Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 10

Vēl joprojām es atceros pirmo reizi, kad ieraudzīju Mēriju Morstanu. Kādu rītu es atvēru durvis, un tur jau viņa stāvēja – vienkāršā, tīrā, gaiši brūnā, nedaudz pabalējušā kleitā. Viņa bija gara auguma sieviete, kuras gaitā jautās pārliecība par sevi. Mērija bija pievilcīga, kaut gan neatbilda ierastajiem priekšstatiem par daili. Viņai bija izsmalcināti, izteiksmīgi vaibsti, zilas acis un biezi, zeltaini mati. Meitenei rokā bija papīru žūksnis, un viņa bija apņēmīgi sakniebusi lūpas. Kad atvēru durvis, viņa man veltīja skaistāko smaidu, kādu es jebkad biju redzējusi.

– Labrīt! Es meklēju Šerloku Holmsa kungu, – viņa klusā, labi nostādītā balsī sacīja. Es saklausīju tik tikko jaušamu skotu akcentu. Tā kā mana māte un vīrs nāca no Skotijas, es esmu pieķērusies šai lepnajai, skaistajai zemei, tāpēc nevilcinoties atbildēju uz smaidu, pavēru durvis plašāk un norādīju ceļu augšup pa kāpnēm.

Kādu brīdi Mērija kavējās. Plauksta, kurā viņa turēja papīru žūksni, viegli nodrebēja, bet pirksti sakļāvās ciešāk. Viņa šķita mierīga, tomēr skatienā, ko viņa uzmeta kāpnēm, bija manāmas šaubas par sperto soli un pat bažas.

– Viņi jūs uzņems laipni, – es ieminējos, pati sevi pārsteigdama. Parasti Holmsa kunga klientiem es teicu tikai dažus vārdus, piemēram: "Ienāciet!" un "Augšā pa kāpnēm." Tomēr kaut kas šīs meitenes sejā mani aizkustināja – man gribējās viņu nomierināt.

Mērija uzlūkoja mani, iepletusi zilās acis, un pasmaidīja.

– Pateicos, – viņa klusi sacīja un atmeta galvu. Vēlāk sapratu, ka tas ir viņai raksturīgs žests. Jaunā sieviete dziļi ievilka elpu un kāpa augšā.

Kad Mērija nāca lejā, es kavējos priekšnamā. Mani mudināja tikai dīka ziņkāre; nebija nekā noderīga, kas tur būtu jādara. Viņa mani pamanīja un apstājās kāpņu pakājē.

– Pateicos, kundze…

– Hadsones kundze, – es sacīju. Meitene šķita priecīgāka un gandrīz staroja. – Tātad viss noritēja labi?

– Mani sauc Morstanas jaunkundze. Priecājos iepazīties. – Viņa sniedza man roku. Tas notika tik reti, ka es pat nezināju, ko darīt. Mēs sarokojāmies kā vīrieši, kas nolemj kļūt par draugiem. – Viss noritēja lieliski. Pateicos par mierinājumu, tas ļoti palīdzēja. Jums bija taisnība. Viņi izturējās laipni.

Es gribēju just nepatiku pret Mēriju, kad viņa mainīja mūsu nevainojami sakārtoto saimniecību. Tomēr viņa kļuva par manu tuvāko draudzeni un saistīja mūsu četrotni vēl ciešāk. Viņa neviļus mainīja mūsu dzīvi. Mērija Morstana, pēc kāzām Vatsone, bija kļuvusi par Beikerstrītas 221B nama ģimenes daļu.

Pēc Džona aiziešanas Viginss pavēra muti, bet Billijs pielika pirkstu pie lūpām un tuvojās durvīm.

Mēs zinājām, ka Džons neatklās to mazumiņu, ko zināja vai nojauta, bet Holmsa kungs pārāk labi prata atklāt noslēpumu, izmantojot sīkumus. Pārliecinājusies, ka Džons ir augšā, es liku Billijam vest Viginsu uz nelielo guļamistabu pagrabstāvā un apguldīt. Domāju, ka Viginss nevēlas izrādīt vājumu un izģērbties manā vai Mērijas klātbūtnē. Kad abi vairs nevarēja mūs sadzirdēt, Mērija atvēra lūku.

