Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 5

MERITA

BOFORTA, DIENVIDKAROLĪNAS ŠTATS

2014. GADA MAIJS

"Ir trīs iespējas apturēt uguni: iztukšot degvielas avotu, aizvākt šo avotu vai liegt skābekļa piekļuvi liesmām."

Katru reizi, kad Kels jutās pārstrādājies vai satraukts, viņš atkārtoja dažādus sīkus faktus, ko bija apguvis mācību iestādē, un noskaitīja tos gandrīz kā lūgšanu. Un reizēm tas palīdzēja. Laikam jau tāpēc arī es pārņēmu šo paradumu, kad viņa vairs nebija.

Mans loģiskais un organizētais kuratores prāts nepieļautu pilnībā aizmirst par to, ka manis pašas recitācijas bija kā savdabīgi neatbildēti lūgumi pēc piedošanas. Lai ko viņi man arī sacītu, Kela nāve nebija nelaimes gadījums. Man atgādināja, ka viņš bijis ugunsdzēsējs, ieiešana degošās mājās bija viņa darbs un reizēm jumti mēdza iegrūt, ieslēdzot ugunsdzēsējus lamatās. Un, protams, viņiem bija taisnība, jo tieši tā Kels bija aizgājis bojā. Tikai tas neizskaidroja iemeslus.

Es paraudzījos uz adreses plāksni pie biezo, balto durvju apmales vecajā ķieģeļu ēkā un tad atkal uz tekstu, kas bija nodrukāts lapas augšpusē. "Viljamss, Viligs un Vaits. Beistrīta 702."

Prāts joprojām atteicās saprast, kā gan esmu nokļuvusi šeit – vairāk nekā tūkstoš jūdžu attālumā no mājām.

Pieturēdama svārkus, lai skatienam neatklātos līkumotā rēta manas kājas sānos, es uzkāpu trīs pakāpienus un uzliku plaukstu uz smagā misiņa roktura. Bija nepieciešams abu roku spēks, lai atvērtu milzīgās durvis, un pēc tam es nokļuvu skaisti iekārtotā pieņemšanas telpā. Radās iespaids, ka te kādreiz bijis kādas milzīgas ēkas foajē. Vecās priežkoka grīdas bija nospodrinātas līdz mirdzumam, kas tomēr pilnībā nespēja noslēpt gadu gaitā atstātos papēžu nospiedumus un skrāpējumus, kas piešķīra kokam tikai tam raksturīgus vaibstus. Grīdai čīkstot zem manām kājām, es tuvojos lielam sarkankoka galdam, pie kura sēdēja sekretāre.

Tā bija blonda sieviete vidējos gados, un uzraksts uz misiņa plāksnītes liecināja, ka viņu sauc Donna Diflo. Viņa pacēla galvu un uzsmaidīja. Kaķa acu formā veidoto briļļu rāmji bija izrotāti ar mirdzošiem akmentiņiem, kas vizēja, atstarodami galda lampas gaismu. Smaids uzplauka viņas koši sārti krāsotajās lūpās, un es iedomājos, ka man arī laikam vajadzētu sākt vismaz krāsot lūpas, ja reiz tagad esmu pārcēlusies uz dienvidiem.

– Kā varu jums palīdzēt? – sieviete vaicāja.

– Es esmu ieradusies pie mistera Viljamsa. Mums bija norunāta tikšanās vienpadsmitos.

Sekretāre ātri nopētīja manus tumši zilos svārkus, balto blūzi un kosmētikas neskarto seju, taču turpināja smaidīt tikpat sirsnīgi. – Merita Heivorda? – Viņa pateica manu vārdu tā, itin kā viņai tas būtu pazīstams.

Pamājusi ar galvu, es sacīju: – Tā kā esmu ieradusies nedaudz par agru, es pagaidīšu, ja nepieciešams.

Sieviete piecēlās. – Viņš jūs gaida. Nāciet, lūdzu, šeit.

Viņa veda mani pa gaiteni, kur tumši zaļais paklājs uz koka grīdas apslāpēja soļu troksni. Apstājusies pie biezām pildiņu durvīm, viņa teica: – Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu. Es atceros Kelu augam. Viņš bija tik jauks zēns!

Kopš Kela nāves bija pagājuši jau gandrīz divi gadi, un šīs sievietes sacītie līdzjūtības vārdi mani pārsteidza. Taču vēl vairāk pārsteidza tas, ka viņa Kelu nodēvēja par jauku zēnu.

