Читать книгу Gredzens no Tiffany - Melisa Hilla - Страница 6

Nespēdams nogulēt ne mirkli ilgāk, Ītans piecēlās rītausmā un nostājās pie loga, lai pavērotu austošo sauli, kas apmirdzēja Centrālparku un ēkas ap to. Taisnību sakot, kopš Deizija bija pietiekami veca, lai sajūsminātos par šo īpašo rītu, pirmā vienmēr uzmodās viņa. Tikai ne šajā reizē. Retām pārslām sniga sniegs, un Ītans vērās laukā, malkojot svaigi pagatavotu kafiju; viesnīcas Plaza numuri bija aprīkoti ar visu nepieciešamo. Šis bija nevainojami skaists Ziemassvētku rīts, tomēr Ītans nespēja novaldīt žāvas, jo visu nakti bija miegā nemierīgi grozījies un mētājies pa gultu.

Viņš atkal domāja par Deizijas māti un viegli pasmaidīja, kad kafijas aromāts uz brīdi aizvedināja viņu pagātnē. Džeina nebija sajūsmā par šo vīra paradumu un allaž uzstāja – ja jau viņam vispār esot jādzer kafija, vajagot izvēlēties organiski audzētu vai nekādu. Protams, Deizija vienmēr baudīja no organiskiem produktiem gatavotu mājas ēdienu. Džeina bija apbrīnojama māte, un viņas pūliņu dēļ Ītanam tagad auga tik veselīgs un laimīgs bērns.

Laimīgs? Šis vārds pārrāva pārdomu virkni. Protams, Deizija bija uzskatāma par laimīgu bērnu, tomēr Ītanam joprojām šķita, ka viņai pietrūkst pārāk daudz kā tāda, ko viņš nespēj sniegt. Pirksti izbrauca cauri biezajiem, brūnajiem matiem, bet plaksti mazliet noslīga, kad Ītana domas pievērsās trim vientulībā pavadītiem gadiem un neskaitāmiem vakariem, kad viņš bija sēdējis līdzās Deizijas gultiņai, apskāvis un mierinājis meitu, līdz bērns visbeidzot spēja aizmigt; tādos brīžos mazā allaž bija sūrojusies, cik ļoti ilgojas pēc mammas. Ar laiku tie atkārtojās aizvien retāk, tomēr Ītans kvēli alka vēlreiz nodibināt pilnvērtīgu ģimeni.

Visvairāk tas nāktu par labu Deizijai, tomēr jāatceras tas, ka viņš patiešām mīlēja Vanesu. Tiesa, sākumā Ītans svārstījās, bet pēdējā gada laikā viņi bija satuvinājušies pa īstam, un tagad kļuva skaidrs, ka Vanesa ir tas cilvēks, kas spēs bagātināt tēva un meitas eksistenci ar īstas ģimenes sajūtu.

Viņi bija iepazinušies grāmatu izstādē – ne vairāk, ne mazāk. Ītana labs draugs un agrākais universitātes kolēģis tagad bija ārkārtīgi veiksmīgs un augstu vērtēts romānu rakstnieks. Aptuveni pirms gada Braiens ar lielām pūlēm bija pārliecinājis Ītanu, ka viņš drīkst doties uz Frankfurti un trīs dienas atstāt Deiziju vecvecāku gādībā, neriskējot izpelnīties pavirša un nevērīga tēva slavu.

– Draugs, tas galvenokārt ieplānots kā biznesa brauciens, – Braiens skaidroja. – Šajā reizē būs runa par manu grāmatu, bet nākamgad tā varētu būt tavējā. Varbūt šis brauciens iedvesmos tevi visbeidzot pakustināt pakaļu un ķerties pie Dižā Angļu Romāna sacerēšanas, – viņš pazobojās par Ītana godkārīgajiem sapņiem. – Ne tik diža kā manējie, tomēr esmu pārliecināts, ka Bukera prēmijas nominantu sarakstā pietiks vietas mums abiem.

Tur Ītanam neatradās ko iebilst (tas ir, ja runā par iecerētā brauciena ieganstu, jo viņš neloloja ne mazākās ilūzijas nokļūt kaut vai tuvumā jebkuras godalgas nominantu sarakstam, par Bukera prēmiju nemaz nerunājot), un viņš galu galā izlēma braukt.

Un gadatirgus otrajā dienā ieraudzīja Vanesu – ne klasiski skaistu, tomēr iznesīgu un nevainojami koptu gaišmati, kas pati pienāca klāt abiem draugiem.

