Читать книгу Gredzens no Tiffany - Melisa Hilla - Страница 4

– Sveika, skaistulīt, kas noticis?

Mobilais telefons iezvanījās, kad Gērijs Noulss atradās Bergdorf Goodman universālveikala vīriešu apģērbu nodaļas uzlaikošanas kabīnē. Viņš iespieda aparātu starp plecu un vaigu, lai atbrīvotu abas rokas šobrīd veicamajam darbiņam.

Pagriezies iesāņus, vīrietis atlieca plecus, lai novērtētu uzlaikojamo Ralph Lauren kreklu, un uzsmaidīja savam atspulgam kabīnes spogulī. – Jā… priecājos, ka tev tas patīk, – viņš izklaidīgi turpināja un pagrieza galvu, lai uzmanīgāk pavērotu, vai krekls mugurpusē nemet krokas. – Hmm? Jā, esmu gandrīz beidzis.

Atzinīgi pamājis ar galvu savam spoguļattēlam, Gērijs atglauda no pieres smilškrāsas cirtas (balinātas tikai mazdrusciņ, lai piešķirtu tēlam spilgtāku mūsdienīgumu) un izlēma, ka šis krekls jāpērk katrā ziņā. – Tas neaizņems pārāk ilgu laiku. Varbūt tu varētu saposties vakaram? – viņš ierosināja. – Vēlāk satiksimies viesnīcā. Skaidri nezinu… ap septiņiem? Man vēl šis tas jānokārto. – Viņš sarauca pieri. – Ko tu saki? Visu ieplānoto esi jau paveikusi? Nav slikti, turklāt meitenei! – Smiedamies par savu joku, viņš novilka kreklu, nopētīja savu kailo torsu un nosprieda, ka šajā apgaismojumā reljefie krūšu un vēdera muskuļi izskatās jo īpaši iespaidīgi. Žēl gan, ka tos neredz neviens cits. – Lieliski. Tātad satiekamies viesnīcā? Jā… es tevi arī.

Gērijs pabeidza sarunu un noglabāja telefonu kabatā. Tad apģērbās, paņēma uz grīdas noliktos daudzos iepirkumu maisiņus un izgāja no kabīnes, lai uzmeklētu tuvāko kasi.

Viņš uzsūca sevī un izbaudīja ikvienu Lielajā Ābolā pavadīto mirkli. Gadiem ilgi Gērijs bija vēlējies doties šādā ceļojumā, tomēr dažu iemeslu dēļ tas tā arī netika īstenots. It īpaši tagad, kad biznesā iestājies panīkums, būtu nepieļaujami izdot par ceļojumu ievērojamu naudas summu.

Agrākajos labajos laikos, kad Īrijā būvniecības nozare zēla un plauka, Gērija celtniecības firma, kurā viņš bija vienīgais darbinieks, par piebūvīti telefona būdiņas lielumā varēja prasīt maksu, kas drīzāk līdzinājās telefona numuram; diemžēl tās dieniņas sen palikušas pagātnē.

Protams, viņš bija šo to iekrājis un trūkumu vēl necieta, tomēr par ceļojumiem uz Ņujorku var aizmirst, ja cilvēkam pieder četri parādu apgrūtināti nekustamie īpašumi (diviem no tiem vēl nebija atradušies uzticami īrnieki), kā arī motocikls, kas uzskatāms par visai dārgu vaļasprieku.

Par laimi, Gērija dzīvē bija ienākusi Reičela, kura pēc deviņus mēnešus ilgušām attiecībām viņa trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Ņujorku. Abi izlēma braukt mazliet vēlāk, jo draudzene, kura vairākkārt bija apmeklējusi šo pilsētu, prata Gēriju pārliecināt, ka Ziemassvētki esot vispiemērotākais laiks iecerētajam braucienam.

