Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 2

Lielajā mājā – un Šelbija allaž domāja par to kā par lielo māju – viņa apsēdās sava vīra lielajā ādas krēslā, pie viņa lielā, svarīgā rakstāmgalda. Šī mēbele bija espresso krāsā. Ne jau brūna. Šādas nianses Ričards ievēroja ārkārtīgi precīzi. Rakstāmgalds bija nopulēts un mirdzošs, izgatavots Itālijā pēc īpaša pasūtījuma no Āfrikas melnkoka.

Kad viņa bija ieteikusies – vienkārši jokojot –, ka nemaz nav zinājusi par melnkoka esamību Itālijā, viņš veltīja viņai to skatienu. Skatienu, kurš atgādināja, ka, par spīti lielajai mājai, pasakainajām drānām un masīvajam briljantam viņas kreisās rokas ceturtajā pirkstā, viņa vienmēr būs tikai Šelbija Ena Pomeroja, kas joprojām atrodas divu soļu attālumā no lauķu pilsēteles Tenesī štatā, kur bija piedzimusi un uzaugusi.

“Reiz Ričards arī smējās,” Šelbija nodomāja. “Viņš bija sapratis, ka es jokoju, un smējies, it kā es būtu viņa dzīves gaisma. Tikai… Mīļais Dievs! Vīra acīs šī gaisma kļuva nespodra, turklāt ļoti ātri.”

Vīrietis, kuru Šelbija sastapa pirms pieciem gadiem kādā zvaigžņotā vasaras naktī, burtiski apbūra viņu, lika aizmirst par visu, ko viņa iepriekš bija zinājusi un pazinusi. Viņš pārcēla Šelbiju pilnīgi citā pasaulē – tādā, kādu viņai pat aptuveni būtu grūti bijis iedomāties.

Viņš pret Šelbiju izturējās kā pret princesi, veda uz vietām, par kurām viņa bija lasījusi vienīgi grāmatās vai redzējusi kinofilmās. Un reiz taču viņš bija Šelbiju mīlējis… vai ne?

Tagad bija svarīgi to atcerēties. Viņš bija mīlējis Šelbiju, alcis pēc viņas, devis viņai itin visu, ko vien sieviete varētu vēlēties.

Paredzēts. Šo vārdu viņš lietoja bieži. Viņš bija paredzēts Šelbijai.

Var jau būt, ka viņš bija saīdzis, kad uzzināja par Šelbijas grūtniecību. Varbūt viņa pat jutās nobijusies – tikai uz vienu mirklīti – no vīra skatiena, kad viņam šo jaunumu pavēstīja. Bet viņš taču bija Šelbiju apprecējis, vai ne? Aizvedis viņu uz Lasvegasu, it kā mestos dzīves lielākajā piedzīvojumā.

Toreiz viņi bija laimīgi. Arī to tagad bija svarīgi atcerēties. To nedrīkstēja aizmirst, vajadzēja cieši turēties pie atmiņām par labajiem laikiem.

Sievietei, kas divdesmit četru gadu vecumā kļuvusi par atraitni, ir vajadzīgas atmiņas.

Sievietei, kura ir uzzinājusi, ka visu laiku dzīvojusi melos, turklāt atklājusi pašai uzkrauto briesmīgo parādu slogu, kas neļauj pat brīvi elpot, – viņai noteikti ir nepieciešams atgādinājums par laimīgākiem laikiem.

Juristi, grāmatveži un nodokļu inspektori viņai visu bija paskaidrojuši. Diemžēl tikpat labi viņi varēja runāt grieķu valodā, kad sāka detalizēti izklāstīt dažādos terminus.

Lielā māja – tā pati, kura Šelbijai likās biedējoša jau kopš brīža, kad viņa pirmo reizi tajā spēra kāju, – nemaz nepiederēja viņai. Vai vismaz nepiederēja tik lielā mērā, lai tam būtu kaut niecīgākā nozīme. Tā piederēja kompānijai – hipotekārā aizdevuma sniedzējai. Automašīnas bija ņemtas līzingā, bet nebija izpirktas. Turklāt ikmēneša maksājumu termiņi bija sen nokavēti. Tātad automašīnas arī nepiederēja viņai.

Mēbeles? Pirktas kredītā. Un maksājumu termiņi nokavēti.

Un nodokļi. Viņa pat nespēja domāt par nodokļiem. Domas par nodokļiem viņai uzdzina stindzinošas šausmas.

Kopš Ričarda nāves bija pagājuši divi mēneši un astoņas dienas, un Šelbijai nācās raizēties par jautājumiem un problēmām, kuras Ričards kādreiz bija pieskaitījis pie tādām, kas nav sievas rūpju lokā iekļaujamas. Ja Šelbija par tām ieminējās, viņš sievai veltīja to skatienu. Viņš bija pārliecināts, ka tā nav Šelbijas darīšana.

