Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 11

Pirms gandrīz septiņiem mēnešiem Džons ienāca manā virtuvē, apsēdās pie galda un paziņoja, ka mīl Mēriju Morstanu, bet nemūžam nevarēs ar viņu apprecēties. Viņš sēdēja tepat pie plīts, kur bija siltāks, dzēra tēju un ēda maizītes… jeb bezmērķīgi malkoja tēju un drupināja maizītes pirkstos. Viņš runāja par teiksmainajiem Agras dārgumiem, par noslēpumainu nodevību Indijā, Četru zīmi un drosmīgo, daiļo Mēriju Morstanu, kas ierauta šajā notikumu virpulī.

– Viņa ir gudra, – Džons sacīja, acīm mirdzot. Viņš lūkojās pa logu un domāja par Mēriju. – Pat Holmss atzinīgi izsakās par viņas saprātu. Un viņa ir labsirdīga. Sirsnīga pret visiem. Un tik mierīga! Pat bīstamākajos mirkļos, stājoties pretī slepkavām, ļaundariem un nāvei, viņa neatkāpās, kaut gan noteikti baidījās. Viņa tikai iztaisnoja muguru kā pieredzējusi karotāja. Un kad viņa smaida… – Džons piekala skatienu tējas tasei sev priekšā.

– Liekas, it kā sirds uz brīdi apstātos, – es pabeidzu viņa iesākto teikumu. Džons palūkojās uz mani, piepeši apjautis, ka es viņu saprotu. – Jā es atceros šo sajūtu, kad Hektors… Hadsona kungs… man uzsmaidīja. Viņš smaidīja reti, tikai tad, kad uzturējās kopā ar mani, un katru reizi šķita, ka es jūtu kaut ko sevī nodrebam. Toreiz es sapratu, ka viņu mīlu.

Džons pasmaidīja un viegli piesarka. Tas bija ļoti aizkustinoši, it kā pieredzējušā karavīra krūtīs pukstētu skolnieka sirds.

– Jā, – viņš atzina. – Es viņu mīlu. Noteikti mīlu, kā gan citādi? Ja jūs viņu pazītu…

– Gan es viņu iepazīšu, – es sacīju un paņēmu tases. – Iepazīšu, kad viņa kļūs par Džona Vatsona sievu. – Viņš neatbildēja, un es pagriezos. Sārtums bija nozudis no Džona vaigiem, un viņš drūmi raudzījās uz priekšu. – Jūs taču viņu bildināsiet, vai ne? – es jautāju.

– Kad atrisināsim lietu, viņa būs bagāta, – Džons atklāja, un viņa acis bija skumju pilnas. – Viņa saņems tēva novēlētos teiksmainos Agras dārgumus un neticamu bagātību, bet es esmu tik nabags, ka tik tikko velku dzīvību ar karavīra pensiju.

– Ko jūs zināt par viņas sapņiem? – es saniknota jautāju. "Hm, ko gan es par tiem zināju? Ja man būtu jāizvēlas starp dārgumiem un tādu vīrieti kā Džons, es izvēlētos Džonu, bet… ko gan es zinu par Mēriju?" Tomēr es viņu aizstāvēju. Ja Džons Mēriju mīlēja, viņai jābūt šīs mīlestības vērtai. – Turklāt, ja viss būtu otrādi, ja jūs būtu bagāts un viņa nabaga, tam nebūtu nozīmes.

– Vīrietim ir jārūpējas par sievieti, – Džons saudzīgi atgādināja. – Jāuztur sieva, nevis otrādi. Nabags, kurš apprecas ar bagātnieci… Tas izklausās un šķiet nicināmi.

– Viņai tas būs vienaldzīgi! – es apgalvoju. – Ja viņa jūs mīl, nauda liksies mazsvarīga.

– Es pat nezinu, vai viņa mani mīl, – Džons noteica, tuvodamies man. Viņš izskatījās nomaldījies un apjucis.

– Ja viņa jūs pazīst, tad mīl, – es apņēmīgi paziņoju. – Citādi nemaz nevar būt.

Lai Džons neredzētu manu seju, es novērsos. Nebiju radusi atklāt, cik tuvs viņš man ir un cik augstās domās par viņu esmu. Manas jūtas piederēja tikai man, un kopš sava Hektora nāves es par tām nerunāju ar citiem. Turklāt es nespēju paciest skumjas viņa acīs.

– Mērija ir pārāk laba man, Hadsones kundze, – viņš sacīja. – Kad ielikšu dārgumus viņai rokās, viņa būs neaizsniedzama.

Protams, viņa nebija neaizsniedzama.

Viginss palika mazajā istabā pie virtuves. Viņš gribēja doties prom un atlabt savu zēnu pulkā, bet Billijs bargi paskaidroja, ka aizejot viņš mani sāpinātu un tas būtu nepieklājīgi, tāpēc Viginss piekrita palikt.