Kopā ar Braienu klīstot pa izstādi, Ītans jau vairākkārt bija uztvēris nepazīstamās skatienu un manīja, ka viņu intriģē šīs sievietes rāmā nosvērtība. Sākumā radās iespaids, ka te varētu būt runa par vienu no daudzajām Braiena literārajām “grūpijām”, viņa daiļrades kvēlām cienītājām, tomēr pieklājīgā saruna apliecināja, ka viņa un Braiens jau agrāk tikušies ar izdevējdarbību saistītos pasākumos. Kā izrādījās, arī viņa darbojās grāmatu izdošanas jomā un bija vecākā redaktore lielākajā Londonas izdevniecībā. Ītans nepaguva ne attapties, kad viņi jau trijatā ieturēja lenču. Sarunā atklājās, ka Vanesa dzīvo Tedingtonas apkaimē netālu no Ričmondas, kur mitinājās arī viņš. Neilgi pēc tam viņi jau ieturēja vakariņas divatā, vispirms Frankfurtē, tad Londonā. Ītanam sagādāja prieku Vanesas sabiedrība un aizrautīgās sarunas – abiem patika izcila literatūra un māksla –, turklāt viņa apbrīnu raisīja arī sievietes neslēptā mērķtiecība, kas vadīja viņas profesionālās gaitas un ļāva soli pa solim veidot veiksmīgu karjeru šajā konkurences pārsātinātajā jomā. Viņas godkāre nepazina robežu. Vanesa vēlējās, lai viņas autoru sarakstu greznotu pašu izcilāko, visaugstāk vērtēto literātu vārdi, un smiedamās stāstīja Ītanam, ka Frankfurtes gadatirgū tuvojusies abiem draugiem tādēļ, lai pamēģinātu pārvilināt Braienu uz savu izdevniecību.

Vanesas stingrais un mērķtiecīgais raksturs tik ļoti atšķīrās no Džeinas nepiespiestās dzīves uztveres, ka Ītans bija pārsteigts pats par sevi, kad sākumā jutās ieintriģēts, bet pēc tam dziļi iemīlējās šajā sievietē. Reizēm viņam sareiba galva gan no Vanesas plašajām un komplicētajām zināšanām par ceļojumiem, ēdieniem un vīniem, gan arī no nepiespiestās pašpaļāvības, kas caurauda ikvienu viņas esības brīdi. Šāda pašpārliecība piesaistīja uzreiz, tomēr Vanesas būtībā jautās arī kaut kas noslēpumains, kas uzjundīja vēlēšanos iepazīt viņu tuvāk.

Tomēr Ītans nogaidīja sešus mēnešus, iekams izšķīrās iepazīstināt Vanesu ar Deiziju, jo sprieda, ka paša vēlme virzīties dzīvē tālāk nebūt nav pietiekams iemesls, lai piespiestu meitu rīkoties tāpat.

Kad visbeidzot svarīgais brīdis bija klāt, Ītans izkārtoja sastapšanos sestdienā pēc Deizijas iknedēļas baleta nodarbības. Viņš bija darījis visu iespējamo, lai radītu iespaidu, ka tikšanās ir nejauša un neoficiāla, tomēr piemuļķot savu gudro un vērīgo meitu tā arī neizdevās. Kamēr trijotne soļoja gar Temzu un mielojās ar saldējumu, Deizija apveltīja savu tēvu ar skatieniem, kas savulaik bija tik raksturīgi Džeinai. Ītans tos sauca par “sāniski šķībajiem”, un Deizija mēdza šādi raudzīties, kad tika pierunāta veikt kādu mājas darbiņu vai tā paagrāk likties gulēt.

Ar laiku mazā kļuva pielaidīgāka. Viņai patika, ka Vanesa lasa priekšā, jo pasaku klausīšanās bija viena no meitenes mīļākajām nodarbēm. Jo īpaši viņai patika Vanesas akcents, kur jautās gan kultūras lielpilsētā Londonā pavadītie piecpadsmit gadi, gan viņas īru saknes. Sākumā šī īpatnība bija saistījusi arī Ītana interesi, lai gan Vanesai patika uzsvērt, ka Anglijā nodzīvotais laiks esot gandrīz pilnībā izskaudis viņas īriskumu.

