Читать книгу Gredzens no Tiffany - Melisa Hilla - Страница 7

Reičela apvēlās gultā uz muguras un automātiski sabužināja matus.

Gulēšana viesnīcās viņai jo īpaši patika viena iemesla dēļ – aizkari parasti bija tik biezi, ka lāgā pat nevarēja noprast, vai pienācis rīts, ja tie aizvilkti tik cieši, ka zem apakšmalas vīd tikai blāva gaismas švīka.

Reičela, kura agrāk strādāja par šefpavāri, bet tagad bija kļuvusi par bistro līdzīpašnieci, laiskas, nesteidzīgas rīta stundas aizvien uzskatīja par īpašu greznību. Viņa nelaida garām izdevību izgulēties pēc sirds patikas, kaut arī viņas izpratne par šādu sevis palutināšanu droši vien atšķīrās no vairākuma viedokļa. Jo cilvēkam, kas parasti sešos no rīta jau rosās bistro virtuvē, iespēja pagulēt līdz pulksten astoņiem allaž nozīmē īpašu baudu.

Kaut arī Reičelu jau sešos bija pamodinājušas raizes par Gēriju un vēlēšanās nekavējoties traukties uz slimnīcu, viņa drīz vien saprata, ka pat Ziemassvētku dienā tas būtu pārlieku agrs apmeklējums. Jaunā sieviete palika gultā, apkampa Gērija spilvenu un vismaz divas stundas pavadīja snaudā un pusnomoda sapņos par viņu attiecībām un drīzumā gaidāmo saderināšanos.

Beidzot, pēdējo reizi gara acīm skatījusi sevi baltā līgavas kleitā, Reičela atvēra acis, izstiepa rokas un iztēlojās kreisās rokas zeltnesī satriecoši skaisto briljanta gredzenu. Viņai bija kārojies aizmigt ar šo rotu pirkstā, tomēr vainas apziņa par okšķerēšanos un dāvanas atvēršanu piespieda jauna ievietot gredzenu atpakaļ zilajā kārbiņā.

Reičela izkāpa no gultas un apjauta, ka viņas prieku un sajūsmu aptumšo pamatīga vainas apziņa, ko pastiprina vakar izdzerais alkohols. Viņai nevajadzēja rakņāties pa iepirkumu somām, kur nu vēl vērt vaļā Tiffany kārbiņu. Un tomēr – bail pat iedomāties, ja viņa to nebūtu izdarījusi…

Nē, nav iemesla justies vainīgai, un viņa nenožēlo izdarīto. Reičela iekoda lūpu zobos un uzlūkoja savu spoguļattēlu ar rotaļīgu smaidu sejā. Pēc šoka un raizēm par negadījumā cietušo Gēriju viņa bija piedzīvojusi brīnumainu pārsteigumu. Turklāt romantisku pārsteigumu, ja iztēlojas, ka Ziemassvētku vakaru viņa pavadījusi vienatnē, bet gluži nejauši atklājusi, ka puisis grasījies viņu bildināt! Pasakas cienīgs pavērsiens, turklāt krasāks, nekā Reičela jebkad bija uzdrošinājusies sapņot.

Droši vien vislielāko pārsteigumu sagādāja atklājums, ka Gērijs viņu mīl vairāk, nekā bija šķitis. Tiesa, viņiem kopā bija jautri, un arī Reičela mīlēja Gēriju, bet fakts, ka viņa joprojām nebija iepazīstināta ar drauga ģimeni, viesa pamatotas šaubas par viņa nolūku nopietnību. Reičelai, kura bija vienīgais bērns saviem jau zaudētajiem vecākiem, ģimene šķita ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Lai cik dedzīgi viņa kāroja iepazīties ar Gērija māti, Reičela noprata, ka puisis gluži vienkārši nogaida īsto brīdi. Bildinājums bija pēdējais, ko viņa būtu gaidījusi, nemaz nerunājot par šādu gredzenu! Izsmalcināti slīpētais briljants bija pārsteidzoši liels, turklāt pirkts Tiffany veikalā un droši vien izmaksājis veselu bagātību. Kurš to varēja iedomāties?

Nekas nenotiek bez iemesla, Reičela sev teica. Varbūt kārbiņu viņa atvērusi tādēļ, lai izgaistu bažas par viņu attiecību nākotni?

