Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 4

BOFORTA, DIENVIDKAROLĪNAS ŠTATS

1955. GADA JŪLIJS

Ļaunas nojautas virmoja tveicīgajā nakts gaisā, brīdinot Īditu Heivordu par to, ka īsti kaut kas nav kārtībā. Kā ēna, kas aizzogas gar tukša nama durvīm, vai bultas nodrebēšana, kad durvis liekas droši aizslēgtas. Tiklīdz Īdita pamanīja kustību aiz atvērtā bēniņu loga, uz muguras viņai uzmetās zosāda. Dvaša sastinga neizelpota, gaidu aizkavēta; likās, ka locekļus dursta sīkas adatiņas.

Skatiens aizslīdēja projām no otas un sīciņā sarkanās krāsas piliena, ko viņa bija uzšļakstījusi uz iestīvinātā, baltā lelles kokvilnas naktskrekla, un apstājās pie vēja zvaniem, kurus viņa pati bija izveidojusi no jūras stikla un piekarinājusi ārpusē aiz loga. Tveicīgais un nekustīgais Dienvidkarolīnas vasaras gaiss bija sastindzinājis katru kustību, un tā tas turpinājās jau mēnešiem ilgi. Tagad toties radās sajūta, ka vēja zvani iedžinkstas, neredzamas vēja rokas sakustināti. Spilgti gaišzilie un zaļie stikla gabaliņi sašūpojās kā smilgu skaras lietus laikā.

Īdita paraudzījās uz durvīm, iedomādamās, ka varbūt atgriezies vīrs. Viņam nepatika aizslēgtas durvis. Sasitumu vietas, zilumi uz rokām, kas bija veiksmīgi paslēpti zem garām piedurknēm, tagad likās atgādinām par sevi, atmiņu uzplēsti. Īdita nosvieda otu, gandrīz nepievērsdama uzmanību sarkanās krāsas šļakatai leļļu mājas izmēra istabā, ko bija sākusi pārveidot. Viņu pārņēma dedzīga vēlme brāzties pie durvīm, atbultēt tās un steigties lejup uz virtuvi pie sava šūšanas piederumu groziņa, kamēr Kelhūns vēl nav sācis interesēties, kur viņa palikusi.

Viņa tik tikko bija paguvusi noslīdēt no krēsla, kad debesis saplosīja sprādziens un augstu gaisā uzšāvās uguns mēles, apgaismojot upi un māršas pie tās, apdzēšot zvaigžņu gaismu un sūtot izplūdušus zibšņus cauri pienaini dūmakainajam vēja zvanu stiklam. Kopā ar satricināto gaisu salīgojās stikliņi, maigi iedziedādamies – par spīti debesīs notiekošajai iznīcībai. Un tad līdzīgi svētku raķetēm pār zemi sāka līt uguns lietus, un gaismas bumbiņu miriādes, saskārušās ar ūdeni, pārvērtās baltos tvaikos.

Sīkāku eksploziju trokšņi atbalsojās pāri upei, kur migrantu mājokļi drūzmējās krastmalā cits pie cita kā putni; to jumti un sausie pastmarkas lieluma zālāji bija viegla barība izsalkušajām liesmām, kas gāzās no debesīm.

Cik tālu vien spēja, Īdita izliecās ārā pa logu; kaut kur jau kauca ugunsdzēsēju automašīnas sirēna. Viņa dzirdēja cilvēkus kliedzam un skaļi sasaucamies un saoda kaut ko neiedomājamu. Kaut ko tādu, kas līdzinājās vieglai degošas malkas smaržai, bet bija sajaukusies ar sīvu aizsvilušās degvielas smārdu. Īdita atcerējās, ka dzirdējusi lidmašīnas dūkoņu, kad strādāja ar lelli, un viņai bija radusies sajūta, ka zeme ir sakustējusies. Likās, ka viņa zina, kas tajā brīdī krita lejup no debesīm.

