Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 6

Tagad jūs zināt, kā es iepazinos ar Holmsa kungu un doktoru Vatsonu; nu varu sākt savu stāstu. Labi, tas būs stāsts par mani un Mēriju. Mēs ar doktora Vatsona sievu Mēriju Vatsoni klusi sēdējām pie lielā koka galda spoži apgaismotajā pagrabā, kur bija iekārtota virtuve.

Šī ir mana valstība, mana darbavieta, mans patvērums. Tūlīt es par to pastāstīšu. Šī vieta ir svarīga. Tās ir manas mājas. Atverot nama melnās durvis, viesi nonāk tumšā, paneļiem izklātā vestibilā. Pa labi ir rūpīgi nopulēts galds, un uz tā ir misiņa trauks. Kreisajā pusē ir kāpnes ar paklāju, un pa tām var nokļūt citās telpās. Otrā pusē ir īss gaitenis, un aiz tā četri pakāpieni ved lejup uz virtuvi. Domājot par mājām, es vienmēr domāju par virtuvi.

Tai bija melnas durvis, kas gandrīz nekad netika aizvērtas. Tālāk pletās virtuve, un dziļumā bija durvis ar stikla augšdaļu. Pa tām varēja iziet pieticīgā pagalmā. Un blakus bija mans prieks un lepnums – liela gāzes plīts, kas uzturēja virtuvē siltumu pat aukstajās dienās. Pie plīts bija ērts apdilis krēsls, bet stūrī saritināta lupatsega, ko es izklāju vakarā. Pa kreisi atradās mazākas durvis uz mazgātavu, pieliekamo un citām telpām. Pie sienas es biju novietojusi lielu priedes koka kumodi, un tajā mirdzēja vara pannas un balti šķīvji ar sārtiem rakstiem. Tie, protams, nebija paredzēti Holmsa kungam. Viņam es pasniedzu vienkāršus, baltus porcelāna traukus – kopš dienas, kad viņš sāka tos izmantot ķīmijas eksperimentiem un šaušanai. Grīdu sedza linolejs ar rakstu, kas atgādināja sarkanas flīzes. Ak, cik patīkama bija šī viegli tīrāmā virsma! Pie otras sienas bija vairāki skapīši un darba lete ar vēsu marmora pārklājumu, uz kura es gatavoju mīklu. Te es varēju redzēt visus, kas tuvojās mājai. Telpas vidū bija liels ozolkoka galds, pēc ilgas lietošanas noberzts balts, ar dažādām skrambām un karstu trauku atstātām zīmēm. Šī virtuve bija manas mājas, un es tajā pavadīju mūža laimīgākos brīžus.

Vai iztēlojaties manu virtuvi? Vietu, kur es iederos un jutos iederīga? Te viss sākās. Džona stāsti sākas augšējā stāvā, manējie apakšējā. Šoreiz es nebiju viena. Pie manis viesojās Mērija Vatsone, un viņa sēdēja galda galā. Viņa ienāca Džona dzīvē līdz ar piedzīvojumu, ko viņš nodēvēja par "Četru zīmi". Džons viņu mīlēja, Holmsa kungs pacieta, un man viņa bija ļoti tuva. Tolaik skaistuma iemiesojums bija pilnīga brunete ar vaigu bedrītēm, bet Mērija nepavisam neatbilda šim ideālam. Viņa bija slaida, gara auguma meitene, gandrīz tikpat gara kā Džons. Viņai bija stingrs zods, taisns deguns un zilas, vienmēr vērīgas acis. Sprogainie, zeltainie mati nekad nelikās savaldāmi ar matadatām un ik pa brīdim atrisa. Mērija deva priekšroku vienkāršām blūzēm un svārkiem ar ļoti niecīgu polsterējumu aizmugurē, tāpat kā princese Aliksa, un parasti nēsāja vienkāršu salmu cepuri, ko nepacietīgi atstūma pakausī. Viņai bija dzīvīgi vaibsti, kas pauda visas izjūtas un domas. Mērija bieži smējās, un viņa bija gudra. Viņa aizrautīgi mīlēja Džonu. Kad abi iepazinās, viņa bija klusa, neuzkrītoša un kārtīga, kā jau pienākas labai guvernantei. Tagad viņa bija brīva un staroja laimē.

