Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 4

Viss sākās ar šampanieti un solījumiem kādā saulainā pēcpusdienā.

Tas bija piedzīvojums, derības, iespēja interesanti pavadīt dažas stundas un pierādīt, ka esam tikpat spējīgas kā viņi. Viss sākās ar smiekliem, cerībām un prieku. Beigas pienākušas te, kur ir asinis, sāpes un uguns tumsas ielokā.

Man ir bail, ļoti bail, un mostas kārdinājums bēgt, meklēt palīdzību, kliegt, bet es to nedarīšu. Viņa ir šeit, piesieta pie krēsla, un pret viņu ir pavērsts ierocis. Viņa ir gandrīz zaudējusi samaņu un asiņo, cietusi vairāk nekā es, bet arī viņa nesauks palīgā. Mēs vienojāmies, ka visu paveiksim pašas, nelūdzot padomu vīriešiem augšstāvā. Solījums tika dots vieglprātīgi, gandrīz jokojot, bet īstenība ir nāvējoši nopietna.

– Kas tur ir? – uzsauc neģēlis, un es atkāpjos vēl dziļāk tumsā. Mana vieta ir ēnā, tālu prom no stāsta lapām. Man ir jāklusē blakus gudrajiem un krietnajiem. Es esmu vērotāja, klausītāja, sīks gariņš. Būt šeit un tagad, šajā situācijā, pašā briesmu virpulī – tā nav mana loma.

Tomēr loma ir mainījusies.

– Holms? Es zinu, ka tu tur esi! – viņš sauc. Balsī ieskanas uzvaras prieks. Ir pienācis īstais brīdis, lai es dotos iekšā.

– Holmsa kungam nav ne jausmas, kas jūs esat, – es paziņoju. Mana roka trīc, tomēr balss ir apņēmīga, un viņa nedaudz sakustas vīrieša aizsegā.

Kopā. Mēs to sākām kopā un arī pabeigsim kopā.

– Kas tu tāda esi? – viņš apjucis vaicā. Mati ir izspūruši, drēbes sagumzītas, seja piesārtusi. Tad es speru soli gaismas aplī.

– Es esmu Šerloka Holmsa saimniecības vadītāja. Hadsones kundze.