Tagad toties tās izrādījās tikai viņas raizes un viņas darīšana, jo viņa bija parādā kreditoriem, viņa bija parādā hipotekārā kredīta izsniedzējkompānijai un viņa bija parādā arī Amerikas Savienoto Valstu valdībai. Kopā tas nozīmēja tik šausmīgi daudz naudas, ka domas gluži vienkārši paralizēja. Tomēr paralīzi viņa nevarēja atļauties. Viņai bija bērns. Meita. Kalija tagad bija vissvarīgākā. Tikai trīs gadus veca. Šelbijai gribējās nolikt galvu uz gludā, mirdzošā rakstāmgalda virsmas un ļauties asarām. “Bet tu tā nerīkosies. Tu esi viss, kas viņai tagad ir. Un tāpēc tu darīsi to, ko nepieciešams paveikt.”

Viņa atvēra vienu kasti. To, uz kuras bija rakstīts “Privāti dokumenti”. Viņa pieņēma, ka advokāti un nodokļu inspektori jau ir visu izskatījuši un visu nepieciešamo nokopējuši. Tagad viņa nolēma visu izskatīt pati un paraudzīties, kas glābjams. Kalijas dēļ.

Viņai bija nepieciešams kaut kur sameklēt pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu uzturēt savu bērnu – pēc tam, kad būs nomaksāti visi parādi. Protams, viņa ies strādāt, taču ar to vien būs par maz.

Sākot pārskatīt dokumentus, viņa iedomājās, ka nekad nav raizējusies par naudu. Viņa raudzījās uz čekiem par iegādātiem uzvalkiem un kurpēm, uz restorānu un viesnīcu rēķiniem un kvītīm par privātu lidmašīnu izmantošanu. Viņa atskārta, ka pirmajā vētrainajā gadā vispār nebija raizējusies par naudu. Arī pēc Kalijas piedzimšanas.

Tolaik Šelbija vēlējās vienīgi vietu, ko saukt par mājām.

Viņa pārtrauca papīru šķirstīšanu un pārlūkoja Ričarda kabinetu. Skarbi otas triepieni modernās mākslas paraugos (tādai mākslai Ričards bija devis priekšroku), absolūti baltas sienas (viņš apgalvoja, ka tieši uz tām vislabāk izceļoties šīs gleznas), tumšs koks un āda.

Šīs nebūs mājas. Un tādas nekad nebija. Viņa nosprieda, ka arī pēc astoņdesmit te nodzīvotiem gadiem tās nespētu kļūt par mājām, nemaz jau nerunājot par tiem trijiem mēnešiem, kas bija aizritējuši, kopš viņi šajā namā ievācās.

Ričards māju nopirka, neapspriedies ar sievu. Arī mēbeles iegādājās, pat nepavaicājot, vai viņai tādas patiktu. Viņš bija sacījis, ka tas ir pārsteigums, un atrāvis vaļā šīs gigantiskās Villanovas ēkas durvis. Viņš šo atbalsu pilno namu nodēvēja par labāko celtni visā Filadelfijas priekšpilsētā.

Un viņa bija izlikusies, ka mīl šo māju. Vai ne? Viņa bija pateicīga par pastāvīgu dzīves vietu, par spīti nemīlīgajām krāsām un biedējoši augstajiem griestiem. Kalijai būs mājas, viņa mācīsies labās skolās un rotaļāsies drošā vidē.

Viņai būs draugi. Viņai noteikti būs draugi. Vismaz Šelbija tā cerēja.

Tikai tam nepietika laika.

Un nebija dzīvības apdrošināšanas polises, kas vērta desmit miljonus dolāru. Arī par to viņš meloja. Tāpat kā par koledžas fondu Kalijai.

Kālab?

Šo jautājumu Šelbija aizgainīja. “Es taču nekad neuzzināšu atbildi, tad kādēļ vispār vajadzīgs šāds jautājums?”

Viņa varētu paņemt vīra uzvalkus, kurpes, kaklasaites un sporta inventāru, golfa nūjas un slēpes. Aiznest to visu uz komisijas preču veikaliem. Paskatīties, cik par šīm mantām varētu dabūt.

Paņemt jebko, kas nav atsavināts, un pārdot to. Pat tajā sasodītajā “eBay” vietnē, ja nāksies. Vai izmantot “Craigslist” vietni. Vai galu galā ieķīlāt. Nekādas starpības.

Arī no viņas skapja bija daudz kas pārdošanai derīgs. Un dārglietas.

Šelbija paraudzījās uz briljantu, uz gredzenu, ko Ričards bija uzslidinājis viņai pirkstā, kad abi brauca uz Vegasu. Laulības riņķi viņa paturēs, taču briljantu varētu pārdot. Bija ļoti daudz viņas mantu, ko varētu pārdot.

Kalijas labad.

Citu pēc cita Šelbija izskatīja dokumentu mapes. Viņi bija paņēmuši visus datorus, un viņa tos vēl nebija dabūjusi atpakaļ. Taču uz papīra rakstītie dokumenti bija pieejami.