Viņš bija kļuvis par cilvēku ar smagu un neizprotamu raksturu iespaidīgā augumā. Tas bija vīrs, kuram pietika spēka pa kāpnēm iznest cilvēkus ārā no liesmojošām ēkām. Vīrs, kura paša dusmas dziļi gruzdēja viņā kā deglis, gaidīdams brīdi, kad varēs uzliesmot.

– Paldies, – es sacīju, vēlēdamās, kaut varētu pateikt, ka arī Kels viņu atcerējās un pieminēja ar labu vārdu. Diemžēl viņš ne reizi nebija pieminējis Donnu Diflo vai kādu no savas ģimenes Bofortā. Un es viņam to nekad arī nevaicāju. Man likās, ka tas ir tikai godīgi, jo viņš nekad netaujāja par maniem tuviniekiem. Sakaunējusies es novērsos, bet viņa atvēra durvis un pakāpās malā.

Kabinets bija milzīgs, vienu tā sienu pilnībā aizņēma grāmatplaukti, kas stiepās no grīdas līdz griestiem un bija piepildīti ar darbam nepieciešamiem smagiem, ādas vākos iesietiem likumu krājumiem. Cita siena bija izdekorēta ar ierāmētiem diplomiem. Milzīgais rakstāmgalds, kas bija pat vēl iespaidīgākā izmērā par to, pie kura strādāja mis Diflo, izskatījās tikpat senatnīgs un kvalitatīvs kā pati ēka. Erkera logs aiz tā dāvāja skatu uz ielu, taču itin kā mazliet no augšas.

Vīrietim, kurš piecēlās, lai ar mani sasveicinātos, bija pilnīgi balti mati, taču izskatījās, ka viņam ir apmēram sešdesmit gadu. Tieši tāds, kā advokātam vajadzētu būt, – ar brillēm šauros rāmīšos, adītu vesti. Pāri viņam telpā klājās smags cigāra dūmu aromāts. Viņš panāca man pretī un saņēma manas delnas savās lielajās plaukstās.

– Misis Heivorda, cik patīkami ar jums iepazīties personiski! Vai drīkstu vēlreiz izteikt jums līdzjūtību par jūsu zaudējumu?

Arī viņš manu uzvārdu nosauca ar tikpat pārliecinošu pazīšanas toni, kāds tas bija mis Diflo. Pieņēmu, ka arī viņš ir pazinis Kelu vēl kā zēnu. Viņš pieveda mani pie krēsla pretī rakstāmgaldam, nogaidīja, kamēr es apsēžos, un tikai tad ieņēma pats savu vietu. Viņš vairs neko nesacīja, itin kā gaidītu, lai es sāku runāt pirmā.

Zaudējusi drosmi, es pasmaidīju un tad izgrūdu: – Es nemaz nezināju, ka Kels nāk no Bofortas. Septiņos mūsu laulības gados viņš ne reizi nepieminēja ne savu ģimeni, ne arī to, ka būtu šeit uzaudzis. Es vienmēr tiku pieņēmusi, ka viņam nemaz nav ģimenes.

Garie advokāta darba gadi misteram Viljamsam bija iemācījuši valkāt ieinteresēta un vērtējoša cilvēka masku, zem kuras paslēptas jebkuras emocijas, kādas mani vārdi būtu varējuši modināt. Viņš papliķēja pa rūpīgi salikto dokumentu kaudzīti, un tas laikam bija uzskatāms par vienīgo pārsteiguma izrādīšanas zīmi. Advokāts atklepojās un sacīja: – Heivordi ir sena Bofortas dzimta, kas tur dzīvo jau kopš Neatkarības kara laikiem.

– Jā, to jūs paskaidrojāt jau mūsu telefona sarunā. Jūs vēl sacījāt, ka viņu māja ir celta astoņpadsmitajā gadsimtā.

– Tūkstoš septiņi simti deviņdesmit pirmajā, precīzāk sakot. Paaudzes, kas tur dzīvojušas, ieviesušas izmaiņas un papildinājumus, tāpēc māja vairāk līdzinās neoklasicisma ēkai, nevis federālās arhitektūras stila paraugam. Kela vecmāmiņa māju atstāja viņam, jo vēlējās, lai tajā turpinātu dzīvot ģimene. Jūs jau saprotat. Viņa taču nezināja, ka Kels ātrāk par viņu aizies aizsaulē.