Viņa uzlūkoja stūrī saliktos iepirkumu maisiņus un nosprieda, ka derētu vēlreiz aplūkot gredzenu. Ak kungs, ja vēl iztēlojas, ka šī rota greznos viņas roku visu atlikušo mūžu!

Reičela jutās kā noreibusi. Atverot kārbiņu, ieraudzītais viņu pārsteidza atkal. Briljanta forma un ietvars šķita pati pilnība, bet dienas gaismā, kad skatienu neaizmiglo skurbuļa izraisīta omulīgā dūmaka, dārgakmens izskatījās daudz lielāks.

Jauno sievieti vēlreiz apstulbināja doma, ka Gērijs izdevis daudzus tūkstošus par tik iespaidīgu gredzenu, bet ne ar pušplēstu vārdiņu nav pieminējis iespēju apprecēties. Turklāt šķita savādi, ka ceļā uz Ņujorku draugs bija sūrojies par nez kādu dārgu remontu, kas esot nepieciešams viņa motociklam. Gērijs nekad nebija izcēlies ar īpašu dāsnumu, bet pēdējos mēnešos Reičela manīja, ka draugs sācis tērēt naudu pavisam apdomīgi. Kā šķiet, tagad viņa īpašās taupības iemesls kļuvis skaidrs.

Reičela pasmaidīja. Runas par motociklu bijušas tikai viltība, un tas lieku reizi pierādīja cik ļoti draugs viņu mīl. Gredzens izrādījās svarīgāks par Ducati! Viņa liegi pašūpoja galvu. Vienu par Gēriju varēja teikt droši – viņš vienmēr bija pārsteigumu pilns. Bet šis bija vislielākais, vislabākais pārsteigums…

Reičelai iešāvās prātā, ka nāksies no jauna iesaiņot kārbiņu, lai Gērijs neko nepamana, tomēr viņa nosprieda, ka šis darbiņš var pagaidīt.

Svarīgāk šķita doties uz slimnīcu un pavadīt kaut daļu Ziemassvētku rīta kopā ar savu nākamo vīru. Reičela ielika kārbiņu maisiņā, pēc tam nomazgājās, mazliet uzkrāsojās, ietērpās džinsos un svīterī. Uzvilkusi virsdrēbes, viņa devās meklēt taksometru. Pabrokastot būs iespējams arī slimnīcā.

Ceļā Reičela jutās tik laimīga, ka līksmi čaloja ar taksometra vadītāju, runīgu grieķi, kura mašīnā pasažiera sēdeklis bija piemētāts ar pitta maizes iesaiņojumu papīriem, un nebeidza vien brīnīties par šo milzīgo tautu kausējamo katlu, vārdā Ņujorka. Daudziem megapoles iedzīvotājiem Ziemassvētku diena neatšķīrās no jebkuras citas.

Slimnīcā, uzbraukusi vajadzīgajā stāvā, viņa tuvojās dežūrmāsas postenim, kas atradās netālu no Gērija palātas.

– Sveiki! Priecīgus jums Ziemassvētkus, – viņa līksmi sasveicinājās. – Ierados apmeklēt Gēriju Noulsu no trīssimt trešās palātas. Kā viņam klājas?

– Priecīgus Ziemassvētkus arī jums! Ejiet tikai iekšā. Viss normāli, viņš labi atpūtās, – klāstīja dežūrmāsa, kuras valodā jautās, šķiet, sulīgs Ņūdžersijas akcents. – Tiesa, viņš ir nemierīgs pacients. Tas droši vien medikamentu dēļ, bet viņš ik pa brīdim miegā runā. Kaut ko par Ducati, vai?

Reičela ka atvainodamās uzsmaidīja medmāsai. – Jā, viņš man ir motociklu entuziasts. Piedodiet, jūs droši vien daudz labprātāk Ziemassvētku rītā darītu kaut ko patīkamāku, nevis klausītos nesakarīgā muldēšanā.

– Par to gan nav vērts raizēties, – medmāsa iespurcās un pavēcināja roku. – Smieklīgi, bet manam vīram arī pieder Ducati; ja nezinātu lietas patiesos apstākļus, es noteikti painteresētos, vai jūsējais nav guvis traumas motocikla negadījumā. Els, mans vīrs, pirms divām nedēļām paslīdēja uz “melnā ledus” un iedzīvojās teju vai tādās pašās nepatikšanās kā jūsu dzīvesbiedrs.

