbojas." Tā vismaz es cerēju.

– Ko tu dari? – es vaicāju, aizmirsusi par savu plānu atkāpties un doties atpakaļ uz guļamistabu, kamēr viņa vēl mani nav pamanījusi.

Mazliet satrūkusies, Loralī savilka savu nevainojamo muti patiesā smaidā. – Es nevarēju aizmigt, tāpēc nolēmu pagatavot mums rītdienai ledus tēju. Ceru, ka es tevi nepamodināju. Es patiešām pūlējos izturēties ļoti klusi.

Uz viņas smaidu es neatbildēju, jo biju pārāk koncentrējusi uzmanību uz to, ko viņa darīja. – Vai tev vajadzīgs mērtrauks? Pat nespēju noticēt, ka tu tikko tajā kannā sabēri tik milzīgu devu cukura!

Loralī atvēcinājās, itin kā es būtu pateikusi kādu patiešām smieklīgu joku, un maisīja savu brūvējumu. Smaidīdama pat vēl platāk, viņa sacīja: – Cukura ledus tējā nekad nevar būt par daudz. Tā mana mamma teica, kad es vēl biju maza meitene. Viņa mēdza iemērkt manu pirkstu savā tējas glāzē, lai tā kļūtu vēl mazliet saldāka. – Smaidā iezagās maigums. – Es to pastāstīju tavam tētim, un viņš tāpat darīja arī Ouenam. Tas ir ierakstīts DVD; ja gribi, vari to apskatīt.

Novērsos ne jau tikai tāpēc, ka viņa bija pieminējusi vīrieti, kurš mūs saistījis, bet arī tāpēc, ka šī sieviete, kas stāvēja manā virtuvē, bija tik absurda. Apģērbusies itin kā grasītos filmēties televīzijas reklāmai, viņa likās arī pilnībā uzkrāsojusies, un mirdzoši blondie mati slīga uz leoparda raksta zīda. Pat viņas poza likās iestudēta.

Es iedomājos par savu mammu, kas mēdza vilkt flaneļa pidžamu un platu rītakleitu; viņai bija brūni mati, kas vasarās spurojās, bet miegā pieplaka pie galvas. Viņa nomira, kad man bija divpadsmit gadu, taču tagad, domājot par viņu, es skaidri zinu, ka vārds "seksīga" noteikti nebūtu izmantojams viņas aprakstā. Viņa bija no tām mammām, kuras labprāt izceps garšīgus cepumus, brīvprātīgi pieteiksies vecāku komitejā, iesaiņos pusdienas līdzņemšanai un pārliecināsies, ka ir paņemts džemperis, ja, viņasprāt, ārā ir pārāk auksts. Viņa nemūžam negatavotu tēju, kurā sabērts pārmērīgi daudz cukura, un nevalkātu neko tādu, kas izceltu viņu bērna draudzeņu mammu vidū. Viņa nelietoja kosmētiku, un viņas mati vienmēr bija īsi apgriezti, jo tādējādi tie bija vieglāk kopjami. Viņa bija tāda mamma, ar kuru es varēju lepoties; mamma, kura glābtu savu bērnu pat tad, ja pašai vairs neatliktu laika izglābties.

Meklējot kastrolīti, kurā sasildīt pienu, es sāku virināt skapīšus. Man gribējās atrast sev nodarbošanos, lai Loralī neredzētu manu aizkaitinājumu.

– Vai tu pat gulēt ej ar kosmētiku uz sejas? – es tomēr pavaicāju, nespēdama noturēties.

Loralī iesmējās. – Nē. Bet izskatās, ka tā būtu, vai ne? Uzacu līnija un acu kontūrlīnija ir ietetovēta. Tas tāpēc, lai Roberts, no rīta pamostoties, vēl aizvien domātu, ka es esmu skaista. – Kad Loralī pieminēja mana tēva vārdu, es sakodu zobus, bet likās, ka viņa to nepamanīja un turpināja: – Viņaprāt, man nevajadzēja lietot daudz kosmētikas, bet tas tikai tāpēc, ka viņš jau nekad mani bez tās nebija redzējis. Mana mamma teica, ka ikviens drīkst izmantot nelielu palīdzību.