Es smagi noriju siekalas, it kā pārmetums, ko biju saklausījusi advokāta balsī, būtu adresēts man. – Jā, protams. Un tagad jums noteikti liekas savādi to pārrunāt ar mani.

Vecā kunga smaids bija maigs. – Jūs bijāt viņa sieva, un es nešaubos, ka Kels priecātos, ja zinātu, ka viņa ģimenes īpašums nonācis labās rokās. Jo īpaši tādās kā jūsējās. Jo jūs taču esat senu ēku eksperte.

– Kaut arī man ir augstākais grāds mākslas vēsturē, es nedomāju, ka tas dod man tiesības saukties par eksperti kādā īpašā jomā. – Es pietvīku. – Turklāt es biju kuratore mazā mākslas muzejā Meinā.

Jau atkal advokāts papliķēja pa dokumentu kaudzīti. – Jā… nu lūk. Mēs priecājamies, ka esat ieradusies, lai visu redzētu pati savām acīm un novērtētu šo īpašumu. Kā jau sacīju jums pa telefonu, man ir zināms, ka Bofortas vēsturiskā mantojuma biedrība būtu ieinteresēta iegādāties šo ēku, lai tajā ierīkotu muzeju. Protams, telpu un tajās esošo lietu sadale ir pilnīgi jūsu ziņā, taču cilvēkam ar jūsu zināšanām būs pilnīgi saprotams tas, ka šeit ir runa par daudzkārt lielākām vērtībām nekā tikai naudas izteiksmē mērāmajām.

– Patiesību sakot, es cerēju, ka varēšu tur dzīvot. – Skaļi izteikti, šie vārdi skanēja pat vēl smieklīgāk nekā tad, kad tie virpuļoja manā prātā. Tieši tālab es biju aizgājusi no darba, pārdevusi savu māju un atbraukusi no Fārmingtonas Meinas štatā. Es joprojām biju pārsteigta par to, cik tālu cilvēks ir gatavs doties, tikai klusa izmisuma dzīts.

Misters Viljamss atklepojās. – Varbūt, ka mūsu sarunas laikā es neizteicos pietiekami skaidri. Pagājušajā nedēļā es biju tajā mājā un novērtēju situāciju. – Viņš apklusa, itin kā baidītos, ka pār lūpām varētu izslīdēt kāds vārds, kuru viņš nevēlējās pateikt. Pēc mirkļa viņš turpināja: – Mis Īdita bija vientuļniece. Un, cik man zināms, mājā neviens cits nav bijis jau divas desmitgades. Kopš Kela aizbraukšanas apmēram. Pēdējo reizi veco dāmu redzēju mēnesi pirms tam, kad viņa aizgāja mūžībā. Īdita bija ieradusies pie manis saistībā ar savu testamentu. Vecā kundze zināja, ka ir slima, un gribēja visu nokārtot oficiāli. – Es sagrozījos krēslā, bet advokāts gaidīja, lai kaut ko saku. Taču es, kā jau pieklājas Jaunanglijas iemītniecei, ērtāk jutos klusējot, nevis tukši pļāpājot. Advokāts atkal atklepojās. – Ir vēl kāds jautājums, ko es uzskatīju par labāku pārrunāt ar jums personiskas tikšanās laikā. Lai gan Gibzam mis Īdita ir atstājusi dāsnu summu, Kelam kā vecākajam viņa ir novēlējusi māju un visu, kas tajā atrodas. Tā kā Gibzs šajā mājā ir izaudzis, pieļauju, ka varbūt varēšu jūs ietekmēt, lai neliedzat viņam izvēlēties vismaz dažas mēbeles. Pats par sevi saprotams, mēs tās novērtēsim, un viņš jums atlīdzinās šo summu naudā. Es zinu, ka viņš augstu novērtētu iespēju iegūt savā īpašumā kādu daļu no savas bērnības.

– Gibzs?

– Kela brālis. Desmit gadus jaunāks par Kelu.

Es iztēlojos, ka mans pārsteiguma pilnais skatiens atspoguļoja arī advokāta izbrīnu. – Kelam bija brālis?

