Читать книгу Gredzens no Tiffany - Melisa Hilla - Страница 10

Kad vēlāk vakarpusē Ītans, Vanesa un Deizija apbrīnoja Taimskvēra jaukumus, iezvanījās viņa mobilais telefons. Izņēmis vibrējošo aparātu no kabatas, Ītans ieraudzīja displejā nepazīstamu numuru un nosprieda, ka zvanītāja ir Reičela. Lieliski.

Viņš izgāja no M&M veikala un jutās pārlieku laimīgs, ka radies iemesls atstāt šo vietu un pamest savas dāmas neprātīgi krāsainajā dražeju pasaulē.

– Sveiki. – Viņš mēģināja maskēt nepacietību, kaut arī rokas satraukumā trīcēja.

– Sveiki, vai es runāju ar Ītanu Grīnu? – Zvanītājas balsī jautās īru akcents. – Mans vārds ir Reičela. “Sinaja kalna” slimnīcas medmāsas iedeva man jūsu numuru.

– Jā, liels paldies, ka piezvanījāt. – Ītans atvieglots izelpoja, bet tad pacēla acis un pamanīja, ka Vanesa, kura kopā ar Deiziju patlaban stāvēja rindā pie kases, uzmanīgi vēro viņu caur veikala logu. Viņš nervozi pamāja ar roku un nosprieda, ka netraucētai sarunai atlikusi vēl pusminūte. – Jā, es, hmm, gribēju apvaicāties par jūsu… par misteru Noulsu, bet…

– Gērijam klājas labi. Pateicos, ka viņam palīdzējāt.

– Priecājos dzirdēt. Vai viņš atguvis samaņu?

– Baidos, ka vēl ne. Tā kā jūs negadījuma brīdī atradāties netālu, būtu vērtīgi uzzināt, kas īsti tur notika. Varat iedomāties, ka man tas bija kā zibens no skaidrām debesīm.

Ītans atvieglots uzelpoja, jo sieviete bija pavērusi viņam labu iespēju.

– Protams, ar prieku visu izstāstīšu. Vai jums atradīsies laiks iedzert kafiju? Vēlams, rīt no rīta, jo pēcpusdienā es lidoju atpakaļ uz Londonu. Turklāt ceru aprunāties ar jums par vēl vienu lietu.

– Jā, medmāsa minēja kaut ko tamlīdzīgu.

– Tā šķiet, ka tur uz ielas atgadījās arī kāds pārpratums un… tas ir garš stāsts, turklāt, hmm… situācija ir kutelīga. – Ītans mēģināja rūpīgi izvēlēties vārdus, jo viņam tuvojās Vanesa un Deizija. – Man rīt no rīta atradīsies brīvs brītiņš, tālab būtu jauki aprunāties aci pret aci, vai tas der? – Viņš uzsmaidīja Vanesai, kuras vērīgais skatiens kā pielipis kavējās pie viņa sejas.

Reičela šķita vilcināmies. – Hmm, es lielākoties uzturos slimnīcā, bet…

– Tad varbūt satiksimies tur? Sacīsim, vienpadsmitos? – Kaut nu viņa uzstājība neizbiedētu sievieti, tomēr izvēles nebija. Ja izdosies visu nokārtot tā, lai atgriešanos mājup nenāktos pārcelt uz vēlāku laiku, jo labāk.

– Jā, domāju, ka tas der.

– Burvīgi. Redzēsimies rīt.

– Ar ko tu runāji? – Vanesa jautāja, tiklīdz viņš bija pabeidzis sarunu. – Vai tu rīt no rīta norunāji tikšanos? – Viņa šķita izbrīnīta. – Bet rīt taču ir mūsu pēdējā diena Ņujorkā. Par laimi, Ītans jau bija sacerējis gluži sakarīgu aizbildinājumu. – Tici vai ne, bet zvanīja aģente, kurai pirms kāda laika nosūtīju savu piedāvājumu, – viņš skaidroja ar tēlotu entuziasmu balsī. – Pirms Ziemassvētkiem aizsūtīju e-pastu, ka būšu Ņujorkā, un, rau – viņa vēlas mani sastapt!

