Читать книгу Māja Beikerstrītā. Šantāžista pēdējais gājiens - Mišela Bērkbija - Страница 8

Ja esat lasījuši Džona stāstus, tad noteikti zināt par Beikerstrītas Neregulāro armiju, bet es katram gadījumam pastāstīšu par to.

Toreiz, pagājušajā gadsimtā, Londonas ielās čumēja un mudžēja savā vaļā atstāti zēni un reizēm arī meitenes. Daudziem nebija māju vai ģimenes, vai arī, ja bija, viņi mājās nebija laipni gaidīti. Šie bērni klīda pa ielām, dzīvoja, kā spēja, pildīja dažādus uzdevumus, iznēsāja ziņas, veica visus mazos pienākumus, par ko varēja saņemt kādu šiliņu. Ja Holmsa kungam vajadzēja kaut ko dabūt no kāda veikala, uz ielas vienmēr bija zēns, kas varēja uzdevumu izpildīt. Reizēm viņi nodarbojās ar sīkiem noziegumiem, piemēram, nozaga ābolu vai maizīti. Un daži ļāvās vilinājumam, iesaistoties nopietnākos noziegumos, strādājot bīstamāku neģēļu labā, un viņu ceļš veda uz cietumu vai bendes cilpu. Un daži gluži vienkārši… nozuda.

Viens no šiem ielas zēniem bija Viginss. Viņš bija Neregulārās armijas viltīgais, gudrais, apsviedīgais vadonis.

Viginss spēja domāt, plānot un saskatīt sekas. Tas ļāva viņam izcelties pārējo vidū. Viņš pārlaida skatienu ielas bērniem, no kuriem daži izdzīvoja, bet citiem tas neizdevās, un nosprieda, ka viņiem vajag palīdzību. Viginss visus apvienoja, sameklēja naktsmītni, rūpējās, lai ikviens dalītos ar ēdienu, atrada viņiem darbu un panāca drošību. Viņš dāvāja šiem bērniem savdabīgu ģimeni un visus uzraudzīja. Pienāca brīdis, kad viņi iepazinās ar Holmsa kungu, un abas puses saskatīja priekšrocības turpmākā sadarbībā. Viņi bieži strādāja Holmsa kunga uzdevumā.

Līdz brīdim, kad reiz atvēru nama parādes durvis un tur ieraudzīju vairākus netīrus ielaspuikas, es pat nezināju, ka šie zēni ir pasaulē. Viens no tiem, divpadsmit gadus vecs zēns ar vērīgu skatienu, ļoti pieklājīgi paziņoja: – Viginss un Beikerstrītas Neregulārā armija, kundze. Mēs nākam pie Holmsa kunga. Pēc uzaicinājuma, – viņš aši piebilda, un es nopētīju zēnus. Daži šķita satraukti, citi cerību pilni, viens vai divi izskatījās dusmīgi. Kaut kas man lika nojaust, ka viņi gaida padzīšanu no parādes ieejas, pavēli izmantot sētas puses durvis vai gluži vienkārši doties prom.

Tomēr es Holmsa kunga istabās biju ielaidusi daudz sliktākus un noteikti arī nepieklājīgākus cilvēkus, tāpēc atkāpos un aicināju viņus ienākt. Visi uzskrēja augšā pa kāpnēm, sekojot Viginsam.

Kad viņi nāca lejā, es stāvēju uz virtuves kāpnēm un uzsaucu: – Man ir kūka. Varbūt kāds to vēlas? Arī tēja un piens. Pietiks visiem. – Nabaga izbadējušies zēni acīmredzami saausījās, bet vispirms palūkojās uz vadoni. Viņš savukārt veltīja man aizdomu pilnu skatienu. – Nē, es nelikšu jums mazgāties un neuzdošu jautājumus, – es solīju, jo vēl no seniem laikiem miglaini atcerējos, kādi ir zēni.