Augstu paceltu galvu Gērijs lavierēja cauri ļaužu drūzmai uz tuvāko kasi, pie kuras stāvēja gara rinda, bet pa ceļam viņa uzmanību piesaistīja TAG Heuer pulksteņu vitrīna. Gērijs gluži neviļus attapās dilemmas priekšā – tās cēlonis bija neliela plāksnīte “Ziemassvētku vakarā pazeminām cenas”. Visbeidzot, nospriedis, ka pulkstenis viņam jau ir un otrs nav vajadzīgs, Gērijs turpināja virzīties gar juvelierizstrādājumu vitrīnu, lai paraudzītos, vai netrāpīsies kāds cits izdevīgs pirkums.

Tiesa gan, Paul Smith aproču pogām cena nebija pazemināta, toties tās noteikti atstās vajadzīgo iespaidu – it īpaši, ja cilvēkam jātiekas ar bankas menedžeri. Šādi pirkumi allaž uzskatāmi par vērtīgu naudas ieguldījumu, Gērijs sev iegalvoja. Viņa darbības jomā ārienei allaž jābūt augstā līmenī, it īpaši jau šajos biznesam tik skarbajos laikos. Aproču pogas šķita padārgas, bet šis pirkums taču uzskatāms par ieguldījumu viņa nākotnē, vai ne?

Gērijs vērsās pie pārdevēja, kurš izņēma kārbiņu no vitrīnas, lai pircējs varētu tuvāk aplūkot kāroto mantu. – Varbūt vēlēsieties dāvanu arī savai draudzenei? – pārdevējs ieminējās, un Gērijs ne pirmo reizi izjuta apbrīnu par to, cik nadzīgi šeit mācēja tirgoties. Tiesa, reizēm šie puiši kļuva mazliet uzmācīgi, tomēr viņš nosprieda, ka Īrijā joprojām valdītu uzplaukums, ja tur pārdevēji darbotos tikpat uzcītīgi. – Parfimērijas nodaļā mums ir brīnišķīgi speciālie piedāvājumi…

Tālāk Gērijs neklausījās, jo pārdevēja vārdi viņam kaut ko atgādināja.

Reičela.

Iepriekš viņš bija aplūkojis burvīgu apakšveļu, kas lieliski noderētu dāvanai, bet tikai šajā mirklī Gērijs attapās, ka draudzenei nav nopircis itin neko.

– Hmm, nē… nē. Ņemšu tikai aproču pogas, pateicos. – Viņa domas joņoja vēja ātrumā.

Smaržas nederēja, jo tās viņš jau bija uzdāvinājis Reičelai dzimšanas dienā, bet ko citu lai izdomā tik vēlā Ziemassvētku vakara stundā? Pulkstenis rādīja gandrīz seši, un viņš bija pieteicis, lai Reičela būtu gatava iziešanai ap septiņiem. Lai gan abi zināja, ka Gērijs vienmēr kavējas, tālab rezervē vēl ir vismaz pusotra stunda, viņu sāka mocīt izsalkums, un arī veikalu slēgšanas laiks bija tuvu.

Maksājot par kreklu un aproču pogām, Gērijs izlēma, ka izies uz Piektās avēnijas un iegriezīsies nākamajā veikalā, kas piesaistīs viņa uzmanību. Galu galā Reičela tā kā tā lieliski izklaidējas un acīmredzot jūtas laimīga par iespēju atrasties Ņujorkā kopā ar viņu, tāpēc noderēs jebkura dāvana, kas atgādinās viņai par šo ceļojumu.

Pamanījis nosaukumu Tiffany & Co., Gērijs izdvesa atvieglotu nopūtu.

Slavens juvelierizstrādājumu veikals, vai ne? Ideāli. Acīmredzot viņa gaitas bija vadījuši augstāki spēki, jo radās iespēja dāvanas problēmu atrisināt bez īpašām grūtībām. Gērijs pagrūda vēl vienas no šīm sasodītajām virpuļdurvīm, kas uzdzina viņam reiboņus – Manhetenā tās šķita ierīkotas ik uz soļa –, un iegāja veikalā.

