Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 5

1889. gada aprīlis, Londona

Ja esat lasījuši Džona Vatsona aizraujošos stāstus – un noteikti esat –, tad droši vien zināt, ka es esmu diženā detektīva Šerloka Holmsa saimniecības vadītāja un mājas īpašniece.

Teikums ir īss, tomēr ārkārtīgi ietilpīgs. Tik daudz piedzīvojumu, stāstu un cilvēku! Un es? Jāatzīst, es darīju daudz vairāk, ne tikai rosīgi pasniedzu tēju un aiznesu traukus. Taisnību sakot, es arī rosījos, un visi dzēra daudz tējas. Turklāt jums jāzina, ka Džons savos stāstos pieļāva arī dažas kļūdas. Viņš pats to dēvēja par māksliniecisko izteiksmes brīvību, kaut gan man šķiet, ka vainojama nepilnīga atmiņa. Lai nu kā, cilvēki nezina, ka arī man bija piedzīvojumi kopā ar Mēriju Vatsoni un citiem Holmsa kunga draugiem, paziņām un reizēm arī ienaidniekiem. Ir pienācis laiks šos stāstus atklāt jums.

Droši vien neticēsiet, ja teikšu, ka reiz es biju jauna sieviete un pirmos deviņpadsmit sava mūža gadus pavadīju kā Marta Grejas jaunkundze – labestīga, naiva un vienmēr nedaudz garlaikota. Kādā īpaši neinteresantā vakarā es iepazinos ar Hektoru Hadsonu, un garlaicība pagaisa. Es viņu iemīlēju no pirmā acu skatiena. Viņš bija gara auguma kareivis ar tumši blondiem matiem un īpašu, tikai man veltītu smaidu, kas ievilka skaistas krunciņas ap viņa zilpelēkajām acīm, un izskatījās ļoti pievilcīgs savā formastērpā. Man ļoti paveicās, jo arī viņš mani iemīlēja uzreiz. Pēc nedēļas viņš mani bildināja un pat nepaguva pabeigt jautājumu, kad es jau piekritu.

Mēs izdzīvojām īstu mīlestību, tomēr atšķirībā no pārējiem mūsu stāsts nebeidzās ar skaistām kāzām.

Tas beidzās ar viņa nāvi.

Viņš bija kareivis, un mūsu valsts bija iesaistījusies karā. Sešus mēnešus pēc kāzām viņš gāja bojā asiņainā kaujaslaukā – vietā, par kuru es pat nebiju dzirdējusi… En pameta mani vienu ar bērnu, kas auga man zem sirds.

Tomēr viņš nepameta mani tādā postā, kāds piemeklēja daudzas citas kara atraitnes. Es mantoju vairākus Hektora īpašumus Londonā, par kuriem saņēmu renti. Un to vidū, protams, bija arī Beikerstrītas 221B nams.

Tobrīd es vēl nedevos uz Londonu. Es paliku laukos kopā ar dēlu. Viņš auga spēcīgs un gudrs, un viņam piemita vēlme pēc piedzīvojumiem. No rīta viņš izgāja ārā un atgriezās tikai pirms launaga, stāstot man par paveikto un redzēto, un viņa kabatas bija pilnas ar bagātībām, ko viņš lepni nolika man klēpī. Zinu, ka vajadzēja uzstāt, lai viņš paliek iekšā, lai cītīgi mācās, bet viņš negribēja būt ieslodzīts. Viņš izlauzās brīvībā, un man trūka gribasspēka viņu aizkavēt. Dēls lūkojās uz mani ar tēva acīm, kurās staroja apbrīna un līksme, un es zināju, ka pieaudzis viņš būs dižens pētnieks, rakstnieks vai aizrausies ar kaut ko citu tikpat neparastu.

Tomēr mans dēls nepieauga. Reiz viņš jutās noguris un palika mājās, klusi vērojot, kā es strādāju. Es, nabaga muļķe, priecājos par viņa sabiedrību. Pēc nedēļas viņš nomira un devās pēdējā diženajā piedzīvojumā, atstājot mani tāpat kā viņa tēvs Dieva aizmirstajā kaujas laukā.

Tagad es negribu runāt par to, ko man nodarīja dēla nāve. Pagaidām ne. Vēl ne. Tikai pateikšu, ka nespēju palikt tur, kur katrs priekšmets, skaņa un pat gaisma aiz kokiem man atgādināja par zaudēto. Es pārcēlos uz Londonu, kļuvu par īres namu saimnieci un prasmīgi pārraudzīju visas daudzās istabas savos īpašumos. Jaunie, talantīgie vīrieši un skaistās, cerību pilnās sievietes, kas mājoja manās istabās – visi saslima, novecoja un ļāvās rūgtumam. Tādu iespaidu Londona atstāj uz cilvēkiem, kas ir vientuļi, nabadzīgi un zaudējuši cerības. Pilsēta nav labsirdīga pret visiem, kas tur dzīvo. Londona var būt nežēlīga. Es neatradu draugus. Neatradu mīlestību. Neatradu savu vietu.