Divas dienas vēlāk viņš pasniedza man nākamo pavedienu – brīdī, kad nesu viņam zupu. Billijs sēdēja uz gultas, un abi dedzīgi sačukstējās. Likās, ka sācies kaismīgs strīds, bet viņi pamanīja mani un apklusa.

Es noliku paplāti Viginsam uz ceļgaliem, palūdzu neizliet šķidrumu un apēst visu uzreiz. Džons apgalvoja, ka Viginss strauji atlabst, un es zināju, ka tūlīt pēc sāpju pagaišanas zēns nozudīs ielās. Līdz tam es biju apņēmusies viņu pabarot, cik vien iespējams. Atmiņā vēl spilgti bija saglabājies viņa kalsnais torss, ko redzēju, kad Džons viņu izģērba.

Viginss ēda zupu, un es tikmēr aplūkoju istabu. Redzēju grāmatu kaudzi un svaigos ziedus, ko atstājusi Mērija. Viginss ik pa brīdim pameta skatienu uz košajiem ziediem, it kā nekad mūžā nebūtu redzējis kaut ko tik skaistu, un tā droši vien bija. Nezinu, kur Viginss iemācījās lasīt – tas bija noticis pirms iepazīšanās ar Holmsa kungu –, bet viņš kāri lasīja visu, ko vien varēja dabūt. Billijs pavadīja katru brīvo mirkli pie drauga un aizrautīgi stāstīja par lietu, ko Holmsa kungs tobrīd šķetināja, un citiem atrisinātajiem sarežģījumiem. Spriežot pēc cigarešu pelniem uz grīdas, arī Holmsa kungs vairākas reizes bija te ciemojies.

Billijs pamanīja, ka lūkojos uz pelniem.

– Viginss neko nestāstīja Holmsa kungam par lietu, – viņš satraukts apliecināja. Neregulārās armijas vadonis paskatījās uz viņu. Billijs pamāja un ar lūpām izveidoja vārdus: "Viņa zina."

– Itin neko, – Viginss sacīja. – Es runāju nopietni, kad solīju neko neteikt.

– Vienalga, ko teiktu citi, – Billijs noņurdēja, un Viginss uzmeta viņam dumpīguma pilnu skatienu. Es minēju, ka abi kā jau zēni un vīrieši vispār ir kaismīgi strīdējušies par to, kas ir svarīgāk – rūpēties par manu drošību vai turēt solījumu. Šķita, ka Viginss ir uzvarējis. Es uzsmaidīju Billijam, lai viņu iedrošinātu. Viņš man pamāja – šis zēns, kurš drīz kļūs par vīrieti.

– Jums ir kādi jaunumi, vai ne? – es minēju, abus vērodama. – Un jūs nezināt, vai gribat man tos atklāt.

– Varbūt tas ir nieks, – Billijs sacīja.

– Vai arī kaut kas ļoti nozīmīgs! – Viginss dedzīgi iebilda.

– Viņa taču nekavējoties dosies uz Vaitčepelu! Vai gribi, lai viņa nokļūst Vaitčepelā? – Billijs skaļi attrauca.

– Es negrasos melot, un kaut ko noklusēt ir tikpat slikti kā melot!

Es apsēdos uz gultas, izlīdzināju palagus un pavēlēju: – Stāstiet!

– Vaitčepelā ir kāda sieviete, – Viginss klusi iesāka. – Vaitčepelā ir daudz sieviešu, – es sausi noteicu. Pat tāda iesīkstējusi namsaimniece kā es zināja šo to par pasauli, it īpaši tāpēc, ka laiku pa laikam aizņēmos Holmsa kunga avīzi "Ilustrētie Policijas Jaunumi" un lasīju arī sludinājumus, ne tikai rakstus.

– Nē, šī ir lēdija, – Viginss iebilda. – Un ne jau tāda kā pārējās cienījamās kundzes, kas viesojas Vaitčepelā, lūdz Dievu, šausminās un vaid, it kā mums nebūtu nekā labāka, ko darīt, un mēs alktu klausīties viņu centienos glābt mūsu dvēseli. It kā mums tāda būtu!

– Kopš Uzšķērdēja laikiem, kundze, – Billijs bikli ieminējās, it kā negribētu, lai es dzirdu šo vārdu, – daudzas smalkas dāmas nodarbojas ar labdarību Vaitčepelā. Dibina baznīcas un cenšas glābt… kritušās sievietes.

– Kā tu to visu zini? – es jautāju. Mani interesēja, ko Billijs dara savā brīvajā laikā.

