Читать книгу Gredzens no Tiffany - Melisa Hilla - Страница 5

Reičela Konti mīlēja svētku rotā tērpto Ņujorku. Kaut arī prieku sagādāja ikviena viesošanās reize, Ziemassvētku laikā Manhetena bija viskrāšņākā – pilsēta zaigoja neskaitāmās ugunīs un vilināja ar pacilājošu svētku noskaņu.

Malkojot karstvīnu un raugoties pa Soho viesnīcas logu uz debesskrāpi iepretī, Reičela izjuta vieglu nožēlu, ka nav rīkojusies vērienīgāk un rezervējusi numuru kādā no centra viesnīcām, sacīsim, Plaza, vai vismaz izvēlējusies apmešanās vietu ar skatu uz Centrālparku. Tas būtu daudz romantiskāk, jo īpaši tāpēc, ka laika prognoze šovakar solīja sniegu. Tomēr Reičelas tā brīža finansiālās iespējas pieļāva uzturēšanos vienīgi kādā Vidusmanhetenas hotelī. Viņa un Gērijs bija tikai divi no milzīgās tūristu armijas, kas Ziemassvētkos traucās uz Ņujorku, un vairums elegantāko viesnīcu bija vai nu pārpildītas, vai arī pārāk dārgas.

Jaunā sieviete vēlējās, kaut draugs drīzāk pabeigtu savus iepirkšanās sirojumus, un nodomāja, ka viņš veikalos pavadījis pat vairāk laika nekā viņa, tomēr diezin vai būtu vietā nosodīt Gēriju par vēlēšanos pēc iespējas pamatīgāk izbaudīt visu, ko Ņujorka spēj sniegt.

Reičela neviļus sāka prātot par to, kādu dāvanu saņems no drauga šajā reizē. Tā kā šīs attiecības bija ilgušas tikai nedaudzus mēnešus, viņa izturējās iecietīgi, kad Valentīna dienā tika aplaimota ar krāsainā folijā ietītu šokolādes rozi no dāvanu veikala standarta piedāvājuma. Pēc dažiem mēnešiem savā dzimšanas dienā nācās piedzīvot vēl vienu vilšanos, kad Gērijs pasniedza smaržas un populāra nocenotu apģērbu veikala dāvanu karti. Velte nenoliedzami praktiska, bet diezin vai personiska un iejūtīgi pārdomāta. Reičelai atlika vien secināt, ka Gērijs nepieder pie tiem vīriešiem, kas apdāvina ar plašu žestu un ļaujas dāsniem jūtu uzplūdiem.

Bet varbūt, tikai varbūt, šajā reizē draugs pārspēs pats sevi? Reičela taču bija dāvājusi viņam dzimšanas dienā šo brīnišķīgo ceļojumu, tātad viņš, iespējams, revanšēsies ar atbilstoša līmeņa dāvanu? Turklāt nebija jau tā, ka viņas dāsnumu būtu rosinājuši slepeni nodomi – nepavisam, lai gan tieši tā, šķiet, uzskatīja Džastins, šefpavārs Dublinas bistro “Stromboli”, kas piederēja Reičelai un viņas draudzenei.

– Oho-ho, tas tikai ir ieguldījums nākotnē, – viņš zobojās.

– Tātad tu ceri, ka saņemsi no Gērija kaut ko līdzvērtīgu?

Džastins bija gan algots darbinieks, gan arī draugs; kaut arī Reičelu vairs nepārsteidza viņam raksturīgā ironiskā atklātība, šis izteikums lika samulst.

– Neklausies viņā, – bija mierinājusi Terija, Reičelas labākā draudzene un biznesa partnere. – Tas, ka Džastins nespēj bez slēpta nodoma iepriecināt otru cilvēku, nebūt nenozīmē, ka tādi ir visi vīrieši.

Tomēr Reičelai radās sajūta, ka draudzeni arī mazliet mulsina šāds dāsnums, jo īpaši tāpēc, ka viņas un Gērija attiecības bija ilgušas tikai nedaudzus mēnešus. Kaut arī Gērijs cītīgi pūlējās slēpt šo netīkamo faktu, Reičela nojauta, ka viņa bizness pārdzīvo grūtus laikus, turpretī bistro zēla un plauka. Viņai gribējās darīt kaut ko lietas labā un mazliet uzmundrināt draugu. Cita nodoma te nebija.