– Ak, viņš nav mans… – Reičela iekoda mēlē, pirms pār lūpām izspruka vārds “vīrs”. Tomēr pietika jau ar šādu domu, lai pakrūtē atkal sāktu plivināties tauriņi. – Tas ir, mēs esam saderinājušies, bet traumas viņš guva satiksmes negadījumā. Pirmo reizi ierodas Ņujorkā un tūdaļ pakļūst zem dzeltenā taksometra! – viņa piemetināja ar ironisku pussmaidu lūpās. – Bet man žēl, ka jūsu vīram tā nepaveicās.

– Ai, nē, viss kārtībā. Es pat nemēģinu atrunāt viņu no tām motocikla būšanām. Goda vārds, ja Elam nāktos izvēlēties starp mani un to braucamrīku… droši vien es jau būtu piepulcējusies vientuļniecēm! – Medmāsa labsirdīgi iesmējās. – Neaizkavēšu jūs ilgāk. Jauku apmeklējumu!

– Pateicos… Kima. – Reičela izlasīja vārdu uz identifikācijas kartītes. – Mans vārds ir Reičela, droši vien vēl redzēsimies, kad došos projām.

– Katrā ziņā.

Tomēr Gērija palātā prieku, kas visu rītu spārnoja jauno sievieti, nomainīja pamatīga atskurbinošas realitātes šalts. Viņas draugs izskatījās vēl sliktāk nekā iepriekšējā vakarā. Viena sejas puse zilimelna, uztūkusi un nobrāzta, līdzās gultai novietots statīvs zāļu ievadīšanai vēnā. Vīrietis izskatījās tik nekustīgs un nožēlojams, ka Reičelas sirds apmeta kūleni. Norijusi kamolu kaklā, viņa apsēdās pie gultas novietotajā krēslā.

Urdoša vainas apziņa lika Reičelai rāt sevi par šīrīta līksmo un laimīgo bezrūpību, kamēr viņas līgavainis slimnīcas gultā cieš sāpes. Bet no otras puses – Gērijs droši vien izskatās ļaunāk, nekā patiesībā jūtas, un ievainojami taču neesot pārāk bīstami. Viņa noliecās un maigi noskūpstīja Gēriju uz pieres.

Kad viņš samirkšķināja plakstus un lēni atvēra acis, Reičelas skatienu aizmigloja viegla asaru dūmaka. Savādi gan, viņa nodomāja. Vai tiešām šis vīrietis, kurš nedēļas nogales parasti pavada sava motokluba izbraucienos un gatavojas nākamajā pavasarī motocikla seglos trīs nedēļas apceļot Eiropu, patiešām vēlas apprecēties ar viņu? Un ja nu savainojumus viņš patiešām būtu guvis motocikla avārijā – ko viņa izjustu tad? Un ja nu…

Viņa aprāva nevēlamos prātojumus un vēlreiz norāja sevi par negatīvām domām – parasti taču Reičela lieliski prata koncentrēties tikai pozitīvajam. Vai tiešām viņu būtu izsituši no sliedēm Gērija nopietnie nodomi? Dieva dēļ, šis vīrietis taču nopircis viņai šokējoši dārgu briljanta gredzenu, tātad beidzot bija gatavs atklāt draudzenei arī savas būtības jūtīgo un emocionālo pusi. Jā, tieši tā, Reičela sev iegalvoja.

– Labrīt, mīļais, – viņa teica, kad Gērijs vēlreiz ievaidējās. – Priecīgus Ziemassvētkus.

Pagāja vismaz pusotra minūte, iekams vājinieks mazliet pagrieza galvu un izdvesa dažus vārdus. – Hei… iekūlos sasodītā negadījumā… – viņš neskaidri vēla vārdus. – Kaut kāds idiots mani notrieca.

– Zinu, zinu. Tu pakļuvi zem taksometra. Bet viss būs labi. Ievainojumi neesot pārlieku nopietni un… Gērij, ak debess, man tik ļoti žēl. – Reičela gribot negribot jutās atbildīga par notikušo. – Tam vajadzēja kļūt par labāko ceļojumu mūžā. Nespēju noticēt, ka tev izgāja tik nelāgi. Varbūt man vajadzētu to paziņot tavai ģimenei? Nebiju droša, vai…

– Šitāds apdauzīts ērms… – Gērijs neskaidri izgrūda, un viņa plaksti noslīga atkal. Cerībā, ka pēdējie vārdi adresēti taksometra vadītājam, Reičela pasmaidīja. Bija redzams, ka cietušais atrodas spēcīgā zāļu iespaidā.