– Es par to lasīju, kundze, – viņš atbildēja, bet es nojautu, ka tā ir tikai puse patiesības. Viginss bieži uzturējās Vaitčepelā, un Billijs reizēm viņam pievienojās. Tomēr es zināju, ka nedrīkstu mēģināt viņus šķirt un ka Billijs ir drošībā blakus Viginsam. Es negribēju piespiest Billiju palikt mājās un nolēmu izlikties, ka ticu meliem. – Bet šī dāma, par kuru es runāju, kundze… Viņa palīdz cilvēkiem. Tiešām palīdz, – Viginss sacīja. – Viņa atvēra bezmaksas klīniku, un turp var doties jebkurš. Viņa izdāļā zāles, pārtiku un citas mantas, nekad nepiemin Dievu un lūgšanas. Tomēr viņa ir skumja, kundze. Ne tāda kā pārējās, kas ir lepnas, priecīgas un iedomīgas, jo dara Dievam tīkamu darbu vai vismaz pašas tā iedomājas. Vaitčepelas lēdija vienmēr ir skumja.

– Ko vēl tu vari man par viņu pastāstīt? – es jautāju, uzmanīgi vērodama zēnu. Nekad es nebiju redzējusi Viginsu un Billiju šādā gaismā. Šis bija ieskats viņu dzīvē, kas notika ārpus Beikerstrītas robežām.

– Viņa nekad nepamet Vaitčepelu. Nekad, pat naktī vai svētdienās. Reizēm es redzu, ka viņa vēro citus cilvēkus aizejam, un šķiet, ka viņa labprāt dotos līdzi, bet nekad to nedara. Tomēr to grūti saprast, jo viņas seja ir aizsegta.

– Aizsegta?

– Vaitčepelas lēdija nēsā melnu plīvuru, kundze. Viņas seju nevar redzēt. Un viņa nevienam neatklāj savu vārdu. Viņai nav ne sejas, ne vārda.

– Kā tu zini, ka viņa ir skumja? – es jautāju.

– Vienmēr var sajust, ka cilvēks ir skumjš. Pat tad, ja smaida. Tāpat kā jūs reizēm. To nodod viņas gaita un stāja. Viņa iet lēni un smagnēji. Un balss… Pēc balss var noteikt, vai kāds smaida. Viņas tonī nekad nav jaušams smaids. – Viginss dedzīgi paliecās uz priekšu. Man nebija ne jausmas, ka viņš tik prasmīgi novēro cilvēkus. Es nezināju, ka viņš ir novērojis mani.

– Vai esi runājis ar šo Vaitčepelas lēdiju?

– Vienu reizi, – viņš atbildēja. – Es palīdzēju viņai izsniegt ēdienu cilvēkiem, kas nespēj aiziet līdz klīnikai. Dažreiz es tā daru, jo saņemu kādu nieku Neregulārās armijas zēniem. Spriežot pēc tā, kā lēdija tērēja naudu, viņai tās ir daudz. Es pajautāju, kāpēc viņa visu laiku pavada Vaitčepelā, nevis viesojas šeit kā citas lēdijas, un viņa atbildēja: "Kāda tikai nežēlīga cilvēka dēļ. Pasaulē nav cita, kurš būtu tik nežēlīgs."

– Mēs domājām, ka viņa runā par mīļoto vai vīru, – Billijs piebilda. – Tomēr, kad vēroju Loru Šērliju, viņa man atgādināja Vaitčepelas lēdiju. Abām bija līdzīga gaita, it kā viņas visu laiku baidītos. Ik pa brīdim abas palūkojās pār plecu, vairījās no svešiniekiem un satrūkās, dzirdot kādu troksni. Un vēstules! Vaitčepelas lēdijai ļoti nepatīk saņemt vēstules. Domāju, ka runa ir par to. Viņa slēpjas no šī nežēlīgā cilvēka vienīgajā vietā, kur viņš lēdiju nemeklētu. Manuprāt, arī Vaitčepelas lēdija tika šantažēta.

Nebija grūti sameklēt Vaitčepelas lēdiju. Visi zināja par šo labsirdīgo sievieti, kas slēpa seju zem plīvura un nekad nepieminēja ne Dievu, ne grēku izpirkšanu. Billijs veda mūs ar Mēriju pa Vaitčepelas ielām. Tā bija baisa vieta, pilna ar nelaimīgajiem, ar ļaundariem un baiļu pārņemtajiem, kas steidzās šurpu turpu. Smaidīja vienīgi iedzērušie. Es nevaru viņiem to pārmest. Arī es slīcinātu savu pasauli alkoholā, ja būtu spiesta tur dzīvot. Ielas sazarojās mazās, netīrās šķērsielās, kur klaiņoja žurkas un mētājās atkritumi. Pat tajos rakņājās izmisušie. Smārds bija tik spēcīgs, ka man bija grūti elpot. Vienīgā smarža plūda no sievietēm, kas tirgoja vijolītes. Pat dienas laikā es redzēju sievietes, kas pārliecināja un vilināja vīriešus uz kādu sānielu, pagalmu vai pat istabu, ja viņām veicās. Dažas izskatījās jaunas un svaigas, viņas runāja un spurdza. Vairākums bija nogurušas, nomocītas un gribēja tikai to, lai viss ātrāk beigtos un viņas varētu tērēt naudu dzirai, aizmirstot savas bēdas. Reiz viņām bija sapņi un cerības. Tādas lolo ikviens. Bet viņu sapņi nosmaka Vaitčepelas smirdīgajos dūmos jau pirms daudziem gadiem.