Ītanam gribējās, kaut Vanesa neaprobežotos tikai ar vienu vienīgu pasaciņu pirms Deizijas gulētiešanas, tomēr mierināja sevi, ka cilvēks, kam savu bērnu nav, šo to uztver atšķirīgi; nebija šaubu, ka pamazām viņa iegūs pareizo izjūtu. Kaut arī Ītans uzskatīja, ka nepieder pie pārspīlēti mīlošo vecāku tipa, tomēr bija samīlējies savā jaundzimušajā meitiņā turpat dzemdību palātā, kad mazulīte pirmo reizi apvija savu sīko plaukstiņu ap viņa rādītājpirkstu. Viņš piekļāva sīko, trauslo ķermenīti pie savām kailajām krūtīm un tūdaļ saprata, ka meitiņa uz visiem laikiem nolaupījusi viņa sirdi. Kādreiz tas pats notiks arī ar Vanesu, Ītans nodomāja. Deizija un Vanesa katrā ziņā piedzīvos mirkli, kas nostiprinās viņu attiecības, tikai pasteidzināt to nebija iespējams. Droši vien tas gaidāms tad, kad visi trīs jau dzīvos zem viena jumta un būs kopā kā īsta ģimene. Protams, žēl, ka Vanesas nespēja ieņemt bērnu (šo faktu viņa godīgi atklāja jau attiecību sākumposmā) liegs paplašināt ģimenes loku, tomēr Ītans bija mierā arī ar to.

Kad pāri parkam pamazām ieblāzmojās rīta gaisma, Ītans pacēla galvu un nobrīnījās, ka tik ilgi bija sapņojis vaļā acīm. Vairs nesniga, cauri mākoņiem lauzās saule, tālumā vīdēja dzidra debesu mala. Viņš nodomāja, ka tā ir laba zīme, jo iepriekšējās dienās laiks bija pelēks un apmācies. Ne velti šī diena bija citāda – acīmredzot augstākie spēki atzina par labu viņa nodomus…

– Priecīgus Ziemassvētkus, dārgais.

Negaidīti atskanējusī balss lika Ītanam satrūkties, un kafija uzšļakstījās kailajām krūtīm, ko atsedza pavērušās rītasvārku malas.

– Ai! – Vanesa iesmējusies nostājās līdzās. – Piedod, negribēju tevi iztrūcināt. – Viņa aizsteidzās uz vannasistabu, lai tūdaļ atgrieztos ar vēsu mazgājamo drāniņu un tīriem rītasvārkiem.

– Pats vainīgs. Domās biju aizklīdis tālu projām. – Viņš uzsmaidīja sievietei. – Par laimi, kafija jau krietni padzisusi.

– Kāpēc tu tā nervozē? Vai joprojām atceries vakardienas negadījumu? Esmu pārliecināta, ka tam puisim nekas nopietns nekaiš.

Piespiedis drāniņu krūtīm un novilcis notraipītos rītasvārkus, viņš vēlreiz apliecināja, ka Vanesa gluži vienkārši pieķērusi viņu sapņojam vaļā acīm. – Nē, nē, viss kārtībā. Gluži vienkārši negaidīju, ka vēl kāds piecelsies tik agri. – Ītans atdeva Vanesai drāniņu un uzvilka sausos rītasvārkus. – Vai iedzersi ar mani tasīti kafijas?

Viņa pasmaidīja. – Ar prieku.

Ītans devās ieliet tasi kūpošas kafijas sievietei, kuru grasījās bildināt, un klusībā nosprieda, ka īpaši nervozs nejūtas, kaut arī šķita zaudējis daļu ierastās rāmās savaldības.

Acīmredzot kaut ko līdzīgu juta arī Vanesa. Paņēmusi krūzi, viņa otru plaukstu uzlika Ītana rokai. Viņš pacēla skatienu un pamanīja sievietes acīs izpratnes dzirksti, it kā viņa spētu nojaust Ītana domas. Šis skatiens trāpīja kā bulta, un Ītans ar pūlēm savaldījās, lai neviļus nepakāptos atpakaļ. Droši vien viņš atkal izskatījās iztrūcies, jo Vanesa aizgriežoties šķita apvaldām vieglu smaidu.

Ak vai, viņa zina! Kā tas var būt? Varbūt pamanījusi, ka pazudis viens no viņas gredzeniem? Pirms laiciņa Ītans bija to izčiepis no Vanesas rotaslietu lādītes, lai uzzinātu pareizo izmēru.

– Nu tad vēlreiz novēlu tev priecīgus Ziemassvētkus, – Vanesa atkārtoja un pieliecās noskūpstīt Ītanu. – Ir tik brīnišķīgi sagaidīt Ziemassvētku rītu Ņujorkā kopā ar tevi un Deiziju, jo īpaši tāpēc, ka es zinu, cik nozīmīgi tas ir jums abiem. Džeinas dēļ.

Ja runa bija par Džeinas piemiņu, Vanesa allaž izrādīja tik dziļu iejūtību un sapratni, ka Ītana sirdi pārplūdināja mīlestība. Dzīve citas sievietes ēnā dažai labai izrādītos īsts izaicinājums, bet Vanesa bija gluži citāda. Ītans nosprieda, ka viņa nākamās sievas slēptās vai atklātās bažas izgaisīs brīdī, kad viņš pasniegs tai mazo zilo kārbiņu.