Līdz šim ceļojums bija izdevies brīnišķīgs. Vakar vakarā viņi apmeklēja Brodveju, lai noskatītos mūziklu “Karalis Lauva” (Reičelai par lielu izbrīnu, Gērijam izrāde patika), savukārt šodien viņi grasījās ieturēt jaukas un mierīgas Ziemassvētku vakariņas netālajā steiku restorānā, iebaudīt dažas glāzes dzēriena, lai pēc tam atgrieztos viesnīcā un… Reičela pasmaidīja. Labāk būs, ja viņa sāks posties. Gērijs bija apsolījis atgriezties ap septiņiem, tomēr, zinot viņa paradumu vienmēr nokavēt, Reičela lēsa, ka viņas rīcībā ir vēl vismaz pusstunda pēc norunātā laika.

Žigli nomazgājusies dušā un ietērpusies svētku vakaram piemērotā sarkanā kleitā, Reičela sienas spogulī nopētīja sevi no galvas līdz kājām.

Viņa nopriecājās, ka tumšie mati apgriezti samērā īsi – tos bija viegli turēt kārtībā, turklāt šādi bija daudz ērtāk un higiēniskāk, kad nācās stāties pie plīts bistro virtuvē. Jauki, ka iepriekšējā apmeklējuma reizē viņas meistare bija mainījusi ierasto griezuma stilu – draiski spurainā frizūra piešķīra mazliet koķetu izskatu. Jaunā sieviete pašūpoja galvu, atcerēdamās, ka pusaudzes gados bija kurnējusi par savu nelielo augumu pretstatā supermodeļu slaidumam, turpretī tagad viņa prata pienācīgi novērtēt apaļīgo gurnu kontrastu ar izteikto vidukli un krūtīm, kas “plaukstās nesatilpst”, kā mēdza sacīt Gērijs. No saviem sicīliešu senčiem Reičela bija mantojusi ne pārāk bieži sastopamu kombināciju – zilas acis un melnīgsnēju ādu.

Viņa pasmaidīja. Draugs noteikti būs parūpējies par burvīgu pārsteigumu – Reičela to gluži vienkārši juta. Viņa nealka pēc lielas un dārgas veltes, gluži vienkārši vēlējās saņemt pārdomātu, tieši viņai rūpīgi izraudzītu dāvanu.

Aizsprādzējusi sudrabkrāsas sandales ar četras collas augstiem papēžiem un tīši noliekusies pavisam zemu, lai pārliecinātos, ka krūtis neveļas laukā no dziļā kleitas izgriezuma, Reičela izlēma, ka Gērijam domātās dāvanas noliks uz viņa spilvena, lai draugs tās atrod pēc atgriešanās no vakariņām.

Pēc stundas viņa bija reizes trīs pārkārtojusi dāvanu sainīšus, pasūtījusi vēl glāzi karstvīna un noskrubinājusi trīs cepumus no istabas minibāra, kā arī neskaitāmas reizes atjaunojusi lūpu spīdumu.

Protams, tāds jau Gērijs bija – hronisks kavētājs, kas mūždien pārkāpj visas atļautās robežas. Lielākoties šī īpašība aizkustināja, bet šoreiz, Ziemassvētku vakarā, uzjundīja aizkaitinājumu. Jau pastiepusi roku pēc nākamā cepuma, Reičela gan satrūkās, gan izjuta atvieglojumu, kad iezvanījās viesnīcas telefons. Tikai dīvaini gan – kālab Gērijs nezvana uz viņas mobilo tālruni?

– Labvakar, te Nensija Mūra, zvanu jums no slimnīcas “Sinaja kalns”, – pavēstīja savāda balss, un Reičela acumirklī nobālēja. Slimnīca? – Vai jūs pazīstat Gēriju Noulsu?

– Jā… protams. – Sirds dauzījās krūtīs kā āmurs. – Kāpēc jūs jautājat?

– Atvainojiet, bet esmu spiesta pavēstīt nelāgus jaunumus. Diemžēl runa ir par satiksmes negadījumu, – zvanītāja apņēmīgā tonī turpināja. – Mistera Noulsa stāvoklis ir stabils, tomēr samaņu viņš vēl nav atguvis. Atradām viesnīcas istabas atslēgu un zvanījām, lai mēģinātu sameklēt kādu cietušā tuvinieku.

Tuvinieku? Ak nē, tas nozīmētu vienīgi to, ka… – Ak Dievs, – Reičela ar pūlēm izgrūda. – Kas ar viņu noticis? Esmu viņa draudzene…

– Cietušo notrieca taksometrs, tomēr ievainojumi nav pārlieku smagi, – sieviete apliecināja, un Reičela žigli izpūta neviļus aizturēto elpu. – Mēs gaidām, ka ievainotais drīz atgūs samaņu, bet jūs drīkstat ierasties pie viņa jebkurā laikā.