Kaut pagājuši daudzi gadi, es vēl joprojām skaidri redzu Mēriju acu priekšā, it kā viņa sēdētu man pretī un nerātni smaidītu.

Viņai blakus sēžu es – maza auguma pusmūža sieviete ar brūniem matiem, kas jau sirmo, un brūnām acīm. Jāatzīst, ka es esmu tuklāka par viņu. Mana seja neatklāj domas. Reiz mana sejas āda bija svaiga un skaista, bet netīrais Londonas gaiss to vērtis pelēcīgi bālu. Mati vienmēr ir sakārtoti mezglā, drēbes ir pieticīgas un vienkāršas. Es esmu rāmas, tīrīgas mājsaimnieces iemiesojums un neesmu radīta tam, lai mani pamanītu, jo tas nav piedienīgi. Man ir virējas rokas, uz kurām vienmēr ir nelielas rētas un apdegumi no plīts un nažiem. Es ar to visu lepojos, un neko vairāk man nevajag.

Vai redzat mūs? Mēs sēžam manā virtuvē dienā, kad viss sākas, malkojam tēju, mielojamies ar manis cepto kūku un pa ventilācijas lūku noklausāmies Šerloka Holmsa sarunu ar viešņu.

Jā, pareizi! Ventilācijas lūka.

Jāpaskaidro, ka britu celtnieki neizprot ventilācijas lūku nozīmi. Viņi tās iebūvē ļoti dīvainās vietās – starp istabām, paslēptas stūros, pievienotas caurulēm, kas nekur neved. Patiesībā ventilācijas lūkai nekad nevajadzētu savienot virtuvi ar otrā stāva dzīvojamo istabu, jo tajā ieplūstu ēdiena aromāti. Tomēr slikta plānojuma, pārbūves un citu dīvainību dēļ viena no ventilācijas lūkām šajā namā bija iestrādāta augstu Holmsa kunga dzīvojamās istabas – vienlaikus konsultāciju telpas, ēdamistabas, šautuves un ķīmijas laboratorijas – sienā un veda tieši uz virtuvi – starp diviem skapjiem virs marmora letes, uz kuras es gatavoju cepumus.

Es to atklāju kādā vakarā ilgi pirms Holmsa kunga ievākšanās, kad rullēju mīklu un dzirdēju dziedāšanu. Sākumā es to uztvēru kā pirmo neprāta pazīmi, bet drīz sapratu, ka dzirdu jauno vīrieti otrajā stāvā. Viņš dungoja vulgāru mūzikhola dziesmu, un skaņa ieplūda šahtā.

Parasti es turēju lūku aizvērtu, tomēr kopš dienas, kad istabas noīrēja Holmsa kungs, es to pavēru vaļā arvien biežāk, apsēdos pie virtuves galda un klausījos. Tas bija nelāgi. Es noklausījos. Rīkojos negodīgi. Tā nebija krietnas mājsaimnieces cienīga uzvedība. Mani satrieca pašas uzmācība un ielaušanās cita cilvēka dzīvē. Es sev to atgādināju ik reizi, kad atvēru lūku.

Tomēr atbildiet atklāti: ja jums būtu iespēja atvērt lūku un noklausīties Šerloka Holmsa sarunas, vai jūs to nedarītu?

Protams, darītu, un tāpēc jūs lasāt šos stāstus.

Todien Holmsa kungam bija iepriekš neredzēta apmeklētāja. Es pati viņu uzvedu augšā, jo mūsu pāžs Billijs tobrīd pildīja kādu citu uzdevumu, un rūpīgi nopētīju klienti. Viņa bija jauna, bikla, neliela auguma sieviete ar riekstbrūnām acīm, bāla un ļoti izbijusies, un nemitīgi lūkojās pār plecu, it kā baidītos, ka viņu kāds novēro. Es aizvedu viņu līdz Holmsa kunga istabai un steidzos uz virtuvi, kur atklāju, ka Mērija jau atvērusi lūku. Mēs iekārtojāmies ērti, lai varētu klausīties. Ko šāda nervoza pelīte varētu gribēt no diženā detektīva?