Viginss pamāja, un puikas – apmēram desmit, bet viņi tik zibenīgi šaudījās šurpu turpu, ka nevarēju saskaitīt, – steidzās man garām uz virtuvi.

Vecākais zēns man tuvojās un teica: – Jūs esat ļoti laipna, Hadsones kundze.

– Man tas sagādā prieku, – es apliecināju. – Tu zini manu vārdu, un es zinu, ka esi Viginss, vai ne?

– Jā, kundze, – viņš pieklājīgi sacīja, pieskaroties cepurei, un devās man garām uz virtuvi – iznesīgs kā jebkurš pilsētas džentlmenis. Es dzirdēju, kā viņš pavēl zēniem ēst kārtīgi, nevis kā mežoņiem, sekoju viņam un nolūkojos, kā viņš salej pienu glāzēs mazākajiem un parūpējas, lai katrs saņemtu vienlīdzīgu porciju. Viņš lika visiem teikt "lūdzu" un "paldies", pats ēda pēdējais, ātri izšķīra strīdus un nemitīgi vēroja uzraugāmos.

Es esmu pazinusi daudzus vīrus, kas ir sliktāki par Beikerstrītas Neregulārās armijas vadoni Viginsu, bet nevienu, kurš būtu krietnāks.

Zēni steigšus notiesāja visas kūkas, kas man bija, un es priecājos, to redzot.

– Esat laipni aicināti šeit jebkurā laikā, – es sacīju. – Gatavoju es vienmēr pārāk daudz, un ēdiens pilnībā netiek izmantots.

Viginss neuzticējās labdariem. Es to redzēju viņa sejas izteiksmē. Labdarība nozīmēja darba namu, lūgšanas, atgādinājumus par grēkiem, kā arī sliktu ēdienu un nepietiekamas porcijas, sitienus un šķiršanos.

– Holmsa kungs bieži neapēd savas vakariņas, – es sacīju. – Man ir sāpīgi redzēt, ka viss smagais darbs pie plīts izrādās velts.

Pamājis Viginss tomēr klusēja un palūkojās uz pārējiem. Vadonim piemita stūrgalvja lepnums, bet… vai viņš tāpēc liegtu saviem zēniem ēdienu?

Viņš bija pelnījis uzzināt patiesību.

– Reiz man bija dēls, – es pavēstīju, apsēdos viņam blakus lielā virtuves galda galā un runāju klusi, lai pārējie zēni mūs nedzirdētu. Tam bija jāpaliek starp mums ar Viginsu. – Viņš nomira. Tāpat kā mans vīrs. Patiesībā es priecātos par sabiedrību. Holmsa kungs bieži ir prom, un es šeit palieku viena.

Viginss man uzsmaidīja un pamāja, ziņojot pārējiem, ka manu piedāvājumu drīkst izmantot. Kopš tā brīža armijas biedri pie manām durvīm parādījās divas vai trīs reizes mēnesī, bet nekad ne vairāk kā divi vai trīs vienlaikus. Es viņus pabaroju un sarunājos ar viņiem, nekad neuzdevu jautājumus, bet uzklausīju. Dažreiz es apstrādāju skrambas, griezumus un zilumus. Dzīve uz ielas nebija salda pat Viginsa aizsardzībā. Reizēm atnāca arī Viginss. Šad tad viņš atveda līdzi kādu izbadējušos zēnu, citreiz bija viens. Ar laiku man tapa skaidrs – es domāju, ka rūpējos par zēniem, un Viginss uzskatīja, ka rūpējas par mani. Viņš mani apciemoja ne tikai ēdiena dēļ; viņš gribēja pārliecināties, ka ar mani viss ir labi, ka es neesmu vientuļa, nobijusies un iekļuvusi nepatikšanās. Trūkst vārdu, lai izteiktu, cik ļoti tas mani aizkustināja.

Un reiz viņš pie manis atveda Billiju.

– Kā var sameklēt Neregulāro armiju? – Mērija jautāja. – Džons teica, ka viņi skraida pa visu Londonu un varētu būt jebkur.