– Paldies, ka uzaicināji mani pievienoties jums abiem, – viņa turpināja mazliet piesmakušā balsī. – Tev taisnība. Ņujorka Ziemassvētkos patiešām ir īpaša.

Ak tad tur tas suns aprakts, Ītans ar zināmu atvieglojumu konstatēja. Vanesa nenojauta par gaidāmo nozīmīgo brīdi. Viņa gluži vienkārši priecājās par šiem kopīgajiem Ziemassvētkiem.

– Tev arī paldies, es priecājos, ka esi šeit. Šis nudien ir īpašs laiks mums visiem. – Ītans brīdi paklusēja. Car logu ieplūstošā rīta gaisma iespulgojās Vanesas acu gaišajā brūnumā, un gaidāmā soļa nozīmīgums uz brīdi aizcirta viņam elpu. – Vanesa, es tevi mīlu. Patiešām. Tas ir, es… – viņš sastomījās, bet tad saņēmās un apņēmīgi atkārtoja. – Gribu sacīt, ka mīlu tevi.

Viņa pasmaidīdama maigi piekļāva plaukstu vīrieša vaigam.

– Priecīgus Ziemassvētkus! – Deizija pieteica savu ierašanos ar līksmu spiedzienu no durvīm, kas savienoja abas istabas. Tad ieskrējās un varenā lēcienā piezemējās platajā divguļamajā gultā. – Vērsim vaļā dāvanas!

– Kā būtu ar labrītu un brokastīm vispirms? – Ītans pa pusei aprājošā tonī ierosināja.

– Pareizi, tev derētu iestiprināties, lai būtu spēks atvērt visas tev domātās dāvanas, – Vanesa piebalsoja.

– Tev arī, – meitenīte attrauca ar viltīgu smaidu lūpās, un tēva brīdinošais skatiens lika tai iespurgties.

– Labi, pasūtīsim brokastis numurā. – Ītans steigšus pasniedzās pēc ēdienkartes, lai pēc iespējas ātrāk mainītu sarunas tematu.

– Karstā šokolāde. Kā šķiet, to mēs izvēlēsimies pirmām kārtām, vai ne? – Vanesa ķircinājās, iekārtojusies līdzās Deizijai.

– Vai zini ko, Vanesa, šokolāde nav īpaši veselīga. – Bērna nopietnā atbilde lika abiem pieaugušajiem sasmaidīties. Vanesa zināja par raizēm, kas nereti mocīja Deiziju, tomēr Ītans cerēja, ka jaunizveidotās ģimenes klēpī meita iegūs lielāku drošības izjūtu un pārspīlētās bažas pamazām izzudīs.

– Bet ir taču Ziemassvētku rīts! – Vanesa smaidot uzstāja. – Esmu pārliecināta, ka mēs neaiziesim bojā, ja vienu dienu sevi palutināsim.

Ītans neviļus saviebās par viņas neveiksmīgo vārdu izvēli, tomēr Deizija laimīgā kārtā to bija palaidusi gar ausīm.

– Tev taisnība. Tēt, vai varu dabūt arī glazētu kanēļmaizīti? Man garšo kanēļmaizītes.

– Vari dabūt visu, ko vēlies, sirsniņ. Un ko tu gribētu, Vanesa?

Uzrunātā pamāja ar galvu. – Deizijas izvēle man šķiet labu labā.

– Jauki, tādā gadījumā mielosimies ar karstu šokolādi un kanēļmaizītēm. – Ītans paņēma klausli, lai pasūtītu brokastis.

Pēc pusstundas visi trīs, sasēdušies ap pašu pirktu un greznotu nelielu eglīti, malkoja karsto dzērienu. Deizija pavilka zem sevis kājas un nolaizīja no pirkstiem glazūras paliekas.

– Lai notiek, tagad paskatīsimies, kas mums te labs atradīsies, – Ītans iesāka, pasniegdams meitai raibā papīrā iesaiņotu dāvanu.

– Nē, vispirms Vanesai, – Deizija iebilda ar biklu smaidu. – Ziemassvētki vai ne, bet tu šorīt esi pārāk uzbudināta. – Ītans pēc iespējas neuzkrītoši uzlūkoja meitu ar brīdinoši piemiegtām acīm. – Ver vien vaļā savējo, norunāts?

Deizija teatrāli nopūtās. – Labi, tēt.

