Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 6

MERITA

"Ikviena materiāla, ieskaitot papīru, pašaizdegšanās temperatūra ir saistīta ar šī materiāla sastāvu, biezumu, blīvumu un formu, kā arī ar to, cik ilgi šis materiāls atradies augstā temperatūrā." Es to atcerējos, jo Kels man reiz bija sacījis, ka tieši tālab neieredz Reja Bredberija grāmatas "451 grāds pēc Fārenheita" nosaukumu, jo tas esot maldinošs. Es atkārtoju šos vārdus vēlreiz un tikai tad atvēru acis.

Nebiju īsti pārliecināta, kā biju nokļuvusi uz dīvāna mistera Viljamsa kabinetā un kā mis Diflo bija atnesusi man ūdeni augstā glāzē, kuras malas bija norasojušas no vēsuma. Un tad es atcerējos savu piepešo atzīšanos un to, kā es sāku tvert pēc gaisa.

Es uz mirkli aizvēru acis un atcerējos maigas rokas, kas mani aizvadīja līdz dīvānam, un sajutu, kā mani pleci sagumst no apkaunojuma.

Acis bija iekaisušas un uztūkušas, itin kā es ceļa pēdējās tūkstoš jūdzes būtu nemitīgi raudājusi, taču es zinu, ka tā nebija. Es biju īsta eksperte, kad runa bija par emociju paturēšanu pie sevis. Jau gadiem ilgi tāda esmu bijusi. Taču kaut kas tajā, kā misters Viljamss raudzījās uz mani, kaut kas viņa skatienā bija tāds, kas atgādināja manu tēvu un to mazo meitenīti, kāda es biju pirms tam, kad viss mainījās.

Mis Diflo aukstā dzēriena glāzi ielika man rokās, un es pacēlu to pie lūpām. Ūdens lāsoja man pāri zodam, jo es nespēju savaldīt trīcošos pirkstus. Misters Viljamss no bikšu kabatas izņēma rūpīgi salocītu lina nēzdogu un pasniedza man; vienā stūrī tam es pamanīju izšūtu tumši zilu monogrammu. Un tas man pavēstīja par misis Viljamsu visu, ko man vajadzēja zināt. Es sajutu dīvainu mierinājumu.

– Paldies, – es pateicos, susinādama zodu, bet nelikdamās zinis par acīm, itin kā asaras varētu noslēpt, vienkārši mirkšķinot plakstus.

Sekretāre klusi izgāja no telpas, bet misters Viljamss pacietīgi sēdēja, piebīdījis krēslu tuvāk dīvānam, uz kura atrados es. Viņš gaidpilni raudzījās uz mani, un es iedomājos, ka laikam jau dienvidnieki ir tik ļoti lēnīgi itin visā. Radās aizdomas, ka viņš ir gatavs tā sēdēt bezgalīgi un gaidīt, kamēr es beidzot sākšu runāt.

Es iedzēru vēl vienu malku no apsarmojušās glāzes un tad noliku to uz galdiņa, kas bija pārklāts ar smalku mežģīņu sedziņu. Es iztēlojos, ka misis Viljamsa to novietojusi tur ar nolūku, lai pasargātu antīko mēbeli sava vīra kabinetā.

Tad es cieši sažņaudzu kabatlakatu rokā, vēroju, kā pirkstu kauliņi kļūst aizvien baltāki, manam tvērienam pieņemoties spēkā, un tad pārsteigta paraudzījos uz misteru Viljamsu, jo viņš tomēr pirmais bija pārtraucis klusumu.

– Kad mēs runājām pa telefonu, jūs sacījāt, ka Kels aizgāja bojā uguns liesmās. Ka viņš bija ugunsdzēsējs un tieši viņa brigāde toreiz pieņēma izsaukumu uz notikuma vietu, kur viņš arī nomira.

– Jā, – es atbildēju, pamājusi ar galvu, un mana balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.

– Vai jūs arī bijāt tur? – viņš klusi vaicāja.

– Nē.

Advokāts papliķēja pa manu roku. – Tad jau tas bija nelaimes gadījums, vai ne? Ir tikai normāli, ja vainojam sevi šādos tik negaidītos nāves gadījumos.

Es atvilku roku un piecēlos. – Pateicos, – es sacīju un ar pūlēm pasmaidīju. – Tagad es vēlētos apskatīt māju, ja tas ir iespējams. Pirms tumsas iestāšanās. Visas manas mantas ir mašīnā, un es būtu priecīga tās izsaiņot, kamēr vēl viss ir labi saskatāms.

Misters Viljamss paraudzījās ārā pa logu. – Vai izmantojat treileri, vai arī mēbeles esat nodevusi glabāšanā?

– Paņēmu tikai to, kas man nepieciešams. Visu pārējo es pārdevu vai izdāļāju citiem.

Kunga skatienā bija lasāma līdzjūtība, itin kā viņš spētu skaidri saklausīt to, kas nepateikts palika aiz šiem vārdiem. – Merita, patiešām, palieciet pie manis un Ketijas! Vismaz šonakt un tik ilgi, cik jums būs nepieciešams, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Varat man ticēt, ka māja nav tādā stāvoklī, lai tajā būtu iespējams ievākties.

Es raudzījos uz viņu, un man kļuva skaidrs viņa negribīguma iemesls. – Vai Īdita nomira tajā mājā?

Izskatījās, ka advokātu ir pārsteidzis mans tiešais jautājums, taču viņš ātri atguvās. – Jā. Viesistabā. Es turp nosūtīju profesionālu tīrītāju komandu un liku aizvākt dīvānu. Māju rūpīgi izvēdināja, un ventilācijas sistēma tika dezinficēta.

Bija skaidrs, ko viņš pūlas pateikt, neietverot to vārdos. Es nenovērsos, lai arī man radās iespaids, ka viņš to vēlētos. – Cik ilgi viņa jau bija izdzisusi, līdz kāds atrada viņas mirstīgās atliekas?

