Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 12

MERITA

No kraujas raugoties lejup, es redzēju, kā upe ievijas no gaismas ēnā, rotaļājas ar saules stariem un vada burulaivu tuvāk tiltam. Es sēdēju šūpuļkrēslā uz priekšējās verandas un tukšoju savu tārīta pirmo kafijas krūzi – pēdējās nedēļas laikā tas bija kļuvis par manu paradumu –, pūlēdamās saprast, kas gan tur bija tik atšķirīgs un kas gaismai lika izskatīties dzeltenai, savukārt mājā tā bija pelēcīgi balta.

Meinas štatā es neuzaugu tiešā ūdens tuvumā, tomēr tas atradās gana tuvu, lai es sajustu tā elpu, tā spēku, tā tumšās dzīles, kas spēja aprīt laivu, kamēr viļņi skalojās pāri, it kā nekas nebūtu noticis. Mana mamma bija uzaugusi zvejnieku ģimenē Stoningtonā. Varbūt tieši mammas stāsts par tēvoci, kurš bija pazudis okeānā vētras laikā, lika man uz šo plašo ūdens valstību skatīties ar aizdomām. Vai arī iemesls bija tas, ka mana mamma pēc apprecēšanās laimīgi pārcēlās uz iekšzemi un vairs pat nedomāja par atgriešanos.

Koledžas pavasara brīvdienās mēs kopā ar draudzeni aizbraucām uz Higinsbīču. Bēgums bija atklājis skatienam kāda kuģa vraku, un tas atradās diezgan tuvu krastam. Ar to pietika, lai man gribētos turēties pie sauszemes. Es iebridu ūdenī labi ja līdz potītēm un tad steidzos paziņot, ka tas ir pārāk auksts. Tā bija pirmā un arī pēdējā reize, kad es biju pludmalē. Šad un tad es iedomājos, vai tā pieredze toreiz patiešām bijusi tik nepatīkama, vai tomēr mana nevēlēšanās pievienoties draugiem, kas labprāt nira viļņos, bija saistīta ar manu mammu. Ar viņas izvairību, kas tiklab varēja būt saistīta ar ūdeņiem, kā arī sakņojās bērnībā, kad nācās uzaugt manas skarbās vecāsmātes gādībā.

Es atkal pacēlu krūzi pie sejas un ieelpoju svaigi vārītās kafijas aromātu. Ar šķīstošo kafiju – divas karotītes un ūdens, kas sakarsēts mikroviļņu krāsnī, – es biju uzaugusi. Ne jau tāpēc, ka tā būtu garšojusi labāk par īsto kafiju vai kaut līdzvērtīgi, bet tālab, ka tā bija ātrāk un vienkāršāk. Loralī pildīja savu solījumu – ik rītu uz galda bija brokastis un svaigi pagatavota kafija no automāta. Turklāt viņa kaut kā pamanījās neļauties saviem vārdu plūdiem un neuzkrītoši pazuda, kad virtuvē ierados es. Tas lika man justies neērti, pat zināmā mērā vainīgai, bet man nebija ne jausmas, kā šo stāvokli mainīt, lai viņa nenodomātu, ka esmu kaut ko piedevusi vai aizmirsusi to, ka viņa ieperinājusies manā mājā, lai gan es vēlējos būt viena.

Kad es iedzēru vēl malku kūpošās kafijas, virs galvas iedziedājās vēja zvani. Es zināju, ka uzradīsies Loralī ar kafijas kannu un piepildīs manu krūzi no jauna, pirms tai būs parādījusies kaut mazākā iespēja atdzist. Es zināju, ka man vajadzētu piecelties un pašai to paņemt, iekams viņa atkal iznāk ārā, tomēr man ļoti negribējās pamest šo vietu.

Te bija kaut kāda īpaša gaisma, tāds maigs mirdzums, kas lika noticēt, ka es skatos caur sniega bumbu un nekas nešķiet pilnībā īsts. Es pat sāku uz nakti neaizvilkt aizkarus savā istabā, lai no rīta, kad pamostos, gaisma straumēm ieplūstu pie manis. Kaut ko tādu man Kels nemūžam nebūtu atļāvis. "Vai tikai šis nav īstais iemesls, kālab esmu to sākusi darīt tagad?"