Virs Īditas galvas atskanēja troksnis, tam pievienojās skaņa, kas liecināja, ka pa jumtu uz leju slīd kaut kas smags un atsitas pret notekcauruli. Tad šī skaņa pārtrūka, un Īdita iztēlojās, ka šis priekšmets, lai kas arī tas būtu, ir piezemējies dārzā mājas otrajā pusē.

Īdita skrēja ārā no istabas, kaut gan uz gurniem esošie kurpju zoļu izmēra zilumi stipri kavēja pārvietošanos; viņa teju noslīdēja pāri pusei pakāpienu uz otro stāvu, kur savā gultiņā gulēja viņas trīs gadus vecais dēls Sīdžejs – laimīgā neziņā par to, ka visapkārt debesis gāžas pār zemi. Īdita pacēla dēlēnu kopā ar zīdaiņa sedziņu, ko puisēns bija nolietojis jau gluži plānu, taču atteicās no tās šķirties. Sieviete izbaudīja sajūtu, ko sniedza dēla siltā, nosvīdušā augumiņa piekļaušanās viņai. Izliekoties nedzirdam zēna šņukstēšanu, Īdita, cik ātri vien spēdama, kopā ar bērnu steidzās uz mājas priekštelpu.

Viņa atrāva vaļā nama parādes durvis, nostājās uz platās verandas un raudzījās cauri dārzam, pāri ielai uz upi, kura izskatījās asiņojam kontrastā baltajiem tvaikiem, kas pacēlās no tās. Īditas kaimiņi straumēm vien plūda uz upes krastu, itin kā visa nelaime būtu notikusi citur, nevis saistītos ar viņu pašu pagalmiem. Īdita devās uz ielas pusi, tomēr nesekoja kaimiņu paraugam, bet nolēma pārbaudīt, kāds tagad izskatās viņas mājas jumts. Varbūt to pārņēmušas liesmas.

Tomēr Īdita ieraudzīja to pašu skatu, ko bija redzējusi, kad gandrīz pirms astoņiem gadiem ieradās sava vīra mājā Kraujā. Tumšais nama jumts precīzi izcēlās uz debesīm, kas salīdzinoši likās pavisam niecīgas.

Piespiedusi savu mazo zēnu pie pleca, Īdita piesardzīgi izgāja pa dārza vārtiem uz piebraucamā ceļa pie mājas. Viņa mēģināja ieraudzīt, kas gan nokritis no debesīm, un iedomājās, ko darītu, ja patiešām atrastu kaut ko degošu. "Varbūt vajadzētu to dabūt ārā no liesmām, izmantojot dēlēna sedziņu? Vai iemest mājā un noskatīties, kā tas sadeg."

Īdita paraudzījās uz savu puķu dārzu – vienīgo vaļasprieku, ko Kelhūns bija atbalstījis. Osmanti un citronkoki, kuru smarža gandrīz pārmāca dīvaino izgarojumu smārdu, kas viļņoja viņai pretī.

Pilnmēness gaisma vadīja Īditu pa baltiem akmeņiem noklāto taku garām viņas rozēm un budlejām, kas auga jau tuvāk mājai. Uz turieni, kur, kā Īdita bija iedomājusies, vajadzētu atrasties nokritušajam priekšmetam. Lai kas tas arī būtu.

Kāja atsitās pret kaut ko smagu un cietu, un Īdita atcerējās, ka ir izskrējusi ārā tikai mājas čībās. Un tad Īdita ieraudzīja no kāda ķermeņa norautu roku, kuras dūrē bija iegūlusi roze. Viņa piespieda plaukstu pie sirds, lai liktu tai pukstēt kaut mazliet lēnāk, kad bija atskārtusi, ka roka pieder no marmora veidotajai svētā Miķeļa statujai. Šis svētais vēroja Īditu kopš tās pirmās reizes, kad viņa bija sapratusi, ka viņai būs nepieciešama aizsardzība.

Viņa pamanīja pārējo statujas daļu guļam ar augšupvērstu seju uz takas kopā ar ozola zariem. Akmens svētā neko neredzošās acis mēness gaismā izskatījās tukšas. Īdita paspēra soli tuvāk, lai novērtētu nodarītos postījumus, un kāja atsitās pret kaut ko cietu un stabilu, ko slēpa smaržīgo bukšu zaru ēna.