Skatienu acumirklī piesaistīja stiklota lete labajā pusē, turklāt viņu ieinteresēja ne tik daudz vitrīnas saturs, cik būtne aiz šīs letes. Skaistās un krāšņi noaugušās gaišmates smaids tā vien vilināja pienākt tuvāk.

– Priecīgus svētkus, – sieviete novēlēja, kad Gērijs nostājās pie letes.

– Sveiki, jums tāpat. – Gērijs žigli pārlaida skatienu vitrīnā izvietotajām elegantajām kaklarotām un tūdaļ manīja, ka uz pieres izsprāgst auksti sviedri. Žēlīgā debess, paraugieties vien uz šīm cenām!

– Laipni lūdzam Tiffany veikalā. Ko es drīkstu jums piedāvāt? Vai meklējat kaut ko īpašu?

– Hmm… patiesībā ne, – Gērijs nomurmināja. – Gluži vienkārši kādu jauku dāvaniņu… māsai. – Atliktu ieminēties, ka apdāvināmā ir draudzene, un pārdevēja uzskatītu, ka Gērijs ir īsts skopulis, ja reiz viņš nevēlas izdot par dāvanu astronomisku summu. – Jauku dāvaniņu, bet ne pārāk… jūs jau pati saprotat. – Viņš jutās kā idiots, ka bija iedomājies uz labu laimi paķert kaut ko tik smalkā vietā kā šī.

– Hmm, šķiet, ka zinu, kas jums vajadzīgs. Nāciet man līdzi. – Pārdevēja vedināja Gēriju pie citas vitrīnas. – Šīs burvīgās rokassprādzes ar piekariņu ir iecienīta izvēle vienmēr, bet svētku laikā jo īpaši, – gaišmate klāstīja, rādīdama virkni sudraba izstrādājumu. – Cilvēkiem tās patīk. Domāju, ka māsai tā būtu ideāla dāvana. Izsmalcināta, bet ne pārāk personiska.

– Hmm… vai drīkstu paskatīties tuvāk? – Gērijs nervozi pavaicāja.

– Protams.

Pētīdams rokassprādzi, Gērijs žigli uzmeta skatienu cenu zīmei un klusībā atviegloti nopūtās. Jā, dāvana labu labā. Izsmalcināta, ne pārāk personiska un, kas vēl svarīgāk, ne pārāk dārga. – Labs ir, tas der… Amanda, – viņš piemetināja, izlasījis gaišmates vārdu viņas identifikācijas kartītē.

– Jūs to ņemsiet? – Meitene iespurcās un pārsteigumā iepleta zilās acis. – Man jāatzīst, ka izlēmāt negaidīti ātri.

– Kas ir, tas ir. – Gērijs mazliet piemiedza viņai ar aci.

– Es nemēdzu lieki tērēt laiku.

– Vai zināt, man patīk jūsu akcents, – meitene atzina, vērīgāk palūkojusies uz pircēju. – Vai esat anglis?

– Jēziņ, neapvainojiet mani! – Gērijs notēloja izbailes, bet pārdevējas mulsā sejas izteiksme lika viņam tūdaļ papurināt galvu. – Ak, neraizējieties, tas tāds nodrāzts joks. Esmu īrs.

No Dublinas. Esat tur kādreiz bijusi?

– Diemžēl ne. Varbūt kādreiz… – Amanda vispirms ievietoja rokassprādzi mīkstā filca maisiņā, tad ielika pirkumu zilā četrstūrainā kārbiņā, ko apsēja ar baltu atlasa lenti. – Te būs. Zinu, ka jūsu māsai ārkārtīgi patiks šī mazā zilā kārbiņa. Visām sievietēm patīk!

– Jā, jā, esmu pārliecināts, ka patiks. Izpelnīšos goda nosaukumu “Gada labākais brālis”, – Gērijs nomurmināja un sameklēja savu Visa karti. Amanda noņēma vajadzīgo summu, tad atdeva karti un pasniedza viņam nelielo Tiffany pirkumu maisiņu; Gērijam nācās klusībā atzīt, ka viņš jūtas mazliet lepns.