Mistera Viljamsa seja joprojām palika bezkaislīga, taču es pamanīju niecīgu viņa uzacu kustību. – Jā. Viņš te, Bofortā, strādā par bērnu ārstu. Vai tad Kels… – Advokāts apklusa, un viņa vārdi itin kā palika gaisā karājamies un izsmejam mani. Izsmejam manu laulību ar cilvēku, kurš acīmredzami bijis man svešs.

– Nē, – es atbildēju, pūlēdamās apslēpt savu kaunu.

Advokāts pasmaidīja, un šis smaids padarīja viņu līdzīgu mīlīgam vectētiņam, kāds viņš visdrīzāk arī bija. – Man žēl, misis Heivorda. Manas ģimenes firma ir sniegusi juridisku palīdzību jau četrām Heivordu paaudzēm un pat ilgāk. Taču pat man nebija zināmas visas viņu privātās dzīves nianses. Es zinu, ka Kels aizbrauca pavisam negaidīti; tas salauza mis Īditas sirdi. Runa bija par tādu kā atsvešināšanos, taču viņa nekad par to nerunāja. Es nevēlējos būt uzbāzīgs un pētīt jūsu vai Kela dzīvi. Es vienkārši priecājos, ka esat ieradusies, nokārtosiet Heivordu ģimenes lietas un darīsiet visu, kas, pēc jūsu domām, būs nepieciešams un iederīgs. Un ļausiet seniem kauliem dusēt mierā, ja tā varētu izteikties. – Advokāts joprojām smaidīja, bet viņa vārdi par senajiem kauliem lika man nodrebēt. – Misis Heivorda… vai drīkstu jūs saukt par Meritu? – Es pamāju ar galvu, priecādamās dzirdēt savu vārdu, skaļi izteiktu, jo man bija nepieciešams kaut kas stabils, tāds kā enkurs, lai turētu mani šajā vietā, kur svešinieki man stāstīja lietas, kas varbūt nemaz nevarēja būt patiesība. – Merita, mana mamma Betsija un mis Īdita bija labākās draudzenes, un es biju gandrīz kā tēvs Kelam un Gibzam, kad viņu vecāki nomira. Varētu sacīt, ka es viņus abus mīlēju kā paša bērnus. – Advokāta acis kļuva miklas. – Man ļoti gribējās satikt sievieti, kurai galu galā bija izdevies piesaistīt mūsu Kelu.

Skatīdamās uz savām rokām, es jutu, ka pavisam drīz varētu apraudāties. – Es viņu nepiesaistīju, mister Viljams. – Bija skaidrs, ka tas, ko teikšu, līdzināsies mēģinājumam ar plaukstām apturēt vētru. Mirkli es klusēju, dziļi elpojot, bet viņš gaidīja, ko sacīšu. – Es viņu nogalināju.

Loralī

MAKDONO, DŽORDŽIJAS ŠTATS

2014. GADA MAIJS

Savos trīsdesmit sešos gados, kas aizvadīti uz šīs zemes, Loralī Pērvisa Konorsa bija iemācījusies galvenās dzīves patiesības. Laiks bija neuzticams, sāpes bija pārejošas, un nāve nebija nekas tāds, no kā vajadzētu baidīties. Šo pēdējo patiesību viņa nebija apguvusi visās tajās kristiešu sanākšanās, uz kurām viņas mamma savu mazo meitu bija stiepusi līdzi. Dzīve pati bija iemācījusi viņai, ka brīdis, kad nomirst kāds mīļš cilvēks, sniedz gandrīz vai atvieglojumu, jo nu vairs nav jāraizējas par to, kad tas varētu notikt. Jo beigu beigās jāmirst taču ir pilnīgi visiem. Iegūstot atbildi uz jautājumu par to, kad tas notiks, pazūd neciešamā neziņa.

Viņa zināja arī to, ka piedzimšana netīrībā un nabadzībā vēl nenozīmē palikšanu tur uz mūžiem un ka izmantot Dieva dāvāto seju un augumu, lai virzītos dzīvē uz priekšu, nav nekāds grēks, kamēr vien netiek pārkāpts likums. Lai arī viss iepriekšminētais bija svarīgs, to viņa tomēr nerakstīja savā "Patiesības dienasgrāmatā", ko papildināja katru dienu.

