Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 9

LORALĪ

Ceptā šķiņķa smarža, kas piepildīja nelielo virtuvi, atsauca Loralī atmiņā mazo treileri, kurā viņas dzīvoja abas ar mammu pirms daudziem gadiem. Meitenei netika ļauts nekur doties, ja viņa nebija dabūjusi īstas mājās gatavotas brokastis. Un arī Ouenam viņa mācīja to pašu. Loralī mamma vienmēr smaržoja pēc cepta šķiņķa taukiem no ēstuves, kurā viņa strādāja divas maiņas katru dienu. Kad Loralī atgriezās no skolas, mamma allaž viņu sagaidīja, un katru rītu mamma jau bija saģērbusies un gatava doties uz darbu – uniformā un apsējusi priekšautu. Viņa stāvēja pie divriņķu plīts treilera stūrī, ko viņas sauca par virtuvi, un cepa šķiņķi vai pankūkas no mīklas, ko ēstuves pavāre Dezirē bija ielikusi nelielā Tupperware trauciņā.

Loralī aizvēra acis un stiprāk pieķērās virtuves letes malai. Smarža torīt viņai nesagādāja prieku un atņēma pat to apetītes mazumiņu, kas vēl bija palicis. Viņa saklausīja Ouena vienmērīgos soļus, tāpēc strauji iztaisnojās un atsauca sejā smaidu, uz šķīvja uzlika divas ceptas olas un izraudzījās pāris šķiņķa šķēlīšu, sakārtodama visu tā, lai kopā tas veidotu smaidīgu sejiņu.

Ouens ienāca virtuvē, miegaini mirkšķinādams acis, paraudzījās uz māti un apsēdās pie vecā virtuves galda ar kompozītmateriālu virsmu. Kā allaž paradusi, Loralī noņēma dēlam no acīm brilles un noslaucīja stiklus svārku apakšmalā. Zēnam kājās bija jaunie džinsi, ko Loralī iepriekšējā dienā bija nopirkusi; staru vidū joprojām asi iezīmējās iegludinātā vīle. Golfa krekls bija rūpīgi aizpogāts līdz zodam, un kabatas kreisajā stūrītī bija izšūts miniatūrs polo spēlētājs.

Tad Loralī uzlika brilles atpakaļ, apspieda vēlmi atdarīt vienu augšējo krekla pogu un sabužināt dēla matus. Viņš bija izšķīris celiņu un, samitrinot ar ūdeni, rūpīgi saķemmējis matus uz abām pusēm. Ouenam patika šāda sasuka, to viņš pats bija sacījis, jo tieši tādu bija nēsājis arī viņa tētis.

– Labrīt, Ouen, – Loralī teica un noskūpstīja dēla galvvidu, juzdamās atvieglota, ka viņš neatvirzījās, lai izvairītos no skūpsta. Viņa zināja, ka tā ir daļa no pieaugšanas, un pieņēma to, lai gan vēl īsti nebija tam gatava.

– Labrīt, mammu, – zēns atbildēja, skatīdamies savā šķīvī. Pēc tam viņš ar elkoņiem atbalstījās pret galdu un smagi nopūtās.

– Kas vainas? – Loralī vaicāja, apstājusies pie galda malas.

Viņš paraustīja kaulainos plecus. – Man patīk tā smaidīgā sejiņa, patiešām man patīk. Bet… ja es šeit iešu īstā skolā, tad, lūdzu, neliec man neko tādu pusdienu kastītē.

– Tātad jūs te jau apspriežaties par iešanu šejienes skolā?

Abi pagriezās un ieraudzīja Meritu, kas bija nostājusies virtuves durvīs. Viņai mugurā atkal bija kārtējie bezformīgie svārki, kas turklāt viņai bija par garu, un smilškrāsas blūze, kas viņai īsti nepiestāvēja. Meritas skaistie tumšie mati bija atķemmēti no sejas un saņemti zemā zirgastē, un viņa vispār nebija lietojusi kosmētiku. Viņas āda bija bāla, taču nevainojama, un Loralī vēlējās apsēdināt viņu, lai uzklātu kaut mazliet lūpukrāsas un nedaudz ietonētu vaigus. Meritai pat nebija ielikti auskari, un Loralī iedomājās, ka varbūt viņai ausu ļipiņās nav izdurti caurumiņi vai varbūt viņas guļamistabā nav spoguļa, tālab viņa pat nav pamanījusi, ka nav izrotājusies.

