Читать книгу Gredzens no Tiffany - Melisa Hilla - Страница 8

Nākamajā dienā Piektajā avēnijā atkal mudžēt mudžēja iepirkšanās drudža pārņemtu cilvēku pūļi. Kaut arī Ītans to bija nojautis, ielās valdošā rosība paspilgtināja viņa raizes un apmulsumu.

Viņš spēja domāt tikai par Vanesu – laimīgā kārtā viņa bija izteikusi vēlēšanos izmantot pēcsvētku izpārdošanu priekšrocības un grasījās lielāko dienas daļu savā nodabā paklaiņot pa veikaliem. Tas sniedza Ītanam iespēju uzsākt pazudušā gredzena meklējumus, nevis tikai lauzīt galvu par notikušo.

Tomēr viņš lieliski zināja, ka Vanesa nebūt nav dedzīga iepirkšanās cienītāja, reti izrāda interesi par izpārdošanām un iepriekšējās dienās ne reizi nav pieminējusi vēlmi paieties pa veikaliem. Vismaz līdz īpaši neveiklajam brīdim iepriekšējā vakarā.

Pirmie Ziemassvētki izvērtās par īstu izgāšanos, un Ītans nosprieda, ka draudzenes pēkšņā iepirkšanās kāre sniedz tai iespēju aizbēgt no spriedzes, kas valdīja starp viņiem jau vismaz divdesmit četras stundas.

Tajā brīdī Ītanam uz kājas uzmina par viņu divreiz apjomīgāka sieviete, kurai turklāt nenāca ne prātā atvainoties. Norijis stiprāku vārdu, viņš aiz rokas izvilka Deiziju no gājēju straumes un ieveda kādā kafejnīcā. – Pienācis laiks iebaudīt karstu šokolādi, – Ītans drūmi nomurmināja.

– Goda vārds, tēt, pēdējā laikā mēs to dzeram par daudz. – Meita apveltīja viņu ar nosodošu skatienu. – Manuprāt, tas jāpārtrauc.

– Man ļoti žēl, bet šobrīd mums absolūti nepieciešams iestiprināties. – Viņi ieņēma vietas uz augstajiem ķebļiem pie letes. – Karstu šokolādi un tasi kafijas, lūdzu, – Ītans vērsās pie bārmenes. Tad piemiedza ar aci Deizijai. – Kafiju dzeršu es; vai tas izklausās labāk?

Meitene nomierinājusies pamāja ar galvu. – Daudz labāk. Izmaisīdams pienu savā tasē, viņš mēģināja izmantot šo brīdi, lai sakopotu domas.

Kad iepriekšējā vakarā Deizija bija devusies pie miera, Ītans cerībā uz romantisku nakti ar Vanesu pasūtīja pudeli laba Bordo vīna, kas tika piegādāta ar sarkanu rozi greznotos ratiņos. Kad viņš ieripināja ratiņus guļamistabā, kur Vanesa jau bija omulīgi ieritinājusies zem segas, viņa pacēla acis un blāvi pasmaidīja; šis smaids itin kā lika noprast, ka vīrietis pamatīgi pārcenties.

Ītans bija ielējis abiem pa glāzei dzēriena un apsēdies gultā.

– Par mums, – viņš uzsauca tostu un ielūkojās sievietes acīs. Vanesa pamāja ar galvu, atbildēja ar mazliet zobgalīgu skatienu un pacēla savu glāzi. Ītans nodomāja, ka šovakar viņa izskatās īpaši daiļa, tieši tāda, kā viņam patika vislabāk – bez kosmētikas, svaiga un dabiska. Tomēr, par spīti vīnam un tā dāvātajam atslābumam, viņu sarunā viscaur jautās mākslotība. Tieši tad Vanesa ieminējās, ka nākamo dienu gribot veltīt iepirkšanās priekiem.

– Protams, dari, kā vēlies, – Ītans atbildēja, pārsteigts, tomēr nolēmis atbalstīt jebkuru draudzenes iegribu. – Atrodamies taču Ņujorkā, un tu esi pelnījusi palutināt sevi. – Šī frāze tikpat labi kā jebkura cita kalpoja par ieganstu nolikt malā vīna glāzi un nesteidzoties noskūpstīt sievieti uz kakla. Kad viņa atsaucās glāstam, Ītans uz mirkli pievērsās savam iPod, kas bija ievietots Bose sistēmā uz naktsgaldiņa. Sāka skanēt Vanesas iemīļotā dziesma – Robertas Flekas atskaņotā “Pirmā reize”.