Reiz, kādu dienu, šī dienasgrāmata nokļūs Ouena rokās, un viņai nelikās, ka dēlam vajadzētu zināt par savu fizisko dotumu izmantošanu, lai virzītos uz priekšu dzīvē. "Viņam tas nebūs nepieciešams. Ar mammas izskatu un tēta smadzenēm viņš jau tāpat būs labā pozīcijā."

Loralī ielika pēdējās mantas Lincoln Navigator bagāžniekā un šajā procesā pamanījās nolauzt vienu no saviem garajiem, sarkani lakotajiem nagiem. Pārliecinājusies, ka tuvumā neatrodas viņas desmitgadīgais dēls, Loralī ļāva pār lūpām izlauzties lamuvārdam un nopētīja bojājumu, bet centās neraudāt. Tā nudien nebija lielākā traģēdija, kas notikusi pagājušā gada laikā, tomēr tā bija pēdējā visā garo nedienu sarakstā.

Vēl strādādama par lidojumu pavadoni kompānijā "Delta", Loralī patiešām bija lepojusies ar to, cik skaistas ir viņas rokas. Viņa uzskatīja, ka šādam darbam tas ir pilnīgi nepieciešami, un vienmēr saņēma komplimentus.

Roberts bija sacījis, ka tieši Loralī rokas esot ievērojis vispirms. Un Roberts savā pilota formā izskatījās tik pievilcīgs, ka viņa bija iesviedusi šo komplimentu viņam atpakaļ sejā, jo tādus vārdus viņš noteikti sacīja visām citām meitenēm arī. Taču viņš izrādījās no tiesas sāpināts par to, ka Loralī bija apšaubījusi viņa patiesumu. Jau pēc sešiem mēnešiem abus salaulāja miertiesnesis viņas dzimtajā pilsētā Galfšorsā Alabamas štatā. Roberta meita no pirmās laulības neieradās uz kāzām, kā arī neapmeklēja nevienu citu pasākumu, kas notika viņu ģimenē turpmāko vienpadsmit gadu laikā. Pat uz tēva bērēm viņa neatbrauca.

Loralī nopētīja māju, ko viņi ar vīru bija nopirkuši abi kopā. Piebraucamais ceļš izskatījās tuksnesīgi tukšs bez Roberta automašīnas, Ouena divriteņa un kukaiņu terārijiem. Zāliens skumīgi pletās bez betona trušu ģimenes, ko Loralī bija iegādājusies kādā garāžas izpārdošanā, jo saprata, ka viņu mājas priekšā figūras izskatītos ideāli. Viņa tos bija pat ģērbusi dažādiem svētkiem, līdz namīpašnieku asociācija bija likusi izbeigt šādas darbības.

Mājas parādes durvis bija vaļā, ļaujot svelmainajiem saules stariem applūdināt ieeju un apgaismot četrstūrus uz kāpnēm, kur laimīgā ģimene reiz bija priecīgi sveikusi savus viesus.

– Ouen! Ir laiks doties projām. – Loralī allaž Ouenam bija mācījusi, ka skaļa klaigāšana ir sliktas audzināšanas pazīme, taču viņai ļoti negribējās iet atpakaļ mājā. Viņa jau vienreiz bija no tās atvadījusies un baidījās, ka tad, ja nāktos tajā ieiet atkal, viņa vairs nespētu aizbraukt. Klaudzinādama kurpju augstos papēžus, viņa pagāja uz priekšu pa celiņu un uzkāpa uz lieveņa kāpnēm pie mājas ieejas durvīm, taču nespēra ne soli tālāk. – Ouen! Mums nudien ir jābrauc. Priekšā ir tāls ceļš, un tu labi zini, ka man nepatīk naktī vadīt automašīnu.

Tukšā māja atsaucās ar atbalsi, kas līdzinājās sāpīgam vaidam. Taču piepeši Loralī radās iespaids, ka viņa kaut kur nelielās mājas dzīlēs ir saklausījusi šņukstus.

Viņa nometa rokassomiņu uz sliekšņa un, cik vien ātri spēdama, skrēja augšup pa kāpnēm uz Ouena guļamistabu.

Zēns bija nometies uz ceļiem savā tukšajā skapī, aiz kura atradās durtiņas uz pažobeli. Rokās viņš ārkārtīgi uzmanīgi turēja no "Lego" klucīšiem izveidotu lidmašīnu, bet pleci trīcēja no viņa elsām. Nesacījusi ne vārda, Loralī nometās uz paklāja viņam blakus. Kā jau paradusi, viņa noņēma zēnam brilles, notīrīja tās savu svārku apakšmalā un pēc tam uzlika atpakaļ vietā.