Es domāju par Kelu, par to, kā viņš bija sēdējis šajā pašā vietā, kā viņš aizbrauca un tā arī vairs neatgriezās. Un atkal mani nomocīja jautājums par tādas rīcības iemesliem.

Šajā vietā jautās kaut kas pārpasaulīgs, šajā upē, tilandsijās, kas nokarājās no ozolu zariem kā smalkas mežģīnes ūdens malā, tiekdamās ideāli atspoguļoties mirguļojošajā virsmā kā divi pāri roku, kas sniedzas pretī viens otram. Un dažviet izskatījās, ka tās ir ieejas kādā slepenā zemūdens alā; likās, ka tās aicina tur ienirt. Es iedomājos, kā tas būtu – ja vien es nebaidītos no ūdens – ienirt starp šīm nedrošajām rokām un atrast alas otru pusi. Tas būtu neapdomīgi un muļķīgi. Divas īpašības, kuru manam jaunības "es" netrūka. Divas īpašības, kuras manam precētajam "es" netika atļautas.

Atvērās parādes durvis, un es jau saņēmos, lai atkal ieraudzītu Loralī, kura piezogas pavisam klusi, lai es viņu nepamanītu. Es pagriezos, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā, ka viņai nemaz nevajag staigāt uz pirkstu galiem, un tad pamanīju sava pusbrāļa tumšo matu cekulu; zēns bija pabāzis galvu pa durvju spraugu.

– Vai tas nekas, ja es iznākšu ārā? Es apsolu, ka netraucēšu.

Man bija tāda sajūta, ka šo solījumu pēdējā mēneša laikā esmu dzirdējusi vairāk nekā visas agrākās dzīves garumā.

– Protams. Un tu mani nemaz netraucē. – Es vēlējos pateikt, ka šāda mana distancēšanās nekādi nav saistīta ar viņu, ka pirms iepazīšanās ar viņu pati doma par viņa esamību bija sliktāka nekā tikšanās realitātē un ka tagad es jūtu vien saltos nožēlas pirkstus. Diemžēl es to nevarēju. Un ne jau tāpēc, ka es viņu uzskatītu par pārāk jaunu, lai saprastu. Nē – es baidījos, ka viņš sapratīs.

Ouenam bija desmit gadu, un nekad iepriekš es viņu nebiju sastapusi, un man gribējās viņam paskaidrot, ka šis gluži vienkārši nav īstais brīdis. Nekad jau nav bijis tāda īstā brīža, vismaz ne Kelam dzīvam esot, taču tāds noteikti nav pienācis tagad, kad esmu sākusi labot pati savu dzīvi, to dzīvi, kuru man nebija nodoma dalīt ne ar vienu citu. Jo īpaši ne jau ar pamāti un pusbrāli, par kuru vien retumis biju iedomājusies. Viņš bija kā pusaizmirsts tēls no kādas grāmatas, kas lasīta ļoti sen.

Zēns apsēdās šūpuļkrēslā blakus manējam un rokās turēja tādu pašu krūzi kā manējā.

– Vai tā ir kafija? – es vaicāju.

– Nē, kundze. Karstā šokolāde. – Viņš saviebās. – Mamma apgalvo, ka pupiņu kafija bremzē augšanu, tāpēc liek gaidīt, līdz man būs astoņpadsmit. Ja reiz esmu pietiekami pieaudzis, lai piedalītos vēlēšanās, tad esmu pietiekami pieaudzis arī, lai dzertu kafiju. Tā vismaz man liekas.

– Neapšaubāmi, – es piekritu un iedomājos, vai tikai Ouens nav no tiem, ko dēvē par "vecām dvēselēm". – Es paraudzījos uz izgludinātajiem džinsiem viņam kājās, tīrajiem apaviem un kārtējo polo kreklu, šoreiz svītrainu, ar izgludinātu apkaklīti. Viņš malkoja karsto šokolādi no kafijas krūzes. Dzēriens bija kūpoši karsts par spīti temperatūrai ārā, un viņš izskatījās pēc miniatūra vīrieša. – Vai tev ir kādas īsbikses, Ouen?