– Jā, dari to, – Vanesa iesmējās. – Domāju, ka dāvana tev patiks. Vismaz ceru, ka tā būs, jo šī ir no manis.

– Jauki. – Sēžot uz grīdas sakrustotām kājām, meitenīte atplēsa vaļā raibo papīru. Klēpī sabira mīkstos vākos iesietas plānas grāmatiņas. – Stāsti par dzīvniekiem? – viņa novilka, uzmetusi acis Torntona Bērdžesa darbu kopojumam.

– Jā. Bērnībā tādas bija arī man. Valoda ir atbilstoša tavām lasīšanas iemaņām, tāpēc tu pati varēsi tās lasīt pirms gulētiešanas.

– Ak tā… – Deizija neizteiksmīgi novilka, virpinot ap rādītājpirkstu matu šķipsnu. – Paldies.

– Tomēr viens no mums tāpat lasīs tev priekšā, mīļā, – Ītans žigli iestarpināja, lai kliedētu meitas acīmredzamo vilšanos.

– Tagad Vanesas kārta, – Deizija tūdaļ turpināja, itin kā pēdējais teikums viņai būtu pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tipiski, nudien!

Ītans ar smaidu uzlūkoja savu meitu. Vismaz viņa joprojām šķita sajūsmināta par gaidamo bildinājumu, turklāt daudz lielākā mērā, nekā varēja cerēt. Paslepšus piemiedzis Deizijai ar aci, Ītans noteica “domāju, ka tev taisnība”, bet meitene priecīgi iesmējās un sasita plaukstas.

Vanesa uzrauca uzaci. – Deizij, tu esi mani ieintriģējusi.

Tā laikam ir ļoti īpaša dāvana, – viņa teica.

– Es ceru, ka tāda tā ir. – Ītans paniedza viņai Tiffany dāvanu maisiņu. Slavenā zilā kārbiņa un lente izskatījās tik nepārprotami eleganti, ka būtu grēks to visu paslēpt zem vēl viena dāvanu papīra. – Tas no manis, bet Deizija palīdzēja izvēlēties. Viņai ir lieliska gaume, – viņš piemetināja, uzsmaidot meitai, kura līksmi pasmaidīja pretī.

Vanesa izskatījās apjukusi. – Vai dieniņ… kaut kas no Tiffany? – viņa izdvesa, bet seja gaidās iemirdzējās, gluži kā Ītans bija cerējis.

Džeinai taisnība – pat iesaiņojums no slavenā veikala spēja atmaidzināt visizsmalcinātākās sievietes sirdi.

Mirkli paturējusi rokā zilo kārbiņu, Vanesa sāka atraisīt balto lenti, bet tad aprima un pacēla acis. – Deizij, es jau to pateicu tavam tētim, bet gluži vienkārši vēlos, lai arī tu zinātu, cik laimīga jūtos, ka atrodos šeit un svinu Ziemassvētkus kopā ar jums abiem. Man tas nozīmē ļoti daudz, dārgā. – Viņa pasniedzās un noglāstīja bērna roku, pretī saņemot platu smaidu, kas darītu godu pat Češīras kaķim.

– Ver vaļā, ver vaļā! – meitenīte mudināja, un Ītans pasmaidīja, papilnam izbaudīdams šo brīdi.

Viņš pievirzījās tuvāk Vanesai un satvēra Deizijas roku.

Uzsmaidījusi Ītanam, Vanesa lēni pavilka aiz gludās atlasa lentes gala, itin kā tīksmi izbaudot ikvienu sekundi. Kad lente atrisa un iekrita klēpī, viņa dziļi ievilka elpu un visbeidzot pacēla kārbiņas vāku. Sievietes acis iepletās.

– Hmm, kas tad mums te labs ir? – viņa priecīgi nomurmināja un atvēra filca maisiņu. – Rokassprādze ar piekariņu… Cik jauka!

Sasodīts, kas tas?!

Ītans neticēja ne savām acīm, ne ausīm.

Viņš iesāņus pavērās uz Deiziju, kura izskatījās tikpat apjukusi. Citkārt viņš teju vai būtu gatavs apzvērēt, ka Vanesa joko, kaut arī šādi jokot parasti nemēdz. Ītans pievirzījās tuvāk, lai aplūkotu priekšmetu viņas plaukstā. Kļūdas nebija – tajā patiešām atradās sudraba rokassprādze.

Glīta rota, bet ne briljanta gredzens.

Ak Jēzus, kas gan te notiek?