– Es atstāju ziņu avīžu tirgotavas logā uz stūra. Tā ar viņiem sazinās Holmsa kungs, – es atbildēju. – Viņi ieskatās logā katru dienu, reizēm pat ik pēc stundas. Ziņa bija īsa. "Zēni, steidzieties pie H. kundzes. Man ir darbs."

Nākamajā dienā ieradās Viginss un klauvēja pie parādes durvīm – kā jau brīdī, kad jāslēdz darījumi. Parasti viņš ienāca pa virtuves durvīm tāpat kā pārējie, kad alka pēc kūkas, bet Viginsam ļoti rūpēja pieklājība. Viņš izturējās kā darbinieks, nevis vienkārši zēns. Es aicināju viņu uz virtuvi jeb savu kabinetu.

– Vai viss ir labi? – viņš jautāja, kāpjot lejā, un saminstinājās, jo ieraudzīja Mēriju. Viņš nebija radis redzēt virtuvē vēl kādu. Zēns laikam bažījās, ka Mērija ir labdare, kas aizvedīs viņu uz kādu vietu, kur par viņu skaitīs lūgšanas, izkliegs pavēles un aizslēgs durvis.

– Šī ir mana draudzene Mērija Vatsone, – es steigšus iepazīstināju. – Doktora Vatsona sieva.

Es piegāju pie plīts un salēju tēju, kamēr Mērija un Viginss viens otru nopētīja. Viņa redzēja nenosakāma vecuma zēnu, kam varēja būt gan divpadsmit, gan piecpadsmit gadu. Viņš bija tievs, bet stiegrains, un kustības liecināja par alkainu spēku. Viginss spēja būt pavisam nekustīgs, it kā izkalts no akmens, bet acīs nemitīgi bija jaušams vērīgums. Viņš bija mierīgs, tomēr nekad nerimās domāt, un šīs domas ne vienmēr bija tīkamas. Viginss bija garāks par vairākumu zēnu, un bālo ādu klāja netīrumu kārta. Pelnpelēkie mati bija pārāk gari un nekopti, bet acis zem smagnējiem plakstiņiem – tumšas, ļoti tumšas. Viņš bija ģērbies nesaderīgās brūnās skrandās, kas palīdzēja neizcelties uz ielas. Es zināju, ka viņam ir arī labākas drānas, jo pati biju tās iedevusi. Mērija to visu redzēja un saprata, uzlūkojot zēnu, kas stāvēja viņai pretī.

– Viginsa kungs, – viņa pamājot sveicināja. Zēns pieklājīgi atņēma sveicienu.

– Vienkārši Viginss, kundze, – viņš sacīja.

– Vai cita vārda nav?

– Tāds nekad nav bijis vajadzīgs, kundze.

– Tātad Viginss, – viņa smaidot noteica. Zēns brīdi vilcinājās, bet atbildēja uz smaidu. Abi bija novērtējuši viens otru un nonākuši pie visnotaļ pieņemamiem secinājumiem. Viginss apsēdās pie galda, un es ielēju mums tēju.

– Vai jums vajag palīdzību? – Viginss man jautāja.

– Ziņu atstājāt jūs, nevis Holmsa kungs.

– Jā. Man nedraud nepatikšanas, bet kaut kas ir noticis ar manu paziņu. Es solīju viņai palīdzēt, un tam esi vajadzīgs tu, – es paskaidroju un noliku viņam priekšā ļoti lielu kūkas gabalu. Tā bija viņa iecienītā ķimeņu kūka. Viginss uzmeta cienastam aizdomu pilnu skatienu, jo saprata, ka tas ir kukulis. – Un būtu labāk, ja Holmsa kungs neko neuzzinātu.

Viginss pārmaiņus piesardzīgi uzlūkoja mūs abas. – Nestāstīt Holmsa kungam? – Jauneklim tas nepatika. Viņš bija padevīgs Holmsa kungam, turklāt juta pret detektīvu lielu cieņu. Zēns zināja, cik grūti būtu kaut ko noslēpt savam darba devējam.