Loralī pavilka no galda krēslu, kas atradās iepretī Ouenam. – Es gatavoju brokastis… olas, šķiņķi, grauzdiņus. Un man ir arī mellenes gadījumam, ja tev sakārotos melleņu pankūku.

Pameitas izskats liecināja, ka viņa labprātāk būtu atteikusies no piedāvātā krēsla, taču tad viņa pamanīja Ouena cerību pilno sejas izteiksmi un iekārtojās uz pašas sēdekļa maliņas, itin kā nebūtu plānojusi tur aizkavēties. Pēc īsa mirkļa Merita sacīja: – Tikai kafiju, lūdzu. Es parasti neēdu brokastis.

– Bet brokastis ir dienas svarīgākā ēdienreize. – Loralī piegāja pie senatnīga kafijas automāta un ieplīsušā porcelāna krūzē ielēja kūpošo dzērienu, bet pēc tam aiznesa to Meritai. – Mana mamma… – Viņa aprāvās, ieraudzījusi Meritas sejas izteiksmi. – Krējumu vai cukuru? – viņa pavaicāja.

– Vienkārši melnu kafiju, – Merita atbildēja. – Paldies. – Vārds izskanēja samāksloti, itin kā viņa būtu atcerējusies par to, ka tā pieklājas. Viņa uzpūta elpu kafijai, lai padzesētu, un iedzēra malku, skatīdamās uz Loralī. – Tātad… ko nozīmē šī skolu meklēšana? Jūs te atrodaties nepilnu dienu. Manuprāt, jums vispirms ir jāpadomā par citām vietām.

Loralī pagriezās ar muguru pret galdu un iesita pannā divas olas. – Jā, skolas lielā mērā ietekmēs mūsu lēmumu. Mēs nospriedām, ka jāapskatās gan vispārējās, gan privātskolas, ja reiz esam atbraukuši uz šejieni. Pēdējā gada laikā Ouens ir mācījies mājās, bet vēlas atkal atgriezties "īstā skolā", kā viņš to sauc.

– Mammu, vai atceries, ka es tagad saucos par Rokiju?

– Ja tu vēlies, ka tevi tā sauc skolā, lai notiek. – Loralī pieregulēja liesmu zem pannas. – Bet man tu vienmēr būsi Ouens, sarunāts? Citādi tas būtu apmēram tāpat kā tad, ja es piepeši sāktu teikt, lai tu mani sauc par Deiziju, nevis par mammu.

Ouens iesmējās, un Loralī pasmaidīja.

Merita teica: – Es biju uzlikusi modinātājpulksteni, lai varētu laikus piecelties, nonākt lejā un līdz galam saslaucīt pienu, ko vakar izlaistīju. Taču kaut kādu iemeslu pēc man neizdevās pamosties, kā biju ieplānojusi.

Kad Loralī apgrieza olas pannā uz otru pusi, izkausētais sviests protestējot iečurkstējās skaļāk. – Es izslēdzu pulksteņa zvana signālu, jo tu nemodies, un ļāvu tev pagulēt. Izskatījās, ka pēc ilgā pārbrauciena tev tas bija nepieciešams. Un zvanīja tas izskatīgais ārsts. Viņš teica, ka ieradīsies pulksten desmitos kopā ar misteru Viljamsu.

– Ko tu izdarīji? – Merita iesaucās. Loralī pagriezās, jo virtuves krēsla kājas bija spalgi iekrakšķējušās pret virtuves grīdu, Meritai pielecot kājās. – Cik tagad ir pulkstenis?

– Deviņi četrdesmit piecas. Grīdu es jau uzslaucīju. Un vēl es izcepu cepumus, lai būtu, ar ko pacienāt ārstu, kad viņš ieradīsies…

Merita pārtrauca Loralī runas plūdus: – Viņam te nebūs nekādas izklaides, vai sarunāts? Tam vīrietim es īpaši nepatīku, un nevarētu sacīt, ka mans viedoklis par viņu būtu daudz labāks. Viņš te ieradīsies, lai izlemtu, ko vēlas paņemt no savas bērnības mājas, un pēc tam dosies projām. Un es ceru, ka tā būs pēdējā reize, kad mēs tiksimies.