Viņš papurināja galvu. – Nē, kundze. Man vienas bija, bet tās kļuva par īsu, tāpēc mamma tās kādam atdeva. Viņa apgalvo, ka ir nodomājusi man nopirkt citas, bet aizmirst to izdarīt.

Es uzsmaidīju Ouenam, jo atcerējos, ko Loralī bija sacījusi par viņas šauro rocību. – Es esmu pārliecināta, ka tepat tuvumā ir atrodami lielveikali un uz Veterānu piemiņas dienu noteikti būs izpārdošanas. Un es grasījos šo to nopirkt arī pati sev. Varbūt tu gribētu braukt kopā ar mani?

Viņš apstājās pusmalkā un platām acīm vērās uz mani. – Jā. Tas būtu jauki. Man patiktu skeitbordistu īsbikses.

Lai gan es īsti nezināju, par kādām biksēm Ouens runā, tomēr man bija sajūta, ka tādām nav iegludinātu vīļu un cieši apjoztas jostas. – Un tev nevajag mani saukt par kundzi. Es esmu Merita.

Ouens kādu brīdi lūkojās savā krūzē. – Labi. Un jūs varat mani saukt par Rokiju.

Es apslēpu smaidu. – Pacentīšos atcerēties. Vienkārši man liekas, ka tu vairāk izskaties pēc Ouena nekā pēc Rokija.

Viņš sadrūma. – Es zinu.

– Tas ir labi. Ouens ir kārtīgs, stiprs vārds. Tas ir gudrs vārds gudram zēnam. Kāpēc gan vajadzētu slēpties aiz tāda vārda kā Rokijs? Starp šiem diviem vārdiem ir simts IQ punktu.

Zēns joprojām rauca pieri, tādējādi likdams man saprast, ka es neesmu visai prasmīga sarunās ar bērniem. Es patiešām nebiju tādām gatava. Atzvilusi krēslā, es nopūtos, atmiņā atausa laiks, kad kopā ar tēvu skatījāmies filmu "Rokijs", ko rādīja televīzijā. Es neko daudz no tās neatcerējos, ja neskaita kādu diezgan nesaprotamu dialogu, kurā piedalījās Silvestrs Stalone. – Tu, Eidrien… – es gandrīz nedzirdami nomurmināju.

Ouens nosprauslājās, tad aizrijās ar karsto šokolādi un klepoja, bet pēc tam pagriezās pret mani ar platu smaidu sejā. – Tas bija smieklīgi.

Es pārsteigta raudzījos uz viņu un tad attapu, ka arī pati smaidu. – Tā tas nebija domāts, bet paldies. Laikam jau.

Aizcirtās kādas automašīnas durvis, un mēs abi, skaņas mudināti, paraudzījāmies augšup. Gaiši zila vieglā kravas automašīna ar uzrakstu "Vēbers un dēls. Atslēdznieki" uz sāniem bija novietota aiz balta astoņdesmito gadu Cadillac sedana. Gara auguma vīrietis, ģērbies haki krāsas formastērpā ar priekškabatai piespraustu vārda birku, soļoja pāri zālienam uz mājas fasādes pusi, kur divas padzīvojušas dāmas īsiem, sirmiem un ilgviļņos saveidotiem matiem, puķainās blūzēs un ērtos apavos virzījās uz verandas kāpņu pusi, nesdamas sacepuma bļodas. Aiz abām sievietēm, gandrīz paslēpusies skatieniem, gāja maza meitene, kā likās, apmēram Ouena vecumā. Palaikam bija redzamas tikai viņas bikses un mirdzoši zilās Mery Janes kurpēs ieautās kājas.