Lai nu kā, es iemācījos kārtot rēķinu grāmatas, vienoties ar tirgotājiem, pieprasīt labāko cenu un darīt visu pārējo, kas saistīts ar darījumiem. Es iemācījos no pirmā acu skatiena novērtēt istabeni vai īrnieku un zināju arī, kā no šī cilvēka atbrīvoties. Es iemācījos līdzsvarot zaudējumus un peļņu un apguvu, kas ir labs ieguldījums un kas slikts. Parlamentā notika strīdi par to, vai sievietēm pietiek prāta spēju, lai uzņemtos īpašnieka pienākumus pret savām drēbēm, bet es klusi vadīju veselu impēriju, un neviens to nepamanīja.

Es atklāju arī ēdiena gatavošanas mākslu. Kad biju precējusies ar Hektoru, mans vienīgais pienākums bija pateikt kalpotājiem, kas man vajadzīgs. Vadot visus šos īpašumus, man vajadzēja pašai jebkurā laikā veikt visus darbus. Es apguvu visas kalpotāju prasmes. Tīrīšana mani garlaikoja, es ienīdu brīžus, kad vajadzēja mazgāt veļu, toties man ļoti patika gatavot. Manuprāt, spēja no dažādām sastāvdaļām, kas izskatās pavisam vienkāršas, pagatavot kaut ko izcilu un izmantot dažādas viltības līdzinājās burvestībai. Visi šie atklājumi palīdzēja man mainīties, pilnveidoties un no sēru sagrauztās atraitnes Martas Hadsones pārtapt par Hadsones kundzi, bargu nama saimnieci un turīgu izīrētāju.

Gadu gaitā es pakāpeniski pārdevu savus īpašumus un pārcēlos uz namu, kuru uzskatīju par savu pēdējo mājvietu. Tās adrese bija Beikerstrīta 221B. Jaunā un ļoti elegantā sarkano ķieģeļu ēka slējās vairāku stāvu augstumā. Tai bija izsmalcinātas melnas durvis un balta koka apdare. Mājā pietika vietas man un diviem džentlmeņiem, un es gatavojos ilgai un nenovēršamai ieslīgšanai vecumā.

Pirmie vīrieši, kas īrēja manas istabas, bija jauki un pieklājīgi. Viņu dienas kārtība bija ierasta, no manis viņiem vajadzēja tikai brokastis un kādu tasi tējas, un viņi turējās savrup. Šie kungi bija nevainojami īrnieki. Citu namu saimnieces mani apskauda.

Tomēr man bija bezgala garlaicīgi.

Šiem cilvēkiem vajadzēja nevis mani, bet mehānisku ierīci. Man viņi nebija vajadzīgi vispār. Mēs bijām svešinieki, kas dzīvo zem viena jumta.

Un tad ieradās viņš. Kādā lietainā septembra vakarā viņš zvanīja pie manām durvīm un jautāja, vai istabas ir pieejamas.

Viņš bija tik garš un kalsns, ka sākumā noturēju viņu par pavecu vīru. Pēc brīža viņš nostājās gaismā, un es ieraudzīju jauna vīrieša šauro seju un tumšās, nemierpilnās acis. Kungs palūkojās apkārt, pasmaidīja un pacēla roku, bet tas notika savādi, it kā viņš piepeši atcerētos, ka jāizturas pieklājīgi. Uz rokām bija balts, lipīgs pulveris, un arī žaketi klāja dīvaini traipi. Viesis bija pilnīgi izmircis lietū, tāpēc es aicināju viņu iekšā un solīju atnest tēju, kamēr viņš uzies augšā un aplūkos istabas.

Es zināju, ka viņam tās patiks. Ērtas, bet ne noplukušas, labi mēbelētas, pietiekami plašas, lai džentlmeņi varētu glabāt grāmatas un citas mantas. Apartamentos bija divas lielas guļamistabas, un tie bija pavisam netālu no Londonas centra. Galvenais jautājums bija cits: "Vai man viņš patiks?"

Ienesot tēju, es ieraudzīju, ka viņš stāv pašā paklāja vidū un ziņkāri, saspringti lūkojas apkārt. Tobrīd mani pārņēma žēlums pret šo vīrieti. Bija auksts, lietains vakars, un viņš bija pavisam viens, izmircis, bez pajumtes, meklējot mājas. Kad ienācu, viņš pievērsās man, pieņēma tēju un pateicīgi to izdzēra. Es nojautu, ka arī viņš ir nopētījis mani un izdarījis secinājumus.

– Jums ir ļoti tīra māja, Hadsones kundze, – viņš sacīja. Man patika viņa balss. Tā bija zema, bet izteiksmīga un skanīga.

– Jā, un šeit visi tiek likti mierā, – es apliecināju. Viņš izskatījās pēc tāda, kam ir svarīgi, lai viņu netraucētu. – Es pasniegšu jums ēdienu, mazgāšu drēbes un tīrīšu istabas, bet nenākšu bez aicinājuma un neiejaukšos jūsu darīšanās.

Viņš pamāja.