Misters Viljamss stiepa roku uz kabatas pusi, laikam grasīdamies paņemt nēzdogu, kuru tikai pirms brīža bija iedevis man. Viņa roka apstājās pusceļā, jo es viņam to pasniedzu. Kungs to paņēma, steidzīgi salocīja un tad ielika atpakaļ kabatā. – Koroners sacīja, ka nāve iestājusies pirms apmēram septiņām vai desmit dienām. Sirdslēkme. Viņas kaimiņiene bija ievērojusi, ka uz verandas kāpnēm krājas nepaņemtie laikraksti, un piezvanījusi policijai.

– Tas ir tik briesmīgi, – es noteicu, beidzot novērsdamās, un noslaucīju delnas svārkos, itin kā tas, ko tikko biju dzirdējusi, būtu padarījis manas rokas netīras. – Jums nav jābrauc kopā ar mani. Vienkārši pasakiet man adresi, un es to iestatīšu savā GPS.

Advokāta sejā iegūla maigākas līnijas, un es iztēlojos, ka viņš atceras mūsu telefona sarunu, kad biju viņam paskaidrojusi, ka man nav neviena tuvinieka, izņemot Kelu. – Tas man nebūs nekāds apgrūtinājums. Un es jutīšos pagodināts, izrādot jums māju. Tā patiešām ir viens lielisks Bofortas arhitektūras paraugs. Es tikai paņemšu savas mašīnas atslēgas un arī mājas atslēgas, un tad uzreiz varēsim doties ceļā. Vēl es piezvanīšu savam dēlam, lai viņš paņem jūsu mašīnu, tādējādi jums būs iespēja baudīt skaistos skatus pa ceļam uz jūsu jauno mājvietu.

Es jutos atvieglota, ka viņš negaida, lai jau tūdaļ sēžos pie stūres, jo manas rokas joprojām vēl mazliet trīcēja. Misters Viljamss smaidīja, tomēr nespēja noslēpt raizes, kas bija lasāmas viņa skatienā. Un es biju pārāk nogurusi, lai pateiktu viņam, ka skumjas man nav svešas un es esmu pieradusi pie tā, ka, ik rītu mostoties, jāgaida ļaunākais. Es vairs nevēlējos nekādus pārsteigumus. Stāsts par veco dāmu, kas nomirusi vientulībā, tikai mazliet bija pieskāries tai stikla sienai, ko biju sev izveidojusi apkārt. Tā bija klusi nodžinkstējusi, pat nerodoties ne sīkākajai plaisiņai.

Mēs izgājām pa sētas puses durvīm, kas atvērās uz nelielu stāvlaukumu pretī plašam, zaļuma pārpilnam parkam, aiz kura bija plats ūdens klajums. Es nodrebēju par spīti karstumam, vērojot automašīnas, kuras pārvietojās pa tiltu, lai nokļūtu nākamajā nelielajā sauszemes teritorijā, bet laivas zem tilta šaudījās itin kā bezmērķīgi. Tas izskatījās kā attēls uz pastkartes, kur atainota kāda sveša cilvēka dzīve.

No asfalta cēlās karstums, tas cepināja manu apavu zoles, un es sāku mīņāties uz vietas.

– Tā ir Bofortas upe, – advokāts atbildēja uz manu vārdos neizteikto jautājumu. – Jūs to varēsiet redzēt no savas mājas.

Es pamāju ar galvu, lai apliecinātu, ka esmu dzirdējusi, un sekoju viņam. Pēc īsa gājiena viņš apstājās pie melna Lincoln Town Car.

Misters Viljamss atvēra automašīnas durvis un pakāpās sāņus. – Tur iekšā noteikti ir nepatīkami karsts. Nepieskarieties nevienai metāliskajai detaļai, bet es ieslēgšu gaisa kondicionētāju. – Viņš nospieda pogu uz automašīnas automātiskās atslēgas, un logi nolaidās. Es dziļi ieelpoju, pūlēdamās notvert gaisa pūsmu, kas izsteidzās cauri salonam.

– Ir nepieciešams zināms laiks, lai kaut cik pierastu pie šā Lejaszemes karstuma, – viņš sacīja, iedarbinādams dzinēju.

Automašīnu misters Viljamss vadīja tik lēni, tik ļoti lēni, ka es domās spiedu akseleratora pedāli, kas atradās man priekšā. Lai gan viņam nebija iespējams braukt ātrāk. Radās iespaids, ka te arī visi pārējie vilkās ar ātrumu, kas ir mazāks par atļauto. Mēs sasniedzām pilsētas centru un braucām paralēli upei. Parādījās aizvien lielākas un vecākas mājas, ko ieskāva bagātīgi dārzi, kuros ziedēja man nezināmas puķes, kas, visticamāk, nespētu pārciest Jaunanglijas ziemu. Sarkanie un sārtie toņi šķita košāki, zaļais – dziļāks. Man likās, ka esmu nonākusi kādā svešā, eksotiskā vietā. Salīdzinot ar manu mazo triju guļamistabu namiņu, kas celts gadsimta vidū, laikam jau tā arī bija.

Kādam milzīgam kokam stumbrs likās tikpat plats kā Lincoln, kurā braucām, un tā zari bija noklāti ar kuplām, zaļām sūnām. Tas pavisam mierīgi varēja būt kādas filmas kadrs, un es jau iztēlojos, ka no koka paēnas iznāks sieviete korsetē un senlaicīgos kuplos svārkos ar stīpām.

Tik ļoti aizrāvusies ar skatīšanos, es teju vai nepamanīju, ka misters Viljams iestūrē automašīnu grantētā piebraucamajā ceļā, kas ved uz atsevišķi novietotu garāžu ar ielīkušu jumtu. Augstie stabi un arkveida ieejas mudināja domāt par to, ka šī kādreiz varēja būt kariešu novietne. Tikai paši drosmīgākie un vislabāk apdrošinātie būtu gatavi tajā novietot savu transportlīdzekli.