Loralī uzslidināja uz šķīvja olas, cepto šķiņķi un grauzdiņu, tad pagriezās, lai apsēstos pie galda. – Tad jau tev būs nepieciešama enerģija, lai ar viņu spēkotos. Tikpat labi tu varētu apsēsties un paēst. Es ar prieku atvēršu durvis, kad viņi ieradīsies.

Krietnu brīdi Merita gluži vienkārši skatījās uz Loralī, tad beidzot lēnām apsēdās un aizdomīgi paraudzījās uz šķīvi. – Ēdiens man smaida… – Viņas balsī nebija ne mazākās uzjautrinājuma zīmes.

– Vienkārši pieņem to, – Ouens noteica, iebāzdams kumosu mutē. Loralī ielika pannu izlietnē un sāka laist karsto ūdeni. – Vai tu pati neēdīsi, mammu? – Ouens vaicāja.

– Es jau paēdu, – viņa kārtējo reizi sameloja. – Un nerunā ar pilnu muti. – Viņa atgrieza ūdens krānu tik tālu, cik vien bija iespējams, taču pretī saņēma vien siltenu straumīti.

– Domāju, ka tev būs nepieciešams santehniķis, Merita. Ja vien tev nav kādas īpašas simpātijas pret aukstām dušām un šķīvjiem ar tauku paliekām uz tiem. Es varētu pavaicāt kādam no kaimiņiem, lai iesaka mums meistaru. To varētu izdarīt, kad iesim ar viņiem iepazīties…

Merita sāka klepot, un Loralī paraudzījās pār plecu tieši laikā, lai pamanītu, kā izšļakstās kafija pār malu Meritas krūzei, ko viņa pārāk spēcīgi nolika uz galda. – Atvaino, ko tu sacīji? Pat tādā gadījumā, ja es uzskatītu, ka apkārtnes iedzīvotāji sagaida mani, pagalam nepazīstamu cilvēku, neaicināti klaudzinām pie viņu durvīm, man nav ne mazākās nojausmas, kālab vēl būtu jāņem līdzi tevi.

– Lai viņi varētu iepazīties ar Ouenu, – Loralī atteica, uzspiezdama trauku mazgājamo līdzekli uz sūkļa, ko viņas iepriekšējā vakarā bija iegādājušās. – Viņš taču pieder pie ģimenes…

– Viņa izcepa cepumus, jo domāja, ka tu droši vien to neproti. Viņa grib atstāt labu iespaidu. – Ouens atkal runāja ar pilnu muti, un Loralī jau kārtējo reizi vēlējās par to aizrādīt, tomēr bija pārāk aizņemta, pūloties tikt galā ar kaunu.

Joprojām turēdamās ar muguru pret Meritu, viņa turpināja berzt jau tā tīro pannu. – Roberts sacīja, ka tev neesot paticis darboties virtuvē, tāpēc es nospriedu, ka tu diezin vai kaut ko cepsi. Tie ir šokolādes, zemesriekstu un sviesta cepumi, otrie iemīļotākie Ouena cepumi, tā ka tev arī tie varētu garšot. Tā man vismaz likās. Un nemaz nesāc man stāstīt, ka tu skaiti kalorijas. Tu esi tik kaulaina, ka, pagriezusies uz sāniem un izbāzusi mēli, tu līdzinies rāvējslēdzējam.

No kārtējās krēsla kāju čīkstēšanas Loralī sarāvās un skaidri zināja, ka tas nebija Ouena krēsls.

Merita runāja saspringti un, likās, rūpīgi apsvēra katru vārdu. – Es novērtēju to, ka tu satīrīji izlieto pienu un pagatavoji man brokastis. Es patiešām protu to novērtēt, taču negribu, lai tu vēl kaut ko šeit darītu. Sarunāts? Ja tu grasies te pavadīt nedēļu, tad mums ir jāvienojas par pamatnoteikumiem. Un pirmais ir tāds… Tu nedrīksti aiztikt manu istabu un manu modinātājpulksteni. Kas attiecas uz maniem kaimiņiem, santehniķi, elektriķi vai jebkuru citu personu, kas man varētu būt nepieciešama šajā mājā… Jūs ar Ouenu šeit esat tikai viesi, un man ir vajadzīgs vienīgi tas, lai pirms došanās projām jūs savu izmantoto gultasveļu saliktu mazgātavā.

