Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 9

Viginss bija tas, kurš pirms gada atveda pie manis Billiju. Kādā aukstā, lietainā naktī Neregulārās armijas vadonis ieradās, un viņam sekoja noskrandis zēns – ne vairāk kā desmit gadu vecs, trauslas miesasbūves, ar tumši brūniem matiem. Svešais noņēma cepuri, mani redzot, un labi audzināta bērna balsī teica "lūdzu" un "paldies". Es apsēdināju viņu pie galda un pacienāju ar aukstu gaļu, sieru un biezu maizes riku. Bija skaidrs, ko nozīmē bālā āda un iekritušie vaigi. Tā bērni izskatās, kad pārāk ilgu laiku pavadījuši darba namā un nav saņēmuši pietiekamu uzturu. Viņš ātri ēda, kamēr mēs ar Viginsu aprunājāmies pieliekamajā.

– Viņš ir no bāreņu nama, – Viginss pavēstīja, ik pa brīdim uzmetot skatienu Billijam. – Abi vecāki nomira no tīfa, un citu radinieku nav, tāpēc viņu nosūtīja uz baznīcas bāreņu namu. Tās ir nelāgas vietas, it īpaši tiem, kas raduši pie ģimenes, ēdiena un mīlestības. Viņš ir gudrs un izglītots, un tas šiem ļaudīm nepatīk.

– Citi bērni viņu vajāja?

– Ne jau viņi. Tie maitasgabali… Atvainojiet, kundze, bet tādi nu viņi ir! Tie, kas vada bāreņu namu. Viņiem patīk, ja bērni ir mazi, klusi, padevīgi, zina savu vietu. Tur nepatīk bērni, kas zina, ka visam jābūt citādi, un nebaidās to pateikt. – Viginsa klusā balss dusmās drebēja.

– Tātad, lūk, ko viņš izdarījis, – es klusi noteicu, vērojot zēnu pie galda. Viņš bija pabeidzis ēst un ziņkāri lūkojās apkārt. – Tie ļaudis pret viņu izturējās nelāgi. Sita un sodīja.

– Jā, – Viginss drūmi apliecināja. – Tāpēc es viņu aizvedu. Tas bija pareizi, vai ne? – zēns jautāja, un viņa tonī ieskanējās bažas.

– Jā, tas bija pareizi, – es apstiprināju. Jā, vajadzēja piesaukt varas tiesības, uzstāt, lai Viginss ved zēnu atpakaļ uz bāreņu namu, tomēr es biju redzējusi šīs vietas. Es turp nesūtītu pat nīstamu suni. – Vai viņš paliks pie tevis?

– Tas būtu iespējams, – Viginss vilcinādamies sacīja. – Viņš varētu iesaistīties mūsējo armijā, bet nevajadzētu. Billijs varētu kļūt par kaut ko izcilu.

– Tāpat kā tu, Vigins.

– Jā, un tas notiks, bet es nebūšu tāds kā viņš. Billijs varētu būt ārsts, jurists vai tamlīdzīgi. Es… es būšu kaut kas pavisam cits, ja saprotat, ko gribu teikt, – Viginss atklāja, un viņa acis iekvēlojās. Viņam bija taisnība. Viginss izauga uz ielas, kur par viņu neviens nerūpējās, neviens nenorādīja pareizo ceļu, un mācības ne vienmēr bija pareizās. Viņš varētu beigt savu dzīvi pie karātavām vai kļūt par bagātāko vīru Londonā, bet nekad nebūtu cienījams sabiedrības loceklis. Viņš vienmēr būtu izstumtais. Šī apziņa droši vien reizēm sagādāja sāpes, bet viņš neko neteica. Es palūkojos uz Billiju, kurš bija piecēlies no galda un staigāja pa virtuvi. – Viņš pamana sīkumus, – Viginss sacīja. – To, ko es palaižu garām. Un saprot, ko tie nozīmē.

– Kā detektīvs, – es klusi noteicu.

– Kā detektīvs, – Viginss piekrita. – Varbūt Holmsa kungs varētu viņu pieņemt kā mācekli.

– Nezinu… – Es nebiju pārliecināta, vai spētu uztiept šo zēnu Holmsa kungam, bet Viginss nojauta, kā mani pierunāt.

– Jūs man ļoti palīdzētu, Hadsones kundze. Uz ielas es nevaru viņu pieskatīt, viņš drīzumā iekultos nepatikšanās, un man nāktos viņu no tām izpestīt. Es būtu ļoti atvieglots, ja zinātu, ka šeit viņš būs drošībā. Labā namā, kur apgūs labu amatu un kur būs iederīgs.

– Vigins, – es brīdinot sacīju, jo atskārtu, ka viņš cenšas mani apvārdot.