– Vai tu kaut ko aizmirsi ielikt pie līdzi ņemamajām mantām, mīļumiņ?

Ouens pamāja ar galvu. – Mēs ar tēti to uztaisījām kopā. Es to ieliku te iekšā, lai tā nesalūztu.

– Es atceros. Tā ir 747, vai ne?

– MD-80! – Ouens izvalbīja acis.

Loralī pasmaidīja. – Man prieks, ka esi mantojis sava tēta smadzenes.

– Ja nu tā mašīnā salūzīs? – Ouens nepaskatījās augšup. – Varētu gadīties, ka es vairs nemācēšu to atkal salikt.

– Mēs abi noteikti kaut kā tiktu galā. – Zēns veltīja mammai tādu skatienu, itin kā viņa tikko būtu paziņojusi, ka no šīs dienas valkās tikai apavus ar zemiem papēžiem. – Mēs taču vismaz varētu pamēģināt, – Loralī sacīja kā aizstāvēdamās, lai gan vairāk viņa centās palīdzēt zēnam kaut mazliet aizmirst skumjas par tēti.

– Es negribu pārcelties uz Dienvidkarolīnu.

Sapratusi, ka gaidāma ilgāka saruna, Loralī apsēdās uz paklāja. – Mēs jau esam to apsprieduši, mīļumiņ. Ir laiks tev iepazīties ar māsu.

Zēns paraudzījās uz māti tik aizdomīgi, itin kā viņa runātu kādā svešā valodā, itin kā viņš zinātu, ka izmisums spēj piespiest cilvēkus darīt kaut ko pilnīgi neprātīgu. Piemēram, braukt uz kādu citu štatu, lai iepazītos ar māsu, kura ne reizi nav izrādījusi vēlēšanos pat zināt par tavu eksistenci.

– Turklāt varēja būt arī ļaunāk, piemēram, mums vajadzētu braukt visu to gaisa gabalu uz Meinu. Par laimi, Merita tikko pārcēlās uz Dienvidkarolīnu un droši vien būs priecīga, ja pilsētā dzīvos kāds viņai pazīstams cilvēks. Viņa noteikti būs laimīga, ka esam tur un palīdzēsim viņai iekārtoties. – Loralī pūlējās, lai viņas smaids izskatītos dabisks, itin kā viņa patiešām ticētu, ka viss tikko pateiktais ir taisnība, nevis raizētos par to, vai Meritai vispār jau bijusi iespēja kaut cik iekārtoties jaunajā mājā. Lai gan tam vienalga nebija nekādas nozīmes. Loralī un Ouens brauca projām. Un Loralī vairs nebija laika.

– Vai Merita vēlas ar mani iepazīties? – Zēna mirdzošās, brūnās acis aiz biezajiem briļļu stikliem raudzījās uz mammu.

– Kurš gan negribētu iepazīties ar tevi, Ouen? Tu esi gudrs un jautrs, un vienmēr tev ir kaut kas interesants sakāms. Viņa tevi iemīlēs, tiklīdz būs ieraudzījusi.

– Bērni manā klasē gan neiemīlēja.

Loralī paliecās uz priekšu un noglāstīja zēna nepaklausīgo matu cekulu. – Tikai tālab, ka viņi ir saujiņa nejēgu, kas neprot novērtēt intelektu.

Zēns atkal uz viņu paraudzījās ar "to skatienu", un viņa iedomājās par to, cik ilgs laiks paies līdz mirklim, kad dēls vispār pārstās viņā klausīties. – Vai man arī Dienvidkarolīnā būs mājas apmācība?

Visu uzmanību Loralī bija koncentrējusi dēla biezo, tumšo matu kārtošanai, lai nenāktos ieskatīties zēnam acīs. – Varbūt arī ne. Bet tas jau nemaz nav tik ļauni, vai ne? Tikai tu un es pie virtuves galda… – Viņa noskūpstīja dēlam galvas augšpusi, izlikdamās neredzam, ka viņš jau kārtējo reizi ir izvalbījis acis. – Mums ir jādodas ceļā, mīļumiņ.