Taču jau drīz garāža nogrima aizmirstībā – to pilnībā aizēnoja neticami milzīga māja, kuru es nu biju ieraudzījusi. Sešas pamatīgas doriešu stila kolonnas balstīja verandu visas mājas platumā un nošļauptu jumtu ar trim labi saskatāmiem skursteņiem. Verandas margas un to statņi savulaik bijuši balti, bet tagad jau lielākā daļa krāsas bija atlupusi. Vairāki statņi bija izkrituši. Ēkai bija cokolstāvs. Kāpnes, kuras laikam jau bija betonētas, veda uz priekšējo verandu un līdz pat parādes durvīm, kuras, kā izskatījās, krāsu nebija redzējušas jau desmitiem gadu. Virsgaismas logam bija ieplaisājis stikls, un abās pusēs durvīm bija taisnstūraini sānlogi. Stikls izskatījās tumšs un apkvēpis; likās, ka aizgājušais laiks tur uz netīrumu kārtas atstājis savus pirkstu nospiedumus.

Es stāvēju zem neticami milzīga ozola zara, izbaudīdama atelpu no nežēlīgi kvēlojošās saules, un pakāpos atpakaļ, lai apskatītu divus mansarda logus. Es iztēlojos, cik gan karsti varētu būt šais bēniņos, jo īpaši vasaras vidū. Pie augšstāva loga zumēja vientulīgs gaisa kondicionētājs, iztramdīdams klusumu.

Kamēr es raudzījos uz māju, man likās, ka tā novērtē mani, apsver, vai es varēšu te iederēties. Celiņš ar padrupušu klājumu veda ap mājas stūri pie augsta mūra ar pabirzušu apmetumu un lielām koka durvīm, ko klāja aplupušas baltas krāsas plēksnes. Nebija redzams, kas atrodas aiz tām. Kāds ziedošs vīteņaugs bija uzrāpies augšup pa sienu gluži kā izbēdzis cietumnieks. Gaisā jautās gaidas un cerības, šķita, ka māja ir aizturējusi elpu un vēlas uzzināt – kas gan tūdaļ notiks?

– Ēka ir labā stāvoklī, lai gan, kā jūs pati redzat, tikai dažas detaļas te izskatās estētiskas. Īditas vīrs nomira tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektajā gadā, gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā. Un man liekas, ka viņa kopš tā laika nav veikusi nekādus uzlabojumus. Šķiet, mājā nav viena centrālā gaisa kondicionētāja, bet ir ievilkta kanalizācijas sistēma, protams, un virtuve ir darba kārtībā. – Viņš parīvēja plaukstas gluži kā tēvs, kas cenšas pārliecināt bērnu, ka auglis ir tikpat garšīgs kā konfekte, un pēc brīža turpināja: – Ja pagriezīsieties, tad ieraudzīsiet īsto šā īpašuma skaistumu.

Man nemaz negribējās pavērst muguru mājai, taču es paklausīju un sapratu, ko misters Viljamss bija gribējis pateikt.

Māja bija uzcelta augstā vietā, kas dāvāja plašu skatu uz upi, un apkārt bija resni ozoli, kuru zarus klāja tilandsiju plīvuri.

Advokāta sejā parādījās apmierināta izteiksme, itin kā viņam beidzot būtu izdevies man sagādāt ieganstu pasmaidīt. – Šo Bofortas daļu sauc par Krauju, un iemesli ir acīmredzami. Lielākā daļa šeit esošo māju ir apmēram tādā pašā vecumā kā šī, aptuveni simt piecdesmit vai divsimt gadu vecas, bet dažas pat laikam vēl senākas.

Es klausījos advokāta vārdos diezgan pavirši, jo mani bija apbūrusi gaismas rotaļa upes viļņos un tas, cik graciozi zemes strēle pieplaka ūdenim, teju kā noliecoties uz ceļgaliem tā priekšā. Un milzīgā māja, kas stāvēja cēlā vientulībā, vērodama to visu. Tās bija Kela mājas, kurās viņš bija piedzimis un pavadījis bērnību. Viņš bija dzīvojis šīs mājas sienās, bija redzējis, kas slēpjas aiz dārza padrupušā mūra. Un droši vien katru savas dzīves dienu bija vērojis upi. Tomēr pirms divām desmitgadēm viņš to visu bija pametis un devies projām neatskatīdamies. Viņam ne reizi nebija ienācis prātā pastāstīt man par šo māju vai atvest mani uz šejieni, lai dalītos šajā skaistumā. Es atkal nodrebēju, jo doma, ko nevēlējos izteikt skaļi, bija iedzēlusi man prātā. "Kas šeit notika ar Kelu, ja tas piespieda viņu vēlēties visu aizmirst?"

Likās, ka mani apskalo karstas tveices viļņi, nesot līdzi man nepazīstamus aromātus.

– Kas tā par smaržu? – es vaicāju, pieliekdama galvu, lai labāk to uztvertu. Tā nebija ne patīkama, ne nepatīkama, bet tajā bija kaut kāds piesātināts zemes tonis, kas padarīja to savādi vilinošu.

– Māršas augsnes smārds. Pamatā tur ir pūstošā veģetācija, kas paliek pēc tam, kad krītas ūdens līmenis. Šejienes ļaudis sauc to par māju smaržu.

Es pamāju ar galvu, un mēs pagriezāmies atkal pret māju. "Vai Kels kaut reizi bija ilgojies pēc šīs smaržas un eksotiskās veģetācijas, kas šķita eksplodējusi pāri itin visam plašajam pagalmam?" Mūsu kopīgā māja Fārmingtonā bija maza, ar pavisam sīku pagalmiņu. Tieši tā bija viena no galvenajām vēlmēm, ko viņš izteica nekustamo īpašumu tirdzniecības aģentam, kad meklējām sev mājokli. Viņš sacīja, ka viņam neesot ne laika, ne vēlēšanās apkopt pagalmu un dārzu.