Vēl citas sirēnas pievienojās kakofonijai, kas bija pārņēmusi kluso pilsētu. Īdita pietupās uz akmeņainās takas un troksni likās tik tikko dzirdam, jo viņas skatiens pilnībā bija pievērsts brūnam ādas čemodānam, kas stāvus bija piezemējies viņas dārzā, itin kā gluži negaidīti būtu ieradies kāds neaicināts viesis.

Kamēr Īdita apsvēra iespējamo rīcību, Sīdžejs kļuva nemierīgs. Nevēlēdamās izlaist no rokām dēlu, bet negribēdama arī atstāt čemodānu, viņa piespieda zēnu sev klāt ar kreiso roku, par spīti trulajām sāpēm, ko radīja sasitumi ribu apvidū, un satvēra čemodāna rokturi. Īdita piesardzīgi mēģināja to pacelt, lai pārliecinātos par tā svaru. Izrādījās, ka tas ir vieglāks, nekā varētu spriest pēc izskata. Uz priekšu Īdita virzījās lēnām un pa mājas pagalma puses kāpnēm ienesa savu atradumu tukšajā virtuvē.

Ielikusi Sīdžeju mazbērnu sētiņā, Īdita pievērsās brūnajam čemodānam un tikai tad pamanīja lielu iespiedumu tā apakšējā stūrī; viras bija bojātas, taču ne salauztas. Spriežot pēc relatīvi nelielajiem bojājumiem, ozola zaru vainags bija palēninājis čemodāna kritienu, pirms tās nonāca uz jumta. Pie roktura karājās birka ar īpašnieka vārdu, pilnīgi vai lūgdamās, lai Īdita tai pieskaras.

"Vajadzētu piezvanīt policijai un paziņot, ka es esmu atradusi daļu no tā, kas nokritis no debesīm šajā naktī notikušajā nelaimes gadījumā. Varbūt kāds izdzīvojušais meklē šo čemodānu, kas tagad mierīgi stāv uz manas virtuves grīdas." Un tomēr Īdita vilcinājās. Viņa pat īsti nesaprata, kālab viņai būtu nepieciešama tāda slepenība, taču pieskaršanās neatļautajam bija vilinoša un modināja viņas dumpinieces garu. Jau pirms daudziem gadiem viņa bija sapratusi, ka to labāk turēt paslēptu.

Īdita apņēmīgi saknieba lūpas. Viņa paspieda slēdzi, lai redzētu, vai tas atvērsies. "Visticamāk, čemodāns noteikti būs aizslēgta. Vai arī slēdzene kritiena laikā būs pārāk sabojājusies, lai to būtu iespējams atvērt. Un tad es piezvanīšu policijai."

Īdita saklausīja rosību mazbērnu sētiņā. Viņa pagriezās un ieraudzīja, ka Sīdžejs viņu vēro ar lielām zilām acīm. – Mamma?

– Viss ir labi, mīļumiņ, – Īdita pasmaidīja. – Tagad atkal vari čučēt, sarunāts?

– Soma, – zēns sacīja, kā allaž iebāzis pirkstu mutē; Kelhūns pastāvīgi pieprasīja, lai Īdita panāktu, ka bērns reiz beidz sūkāt īkšķi.

– Jā, dārgumiņ. Tagad gan čuči.

Puika tomēr palika stāvam un cītīgi vēroja mammas darbošanos. Īdita zināja, ka šāds nepakļāvīgums dēlam iedzimts no viņas, un nevēlējās to apslāpēt. – Ja gribi, vari kādu īsu brīdi paskatīties. Es drīz atgriezīšos. – Īdita noskūpstīja zēna mitro pieri, tad izgāja no virtuves un devās pie parādes durvīm, tās uzmanīgi pavēra un paraudzījās ārā. Viņa daudzkārt vairāk baidījās no sava vīra, nevis no dusmīgu ļaužu pulciņa, kurus iztēlojās iemaršējam sētā, lai pieprasītu noklīdušo čemodānu. Tagad smakas un skaņas bija kļuvušas izteiktākas, debesis virs upes kvēloja oranži sarkanas pāri bāmiju un arbūzu laukiem. Nakti graizīja sirēnu auri.