Ouens sagrozījās un ar cerību pilnām acīm paraudzījās mātē. – Varbūt es varētu nomainīt vārdu, ja reiz mēs tagad dzīvosim jaunā vietā?

Kad zēns piedzima, Loralī vēlējās viņam dot tādu vārdu, kas būtu cik vien iespējams tāls no treileru parka, no vietas, kurā bija piedzimusi viņa pati. Bērna tēvs bija pilots, un zēnam nedrīkstēja uzkraut, piemēram, vārdu Buba, kas viņu nomāktu visu dzīvi. Ouena vārdu viņa izlasīja žurnālā People, ko kāds pasažieris bija atstājis lidmašīnā pēc reisa. Viņa bija izrāvusi šo lappusi un ielikusi "Patiesības dienasgrāmatā", lai kādreiz varētu vēlreiz apskatīt. Loralī vēlējās, lai vārds izklausītos izsmalcināts un nebūtu sabojājams, pieliekot kādu muļķīgu galotni, piemēram, -ijs. Viņa diemžēl nebija zinājusi, ka vārds, kas sākas ar O, varētu kādreiz kļūt par apgrūtinājumu zināmās aprindās. Piemēram, ceturtajā klasē. Vai to, ka miopijas dēļ Ouenam nāksies valkāt brilles, bet klasesbiedriem liksies, ka to dēļ viņš atgādina pūci. Nelīdzēja tas, ka Ouens bija daudzkārt gudrāks par citiem bērniem savā klasē, ko viņš centās kompensēt, tīšām kontroldarbus izpildot nepareizi vai neizpildot uzdotos mājasdarbus. Reiz, kad dēls pārnāca no skolas, viņi ieraudzīja, ka uz zēna mugursomas ir uzkrāsots uzraksts: "Ouens pūce". Pēc tam abi vecāki nolēma, ka zēnam labāk mācīties mājās.

– Varbūt. – Loralī tomēr negribēja atteikties no sākotnēji izsapņotā. – Vai varbūt bērni Dienvidkarolīnā pratīs novērtēt prātu un neizturēsies tik muļķīgi.

Zēns dziļi nopūtās, sīkie pleciņi nodrebēja, un viņa skatiens atkal pievērsās lidmašīnai. – Es to atstāšu tepat. – Viņš parāpās dziļāk un uzmanīgi nolika lidmašīnu pažobelē uz grīdas pa kreisi no durtiņām.

– Tev tas nav jādara. Es apsolu, ka braukšu uzmanīgi un tā nesalūzīs.

Ouens atkal uzsvērti paraudzījās viņā. – Tā pieder agrākajam Ouenam. Es vairs nebūšu tas pats, kad pārcelsimies uz Dienvidkarolīnu.

Loralī acīs dzēla asaras. Zēns patiešām bija gudrs, taču viņa zināja, cik jūtīgi dēls uztver šo vārdu un tā saistību ar pūcēm. Viņa tikai pamāja ar galvu un aizvēra skapja durvis pēdējo reizi, tad apskāva dēlu, sajuzdama viņa smalkos kaulus un pamanīdama, ka džinsi viņam jau kļuvuši par īsiem. Dēls auga diezgan strauji. Viņai vismaz tā likās. Loralī nebija zēnam nopirkusi jaunus džinsus, jo negribēja atzīt, ka viņš kļūst vecāks. Viņa noskūpstīja zēna galvvidu un apsolīja sev, ka pirms ierašanās Dienvidkarolīnā noteikti iegriezīsies iepirkšanās centrā. Loralī bija svarīgi, lai Ouena māsa nenodomātu, ka māte par zēnu nerūpējas pienācīgi.

– Viss būs labi, – viņa sacīja un prātā atzīmēja, ka "Patiesības dienasgrāmatā" ir jāieraksta vēl arī tādi vārdi: "Reizēm ir nepieciešams samelot, ja ir zināms, ka patiesība salauzīs sirdi."

Viņi kopā izgāja no mājas, nepametuši skatienu atpakaļ, jo labi zināja, ka šīs ir atvadas uz mūžu. Kad Ouens bija droši iesprādzēts aizmugures sēdeklī, Loralī iedarbināja automobili un iedomājās, ka "Patiesības dienasgrāmatā" jāieraksta: "Reizēm drosme ir tikai vēl viena izmisuma izpausme."