Kad kāpām augšup pa kāpnēm, misters Viljamss piedāvāja man atbalstīties uz viņa elkoņa, un es pēc īsas svārstīšanās to pieņēmu. Paskatījusies uz lielu plaisu, kas šķēla apakšējo pakāpienu, es sapratu, ka šīs kāpnes nemaz nav no betona, kā man sākotnēji bija izlicies. Materiāls bija rupjāks, un tajā bija iestrādāti sīki gliemežvāki un smiltis.

– Tas ir vietējais būvmateriāls, – paskaidroja advokāts, – kas jau sen tiek izmantots jūras salās. Tas tiek veidots no kaļķiem, ūdens, smiltīm, gliemežvākiem un pelniem. Senākos laikos tas bija pats ekonomiskākais materiāls, jo bija viegli pieejamas izejvielas, turklāt tas kalpoja ilgi. Jūs noteikti pamanīsiet, ka jūsu skursteņi arī ir mūrēti no tā paša materiāla.

Es pasmaidīju par to, kā viņš lietoja vārdu "jūsu", itin kā es būtu pilntiesīga īpašniece, nevis sieva mīļākajam dēlam, kurš no šīs vietas pazudis pirms divdesmit viena gada. Varbūt tas bija veids, kādā dienvidnieki sveica jaunpienācējus, kaprīzus ģimenes locekļus, kuriem nebija tiesību uz šo vēstures daļu, toties viņiem piemita vēlme to pieņemt kā savu un valkāt ģimenes vārdu.

No upes atvēsmoja patīkama vēja brāzma, pieskardamās sviedriem, kas jau bija sākuši ritēt man pār muguru. Es redzēju, kā sašūpojas lapas un tilandsiju plīvuri ozolu zaros, atspoguļodamās netīrajos lodziņos pie durvīm. Virs manis kaut kas melodiski ietinkšķējās, un es pārsteigumā paraudzījos augšup. Pie zilajiem, aplupušajiem verandas griestiem rindojās apmēram ducis vēja zvanu, kas bija veidoti, kā man izskatījās, no ziliem un zaļiem akmentiņiem.

– Tie visi ir Īditas roku darbs. Tādi ir arī augšstāva balkonā. Viņai patika krāt jūras stiklus, un tas bija lielisks veids, kā izlikt apskatei gabaliņus, kas viņai visvairāk iepatikušies.

Es paraudzījos ciešāk un savilku pieri. – Izskatās pēc akmentiņiem.

– Nudien. Tie okeānā atradušies jau daudzus gadus, tālab tiem ir tāds dūmakains izskats. Īdita sacīja, ka ikviens šāds stikla gabaliņš, kurš spējis izturēt tik spēcīgu sišanu un mētāšanu, ir svinēšanas vērts. – Misters Viljamss pasmaidīja, atcerēdamies šo seno sarunu. – Viņa vienmēr atgādināja, ka tikai muļķi stiklu uzskatot par trauslu materiālu.

Pa kāpnēm uzšāvās kārtējā vēja brāzma, atnesot nelielu atveldzējumu no tveices un liekot stikla gabaliņiem dziedāt un dejot. Es sadrūmu, lūkodamās uz vēja zvaniem un pūlēdamās nedomāt par veco sievieti, kura tos taisījusi. – Tie ir skaisti, bet… vai to skaņas netraucēs man naktī gulēt?

Misters Viljamss izņēma no kabatas lielu misiņa atslēgu. – Nu, varbūt tikai dažas pirmās naktis, taču domāju, ka pēc īsa laika jūs pieradīsiet un jums pat būs grūti aizmigt bez to dziesmas.

Vēl pēdējo reizi es paraudzījos uz garo vēja zvanu rindu un nodomāju, ka varbūt man būs jānopērk pieslienamās kāpnes, lai tos visus noņemtu, un tad jau pagāju garām misteram Viljamsam, kurš pieturēja atvērtās durvis, ļaudams man ieiet mājā.

Es spēru soli savu jauno māju priekštelpā.

Viss likās tik plašs! Mājai bija augsti griesti, pamatīgas grīdlīstes un liela priekštelpa ar četrām augstām, biezām divvērtņu durvīm un šauru gaiteni, kas veda uz mājas otru pusi. Smalkas tumša koka margas, ko augšpusē saturēja kopā tievi statņi – kāpnes, kas veda uz otro stāvu, kur atradās neticami milzīga kristāla lustra. Tā noteikti bija uzskatāma par neskaitāmi daudzu zirnekļu tīklu patvēruma vietu, nevis par gaismas avotu. Gaisā jautās putekļu, senuma un pamestības aromāts. Un beidzot es sapratu, kālab misters Viljamss tik negribīgi piekrita, lai uzreiz ievācos šeit.

Taču es ieraudzīju arī skaistumu, kas slēpās zem putekļiem un tumšajām ēnām. Es redzēju to smalki izgrebtajos griestu medaljonos un durvju karnīzēs, salauztajos ēdamistabas grīdas dēļos un marmora pilastros, kas atdalīja divas viesistabas. Tas bija paslēpies arī koka balustrādēs un plantatoru stila gultas iespaidīgajos baldahīna balstos augšstāva guļamistabā.

Visur oda pēc putekļiem, taču es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka māja mani vērtē tieši tāpat, kā to vērtēju es. Bija sajūta, ka abas gaidām, kas notiks tālāk. Šīs sajūtas sajauca man soli, un es pamanīju, ka esmu aizturējusi elpu, iztēlodamās, ka māja dara tāpat.