Es nepacēlu skatienu, bet jutu, ka viņa mani vēro, un mans aizkaitinājums pieņēmās spēkā. Atrastajam kastrolītim izrādījās apdegusi apakša, un es mazliet par skaļu aizcirtu skapīša durvis. Jau nākamajā mirklī es biju pilnīgi gatava atklāti Loralī pateikt, ka man no viņas nav nepieciešama palīdzība ne kosmētikas, ne arī kādā citā jomā, un tomēr noklusēju; vārdi palika turpat kaklā.

Tobrīd Loralī bija cieši pieķērusies letes malai, un viņas seja izskatījās saverkšķīta, itin kā viņa būtu apēdusi kaut ko sev gaužām nepiemērotu. Viņas porcelāna baltā seja pat likās kļuvusi par vienu toni gaišāka.

Mirkli viņa palika tā stāvam, tad atvēra acis, ieskatījās manējās un dreboši pasmaidīja. – Liekas, ka tikko man bija uznācis enerģijas uzplūds no pārmērīgas cukura lietošanas. Laikam jau par daudz būšu nogaršojusi to savu tēju. – Ar muguru pagriezusies pret mani, viņa izslēdza gāzes degli, uzlika vāciņu tējas traukam un atstāja to atdzist, paņēma lupatu un sāka slaucīt leti, un viņas kustības bija lēnas un apzinātas, bet viņas tērpa zvanveida piedurknes līdzinājās diriģenta rokām, kas vada simfonijas skanējumu.

Cik vien bija iespējams šajā nelielajā virtuvē, es izvairījos no Loralī un piegāju pie ledusskapja, kur vēlējos paņemt pienu. Nezinu, kā, bet mana roka noslīdēja no galona trauka roktura, un viss nogāzās uz grīdas, izšļakstot pienu uz šaha galdiņa rakstā veidotā melnbaltā virtuves linoleja, uz skapīšiem, plīts, uz manis un pat uz peņuāra leoparda rakstā.

Mēs abas platām acīm skatījāmies, kā piens pludo pa grīdu, tek no skapīšiem un ledusskapja atvilktnes. Mani piepeši pārņēma visai dīvaina sajūta, jo gluži vienkārši gribējās smieties, tomēr es šos smieklus apspiedu, tāpēc ka nespēju atrast sevī enerģiju, lai izdvestu vispār kaut skaņu. Loralī steidzīgi pārmeklēja dažādas atvilktnes un beidzot atrada vienu, kas bija pilna ar pabalējušiem un apspurušiem virtuves dvieļiem. Viņa pasvieda man sauju dvieļu un lielāko daļu paņēma pati sev. Ne vārda nesacījusi, viņa noģērba peņuāru un palika vien smieklīgi īsā naktskrekliņā, kura apakšmala atradās tik augstu, ka nebija jābaidās no tās samērcēšanas izlijušajā pienā. Viņa palēnām uzslaucīja slapjumu.

Es notupos iepretī viņai un darīju to pašu. Uz mani neskatīdamās, Loralī sacīja: – Vai tu grasījies sildīt pienu, lai labāk aizmigtu? Mana mamma vienmēr teica, ka zāļu tēja un silta vanna…

Šo stāstu es neļāvu viņai pabeigt un teicu: – Vai zini, Loralī, man patiesībā ir pilnīgi vienalga, ko tava mamma mēdza tev sacīt. Nekas no tā neattiecas ne uz mani, ne arī uz to, kā es vēlos vadīt savu dzīvi. Un tagad es biju izlēmusi pārcelties uz Dienvidkarolīnu, lai dzīvotu viena, kamēr būšu izdomājusi, ko darīt tālāk. Piedod, ja neesmu pārlaimīga par jūsu negaidīto ierašanos. Lai ko tu Ouenam arī būtu sastāstījusi, šī ir tikai viesošanās. Turklāt īsa. Man nav saprotams, ko tu vispār biji iedomājusies, lai tā vienkārši nostātos uz manas mājas sliekšņa un gaidītu, ka drīkstēsiet šeit palikt kopā ar mani!

Loralī vairākkārt samirkšķināja savas garās, melnās skropstas, kā apvēdinot vaigus. Man ienāca prātā, ka varbūt arī tie ir uzlaboti, piemēram, ar implantiem. Loralī joprojām tupēja uz ceļiem.