Loralī, kas beidzot bija pamanījusies atkal atgūt kontroli pār savu sejas izteiksmi, pagriezās pret Meritu. – Vispār jau veļas mazgājamā mašīna nedarbojas. Es mēģināju izmazgāt tos dvieļus, ko vakar lietojām grīdas uzslaucīšanai. Tā izklausījās līdzīga vecam automobilim aukstā ziemas rītā. Tā gultasveļas grēda, kuru misis Viljamsas izpalīdze mums izmazgāja, droši vien bija šīs veļas mašīnas gulbja dziesma. Garāžā es atradu kaudzi izziņu grāmatu un sameklēju darbnīcas numuru. Meistars ieradīsies starp pulksten vieniem un pieciem. Es būtu sameklējusi savā mobilajā telefonā, taču tam gandrīz bija nosēdusies baterija, turklāt šeit nav bezvadu interneta. Es kādam varu piezvanīt, lai to nokārtotu, ja vēlies.

Ietrenētais lidojumu pavadones smaids pamudinātu smaidīt pretī pat niknāko pasažieri, bet Merita laikam bija citāda. Viņa nesmaidīja un kļuva aizvien dusmīgāka. Uz viņas vaigiem parādījās koši sarkani plankumi. Loralī būtu vēlējusies nofotografēt Meritu ar savu viedtālruni, lai vēlāk parādītu, cik labi viņai piestāv sārtums sejā, taču nosprieda, ka šis nebūs pats piemērotākais brīdis.

Merita, tik tikko kustinādama lūpas, izgrūda vārdus: – Pašlaik es nevaru ar tevi runāt. Es iešu augšā…

Lai ko viņa būtu grasījusies sacīt, to pārtrauca zvans pie durvīm.

Loralī piespieda sevi pasmaidīt pat vēl košāk. – Droši vien ieradies misters Viljamss un ārsts. Ja gribi uzskriet augšā un pārģērbties, es iešu un viņus ielaidīšu, bet tu vari izmantot kāpnes sētas pusē. Tev ir tik laba figūra! Žēl, ka tu to slēp zem šiem svārkiem.

– Vairs nevienu vārdu. Lūdzu. – Merita pacēla roku, un Loralī pamanīja, ka tā nedaudz trīc. – Es iešu un atvēršu durvis.

Tiklīdz Merita bija izgājusi no virtuves, Loralī no skaistas koka lādes izņēma porcelāna šķīvi un sāka tajā kārtot cepumus no plāts. – Ouen, vai tu, lūdzu, varētu sadabūt dažus šķīvjus un salvetes? Es tos aiznesīšu uz priekšējo viesistabu, ja nu gadījumā kāds justos izsalcis.

Loralī aizsteidzās, papēžiem klaudzot. Kad viņa nonāca priekštelpā, tur bija Merita un ārsts. Viņi līdzinājās diviem suņiem, kas met lokus ap kaulu, ko nekādi nespēj sadalīt.

– Labrīt, doktor Heivord! – Loralī sveicināja.

Ārsts atbildēja ar platu smaidu, kas kļuva vēl platāks, kad viņš pamanīja Ouenu nākam ar šķīvjiem un salvetēm. – Sveiks, Rokij. Skaists krekls.

Un visi uzreiz ievēroja, ka doktoram Heivordam un Ouenam mugurā ir līdzīgi krekli. Lai gan Loralī, ja būtu jāsaka pavisam godīgi, noteikti atzītu, ka doktoram Heivordam krekls piestāv krietni labāk nekā viņas dēlam.

Ouens kautrīgi pasmaidīja. – Paldies, ser.

– Kur tad misters Viljamss? – Loralī vaicāja, nolikdama šķīvi uz galdiņa priekštelpā un pat negaidīdama, ka Merita uzņemsies saimnieces lomu un visus aicinās viesistabā.

– Viņam bija steidzams darbs birojā, un viņš nevarēja ierasties. Viņš jau grasījās zvanīt un vienoties par citu vizītes laiku, bet es biju pārliecināts, ka mēs ar misis Heivordu varam paši tikt galā bez asinsizliešanas.

Merita stāvēja, rokas saņēmusi kopā gluži kā skolotāja, taču sarkanie plankumi viņas sejā bija atgriezušies. – Patiešām drosmīgs gājiens, lai gan jūs mani nemaz nepazīstat.

Doktors Heivords pagriezās pret Ouenu. – Vai viņa mēdz kost?