Diemžēl Holmsa kungam nebija labs noskaņojums, bet doktors Vatsons bija devies steidzamā izsaukumā. Holmsa kungs apgalvoja, ka nicina sievietes (tomēr ne tik kvēli, kā pats uzskatīja). Viņš tās dēvēja par vājām, pārāk jūtelīgām, histēriskām būtnēm, kas novērš vīrieša uzmanību un neļauj spriest saprātīgi.

Tomēr bija sievietes, kas detektīvam patika par spīti visam. Šīs sievietes bija stipras, gudras un neatkarīgas. Trausli, bailīgi ziediņi viņu kaitināja, un šī nabaga sieviete bija tieši tāda. Viņš jautāja, kas noticis, un nabadzīte izdvesa: "Šantāža?" Bet viņa neteica, kas viņu šantažē un par ko, kādas ir prasības, neatklāja pat savu vārdu. Uz katru jautājumu viņa tik tikko dzirdami atbildēja, ka nedrīkst to teikt.

Holmsa kungs vienmēr pieprasīja no saviem klientiem pilnīgu atklātību, un šādā noskaņojumā viņš negrasījās būt iecietīgs. Viņš aizsūtīja meiteni prom, strikti paziņojot: – Ja jūs nerunājat, es nevaru palīdzēt.

Ardievu.

Es izskrēju vestibilā un ieraudzīju, ka viņa trīcēdama lēni kāpj lejā pa kāpnēm.

– Vai vēlaties tasi tējas? – es jautāju. Un viņa piepeši izplūda asarās.

Mēs ar Mēriju apsēdinājām viņu virtuvē, pasniedzām kūku un karstu, saldu tēju. Pēc brīža šņuksti pierima.

– Nezinu, kāpēc atnācu. Es neuzdrošinos viņam stāstīt, – meitene tik tikko dzirdami atzinās. – Nespēju. Ja nu detektīvs uzrunās manu vīru? Viņš nedrīkst…

nedrīkst uzzināt… – Un viņa atkal sāka raudāt.

– Atvainojiet, – es saudzīgi ieminējos, – ko tieši jūs esat izdarījusi?

– Tieši tā! – viņa iesaucās, savādi iežagojusies. Tā cilvēki žagojas, kad izraudājuši visas asaras. – Es neko neesmu izdarījusi!

– Ja tā, kāpēc kāds jūs var šantažēt? – es jautāju.

– Viņš melo! – meitene skaļi iesaucās, un es nobijos, ka Holmsa kungs viņu sadzirdēs. Es negrasījos sūtīt šo jauno sievieti atpakaļ pie detektīva; viņš bija izturējies neiejūtīgi vai pat nežēlīgi, un es uz viņu dusmojos. Viņš bija pelnījis zaudēt šo klienti; varbūt pret nākamo sievieti, kas mirks asarās, viņš būs laipnāks. Es pieliku pirkstu pie lūpām.

– Viņš melo, riebīgi melo!

– Tādā gadījumā… kāpēc lai jūsu vīrs tam noticētu? – Mērija jautāja.

– Mans vīrs uzskata, ka nav dūmu bez uguns, – sieviete sacīja, žņaudzīdama rokās cimdus. – Viņš apgalvo, ka sievietes labā slava ir dārgāka par rubīniem, ka tas ir viņas lielākais dārgums un nekas to nedrīkst aptraipīt, pat baumas.

Mēs ar Mēriju saskatījāmies. Tātad viens no tiem vīriem! Es būtu ar mieru saderēt, ka viņa paša dvēsele nebūt nav spodra.

– Pērn mēs dzirdējām ļoti neglītus stāstus par divām pazīstamām sievietēm. Nekas netika pierādīts, neko neteica skaļi, bet cilvēki sačukstējās, – meitene turpināja. – Vīrs man aizliedza ar šīm sievietēm tikties. Es pretojos… Zinu, ka nedrīkst iebilst vīram, bet man viņas patika, jo bija visnotaļ jaukas sarunbiedres. Uz iebildumu par pierādījumu trūkumu viņš apgalvoja, ka pietiek ar baumām. Ja sieviete uzvedas pieklājīgi, viņas labā slava nevar krist par upuri šādai nomelnošanai. Viņš teica, ka pat meliem ir kāds pamats patiesībā, un… – Meitene apklusa.