Džons bija augšā un tīrīja savus instrumentus. Droši vien Holmsa kungs bija painteresējies, kas notiek, jo Džons stāstīja, ka pārsējis brūces Viginsam, kurš savainojies kautiņā un atveseļosies.

Pagaidām viss bija labi. Tomēr nākamajā mirklī Holmsa kungs pajautāja, kur ir Mērija. Džons atbildēja, ka sieva ir virtuvē un baro Viginsu ar kūku.

– Vai kannā ir kafija? – Džons pajautāja.

Brīdi vilcinājies, Holmsa kungs klusi sacīja: – Man ļoti žēl, ka tas jāsaka, bet viņai ir kaut kas padomā.

Vatsones kundzei. Un varbūt arī Hadsones kundzei.

– Iespējams, – Džons nevērīgi noteica. – Man parasti ir kaut kas padomā. Kāpēc gan viņai nevarētu būt? Kur ir saldais krējums? – Mērija pasmaidīja. Tas acīmredzot bija slepens laulātā pāra joks.

– Viņa kaut ko slēpj, – Holmsa kungs brīdināja. Pēc tam kaut kas nograbēja; viņš laikam sniedza Džonam saldo krējumu. – Vai tevi tas neinteresē?

– Protams, interesē. Tomēr ar laiku viņa man visu pastāstīs, tāpat kā es pateikšu, ko visu dienu darīju kopā ar tevi. – Džonam noteikti bija grūti laipot starp sievu un labāko draugu, tomēr viņa balss pat nenodrebēja. Holmsa kungs nekļūdījās; Džonam bija tērauda mugurkauls. – Es laikam dodu priekšroku tējai, – Džons nevērīgi noteica.

– Džon, – Holmsa kungs iesāka, un es aizturēju elpu. Viņš draugu uzrunāja vārdā tik reti, ka noteikti gatavojās teikt kaut ko svarīgu, bet Džons viņu pārtrauca.

– Paskaties uz manu cepuri, Holms! No tās ir notraukti putekļi. Mani apavi ir tīri, apkaklīte izgludināta, es esmu pieņēmies svarā. Sieva mani vēl joprojām mīl, – viņš smiedamies paziņoja. – Holms, es mīlu savu sievu no visas sirds, un arī viņa mani mīl tikpat spēcīgi. – Mērija bija atbalstījusies pret sienu, lai labāk saklausītu balsis, un pasmaidīja. – Tomēr es pavadu lielāko daļu brīvā laika, skraidot apkārt un šķetinot mīklas kopā ar tevi, – Džons turpināja. – Man tas sagādā daudz prieka un ir palīdzējis atrast sievu. Viņa ne reizi nav iebildusi pret laiku, ko es veltīju tev. Tieši otrādi, viņa mani iedrošina. Viņa uzskata, ka es daru kaut ko šīs pasaules labā, un domā, ka ir tev parādā par mūsu laulību. Ja viņa savukārt vēlas pavadīt brīvo laiku kopā ar Hadsones kundzi un darīt kaut ko interesantāku, ne tikai šūdināt kreklus un cept kūkas, man nav iebildumu.

– Labi, ja tā vēlies, – Holmss neapmierināts noteica. – Vai tas, ar ko viņas nodarbojas, nav bīstami? Viginss ir smagi ievainots, spriežot pēc izmantoto apsēju daudzuma.

– Es esmu pārliecināts, ka viņām nekas nedraud, – Džons noteica. Viņa balss piepeši kļuva skaļāka, it kā viņš atrastos tieši blakus lūkai. – Viņas apsolīja.

Atskanēja skaļš troksnis; Džons aizcirta ventilācijas lūku.

Mērija satrūkusies atkāpās no sienas.

– Viņš aizvēra lūku! – viņa iesaucās, dusmās un kaunā piesarkusi. – Džons pieminēja mūsu solījumu un aizvēra lūku. Vai viņš to darīja tīšām?

– Lūka ir augstu sienā un ļoti grūti aizverama, – es atgādināju. – Jā, domāju, ka viņš to darīja tīšām.

Brīdi mēs stāvējām, šausmu pārņemtas. Kāds atklājums! "Džons zina, ka mēs noklausāmies. Cik ilgi viņš to jau zinājis? Vai no paša sākuma?" Es atvēru lūku un klausījos tikai brīžos, kad virtuvē valdīja klusums. Man nebija ne jausmas, ka viņš mani dzird. Holmsa kungs ne reizi nebija devis kādu mājienu.