Ouens ļoti pūlējās nesmieties, bet paraudzījās uz māti un saņēma brīdinošu skatienu, kas liecināja, ka smiešanās šādā brīdī liecinātu par ļoti sliktām manierēm.

Loralī uz šķīvīša uzlika cepumu un kopā ar salveti sniedza doktoram Heivordam. – Vai jums garšo cepumi, doktor? Tie ir šokolādes, zemesriekstu un sviesta cepumi.

– Mani iecienītākie, – viņš atbildēja. – Pēc "Oreo", protams. Paldies. – Viņš nokoda kumosu un pievēra plakstus. – Lieliski, misis Konorsa. Jums ir talants.

– Jūs esat ļoti laipns. Un, lūdzu, sauciet mani par Loralī.

– Tikai tad, ja jūs mani sauksiet par Gibzu.

– Es tikko pagatavoju svaigu kafiju. – Loralī pasmaidīja, juzdama, ka ir ieguvusi jaunu draugu. – Varbūt vēlēsieties kādu tasi?

Gibzs nepaguva atbildēt, kad ierunājās Merita: – Atvainojiet, ka pārtraucu jūsu saviesīgo tērzēšanu, doktor, bet man ir ļoti daudz darāmā. Varbūt savu kafijas dzeršanu jūs varētu atlikt uz laiku, kad būsim pabeiguši apskati.

– Noteikti, misis Heivorda. Un varat mani saukt par Gibzu. Mēs tomēr esam viena ģimene, un man liekas dīvaini saukt jūs manas vecmāmiņas vārdā. – Viņš apklusa un gaidīja, ka Merita atbildot arī piedāvās viņu saukt vārdā, bet tas nenotika. Gibzs paņēma vēl vienu cepumu no šķīvja un uzsmaidīja Loralī. – Laikam jau man nāksies atteikties no jūsu piedāvātās kafijas, bet paldies par cepumiem. – Viņš pabužināja Ouena matus. – Pataupi vismaz vienu man, labi?

– Mamma vienmēr dažus paslēpj ledusskapī, taču man to nevajadzētu zināt.

Loralī pacēla skatienu pret griestiem un pasmaidīja. – Es ceru, ka pavisam drīz mēs tev atradīsim piemērotu sporta veidu, lai tu varētu sadedzināt visas tās kalorijas! Vai arī man vienkārši jāpārtrauc cepšana.

Ouens pagriezās pret māti, īsti nebūdams drošs, vai viņas sacītais jāuztver kā joks. – Mammu!

– Vai tev patīk makšķerēt? – Gibzs vaicāja.

Zēns papurināja galvu. – Nekad neesmu mēģinājis, ser. Bet izklausās, ka varētu būt interesanti.

Ārsts lēnām pamāja ar galvu. – Tā man liekas. Varbūt nākamreiz es varētu paņemt savu laivu. Ja tu un tava māte… – Viņš apklusa un paraudzījās uz Meritu, – …un tava māsa vēlētos, es varētu jūs paņemt līdzi. Kad ir labs laiks, es lielāko daļu no darba brīvā laika pavadu uz ūdeņiem. Pašlaik gan mums ir tāds īslaicīgs sastrēgums, tāpēc bieži neiznāk izrauties izbraucienam pa ūdeņiem.

– Ak, mammu! Vai mēs varētu? – Ouens no sajūsmas teju vai lēkāja.

Loralī nācās patiešām pacensties, lai smaidītu, jo asaras par katru cenu draudēja izlauzties gluži neaicinātas. Jau ļoti sen viņa nebija redzējusi dēlu tik patiesi sajūsminātu un gandrīz bija sākusi ticēt, ka viņa sēras kļuvušas par personības sastāvdaļu. Gluži kā acu krāsa vai tas, kā viņš knibina apakšlūpu, kad ir iegrimis domās. – Tas būtu patiešām jauki. Pateicos.

Viņa sajuta Meritas skatienu, pagriezās un ieraudzīja, ka pameita raugās viņā, lūpas sakniebusi. – Man patiešām ir daudz darāmā, un es esmu pārliecināta, ka Loralī vēlēsies izpētīt apkārtni, lai nospriestu, vai vēlas šo vietu izraudzīties pastāvīgai dzīvošanai. Vai varbūt pat aiziet uz bibliotēku un papētīt atlantus, lai tomēr apsvērtu arī iespēju doties uz kādu citu štatu.