Kopš Džeka Uzšķērdēja laikiem, kad noziegumi izcēla Vaitčepelas šausmas visu uzmanības centrā, bija darīts šis un tas, lai atvieglotu ciešanas, bet ar to nepietika. Augstākās sabiedrības dāmas bija sākušas pulcēties šajā apvidū, dalīt pārtiku un drēbes, bet pārsvarā apveltīja Vaitčepelas iedzīvotājus ar pavēlēm atteikties no grēcīgās dzīves un atgriezties Dieva azotē. Viņas izsniedza reliģiskus traktātus par to, cik daudz labāk ir mirt nabadzībā un badā nekā dzīvot netīrībā un grēkā. Traktātos nebija pieminēts, cik mokpilna ir bada nāve. Šīs sievietes domāja, ka palīdz cilvēkiem, bet tie viņas ienīda. Es sapratu iemeslu. Vaitčepelas ļaudis badojās. Viņi smaka. Asiņoja. Drebinājās. Mira. Kā viņiem varētu palīdzēt lūgšanas? Ko dod šķīsta dvēsele miesai, kas pamazām izirst? Viņi darīja visu, lai izdzīvotu, un es nespēju viņus par to nosodīt.

Pat tagad es atceros Vaitčepelas smārdu – sabiezējušu, smacējušu, skābenu aromātu, kas iestrēga rīklē.

Man gandrīz kļuva nelabi. Es alku pēc vēsa ūdens un tīra gaisa. Vienīgais ūdens, ko tur redzēju, tika iegūts no ielas sūkņiem un bija brūngans. Gaiss bija ceļojis garām piestātnēm, slimnīcām, kapsētām, miesniekiem, kurpniekiem, krāsotājiem; tas bija saindēts, pirms sasniedza mūs. Pat saules gaisma likās nespodra. Paceļot skatienu, es redzēju mazu zilu debesu laukumiņu augstu virs mājām, bet ielas ēnas atņēma stariem siltumu. Es drebinājos biezajā vilnas mētelī, bet man blakus bija cilvēki plānās skrandās, un šķita, ka viņi nemaz nezina, kas ir saules siltums. Mani satrieca viņu acis. Visiem bija nedzīvas acis, it kā dvēseles jau sen būtu mirušas, bet miesa vēl censtos elpot.

Neviens mums neuzmācās un pat neko neuzsauca. Tas mani mulsināja, bet Mērija norādīja uz spēcīgu gara auguma zēnu, kurš mums sekoja.

– Viens no Viginsa puišiem, – Billijs paskaidroja. – Viņš jūs aizsargās. Vai tiešām domājāt, ka viņš laidīs jūs šurp vienas?

Viginss, mans mūžīgais bruņinieks netīrās bruņās. Billijs aizveda mūs līdz nelielam laukumam Vaitčepelas nomalē. No trim pusēm to ieskāva nami, kas reiz bijuši skaisti, bet tagad sienas puva un apkārt klīda žurkas. Laukuma centrā bija akmens plāksnēs iebruģēts ūdens sūknis. Virs durvīm ar baltu krāsu bija uzšņāpts vārds "Klīnika". Billijs veda mūs apkārt līdz kāpnēm sētas pusē. Billijs pamāja garajam zēnam, un tas attālinājās.

– Viņa neatvērs durvis, ja tuvumā būs sveši vīrieši, – Billijs paskaidroja. – Gaidiet šeit, es pajautāšu, vai viņa jūs pieņems. Viņa mani pazīst, es esmu pildījis viņas uzdevumus pilsētas labākajos kvartālos, kur Viginsu un citus zēnus neielaiž. – Billijs uzskrēja augšā kā cilvēks, kurš zina ceļu, un es atkal prātoju par viņa dzīvi ārpus manas mājas sienām. Viņš nebija te dzimis, tomēr ieguvis vietu gan Vaitčepelā, gan Beikerstrītas namā. Viņš noskrēja lejā. – Lēdija jūs pieņems, – viņš aizelsies izdvesa. – Labprāt!