– Jā, mēs… hmm… to izraudzījāmies kopā, vai ne? – viņš stomījās, notvēris Deizijas skatienu. Meita izskatījās tikpat apjukusi kā viņš. – Mums šķita, ka tā būs jauka piemiņa no mūsu ceļojuma, no šīm dienām, ko esam kopā pavadījuši Ņujorkā. – Kaut arī Ītana domas joņoja kā neprātīgas, lektora iemaņas palīdzēja viņam aši atgūties.

– Jā, mēs nopirkām sprādzi Tiffany veikalā, – Deizija gluži nevajadzīgi paskaidroja. Viņa raudzījās uz tēvu, itin kā mēģinot saprast, ko tagad vajadzētu sacīt vai darīt.

– Aproce ir ļoti skaista. Paldies.

Ītans gandrīz nedzirdēja Vanesas vārdus.

Par spīti apjukumam, sirds dziļumos Ītans noprata, ka jāmēģina glābt situāciju, iekams Vanesa nopratusi, ka kaut kas nogājis greizi. Galu galā viņš pasniedzās pēc sievietes rokas. – Ļauj aplikt rotu. Gribu redzēt, vai tev tā piestāv. – Viņš izņēma sprādzi no Vanesas plaukstas un nostiprināja ap rokas locītavu. – Skaisti… tagad tā izskatās daudz labāk. – Ītans plati pasmaidīja, tomēr apzinājās, ka sieviete redz cauri tēlotā smaida neīstumam. Raugi, viņš nekad nebija pratis mānīties pārliecinoši.

– Paldies – jums abiem paldies. – Vanesa pavirpināja sprādzi ap locītavu. – Tā ir… burvīga, ļoti jauka piemiņa no mūsu ceļojuma. – Iztaisnojusi muguru, sieviete dziļi ievilka elpu un sazvērnieciski uzsmaidīja Deizijai. – Hmm, Deizij, domāju, ka tagad pienākusi tava tēta kārta saņemt dāvanu.

– Ak nē… lai Deizija vispirms atver pārējās viņai domātās dāvanas, – Ītans žigli iebilda, tad izlaida pirkstus caur matiem un pārspīlēti cītīgi ņēmās meklēt savu kafijas krūzi, vārdu sakot, darīja visu iespējamo, lai izkļūtu no šīs neērtās un nepārprotami mulsinošās situācijas.

– Nē, es palieku pie sava. Visi saņem dāvanas pēc kārtas. Deizija paraudzījās uz tēvu. – Jā, tēt, tagad tava kārta, tas būs tikai godīgi.

– Labi, es piekāpjos dāmām. – Ītans komiski paklanījās, lai tādējādi kliedētu neveiklību un mēģinātu atgūt zudušo Ziemassvētku noskaņu. Tomēr neizprotamā notikumu pavērsiena dēļ Deizija šķita tāda kā aizkaitināta, bet Vanesa… Var jau būt, ka tās bija tikai iedomas, tomēr sievietes sejas izteiksme gandrīz nepārprotami apliecināja, ka viņa nojauš ko nelāgu. Ītans nometās uz grīdas un atbalstīja muguru pret atpūtas krēsla galu.

– Tas tev, – viņa draudzene noteica un paņēma no eglītes apakšas iegarenu kārbu, kas pārceļoja Ītana rokā. Zem ierastā toņa un smaida viņas balsī jautās tāda kā mākslotība – droši vien netīša, tomēr saklausāma itin skaidri. Vanesa novērsās un paņēma no galdiņa tasi, lai iemalkotu jau padzisušo dzērienu.

Ītanam sagribējās vēlreiz atkārtot dziļdomīgos vārdus par īpašajiem Ziemassvētkiem, bet, pavēris muti, viņš acumirklī apjauta šīs iedomas bezjēdzību.

– Vai tu grasījies kaut ko sacīt? – Vanesa pavaicāja.

– Ai, nē… – Ītans sev neraksturīgā pacietībā plēsa vaļā līplentes gabaliņus, kas nostiprināja iesaiņojuma papīru.

– Pasteidzies, tēt, – skubināja Deizija un pievirzījās viņam tuvāk.

– Labi, labi. – Kad kārbas vāks visbeidzot bija atvērts, Ītana seju apstaroja nemākslots smaids. – Paskat tik! Vienreizēji! Vai tu re, gaišiem prātiem patiešām piemīt spēja domāt līdzīgi. – Ar zināmu atvieglojumu viņš izcēla no kārbiņas sudraba aproci. Rota izskatījās senatnīga un izteikti vīrišķīga, to veidoja kopā sastiprinātas taisnstūrveida plāksnītes.

– Tur ir kaut kas iegravēts, – Vanesa dedzīgi norādīja.