– Kad es piezvanīju uz tavu bijušo darbavietu, man pateica, ka tu esi mantojusi sava vīra dzimtas māju Bofortā un tāpēc pārcelies. Es saliku faktus kopā un secināju, ka tavs vīrs laikam ir miris. Un man ienāca prātā, ka mums, kā jau atraitnēs palikušām sievām, varētu būt kopīgs vēl kaut kas, ne tikai tavs tēvs, kas mūs saistījis. Ir grūti tikt galā ar zaudējumu, un man likās, ka mēs varētu palīdzēt viena otrai. Es iedomājos, ka mēs varētu kļūt par draudzenēm.

– Kā tad mēs varētu būt draudzenes, Loralī? Tu biji precējusies ar manu tēvu vienpadsmit gadu. Pirms jūsu saderināšanās es tevi laikam redzēju trīs reizes, bet pēc kāzām vairs nekad. Un tam ir iemesls. Tāpēc… Nē, es nedomāju, ka mēs varētu būt draudzenes. Mēs faktiski esam pilnīgas svešinieces, un es ļoti labprāt gribētu, lai tā arī paliek.

Viņas smaids kļuva blāvāks. – Mana mamma mēdza sacīt, ka svešinieki ir cilvēki, ar kuriem mēs vēl neesam paguvuši iedraudzēties. – Viņa aizlika plaukstu priekšā mutei. – Atvaino. Tas vienkārši paspruka.

Es nopūtos. – Jā, es nemāku dibināt attiecības. Ne ģimeniskas, ne arī kādas citas. Un es priecājos, ka tu atvedi Ouenu, nudien priecājos. Liekas, viņš ir patiešām lielisks puika. Es katru gadu sūtīšu viņam apsveikumus dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Taču es nespēju izlikties, ka vēlos, lai tu vai viņš paliktu manā dzīvē. Tam vienkārši nepietiek vietas.

– Par ko tu runā? Šī māja ir milzīga. Tev šeit ir tādi plašumi… Un tev būs nepieciešama palīdzība, lai par šīm telpām rūpētos. – Viņa pacēla savas garās, slaidās rokas. Uz pirksta mirdzēja mana tēva dotais iespaidīgais saderināšanās gredzens, kas piekļāvās pie vienkārša zelta laulības riņķa. – Un, lūk, tev ir palīdzīgu roku pāris jau tagad. Tepat.

Pēcpusdienas un vakara spēcīgais vējš bija ieguvis pilnu vētras spēku. Māju kapāja lietus šaltis, un nekaunīgas brāzmas raustīja vēja zvanus, likdamas tiem satraukti klaigāt.

– Vai dzirdi? – Loralī vaicāja gaidpilnā balsī.

– Es dzirdu to jau visu nakti. Man liekas, ka jābūt mirušam vai arī desmitgadīgam zēnam, lai kaut ko tādu nedzirdētu. Tiklīdz es būšu sadabūjusi pieslienamās kāpnes, visi tie zvani pazudīs.

Loralī izskatījās satriekta. – Ak nē! Tikai nedari tā! Vēja zvani taču ir tik skaisti! Bērnībā es patiešām ticēju, ka tie stikliņi ir jūras vāravu asaras. Un laikam jau aizvien ticu. Un droši vien tieši tāpēc man tie tik ļoti patīk, jo viss atgādina par to, kā tas ir – būt bērnam un ticēt brīnumiem.

Man arī bija vēl kāda atmiņa par manu mammu. Reiz es no skolas atnesu Limas pupiņu un viņai sajūsmā stāstīju, ka tā ir brīnumpupa un izaugs milzīgi liela, un es pa to varēšu uzrāpties līdz mākoņiem. Viņa neko neteica, mēs abas kopā to iestādījām. Es šo pupiņu fanātiski rūpīgi laistīju un balstam iespraudu saldējuma kociņu. Taču mana pupa neizauga necik garāka par to, cik Limas pupiņai pieklājas izaugt. Dusmu un vilšanās uzplūdā es stādu izrāvu ar visām saknēm un aizskrēju pie mammas. Viņa apskāva mani un mierināja, maigi glāstīdama man muguru. Kad bija aizritējuši gadi, es atskārtu, ka mamma bija mēģinājusi palīdzēt man saprast, kāda ir dzīve, ka nekādu burvestību nav, lai cik ļoti mums gribētos ticēt pretējam.