Mums neizdevās savaldīties, un mēs sākām smieties. Mēs smējāmies kā divas nerātnas skolnieces, kas pieķertas ēdam saldumus gultā.

Kad bijām aprimušas, es devos uz istabu, kur Billijs bija iekārtojis Viginsu. Viņš rūpīgi apsedza draugu, rūpējoties, lai rokas paliktu virs segas. Viginss šoreiz izskatījās pēc maza, nelaimīga zēna, kam nepieciešama palīdzība, bet acīs dega tāda pati liesma kā vienmēr. Es apsēdos uz gultas malas, un Mērija nostājās man aiz muguras.

– Stāsti mums visu, – es lūdzu.

Viginss ievilka elpu un saudzīgi satvēra sastiepto roku. Es jau gribēju doties prom un ļaut, lai jauneklis visu pastāsta vēlāk, tomēr zināju, ka viņš nespēs iemigt. Viginss bija apzinīgs.

– Es sekoju dāmas vīram. Billijs bija kopā ar mani, jo es mācīju viņam dažas viltības. Šērlijam bija parasta diena. Viņš gāja uz darbu, vienos devās pusdienās uz to pašu lēto restorānu, kur ēd vienmēr. Tomēr pēc tam viņš neatgriezās darbā un pastaigājās gar upi līdz piestātnei. Tieši bīstamajā nostūrī. Tieši tur, kur viņam kāds varētu uzklupt vai nogalināt, lai nozagtu mutautu, un neviens nepalīdzētu, kaut gan bija gaiša diena. Un viņš to apzinājās. Izskatījās… Kā tu teici, Billij?

– Baiļpilns, – Billijs sacīja. – Viņš bija nobālis, un rokas drebēja. Es nedomāju, ka viņš gribēja tur būt.

– Nepavisam, – Viginss apstiprināja. – Es arī negribētu, jo piestātne ir nelāga vieta. Tur nolaupa zēnus.

– Kas viņus nolaupa? Kāpēc? – Mērija jautāja. Viginss drūmi palūkojās uz viņu, it kā nožēlotu savus vārdus. Es nedomāju, ka viņš kaut ko tādu pateiktu, ja nebūtu zaudējis daudz asiņu.

– Piedodiet, bet es nevēlos to teikt, kundze, – viņš sacīja.

– Ak tā… saprotu, – Mērija noteica, palūkojusies uz mani. Reizēm Viginss pavēra mums skatu uz nezināmu, baisu, netīru pasauli, par kādu mēs pat nenojautām.

– Varbūt Šērlija kungs devās uz kuģniecības kantori, – es ieminējos.

– Tur nav neviena kantora, – Viginss sacīja. – Vismaz ne tāda, ko izmantotu tik smalks kungs. Turklāt viņš neiegāja nevienā kantorī. Viņš apstājās un pameta skatienu apkārt, it kā pārbaudītu, vai neviens neseko. Ne mani, ne Billiju viņš nepamanīja. Mēs esam pārāk veikli, lai mūs tāds nepraša pamanītu! Piepeši viņš pa akmens kāpnēm noskrēja lejā tieši pie ūdens. Tur mums nebija, kur paslēpties, bet es zināju, ka notiek kaut kas interesants. Es liku Billijam pagaidīt augšā un pats nokāpu lejā, tēlojot piestātnes žurku, kas meklē darbu vai noderīgus atkritumus. Tur pie upes bija kāds vīrs. Viņa seju apspīdēja saules gaisma, kas spoguļojās upē. Es nevarēju skaidri saskatīt. Šērlija kungs piegāja viņam klāt un vairākas reizes atkārtoja, lai neko nestāsta kaut kādai viņai, jo nepatīkamie jaunumi šo "viņu" salauztu.

– Par ko bija runa? – es jautāju.

Viginss paraustīja plecus. – Nav ne jausmas.

– Kā tas vīrs izskatījās? – Mērija jautāja, un Viginss sarauca pieri.

– Es par to daudz domāju. Ja aizveru acis, tad redzu nevis viņa seju, bet tikai gaismu, kas no upes virsmas atstarojas tieši man sejā. Es to cilvēku redzēju, iekams saule mani apžilbināja, tiešām redzēju, bet nevaru atcerēties!