– …un viņas noteikti kaut ko ir izdarījušas, citādi baumas neparādītos, – Mērija pabeidza teikumu viņas vietā. – Šis nepamatotais apgalvojums iznīcinājis ne vienu vien sievieti. – Es jutu, ka Mērija ir saniknota, bet to neizrāda.

– Varbūt sākumā viņš man noticētu, ka viss ir meli, – svešiniece turpināja. – Bet viņš mani vērotu un prātotu, un pēc laika, ja baumas izplatītos…

– Viņš sāktu ticēt, – Mērija noteica. – Pat tad, ja viņš neticētu, citi to uzskatītu par patiesību, un ar to pietiktu, lai jūsu labā slava tiktu aptraipīta un jūsu laulība beigtos. Mūsu sabiedrība ir ļoti nežēlīga, it īpaši pret sievietēm.

– Mans vīrs to neizturētu. Un tieši tas bija teikts tajā vēstulē, kas sākumā… ko es… – sieviete čukstēja. Viņa pat nespēja izrunāt vārdus.

– Vai vēstule ir pie jums? – Mērija jautāja un pacēla roku. Sieviete paklausīgi izņēma no somiņas salocītu papīra lapu un pasniedza Mērijai. Viņa to atlocīja un lasīja skaļi. – "Lora!" – Mērija palūkojās uz mūsu viešņu. – Vai tas ir jūsu vārds?

– Jā. Lora Šērlija, – viņa ļoti klusi atbildēja. Mēs bijām tikušas tālāk par Holmsa kungu! Mērija turpināja lasīt vēstuli.

– "Lora, es esmu uzzinājis par Jums tālāk aprakstītās lietas. Izvēle ir Jūsu ziņā. Izpildiet manas prasības, citādi es ļoti interesantos jaunumus pavēstīšu visiem Jūsu paziņām. Vai sāksim?" – Mērija apklusa, nedaudz palasīja un sacīja: – Tādu neķītrību straumi es nevēlos atkārtot. – Viņa pagrieza papīru uz sāniem un rūpīgi nopētīja.

– Viņš neko nepieprasa, – es norādīju.

– Pagaidām, – Šērlijas kundze klusi noteica. – Es saņēmu trīs vēstules. Trešajā teikts, ka nākamajā būs iekļauta prasība.

– Vai drīkstu to aplūkot? – Mērija jautāja.

– Es to sadedzināju. Tāpat kā pārējās. Lūdzu, jums jāsaprot, ka vīrs lasa manas vēstules. Man ļoti paveicās, ka šīs saņēmu dienās, kad viņš bija prom un kārtoja darīšanas.

– Paveicās, vai arī tas bija ieplānots, – Mērija piezīmēja. – Vai sadedzinājāt arī visas aploksnes?

– Jā, – Lora nelaimīga sacīja. – Es nespēju tās paciest savā mājā.

Mērija piecēlās un pavērsa vēstuli pret gaismu, kas ieplūda pa virtuves logu.

– Biezs, labs papīrs, – viņa sacīja. – Bieži sastopama ūdenszīme. Rokrakstam nav nekādu īpašu pazīmju. Tāds tiek iemācīts jebkurā labā skolā, izskaužot visu atšķirīgo. Tinte ir atšķaidīta. Spalva ir trula, slikti apgraizīta. Vai redzat, kā tā skrāpē papīru? Tas nav personisks vēstuļpapīrs, citādi īpašnieks zinātu par šiem bojājumiem. Manuprāt, vēstule rakstīta džentlmeņu klubā, bet ne kādā no dārgajiem. Tur ir īpašs vēstuļpapīrs ar kluba ģerboni. – Mērija pagriezās un uztvēra manu izbrīna pilno skatienu. Viņa pasmaidīja. – Tik ilgi klausoties Džona stāstus par Šerloka paņēmieniem, es esmu šo to apguvusi. – Mērija apsēdās pie galda un pieskārās Loras rokai. – Nākamo vēstuli nesiet mums, – viņa ierosināja.