Ouena pleci saguma, un Loralī vēlējās pieiet pie Meritas un sapurināt pameitu tik spēcīgi, ka ieplaisātu viņas bruņas un visu skatieniem atklātos tas sāpinātais bērns, kurš aiz tām paslēpies. Taču viņa to neizdarīja. Roberts bija viņai pastāstījis, kā nomira Meritas māte, un viņa zināja, cik dziļi jaunās sievietes sirdī ieplēsta rēta, kuru viņa turklāt nepārtraukti aiztiek, lai neļautu tai sadzīt. Loralī apskāva dēla plecus. – Es domāju, ka mēs varam darīt gan to, gan to. Vai ne?

Gibzs pamāja ar galvu. – Pavisam noteikti. Es paskatīšos savā darba plānā. Pirms došanās projām es atstāšu jums savus telefona numurus. – Pagriezies pret Meritu, viņš noteica: – Es esmu patiešām vīlies, ka nevarēsiet mums pievienoties.

Kā atskārtusi, ka Ouena sajūsmai uzgāzusi auksta ūdens šalti, Merita izlikās nedzirdējusi ārsta piebildi un īsi uzsmaidīja Ouenam. – Ir svarīgi tikai tas, lai Ouens labi pavadītu laiku. – Pagriezusies pret Gibzu, viņa veltīja vīrietim smagu skatienu. – Izdarīsim to, labi? Jo ātrāk mēs sāksim, jo ātrāk būsim beiguši.

– Es pieņēmu, ka vispirms vēlēsieties sagaidīt vērtētāju un tikai tad ļausiet man kaut ko paņemt. Man negribētos, lai domājat, ka vēlos noblēdīt jums kādu mantojuma daļu.

Merita paslēja zodu gaisā. – Par spīti tam, ko jūs varbūt domājat, es ar Kelu apprecējos tāpēc, ka mīlēju viņu. Man nekas nebija zināms ne par šo māju vai viņa vecmāmiņu, ne arī par to, ka viņam no dzīves nāksies aiziet trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Tālab itin viss, ko vēlaties, ir jūsu, jo nekas nebija domāts man. Es šeit esmu ieradusies vienīgi tāpēc, ka vēlējos pamest savu agrāko dzīvi un atstāt visas sliktās atmiņas pagātnē. Un šī bija tieši tāda iespēja, kas man vajadzīga. Es vienkārši vēlos visu nokārtot un gribu, lai pēc tam mani atstāj vienu pašu.

Loralī paraudzījās uz Ouenu, lai redzētu, vai viņš ir dzirdējis pusmāsas vārdus par alkām palikt vienai, bet zēns bija aizņemts, bāžot sev kabatās cepumus. Lai kaut kā tiktu galā ar svilinošo sajūtu dvēselē un neizdarītu kaut ko tik muļķīgu kā ļaušanos asarām, viņa uzlika cepumu uz šķīvja un praktiski iegrūda to Meritai rokā. – Esmu droša, ka tu tā nemaz nedomā, Merita. Mēs esam laimīgi, ka beidzot esam ar tevi iepazinušies. Ouens kopš brīža, kad es pieminēju pārcelšanos no Džordžijas, vispār vairs ne par ko citu nerunāja. Vai ne, Ouen?

Zēns, izdzirdējis savu vārdu, uzmeta mātei raižpilnu skatienu un pamāja ar galvu, cepumu drupačām birstot no pilnās mutes kaktiņiem.

Merita truli skatījās uz savu cepumu tik nikni, itin kā Loralī viņai plaukstā būtu iegrūdusi beigtu zivi.

Gibzs sabāza rokas dziļi kabatās un piemiedza acis. – Jūs neesat tāda sieviete, kādu, pēc manām domām, Kels varētu apprecēt.

Merita ierāva gaisu, itin kā šie vārdi būtu viņu fiziski aizskāruši. – Kad misters Viljamss man pateica, ka Kelam ir brālis, arī es iztēlojos, kāds gan viņš varētu būt. Ne jau tāpat vien Kels ņēma un vienkārši aizbrauca no šīs pilsētas, pamezdams vecmāmiņu, atstādams šo māju… Viņš taču pameta arī jūs, vai ne? Un man likās, ka jābūt kādam iemeslam, kāpēc viņš tā rīkojās.