Ītans bija cerējis, ka noskaņa mainīsies un viņa pūliņi izlīdzinās dienā notikušo – vai drīzāk nenotikušo. Tomēr nelīdzēja ne vīns, ne mūzika – mīlēšanās šķita saspringta un mehāniska, itin kā abi tikai tēlotu mīlētājus.

Iztēlē atkal un atkal uznira vakarnakts ainas, un Ītans jutās mazliet vainīgs, ka tik dziļi iegrimis savās domās, ja līdzās atrodas meita. – Labs ir, – viņš ierunājās, mēģinot padzīt no prāta uzmācīgās atmiņas, lai no jauna pievērstos gredzena pazušanas noslēpumam, – dosimies nu dārgumu medībās.

– Ko? Tēt, tu vēl neesi pat pieskāries savai kafijai, kamēr es jau izdzēru karsto šokolādi. – Deizija bija tikpat acīga kā vienmēr.

– Tas tiesa, tomēr es uzskatu, ka mums nevajadzētu pārlieku kavēties. Visādam gadījumam. – Ītans nolika uz letes dažas monētas dzeramnaudai, un viņi atkal izgāja uz ielas, lai dotos uz Piektās avēnijas septiņi simti divdesmit septīto namu.

– O, mister Grīn, sveicināti! – Veikalā Ītanu un Deiziju eksaltēti laipni sagaidīja tas pats padzīvojušais pārdevējs un izplūda labvēlīgā smaidā. – Kā laimīgajai lēdijai patika Ziemassvētku pārsteigums?

– Hmm, droši vien kaut kur kāda lēdija patiešām ir sajūsmā, – Ītans atbildēja daudz īdzīgāk, nekā bija vēlējies, un šāds tonis lika pārdevējam jautājoši uzraukt uzacis. Viņš nopūtās. – Man ļoti žēl, tomēr, šķiet, notikusi kļūda.

– Kļūda? Lūdzu, esiet tik laipni, apsēdieties, – pārdevējs vedināja viņus nomaļāk, izskatīdamies no tiesas noraizējies. Kad abi apmeklētāji bija apsēdināti iepretī vienam no astoņstūru demonstrācijas galdiņiem, Ītans mēģināja pēc iespējas sakarīgāk izklāstīt notikušo. – Gluži vienkārši nesaprotu, kā tas varēja atgadīties. Pavisam skaidri atceros, ka gredzens tika ielikts kārbiņā, ko jūs pēc tam iesaiņojāt. Bet brīdī, kad mana saderinātā, pareizāk gan būtu teikt – “iespējamā saderinātā” – vakarrīt atvēra kārbiņu, tur atradās tikai… sudraba rokassprādze ar piekariņu. – Plaukstas nosvīda, atceroties vien to brīdi; Ītans notrina tās gar džinsiem.

– Nevis briljanta gredzens, bet sudraba rokassprādze.

– Sudraba rokassprādze? – pārdevējs izbrīnīts atkārtoja. – Jā. Prātoju, ka varbūt kaut kas tika sajaukts, kamēr pirkumu iesaiņoja, vai varbūt esmu saņēmis aplamu pirkuma maisiņu. – Tas šķita visticamākais izskaidrojums, kaut arī Ītans pa pusei cerēja, ka kļūdās, jo tas nozīmētu, ka viņa gredzens tagad atrodas kāda laimīga svešinieka vai svešinieces rokās.

– Bet es nespēju iztēloties, kā… Tas ir kaut kas nedzirdēts, – pārdevējs stomījās. – Šajā stāvā mēs pārdodam tikai briljantus, bet dāvanas tirgo vai nu pirmajā, vai trešajā – Sudraba stāvā. – Viņš kļuva domīgs. – Uzgaidiet mirklīti, es piezvanīšu savam priekšniekam.

Ītanam saspringa žoklis. Sasodīts, tas nepavisam neizklausījās cerīgi. – Protams, pateicos jums.

Kamēr pārdevējs zvanīja, Deizija uzlika rociņu uz tēva ceļgala. – Tēt, būs labi. Esmu pārliecināta, ka viss noskaidrosies, – viņa raižpilnā balsī bilda. Ītans pavērās uz bērnu un tūdaļ nožēloja, ka iepinis Deiziju šajā nejēdzībā.