– Un es raizējos arī par jums, – Viginss mani pārtrauca.

– Mani? – es atkārtoju. Jutos pārsteigta un vienlaikus aizkustināta.

– Holmsa kungu apciemo dažādi cilvēki gan dienu, gan nakti. Zagļi, slepkavas, politiķi, visu veidu neģēļi. Man nepatīk, ka jūs esat šeit viena un jums jāved šie cilvēki uz viņa istabām. Arī Holmsa kungam noderētu uzticams zēns tuvumā.

– Vai tiešām? – es sāji painteresējos.

– Protams, – Viginss rātni apstiprināja. – Zēni ir ļoti noderīgi.

Viņš guva uzvaru, kaut gan patiesībā mani nemaz nevajadzēja daudz pārliecināt. Sieviete, kas zaudējusi dēlu, un zēns, kurš zaudējis māti… Tas līdzinājās pasakai.

Es pieņēmu Billiju kā savu pāžu. Vispirms es aprunājos ar Holmsa kungu un Džonu. Ja Billijs turpmāk pavadīs klientus pie diženā detektīva, abiem vīriešiem nāksies maksāt vismaz daļu no viņa algas.

Sākumā Holmsa kungs šo vēsti uztvēra atturīgi. Viņam nepatika pārmaiņas, un viņš bija iesīkstējis savos paradumos, bet Džons galanti steidzās man palīdzēt un atgādināja, ka manā vecumā sievietei nevajadzētu skraidīt uz augšu un leju pa kāpnēm visās diennakts stundās, it īpaši ar tādiem cilvēkiem, kuri apciemo Holmsa kungu. Divos naktī es biju ielaidusi mājā iedzērušu jūrnieku; ja tā turpinātos, mani ķertu sirdslēkme, un tā būtu Holmsa kunga vaina. Turklāt man vajadzēja palīgu, kas dotos uz karšu veikaliem, telegrāfa kantoriem un kebu novietnēm… Tobrīd Holmsa kungs viņu pārtrauca, izteica pārmetumu par šādu emocionālu šantāžu un padevās.

Billijs saņēma formastērpu ar divām spožu misiņa pogu rindām, kā arī mājas un izglītību.

Pamanījis, ka zēns ir apķērīgs, Holmsa kungs sāka viņu apmācīt. Arī Džons pasniedza Billijam stundas par to, ko Holmsa kungs aizmirsis, piemēram, par Saules sistēmu, kaut gan Džona stundas vienmēr beidzās ar aizraujošiem stāstiem, no kuriem visi nekādā gadījumā nevarēja būt patiesi. Manuprāt, Džons slīpēja savas stāstnieka prasmes, izmantojot Billiju. Es viņu sūtīju pie dažādiem skolotājiem katru otrdienas pēcpusdienu, un Billijs neslinkoja, aizrautīgi lasīdams. Dažu nedēļu laikā viņš kļuva par neatņemamu mūsu dzīves daļu, un pēc mēneša pat Holmsa kungs noteica, ka viņš ir "noderīgs".

Tomēr Billijs nekad neaizmirsa, kurš viņu izglābis. Kad viņam bija kāda brīva stunda, parasti trešdienas pēcpusdienā un svētdienā, viņš skriešus metās ielās un pavadīja laiku kopā ar Viginsu. Abi likās tikpat tuvi kā Holmsa kungs un Džons. Es jutos aizkustināta, redzot, cik svarīgi puiši viens otram ir un cik zēniski slēpj savu draudzību aiz jokiem.

Tagad Billijs bija tas, kurš ļoti uzmanīgi pavadīja ievainoto Viginsu līdz virtuves krēslam. Viginss bija nobālis un trīcēja. Par laimi, Džons bija nonācis lejā, tiklīdz Mērija viņu pasauca. Viņš piesardzīgi notupās un pētīja zēna asiņainās drēbes.

– Kur esi ievainots? – viņš jautāja. Viginss papurināja galvu. Viņam trūka spēka atbildēt. Man kļuva nelabi, kad vēroju cietušo, bet Mērija mani atbalstīja.

– Viņam asiņo galva, – Billijs paziņoja. – Liela brūce, lūk, šeit. Ir arī citas brūces, un rokai viņš uzkrita virsū, kad tas cilvēks viņu nogrūda no kāpnēm. Varbūt roka ir lauzta.

– Tūlīt apskatīšu, – Džons solīja. Viņš paņēma manas šķēres no virtuves galda un sagrieza Viginsa kreklu. – Uzvāriet tēju, Hadsones kundze! Stipru, saldu un daudz. Billij, atbalsti viņu. Viginsam ļoti sāpēs, un viņš varētu zaudēt samaņu. Mērij, uzvāri ūdeni, brūci vajag iztīrīt!