Misters Viljamss atvēra durvis uz lielo vannasistabu augšstāvā, un es pakāpos atpakaļ, lai gan jau iepriekš biju uzklausījusi brīdinājumu – tikai paskatoties iekšā pa durvīm, es redzēju ieplīsušas marmora grīdas flīzes un antīku vannu uz kājām – un zināju, ka mājā bija ierīkota elektrība un moderna kanalizācijas sistēma, tomēr nekas cits nebija īpaši mainījies kopš seniem laikiem.

– Kura bija Kela istaba? – Mana balss tukšajā mājā skanēja kaut kā pārāk skaļi.

– Šī, – advokāts atbildēja un devās uz gaiteņa galu, kur atvēra kādas durvis. Spiedīga karstuma vilnis kādu brīdi nelaida mani tālāk par istabas slieksni, bet es paguvu ieraudzīt divguļamo gultu un tās galā palielu lādi. Uz grāmatu plauktiem bija salikti "Lego" modeļi, un kopā ar mācību grāmatām tādi bija arī uz neliela rakstāmgalda pie loga. Uz naktsgaldiņa bija nolasīta grāmata "Haklberijs Fins" ar atlocītiem stūriem. Es cieši skatījos uz to, nespēdama atcerēties kādreiz redzējusi Kelu lasām grāmatu.

– Itin kā viņš vispār nebūtu devies projām… – es noteicu, pat neapzinādamās, ka šie vārdi izskanējuši.

– Kela negaidītā aizbraukšana salauza Īditas sirdi. Viņa vienmēr ir bijusi skumja, bet mazdēli viņas dzīvē tomēr spēja ienest kādu gaismas staru.

– Un Gibzs… Kela brālis? Vai viņam ar Īditu bija labas attiecības?

Mēs izgājām no istabas, misters Viljamss aizvēra durvis, un viņa roka mirkli pakavējās uz durvju roktura, kamēr viņš apsvēra atbildi. – Jā, viņi satika labi. Līdz Kela aizbraukšanai. Tolaik Gibzam bija tikai apmēram desmit gadu, bet, man liekas, viņš vainoja Īditu tajā, ka Kels ir devies projām. Devies uz koledžu un medicīnas skolu, Gibzs mājās tikpat kā nemaz nerādījās. Reizēm mācību brīvlaikos viņš apmetās pie mums, nevis savās mājās. Mani dēli viņam bija labi draugi. Un man liekas, ka tāda nebija tikai viņa paša izvēle. Pēc Kela aizbraukšanas Īdita… kā lai to pasaka… noslēdzās. Laikam jau. Viņa man teica… – Advokāts apklusa, itin kā būtu atcerējies, kas ir viņa sarunbiedre.

– Ko viņa jums teica? – es vaicāju. – Piedodiet, ja esmu pārāk tieša, bet Kels bija mans vīrs. Es tikai… pūlos to visu saprast.

Misters Viljamss lēnām pamāja ar galvu. – Viņa teica, ka Gibzam ir labāk bez viņas nekā ar viņu kopā. Ka viņa jau divas reizes nav tikusi galā ar uzdevumu izaudzināt labus cilvēkus un vēlas, lai Gibzam būtu iespēja. Šīs joprojām bija viņa mājas, taču Īdita parūpējās par to, lai lielāko daļu laika viņš pavadītu kopā ar mums. Viņa domāja, ka mēs esam Gibza vienīgā iespēja baudīt laimīgu, normālu dzīvi. Es nevaru droši apgalvot, ka piekritu Īditai šajā ziņā, tomēr neko nespēju darīt, lai pārliecinātu viņu rīkoties citādi. Un izskatījās, ka Gibzu priecē brāļu klātbūtne, jo īpaši pēc tam, kad Kels jau bija aizbraucis. – Advokāts apklusa un aizdomājās. – Es zinu, ka viņa Gibzu ļoti mīlēja. Tik ļoti, lai spētu viņu aizraidīt projām.

Es redzēju, ka misters Viljamss neizprot Īditu vairāk par mani, tālab vairs par to nerunāju. – Bet… kāpēc Gibzs vainoja Īditu? Ko tad viņa tādu izdarīja, lai piespiestu Kelu aizbraukt?

Advokāts paraustīja plecus. – To viņa man neatklāja. – Viņš papliķēja manu roku un noteica: – Un laikam jau tagad mēs to vairs nekad neuzzināsim.

Mēs devāmies atpakaļ uz kāpnēm, bet es apstājos pie kādām durvīm, aiz kurām vēl nebijām ieskatījušies. – Kas ir šeit?

Kungs aizskāra durvju rokturi. – Īsti pārliecināts es neesmu. Iedomājos, ka tur varētu atrasties bēniņu kāpnes, ja reiz mēs tādas līdz šim neesam pamanījuši. Un es nezinu arī, kāpēc nav atslēgas. Visās pārējo durvju slēdzenēs ir atslēgas, un es labi zinu, ka man netika papildus iedota neviena. Man ir pazīstams kāds labs atslēdznieks, un es palūgšu, lai viņš atbrauc šurp. Es esmu pārliecināts, ka augšā atrodas vienīgi vecas mēbeles un drēbes, taču nekad jau nevar droši zināt. – Viņš pamirkšķināja ar aci, itin kā par lielu brīnumu bēniņos uzietais varētu atlīdzināt par visu pārējo, kas atradās mājā.

Es uzliku plaukstu viņam uz rokas. – Viss taču ir kārtībā, saprotiet. Māja… Manuprāt… – Es apklusu, lai nepateiktu skaļi savas domas par to, šī māja mani ir gaidījusi, ka mēs, ļoti iespējams, esam gaidījušas viena otru, jo abām ir nepieciešams notīrīt putekļus un zirnekļu tīklus. – Domāju, man sagādās prieku iespēja šeit visu sakārtot.

Advokāts pasmaidīja un izskatījās atvieglots. Uzmetis vēl pēdējo skatienu aizslēgtajām durvīm, viņš mudināja doties lejup un pieturēja manu elkoni – vai nu man tas bija, vai arī nebija vajadzīgs.