– Šī ir mūsu, nevis Holmsa kunga lieta, – Mērija sparīgi paziņoja.

– Jūsu lieta? Vai jūs arī būsiet detektīves? – zēns jautāja, un viņa balsī skanēja gan neticība, gan uzjautrinājums.

– Jā, – es rāmi noteicu, apsēžoties viņam pretī.

– Kāpēc gan ne?

Smaids pagaisa, kad Viginss saprata, ka es noteikti nejokoju.

– Jūsu lieta, – viņš atkārtoja, vērojot mūs abas.

– Mūsu lieta, – Mērija apstiprināja. – Mūsu kliente, kas jāsargā. Mūsu pienākums, kas jāizpilda.

Kādu brīdi Viginss pētīja viņas sejas izteiksmi, līdz saprata, cik nopietni viņa to uztver. Zēns pamāja un nokoda milzīgu kūkas gabalu.

– Labi, – viņš piekrita. – Tikai būs viens noteikums.

– Kāds? – es jautāju.

– Ja viena no jums iekļūs nepatikšanās vai cietīs, es tūlīt pat vērsīšos pie Holmsa kunga, – viņš paziņoja.

– Protams, – Mērija steigšus piekrita. Mēs bijām drosmīgas, tomēr ne jau muļķes.

– Tātad… kāds darbs jums ir padomā? – Viginss lietišķi painteresējās.

– Ir jāseko diviem cilvēkiem, – Mērija sacīja, sniedzot viņam papīru. Viginss, kaut arī ielaspuika, prata lasīt un rakstīt. Nezinu, kur viņš to apguvis. Domāju, ka par to bija dārgi jāmaksā. Tomēr viņš bija apņēmies izmantot un paplašināt šīs zināšanas.

– Lora Šērlija un viņas vīrs. Šeit uzrakstīta viņu adrese, vīra darbavieta un viss pārējais. Ikviens, kas apmeklē viņu namu, jebkādā veidā sazinās ar viņiem un tiekas… Mums nepieciešams viņu vārds un apraksts.

Vienalga, cik nenozīmīgas ir šīs tikšanās.

– Jūs gribat tādu nieku vien! – Viginss uzjautrināts noteica, lasot sarakstu.

– Vai tu to visu spēsi? – es jautāju, vērojot zēnu.

– Tas nav nekas tāds, ko desmitiem reižu neesmu darījis Holmsa kunga uzdevumā, – viņš nicīgi noteica, salocīja papīru un ielika to kabatā. – Vai novērot arī kalpotājus? – viņš jautāja. Par to es nebiju iedomājusies.

– Pagaidām nē, – es vilcinoties noteicu. Viss bija sarežģītāk, nekā sākumā šķita. Lora Šērlija noteikti katru dienu runāja ar neskaitāmiem cilvēkiem, un tiem bija atkal savi paziņas. Vēl arī vīra draugi un darbabiedri… Kā lai tiem visiem izsekojam?

– Ja vien nepamani kaut ko svarīgu sarunās ar kalpotājiem… – es piebildu.

– Kā viņš zinās, kas ir svarīgi? – Mērija šaubīdamās jautāja.

– Viginss zinās, – es pārliecināta noteicu. – Holmsa kungs tic viņa spējām. – Tā bija taisnība. Es bieži biju dzirdējusi Holmsa kungu sakām, ka reiz Viginss pārvaldīs Skotlendjardu… vai vazās to aiz deguna.

Viginss neapzināti iztaisnoja muguru.

– Divas reizes dienā sūtiet pie manis Billiju pēc ziņojumiem, – Viginss sacīja. – Viņš mācēs mūs atrast. Vai es jau esmu pieminējusi Billiju? Viņš bija mūsu pāžs. Vairāk par viņu stāstīšu vēlāk. Viņa dzīve ir atsevišķa stāsta vērta.