Bija skaidrs, ka Vanesa mīļuprāt atbalstīs šādus centienus;

galu galā tieši viņa pastāvīgi mudināja Ītanu vairāk laika un enerģijas veltīt rakstīšanai. Viņš pasmaidīja, itin kā nespēdams noticēt savai veiksmei. – Nedrīkstu taču laist garām tādu izdevību, vai ne?

– Tie ir brīnišķīgi jaunumi! – Vanesa neslēpa sajūsmu, un viņai nenāca ne prātā apšaubīt viņa vārdus. Droši vien tāpēc, ka Vanesa vērtēja Ītana talantu daudz augstāk nekā viņš pats. – Protams, tev jāsatiekas ar aģenti. Kādu aģentūru viņa pārstāv? Varbūt es viņu pazīstu? – Pirms Ītanam radās iespēja pavērt muti, viņa uzsmaidīja Deizijai. – Oho, tā vien šķiet, ka rīt mūs gaida meiteņu izpriecām veltīta priekšpusdiena!

– Bet es gribu iet kopā ar tevi, tēt, – meita aizvainota protestēja. – Lūdzu!

Ītans sabužināja matus, lāgā nezinādams, kā atrisināt šo situāciju. Skaidrs, ka Deizija vēlas būt klāt brīdī, kad tiks atgūts gredzens, bet viņai taču jāsaprot, ka Ītans nedrīkst spēlēt ar atklātam kārtīm. Lai gan – viltība un izmanība nevar būt astoņus gadus veca bērna stiprā puse, vai ne?

– Hmm, domāju, ka to var. Tad tu, dārgā varēsi pavadīt kādu laiciņu savā nodabā, – viņš atkal pievērsās Vanesai.

– Ko? Bet es jau esmu pavadījusi savā nodabā krietni daudz laika. Ītan, vai tu patiešām grasies uz biznesa tikšanos ņemt līdzi bērnu? – viņa neticīgi pārvaicāja.

– Tās būs tikai neoficiālas pārrunas. Jebkurā gadījumā es… savā piedāvājumā es neslēpu to, ka meita man kalpo par pastāvīgu iedvesmas avotu, tāpēc esmu pārliecināts, ka aģente labprāt iepazīsies arī ar Deiziju, – Ītans neatlaidās, kaut arī aizbildinājums šķita baltiem diegiem šūts.

– Tiešām? – Vanesa pamīšus uzlūkoja gan tēvu, gan meitu, un viņas sejas izteiksme mainījās, it kā viņa būtu nopratusi, ka tikšanās ir tikai aizsegs citām, viņai nezināmām darīšanām. – Lai tā būtu. Gan es kaut ko izdomāšu, lai īsinātu laiku, varbūt vēlreiz apmeklēšu Gugenheima muzeju. Satikšos ar jums abiem vēlāk.

Vanesa droši vien nojauš kaut ko aizdomīgu, bet, tiklīdz samainīto pirkumu lieta būs nokārtota, viss noskaidrosies, un viņi drīz vien varēs kopā pasmieties par nesenajiem notikumiem. Turklāt tik neapskaužamā situācijā Ītans bija nokļuvis viņu kopīgas nākotnes labad, un tādā gadījumā mazi, nevainīgi meli nudien nekaitē, vai nav tiesa?

Jā, rīt ap šo laiku viss atkal būs kārtībā, par to Ītans jutās drošs.

Nākamajā dienā, sasniedzis slimnīcu, Ītans piepeši atskārta, ka viņam nav ne jausmas, kāda izskatās šī Reičela, tomēr nosprieda, ka medmāsas to zinās. Ja vien viņas būs ar mieru atbildēt. Proti, Ītans jau bija paguvis pārliecināties, ka šveiciešu gvardu apsardze ir nieks, salīdzinot ar šīs slimnīcas medicīnisko personālu.

Kamēr viņi brauca liftā, Deizija cieši turēja tēva roku. Viņš uzsmaidīja meitai. – Iesim un visbeidzot atgūsim gredzenu, sirsniņ.

Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem Ītans tuvojās medmāsu postenim un tūdaļ pamanīja labi ģērbtu sievieti ar tumšiem, īsi apgrieztiem matiem un sievišķīgu figūru – bet tā noteikti nebija meklētā, viņš nosprieda. Diezin vai tik iznesīga un… eleganta sieviete būtu kopā ar Noulsam līdzīgu puisi. Kaut arī Ītans ar prieku palīdzēja ikvienam nelaimē nonākušam cilvēkam, šis vīrs atstāja visai netīkamu iespaidu, ja spriež pēc lamāšanās, kas atskanēja īsu mirkli pirms negadījuma.

Viņš neizlēmīgi tuvojās tumšmatei, kura acumirklī pagriezās, lai uzlūkotu pienācējus. – Sveiki. – Viņa nedroši pasmaidīja. – Vai jūs esat Ītans?

Uzrunātais pamāja ar galvu. – Un jūs – Reičela?

– Jā. Nospriedu, ka tas noteikti esat jūs, – viņa turpināja, uzsmaidīdama Deizijai. – Medmāsas man stāstīja, ka jums esot līdzi ļoti piemīlīga maza meitenīte. Sveika, mīļā.

– Tas tiesa. – Viņš paslepšus pavērās uz sievietes kreiso roku. Gredzena nebija. – Liels paldies, ka atradāt laiku satikties ar mums. Mans vārds ir Ītans, un šī ir Deizija.

– Priecājos ar jums iepazīties. – Sieviete vispirms sarokojās ar Ītanu, tad noliecās, lai sasveicinātos arī ar Deiziju. – Paldies, ka atnācāt, tomēr man jūs jābrīdina, ka ilgi runāties nevaru. Drīz apgaitā ieradīsies ārsts, kas izmeklēs Gēriju, tāpēc gribu būt tepat tuvumā.

– Protams, mēs jūs neaizkavēsim. – Sasodīts, Ītans nodomāja. Šādu sarunu nav vēlams risināt steigā. – Tomēr ceru, ka jums atradīsies laiks aši iedzert pa tasei kafijas?

– Hmm… – Sieviete šķita svārstāmies. – Domāju, ka to var.

Visi trīs devās uz slimnīcas kafetēriju, tikai iepriekš Reičela palūdza, lai medmāsa viņai piezvana, kad ārsts būs ieradies nodaļā.

Pie letes iegādājies kafiju un cepumus, Ītans novietoja to visu uz galdiņa un apsēdās iepretī sievietei.

– Paklausieties, nespēšu vien jums pienācīgi pateikties, ka tovakar palīdzējāt Gērijam. Turklāt pateicība pienākas jums abiem. – Viņa pievērsās Deizijai, kura kautrīgi pasmaidīja. – Cik esmu dzirdējusi, tu rīkojies kā maza varone. Gērijs nekad agrāk nav apmeklējis Ņujorku, un es patiešām nesaprotu, kālab viņš nosprieda, ka drīkst gluži vienkārši mesties šķērsām pāri ielai sastrēgumstundas satiksmes straumē. – Viņa mīļi pasmaidīja. – Cik noprotu, tieši to viņš mēģināja darīt, vai ne?

– Hmm, savām acīm es to neredzēju, bet nopratu, ka viņš tajā brīdī mēģināja apturēt taksometru.

Sieviete pamāja ar galvu, it kā tas visu izskaidrotu. – Tā jau es domāju. Ļoti laipni no jūsu puses, ka steidzāties palīgā. Sirsnīgi pateicos. Reizēm Gērijs ir īsta sodība! – Viņa iecietīgi pašūpoja galvu.

– Nav vērts pateikties. – Ītans nepacietīgi vēlējās ķerties vērsim pie ragiem. – Bet patiesībā…

– Kā jums izdevās viņu uzmeklēt? – Reičela turpināja.

– Proti, uzmeklēt šeit, “Sinaja kalna” slimnīcā?

– Ak, pietika ar dažiem telefona zvaniem, tas nebija grūti, – viņš žigli atteica.