– Pie tā vainīgs sitiens pa galvu, – Mērija mierinādama sacīja. Viginss sāka acīmredzami satraukties. – Džons apgalvo, ka tie bojā atmiņu. Nedomā, un gan jau atmiņas atgriezīsies.

– Ja nu tas nenotiks? – viņš iesaucās, savas neveiksmes sarūgtināts.

– Tātad nenotiks, – es atbildēju. – Atradīsim svešo citādi. Vai redzēji, kas viņam mugurā?

Viginss papurināja galvu, bet Billijs sacīja: – Īss mētelis, tumša cepure ar nagu, nodilušas bikses. Bet tās drēbes neizskatījās pareizi, viņš pat nekustējās pareizi. Staigāja savādi, stīvi, it kā mēģinātu atcerēties, kā jāsper soļi.

– Viņš tēloja, – Viginss klusi noteica. – Visu tēloja.

Vai redzēji viņa seju?

– Nē, to aizsedza cepure, – Billijs vainīgi atbildēja.

– Piedod.

– Tu visu izdarīji pareizi. Iegaumēji drēbes, pamanīji gaitu. Lieliski, – Viginss drūmi novilka, un Billijs lepnumā staroja.

– Es atceros viņa balsi, – Viginss piepeši ieminējās. – Jo pēc brīža viņš teica Šērlija kungam: "Jūs abi esat mani nogurdinājuši. Spēle ir beigusies." Viņam bija izsmalcināta, klusa balss, kas nesaskanēja ar pārējo. Un tad… tad viņš iegrūda Šērlija kungu upē. Bez brīdinājuma, pat bez draudiem. Vienkārši pagrūda, it kā tas viņam būtu vienaldzīgi.

– Upes policisti izvilka Šērlija kungu no ūdens, – Billijs steigšus piebilda. – Es viņus redzēju. Tobrīd viņi brauca laivā gar krastu, un es viņus pasaucu. Šērlija kungs bija bez samaņas, bet dzīvs. Piedodiet, ka nepateicu uzreiz. Mana uzmanība bija pievērsta kaut kam citam.

– Saprotami, – Mērija piekrita.

– Svešais mani pamanīja, – Viginss piepeši klusi ierunājās. Viņa tonī ieskanējās kaut kas līdzīgs bailēm. – Neko daudz neatceros, bet viņš mani redzēja. Laikam es uzskrēju pa kāpnēm…

– Jā, un viņš tev sekoja, – Billijs apliecināja. – Panāca tevi kāpņu augšgalā, satvēra, sapurināja un nosvieda lejā. Lūdzu, piedod, ka nepaguvu laikus atskriet, – Billijs sacīja, gandrīz raudādams. – Es skrēju ļoti ātri, bet nepaspēju.

– Kas būtu noticis, ja tu paspētu? – Viginss jautāja. – Viņš nosviestu pa kāpnēm arī tevi, un mēs abi tur noasiņotu līdz nāvei. Visiem būtu vienalga, kas ar mums notiek.

– Mums nav vienalga, – Mērija iebilda. – Mēs jūs atrastu.

– Ne jau tajā vietā. Protams, jūs sāktu mūs meklēt, bet neatrastu. Nē, Billijs izglāba mūs abus, – Viginss mierināja satriekto zēnu.

– Es atvedu viņu šurp, – Billijs turpināja. – Diemžēl policisti un ārsti uzdod pārāk daudz jautājumu, – viņš piebilda, aši uzmetot skatienu Viginsam.

– Tieši tā, – es piekritu un piecēlos. – Tagad man viss jāpastāsta Holmsa kungam.

– Nē! – Viginss un Billijs vienbalsīgi iesaucās.

– Vigins, tu pats teici. Ja kāds cietīs… – Mērija iebilda.

– Runa bija par jums vai Hadsones kundzi, – Viginss apņēmīgi sacīja. – Nevis mani. Es neesmu svarīgs.

– Tu esi ļoti svarīgs, – es paziņoju.