Tiffany, ne vairāk, ne mazāk! Reičela būs stāvā sajūsmā.

– Pateicos, ser, – pārdevēja smaidīdama tencināja. – Novēlu papilnam izbaudīt svētkus Ņujorkā un ceru, ka jūs šeit brīnišķīgi pavadīsiet laiku.

– Noteikti. Bet jums, daiļā, novēlu jaukus Ziemassvētkus. – Gērijs piemiedza meičai ar aci.

– Ak, pateicos, esmu droša, ka tie būs jauki! – Amanda iespurcās. Apveltījis meiteni ar vēl vienu atzinīgu skatienu, Gērijs paķēra pārējos iepirkumu maisiņus un devās uz izeju. Uzdevums paveikts, viņš smaidīdams nodomāja. Iepirkumu somas novilka rokas, un viņš jutās teju vai kā mednieks, kas atgriežas mājās no veiksmīgām medībām.

Tajā mirklī vēlreiz iezvanījās mobilais telefons. Satvēris maisiņus vienā rokā, Gērijs izvilka tālruni, ielūkojās displejā un juta, ka sažņaudzas kuņģis. Zvanītāja nebija vis Reičela, bet gan pēdējais cilvēks, ar kuru viņam gribētos runāt. Jo sevišķi šodien, un jo īpaši tāpēc, ka viņš atradās Ņujorkā. Nav iespējams iztēloties nepiemērotāku brīdi! Zvanītāja droši vien Gēriju nosistu, ja ieraudzītu viņu šajā mirklī. Nekas, par to viņš raizēsies citreiz, puisis nodomāja, apņēmīgi izlēmis neatbildēt, kaut arī ignorēt nu jau labi iepazītās nemiera trīsas pakrūtē šķita gandrīz neiespējami. Jēziņ, šādās lietās viņam nudien trūka izmaņas!

Zvans aprāvās, un Gērijs izpūta aizturēto elpu, juzdamies tik atvieglots, it kā būtu izvairījies no lodes. Tagad vajadzēja aši nokļūt atpakaļ uz viesnīcu Soho rajonā.

Kur viņa motocikls ir tagad, kad savs braucamais būtu visvairāk vajadzīgs? Vienlīdz lielā mērā satraukts un saīdzis, Gērijs nepacietīgi novaidējās. Kaut arī rokas pilnas ar iepirkumu maisiņiem, Ducati atrisinātu problēmu, un viņam nenāktos meklēt taksometru brīdī, kad neskaitāmi pilsoņi tepat līdzās mēģina paveikt to pašu varoņdarbu.

Lai notiek kas notikdams – Gērijs apņēmīgi izstiepa roku un spēra soli uz ielas braucamās daļas, gluži tāpat kā to dara filmu varoņi, sacīsim, Romā…

Iegādājušies vērtīgo gredzenu, Ītans un Deizija iznāca no Tiffany.

– Ko darīsim tagad, sirsniņ? Varbūt tu gribi doties uz Disneja veikalu? – Ītans ierosināja, kaut arī no visas sirds cerēja, ka Deizija jūtas tikpat nogurusi kā viņš. Aiz muguras gara diena, un nomācošā drūzma viņam bija līdz kaklam.

Meita sarauca deguntiņu. – Nē, manuprāt, mums vajadzētu doties atpakaļ uz viesnīcu.

– Domāju, ka tev taisnība. – Ītans satvēra meitas roku un grasījās kaut ko piebilst, kad sakāmo aprāva skaļš izsauciens.

– Paldies par to pašu, ērms tāds! – balss pārskanēja apkārt valdošo trokšņu kakofoniju. Ītans nodomāja, ka saklausījis to galvenokārt nepārprotamā akcenta dēļ, jo arī Vanesa bija dzimusi īriete.