Sakiet, kāds ir jūsu vārds?

– Reičela. Reičela Konti. Jā, jā, protams, tūdaļ došos turp… Apmainījusi tikai kurpes – zempapēžu apavi ļāva pārvietoties ātrāk – un ietinusies siltā mētelī, Reičela uz ielas apturēja taksometru un pamanījās nokļūt līdz slimnīcai nepilnās četrdesmit piecās minūtēs, kas nudien bija iespaidīgs rezultāts, ja ņem vērā Ziemassvētku vakara blīvo satiksmi.

Aši noskaidrojusi, kur atrodas Gērija palāta, viņa ņēmās iztaujāt medmāsu, kas dežurēja netālu no tās.

– No trieciena viņam sasistas vairākas ribas, ir plēsta brūce galvā un smadzeņu satricinājums no kritiena, – medmāsa pavēstīja slimnieka kartītē atrodamo informāciju. – Piedevām vēl izmežģīta potīte. Acīmredzot atradies kāds “žēlsirdīgais samarietis”, kas piesteidzies palīgā, aizturējis pūli, mazliet noslaucījis cietušajam asinis un parūpējies, lai kāds plēsoņa neaizstiepj projām jūsu drauga iepirkumu maisiņus. Tie ir tur. – Viņa norādīja uz krāsainu iepirkumu somu kaudzi krēslā pie Gērija gultas.

– Vai viņš atveseļosies? – Reičela nervozi pavaicāja.

– Viss būs kārtībā, tikai neceriet, ka viņš atžirgs līdz rītrītam. Cietušais pirms pusstundas atguva samaņu, bet mēs viņam iešļircinājām miega zāles, lai slimais nekustētos un pilnvērtīgi atpūstos. Ja vēlaties, drīkstat šeit brīdi uzkavēties, tomēr tikpat labi varat paņemt viņa iepirkumus un atgriezties viesnīcā, lai atpūstos pati. Viņam šeit būs jāpaliek dienas divas, varbūt trīs. Jā, un priecīgus jums svētkus, – medmāsa piebilda.

Par atbildi Reičela nenoteikti pamāja ar roku, jo bija noliekusies, lai maigi noskūpstītu Gēriju uz pieres un noglāstītu viņa roku.

– Apdauzītais ērms… – viņš gandrīz nesaprotami nomurdēja.

Medmāsa vaicājoši uzlūkoja Reičelu. – Viņš visu laiku murmina ko tamlīdzīgu. Vai saprotat, kas ar to domāts?

Reičela manīja, ka lūpas neviļus satrīsina smaids. – Tas tikai tāds īru izteiciens.

– Ā, saprotu. – Sieviete pamāja ar galvu, itin kā tas visu izskaidrotu. – Grūti vainot nabaga puisi. Lai jums jauks vakars.

– Pateicos, jums tāpat. – Reičela no jauna pievērsās Gērijam, lai satvertu savējā viņa plaukstu. – Nabaga puisēn, paraug, ko tu ar sevi esi izdarījis… allaž vienā steigā un skriešanā, – viņa nočukstēja, apvaldot asaras un noglāstot drauga pieri. – Ceru, tas nenotika tāpēc, ka tu pārlieku steidzies atgriezties pie manis.

Reičela pavadīja pie gultas ilgāk par stundu, mēģinot izprast Gērija ievainojumu smagumu un prātojot, vai medmāsa nav kaut ko noklusējusi. Tiesa, bez sasitumiem un brūces galvā viss pārējais šķita kārtībā, tomēr Reičela justos daudz mierīgāka, ja draugs būtu nomodā un spētu runāt.

Kad Gērijs tā arī nepakustējās, Reičela izlēma paklausīt medmāsas padomam un atgriezties viesnīcā. Bija vēla stunda, apmeklētāju laiks sen beidzies, turklāt no viņas klātbūtnes nebija nekādas jēgas, ja jau Gērijs gulēja tik dziļā zāļu izraisītā miegā. Viņa savāca daudzos pirkumus, jo šķita drošāk tos paņemt līdzi, nevis atstāt mētājamies tepat.

Kad Reičela grasījās doties projām, atsteidzās sanitārs, lai izsniegtu viņai vēl vienu maisiņu, kurā atradās Gērija drēbes un citas mantas.