Kādā mapē glabājās dokumenti, kas saistīti ar vīra veselību. Šelbija nosprieda, ka vīrs par sevi labi rūpējies. Piepeši ienāca prātā, ka jāatceļ viņa biedra statuss lauku klubā, kā arī jāanulē abonements fitnesa centrā. Tas gluži vienkārši bija izslīdējis viņai no prāta. Vīrs bija veselīgs cilvēks, allaž uzturēja vingru ķermeni un nekad neizlaida plānotās pārbaudes pie ārsta.

Nākamo dokumentu Šelbija paņēma, iepriekš nospriedusi: “Vajadzēs izsviest ārā visus vitamīnus un pārtikas piedevas, ko vīrs sev sapircis. Nav nekādas jēgas tos glabāt, gluži tāpat kā nav jēgas glabāt arī visus šos papīrus.” Veselīgais vīrietis bija noslīcis Atlantijas okeānā, tikai dažas jūdzes no Dienvidkarolīnas krasta. Viņam bija trīsdesmit trīs gadi.

Viņai to visu vajadzēja iemest dokumentu smalcinātājā. Ričards bija liels dokumentu smalcināšanas piekritējs, un viņam mājās darba kabinetā bija pašam sava iekārta. Kreditoriem nepavisam nebija nepieciešams pētīt Ričarda pēdējo asins analīžu rezultātus vai apstiprinājumu par to, ka pirms diviem gadiem viņš vakcinējies pret gripu, gluži tāpat kā izrakstu no neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas par to, ka basketbola spēles laikā viņš izmežģījis pirkstu.

Dieva dēļ! Tas taču notika pirms trijiem gadiem! Kā jau cilvēks, kurš sasmalcinājis tik daudz papīru, ka varētu no tiem vai kalnu uzcelt, viņš noteikti negribētu, lai kāds pēta viņa medicīnisko karšu izrakstus.

Šelbija nopūtās, pamanījusi vēl kādu četrus gadus senu dokumentu. Viņa jau grasījās to nolikt malā, bet tad pārtrauca kustību un sadrūma. Par šo ārstu viņa neko nebija dzirdējusi. Protams, tolaik viņi dzīvoja tajā milzīgajā augstceltnē Hjūstonā, un kurš gan varēja izsekot, pie kādiem ārstiem vīrs gājis, ja vismaz reizi gadā viņi mainīja apmešanās vietu. Un gadījās, ka tas notika pat vēl biežāk. Taču šis ārsts praktizēja Ņujorkā.

– Tā nevarētu būt, – viņa murmināja. – Kālab gan Ričards būtu Ņujorkā gājis pie ārsta, lai…

Un piepeši kļuva stindzinoši salti. Aukstums pārņēma Šelbijas prātu, sirdi un vēderu. Ar drebošiem pirkstiem viņa pacēla dokumentu un pietuvināja sev, it kā attāluma maiņa varētu mainīt arī uzrakstīto vārdu nozīmi.

Tie ietiepīgi palika tādi paši kā bijuši.

Divtūkstoš vienpadsmitā gada divpadsmitajā jūlijā Ričardam Endrū Foksvērtam Mauntsinajas medicīnas centrā doktors Dipoks Harjana veicis ķirurģisku operāciju. Vazektomiju. Ričards licis veikt vazektomiju un par to nav pateicis sievai. Kalija tolaik bija tik tikko divus mēnešus veca, bet viņš pakļāvies operācijai, lai vairs nekad nevarētu kļūt par tēvu! Viņš bija radījis iespaidu, tēlojis, ka vēlas vairāk bērnu, kad Šelbija par to runāja. Viņš pat piekrita doties uz pārbaudēm, un gluži tāpat to izdarīja viņa, kad pēc gadu ilgušiem mēģinājumiem tomēr nepalika grūta.

Šelbijai šķita, ka sadzird viņa balsi. “Dieva dēļ, Šelbij, tev vienkārši jānomierinās. Ja tu nemitīgi raizēsies un dzīvosi vienā sasprindzinājumā, tas nekad nenotiks.”

“Nē, tas nekad nenotiks tāpēc, ka tu parūpējies, lai tas nebūtu iespējams. Tu man meloji pat par to. Meloji, bet mana sirds no sāpēm vai lūza katru mēnesi. Kā tu varēji? Kā gan tu varēji?”

Viņa atvirzījās no galda un piespieda pirkstus pie plakstiem. Tas bija jūlijs. Apmēram jūlija vidus. Un Kalija bija aptuveni astoņas nedēļas veca. Komandējums. Tā viņš bija paskaidrojis. Tagad Šelbija to labi atcerējās. Uz Ņujorku. Par ceļamērķi gan viņš nebija samelojis.