– Zinu. Piedod, ka tik ļoti uztraucos. Gluži vienkārši… paldies, ka tu man palīdzi tikt skaidrībā.

Jau nākamajā mirklī ar Ītanu un Deiziju sasveicinājās Tiffany veikala direktors, kurš kopā ar vairākiem citiem uzvalkos tērptiem kungiem aizveda viņus noskatīties materiālus, ko novērošanas kameras bija fiksējušas Ziemassvētku vakara attiecīgajā stundā.

Pustumšajā telpā Ītanam sāka likties, ka veikala zālēs atrodas tikpat daudz novērošanas kameru, cik briljantu. Par laimi, tādējādi radās iespēja no dažādiem skatpunktiem vērot savu ierašanos Briljantu stāvā; diemžēl vilšanos izraisīja fakts, ka viss šķita absolūtā kārtībā. Nekādu pazīmju, ka tiktu samainīti pirkumu maisiņi, nemanīja it nekā neatbilstoša vai pārprotama.

Ītans noprata, ka šie kungi izturas pret viņu ar tādām pašām vai varbūt pat lielākām aizdomām nekā viņš pret veikala darbiniekiem, jo šī noteikti nebija pirmā reize, kad kāds mēģina sūdzēties par pazudušu pirkumu. Tomēr novērošanas kameru ieraksti patiešām neatklāja itin neko. Tie apliecināja, ka viņi atstājuši veikalu ar kārbiņā un pirkumu maisiņā iesaiņotu briljanta gredzenu.

Stāsta beigas.

Ītans patencināja direktoru un apsargus, savukārt viņi solīja sniegt visu iespējamo atbalstu un vēlējās tikt informēti par turpmāko notikumu gaitu.

– Pateicos par palīdzību. – Ītans paspieda visiem klātesošajiem roku.

No jauna izejot uz ielas, Ītans jutās tik nomākts kā vēl nekad.

– Ko tagad, tēt? – Deizija jautāja.

– Goda vārds nezinu, sirsniņ. – Viņš izmisīgi lauzīja galvu, lai tiktu skaidrībā par nākamo soli. Ja veikalā nekas nebija sajaukts, kas gan bija noticis? Viņi taču bija taisnā ceļā atgriezušies viesnīcā, pareizi? Vai varbūt ne?

– Tēt, vai mēs tagad varētu kaut ko iekost? Piedod, bet es patiešām esmu izsalkusi.

Ītans ielūkojās pulkstenī. Teju klāt pusdienas laiks, jo viņi bija pavadījuši veikalā daudz ilgāku laiku nekā domāts. – Lai notiek, mēs varam… – Tuvumā atskanējis riepu kauciens aprāva iesākto teikumu. – Nu protams! – viņš izsaucās, pavēries trokšņa virzienā. Satiksmes negadījums! Lūk, arī atminējums! Citādi nemaz nevarēja būt. Ītans pagriezās pret Deiziju. – Vai atceries to vīru, ko Ziemassvētku vakarā notrieca taksometrs? To, kuram mēs palīdzējām? Viņam bija daudz iepirkumu, pareizi?

– Jā… – Deizija pamāja ar galvu, bet vēl nesaprata, no kuras puses vējš pūš.

– Pamēģini atcerēties, kad es palūdzu, lai tu savāc kopā un pieskati viņa mantas… vai var gadīties, ka apjukumā viņa un mūsējie pirkumi būtu samainīti?

Piepeši Deizija izskatījās nobijusies. – Nē, nē, tēt! Es patiešām nedomāju, ka… – Viņa iekoda lūpā; bērnu dziļi satrauca doma, ka tieši viņa ir visu nepatikšanu cēlonis.

– Mīlulīt, tas nekas, ja arī tā gadījās, tā nav tava vaina, – Ītans žigli ņēmās mierināt meitu. – Tomēr tas šķiet visai ticams izskaidrojums, vai ne? Jā, citādi nemaz nevar būt. Nu labi. – Ītans manīja, ka pleciem uzgūlušais smagums pēkšņi šķiet daudz vieglāks. – Iesim pameklēt kādu restorānu. Tikpat labi varam palutināt sevi ar gardo Ņujorkas picu, ja jau esam šeit, vai ne? Varēsi mieloties, cik lien, bet man pa to laiku vajadzēs šur tur piezvanīt.