– Hei, atvainojos par ziņkārību, – no durvju puses negaidīti atskanēja Kimas čuksti, – bet ko tas nozīmē? Šos vārdus viņš atkārto visu rītu.

Reičelas smaids kļuva platāks. – Tie tikai tādi īru lamuvārdi.

– Ā, skaidrs. Piedošanu, ka to saku, bet, manuprāt, viņa akcents ir visai seksīgs. – Kima iespurcās, tad piegāja pie gultas galvgaļa, lai padarbotos ar statīvā ievietoto fizioloģiskā šķīduma maisiņu. – Kaut arī viņa seja ir savainota, es saprotu, kas lika jums iemīlēties šajā puisī.

Reičela lepni pasmaidīja. – Jā, es patiešām iemīlējos… ātri un pamatīgi. Gluži vienkārši būtu gribējies, lai viņš zinātu, ka … – Balss aprāvās, bet Kimas vaicājošais skatiens lika Reičelai papurināt galvu. – Es un mana lielā mute, – viņa mazliet vainīgi noteica.

Nebija skaidrs, kas ļauj viņai justies tik brīvi šīs medmāsas sabiedrībā, – vienatne lielā un savādā pilsēta Ziemassvētku rītā vai arī pacilātība, ko dāvāja satraucošais noslēpums. Vai gluži vienkārši fakts, ka Kima jau bija guvusi pieredzi, ko sniedz dzīve kopā ar motobraucēju?

– Ziemassvētki… – Gērijs negaidīti nomurmināja. – Tev patiks dāvana… pagaidi, kad tu to ieraudzīsi… – Šķita, ka Gērijs sarunājas pats ar sevi. Diezin vai viņš pat nojauta, ka Reičela atrodas līdzās? – Un tev vajadzētu redzēt manas jaunās aproču pogas… – Tie bija pēdējie vārdi, pirms viņu no jauna pievārēja miegazāles.

– Tagad nu gan mani māc ziņkārība! – Kima uzsmaidīja Reičelai. – Nez, ko tik lielisku viņš jums nopircis?

– Patiesībā es to jau zinu, – Reičela atzinās, nespēdama noturēties ne mirkli ilgāk. Viņa saviebās. Varbūt atzīšanās otram cilvēkam mazinās vainas izjūtu? – Es jau atvēru dāvanu. Kima iepleta acis. – Jūs jokojat! Un kas atradās tur iekšā? Kad Reičela neatbildēja, bet pameta vainīgu skatienu uz zāļu izraisītā miegā guļošo Gēriju, medmāsa uzrauca uzaci. – Mīļā, man tā vien liekas, ka tev nenāktu par ļaunu iedzert tasi kafijas un parunāties, – viņa smaidīdama noteica. – Drīz man pienākas īss pārtraukums. Vai pievienosies? Tici vai ne, bet viņš pat nepamanīs, ka esi aizgājusi.

Reičela pamīšus uzlūkoja Kimu un Gēriju. Tiesa kas tiesa, draugs tepat vien būs. – Pateicos, tas būtu jauki, – viņa no visas sirds atbildēja.

– Nedrīkstu iet nekur tālu, bet paķeršu mums kaut ko ēdamu automātā, un tad abas pasēdēsim atpūtas telpā. – Medmāsa jau pagriezas uz promiešanu.

– Paldies, tas ir ļoti mīļi no tavas puses. – Reičela nopriecājās, ka atradies kāds, kam izkratīt sirdi. Viņa piederēja pie tiem, kas neko nespēj paturēt pie sevis.

– Cik noprotu, jums abiem šajos Ziemassvētkos bijuši lieli plāni, – Kima iesāka, kad abām sievietām rokās jau bija kafijas trauciņi, sausais krējums, cukura paciņas un plastmasas karotītes. – Lidot šurp no Īrijas, tas nav nekāds nieks.

– Hmm, kādam patiešām bijuši lieli plāni… – Reičela aprāvās, lai izmaisītu cukuru, – tikai man par tiem nebija ne jausmas.

Kima pamāja uz Gērija palātas pusi. – Tu domā šo izskatīgo īru puisi, vai ne?