Īdita atgriezās mājā, aizvēra durvis un pagrieza atslēgu slēdzenē, bet pēc tam atkal devās uz virtuvi pie čemodāna. Veltījusi īsu skatienu Sīdžejam, kurš, joprojām sūkādams īkšķi, stāvēja un visu vēroja ar sava tēva acīm, Īdita pieskārās plāksnītei un mēģināja izlasīt īpašnieka vārdu un adresi. Laikam zem apvalka bija iespiedies mitrums, jo tinte uz kartona gabaliņa bija izplūdusi līdzīgi asarām. Adrese gandrīz nebija salasāma, taču īpašnieka vārds bija redzams pat ļoti skaidri. Henrijs P. Holdens.

Pacēlusi uz augšu ceļasomas rokturi, Īdita ieraudzīja zeltītu monogrammu ar burtiem "HPH". Viņa iztēlojās vīrieti vidējos gados tumšā uzvalkā un cepurē. Mājās viņu gaidīja sieva un bērni, bet viņš bija devies lietišķās darīšanās. Īdita iedomājās par ģimeni, par to, kur gan viņi atrodas un kā viņiem tiks paziņots par nelaimi. "Vai vispār ir iespējams izdzīvot tik šausmīgā negadījumā kā nokrišana no debesīm?" Īdita piespieda pogu, un slēdzis atlēca vaļā. "Tā ir zīme," viņa nodomāja, un rokas jau ķērās pie diviem slēdžiem čemodāna sānos. Viens atvērās pavisam viegli, bet otrs – tajā pusē, kur bija lielais iespiedums, – uzreiz negribēja padoties. To nācās vairākkārt pagrozīt un paraustīt.

Gaidīt vairs nelikās iespējams. Īdita uzlika čemodānu uz virtuves galda un plaši atvēra. Viņa atsprādzēja atdalošos pārklājus un ieraudzīja glītas izgludinātu un iestīvinātu pletkreklu un uzvalka bikšu kaudzītes, koši izbalinātus apakškreklus, apakšbikses un lina kabatlakatiņus. Viss bija salikts tik cieši, ka šīm lietām nebija daudz iespēju izkustēties no vietas, čemodānam kūleņojot zemes virzienā.

Īdita sajuta uzvēdījam mazgāšanas līdzekļa smaržu. Tieši tādu pašu lietoja arī viņa. Likās, šīs drānas varēja būt nākušas no viņas veļas mazgājamās mašīnas. Viss tik ļoti liecināja par to, ka somu kārtojusi sieviete, ka Īdita gandrīz iesmējās – cik paredzami tas bija –, bet tad spēji palika nopietna. Īdita neredzēja šīs svešās sievietes seju, bet, iedomājoties viņu ejam pa tumšu gaiteni, lai paceltu telefona klausuli, smiekli vairs nebija prātā.

Viņa atkal paraudzījās uz drēbēm un novērtēja to kvalitāt. Jauni krekli, kabatlakati no mīksta lina; Henrija Holdena bikses bija šūtas no smalka gabardīna, apakšveļa no blīva auduma un mirdzoši tīra. Katra kabatlakatiņa stūrī bija ar koši sarkaniem diegiem izšūta monogramma. Viss norādīja uz vīrieti, kas devies lietišķā braucienā. Tomēr kaut kas čemodāna saturā Īditu darīja nemierīgu. Pagaidām viņa nespēja īsti atskārst, kas tieši.

Reiz Kelhūns bija sacījis, ka tieši Īditas analītiskais prāts bija tas pievilkšanās spēks, kurš piesaistīja viņa uzmanību. Īdita bija vienīgais bērns atraitņos palikuša policista ģimenē un nemaz nemācēja domāt citādi. Kad pievilcīgais advokāts Kelhūns Heivords bija ieradies viņu nelielajā pilsētiņā Volterboro, lai strādātu ar lietu, Īdita nezināja, ka labāk būtu izlikties par tukšgalvi, kurai nav pašai savu domu un spriedumu. Jo galu galā izrādījās, ka tieši to viņš patiesībā vēlas.