Tēvs un meita pagriezās, lai paraudzītos uz balss īpašnieku. – Nebaidies, dārgumiņ. Tas puisis gluži vienkārši mēģina noķert taksometru, un lai viņam labi veicas. Tātad – ko tu…

Un atkal neizdevās pabeigt teikumu, jo spalgi nobrēcās auto taure, kam sekoja griezīgs bremžu kauciens. Pagriezies Ītans ieraudzīja to pašu vīrieti, kurš tagad gulēja ielas vidū, un viņam apkārt vāļājās izmētāti iepirkumu maisiņi.

– Nolāpītais idiots! – taksometra vadītājs iesaucās pa atvērto auto logu.

Vai dieniņ… Cieši turēdams meitas rociņu, Ītans spraucās cauri aizvien blīvākajam ziņkārīgo pūlim. Būdams universitātes lektors, viņš bija saņēmis apmācību un sertifikātu pirmās palīdzības sniegšanā un uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt, ja tuvumā bija noticis kāds negadījums.

– Izsauciet neatliekamo palīdzību! Tikai ātri, – viņš izrīkoja, tuvodamies cietušajam.

Nometies tam līdzās, Ītans tūdaļ pamanīja, ka vīrietis joprojām elpo, un atvieglots mēģināja noguldīt cietušo ērtāk.

– Vai viņš nav nopietni ievainots? – vaicāja taksometra šoferis, kurš vēl aizvien šķita notikušā apdullināts. – Cilvēk, viņš izlēca priekšā kā no zila gaisa. Nudien, man nebija ne mazākās iespējas izvairīties no sadursmes.

– Lāgā nezinu. – Ītans saudzīgi noslaucīja asinis no cietušā pieres un apņēmās parūpēties, lai neviens nemēģinātu ievainoto pārvietot, līdz ierodas mediķi.

– Dieva vārds, viņš uzradās kā no nekurienes. Mani pasažieri to varēs apliecināt un… ak kungs! – Arī Ītans uzmeta skatienu taksometram, kura salons jau bija tukšs. Tipiski ņujorkieši, viņš sāji nodomāja, tik ļoti steidzas, ka nespēj pakavēties vismaz tik ilgi, lai pārliecinātos, vai puisis, ko notriecis viņu taksometrs, ir dzīvs vai miris.

– Mēģiniet neuztraukties. Esmu pārliecināts, ka cietušais izveseļosies, – Ītans mierināja šoferi, kurš, palicis bez lieciniekiem, šķita pavisam apjucis. Droši vien uztraucas par gaidāmajiem tiesu darbiem, Ītans prātoja, bet tad nodomāja, ka, iespējams, spriež pārlieku ciniski.

Ap notikuma vietu pulcējās prāvs ziņkārīgo pūlis, un Ītans, raizējoties par ievainoto vīrieti, tomēr neaizmirsa arī par viņa mantām. Tā tikai cietušajam vēl trūka, lai pašā Ziemassvētku vakarā kāds veikls garnadzis pievāktu viņa sarūpētās dāvanas.

– Varbūt tu varētu savākt vienkop viņa pirkumus? – Ītans uzrunāja Deiziju, kura izskatījās pamatīgi pārbijusies. – Ar šo cilvēku viss būs kārtībā, draudziņ, – viņš aši piemetināja, tagad jau gandrīz nožēlodams, ka iesaistījies incidentā, kas varētu būt potenciāli traumējošs viņa bērnam. – Mums jāparūpējas, lai neviens nenozog viņa mantas. – Ierosinājums Deizijai šķita prātīgs, jo viņa, Ītanam par lielu atvieglojumu, žigli sāka darboties.

Visbeidzot tālumā atskanēja sirēnas, tomēr pagāja krietns laiciņš, iekams neatliekamās palīdzības auto caur Piektās avēnijas satiksmes straumi spēja izlavierēt līdz negadījuma vietai.

Tiklīdz bija ieradušies mediķi, kas uzņēmās turpmāko atbildību par cietušo, Ītana nākamais uzdevums bija pavisam vienkāršs – nogādāt savu meitiņu viesnīcas istabas siltumā un drošībā.