Vest zīdaini uz lielpilsētu viņa nebija vēlējusies, un Ričards noteikti zināja, ka tā būs. Viņš visu jau bija nokārtojis. Un tas Šelbijai nāca kā jauns pārsteigums. Viņš privātā lidmašīnā aizsūtīja Šelbiju atpakaļ uz Tenesī. Viņu un mazo meitiņu. Ričards apgalvoja, ka dara to tāpēc, lai viņa kādu laiku varētu pavadīt kopā ar savu ģimeni. Parādīt viņiem Kaliju, ļaut, lai pāris nedēļu viņas mamma un vecmāmiņa palutina gan Šelbiju, gan Kaliju.

Tagad Šelbijai ienāca prātā, ka viņa par to bija jutusies tik laimīga, tik pateicīga… Un, izrādās, viņš to darījis vienīgi tāpēc, lai dabūtu sievu nost no ceļa, lai droši parūpētos par to, ka nekad vairs nekļūs par tēvu.

Šelbija atkal piegāja pie rakstāmgalda un paņēma rokā fotogrāfiju, ko bija ierāmējusi vīram par prieku. Tajā bija redzama viņa kopā ar Kaliju, un šo kadru uzņēma Šelbijas brālis Klejs. Tieši tajā viesošanās reizē.

Viņai bija licies, ka vīra pateicības vārdi ir patiesi, ka viņam šī dāvana ir svarīga, ja reiz viņš to glabāja uz sava rakstāmgalda. Visu laiku, līdz pat šai dienai.

“Kārtējie meli. Tikai kārtējie meli. Tu mūs nekad neesi mīlējis. Tu nebūtu spējis melot, melot, melot un melot, ja mūs mīlētu.”

Nodevība sāpēja, un dusmās viņa jau gandrīz bija gatava triekt ierāmēto fotogrāfiju pret rakstāmgaldu. Tomēr, ieskatījusies savas mazulītes sejā, viņa nespēja to izdarīt. Šelbija nolika to atpakaļ tik uzmanīgi, it kā novietotu trauslu un nenovērtējami dārgu porcelāna izstrādājumu.

Pēc tam Šelbija noslīga uz grīdas. Viņa nespēja sēdēt pie šā rakstāmgalda. Nu vairs ne. Viņa sēdēja uz izaicinošā tonī nokrāsotās grīdas, auksti balto sienu ieskauta, šūpojās uz priekšu un atpakaļ un šņukstēja. Viņa raudāja ne jau par to, ka mīļotais vīrietis ir miris, bet gan par to, ka viņš vispār nekad nav eksistējis.

Gulēt nebija laika. Gan nebūdama kafijas cienītāja, Šelbija piepildīja milzīgu krūzi ar dubulto espresso, ko pagatavoja Ričarda īpašais, Itālijā ražotais kafijas automāts.

No raudāšanas sāpēja galva, bet, kofeīna devas uzmundrināta, viņa izskatīja katru papīra lapu, ko atrada, un kārtoja tās kaudzēs.

Viesnīcu un restorānu rēķini, ko tagad viņa pārlūkoja ar citām acīm, apliecināja, ka vīrs ne tikai melojis, bet arī krāpis.

Apkalpošana numurā bija izmaksājusi pārāk lielas summas, lai to būtu izmantojis tikai viens cilvēks. Un rēķins par sudraba rokassprādzi no “Tiffany’s” – tādu Ričards viņai nekad netika pasniedzis. Čeks par pieciem tūkstošiem no “La Perla” – viņam patika, ja Šelbija valkāja šīs firmas apakšveļu.

Tad vēl rēķins par gultu un brokastīm nedēļas nogalē Vērmontas viesnīcā. Toreiz viņš bija sacījis, ka dodas uz Čikāgu, lai pabeigtu kādu darījumu.

Kālab gan viņš glabāja šo visu? Kāpēc paturēja visus šos melu un neuzticības pierādījumus? Un tad viņa saprata. Vienkārši tāpēc, ka viņa vīram bija uzticējusies.

Un ne jau tikai tāpēc. Viņa to bija pieņēmusi. Viņa bija nojautusi par dēku, un viņš droši vien to zināja. Viņš to visu glabāja, jo uzskatīja, ka sieva ir pārāk padevīga un paklausīga, lai rakņātos viņa papīros.

Un tieši tāda viņa arī bija.

Tās citas – tās pārējās savas dzīves – Ričards bija cieši noslēdzis. Un Šelbija nezināja, kur atrast atslēgu. Un viņa nemūžam nebūtu atļāvusies vīram to pavaicāt. Un arī to viņš zināja.

“Cik daudz citu sieviešu viņam bijis?” Šelbija iedomājās. “Vai tam tagad ir kāda nozīme? Jau ar vienu ir krietni par daudz. Un katra no viņām laikam jau bija izsmalcinātāka, pieredzējušāka, zinošāka un informētāka par meiteni no mazas kalnu pilsētiņas Tenesī štatā. Šai meitenei bija deviņpadsmit gadu, kad Ričards padarīja viņu grūtu, apžilbināja un apmuļķoja. Kāpēc gan Ričards mani apprecēja? Varbūt viņš tomēr mani mīlēja? Kaut pavisam nedaudz? Alka pēc manis? Taču ar mani viņam nebija pieticis, lai viņš būtu laimīgs, lai neapvītu ap savu dzīvi tik daudz melu. Hm… vai gan tas patiesi vēl ir tik svarīgi? Viņš taču ir miris. Jā,” viņa secināja. “Jā, tas ir svarīgi.”