Neviens nenojauta, kur Neregulārās armijas zēni pavada naktis. To nenojauta pat Holmsa kungs. Viņi rūpīgi sargāja savu mītni, jo nebija zināms, kas varētu viņiem naktī uzbrukt – policisti, baznīcas kalpi, noziedznieki.

– Ja kaut kas notiks, es atnākšu pats.

Viginss pamāja Mērijai, palocīja galvu manā virzienā un devās prom.

– Apbrīnojams zēns, – Mērija noteica, vērojot durvis, aiz kurām bija nozudis palīgs.

– Tādi ir visi Neregulārās armijas puikas, – es sacīju, novācot traukus. Piepeši mani pārņēma dusmas, ka tik ass prāts un laba sirds tiek izšķiesti veltīgi. – Kas tā par pasauli, kurā Viginss, Billijs un viņiem līdzīgie dzīvo no rokas mutē uz ielas, bet daudz sliktāki zēni saņem izglītību, pajumti un vecākus?

– Tā ir pasaule, kurā tu pieņem Billiju, Holmsa kungs maksā par darbu Viginsam, bet Viginss rūpējas par noklīdušiem zēniem, – Mērija saudzīgi atgādināja, pasniedzot man tējas tasi. Viņa papliķēja man pa plecu, un es nopūtos. Protams, viņai bija taisnība. Citi bija pievīluši zēnu uzticību. Mēs to nedarīsim.

– Kas notiks tagad? – Mērija jautāja.

– Jāgaida. – Es nopūtos un apsēdos. – Holmsa kungs šo laiku ļoti necieš.

– Jāatzīst, ka es viņu saprotu.

Drīz pēc tam Mērija devās prom, lai gādātu pati par savu namu un vīru. Es pavadīju pēcpusdienu, cepot kūkas; neviena cita nodarbošanās nedāvāja tādu mieru. Un visu dienu līdz pat naktij es dzirdēju, kā Holmsa kungs soļiem mēro istabu otrajā stāvā. Es nezināju, ar ko viņš nodarbojas, bet viņa nemiers papildināja manējo.

Man jāatzīst, ka nākamās divas dienas bija aizraujošas. Doktors Vatsons pavadīja daudz laika ar Holmsa kungu, tāpēc Mērija varēja viesoties pie manis. Mēs sēdējām pie virtuves galda, logos iespīdēja saule, mums priekšā bija tējas tases, un mēs kalām plānus. Loras Šērlijas nelaime bija mūs aizkustinājusi, tomēr galvenais virzītājspēks bija sajūsma, ko radīja iespēja dzīties kaut kam pakaļ. Mēs izdomājām desmitiem dažādu veidu, kā notvert šantāžistu, un katrs nākamais bija muļķīgāks par iepriekšējo. Mēs lasījām vēstuli, meklējām pavedienus, izteicām pavisam neticamus secinājumus, spriežot pēc tintes krāsas vai traipa stūrī. Mēs runājām, plānojām un – pats svarīgākais un saviļņojošākais – domājām.

Man patika nama saimnieces darbs; tas sagādāja vairāk prieka nekā vienkārši nama īpašnieces loma. Mērijai patika būt precētai ar Džonu. Tomēr nekas no tā visa neradīja augsni prāta darbībai, kamēr vīrieši traucās pa Londonas ielām. Toties tagad mums bija nodarbošanās. Mēs nekavējām laiku ar izšūšanu un cepšanu – mēs centāmies atrisināt sarežģītu mīklu. Pirmoreiz daudzu gadu laikā es jutu, kā joņo domas, darbojas prāts, raisās iztēles ainas. Es jutos dzīva – neticami, kvēli dzīva.