– Tieši tā. Tikai problēma tā, ka tam vajadzēja būt pārsteigumam. Lielam, negaidītam pārsteigumam. Raugi… – Reičela grasījās paskaidrot, bet Kima viņu pārtrauca. Sievietes acīs vīdēja jautājums.

– Uzgaidi mirklīti. Pirmīt tu teici, ka jūs esot saderinājušies, bet es pamanīju, ka tev pirkstā nav gredzena. – Piepeši viņas acis iepletās. – Debestiņ, es sapratu! Viņš šodien grasījās tevi bildināt, bet vakar vakarā cieta satiksmes negadījumā; tu atradi gredzenu viņa kabatā vai tamlīdzīgi, pareizi?

– Ne gluži… vismaz ne kabatā. – Reičela novērsās, bet viņas seja atplauka platā, visnotaļ daiļrunīgā smaidā.

– Bet gredzenu tu tomēr atradi? Tāpēc tagad jūties pacilāta, bet vienlaikus nomākta, ka nedrīksti nevienam neko stāstīt, turklāt tevi nomoka arī vainas apziņa.

– Trāpīgs kopsavilkums. – Reičela iesmējās, atvieglota, ka nenāksies to visu izteikt skaļi. Tad pastāstīja Kimai par Tiffany maisiņu, ko uzgājusi starp Gērija iepirkumiem. – Varu derēt, ka tu esi laba medmāsa, tomēr uzskatu, ka no tevis būtu iznākusi vēl labāka detektīve!

– Neesi par to tik pārliecināta. Un nevajag justies vainīgai. Viņš ir tipisks vīrietis, kurš laikus neparūpējās nedz par dāvanu, nedz tās iesaiņošanu, bet pēc tam jutās vainīgs par kavēšanos, steidzās pie tevis un pakļuva zem taksometra. – Viņa tēlotā sašutumā pašūpoja galvu. – Ja gribi zināt manas domas, tā ir viņa vaina, ka tu atradi to gredzenu… un droši vien arī pats vainīgs, ka iekļuva negadījumā!

Reičela skaļi iesmējās. – Ak, man nevajadzētu smieties, bet paldies tev. Izkratīt sirdi nudien bija liels atvieglojums.

Piecpadsmit minūtes pēc tam, kad bija sācies Kimas “desmit minūšu” pārtraukums, abas sievietes joprojām turpināja aizrautīgi tērzēt. – Tas ir tik savādi, – Reičela teica, – laikam jau cilvēkam nav ne jausmas, ar ko galu galā paliks kopā. Nudien nezinu… Gērijam piemīt kaut kas īpašs. Tas viņam ir tik raksturīgi – no zila gaisa, kā ar mietu pa pieri – ņem un sagādā man tādu pārsteigumu. Tas ir saviļņojoši. Viņš spēj saviļņot.

– Saviļņot – tas izklausās labi. To spēj arī prāvs akmens pirkstā. Tiesa, man šajā ziņā trūkst pieredzes. – Kimas balsī ieskanējās viegls sarkasms, bet skatiens pievērsās plaukstām. – Bet tu vari būt droša, ka jūsu attiecības būs ilgstošas. Tieši tāpat kā mums ar Elu. Es jokoju, kad pirmīt teicu, ka vīrs drīzāk dotu priekšroku savam Ducati, nevis man – vismaz man šķiet, ka tas bija tikai joks. – Viņa pasmaidīja par savu asprātību. – Mēs joprojām esam kā traki viens pēc otra. Apprecējāmies jauni un dzīvojam kopā jau ilgu laiku.

– Man gribētos kādreiz sacīt to pašu, – Reičela sapņaini novilka. – Gērijs man tic, un tas nozīmē ļoti daudz. Viņš ir celtnieks; pagājušajā gadā tieši viņš palīdzēja man un manai draudzenei īstenot mūsu sapni. Proti, atvērt bistro. Gērijs strādāja par viszemāko maksu, bet vēlāk atzinās, ka to darījis tikai tādēļ, lai pēc tam uzaicinātu mani uz randiņu, – Reičela aizgrābta stāstīja. – Viņš nopūlējās dienām un naktīm, lai paveiktu pārbūves darbus laikā, bet dienu pirms bistro atvēršanas ieradās atkal. – Šīs atmiņas izvilināja lūpās smaidu. – Tikko bija atvestas iekārtas, es biju novārtījusies putekļos un notraipījusies ar krāsu. Jutos pārgurusi un izskatījos drausmīgi, kad piepeši uz ielas ierūcās motocikls. Bija ieradies Gērijs, kurš uzstāja, ka mums palīdzēšot – tāpat vien, no labas sirds. – Viņa pašūpoja galvu. – Laikam jau viņam izdevies pārsteigt mani vēlreiz, un atkal tas atstāj vajadzīgo iespaidu.