– Lai būtu kā būdams, esmu jums neizsakāmi pateicīga. Ieradāmies šeit nosvinēt Ziemassvētkus. Jūs jau būsiet nojautis, ka neesam vietējie. – Viņa gaiši iesmējās. – Kaut arī ceļojums nav izdevies kā cerēts, tā vien šķiet, ka arī šoreiz mākonim ir sudraba maliņa, – viņa piebilda ar vieglu smaidu lūpās.

– Sudraba maliņa? – Ītans aizdomīgi pārvaicāja un sajuta, ka Deizijas pirkstiņi viegli pabungo pa viņa ceļgalu.

– Negadījums lika man apjaust, ka pasaulē dzīvo patiesi iejūtīgi cilvēki, tādi kā jūs un jūsu jaukā meitiņa. Tev nu gan ir skaista kleita, – viņa vērsās pie Deizijas.

– Paldies, man patīk arī jūsējā. – Mazā jutās iepriecināta, bet Ītans paliecās uz priekšu, nepacietīgi vēlēdamies pielikt punktu savstarpējai laipnību apmaiņai un atklāt īsto ierašanās iemeslu.

– Jā, arī mēs šeit atlidojām tikai uz dažām dienām, – viņš teica. – Mūsu reiss uz Londonu paredzēts jau šovakar.

– Gluži tāpat kā mūsējais, ja nenotikusi šī nelaime. Tomēr aviokompānija šajos apstākļos izrādīja lielu pretīmnākšanu.

– Jauki, tātad…

– Jūs dzīvojat Londonā? Tā ir viena no manām iemīļotākajām pilsētām, man tur ļoti patīk. Diemžēl jau krietni ilgi nav iznācis pabūt Londonā bistro dēļ un tamlīdzīgi, – viņa turpināja. – Mēs kopā ar draudzeni Dublinā vadām bistro un konditoreju, kā arī apkalpojam izbraukuma banketus un dažādus citus pasākumus.

– Oho, vai jūs cepat arī cepumiņus? – Deizija ieinteresēta apjautājās.

Ītans mīļi uzsmaidīja meitai. – Deizija šajā ceļojumā kļuvusi par īstu lietpratēju cepumu jautājumos.

– Jā, kaut arī man nepatīk aizrauties ar to ēšanu. Pārāk daudz piesātināto tauku, – mazā nopietni skaidroja, un Reičela pasmaidīja, uz mirkli sastapusi Ītana uzjautrināto skatienu.

– Es patiešām māku gatavot cepumus. Turklāt daudz gardākus nekā šie, ja vien drīkstu tā izteikties, – Reičela sazvērnieciski pajokoja. – Un mēs izmantojam tikai svaigas izejvielas, – viņa piebilda, un tas lika Deizijai atzinīgi pasmaidīt. – Jā gan, cepumi, kūkas, maize – visādas ņammīgas lietas. Tās tev nudien garšotu! Vai zināt ko? Atstājiet man savu Londonas adresi, un es pēc atgriešanās mājās nosūtīšu jums kārbu ar visādiem labumiem – tā būs mana pateicība par palīdzēšanu Gērijam. Tas viss nav jāapēd uzreiz. Ko tu par to saki? – viņa ierosināja, un Deizija neslēpa sajūsmu.

– Jā, pateicos, bet, runājot par ko citu… – Ītans vēlreiz mēģināja novirzīt sarunu vēlamajā virzienā. – Neesmu pārliecināts, ka medmāsa jums to pastāstīja, tomēr patiesība tovakar notika kāds pārpratums, proti, tajā drūzmā un apjukumā…

– Piedodiet, zvana mans telefons, – Reičela viņu pārtrauca, izņemdama no somas aparātu. – Droši vien zvanītāja ir medmāsa. Jā, hallo? Vai ārsts ieradies? Es tūliņ… Ko? – Ītana acu priekšā sievietes mundrā un žirgtā seja satumsa. – Ak Dievs! Kas ar viņu ir? Bet… labi, labi, es jau skrienu. – Saraukusi pieri, Reičela pabeidza sarunu. – Piedodiet, bet man jāiet. – Viņa pielēca kājās. – Ārsti nomainījuši Gērijam pretsāpju medikamentus, jo baidās, ka viņš guļ par daudz, bet tagad izskatās, ka parādījusies nevēlama reakcija. Īsti nesaprotu, kas tur patlaban notiek. Piedodiet vēlreiz, bet man patiešām jāiet.