Virtuves ventilācijas lūka divas dienas netika vērta vaļā. Mēs dzirdējām, kā Džons un Holmsa kungs augšstāvā staigā, reizēm aizcērt durvis, šad tad priecīgi iesaucas. Holmsa kungs neēda maltītes, ko viņam nesu, un visu nakti istabā dega gaisma – kā jau vienmēr, kad viņš izmeklēja kādu lietu. Jebkurā diennakts laikā pienāca telegrammas, kurās bija izmantoti viņa dažādie izdomātie vārdi. Tomēr tagad mani neinteresēja viņa lieta, jo es biju pilnīgi pārņemta ar savējo.

Billijs divas reizes dienā ziņoja mums par Viginsa un pārējo zēnu panākumiem. Mēs izsvērām katru vārdu, meklējot kaut ko neiederīgu. Lora viesojās pie šuvējas, iegriezās pie sava tēva jurista, apmaksāja cepurnieka rēķinu. Šērlija kungs devās uz darbu un atgriezās mājās. Viņš pusdienoja lētā vietējā restorānā kopā ar trim tikpat godīgiem un neizteiksmīgiem vīriem. Kalpotāji šķita pavisam parasti. Vienai no istabmeitām bija pielūdzējs. Zābaku tīrītājs tika atpazīts kā zēns, kurš aizbēdzis no iepriekšējās darbavietas. Tās bija sīkas nepilnības Šērliju nevainojami godīgajā dzīvē, bet ar to pietika, lai mēs aizrautos ar dažādiem minējumiem.

Protams, pienāca mirklis, kad Holmsa kunga apartamentu durvis tika atrautas vaļā neparasti sparīgi un viņš noskrēja lejā pa kāpnēm un sauca: – Ātri, Vatson! Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli!

Brīdī, kad Džons patraucās mums garām un izsteidzās ārā pa durvīm, atvainojoties uzmetis skatienu sievai, mēs ar Mēriju stāvējām priekšnamā.

– Skrien, skrien! – Mērija līksmi viņam uzsauca. – Glābiet pasauli, atrodiet risinājumu. Pēc tam man visu pastāsti! – Viņa nekad neliedza vīram pavadīt kaut mirkli ar Holmsa kungu, ja vien viņš vēlāk visu sīki un smalki atreferēja.

Joņojot mums garām, Holmsa kungs uzsauca: – Vatsona kungs, spēle ir sākusies!

Jau nākamajā mirklī viņi bija nozuduši. Mērija aizvēra durvis, jauki uzsmaidīja man un sacīja: – Jā, Hadsones kundze, un arī mūsu spēle ir sākusies!

Un mēs līksmi smējāmies.

Tomēr mēs bijām gremdējušās sapņos, iztēlojoties, ka esam detektīves, kaut patiesībā tikai rotaļājāmies. Īstenība jau tovakar sagādāja mums sāpīgu triecienu.

Džons un Holmsa kungs atgriezās pēc saulrieta un šķita apmierināti. Spriežot pēc Holmsa kunga apetītes, lieta bija atrisināta. Nakts bija mokoši auksta; ziema izpūta savu pēdējo dvašu. Mēs ar Mēriju sēdējām virtuvē, kad piepeši atsprāga vaļā durvis. Tajās stāvēja Billijs gluži kā ēna tumsā, un viņš balstīja kādu, kurš bija saļimis uz viņa pleca. Kāds zēns… Viginss! Billijs ievilka viņu virtuvē, un es redzēju, ka Viginsa roka nokarājas. Asinis – ak Dievs, asinis! Tās pilēja no viņa galvas un rokas, un viņš mirka tajās. Es izrāvu jaunekli no Billija skavām un nosēdināju uz krēsla. Pāžs vairs nespēja noturēt Viginsu, ko bija vedis šurp pa Londonas ielām. Ievainotais neatvēra acis un sekli elpoja, bet drēbes asiņu dēļ bija mitras un gluži kā iestīvinātas.

– Mērija, – es izdvesu. "Mans zēns… Ko viņi nodarījuši manam zēnam? Ko es esmu viņam nodarījusi?" – Mērij! – Mana balss izklausījās pavisam rāma. – Pasauc Džonu. Nekavējies!