Pamatīgi apkrāvusies, Reičela pagriezās, lai vēlreiz palūkotos uz savu cietušo draugu. – Es mīlu tevi, Gērij. Priecīgus Ziemassvētkus, – viņa nočukstēja un vēl brītiņu pakavējās līdzās gultai, lai pamestu slimnīcu tikai dažas minūtes pirms divpadsmitiem, kad svētku vakaru nomaina Pirmie Ziemassvētki.

– Mazliet pavēlu esat beigusi iepirkšanos, vai ne, kundze? – pajokoja taksometra vadītājs, kad Reičela iekārtojās salonā ar visiem daudzajiem maisiņiem un kārbām.

– Vēlos braukt uz… – viņa strupā tonī nosauca viesnīcas adresi, bet tūdaļ jau laipnāk piemetināja “lūdzu”, jo ne jau šis taksometra vadītājs bija sabojājis nabaga Gērijam Ziemassvētkus.

Viesnīcas istabā Reičela iezvēlās dīvānā un nometa nešļavu turpat pie kājām. Viņa jutās pārgurusi un nomākta, sirdi turpināja urdīt bažas, kaut arī bija skaidrs, ka cietušais atrodas drošās rokās.

Ielās mirgojošās Ziemassvētku lampiņu virtenes, kuru gaisma atblāzmoja logā, tagad šķita kā izsmiekls, jo Reičela spēja domāt tikai par slimnīcas gultā vārgstošo nabaga Gēriju.

Varbūt vajadzētu piezvanīt viņa mātei? Reičela nepazina misis Noulsu, abas sievietes nekad nebija tikušās, tomēr viņas numurs droši vien būs atrodams Gērija mobilajā telefonā. Reičela iekoda lūpā. Varbūt labāk nogaidīt līdz rītam, kad viņa aprunāsies ar ārstiem un uzzinās ko vairāk? Ja misis Noulsa saņems šo ziņu tagad, arī otras sievietes svētki būs raižu sagandēti, un to Reičela nevēlējās pieļaut.

Piecelties, lai ielietu sev glāzi vīna, šķita daudz labāka ideja, un to viņa arī darīja. Pēc tam nometa sarkano kleitu uz gultas, ietinās viesnīcas pūkainajos rītasvārkos (nevis seksīgajā naktskrekliņā, kas gaidīja uz Gērija spilvena) un atcerējās par slimnīcā izsniegtajām Gērija drēbēm. Viņa izlēma, ka nepieciešams pārliecināties, vai viss kārtībā.

Savādi, bet Reičelai ārkārtīgi nepatika tas, ka cietušā drēbju vīstoklis bija nevērīgi ietūcīts maisā, jo tādējādi neviļus radās iespaids, ka šo mantu īpašnieks ir miris vai tamlīdzīgi. Nē, daudz labāk būs, ja viņa visu sakārtos un liks izmazgāt drēbes, lai viss būtu sagatavots, kad Gēriju laidīs laukā no slimnīcas.

Reičela paņēma plastikāta maisu un atkal apsēdās gultā. Kad maisa saturs bija sašķirots, viņa vispirms novietoja Gērija kabatas portfeli uz kumodes. Žakete un džinsi bija netīri un asinīm notraipīti – tos vajadzēs nodot mazgāšanai. Reičela pārbaudīja ikvienu kabatu, lai ūdens neiznīcinātu čekus vai ko citu. Džinsu kabatā atradās papīra lapiņa, kas, spriežot pēc neskaidrajiem skribelējumiem, varēja būt viņas puiša Ziemassvētku pirkumu saraksts.

Īsti Gērija garā, Reičela smaidīdama nodomāja. Vienā stabiņā vārdi, otrā pret katru no tiem veikalu nosaukumi, kuros viņš bija pircis vai arī grasījies meklēt dāvanas. Hmm… nudien interesanti, kurā veikalā draugs bija iecerējis iegādāties dāvanu viņai? Tiklīdz runa bija par viņa tuviniekiem, Gērijs allaž kļuva mazliet izvairīgs, tāpēc Reičela labprāt pamēģinātu izprast viņa saikni ar atsevišķiem ģimenes locekļiem, par pamatu ņemot tiem nopirktās dāvanas. Bet tūdaļ viņa apjauta, ka sākusi okšķerēties, un nolika sarakstu uz naktsgaldiņa. Tad ieslēdza televizoru, izdzēsa lampu pie gultas un vēlreiz nobaudīja vīnu. Šoreiz tas bija krietns malks, nevis tikai mēles apslapināšana.