Viņš Šelbiju bija padarījis par muļķi, pazemojis viņu. Atstājis sievu ar tik milzīgu finansiālu slogu, kas vēl daudzus gadus neļaus viņai mierīgi elpot. Viņš bija izpostījis Kalijas nākotni.

“Sasodīts! Tas nudien ir svarīgi!”

Visu nākamo stundu Šelbija sistemātiski pārlūkoja vīra kabinetu. Ar seifu jau bija pastrādāts. Viņa par tā eksistenci zināja, taču viņai nebija ne jausmas, ar kādu kodu tas atverams. Viņa neiebilda, ka advokāti seifu atver.

Viņi paņēma lielāko daļu juridisko dokumentu, bet bija arī pieci tūkstoši skaidras naudas. Šelbija tos nolika malā. Tur bija arī Kalijas dzimšanas apliecība. Ričarda un viņas pases.

Vīra pasē Šelbija kādu laiku pētīja viņa fotogrāfiju.

Tik pievilcīgs. Spodrs un kārtīgs, gluži vai kinozvaigzne. Bieziem, brūniem matiem un dzeltenbrūnām acīm. Šelbija priecātos, ja Kalija būtu pārmantojusi viņa vaigu bedrītes. Šīs sasodītās vaigu bedrītes… tās gluži vienkārši bija apbūrušas Šelbiju.

Arī pases viņa nolika malā. Lai cik neticami liktos, ka viņai nāksies izmantot savus vai Kalijas dokumentus, viņa tos noglabāja kastē. Ričarda pasi viņa iznīcinās. Varbūt pavaicās advokātiem, vai tā būtu pareiza rīcība.

Neko paslēptu Šelbija neatrada, taču rūpīgi izpētīja itin visu un tikai pēc tam sasmalcināja vai novietoja kādā kastē. Kafija un sēras deva spēku. Viņa staigāja pa māju, šķērsoja lielo divstāvu foajē un pa plašajām kāpnēm devās augšup. Biezajās zeķēs ieautās kājas klusi spēra soļus.

Vispirms viņa apraudzīja Kaliju piemīlīgi iekārtotajā istabā. Viņa noliecās un noskūpstīja meitas vaidziņu, pēc tam sakārtoja segu. Meitenīte gulēja savā iecienītajā pozā – saslējusi dibentiņu uz augšu.

Izgājusi no meitas istabas, viņa atstāja durvis vaļā un devās tālāk pa gaiteni uz vīra apartamentiem.

Šo istabu Šelbija ienīda – tagad viņa atļāvās tā uzskatīt. Viņa ienīda pelēkās sienas, gultas galvgali no melnas ādas, melno mēbeļu asās šķautnes.

Tagad Šelbija šo istabu ienīda pat vēl vairāk, jo zināja, ka mīlējusies ar vīru šajā gultā pēc tam, kad viņš pabijis daudzās citās gultās ar daudzām citām sievietēm.

Vēderā kaut kas nepatīkami iekņudējās, un viņa piepeši atskārta, ka arī pašai noteikti jāaiziet pie ārsta. Jāpārliecinās, ka Ričards nav viņai atstājis kaut ko mantojumā. “Tagad par to nedomā,” viņa sev pavēlēja. “Vienkārši norunā vizīti uz rītdienu un tagad par to vairs nedomā.”

Šelbija piegāja pie vīra skapja. Tas bija gandrīz tikpat liels kā viņas guļamistaba mājās.

Daži uzvalki gandrīz nemaz nebija valkāti. Armani, Versače, Kučinelli. Ričards visbiežāk deva priekšroku itāliešu meistaru darinātajiem uzvalkiem. “Un arī kurpēm,” viņa nodomāja, no apavu plaukta paņēmusi rokās melnu Ferragāmo mokasīnu pāri. Viņa tos pagrieza otrādi un nopētīja pazoles.

Tikpat kā nav autas kājās.

Viņa pārskatīja arī citu apģērbu un pēc tam paņēma drēbju pārnēsāšanai paredzētos maisus.

Cik daudz vien spēs, nākamajā rītā viņa tās aizgādās uz komisijas veikalu.

– Tam vajadzēja būt jau izdarītam, – viņa nočukstēja.

Taču vispirms viņu bija pārņēmušas bēdas un satricinājums, pēc tam nāca juristi, grāmatveži, nodokļu inspektors… Šelbija pārbaudīja pelēki svītrotās žaketes kabatas, lai pārliecinātos, ka tās ir tukšas, un ielika to maisā. Vienā var ielikt piecus, viņa rēķināja. Četri maisi uzvalkiem, pieci vai varbūt seši – žaketēm un mēteļiem. Tad vēl krekli un ikdienas bikses.