Nekad es vēl nebiju redzējusi Džonu brīdī, kad viņš pildīja ārsta pienākumus, – šo rūpīgo, bet stingro, zinošo, valdonīgo cilvēku. Tagad es sapratu, kāpēc viņam bija tik daudz pacientu; noteikti ir patīkami būt Džona Vatsona aprūpē. Tiklīdz viņš pieskārās Viginsam, zēns nomierinājās un ļāvās, lai ārsts viņu apskata. Mani nepārsteidza tas, ka Holmsa kungs uztic Vatsonam visus medicīnas jautājumus; viņam piemita talants, ko nespētu atsvērt vienkārša mācīšanās.

– Viņš zaudē tik daudz asiņu! – Mērija čukstēja vīram, noliekot karsta ūdens trauku un drāniņas uz galda Džonam blakus. Viņa palūkojās uz mani, un es redzēju vainas apziņu viņas acīs. Kāpēc mēs bijām iegrūdušas šo zēnu tādās briesmās?

– Ir ievainota galvas āda, – Džons skaidroja, ar drāniņu apstrādājot brūci Viginsa galvā. Skaidrā, taisnā griezuma līnija šķērsoja pieri un nozuda zem matiem. Acīmredzot viņš atsities pret kādu stūri. – Šādas brūces vienmēr bagātīgi asiņo, – Džons turpināja. – Tev paliks rēta, Vigins, un dāmas par to būs sajūsmā. Pasaki, ka ieguvi to divcīņā. – Džons piemiedza ar aci, un Viginss savādi, aprauti iesmējās. Paldies Dievam!

Džons noņēma Viginsa krekla skrandas brīdī, kad es noliku tēju uz galda. Tajā mirklī es nespēju apvaldīt izbrīna saucienu. Visu Viginsa ķermeņa augšdaļu klāja zilumi. Viginss pamanīja šausmas manās, Džona un Mērijas acīs. Pat Billijs sarāvās.

– Es nokritu pa kāpnēm. Akmens pakāpieniem, – Viginss aizsmacis izdvesa.

– Nokriti? – Džons neticēdams jautāja. – Billijs teica, ka tevi pagrūda, un izskatās, ka tas tika darīts ar spēku.

– Nē, es nokritu, – Viginss ietiepīgi atkārtoja.

Tobrīd es jau biju gatava visā atzīties. Gribēju pastāstīt Džonam par vēstulēm un Šērlijas kundzi. Viņš runātu ar Holmsa kungu, un nasta tiktu noņemta no maniem pleciem. Tomēr Viginss uzmeta man skatienu, kas bija nepārprotams. Viņš zināja mūsu noslēpumu, bija cietis tā dēļ vairāk nekā mēs un negribēja, lai to atklājam. Es padevos un klusēdama apsēdos. Biju gatava izpildīt viņa vēlmi, jo jutos viņam parādā. Varu apzvērēt, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es klusēju.

– Daži zilumi ir vecāki, – Džons ieminējās, pētot dzeltenīgos, violetos un melnos laukumus uz Viginsa torsa.

– Protams, es daudz kāvos uz ielas, – Viginss sacīja un sakoda zobus. Acīmredzot pat Džona saudzīgie pieskārieni sagādāja sāpes, tomēr zēns to neizrādīja, pat neievilka elpu. Es biju tā, kas vaid, saraujas un raud.

– Viņš vienmēr uzvar, – Billijs lepni paziņoja, bet viņa balsī jautās arī bažas. Es pamanīju, kā viņš paraudzījās uz Viginsu. "Cik bieži Billijs glābis Viginsu no kautiņiem? Cik daudz zilumu ir viņam? Vai viņš baidās, ka reiz Viginss neuzvarēs?" Man apkārt norisinājās tik daudzi notikumi, par kuriem es zināju tikai dažu bezvārdu mājienu un noklausītu sarunu dēļ. Es nebiju tiesīga pieprasīt patiesību, tomēr mācēju novērot, sadzirdēt un izprast to, ko cilvēki nemūžam nepateiktu.

Pārsējis Viginsa brūci un saudzīgi uzklājis ziedi uz viņa zilumiem, Džons pievērsās rokai, kas pietūkusi nokarājās jauneklim gar sānu.

– Roka ir sastiepta, nevis lauzta, tomēr kādu laiku ļoti sāpēs, – Džons paziņoja saitēdams. – Es zinu, ka tu gribi ātrāk doties prom, bet tev vismaz dažas dienas jāatpūšas.

Viginss uzmeta viņam dumpiniecisku skatienu, bet Mērija pieskārās zēna plecam.

– Lūdzu, Vigins, – viņa klusi noteica. – Dod mums iespēju izpirkt savu nodarījumu.