– Jā, protams. Vai mēs drīkstam jums pievienoties? – Ītans lieliski izprata sievietes izbailes, tomēr nevēlējās izlaist no rokām iespēju atgūt gredzenu.

– Nē, tomēr pateicos. Jūs esat tik laipns. Hmm… jums ir mans telefona numurs, vai ne? – viņa satraukta teica. – Atsūtiet īsziņu ar savu adresi, un es apsolu, ka pēc atgriešanās mājās noteikti nosūtīšu jums solītos cepumus.

Arī Ītans piecēlās un izlaida pirkstus caur matiem. – Jā, norunāts. Lai jums veicas. Cerams, ka atveseļošanās noritēs bez sarežģījumiem, – viņš nomurmināja, juzdamies aplam muļķīgi un vairs nezinādams, ko iesākt tālāk. Nedrīkstēja taču runāt par gredzenu tagad, kad nabaga sieviete tik ļoti uztraukusies. Viņš truli pastiepa uz atvadām roku.

– Es arī ceru. – Reičela piepeši dāvāja apmulsušajam Ītanam ašu apskāvienu. – Vēlreiz paldies par visu. Tas bija lieliski. Paliec sveika, Deizij! – viņa noteica, tad pamāja ar roku un prom bija.

Ītans labu brīdi noraudzījās viņai pakaļ, lāgā nezinādams, ko domāt.

– Man viņa pa īstam patīk, tēt, – atzinās Deizija, kuru, šķiet, nepavisam nesatrauca fakts, ka viņi nav tikuši tālāk ne soli. – Viņa cep cepumiņus. Un ļoti jauki smaržo.

Ītans izklaidīgi pasmaidīja. – Jā, jā, viņa ir ļoti jauka. – Ko gan tagad lai iesāk?

Piepeši viņš jutās pārguris no pēdējās dienās piedzīvotā. Galvā nevienas domas. Bija par vēlu mainīt lidojuma biļetes; arī tad, ja aviokompānija izrādītu pretimnākšanu, tik novēlota maiņa izmaksātu viņam vai veselu bagātību. Pat paliekot Ņujorkā ilgāk, Ītans vienalga nevarētu ierīkot slimnīcā nometni, lai sagaidītu brīdi, kad Noulss jutīsies labāk. Turklāt Vanesa jau bija nojautusi kaut ko nelāgu.

Ītans iedzēra malku kafijas, bet tikpat labi tasē varētu atrasties trauku mazgājamais ūdens. Piepeši kļuva skaidrs – kopš Ziemassvētku rīta, kad aizsākās šī jezga, viņš nav spējis nedz kārtīgi paēst, nedz arī izbaudīt ēdiena garšu.

– Tēt, ko mēs tagad iesāksim? – Deizija jautāja. – Vai vēlreiz dosimies uz Tiffany, lai nopirktu Vanesai citu gredzenu?

Ak, šī astoņgadīgā bērna vientiesība! Itin kā Ītanam būtu kaut kur pietaupīti pārdesmit lieki tūkstoši…

Viņš paķēra vienu no cepumiņiem, ar ko patlaban mielojās Deizija, cerībā, ka saldumi palīdzēs pārvarēt šķērmo dūšu. – Ļauj nokost kumosiņu.

– Bet, tēt, tu nedrīksti noēst par daudz!

– Kurš to apgalvo? – viņš ķircinājās. – Tāds jēdziens kā “pārāk daudz cepumu” vispār neeksistē. – Viņš sabēra mutē veselu sauju, visai nemākulīgi mēģinot attēlot Cepumu mošķi no “Sezama ielas”.

Deizija ķiķināja; šī skaņa allaž uzlaboja Ītana omu. – Tēt, tu esi muļķīgs.

– Nekā, tu.

– Nē, tu.

Kamēr Ītans turpināja ķircināties ar savu mīļo meitiņu, viņš atcerējās, ka pasaulē eksistē vismaz viena sieviete, kas, par spīti jebkurām nebūšanām, vienmēr dzīvei piešķir gaišākas krāsas.