Darbs, kas neprasīja garīgu piepūli, viņai dāvāja mieru. Pakāpeniskā telpas tīrīšana kaut nedaudz atviegloja sirdi.

Nonākusi līdz tumšas bronzas krāsas ādas jakai, Šelbija vilcinājās. Ričards bija ļoti iemīlējis šo jaku, un tā viņam lieliski piestāvēja – gan aviatoru stila, gan piesātinātā toņa dēļ. Tā bija viena no piecām viņas dāvātajām lietām, kas vīram patiešām patika.

Āda likās tik maiga kā tauriņa spārns, piekļāvīga, liega… Šelbija noglāstīja vienu jakas piedurkni, gandrīz jau padevās jūtelībai un grasījās nolikt to malā. Paturēt kaut īsu laiciņu vēl.

Tad viņa atcerējās par rēķinu no ārsta un sāka pārmeklēt jakas kabatas.

Tukšas. Protams. Viņš bija uzmanīgs un katru vakaru iztukšoja kabatas. Visu sīknaudu viņš parasti sabēra stikla traukā, kuru glabāja uz tualetes galdiņa. Telefons tad tika pieslēgts pie lādētāja, atslēgas vienmēr noliktas vai nu traukā pie ieejas durvīm, vai pakarinātas skapī viņa kabinetā.

Neko nedrīkst atstāt kabatās, lai lieks smagums tās neizstaipītu, nevilktu uz leju, nesabojātu griezuma līnijas.

Taču tad Šelbija kabatu paspieda – šo paradumu viņa bija mantojusi no savas mātes, kura veļas dienās allaž tā darīja, – un kaut ko sajuta. Viņa atkārtoti pārbaudīja kabatu. Tā likās tukša. Viņa atkal ieslidināja tajā pirkstus, izgrieza oderi uz āru.

Un oderē viņa pamanīja mazu ieplīsumu. Jā, šī jaka viņam patiešām bijusi mīļa.

Viņa aiznesa jaku uz guļamistabu un no manikīra komplekta izņēma šķērītes. Ļoti uzmanīgi viņa palielināja caurumiņu un nosprieda, ka to vēlāk kārtīgi aizšūs un pēc tam jau varēs atdot jaku veikalā.

Ieslidinājusi pirkstus atvērumā, viņa no turienes izņēma atslēgu.

“Tā nav durvju atslēga,” viņa secināja, grozīdama to gaismā. “Un nav arī mašīnas atslēga. Tā ir no bankas seifa. Tikai… kurā bankā tas meklējams? Un kas tur ielikts? Kālab gan nepieciešams seifs bankā, ja pašam mājās, kabinetā, jau tāds ir? Varbūt vajadzētu to pateikt juristiem?” viņa nodomāja.

Tomēr nē, Šelbija to negrasījās darīt. Pēc visa, ko viņa bija uzzinājusi, varēja iztēloties, ka tur Ričards glabā reģistru grāmatu, kurā pierakstītas visas tās sievietes, ar kurām viņš pārgulējis pēdējo piecu gadu laikā. Un pazemojumu viņai jau tāpat bija pārāk daudz.

“Es pati atradīšu to banku un noskaidrošu, kas atrodas tajā seifā.”

Viņi var paņemt māju, mēbeles, automašīnas, dokumentus, naudu, kuras nepavisam nebija tik daudz, kā Ričards viņai iegalvoja. Viņi var paņemt mākslas darbus, juvelierizstrādājumus, šinšillas kažoku – Ričarda dāvanu Šelbijai viņu pirmajos un arī pēdējos Ziemassvētkos Pensilvānijā.

Taču viņa turēsies pie tā, kas viņai vēl atlicis. Pie sava lepnuma.

Kāds viņu neatlaidīgi raustīja aiz rokas, un viņa pamodās no smagajiem, mokošajiem sapņiem.

– Mammu! Mammu! Mammu! Mosties!

– Kas noticis? – Viņa pat īsti nebija atvērusi acis, tikai pieliecās, iecēla mazo meitiņu gultā un pieglauda sev cieši klāt.

– Jau rīts! – Kalija dziedošā balstiņā teica. – Fifī grib ēst.

– Mmm… – Fifī – Kalijas iemīļotā rotaļlieta, suņu meitene – allaž pamodās izsalkusi. – Labi. – Bet Šelbija vēl kādu mirkli turēja meitu apskāvienā.

Viņai nekad neizdevās pārliecināt Kaliju – vai Fifī – palikt gultā vēl kādu stundiņu, taču dažas minūtes tomēr varēja dabūt.

– Tavi mati labi smaržo, – Šelbija nočukstēja.

– Kalijas mati. Mammas mati.