Sīdžejs bija aizmidzis, kājās stāvot, galvu atbalstījis pret sētiņas augšējo malu; īkšķis joprojām atradās viņam mutē.

Īdita nervozi paraudzījās uz apaļo metāla pulksteni virs izlietnes. Kuru katru minūti varēja atgriezties Kelhūns un sastapties ar aizslēgtajām durvīm, un pēc tam pamanīt arī svešo čemodānu uz virtuves galda. Īdita nebija rimusi domāt par to, kur gan vīrs kavējas. "Ar ko viņš ir kopā? Vai viņš ir redzējis lidmašīnas eksploziju un raizējies par sievu un dēlu?"

Drebošām rokām viņa steidzīgi un tāpēc neveikli atkal aizsprādzēja atdalošos pārklājus un tad piepeši atskārta, kas tieši viņai bija licies savāds. Tualetes piederumu somiņa. Nekur nebija redzama vīriešu tualetes piederumu somiņa. Un bez tādas neviens vīrietis nedevās ceļā. Viņa atkal pacēla auduma pārklājus un skatījās uz rūpīgi sakārtotajām drēbēm, ciešāk nopētīdama to čemodāna pusi, kurā drānu kaudzītes bija pavirzījušās mazliet vairāk nekā otrajā. Īdita ieslidināja roku nelielajā atverē pie drānu kaudzītes un atklāja kabatu, kurā tualetes piederumu somiņa droši vien bija ielikta mantu saiņošanas laikā. Īdita saknieba lūpas un iegrima domās. "Vai misters Holdens būtu to izņēmis pirms sēšanās lidmašīnā, jo viņam kaut kas no tās bija vajadzīgs lidojuma laikā?"

Šie bija jautājumi, kādus tēvs mācīja uzdot, līdz šāda ziņkāre jau bija kļuvusi ierasta. Īdita pie sevis pasmaidīja. Gadu gaitā, kad nācās piedzīvot vairākus spontānos abortus un Kelhūna augošo vilšanos sievā, viņa tajā patvērās. Tā ļāva neņemt vērā ne draugu, ne vīra pausto nopēlumu un doties uz vietējo policijas iecirkni, lai piedāvātu savus neparastos mākslinieciskos dotumus, savu talantu. Tas palīdzēja viņai saglabāt personības veselumu.

Aizmirsusi par sirēnām, kas skanēja aizvien tuvāk, un par laiku, Īdita uzmanīgi iztaustīja oderējumu, meklējot pazudušo tualetes piederumu somiņu. Vispirms viņa pārmeklēja augšējo daļu, pēc tam apakšējo. Viņa jau gandrīz atmeta šai iecerei ar roku, bet pirksti samanīja kaut ko, kas noteikti nebija oderes audums. Uzmanīgi, lai neko nesabojātu, viņa pastūma nost trīs pārus rūpīgi saritinātu tumšu zeķu un atrada akurāti salocītu vēstuli.

Vilcinājās viņa tikai īsu mirkli, tad izņēma to ārā. Vēstuļpapīrs bija dārgs, biezs, ar izteiktu tekstūru. Kad viņa to pacēla pret gaismu, kļuva redzama ūdenszīme dzērves formā. Vēstule nebija aizzīmogota, taču rūpīgi salocīta. Likās, ka rakstītājs vai rakstītāja daudzas reizes ar pirkstiem līdzinājusi locījuma vietas. Īdita atlocīja lapu un ieraudzīja vienu vārdu, kas bija uzrakstīts ar biezu, tumšu tinti elegantā kaligrāfiskā rokrakstā. "Mīļotajam."

Īdita uz mirkli apstājās un prātoja par to, cik daudzas robežas gan viņa drīkst pārkāpt, bet tad ātri izlēma, ka ir pārkāpusi jau tik daudzas, ka būtu lieki raizēties par vēl vienu. Rokas netrīcēja, kad viņa atlocīja vēstuli un sāka lasīt īsās vārdu līnijas, kas bija rakstītas tajā pašā elegantajā rokrakstā.