– Ne jau tādā veidā, kā to domāju es, – Viginss iebilda. – Zinu, ka es jums nedaudz patīku, un jūs patīkat man, mēs sarunājamies. – Viņš koši piesarka. – Es iekļuvu nelaimē, bet esmu pie tā pieradis. Man uzbruka cilvēks, kuru jūs meklējat, tāpēc tagad šī ir arī mana lieta. Es gribu, lai to atrisina, un lūdzu jūs atrisināt to manā vārdā, bet nevēlos, lai to darītu Holmsa kungs. Viņš ir ļoti gudrs, bet es gribu, lai to paveicat jūs. Galu galā jūs to iesākāt, lūdzāt manu palīdzību. Tagad jums tas jāpabeidz. Jūs esat man to parādā. Vai skaidrs?

– Tas ir goda jautājums, – Mērija klusi noteica.

– Tieši tā, kundze, – Viginss atbildēja, uzlūkodams viņu.

– Labi, – Mērija piekrita. – Es esmu karavīra sieva un meita un zinu, ko tas nozīmē. Lai cik muļķīgi tas liktos, mēs turpināsim darboties pašas – bez Holmsa kunga palīdzības. Vai esi ar mieru?

Es palūkojos uz savainoto, bet apņēmīgo zēnu, viņa uzticamo pavadoni, savu draudzeni, kas apveltīta ar pārsteidzošu gribasspēku, un domāju par visu, ko varētu zaudēt.

– Jā, es esmu ar mieru.

Billijs, tikpat apņēmīgs kā vienmēr un droši vien arī juzdamies vainīgs par Viginsa ievainojumu, atrada Šērlija kungu slimnīcā. Viņš bija dzīvs, bet bez samaņas. Ārsti nedomāja, ka viņš izdzīvos, nemaz nerunājot par pamošanos. Šērlijas kundze sēdēja viņam blakus jau kopš pirmā brīža, kad uzzināja par notikušo, un gatavojās pārvest vīru mājās. Viņa atteicās ar kādu runāt par piedzīvoto un vēstulēm. Billijs paskaidroja, ka viņu sūtījām mēs, un uzkavējās tikai tik ilgi, lai atklātu, ka arī Šērlija kungam ir noslēpumi. Viens un tas pats cilvēks bija mocījis abus laulātos, un gudrais Billijs atgādināja, ka labākā atriebība būtu mīlēt vienam otru par spīti visam. Lora pamāja un piekrita. Es biju pārliecināta, ka mēs vairs nevaram viņai palīdzēt. Mums bija Viginsa liecība, notikums piestātnē, bet pēc pāris dienām mēs ieguvām arī daudz citu pierādījumu no pārējiem upuriem.

Runa vairs nebija tikai par Šērlijas kundzi un vēstulēm. Bija noticis slepkavības mēģinājums, kas skāra ne vien Šērlija kungu, bet arī Viginsu. Turklāt mēs nevarējām zināt, ko vēl izdarījis neģēlis. Kādam, kurš raksta tik baisas vēstules un spēj iegrūst neaizsargātu zēnu un vīrieti nāvē, noteikti ir ļaundarību pilna pagātne.

Pēc vairākām stundām mēs ar Mēriju sēdējām virtuvē un gremdējāmies pārdomās. Tās diemžēl nebija patīkamas. Mēs bijām atvērušas lūku, kaut gan nemaz neklausījāmies. Es neskaidri dzirdēju Džonu, kurš kādā brīdī atvēra lūku otrā pusē, žēlodamies par Holmsa kunga jauno tabaku, kas izplatīja apartamentos turku tirgus cienīgu smārdu. Un tā bija taisnība. Man nebija ne jausmas, kā ož turku tirgus, bet droši vien līdzīgi smagnējam aromātam, kas ieplūda pa lūku. Holmsa kungs atbildēja, ka atšķirt dažādus tabaku veidus var tikai tad, ja tos visus smēķē. Abi todien bija viegli aizkaitināmi, un līdzsvars mājā šķita zudis. Pēc brīža Džons paziņoja, ka tiksies ar Holmsu nākamajā dienā, un nokāpa lejā.

– Rīt, – es teicu Mērijai.

– Rīt, – viņa klusi atbildēja.

Kad Vatsoni aizgāja, es sagatavoju sviestmaizes un aiznesu Holmsa kungam. Es pazinu visus šos mājienus – pastiprināto tabakas patēriņu, nepacietību citu cilvēku klātbūtnē, nemieru un klusēšanu. Bija pienācis viņa laiks. Viņš šķetināja kādu noslēpumu, par ko es neko nezināju, jo biju aizrāvusies ar savu mīklu. Kaut kas Holmsa kunga uzvedībā liecināja, ka tovakar viņš lietu atrisinās.