– Tas ir tikai saplēsts stikls, Loralī.

Viņa pielieca galvu. – Zinu, Merita. Taču es domāju, ka reizēm arī pieaugušajiem… jo īpaši pieaugušajiem… ir nepieciešams noticēt kaut kam maģiskam. Vai tu zini to leģendu par jūras vāravas asarām?

– Nē, un vispār jau…

It kā es nebūtu neko sacījusi, Loralī turpināja: – Tas notika sensenos laikos. Dzīvoja daiļa jūras vārava, kas iemīlējās jūrniekā. Lai izglābtu mīļotajam dzīvību, viņa apturēja vētru, lai gan tas bija stingri aizliegts. Par sodu vāravai vairs nekad netika ļauts pacelties no jūras dibena, kur viņa atrodas joprojām. Viņa izraud savas sāpes par zaudēto mīlestību, un katru reizi, kad atrodam krastā izskalotu jūras stiklu, tas atgādina mums par šo notikumu.

Man gribējās pateikt, ka Loralī ir smieklīga, ka jūras vāravas vispār neeksistē. Taču maigums viņas sejā un atgādinājums par nepieciešamību ikvienam kaut vai mazliet noticēt brīnumam lika man klusēt. Es dziļi ievilku elpu. – Jūs varat palikt šeit vienu nedēļu. Man būs pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar Ouenu. Un pēc tam jūs atgriezīsieties Džordžijas štatā.

– Mēs neatgriezīsimies Džordžijā. Mēs iedomājāmies, ka šī varētu būt laba vieta, kur apmesties, ja reiz tu jau esi šeit. – Loralī pasmaidīja, taču šis smaids jau bija atšķirīgs. Itin kā viņa vadītu divas sarunas vienlaikus, bet es dzirdētu tikai vienu no tām.

– Tad varbūt jūs varētu braukt uz Galfšorsu? Es nešaubos, ka tava mamma būtu laimīga par to.

– Mamma nomira, kad man bija divdesmit gadu. Kopš tā laika es esmu patstāvīga. Roberts un Ouens ir vienīgā īstā ģimene, kas man kopš tā laika bijusi. Un tagad arī tu.

Viņa to nepateica, sevi žēlojot, un tas manī viesa cieņu. Tikai tas nepalīdzēja, lai Loralī man iepatiktos kaut mazliet vairāk. Viņa joprojām bija pārspīlēti uzkrāsojusies, nepiemēroti ģērbusies un neglīti safrizējusies sieviete, kura savulaik noķērusi slazdā vīrieti, kas bija gandrīz divas reizes vecāks par viņu un kam bija meita, vien piecus gadus jaunāka par topošo pamāti, un turklāt šī meita vispār neatbalstīja abu attiecības. Es īsti nespēju raizēties par to, kurp viņa dosies pēc tam.

Iemetusi dvieļus izlietnē, es sacīju: – Grīdu es uzslaucīšu no rīta, jo pašlaik jūtos pārāk nogurusi, lai darītu kaut ko tādu. Es iešu gulēt. Tiksimies rīt. – Es pagriezos un gāju projām.

– Arlabunakti, Merita. Saldu dusu, pilnu gultu melnu blusu.

Nākamajā mirklī es apstājos un pagriezos, tad atkal dziļi ievilku elpu, juzdama daudz lielāku nogurumu nekā pirms nokāpšanas lejā. – Es minēšu… tā mēdza sacīt tava mamma.

Loralī man plati uzsmaidīja. – Ahā. Un tagad es tā katru vakaru saku Ouenam. Laikam jau to varētu nodēvēt par tādu kā ģimenes tradīciju.

Es pamāju ar galvu un devos pie kāpnēm, atsaukdama prātā manas mammas vārdus: "Saldus sapņus." Un pēc tam viņa aizvēra manas guļamistabas durvis. Un vēl es iedomājos par to, cik ļoti ilgs laiks jau aizritējis kopš tiem laikiem, kad es vispār mācēju sapņot.