Viņa skatījās uz šiem vārdiem tik ilgi, līdz tie acu priekšā kļuva izplūduši un aizvirpuļoja projām. Beidzot vēstule izslīdēja viņai no pirkstiem un nokrita uz grīdas, itin kā šo uzrakstīto vārdu smagums būtu bijis par lielu viņas spēkiem. Viņa ļāva papīra lapai brīvi krist un vēroja, kā vēstule ieslīd zem jaunā baltā ledusskapja, kas tika piegādāts pagājušajā nedēļā kā atvainošanās no Kelhūna. Viņa pat nepūlējās vēstuli izvilkt no jaunās slēptuves un vēlējās, kaut vārdi no atmiņas pagaistu tikpat viegli.

Par to, cik ilgu laiku tā stāvējusi, cieši raudzīdamās uz sīko plaisiņu melnbaltajā lamināta rakstā un zem jaunās virtuves ierīces, Īdita nebija pārliecināta, bet salēcās, kad sāka zvanīt telefons priekštelpā. Ātri uzmetusi skatienu aizmigušajam zēnam, Īdita steidzās pacelt klausuli.

– Te Betsija. Es tik ļoti priecājos dzirdēt tavu balsi! Mēs visi skrējām uz upi, bet Sidnijs un es… mēs sākām raizēties, kad pamanījām, ka tevis un Kelhūna nav kopā ar pārējiem. Vai viss ir kārtībā?

Īdita jutās pārsteigta par to, cik mierīgi skanēja viņas balss. – Man nekas nekaiš. Kelhūns vēlu aizkavējies darbā, tāpēc es mājās esmu viena. – Toties viņu vairs nemaz nepārsteidza tas, cik viegli pār lūpām slīd meli. – Sīdžeja dēļ es negribēju iet projām no mājas. Viņš nejutās vesels un bija cieši aizmidzis. Viņš nepamodās pat no eksplozijas trokšņa.

– Tā bija lidmašīna, – Betsija sacīja jau spalgākā tonī, tāds parasti bija paredzēts tenkām par kaimiņiem. – Tiek apgalvots, ka tā esot uzsprāgusi. Tā vienkārši. Sidnijs prāto, ka laikam būšot aizdedzies dzinējs. Tu taču zini, cik tās lidmašīnas ir bīstamas. Pagājušajos Ziemassvētkos, kad devos apciemot vecākus uz Džeksonu, es braucu ar vilcienu, lai gan Sidnijs ieteica man izvēlēties lidojumu. Nu jau viņš nevar sacīt, ka mana izvēle bijusi nepareiza, vai ne? Un tomēr tas ir traģiski. Visi šie cilvēki… – Viņas balss aprāvās.

– Cik briesmīgi… – Īdita noteica, joprojām atcerēdamās, ko izjuta, pieskaroties svešinieka drēbēm un iztēlojoties telefonu zvanām viņa mājas tumšajā priekštelpā. Viņa iedomājās par vēstuli elegantajā rokrakstā. Aizžņaudzās rīkle, itin kā vēstules rakstītājas pirksti būtu aptvēruši viņas kaklu. – Vai izdzīvojušie ir?

– Sidnijs teica, ka viņam tā nešķiet. Kad tas notika, viņš bija izvedis pastaigā suni, un viņš sacīja, ka lidmašīna esot bijusi visai augstu debesīs. Taču varas iestādes ir apbruņojušas cilvēkus ar lukturīšiem un sūta viņus pārmeklēt laukus, upi un māršas, ja nu gadījumā kāds tomēr būtu izdzīvojis. Lielo lukturu gaismas kūļos varēs pamanīt kādas dzīvības zīmes, un mazākie paredzēti, lai atrastu… – Viņa piepeši apklusa. Betsija Viljamsa bija Īditas bridža partnere un arī kaimiņiene. Un Sidnijs Viljamss bija Heivordu ģimenes advokāts. Ar to viņu kopīgās intereses arī beidzās. Betsija apmierināti vadīja virspusēju dzīvi, izvairīdamās no jebkādiem asumiem, kas piespiestu viņu pavērt acis kaut nedaudz plašāk, un apgalvoja citiem, ka Īdita ir viņas labākā draudzene, taču par Īditu varēja pastāstīt tikai to, kādi ir viņas iemīļotākie ziedi, un to, ka viņai negaršo šokolāde. – …līķus, – Betsija piebilda. – Tas bija pirms kāda brīža. Sidnijs lika man iet uz mājām, bet es jūtos pārāk satraukta, lai kaut ko darītu. Man ienāca prātā, ka varbūt tev noderētu sabiedrība.