– Manas nodarbošanās dēļ, iespējams, šeit nāks daudz apmeklētāju, Hadsones kundze. Vai tas būs apgrūtinājums?

– Nepavisam, – es atbildēju. Turpmākajos gados man nācās to nožēlot, jo es skraidīju augšā un lejā pa kāpnēm, vedot pie viņa ļoti savādus viesus visās diennakts stundās. – Vai drīkstu jautāt…

– Es esmu detektīvs, kas sniedz konsultācijas. Vienīgais pasaulē, – viņš atbildēja, un viņa balsī ieskanējās lepnums.

– Ļoti interesanti, – es pieklājīgi atbildēju un jutu, ka sirds ietrīsas.

"Detektīvs! Šeit varētu notikt tik daudz tāda, ko es redzētu un dzirdētu, šeit viesotos dažādi cilvēki – pazudušie, vientuļie, ziņkārie, pat bīstamie… Aizraujoša dzīve, kaut gan es tajā iesaistītos tikai pastarpināti, tomēr aizraujoša!"

– Es sadarbojos ar policiju, bet nestrādāju viņu labā, tāpēc nepieciešama klusēšana, – viņš brīdināja.

– Saprotu.

– Man ir dīvaini ieradumi, – kungs turpināja, it kā apņēmies atrunāt mani viņu ielaist savā mājā. – Mans darbalaiks ir neparasts. Es mēdzu būt nekārtīgs un veicu ķīmijas eksperimentus, kas vienmēr rada nepatīkamu aromātu, – viņš skumji atzinās. – Varētu būt trokšņi…

Es pacēlu roku, viņu apklusinot.

– Tas nesagādās problēmas, – es apliecināju. Kā es ilgojos pēc trokšņa un nekārtības savā nevainojami tīrajā namā!

– Citu namu saimnieces nebija apmierinātas, – viņš sacīja. – Mani jau trīs reizes padzina no istabām. Pēdējā reize bija pirms divām stundām.

– Kāpēc?

Viņš ievilka elpu, apņēmies atzīt visu.

– Redziet, es noindēju viņas kaķi. Tas notika netīšām…

Tajā mirklī es sāku skaļi smieties. Nespēju savaldīties. Nožēlas pilnā izteiksme, pārsteidzošā atzīšanās – tas viss bija tik jocīgi! Viņš izbrīnīts lūkojās uz mani un pasmaidīja. Es paraudzījos uz šo vīrieti, kurš klīda pa ielām, meklējot mājas. Acīmredzot viņam nebija ne ģimenes, ne draugu, pie kā vērsties grūtā mirklī, nebija nevienas vietas, kurp doties, viņš nekur īsti neiederējās, nekur viņam nebija sakņu, un man sažņaudzās sirds. Viņš bija apmaldījies un vientuļš – tāpat kā es.

– Man nav kaķa, – es pavēstīju. – Dariet visu, ko vēlaties, tikai samaksājiet par bojājumiem. – Es nebiju pārāk mīkstsirdīga. Viņš pamāja, atguvis nopietnību.

– Īre… – viņš ieminējās. Mētelis bija ar ielāpiem, soma šķita novalkāta. "Droši vien detektīvi konsultanti saņem naudu par paveikto. Cik daudz viņš ir paguvis veikt?"

– Šeit ir divas guļamistabas. Es neiebilstu, ja jūs sameklējat biedru, ar kuru kopā dzīvot un maksāt īri.

– Man nav biedru, – viņš sacīja un novērsies palūkojās uz logu. – Man nav atbilstošas dabas.

– Pirmajā mēnesī varat maksāt pusi īres, līdz kādu atradīsiet, – es ierosināju, jo nevarēju laist viņu atpakaļ drēgnajā tumsā. – Londonā ir daudz vīriešu, kas meklē mājvietu. Varbūt kāds karavīrs, kurš atgriezies no cīņas lauka? Viņiem vienmēr vajag pajumti un saprotošu līdzbiedru. Tikai vispirms pastāstiet par saviem nelāgajiem ieradumiem.

Pēc trīs nedēļām viņš atveda mājās draugu. Viņš bija ņēmis vērā manu padomu un sameklējis bijušo kareivi – ārstu ar patīkamu smaidu, ciešu rokasspiedienu un skumjām acīm. Viņam izmisīgi vajadzēja pajumti, dzīves jēgu un kādu, kurš rūpētos par viņu. Tobrīd gan viņam šķita, ka vajag tikai vienu no visiem trim.

Pirmajās dienās ārsts salaboja manas virtuves durvis, detektīvs skarbi aprunājās ar miesnieku, kurš bija rīkojies negodīgi (man jau bija aizdomas), un es viņiem pagatavoju mūžā labāko mielastu.

Viņi sēdēja apartamentos, smēķēja un runāja līdz vēlai naktij, bet es iekārtojos virtuvē un klausījos pie ventilācijas lūkas. Tur nu mēs visi bijām – Šerloks Holmss, Džons Vatsons un Marta Hadsone. Trīs apmaldījušies cilvēki, kas atrada cits citu.