Pastāstījis mediķiem nedaudzos faktus, ko zināja par šo satiksmes negadījumu, viņš drīkstēja doties projām, kamēr cietušais, kas joprojām bija bezsamaņā, tika ievietots neatliekamās palīdzības automašīnā, kur nonāca arī viņa daudzie iepirkumi.

– Ei, mister, – Ītanam uzsauca kāda piesmakusi balss. Saucējs izrādījās vēl viena dzeltenā Ņujorkas taksometra vadītājs, kurš acīmredzot bija atradies tuvumā un vērojis notiekošo. – Tas bij’ dikti lādzīgi no jumsīm. Kā būtum, ja es jūs un meitēnu aizvestu, kur vajag? Par velti.

– Paldies, tas patiešām ir laipni no jūsu puses. – Ītans nodomāja, ka visi ņujorkieši varbūt nav pār vienu kārti metami. – Tas ir tikai viens kvartāls, aiziesim kājām. Tomēr pateicos. Un priecīgus jums Ziemassvētkus.

– Labs ir. Jums tāpat. – Vadītājs atvadoties piešķieba savu beisbola cepurīti, bet Ītans un Deizija turpināja ceļu uz Plaza viesnīcu, kas laimīgā kārtā atradās pavisam netālu.

Viesnīcas istabā Ītans palīdzēja Deizijai atpogāt ziemas mētelīti un sasildīja savās plaukstās meitenes nosalušās rociņas. Vanesa vēl nebija atgriezusies, un viņš nopriecājās, ka pēc nelāgā starpgadījuma radusies iespēja vēl brīdi pabūt divatā ar meitu. Pēc mātes zaudējuma mazā šķita baiļojamies par katru sīkumu, bet jo īpaši viņu satrauca doma, ka varētu zaudēt arī tēvu. Tās bija gluži saprotamas bažas.

Taisnību sakot, palaikam Deizija atgādināja Džeinas samazinātu kopiju, jo gluži tāpat mēdza Ītanu rāt par viņa ēšanas paradumiem un pamācīt, ka nedrīkstot lietot tik daudz neveselīgas pārtikas. Ītans uzskatīja, ka sava daļa vainas par panikas sēšanu viņa astoņgadīgās meitiņas prātā būtu jāuzņemas televīzijas reklāmām, kas pastāvīgi cildināja zāles sirds slimību un diabēta ārstēšanai. Šādā vecumā bērnam pieklātos raizēties nevis par veselības problēmām, bet par to, vai vakara pasaciņai būs laimīgas beigas.

Negadījums šķita atvedinājis atpakaļ agrāko baiļpilno Deiziju, un Ītanam vajadzēs krietni papūlēties, lai atjaunotu meitiņas pašpaļāvību un bezrūpīgo noskaņu.

– Vai viss kārtībā? – viņš apvaicājās, un Deizija nenoteikti pamāja ar galvu. – Tu man biji krietns palīgs. Bēdīgi, bet netrūkst tādu cilvēku, kas mēģinātu izmantot iespēju un nozagt šī vīra mantas. Tu viņam palīdzēji tikpat lielā mērā kā es. Mēs abi esam lieliska komanda. – Šie vārdi lika Deizijai lepni pasmaidīt, un Ītana sirds kļuva mazliet vieglāka. – Kamēr gaidām Vanesu, varbūt pasūtīsim apkalpošanu numurā. Tad pastāstīsim viņai visu notikušo. Vai tu gribēsi vēl krūzi karstas šokolādes?

– Nezinu, – Deizija vilcinādamās bilda. – Mēs šodien jau izdzērām daudz…

– Tas nekas, tava mamma mēdza teikt, ka Ņujorkā Ziemassvētku laikā karstās šokolādes nekad nevarot būt par daudz.

Deizija plati pasmaidīja. – Tiešām? Labi, tad es gribu.

– Lieliski. Tūlīt piezvanīšu un pasūtīšu. Kamēr gaidām, varbūt tu varētu nomazgāties un uzvilkt pidžamiņu?

– Labi.