– Nē, – Īdita mazliet par ātru noraidīja šo priekšlikumu, iedomādamās par čemodānu savā virtuvē. – Es esmu ļoti nogurusi, noņemdamās ar Sīdžeju, un man liekas, ka es vienkārši iešu gulēt. Nešaubos, ka arī Kelhūns ir tur, kopā ar pārējiem meklētājiem, un pēc atgriešanās viņš man visu pastāstīs.

Saruna uz īsu brīdi aprāvās, un Īdita iztēlojās, kā Betsija sakniebj savu mazo muti, paužot vilšanos. – Labi. Taču piezvani man, ja kļūsti satraukta un es esmu tev vajadzīga.

Īdita atvadījās un uzmanīgi nolika telefonu turētājā, piepeši saklausījusi balsis savas mājas parādes puses zālienā.

Viņa jau spēra soli virtuves virzienā, kad ieskanējās durvju zvans. Īdita apstājās, nezinādama, kā rīkoties. Tas nebija Kelhūns. Viņš skaļi sistu pie durvīm, kad būtu atklājis, ka tās ir aizslēgtas. Uzmetusi skatienu aizvērtajām virtuves durvīm, Īdita nogludināja svārkus, rūpīgi aizlika matus aiz ausīm un devās pārliecināties, kas ieradies.

Uz mājas priekšējās verandas stāvēja divi policisti ar formas cepurēm rokās. Īditai ienāca prātā: "Vai tik man nekļūs slikti? Vai es vemjot nenotraipīšu abu žilbinoši nospodrinātos apavus? Vai es pagūšu aizsteigties līdz verandas margām? Kā gan viņi varēja uzzināt par čemodānu?"

– Misis Heivorda? – pirmais ierunājās jaunākais policists, kas stāvēja kreisajā pusē. Īditai likās, ka ir viņu pazinusi, taču viņai bija grūti koncentrēties.

– Jā? – Īdita piespiesti pasmaidīja, norīdama aizkaitinājumu. Viņa pūlējās ievilkt plaušās gaisu, kas tagad bija piesātināts ar lietus smaržu. Kamēr viņa bija virtuvē, mēness un zvaigznes bija pazudušas, itin kā būtu nokaunējušās par to, ka nākas apgaismot uz zemes notiekošo. Lietus lāses kapāja taku pie mājas. Ozols, kas apēnoja lielāko daļu pagalma, čaukstināja lapas tik skaļi, ka gandrīz pārmāca dunoņu, ko Īditas sirdspuksti radīja viņai ausīs. – Kā varu jums palīdzēt? – Viņa zināja, ka vajadzētu policistus ieaicināt mājā, un tieši tikpat skaidri saprata, ka nedrīkst to darīt.

No verandas ēnas iznāca kāds stāvs, un Īdita pazina policijas kapelānu. Viņš nostājās gaismas arkā. Īdita pārsteigumā samirkšķināja acis, nespēdama saprast, kālab šis cilvēks ieradies kopā ar policistiem.

Debesis pāršķēla zibens uzliesmojums, un Īdita uz brīdi novērsa skatienu no trim vīriešiem, kas stāvēja viņai priekšā, un paraudzījās pāri upei. Viņa atskārta, ka ir aizturējusi elpu. Dučiem zibošu gaismiņu krastmalā, laivās uz ūdens – tās līdzinājās lidojošiem jāņtārpiņiem un gaismas asarām par aizgājējiem.