Detektīvs sēdēja uz kaudzē sakrautiem dīvāna un krēslu spilveniem pie uguns kamīnā. Istaba grima tumsā. To apgaismoja tikai liesmas, un pa logiem ieplūda krēsla, tāpēc istaba izskatījās savādi draudīga. Tieši tādā gaisotnē cilvēki mēdz stāstīt spokus stāstus, un tādā gaisotnē tiem var noticēt. Stūros melnēja ēnas, kas piešķīra grāmatām un attēliem jaunu dzīvi, smagnēju un mistisku šajā puskrēslā. Manuskriptu un piezīmju kaudzes šķita lokāmies un dejoja liesmu mestajās ēnās, it kā tiecoties izkļūt brīvībā. Pār visu gūlās dūmi un migla no uguns, ielas un Holmsa kunga pīpes. Dūmaka slēpa mēbeļu stūrus un apmigloja redzi, un istaba likās dēmoniska. Tā vairāk līdzinājās alai. Šajā nespodrajā gaisotnē Holmsa kungs sēdēja pavisam nekustīgs, un viņa seja bija kā akmenī tēsta. Viņš izskatījās pēc pagānu dieva statujas, ko vajadzētu apbrīnot, bijāt un pielabināt.

Kaut gan telpā valdīja tveice, es nodrebinājos, tomēr pārsvaru guva manas saprātīgās mātes skotietes asinis. Es iegāju istabā, noliku sviestmaizes uz galda, plaši atvēru logus, lai izkliedētu dūmus un izvēdinātu telpu, un sabikstīju uguni, lai tā mestu tīkamāku gaismu. Holmsa kungs pat nesakustējās. Viņš ierunājās tikai brīdī, kad es jau gatavojos aiziet.

– Es neesmu izsalcis, Hadsones kundze.

– Šobrīd neesat, – es piekritu. – Bet gribēsiet ēst, kad būsiet atrisinājis lietu pulksten trijos, un es nevēlos, lai jūs tobrīd mani sauktu.

– Trijos? – viņš izbrīnīts jautāja un pievērsās man.

– Kā jūs zināt, ka es atrisināšu lietu trijos?

– Tas vienmēr notiek aptuveni trijos, – es skarbi noteicu. – Mani pamodina skaļš sauciens, jūs skraidāt pa istabām, svaidāt mantas, izkliedzat kaut ko nesaprotamu un pieprasāt doktoru Vatsonu vai Billiju.

Holmsa kungs saviebās. Viņu neuzmundrināja sajūta, ka viņu kāds tik labi pazīst. Bet varbūt viņam sagādāja prieku paša nepatika to atzīt. Varbūt viņš pat nesaprata, cik bieži izraisa haosu mūsu mājā agrā rīta stundā. Tomēr brīžos, kad Holmsa kungu nemocīja lietas vai garlaicība, viņš vienmēr bija pieklājīgs pret mani, tāpēc šoreiz teica: – Lūdzu, atvainojiet! Šonakt es centīšos paust savu triumfu klusi. – Viņš atkal pievērsās ugunij, un pār viņa seju noslīga ēnas.

– Nē, nevajag, – es lūdzu, pakļaudamās piepešai iegribai, un tuvojos viņam. – Man patīk to dzirdēt. Patīk dzirdēt, kā jūs uzvaras priekā gavilējat, un zināt, ka atrisināta kārtējā lieta. Pasaule reizēm ir tumša un nežēlīga, it īpaši trijos naktī. Es guļu nomodā un domāju par visu redzēto un lasīto, un ir grūti noticēt, ka ir arī krietni cilvēki, kas varētu atvairīt tumsu, šausmas un ļauno. Pēc tam es dzirdu jūs un zinu, ka pasaulē ir kāds, kurš cenšas dāvāt gaismu citiem. Dzirdot jūsu saucienu, es zinu, ka atminēta jauna mīkla, varbūt glābta dzīvība vai novērstas briesmas, un es atkal jūtos drošībā. Rodas pārliecība, ka vēl ir cerība.