Lejā bija vismaz par divdesmit grādiem vēsāks, jo darbojās gaisa kondicionētāji ēdamistabā un priekšējā viesistabā. Lai gan tie izpūta gaisu, kas nebija īsti nosaucams par aukstu, tomēr sajūta bija patīkamāka, nekā atrodoties augšstāva speltē.

– Vai jūs nodarbojaties ar dārzkopību, Merita?

Es papurināju galvu. – Nē. Un nav tā, ka es nebūtu vēlējusies to iemācīties; man nekad neradās tāda iespēja. Mums ar Kelu pie mājas bija pavisam neliels pagalms, un viņam nemaz nepatika tajā pavadīt laiku un kaut ko tur padarīt, tālab tas notika ārkārtīgi reti.

Vecais advokāts kaut kā dīvaini paraudzījās uz mani. – Nāciet, iziesim cauri virtuvei! Īdita savu dārzu mīlēja no visas sirds, lai gan, kā pati redzēsiet, tā apkopšana pēdējā laikā bija kļuvusi viņai par grūtu.

Virtuvē atradās iekārtas, kas neapšaubāmi piederēja pie gadsimta vidus ražojumiem, bet, kā izteicās misters Viljamss, visas bija labā darba kārtībā. Ieskaitot ledusskapi un plīti, kuri izskatījās kā izcelti no kāda piecdesmitajos gados populāra televīzijas seriāla.

Misters Viljamss atvēra sētas puses durvis un gaidīja. Es dārzu saodu, pirms biju to ieraudzījusi. Tā bija salda un smaga man nezināmu ziedu smarža, kas savijās ar bagātīgu zaļumu aromātu un nemaz tik ļoti neatšķīrās no māršas dvesmas. Bija šaura veranda un platas kāpnes, kas veidotas no jau redzētā vietējā būvmateriāla. Es stāvēju uz augšējā pakāpiena un raudzījos uz brīnumaino vietu, kas pletās man priekšā. Šķindēja četri vēja zvani, un man to klātbūtnē piepeši izlikās, ka es zaudēju drosmi. To maigā čalošana līdzinājās klusā čukstā pateiktiem vārdiem, kuru nozīmi nav izdevies saprast.

– Kas tas? – es vaicāju un norādīju uz šaurām durvīm verandas galā.

– Ieeja pagrabā. Tur nav nekā, ko jums būtu nepieciešams redzēt. Pieļauju, ka lielākoties tur būs tikai zirnekļu tīkli. Tur joprojām ir smilšu grīdas un kailas koka sijas. Varētu gadīties, ka reiz tur dzīvojuši vergi. Pašlaik tam nekāda lielā pielietojuma nav, ja nu vienīgi var izmantot par vīna pagrabu. – Viņš piemiedza ar aci.

Es atkal pievērsos dārzam. Ķieģeļiem izlikts līkumots celiņš vijās gar košu krūmu un puķu puduriem un gar augsto mūri, kuru biju pamanījusi no pagalma ēkas priekšā. Mūri klāja kāpelētājaugi ar brīnišķiem ziediem, kuru smarža mani vilināja. Tā es tur stāvēju un nevilšus sāku smaidīt, neko nevarēdama sev padarīt.

– Jasmīnveida trahelospermai, – advokāts paskaidroja, – ir īss veģetācijas periods, taču katrā dārzā atradīsies vismaz viena no tām.

– Tā ir pasakaina, – es sacīju un dziļi ieelpoju smaržu.

– Kels šeit novietoja soliņu mis Īditai, lai viņa varētu sēdēt un priecāties par savu dārzu. Viņš to soliņu pats viņai uztaisīja.

Aiz manis iepretī dārza sānu mūrim atradās skaisti izliektās formās veidots koka soliņš ar augstu atzveltni un pietiekami platiem roku balstiem, lai uz tiem būtu ērti novietot limonādes glāzi vai tējas tasi. Soliņu ieskāva puķu podi, kuros iedēstītie augi, kā izskatījās, bija kļuvuši mežonīgi.

Es pieskāros soliņam. "Kas gan ir bijis šis Kels?" Mans Kels bija allaž apgalvojis, ka viņam nav ne jausmas, kā rokās turams āmurs, kā iedzenama nagla vai kā iedēstāmi un apkopjami stādi. Es paraudzījos apkārt uz dārza mežonīgo skaistumu un iztēlojos tur Kelu. – Jūs sacījāt, ka Kels palīdzēja Īditai dārza darbos.

Misters Viljamss pamāja ar galvu. – Jā, viņš darīja visus smagākos darbus, taču viņam patika arī stādīšana. – Advokāts apklusa, itin kā izsvērdams vārdus. – Viņš teica, ka šī esot vienīgā vieta, kur viņš var rast dvēseles mieru.

Mūsu skatieni sastapās, un es nespēju nedomāt par to, kas gan vēl misteram Viljamsam ir zināms par Kela satraukto dvēseli un cik tālu būtu bijis gatavs iet Kels, lai atrastu dvēseles mieru, pēc kura viņš tik izmisīgi bija alcis.

Es novērsos, nevēlēdamās uzzināt atbildi, un palūkojos uz kāda svētā statuju, kas iešķībi stāvēja starp diviem bagātīgi ziedošiem rožu krūmiem. Šim svētajam trūka vienas rokas.

– Svētais Miķelis, – advokāts sacīja.

– Aizstāvis, – es klusi piebildu. – Kels mazu svētā Miķeļa statueti bija novietojis pie mūsu mājas parādes durvīm. – Es cieši raudzījos svētā Miķeļa akmens acīs, kas bija vērstas pret debesīm, un sapratu, kālab Kels bija uzskatījis, ka mums tāds ir nepieciešams. "Interesanti, kālab gan Kela vecmāmiņa bija domājusi tieši tāpat?"