– Neatveriet to! – es steidzos brīdināt. Negribēju, lai šī sīkā, trīcošā būtne lasītu neģēļa drausmās prasības. Turklāt mēs varētu kaut ko uzzināt, spriežot pēc aploksnes. – Gluži vienkārši nesiet šurp.

– Jūs man palīdzēsiet? – Lora izbrīnīta jautāja, pārmīšus uzlūkodama mūs abas. – Jūs man tiešām palīdzēsiet?

Mēs ar Mēriju saskatījāmies. Šķiet, abas bijām pieņēmušas lēmumu patstāvīgi, un tas bija kopīgs.

– Protams, – Mērija steigšus apliecināja. – Kā mēs varētu atteikties?

Drīz pēc tam Šērlijas kundze devās prom, juzdamās daudz labāk. Vismaz viņa vairs neraudāja, kaut gan vēl joprojām izskatījās nomākta. Es novācu traukus un klausījos, kā Mērija pavada meiteni līdz parādes durvīm, nemitīgi uzmundrinot. Pēc tam viņa atgriezās virtuvē.

– Mērij… – es gausi ieminējos. Likās grūti pareģot, vai mēs spēsim izpildīt apsolīto. Mērija negaidīja, līdz paudīšu bažas skaļi, jo zināja, ko teikšu.

– Mēs varam palīdzēt, – viņa sparīgi paziņoja, ielikdama nomazgātās tasītes skapī, – jo esam daudz apguvušas, vienkārši sēžot te un klausoties, ko runā Džons un Šerloks. Viss izdosies.

Mani vienmēr izbrīnīja tas, ka viņa sauca detektīvu par Šerloku, pat runājot ar viņu, bet viņš Mēriju vienmēr dēvēja par Vatsones kundzi.

– Bet, Mērij…

– Mēs esam sievietes. Viņa mums uzticas, bet nevarēja uzticēties Šerlokam, – Mērija atgādināja. – Tā ir mūsu priekšrocība arī izmeklēšanas gaitā. Neviens netur aizdomās sievietes. Vīrieši pārsvarā uzskata mūs par nekaitīgām tukšgalvēm. Neviens pat nepamirkšķinās, ja Lorai Šērlijai piepeši parādīsies divas draudzenes, toties, ja viņas dzīvē uzrastos Šerloks, visus pārņemtu aizdomas, it īpaši viņas paštaisno vīru.

– Jā, tomēr…

– Es nepametīšu viņu vienu un apmaldījušos. Nē! – Mērija uzstāja, aizcirta skapja durvis un vainīgi satrūkās, dzirdot troksni.

– Protams! – es steidzos piekrist. – Jā, mēs viņai palīdzēsim. Es tikai gribēju teikt, ka mēs taču nerunāsim ar Holmsa kungu, vai ne?

– Nekādā gadījumā! – Mērija iesaucās un palūkojās uz ventilācijas lūku, lai pārliecinātos, vai tā ir aizvērta. Tad viņa jau klusāk atkārtoja: – Nē. Viņš to meiteni atraidīja. Izturējās nejauki. Viņa vērsās pie mums, un mēs palīdzējām. Tagad šī lieta ir mūsu rokās.

– Ļoti labi, – es noteicu, slaukot galdu. – Jāatzīst, man patīk doma, ka varu palīdzēt, nevis vienkārši sēdēt, klausoties, kā nabaga cilvēki izklāsta savas likstas un Holmsa kungs tās atrisina, bet es tikmēr vāru tēju.

Mērij, vai Džonam tu stāstīsi?

– Džonam? – mana kolēģe atkārtoja un apsēdās pie galda. Acīmredzot viņa nebija iedomājusies par Džonu. Ilgi lūkojusies uz galdu, viņa beidzot sacīja: – Neteikšu. Ja viņš kaut ko jautās, tad es atbildēšu, ka palīdzu draudzenei. Varbūt pastāstīšu, kad viss būs beidzies. Galu galā… Viņiem ar Šerloku bijušas dažas lietas, par kurām viņš atsakās runāt ar mani. Tātad es tikai palīdzu draudzenei. Viss. – Mērija pievērsa skatienu man. – Tā ir patiesība, vai ne?