Nekad es vēl nebiju tā runājusi ar viņu. Vismaz ne tik daudz. Reiz Džons man teica, ka Holmss ir sliktākais īrnieks visā Londonā un es viņu paciešu tikai rentes dēļ. Es to paaugstināju katru reizi, kad viņš kaut ko iznīcināja savās istabās. Viņš nesūdzēdamies maksāja, kaut gan rente jau bija ļoti liela. Tomēr tas nebija īstais iemesls. Es zināju, kādus brīnumus viņš veic, kā dziedē sāpes, kā dāvā mierinājumu citiem… un ka to visu dara zem mana jumta.

Holmsa kungs ziņkāri uzlūkoja mani, bet šķita nedaudz izbrīnījies, it kā es būtu kaķis, kas piepeši izaudzējis spārnus un nolēmis lidināties istabā.

– Jūs abi ar Vatsonu kvēli man ticat, – viņš klusi noteica.

– Šī ticība ir pelnīta, – es apņēmīgi atbildēju, saņēmusi rokas kopā. Melnajā kleitā es izskatījos pēc cienījamas namsaimnieces, kas veiksmīgi slēpj savu vētraino iekšējo pasauli.

– Kas notiktu, ja man kaut kas neizdotos? – Holmsa kungs jautāja. Balss bija rāma, un sejas izteiksme šķita neizdibināma uguns gaismā. – Tā ir bijis jau iepriekš, Hadsones kundze. Un būs turpmāk.

– Jūs tomēr allaž mēģināsiet, – es sacīju. Man ļoti gribējās atklāt, ko viņš un viņa darbs man nozīmē, tomēr es uztraucos, ka tā runāt ar īrnieku nav pieklājīgi. Varbūt es pārkāpu robežas. Mans uzdevums bija klusējot pieliekt galvu, doties prom un gaidīt, līdz mani pasauks. Tomēr es biju sākusi un vairs nespēju apstāties. – Tas ir svarīgi. Jūs mēģināt, bet daudzi citi gluži vienkārši novēršas.

– Svarīga ir uzvara, – Holmsa kungs noteica. Pagale kamīnā nokrita sānis, liesmas uzšāvās augstāk, un vienu mirkli es skaidri ieraudzīju viņa seju. Acis bija drūmas, un es guvu ieskatu izmisuma pilnajā cīņā, kas norisinājās viņa prātā. Šerloks Holmss pret pasauli. Viens cilvēks pret visu Londonas ļaunumu, samaitātību un naidu. Pagale vairs nekustējās, uguns norima, un viņa seja atkal ieslīga tumsā. Es palūkojos apkārt un uz galda pamanīju nelielu pelēka papīra lapu. Uz tās bija mans uzvārds un ziņa par spēli un mušpapīru.

– Vai tas domāts man? – es jautāju.

– Tikai tad, ja jūs kuģojāt ar "Gloriju Skotu", – Holmsa kungs sausi noteica. – Tas ir suvenīrs. Ar to viss sākās. Mana pirmā lieta. – Viņš brīdi klusēja. – Vai Viginss atlabs? – viņš jautāja, spēji mainīdams sarunas tematu.

– Jā. Es par viņu parūpēšos.

– Dzirdēju, ka viņš rūpējas par jums, – Holmsa kungs ieminējās. Es palūkojos uz ventilācijas lūku.

Skaņa plūda abos virzienos…

– Arlabunakti, Hadsones kundze. Pateicos par sviestmaizēm, – Holmsa kungs pieklājīgi sacīja.

– Arlabunakti, Holmsa kungs, – es atbildēju un klusi aizvēru durvis.

Varbūt tas bija īstais mirklis, kad viņam pastāstīt par Loru Šērliju un visiem turpmākajiem notikumiem. Viņš pārņemtu šo lietu. Es pavisam viegli varēju nocelt šo nastu no saviem pleciem un uzkraut viņa kamiešiem, kas jau slīga zem smaguma. Tomēr es to nespēju. Atcerējusies viņa stingo acu skatienu, es negribēju pievienot viņa raizēm ne kripatu savējo. Detektīvam bija atbildība, solījumi, mūsu ticība, kas jāattaisno, un tas pats attiecās uz mani. Mēs ar Mēriju to visu sākām. Mēs ar Mēriju uzņēmāmies šo nastu un turpināsim to nest līdz brīdim, kad reiz trijos naktī visu atrisināsim.