Reičela uzmeta vēl vienu skatienu sarakstam – interesi uzkurināja minējumi par viņai domāto dāvanu. Pie velna, Reičela nosprieda, pastiepusi roku pēc papīra lapiņas, – tas bija tikai veikalu, nevis dāvanu saraksts. Kas gan tur ļauns?

Viņa nepaguva ne attapties, kad jau bija paņēmusi sarakstu rokā, un noklikstēja lampas slēdzis. Pietika ar vienu skatienu, lai atklātu, ka viņas vārda sarakstā nav. Arī rūpīgāka pārlasīšana apliecināja to pašu. Saraukusi pieri, Reičela nolika lapiņu.

Un tad viņa saprata. Nudien, kas viņai uznācis? Protams, ka Reičelas vārds sarakstā netika iekļauts. Jo Gērijs taču skaidri zināja, ko dāvinās viņai Ziemassvētkos – tad kāpēc tas vēl būtu jāpieraksta?

Tā nospriedusi, Reičela piepildīja glāzi otrreiz un ievērojami dāsnāk nekā pirmajā reizē. Galu galā kas tur ļauns – ja jau viņa Ņujorkas viesnīcā sagaida Ziemassvētkus gluži viena un raižu nomākta.

Palīdusi zem segas, Reičela saudzīgi citu pēc citas nometa līdzās gultai visas Gērijam sarūpētās dāvanas. Vispirms uz grīdas noplivinājās seksīgais peņuārs, tad nobūkšķēja smaga kārba, kurā atradās no ādas šūtas motobraucējiem domātas bikses, bet pēdējais noplakšķēja amatnieka darināts kabatas portfelis, ko greznoja Gērija iniciāļi. Un gluži neizbēgami prātā atkal sāka rosīties minējumi par to, kādu dāvanu draugs sagādājis viņai.

Reičelas skatiens pievērsās iepirkumu maisiņu kaudzei, kas atradās nedaudzu soļu attālumā no gultas. Vienā no tiem neattīta gaidīja viņas dāvana.

Reičela zināja, ka dāvanu Gērijs pircis šodien, jo bija jau iepriekš pārmeklējusi istabu un ielūkojusies viņa tukšajā ceļasomā. Protams, tas bija muļķīgi, un viņa niknojās uz sevi par šādu bērnišķību, tomēr nespēja pārvarēt kārdinājumu.

– Nē, es negrasos rakņāties viņa mantās, – jaunā sieviete skaļi noteica, tad paķēra televizora tālvadības pulti un ņēmās pārslēgt televīzijas kanālus. Cinemax, MoreMAX, Pay-PerView… Viens otrs raidījumu nosaukums šķita visai intriģējošs. – Ārprāts, kurš gan Ziemassvētku vakarā skatās seksfilmas? – viņa retoriski pavaicāja un turpināja klikšķināt tālvadības pulti, līdz uzgāja filmu “Šī brīnišķīgā dzīve”, kas bija jau pusē.

Lieliski.

Kad Džordžs saklausīja zvanu skaņas un sāka noticēt savai laimei, Reičelai vienā rokā atradās tukšā vīna pudele, otrā – Gērija saraksts. Asaru slacītu seju (tās plūda ikreiz, kad viņa skatījās šo filmu) Reičela atmeta svārstīšanos, apsēdās uz dīvāna un ņēmās šķirot iepirkumu maisiņus atbilstoši veikalu nosaukumiem un apdāvināmo vārdiem.

Kad viņa bija tikusi līdz saraksta beigām, atlika tikai viena iepirkumu soma no Bergdorf Goodman, kurā atradās vīriešu apģērbs un pēc skata visai dārgas aproču pogas (iespējams, domātas Gērija brālim), kā arī vēl viens neliels, bet brīnumaini pazīstams zils dāvanu maisiņš.

– Ak Dievs… Tiffany! – Reičela skaļi izsaucās. Sirdij skaļi pukstot, viņa vēl un vēlreiz pārbaudīja sarakstu. Nekā.

Vai tiešām tas domāts viņai? Vai Gērijs patiešām nopircis viņai dāvanu no Tiffany?

Tā tam jābūt!

Reičelas acis iedzirkstījās spožāk par lampiņu virtenēm ielās. Viņa pavērās pulkstenī un skaļi norija siekalas.

Ziemassvētki taču jau bija klāt, vai ne? Aizturētu elpu viņa ielūkojās dāvanu maisiņā.

Un ieraudzīja tur visā pasaulē slaveno zilo kārbiņu.