Pēc piecpadsmit minūtēm Deizija jau zvilnēja ērtajā guļamkrēslā, rokā krūze karstas šokolādes ar pastilu cepurīti – tieši tāda viņai garšoja vislabāk –, bet Ītans omulīgi iekārtojās atzveltnes krēslā iepretī. Aizvadīta savāda diena, viņš nodomāja; droši vien to pašu juta arī Deizija.

Šodien bija piedzīvots ļoti daudz.

– Tu esi tik klusa. – Ītans pārsēdās guļamkrēsla kājgalī. – Cerams, tu zini, ka ārsti darīs visu iespējamo, lai palīdzētu cietušajam vīrietim.

– Zinu, tēt, televīzijā esmu redzējusi tamlīdzīgus sižetus. – Jauki, tad jau tu saproti, ka viņš ir nonācis drošās rokās.

Tātad meitas prātu neaizņēma vienīgi satiksmes negadījums. Ītans lāgā nesaprata, vai tas ir labi vai slikti.

– Un ko tu domā par skaisto saderināšanas gredzenu? Par to, ka es lūgšu Vanesu, lai… lai viņa kļūst par tavu pamāti? – Ītans satvēra meitas roku. – Vanesa jau labu laiku ir mūsu dzīves daļa, un viņa tevi patiešām iemīlējusi, viņai patīk lasīt tev priekšā, vest uz baleta nodarbībām un darīt visu citu.

Kā tu domā – vai būtu jauki atkal dzīvot kā īstai ģimenei?

Deizija nobaudīja krietnu malku karstā dzēriena un pamaisīja ar pirkstu pastilas. – Jā. Ģimene – tas būtu jauki.

– Protams, mēs abi arī allaž esam bijuši ģimene, – Ītans piebilda un spēja emociju uzplūda dēļ bija spiests brīdi paklusēt. Tad pagrieza uz augšu un atvēra bērna plaukstiņu. – Atceros, ka man patika turēt tavu sīko rociņu savējā un brīnīties, cik līdzīgas, bet vienlaikus atšķirīgas ir delnas līnijas. – Viņa rādītājpirksts pārslīdēja tām pāri, bet Deizija uzmanīgi klausījās, jo dievināja stāstus par sevi zīdaiņa un mazuļa vecumā. Droši vien šāda interese raksturīga visiem bērniem, tomēr Deizijai tā šķita īpaši saasināta, jo šie stāsti viņai deva iespēju iztēloties kopā gan savu tēti, gan mammu. – Mums ar tevi ir tik daudz līdzīga, gan ārēji, gan iekšēji. Tu vienmēr būsi mana mazā meitenīte, lai gan es ik mīļu dienu vēroju tevi augam un maināmies, jo tu ik brīdi aizvien lielākā mērā kļūsti pati par sevi. Tas ir brīnišķīgs process, bet… bez tavas mammas reizēm man bijis tik grūti. – Viņa balss mazliet nodrebēja. – Tomēr man sagādā prieku allaž atrasties tev līdzās, sirsniņ, un es gribu, lai tu to zinātu. Tikai… Paklau, es laikam runāju nesakarīgi. – Ītans izlaida pirkstus cauri saviem tumšajiem matiem, nobrīnīdamies, ka šajā mirklī iecerētā bildināšana atkal šķiet tik sirreāla, ja Tiffany salonā viņš bija nepārprotami jutis, ka rīkojas pareizi. Apklājis meitas rociņu ar savu prāvo plaukstu, Ītans turpināja: – Gluži vienkārši atceries, cik ļoti es tevi mīlu. Tu vienmēr būsi manā dzīvē vissvarīgākā meitene. Tava mamma mēdza sacīt, ka mums abiem ir sev jātic. Šobrīd varbūt ir īstais laiks noticēt un izmēģināt kaut ko jaunu?

Pirmo reizi, kopš abi bija aizgājuši no negadījuma vietas, Deizija pasmaidīja. – Mamma lepotos ar mums, – viņa apgalvoja. Tad nolika krūzi un dāvāja tētim tik sirsnīgu apskāvienu, kāds sen nebija pieredzēts.