Šelbija pasmaidīja. Kalija bija mazliet paraustījusi viņu aiz matiem.

– Tādi paši.

Tumši rudais zeltainums bija mantots pa mātes līniju. Pa Maknī līniju. Un gandrīz nesavaldāmās sprogas – Ričards deva priekšroku taisniem un gludiem matiem – viņa bija taisnojusi katru nedēļu.

– Kalijas acis. Mammas acis.

Meita ar pirkstiem pacēla Šelbijas plakstiņu – tās pašas piesātināti zilās acis, kas dažos apgaismojumos izskatījās pat violetas.

– Tādas pašas, – Šelbija sacīja un tad piemiedza plakstu, jo meita bija iebikstījusi viņai acī.

– Sarkanas.

– Varu saderēt, ka tieši tā arī ir. Ko tad Fifī vēlētos brokastīs? – Kalija domāja piecas minūtes. Tikai piecas.

– Fifī grib… konfekti!

Neviltotais prieks meitas balsī lika Šelbijai atvērt skaisti zilās, tomēr tagad piesārtušās acis. – Vai tā patiešām ir, Fifī? – Šelbija pavērsa mīkstā, sārtā rotaļu pūdeļa mīlīgo seju uz savu pusi. – Nekas nesanāks.

Viņa pagrieza Kaliju apkārt, pakutināja un, par spīti netīkamajām galvassāpēm, ļāvās mirklīgai jautrībai.

– Vispirms būs brokastis. – Viņa pacēla Kaliju augšup.

– Un pēc tam, mana mazā feju karaliene, mums būs šur tur jāaiziet un jāsatiek daži cilvēki.

– Marta? Vai atnāks Marta?

– Nē, meitiņ. – Viņa iedomājās par auklīti, kuru algot Ričards bija kategoriski uzstājis. – Vai atceries? Es tev jau pastāsīju, ka Marta vairs nevarēs pie mums nākt.

– Tāpat kā tētis, – noteica Kalija, kad Šelbija nesa viņu lejup pa kāpnēm.

– Ne gluži tāpat. Un tagad es mums abām sarūpēšu lieliskas brokastis. Vai zini, kas brokastīs ir gandrīz tikpat garšīgs kā konfekte?

– Kūka!

Šelbija iesmējās. – Gandrīz uzminēji. Pankūkas. Kucēnu pankūkas.

Kalija ieķiķinājās un atspieda galvu pret Šelbijas plecu.

– Es mīlu mammu.

– Es mīlu Kaliju, – Šelbija atbildēja un apņēmās visiem iespējamajiem līdzekļiem nodrošināt savai meitiņai patīkamu un drošu dzīvi.

Pēc brokastīm viņa palīdzēja Kalijai saģērbties, un jau drīz abas stāvēja biezos tērpos. Ziemassvētkos Šelbija ļoti priecājās par sniegu, taču janvārī, pēc Ričarda nāves, viņa to tikpat kā neievēroja.

Nu jau bija marts, un Šelbija sniegu vairs nespēja paciest, gluži tāpat kā griezīgi vēso laiku, kas nerādīja ne mazākās zīmes par iespējamu atkusni. Taču garāžā bija pietiekami silts, lai iekārtotu Kaliju sēdeklītī un visus smagos apģērbu maisus sakrautu pilsētas džipā, kas arī pavisam drīz laikam vairs nepiederēs viņai.

Vajadzēja izdomāt, kur dabūt naudu, lai nopirktu kādu lietotu automašīnu. Labu, drošu, bērna pārvadāšanai piemērotu automašīnu. “Minivenu,” viņa sprieda, atpakaļgaitā stūrēdama auto ārā no garāžas.

Šelbija brauca uzmanīgi. Ceļi gan bija kārtīgi nošķūrēti, tomēr ziemā vajadzēja uzmanīties pat tik labā rajonā, jo bija izveidojušās grambas.

Te viņa nevienu nepazina. Ziema bija ārkārtīgi skarba un auksta, turklāt notikumi viņas dzīvē aizēnoja pilnīgi visu pārējo, un viņa daudz vairāk laika pavadīja mājā nekā ārpus tās. Un Kalija bija spēcīgi saaukstējusies. Tieši meitas slimība neļāva abām braukt kopā ar Ričardu, kad viņš devās uz Dienvidkarolīnu. Šis ceļojums bija paredzēts kā kopīgs ģimenes izbraukums ziemas brīvdienās.

Viņas kopā ar Ričardu būtu atradušās uz jahtas. Šelbija klausījās, kā meita pļāpā ar Fifī, un šī doma viņai šķita neizturama. Viņa pievērsās ceļa vērošanai un meklēja komisijas veikalu.

Kaliju Šelbija iesēdināja bērnu ratiņos un, lādēdama griezīgo vēju, izcēla trīs augšējos drēbju maisus no automašīnas. Tagad vajadzēja atvērt veikala durvis, pieraudzīt, lai drēbju maisi nenokrīt zemē, un pasargāt Kaliju no nešpetnākajām brāzmām. Tajā brīdī veikala durvis atvēra kāda sieviete.