Lai pasmaržotu rozes ziedu, es pieliecos. Tā aromāts pēcpusdienas tveicē bija kļuvis smags. – Vai Kelam bija tuvas attiecības ar brāli?

Es sajutu, kā misters Viljamss parausta plecus, kaut gan vēl nebiju pagriezusies pret viņu. – Viņiem bija desmit gadu starpība, un tas nozīmē, ka Kels auga teju kā vienīgais bērns. Viņam droši vien Gibza parādīšanās bija liels satricinājums. Tomēr pat tad, ja viņu vecuma starpība būtu mazāka, es nevaru pateikt, cik tuvas būtu viņu attiecības. Kels ļoti līdzinājās savam tēvam… fiziskā nozīmē. Abi bija vidusskolas futbola zvaigznes. Vai Kels jums ir to stāstījis? – Es papurināju galvu, izlikdamās, ka ciešāk aplūkoju rozes. Misters Viljamss turpināja: – Un Gibzs vairāk līdzinājās mātei. Introspektīvāks, zinātkārāks. Pirms darbs sāka aizņemt lielāko daļu viņa laika, viņš nodarbojās ar burāšanu, vidusskolā viņš tai veltīja daudz enerģijas… Man liekas, viņam patika tas, cik grūti ir piemānīt vēju, un tas, ka viņam izdevās to panākt. Tagad šādai nodarbei laiku atlicināt kļūst aizvien grūtāk, taču, kad vien izdodas, viņš un mani dēli labprāt burā. – Advokāts klusi iesmējās. – Es iemācīju Kelam un Gibzam spēlēt šahu, jo iedomājos, ka tas būs kaut kas tāds, ko viņi varētu darīt kopā. Protams, ka tā bija briesmīga iecere. Kels sāka aizsardzību, izmantojot karalieni pret bandinieku, un, protams, ātri to zaudēja. Gibzs stratēģiski izdomāja apmēram piecus gājienus uz priekšu un sestajā uzvarēja. Lielākā daļa abu brāļu šaha partiju beidzās ar to, ka Kels aizsvieda šaha dēli pāri istabai.

Kaut kas iedzēla man pirkstā. Es paraudzījos uz to un sapratu, ka esmu aizskārusi rozes ērkšķi. Es pasūcu brūcīti, sajutu vara garšu un atcerējos Kelu, tad saspiedu īkšķi un savainoto pirkstu kopā, lai apturētu asiņošanu, un sacīju: – Cerams, jūs neiebilstat, ka uzdodu jums visus šos jautājumus. Neapšaubāmi, var šķist pavisam dīvaini, ka man Kels nav stāstījis neko. Es nevainoju viņu. Patiešām. Es pat jutos atvieglota, jo tas deva man iemeslu nekad nerunāt pašai par savu pagātni.

– Jums nav ģimenes, – advokāts noteica, un viņa sejā bija tik daudz līdzjūtības, ka es sajutu acīs iedzeļam asaras, un man nācās novērsties.

– Nē, – es atbildēju, pagriezusi galvu tā, lai redzētu no akmens veidoto svēto. – Un kā nomira viņu vecāki?

– Zēnu mamma Sisilija nokrita pa kāpnēm un lauza sprandu. Bija Jaungada nakts, viņai mugurā bija garš tērps. Sīdžejs, puiku tēvs, sacīja, ka viņas kurpes papēdis laikam ieķēries kleitas apakšmalā. Kad viņš aizsteidzās līdz kāpņu apakšējam pakāpienam, sieva jau bija mirusi. Gibzam bija tikai pieci, bet Kelam piecpadsmit gadu. Briesmīgs vecums, lai zaudētu māti. Sīdžejs nomira trīs gadus vēlāk. Viņš bija liels dzērājs un ļoti daudz smēķēja, tālab nevienam nebija brīnums, kad četrdesmit sešu gadu vecumā viņš nomira no sirdslēkmes. Taču mana sieva uzskata, ka viņš nomiris no salauztas sirds.

Es klusējot pamāju ar galvu un prātoju, vai tāda lieta vispār ir iespējama, un vēlējos, kaut misters Viljamss pastāstītu man kaut ko tādu, kas izskaidrotu, kālab mans vīrs pametis šo vietu un nekad nav vēlējies dalīties ar mani šajā savas pagātnes laikā.

Kāds aizcirta automašīnas durvis, un mēs abi paslējām galvu augšup. Misters Viljamss sāka iet uz sarūsējušu dzelzs vārtu pusi; līdz šim tos skatienam bija slēpuši dārza mūri noklājušie kāpelējošie augi. – Tie, visticamāk, ir Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrības pārstāvji. Atveduši trauku ar sacepumu, jo cer, ka varēs ieskatīties mājā.

Advokāts pacēla vārtu aizbīdni, kas bija diezgan smags, un tad pagrieza rokturi. Kāpelētājaugi un laika atstātais mantojums apgrūtināja viņa pūliņus atvērt vārtus. – Es sameklēšu dārza šķēres un apcirpšu tos jau sestdien, ja vēlaties. Iesim labāk caur māju pie parādes durvīm.

Mēs bijām priekštelpā, kad es saklausīju sievietes balsi un soļus uz priekšējās verandas kāpnēm. Es atvēru durvis, iekams kāds bija paguvis pie tām piezvanīt.

Man pretī raudzījās lielas, zilas acis, ko ieskāva pārāk izteiksmīgas skropstas; drīzāk bija jādomā, ka tās ir mākslīgas. Viņai bija uzkrāsotas koši sārtas lūpas un gari, blondi, viļņaini mati, kas galvas augšdaļā bija krietni uzkasīti. Sievietes zīda blūze izskatījās dārga, taču bija atdarīta tieši vienu podziņu par tālu, šaurie svārki atklāja skatienam garas, slaidas kājas, kas ieautas kurpēs ar neiedomājami augstiem papēžiem.