Ouens piecēlās, un es steigšus sekoju zēna piemēram, jo labās manieres atstāja uz mani iespaidu. Vīrietis noņēma cepuri – viņa mati bija nogriezti ļoti īsi, izskatījās nedaudz spuraini un bija iesirmi pelēcīgi. Viņš ar cepuri norādīja, lai sievietes pirmās kāpj augšup pa kāpnēm.

Acīmredzot tāda nepieteikta ierašanās šajā apkaimē bija kaut kas tāds, pie kā man vajadzēs pierast. Vai arī man gluži vienkārši bija vairāk laika jāpavada savā dārzā mājas otrajā pusē, kur es nevarēju dzirdēt durvju zvanu. Lai gan tas nozīmētu skatīšanos uz to briesmīgo zaķi, kurš sazin kā tomēr bija atradis mājvietu zem ozola zariem.

– Labrīt! – abas sievietes vienā balsī sveicināja. – Laipni lūgta Bofortā! – viņas sacīja, pastiepušas uz priekšu sacepuma bļodas. Mazā meitene bija iespiedusies starp viņām un sniedza man Tupperware trauku, kas bija viņai rokās.

– Labrīt! Un pateicos! – Es paraudzījos uz savām mājas čībām. Nudien nejutos iepriecināta, ka mani kāds redz šādos apavos. Purngalos tām bija caurumi, bet reiz tumši zilā krāsa bija pārtapusi blāvā zilganumā, kādā mēdz būt slimnīcas čības. Tās bija patiešām biedējošas, taču atkal jau mana Jaunanglijas audzināšana bija nospēlējusi savu lomu. Es nemetu tās ārā, kamēr vēl zoles bija gana labas un virspuse nebija atirusi. – Atvainojiet, es vēl neesmu pabeigusi posties, turklāt negaidīju viesus. – Es paņēmu vienu sacepuma trauku, bet Ouens paņēma Tupperware no mazās meitenes. Viņas brūnie mati bija sapīti divās bizēs, bronzas toņa ādu klāja vasarraibumi, kas izcēla viņas mirdzošās zilās acis. Slaiko, skaisti veidoto locekļu dēļ viņa līdzinājās spriganam kumeliņam un izskatījās, ka daudz laika pavada svaigā gaisā. Meitene uzsmaidīja Ouenam, un abos vaigos ievilkās pa bedrītei. – Es esmu Merita Heivorda, un šis ir mans… – Es aprāvos, jo likās savādi viņu iepazīstināt ar kādu. Man tā bija pilnīgi jauna pieredze.

– Es esmu Rokijs, – Ouens teica. – Meritas brālis.

Sievietes mazliet iepleta acis un pasmaidīja. Viena, kurai mati bija nedaudz baltāki un līks deguns, paraudzījās uz mani un teica: – Jūs neesat no mūsu puses, vai ne?

Netapa skaidrs, vai viņa to izsecinājusi pēc manām čībām vai pēc tā, ka esmu jaunpienācēja un neesmu gaidījusi viesus. – Es esmu no Meinas štata. Mans brālis un viņa māte ir no Džordžijas štata.

Abas viešņas, atkal jau unisonā, pamāja ar galvu, un man prātā ienāca salīdzinājums ar lellēm, kam smieklīgi kratās pārāk lielās galvas.

Tad ierunājās briļļainā kundze: – Es esmu Sintija Bārnvela, un šī ir mana brāļa sieva Debora Fulere. Un šī… – Viņa uzlika roku uz mazās meitenes pleca, – …ir mana mazmeita Merisa Ferova. Mēs esam no Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrības un visu tās biedru vārdā sveicam jūs Salātu pilsētā.

– Kā, lūdzu? – es bildu.

Debora, kura no abām kundzēm likās nopietnāk noskaņota un kuras krunkainā āda brūnumā līdzinājās apavu ādai, jo laikam taču viņa labprāt ilgi uzturējās saulē, sacīja: – Šis ir jau diezgan aizmirsts salīdzinājums, kuru tagad izmanto vien īsteni vēstures zinātāji, taču tas sakņojas divdesmitā gadsimta sākumā, kad šajā pusē sākās plaša dārzeņu un zaļumu audzēšana. Toreiz bija izcila salātu raža.