– Ak vai! Ļaujiet, es jums palīdzēšu.

– Paldies! Tie ir pasmagi, tāpēc man vajadzētu…

– Es tos paņemšu. Meisij! Dārgumu krātuve.

Kāda cita sieviete – ar ļoti izteiktām grūtniecības pazīmēm – iznāca no dibentelpas.

– Labrīt! Sveiki, jaukumiņ! – viņa vērsās pie Kalijas.

– Tev ir bērniņš vēderā.

– Jā, ir gan. – Uzlikusi roku savam vēderam, Meisija uzsmaidīja Šelbijai. – Laipni lūgtas “Otrajā iespējā”. Vai atvedāt mums kaut ko?

– Jā. – Šelbija ātri pārlaida skatienu drēbju pakaramajiem un plauktiem ar apaviem un aksesuāriem. Un pavisam niecīgajai telpas daļai, kas bija atvēlēta vīriešu apģērbiem.

Viņa juta, ka cerības sabrūk.

– Man neradās izdevība atnākt uz šejieni jau agrāk, tāpēc nebiju pārliecināta, vai jūs… Lielākā daļa no visa, ko atvedu, ir vīriešu uzvalki. Krekli un žaketes.

– Mums ir gaužām nepietiekams vīriešu apģērbu klāsts. – Sieviete, kura pirmīt ielaida Šelbiju, pabungoja ar pirkstiem pa apģērbu maisiem, kurus bija sakrāvusi uz letes. – Vai neiebilstat, ja apskatīšos?

– Nekādā ziņā! Lūdzu!

– Jūs neesat no tuvākās apkārtnes, – Meisija noteica.

– Nē, nē. Laikam gan ne.

– Vai esat te atbraukusi kādu apciemot?

– Mēs… es pašlaik dzīvoju Villanovā, kopš decembra, bet…

– Mans Dievs! Tie taču ir brīnišķīgi uzvalki! Un vēl pavisam jauni. Meisij!

– Kāds izmērs, Šerila?

– Četrdesmit otrais. Normālais. Un tur, kā skatos, ir divdesmit uzvalku.

– Divdesmit divi, – Šelbija precizēja un sakrustoja pirkstus. – Man mašīnā ir vēl.

– Vēl? – abas sievietes vienā balsī iesaucās.

– Kurpes. Vīriešu desmitais izmērs. Mēteļi un žaketes, un… Mans vīrs…

– Tēta drēbes! – Kalija paziņoja, kad Šerila uzkarināja statīvā nākamo uzvalku. – Neaiztiec tēta drēbes ar netīrām rokām!

– Pareizi, bērniņ! Saprotiet… – Šelbija iesāka skaidrot, pūlēdamās atrast piemērotākos vārdus. Kalija to izdarīja viņas vietā.

– Mans tētis aizgāja uz debesīm.

– Man ir patiešām žēl. – Vienu plaukstu uzlikusi uz vēdera, Meisija pasniedzās uz priekšu un pieskārās Kalijas rokai.

– Debesīs ir jauki, – Kalija viņām paziņoja. – Tur dzīvo eņģeļi.

– Pilnīgi pareizi. – Meisija paraudzījās uz Šerilu un pamāja ar galvu. – Varbūt izejiet ārā un atnesiet visu pārējo, – viņa sacīja Šelbijai. – Jūs varat atstāt… Kā tevi sauc, jaukumiņ?

– Kalija Roza Foksvērta. Un tā ir Fifī.

– Sveika, Fifī! Mēs pieskatīsim Kaliju un Fifī, kamēr jūs ienesīsiet pārējās mantas.

– Ja jūs esat pārliecinātas… – Šelbija svārstījās. Pēc tam viņa vaicāja pati sev, vai patiešām sieviete vismaz septītajā grūtniecības mēnesī, paķērusi Kaliju, varētu aizbēgt pa to laiku, kamēr viņa no automašīnas atnesīs mantas. – Tas būs tikai īss mirklis. Kalij, uzvedies labi! Mamma tikai paņems kaut ko no mašīnas.

“Viņas bija patiešām jaukas,” Šelbija nodomāja vēlāk, braucot izmēģināt veiksmi vietējās bankās. Cilvēki visbiežāk mēdz būt jauki, ja vien mēs dodam viņiem iespēju tādiem būt. Veikalnieces bija paņēmušas pilnīgi visu, pat vairāk, nekā viņām būtu vajadzējis; to Šelbija nešaubīgi zināja. Droši vien Kalija bija viņas apbūrusi.

– Tu esi mans veiksmes talismans, Kalija Roza.

Kalija pasmaidīja, ar salmiņu sūkdama sulu no kārbiņas, tomēr viņas acis palika piekaltas DVD ekrānam aizmugures sēdeklī. Viņa jau demit miljono reizi skatījās “Šreku”.