– Ak tā… – Ītans tūdaļ bažīgi nodomāja, vai kļūmīgo Tiffany aproci arī nerotā kāds gravējums. Ja tāds ir, varbūt tas ļautu noskaidrot, no kurienes tā uzradusies? Bet tad viņš izlasīja Vanesas veltījumu, kas smalkiem burtiņiem bija iegravēts uz aproces plāksnītēm, un tūdaļ manīja, ka sirds kļūst smaga kā akmens.

Mīlestība darīja skatienu tik redzīgu, ka viņai uzmācās bailes no mīļotā izvairības.

– Vanesa… – Ītans teju vai nespēja palūkoties sievietei acīs. – Nezinu, ko sacīt. Paldies tev. – Viņš paliecās uz priekšu, lai maigi noskūpstītu viņas mutes kaktiņu, uz mirkli sastingstot šajā pozā.

Citāts no Forstera romāna “Hovardenda”; Vanesa zināja, ka viņam patīk šis darbs. Vienā no viņu ķildām, kas izraisījās attiecību pašā sākumā, viņa bija teikusi, ka šie vārdi tai allaž liekot domāt par Ītanu, kurš it kā atrodas rokas stiepiena attālumā, tomēr šķiet slēpjamies tādā kā dūmakā. Kopš tā brīža citāts kļuva par viņiem vien saprotamu joku, kaut arī patiesībā bija viens no tiem kodīgi sīvajiem atgādinājumiem par to, ciktāl divi cilvēki gatavi piekāpties, ja neviļus iedvesuši dzīvības elpu savas pagātnes dēmonos. Laiku pa laikam šos vārdus citēja gan viens, gan otrs, tie tika pieminēti vakariņās, baudot vīnu, un piesaukti sarunās par nākotni. Tiesa, līdz šim citāts simbolizēja mīloša pāra intimitāti, bet šajā rītā tas drīzāk atgādināja negribētu belzienu sejā. Nabaga Vanesa, ja vien viņa zinātu, ka tieši šodien “izvairībai” būtu vajadzējis pagaist uz visiem laikiem.

– Tēt, kas tur rakstīts? – gribēja zināt Deizija.

– Hmm, tur sacīts, ka tagad esmu gatavs atvērt dāvanu, ko sarūpējusi mana skaistā meitiņa! – Ītans ķircinājās, pakutinādams bērna baso pēdiņu. Deizija skaļi iesmējās un parāva kāju atpakaļ.

– Nu labi, te tā ir. – Meitenīte pasniedza dāvanu. – Es to iesaiņoju pati. Skolā.

– Skolā? – Vanesa pārvaicāja.

– Jā, tā pirkta Ziemassvētku dāvanu tirdziņā. Cilvēki ziedo mantas, un mēs varam nopirkt vecākiem dāvanas tā, lai viņi to nezina.

Vanesa noglāstīja Deizijas roku. – Mīļā, es būtu varējusi aizvest tevi iepirkties.

Meitenīte papurināja galvu. – Ir jau labi. Man gribējās pašai sagādāt dāvanu.

– Tomēr paldies, Vanesa, – Ītans piebilda, lai atgādinātu meitai labas uzvedības noteikumus.

– Jā, paldies, Vanesa, – Deizija izaicinoši atkārtoja.

Meitas gādāto dāvanu Ītans attina daudz veiklāk un ieinteresētāk nekā Vanesas sarūpēto velti.

– Tā ir grāmata, kurā vēl nekas nav uzrakstīts! – Deizija paziņoja, kad dāvana bija atbrīvota no iesaiņojuma.

– Jā, to es redzu. – Ītans šķita mazliet izbrīnījies.

– Tas tāpēc, lai tu to varētu rakstīt pats. Sacerēt savu grāmatu. Tu taču par to runā, – mazā skaidroja.

– Ir nu gan tev gudra meita, Ītan. – Vanesa smaidīdama pielieca galvu, bet viņas vārdos slēpās nepārprotams zemteksts.

Pēc Vanesa domām, vēl viens viņa “izvairības” elements bija runāšana par grāmatas ieceri, kam tā arī nesekoja darbība. Viņa allaž bija iedrošinājusi draugu šim solim.

– Tu esi tik talantīgs, – Vanesa apgalvoja, – un es vēlos, lai to uzzina arī visa pārējā pasaule.

Ītans patiešām bija uzsācis šo darbu, pat ieskicējis vienu otru nākamā romāna sižeta līniju, tomēr iespēja atrast laiku rakstīšanai, ja esi uz pilnu slodzi strādājošs tēvs, kas viens audzina meitu, līdzinājās mēģinājumam saskaitīt lietus lāses, kas gada laikā nolīst pār Londonu.