– Gandrīz, – Kima precizēja. – Parūpējies, lai viņš tevi bildina kā pieklājas. Nekādā gadījumā neļauj noprast, ka zini par gredzenu.

– Nē, protams, ka ne. Tikai man briesmīgi kārojas ieraudzīt to savā pirkstā. Ai, Kima, tev vajadzētu redzēt, cik prāvs briljants tajā iestrādāts, – Reičela aizgrābta izsaucās. – Akmens ir satriecoši skaists. Gredzens droši vien maksājis veselu bagātību.

Kima pasmaidīja, un otra sieviete pamanīja, ka viņa pagroza pirkstā savu laulības gredzenu – vienkāršu zelta stīpiņu. – Gribu tev likt pie sirds tikai vienu. Un nepārproti, tas ir padoms, ko es dodu visām savām draudzenēm, kas saderinājušās, un daru to tāpēc, ka laulība ir ļoti nopietns solis.

– Un kāds ir tavs padoms? – Reičela gaidās paliecās uz priekšu, priecājoties par iespēju gūt kaut ko vērtīgu no šīs jaukās sievietes pieredzes pūra.

– Lai notiek, klausies. Gluži vienkārši pārliecinies, ka, viņaprāt, tu esi vairāk vērta nekā, tavuprāt, ir vērts šis gredzens. Lūk. Un es nebūt nerunāju par tavu izskatu. Ar šādu figūru, matiem, lielajām zilajām acīm… hmm, tu drīksti mani pārtraukt jebkurā mirklī… – Viņa iesmējās un brīdi paklusēja. – Vai saprati, ko es ar to gribu teikt? Tev jābūt drošai, ka šis vīrietis patiešām ir iepazinis tevi un mīl tevi, ka viņam nav vienaldzīgs tas, kas dara tevi laimīgu.

Reičela dažas sekundes vilcinājās ar atbildi, vispirms iedzerot krietnu malku kafijas.

Kima savā ziņā atgādināja Teriju. Pēc dabas apdomīgā draudzene allaž bija nesatricināmi prātīga un atšķirībā no Reičelas nekad nemēdza ļauties pārgalvīga entuziasma uzplūdiem. Terija bija viņu kopīgā biznesa smadzenes, tomēr vienlaikus arī apbrīnojami talantīga pavāre.

Prātojot par Teriju, Reičela atcerējās, ka draudzene allaž mēģina dot viņai padomus. “Impulsivitāte tevi var iegrūst nepatikšanās,” viņa ierasti ķircināja Reičelu, kura uzskatīja, ka straujais un dedzīgais raksturs ir ģimenes mantojums, jo viņas tēvs bija sicīlietis otrajā paaudzē. Viņš nomira pirms desmit gadiem, un Reičela jutās gandrīz vai pieradusi pie vienatnes, jo māti bija zaudējusi pavisam agri. Piepeši krūtīs uzvirmoja laimes izjūta, jo viņa piepeši aptvēra, ka pēc daudzajiem vienatnes gadiem viņai atkal būs ģimene – Gērijs. Reičela pasmaidīja.

– Lieliski saprotu, ko tu ar to domā, un piekrītu no visas sirds, – viņa teica un piecēlās. – Laikam iešu paraudzīties, vai Gērijs ir pamodies.

– Savukārt es, – Kima ielūkojās pulkstenī, – ar pusstundas novēlošanos atgriezīšos savā postenī. Šaujiet mani nost, bet ir taču Ziemassvētki!

– Paldies, man patiešam tas bija ļoti patīkams brīdis. Vai mēs redzēsimies vēlāk? Ja ne, vai tu dežurēsi arī tuvākajās dienās? Varbūt mēs varētu atkārtot kafijas dzeršanu?

– Protams, ar prieku. Tepat vien būšu. Tici man, ar nepacietību gaidu, kā turpmāk izvērtīsies jūsu mīlas stāsts!

– Es tāpat. – Reičela smaidīdama pamāja ar roku savai jaunajai draudzenei.