Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 2

Man bija trīspadsmit gadu, kad saņēmu pirmo grāmatu par Šerloku Holmsu. Tas bija skaists īso stāstu krājums ar slavenajām Sidnija Pedžeta ilustrācijām. Es nekavējoties izlasīju visu no viena vāka līdz otram.

Tajā pašā laikā televīzijas kanāls "Granada TV" uzņēma ļoti labu ekranizāciju ar Džeremiju Bretu galvenajā lomā. Seriāls tika veidots, iedvesmojoties no Pedžeta ilustrācijām, un Brets attēloja Šerloku Holmsu tieši tādu, kādu viņu iztēlojos es. Stāsti un seriāls (un dažas Bezila Retbona filmas) panāca to, ka es aizrāvos, iemīlējos šajā brīnišķīgajā gāzes lampu apgaismotajā un neparastas gaisotnes apdvestajā noziegumu un piedzīvojumu pasaulē, kur mīklas tika risinātas nevis ar ieročiem un vardarbību, bet gan ar ģeniālu prātu, kas izmantoja skaidru loģiku (un reizēm arī Vatsona ieroci). Man ļoti patika Holmsa spēja ieviest kārtību haosā un vērst netaisnību par labu… pat tad, ja reizēm nācās nedaudz pārkāpt likumu.

Es nezaudēju jūsmu par Šerloka Holmsa pasauli un gadu gaitā redzēju daudz televīzijas seriālu, filmu un reizēm arī teātra uzvedumu, bet vienmēr atgriezos pie rakstītā vārda.

Pirms dažiem gadiem saritinājusies sēdēju dīvāna stūrī un jau divdesmito reizi lasīju stāstu "Tukšais nams". Lai pievilinātu snaiperi, Holmss novieto uz dzīvokļa palodzes vaska atlējumu – savu galvu. Tas ir tik bīstami, ka Džonam nav atļauts ieiet istabā. Lai galva izskatītos dzīva, to vajag ik pa laikam pagrozīt… un to dara Hadsones kundze. Holmss nevilcinoties sūta savu saimnieci četrrāpus istabā, kur viņa varētu saņemt lodi galvā, ja slepkava viņu pamanītu. Tomēr viņa paklausa, turklāt diezgan rāmi.

Līdz tam nebiju daudz domājusi par Hadsones kundzi, bet piepeši viņu pamanīju. Reizēm stāstu var lasīt divdesmit reižu, bet divdesmit pirmajā parādās kaut kas jauns. Tieši tā notika ar mani un Hadsones kundzi. Šķita, ka izplūdis apveids fonā pēkšņi kļūst skaidrāks. Es nodomāju, ka šī sieviete ir sarežģītāka nekā liekas, un vēlreiz lasīju stāstus, meklējot viņu. Ja pieņem (un daudzi tam tic), ka Hadsones kundze ir stāstā "Viņa atvadu sveiciens" pieminētā Marta, kļūst skaidrs, ka viņa nepavisam nav vienkārša saimniecības vadītāja.

Grāmatās par Hadsones kundzes pagātni ir runāts ļoti maz, tāpēc uzdrošinājos izgudrot viņas dzīvesstāstu, pirmslaulību uzvārdu un personību, kas radusies tikai manā iztēlē. Arturs Konans Doils sarūpēja pietiekami daudz materiāla, lai modinātu manī interesi par šo sievieti, bet daudz arī noklusēja, ļaujot brīvu vaļu manai iztēlei. Es gara acīm redzēju inteliģentu sievieti, kas nezaudē galvu sarežģītās situācijās, dzīvo blakus Šerlokam Holmsam, sastop dažādos ļaudis, kuri dodas uz viņa dzīvokli un kuru vidū ir gan premjerministri, gan neģēlīgākie ļaundari. Nespēju noticēt, ka viņu tas viss varētu neinteresēt. Vai tiešām viņa neiesaistītos notiekošajā? Varbūt viņa gribētu arī pati izmēģināt detektīves darbu…

Katram detektīvam ir nepieciešams pārinieks. Šerlokam Holmsam bija Vatsons, un arī Hadsones kundze saņēma savu Vatsoni.

Mani jau sen interesēja Mērija Vatsone. Holmss viņu aprakstīja kā valdzinošu, noderīgu un ļoti gudru sievieti. Viņš pieminēja Mērijas organizatores spējas un aso prātu. Man šķita netaisnīgi, ka viņa spēlēja tik nozīmīgu lomu stāstā "Četru zīme", atstājot labvēlīgu iespaidu uz pašu Holmsu, bet pēc tam tikai retumis parādījās fonā. Vīrs viņu vienmēr pameta vienu, dodoties kārtējā piedzīvojumā kopā ar Holmsu. Kurš gan spētu viņai pārmest vēlmi pēc saviem piedzīvojumiem?

Daudzas sievietes stāstos par Holmsu ir drosmīgas, gudras, izdomas bagātas un bezbailīgas. Šerloks Holmss nav augstās domās par daiļo dzimumu un savu stāstu sākumā ir nepārprotams sieviešu nīdējs, bet viņam visapkārt ir apbrīnojamas lēdijas, to vidū arī vistuvākās. Manuprāt, Marta Hadsone un Mērija Vatsone ir pelnījušas lielāku ievērību. Ir pienācis laiks viņām iznirt no tumsas.

Mišela Bērkbija