– Paldies, mīļā. Es apsolu, ka visur nēsāšu līdzi tavu dāvanu un rakstīšu ikreiz, kad mani apciemos mūza.

– Vai tiešām?

– Es uz to iedzeru, – Vanesa piebilda un piešķieba tasi, lai ietecinātu mutē atdzisušās šokolādes paliekas.

Pēc tam rīta stundas aizritēja ātri. Deizija atvēra pārējās dāvanas – visai pieticīgas veltes, lai viņiem nenāktos atgriezties Londonā ar pārāk apjomīgu papildu bagāžu. Protams, bērns lieliski apzinājās, ka galvenā Ziemassvētku dāvana ir šis ceļojums uz Ņujorku.

Kad Vanesa visbeidzot devās nomazgāties dušā un apģērbties, Ītanam bija tik ilgi gaidītā izdevība palikt divatā ar meitu.

– Vai tu tam spēj noticēt? – viņš izdvesa un neizpratnē sabužināja matus. – Kur palicis mūsu skaistais gredzens? – Ītans nepieminēja, cik nolāpīti dārgs tas bija, jo noskārta, ka to Deizija lāgā nespēs izprast.

Viņa uzslēja savas kailās pēdas uz kafijas galdiņa līdzās Ītana kājām un sarauca pierīti dziļās grumbās.

– Jā… tas ir tik savādi, vai ne? Neko nesaprotu, bet atceros, ka vienreiz man skolā atgadījās kaut kas līdzīgs. Es gāju paēst, bet dabūju cita bērna pusdienu kārbiņu un tajā atradu tikai baltmaizi ar šķiņķi un briesmīgi negaršīgu sieru, kā plastmasa, bet jogurta tur NEBIJA. Jutos briesmīgi sapīkusi!

Pašam negribot, Ītans iespurcās par šo abu gadījumu salīdzinājumu. – Hmm… jā, droši vien tas varēja būt kaut kas līdzīgs.

– Protams, šis ir gluži citāds gadījums, bet tu taču saprati, ko es ar to gribēju teikt. – Bērns apklusa un pievērsa skatienu rokām, lai izurķētu aiz viena nadziņa patvērušos melnumu. – Bet kā tev šķiet, tēt, kas īsti noticis? Un ko tu tagad grasies darīt?

– Manuprāt, šodien mēs neko nevaram iesākt, vai ne? Domāju, ka Vanesa jutās vīlusies. Varbūt viņa kaut ko nojauta… Ak, es gluži vienkārši nezinu. – Ītans izslējās. – Labs ir, sirsniņ, rīt no rīta mēs dosimies taisnā ceļā uz Tiffany un mēģināsim visu noskaidrot. Droši vien gadījies kāds misēklis, kamēr pirkums tika iesaiņots vai tamlīdzīgi. Vai atceries, ka mums nācās gaidīt, kamēr gredzenu kaut kur aiznesa?

Deizija pamāja ar galvu. – Jā, droši vien tā ir. Hmm… tēt? – Jā? – Varbūt viņai ienācis prātā noderīgs skaidrojums notikušajam?

– Vai man arī uzaugs spalvas uz kāju pirkstiem, tāpat kā tev?

Ītans sāka smieties. – Katrā ziņā. – Viņš pabīdīja kailo pēdu sānis, līdz tā pieskārās meitas kājai. – Sacīsim, pēc pieciem gadiem tavas pēdas izskatīsies tieši tāpat kā manējās. Stāsta, ka tas notiekot straujāk, ja mēs šitā saliekam savas kājas kopā.

Deizija iespiegdamās aizjoza uz savu istabu. – Nenāc man klāt! – viņa sauca. Citkārt Ītans to būtu iztulkojis kā pamudinājumu noķert un pakutināt meitu, bet šoreiz viņš tikai uzsauca “kā gribi” un atkal piegāja pie loga.

Tad ielūkojās pulkstenī. Pusdienlaiks vēl tālu. Laikam jau šī būs visgarākā Ziemassvētku diena viņa mūžā. Kur gan bija palicis gredzens?

Ītans no visas sirds cerēja, ka Tiffany darbinieki spēs ieviest skaidrību – bet ja nu ne? Ko tad? Varbūt vajadzētu pastāstīt visu Vanesai? Nē, tas būtu pārāk nožēlojami. Bet ko iesākt?

Vēl ļaunāk. Ītans turpināja prātot, vērodams tagad jau apmākušās debesis virs parka. Ja nu Vanesai taisnība? Ja nu viņš patiešām mīt tādā kā izvairības aizsegā? Ja nu, par spīti visiem pūliņiem, viņam neizdosies šo dūmaku izklīdināt?