– O… – es samulsusi novilku. – Man tika sacīts, ka Bofortu mēdz dēvēt par Mazo Čārlstonu.

Abas sievietes sarauca pieri un paraudzījās uz mani, un man uzmācās aizdomas, ka viņas bijušas skolotājas. Piepeši radās vēlēšanās steigties uz direktora kabinetu.

Ierunājās Sintija: – Vispār jau mums, šejieniešiem, Čārlstona ir Lielā Boforta. Un tas noteikti skan labāk nekā "Samu sautējumu" pilsēta, kā tiek dēvēta Eldžina.

Viņa izskatījās gluži nopietna, tāpēc es tikai pamāju ar galvu.

Vīrietis panāca tuvāk. – Un es esmu Stīvs Veibers. Man piezvanīja misters Viljamss un teica, lai es atbraucu apskatīt te vienas durvis augšstāvā. Jāpārbauda, vai varēšu tās atslēgt, un jāizgatavo jauna atslēga.

– Ak, paldies! – es tencināju un tad paraudzījos apkārt, īsti nezinādama, ko darīt tālāk. Sintija izņēma man no rokām sacepuma bļodu.

– Varbūt Ouens varētu mūs aizvest uz virtuvi, un mēs ieliktu visu ledusskapī, bet jūs tostarp parādītu šim džentlmenim labojamo slēdzeni.

– Protams, – es piekritu, devos pie durvīm un tās atvēru. – Jau tagad es vēlos jums pateikties par apciemojumu, ja gadītos tā, ka esat aizgājušas, kad es atgriezīšos. Un paldies arī par ciemkukuli.

Kādu mirkli viņas cieši raudzījās uz mani, un es sāku prātot, ko esmu pateikusi aplam.

Ouens pārņēma vadību, pavēra plašāk durvis un sacīja: – Mana mamma prot cept pasaulē labākos cepumus. Varbūt jūs vēlētos ienākt un nobaudīt kādu no tiem pie kafijas tases? Merita varēs mums pievienoties, kad būs atbrīvojusies. – Viņš man mīļi uzsmaidīja, bet es nebiju īsti pārliecināta, vai gribu viņu apskaut vai dusmīgi sapurināt.

Sievietes pagāja mums garām, viņām sekoja Merisa un Stīvs Veibers. Ouens aizvēra durvis un vadīja viešņas dziļāk mājā. Es noraudzījos viņiem pakaļ un jau sāku apšaubīt savu lēmumu pārcelties uz šejieni, nemaz neapskatīdamās šo vietu un cerēdama, ka te varēšu vadīt savu jauno dzīvi klusumā un vientulībā.

– Uz šejieni, lūdzu, – es sacīju atslēdzniekam un vedu viņu pie bēniņu durvīm. – Šeit visām durvīm ir vecmodīgas slēdzenes, bet tajās ir arī atslēgas. Tikai šīm nav, turklāt šīs ir vienīgās aizslēgtās durvis.

Atslēdznieks pietupās uz viena ceļgala un uzmanīgi aplūkoja slēdzeni. – Jā… ar diegiem nav aršana…

– Vai tas ir labi vai slikti? – es vaicāju.

– Kā to ņem, – viņš sacīja un izslējās. – Šis ir patiešām sens atslēgas mehānisms. Visdrīzāk, tas ielikts, kad māja tika uzcelta. Vismaz man tā liekas. Un durvis arī ir pamatīgas. – Viņš ar piedurkni noslaucīja pieri, bet man nebija nepieciešams atgādinājums par to, cik spiedīgs karstums valda augšstāvā. – Tas būs pasūtījuma darbs. Prasīs kādu laiciņu un izmaksās diezgan dārgi. – Atslēdznieks paraudzījās gaitenī uz vienu un otru pusi, laikam jau meklēdams termostatu.

– Vai?

– Ja gribat, lai visu izdaru ātri, es varu visu šo mehānismu izņemt ārā un aizstāt ar jaunu, modernu, kam ir pavisam vienkārša slēdzene. Varu ielikt misiņa, lai pieskaņotu citām durvīm.