Viginss aprima, un man šķita, ka viņš klusībā jūtas pateicīgs. Viņš atslīga krēslā. Džons piecēlās, aizvēra somu un palūkojās uz mani.

– Hadsones kundze… – viņš ierunājās.

– Lūdzu, nestāstiet Holmsa kungam! – es viņu pārtraucu.

– Vai tiešām domājat, ka Holmss nepamanīs Viginsa asinis un zilumus? – viņš iesaucās. Nekad es vēl nebiju redzējusi viņu tik tuvu dusmām.

– Džon, – Mērija klusi ieminējās, un viņš pievērsās sievai, nespējot apslāpēt mīlestību skatienā. – Mēs nevaram atklāt ne tev, ne Šerlokam, kā Viginss tika savainots. Lūdzu, uzticies mums!

– Dieva dēļ, šī māja ir īsts noslēpumu perēklis! – viņš sašutis iesaucās.

– Šie noslēpumi nepieder mums. Arī tev ir noslēpumi, kurus tu nevari man atklāt, – Mērija atgādināja.

– Tie pieder Holmsam, – viņš saudzīgi noteica, nevēlēdamies strīdēties.

– Tieši tā. Citu cilvēku noslēpumi, – Mērija nočukstēja. Viņš palūkojās uz sievu, viņa pacēla galvu, un abi līdzinājās man un Hektoram, kad bijām jauni un iemīlējušies, un nemaz nevajadzēja runāt, lai sarunātos. Tādos gadījumos mēs lūkojāmies viens uz otru un lasījām domas. Es vēroju Džonu un Mēriju Vatsonus, un man iesmeldzās sirds ilgās pēc nelaiķa vīra un zaudētās jaunības, tāpēc es biju spiesta novērsties.

– Neraizējieties tā, – Džons klusi noteica. Es atskārtu, ka viņš uzlūko mani. – Turklāt es tik un tā neko nevaru Holmsam atklāt, jo jūs man neko nepateicāt.

– Un tu neko neesi secinājis? – Mērija viņu saudzīgi paķircināja.

– Es esmu nevis detektīvs, mīļotā, bet tikai ārsts. – Viņš pieliecās un noskūpstīja sievu uz vaiga. Mērija un Billijs pievērsās Viginsam, gatavojoties pārvietot viņu uz citu telpu aiz pieliekamā, iecelt gultā, apsegt un citādi viņu kaitināt, izliekoties, ka rūpējas par viņa ērtībām. Toties Džons pirms aiziešanas pagriezās pret mani un klusi jautāja: – Vai viņš kaut ko darīja jūsu uzdevumā?

– Kaut ko vienkāršu, – es sacīju, vainīgi lauzot rokas. – Nezināju, ka tas būs tik bīstami.

– Ar to vienmēr viss sākas, – Džons drūmi noteica. – Ar kaut ko vienkāršu. Pēc tam parādās briesmas, ieroči, cīņas un ievainotie. Kas jums padomā?

Es iekodu lūpā. Mana dzīve bija īsts solījumu mudžeklis. "Kurus no tiem es turēšu?" Bet es neuzdrošinājos runāt.

– Noslēpumi, – Džons klusi sacīja un pamāja. – Tie ir man visapkārt. Ja runāju atklāti… – Viņš palūkojās uz Mēriju, kas rūpējās par Viginsu. – Arī es esmu vainīgs to glabāšanā. Tikai nekļūstiet par upuri, labi?

– Mērijai nedraudēs nekādas briesmas. Apsolu, – es tikpat klusi noteicu.

Džons nicīgi iespurdzās. – Nezinu, kā jūs apturētu Mēriju, kad viņa sākusi kaut kam sekot, lai cik bīstami tas būtu! – viņš sacīja pietiekami skaļi, lai Mērija to dzirdētu. Atkal pieklusinājis balsi, viņš satvēra mani aiz rokas un izveda priekšnamā. – Ja ar Mēriju kaut kas notiktu, tas man sagādātu mežonīgas sāpes, un viņa to apzinās. Viņas drošība ir gan mana, gan viņas atbildība, un viņa spēj parūpēties par mums abiem, – Džons čukstus piebilda. – Es runāju par jums, Hadsones kundze. Neiekļūstiet nepatikšanās! Tas salauztu mums abiem sirdi.

– Jums ar Mēriju… – es ierunājos.

– Ne jau mums ar Mēriju! Mums ar Holmsu! – viņš mani pārtrauca. Laikam manās acīs parādījās šaubas, jo Džons piebilda: – Viņam ir sirds krūtīs. Viņš to izmanto reti, tomēr tā ir. Un jūs esat ieguvusi vietu tajā. – Džons noskūpstīja mani uz vaiga kā dēls, kurš skūpsta māti. – Un jums ir vieta arī manā sirdī. Neaizmirstiet to.