Es biju tik ļoti aizņemta ar lūkošanos uz šo sievieti, ka nemaz nepamanīju zēnu, kas stāvēja viņai blakus. Tad viņš ierunājās: – Merita?

Viegla vēja brāzma pakustināja vēja zvanus, un tie unisonā iedziedājās, bet man šī skaņa, kad raudzījos uz zēnu, vairāk izklausījās pēc trauksmes signāla.

Viņš bija augumā neliels un, kā likās, pubertātes vecumu vēl nesasniedzis, viņam vaigos vēl jautās maza bērna apaļīgums, par spīti sejas kalsnumam. Biezie, tumšie mati uz pieres veidoja virpuli, tāpēc sadalījās dīvainā leņķī. Mirdzošās, zilās acis izskatījās lielākas nekā patiesībā, jo zēns nēsāja tumšas brilles biezos rāmjos un tāpēc līdzinājās pūcei. Es nespēju uz viņu neskatīties. Šīs acis es jau biju redzējusi iepriekš. Un tādus pašus tumšus matus. Tie bija tieši tādi paši kā manam tēvam. Tieši tādi paši kā man.

Sieviete aplika roku ap zēna pleciem un smaidīja. Es redzēju, cik skaista viņa ir, un atcerējos, ka viņa ir tikai piecus gadus vecāka par mani. – Mēs vēlējāmies tev sagādāt pārsteigumu, Merita. Mēs grasījāmies braukt uz Meinu, bet, kad piezvanīju uz muzeju, kur tu agrāk strādāji, man pateica, ka tu esot pārcēlusies uz Dienvidkarolīnu. Kad es tai sievietei paskaidroju, kas esmu, viņa man nosauca tava advokāta uzvārdu. Es tikko biju iegriezusies advokātu birojā, sekretāre man pateica tavu adresi. – Viņa pasmaidīja pat vēl platāk, itin kā būtu man iedevusi pašu gaidītāko dāvanu, un pabīdīja zēnu viņai priekšā. – Tas ir tavs brālis Ouens.

Es biju pārāk satriekta, lai runātu. Mēle mutē likās kļuvusi pārāk smaga. Zēns paspēra soli un pastiepa roku sveicienam. – Vispār es grasos kļūt par Rokiju. Rokijs Konorss.

Noskatījusies uz zēna bālo roku ar izteiktajiem pirkstu kauliņiem – tieši tādas rokas bija mūsu tēvam –, es paspiedu to. Zēns nedroši mirkšķināja plakstus un raudzījās manī ar savām lielajām acīm aiz biezajiem briļļu stikliem, tomēr viņa pārsteidzoši spēcīgo un silto rokasspiedienu nekādi nevarēja nosaukt par biklu. Es iztēlojos, ka mans tēvs mācījis viņam sarokoties, kā īstam vīrietim pieklājas. Reiz viņš kaut ko līdzīgu bija mācījis arī man.

Misters Viljamss noklepojās, acīmredzot gaidīdams, kad tiks iepazīstināts ar negaidītajiem viesiem. Es pagriezos pret advokātu un pūlējos atrast veidu, kā paskaidrot, ka man patiešām nav ģimenes un pie tās noteikti nepieder šie divi, kas nupat nostājušies uz priekšējās verandas.

Zēns atbrīvoja roku un pastiepa to pretī advokātam. – Es esmu Rokijs Konorss, ser. Man prieks ar jums iepazīties.

– Un es esmu misters Viljamss. Man arī prieks ar tevi iepazīties, Rokij. – Viņš pagriezās pret zēna māti, un viņa sejā bija gaidpilna izteiksme, itin kā viņai vajadzētu vēlēties izstāstīt, kas viņi tādi ir un kālab te ieradušies.

Taču sieviete bija pagājusi mums garām un skatījās uz jūras stiklu vēja zvaniem ar tādu izteiksmi kā bērns Ziemassvētkos. – Jūras vāravu asaras, – viņa noteica un sasita plaukstas pār savām Bārbijas krūtīm. – Man liekas, ka neko tik skaistu es neesmu redzējusi visā savā mūžā.

Misters Viljams smaidīja un skatījās uz viņu tik aizgrābts, itin kā savā mūžā nebūtu redzējis neko skaistāku par viņu. Un man gribējās vecajam kungam uzsaukt, lai piesargās, jo vislabāk viņa prot apieties tieši ar šarmantiem padzīvojušiem vīriešiem.

– Arī mana mamma tos mēdza tā saukt, – advokāts noteica, un viņa smaids vairs nepavisam nelīdzinājās mīlīga vectēva smaidam. – Jūs droši vien esat uzaugusi pie okeāna.

– Jā, ser. Tā arī bija. Galfšorsā Alabamas štatā. Ne pārāk tālu no līča. – Viņa pastiepa sveicienam eleganti manikirētu roku, bet rādāmā pirksta nags bija nolauzts. – Es esmu Loralī Konorsa. Meritas pamāte.

Advokāts paspieda viņas roku, bet, iepletis acis, paraudzījās uz mani. Un viņa sejas izteiksme liecināja, ka man šis tas būtu jāpaskaidro.

Kāda stiprāka vēja brāzma apņēma mūs un māju, ieskandēdama vēja zvanus spēcīgākā melodijā. Garā diena, dažu pēdējo nedēļu pārdzīvojumi un stress… piepeši tā visa bija par daudz, un man saļodzījās ceļgali.

Loralī atradās man vistuvāk, satvēra manu elkoni un kopā ar misteru Viljamsu aizveda mani pie klūdziņu krēsla ar ieplīsušu sēdekli. Es ar galvas mājienu pateicos, taču jutos tik nokaunējusies, ka nespēju paraudzīties ne uz vienu no viņiem. Es gluži vienkārši pievērsu skatienu ieplaisājušajiem verandas dēļiem un ieklausījos brāzmās, kas pieņēmās spēkā un lika dejot vēja zvanu stikla asarām, ietinot mūs visus maigā šķindēšanā.