Zodā Gibzam iemetās tiks, taču viņš neko nesacīja. Loralī iedomājās, ka tas varētu būt Ouena klātbūtnes dēļ. Zēns bija pārtraucis košļāt un nu, pastiepis galvu, ieklausījās sarunā.

Rokā sažņaugusi papīra šķīvi, Merita devās uz kāpņu pusi. – Sāksim no augšstāva un pamazām virzīsimies uz leju.

Loralī paņēma cepumu šķīvi, lai aiznestu atpakaļ uz virtuvi. – Es grasos iztīrīt skapīšus virtuvē un ieklāt tajos to jauno papīru, ko mēs vakar nopirkām. Un droši vien vajadzētu nomazgāt arī visus traukus.

Merita uzlika roku uz kāpņu margām vietā, kur tās apakšā meta līkumu un kur iepriekšējā vakarā uz pēdējā pakāpiena Loralī bija nolikusi savu rokassomu. – Tev tas nav jādara.

– Es zinu, taču tā ir tikai tāda neliela pateicība par to, ka tu atļāvi mums palikt. Uz īsu brīdi, – viņa ātri piebilda.

– Paldies. – Merita lika soli uz apakšējā pakāpiena un devās augšup. Laikam jau viņa ar roku nejauši bija aizķērusi Loralī somiņas rokturi, jo, pirms vēl Loralī bija paguvusi brīdināt, lai uzmanās, somiņa uz sāniem nokrita zemē, bet viss saturs no tās izbira uz grīdas.

Daudzas lūpukrāsas, kompaktais pūderis, matu suka, neliela zobu suka un pincete aizslīdēja uz priekšu un apstājās pie pabalējušā zilā paklāja malas, bet četras pudelītes recepšu medikamentu un tūbiņa ar kuņģa skābi neitralizējošu līdzekli aizvēlās pretējā virzienā un apstājās pie doktora Heivorda kājām.

– Es pacelšu, – Loralī sacīja un spēra soli uz priekšu, taču bija nokavējusi. Gibzs jau bija pacēlis visas četras pudelītes un ierasti tās apskatījis. Pēc tam viņu acis sastapās.

– Man ir čūlas un vēl dažas nepatīkamas problēmas, ar kurām pašlaik jātiek galā, – viņa skaidroja un pavicināja brīvo roku, kā aizgainījot Meritas atvainošanos. Loralī pagāja uz priekšu, pacēla savu somiņu un pieturēja, lai doktors varētu salikt atpakaļ medikamentus.

– Ja paliksiet šeit kādu laiku un jums būs nepieciešams ārsta padoms, tikai pasakiet. Es labprāt palīdzēšu.

Viņa atviegloti pasmaidīja. – Tas man patiešām varētu noderēt… paldies. Es ar jums sazināšos.

Merita kāpa augšup, un Gibzs sekoja, cieši vērdamies viņas mugurā, itin kā pūlētos izlasīt kaut ko, kas uzrakstīts uz viņas blūzes.

Loralī pasniedza šķīvi Ouenam. – Vai tu, lūdzu, varētu aiznest šo atpakaļ uz virtuvi, kamēr es te salasīšu visas izbirušās lietas?

Zēna acis iespīdējās, un viņa skaidri saprata, ka brīdī, kad šķīvis nonāks virtuvē, tajā būs par dažiem cepumiem mazāk, tomēr neko neteica. Viņa vēlējās, lai, pieaudzis būdams, dēls varētu atskatīties uz šiem nelielajiem bērnības prieciņiem un atcerēties, cik laimīgs juties.

Viņa notupās un sāka uzlasīt lūpukrāsas tūbiņas, domādama par Meritas taisno muguru un iemeslu, kālab Kels bija atstājis savu brāli un visu iepriekšējo dzīvi, lai nekad vairs tajā neatgrieztos. Viņa sažņaudza rokā lūpukrāsu, kuras tonis bija nosaukts par "Kaisles sārto", jau grasījās to ielikt somiņā un tad iedomājās, ka dienasgrāmatā vajadzētu ierakstīt: "Katrs savas sāpes nes citādi, un tomēr katram tās ir. Katram. Vienkārši ir cilvēki, kuri tās prot labāk apslēpt."

Pieturēdamās pie kāpņu margām, viņa uzslējās kājās un lēnām devās uz virtuvi. Kurpju papēži skaļi klaudzēja. Pirms Ouens viņu ieraudzījis, sejā jau atkal vajadzēja uzmirdzēt smaidam.