Es piekrītot pamāju, vienlaikus izgriežot trauku lupatu un pakarot žāvēšanai uz plīts durvīm. Mēs varētu to paveikt pašas, bez otrajā stāvā mītošo vīriešu iejaukšanās jeb "palīdzības". Mūsu izmeklēšana, mūsu iespēja paspīdēt, mūsu iespēja just, ka esam paveikušas kaut ko noderīgu. Ļāvusies piepešai iegribai, es izņēmu no skapīša divas glāzes un noliku uz galda, pēc tam iegāju pieliekamajā un iznesu no tā pudeli.

– Holmsa kungs nav vienīgais, kurš spēj novērtēt labu vīnu, – es sacīju, noliekot pudeli Mērijai pretī.

– Tas jau ir nevis vīns, bet gan šampanietis! Īsts šampanietis! – Mērija pārsteigta iesaucās un sāka smieties.

– Svinot ir jādzer šampanietis, vai ne? – es jautāju, uzmanīgi izvelkot korķi.

– Tu esi pārsteigumu pilna, – Mērija noteica. – Tomēr jāatgādina, ka pulkstenis ir četri pēcpusdienā.

– Es vēlos uzsaukt tostu, un tēja tam nederēs, – es apņēmīgi noteicu, piesardzīgi salejot šampanieti, un pacēlu glāzi, kurā dzirkstīja zeltainais šķidrums. – Iedzersim par detektīvēm Mēriju Vatsoni un Hadsones kundzi! – es spurdzot iesaucos. Mērija iesmējās, pietrausās kājās un pacēla arī savu glāzi.

– Par detektīvēm Hadsones kundzi un Mēriju Vatsoni!

Daudz, daudz vēlāk, kad abi Vatsoni bija devušies prom un es atguvos – biju piemirsusi, ka no šampanieša tik ļoti reibst galva, – es aiznesu Holmsa kungam tēju un vakara pastu. Tur bija arī pastkarte no Ufas salas. Tā pienāca katru gadu kopš tūkstoš astoņsimt astoņdesmit septītā gada, un tajā bija uzkricelēts tikai viens teikums: "Viss ir labi." Bija arī paraksts – Graiss Petersons. Es cerēju, ka Holmsa kungam nenāksies turp atgriezties. Ufas salā viņam draudēja briesmas. Bija sācies skaists, tumši sarkans saulriets, kas lēja rožainu gaismu pār Londonu, un senā pilsēta izskatījās jauna, tīra un spoža. Holmsa kungs stāvēja pie loga, salicis rokas aiz muguras. Viņš vēroja rosību ielā, nevis saulrietu. Nospriedusi, ka viņš meklē doktoru Vatsonu, es sacīju: – Doktors jau devās mājās.

– Zinu, – Holmsa kungs atbildēja un klusi piebilda:

– Biju pārliecināts, ka viņa atgriezīsies.

– Par ko jūs runājat? – es jautāju, uzklājot balto audumu uz galda un saliekot tējai paredzētos traukus tieši tā, kā viņam patika.

– Hadsones kundze, tā sieviete, kas ieradās pie manis…

– Viņa aizgāja raudādama, – es atcirtu, runājot mazliet skarbāk, nekā biju iecerējusi. Holmss laikam uztvēra manu toni, jo pārsteigts pagriezās.

– Es tikai gribēju, lai viņa teiktu patiesību. Man bija jāzina viss. Domāju, ka viņa samierināsies un atgriezīsies, pastāstot visu, kas man vajadzīgs. Es biju gatavs viņai palīdzēt, bet man nepieciešami fakti! – viņš asi paziņoja un paņēma tējas tasi. Šķita, ka viņš aizstāvas. – Biju pārliecināts, ka viņa atnāks. Kāpēc lai būtu citādi?

– Varbūt viņa atrada kādu citu, kas palīdzēs, – es klusi ieminējos, paņemot paplāti.

Holmsa kungs sašutis izslējās. – Kurš gan cits varētu viņai palīdzēt? – viņš jautāja. – Kurš Londonā ir uz to spējīgs? – Viņš atgriezās pie loga un turpināja vērot.

– Tiešām – kurš? – es piekritu. – Visā Londonā noteikti nav neviena piemērota cilvēka! – Un es devos prom.