Mēs pagriezāmies pret kāpnēm, jo bijām izdzirdējuši dziļu, smagu ieelpu. Debora Fulere, roku uz sirds uzlikusi, stāvēja kāpņu augšgalā, plati iepletusi acis, un man izlikās, ka viņa ir ieraudzījusi spoku.

– Vai nejūtaties labi? – es vaicāju.

– Man viss ir kārtībā, patiešām. – Viņa mirkli pastāvēja, lai atgūtu elpu, un tad pienāca pie mums. – Es tikai gribēju nopūderēt degunu. Jaukā Loralī man pateica, ka lejasstāva tualetē ir zināmas problēmas, un ieteica izmantot to, kas atrodas augšā. Pēc brīža viņas nāks apskatīt māju.

– Ko?

Itin kā neko nebūtu manījusi, Debora Fulere mērķtiecīgi pagriezās pret Stīvu Veiberu. – Es esmu visai droša, ka misis Heivorda vēlēsies saglabāt mājas vēsturisko vienotību un darīs visu, kas nepieciešams, lai dabūtu aizstājēju atslēgai, kas der šai slēdzenei. Vai ne, misis Heivorda?

Viņa pagriezās ar seju pret mani, un jau atkal man radās sajūta, ka es tieku sūtīta uz direktora kabinetu par nepiedienīgu izrunāšanos. Bija laiks, kad par šādu pārkāpumu tiku sodīta regulāri, jo uzskatīju, ka man allaž ir kaut kas sakāms.

– Es… Man būs nepieciešams vairāk informācijas. Konkrētāki izcenojumi un darba izpildes termiņš…

Atslēdznieks pakasīja pakausi, un es ievēroju sviedru traipus viņa krekla padusēs. – Jā, kundze. Kad atgriezīšos savā birojā, es apskatīšos, precizēšu un iesniegšu jums aprēķinus. Vai varu nosūtīt jums tos pa elektronisko pastu?

Iedomājusies par savu mūžseno klēpjdatoru, ko vēl pat nebiju izsaiņojusi, un elektroniskā pasta adresi, kuru izmantoju kopā ar Kelu, es teicu: – Es vēl neesmu izraudzījusies interneta tīkla nodrošinātāju. Varbūt jūs varētu man iedot savu vizītkarti, un es pati jums rīt nosūtīšu elektroniskā pasta vēstuli. Vai tā varam sarunāt?

– Jā, kundze. Tas derēs gluži labi. – Viņš ielika roku kabatā, izņēma vizītkarti un sniedza to man, bet pēc tam steidzās aizvērt savu instrumentu kasti, itin kā nevarētu vien sagaidīt, kad tiks kādā vēsākā vietā.

– Bet jūs taču noteikti varat tās durvis atvērt tagad?

Mēs abi pagriezāmies pret Deboru, kura diezgan nekaunīgi raudzījās uz mums.

Pat nesapratu, kālab pati nebiju iedomājusies kaut ko tādu pavaicāt. Varbūt tāpēc, ka tveice augšstāvā bija teju vai neizturama un es tikpat dedzīgi kā misters Veibers vēlējos nokļūt vēsumā. Vai varbūt tālab, ka Īdita Heivorda bija aizslēgusi šīs durvis un droši vien ar nolūku noslēpusi atslēgu. Bēniņos laikam bija kas tāds, ko viņa nevēlējās atklāt citu acīm, un es nemaz nejutos tik pārliecināta, vai esmu gatava kāpt augšā un ieraudzīt, kas tur atrodas.

Gandrīz negribīgi Stīvs nolika instrumentu kasti zemē. – Protams. Es jau grasījos to ierosināt, bet tad iedomājos, ka tur droši vien ir neciešami karsts, tāpēc jūs diezin vai steigsieties tur nokļūt.

Man gribējās viņam piekrist un palūgt, lai atnāk atkal, kad būsim izlēmuši par tālāko rīcību, taču Deboras sejas izteiksmē bija kaut kas tāds, kas neļāva man tā sacīt.