– Īdita? – Kapelāns piegāja sievietei tuvāk, un bija saskatāmas viņa laipnās acis un dziļās rievas ap muti; tās likās kā senā karā iegūtas rētas. – Diemžēl man jāteic, ka nesam sliktas ziņas.

– Mamma? – Sīdžejs sauca no virtuves.

– Piedodiet, man jāiet pie dēla… – Īdita panikā sacīja kapelānam.

Kapelāns pastiepa roku un satvēra Īditas plaukstas; viņa pirksti bija tikpat ledaini kā viņai pašai. – Ir noticis negadījums. Kelhūna mašīna tika atrasta ietriekusies kokā Riboroudā. Aculiecinieks stāsta, ka, viņaprāt, šofera uzmanību novērsis sprādziens debesīs. – Kapelāns mirkli klusēja. – Viņš… viņš neizdzīvoja.

Piepeši Īditai bija sajūta, ka viņa brīvā kritienā lido no debesīm, skābekļa trūkuma dēļ viņai reiba galva, un visu augumu bija pārņēmis savāds miers. Viņa vispār nejuta neko. Absolūti neko.

– Vai viņš bija viens?

Vīrieši neveikli sāka mīņāties uz vietas, bet otrs policists beidzot atbildēja: – Jā, misis.

Īdita pamāja ar galvu, juzdamās pārmēru atvieglota par to, ka policisti nebija ieradušies čemodāna dēļ. Sīdžejs atkal sauca no virtuves, novērsdams viņas uzmanību no zibošajām gaismiņām. Tobrīd Īdita zināja, ka viņai kaut ko vajadzētu sacīt, ka pieklātos vismaz izlikties, ka Kelhūna nāve viņai ir nozīmīga; izlikties, ka jūt vēl kaut ko citu, izņemot atvieglojumu. Bet viņa atcerējās, kā mammas aukstā plauksta bija iegūlusi viņas delnā un viņas tēvs bija sacījis kaut ko par atbrīvošanos no sāpēm. Pār lūpām Īditai izlauzās šņuksts, un viņa piespieda pirkstu kauliņus mutei.

Atkal ierunājās kapelāns. – Vai varu jums kaut ko sagādāt? Vai piezvanīt kādam, lai paliek ar jums kopā?

– Nē. – Īdita papurināja galvu, mirkšķinādama plakstus, lai aizgainītu asaras. – Man viss būs labi. Tagad man nepieciešams pabūt vienai ar dēlu. No rīta es sazināšos ar jums, lai noskaidrotu, kas un kā būtu darāms. Paldies, džentlmeņi. – Viņa aizvēra durvis pārsteigto vīriešu priekšā un vēl paguva pamanīt kapelāna zinīgo skatienu.

Negaiss kļuva spēcīgāks. Īdita piespieda galvu pie aizvērtajām durvīm. Viņa jutās vainīga, ka domas nekavējas pie Kelhūna, kas nomira viens uz tumšā ceļa, bet ka tās vijas ap vēstuli, kas paslīdējusi zem ledusskapja, un svešo sievieti, kura šīs rindas rakstījusi. Ar šo viņai nezināmo sievieti Īdita juta savādu tuvību, viņas saistīja kopīgs noslēpums, bet par to šī svešā sieviete nekad neuzzinās. Noslēpums, kuru, kā Īdita sprieda, viņa paņems līdzi kapā.

Viņa jau griezās projām no durvīm, kad mājā ietriecās vēja dūre, atraudama vaļā aizvērtņus augšējā stāvā un spēcīgi sizdama vecā ozola zarus pret verandas jumtu. Īdita lēnām soļoja uz virtuves pusi un dzirdēja, kā raud vēja zvani. Šī melodija kā lūgšana pavadīja tās pazudušās dvēseles, kuras tajā nemierīgajā naktī mēroja ceļu uz debesīm. Īdita nodrebinājās par spīti nakts tveicei un tad uz brīdi pievēra plakstus, ieklausīdamās tikai stikla gabaliņu sērīgajā dziesmā.