Читать книгу Ilūziju gūstā - Nora Robertsa - Страница 6

Kāds bija paņēmis Šelbijas vectēva bandžo, vēl pēc īsa brīža viņas tēvoča Greidija sieva Rozālija sadabūja vijoli, bet brālis Klejs – ģitāru. Viņi gribēja blūgrāsu. Kalnu mūziku. Šīs augstās, priecīgās notis, šī stīgu harmonija atmodināja un atdzīvināja dziļi noglabātās atmiņas, iededza gaismu dvēselē.

Tas bija kaut kas līdzīgs piedzimšanai.

Tā bija viņas sākotne – šajā kalnu mūzikā, šajā apkārt valdošajā zaļumā, šajā kopības izjūtā.

Ģimene, draugi un kaimiņi spietoja ap piknika galdiem. Šelbija vēroja, kā viņas radinieki dejo zālienā, kā viņas mamma kurpēs ar augstajiem papēžiem melodijas ritmā šūpo Džeksonu. Un Šelbijas tēvs, paņēmis Kaliju uz ceļgaliem, šķita iegrimis ļoti nopietnā sarunā ar mazmeitu, kamēr abi mielojās ar kartupeļu salātiem un ceptām ribiņām.

Vecmammas smiekli pārskanēja pat mūziku. Sakrustotām kājām viņa sēdēja zālienā, mazliem malkiem baudīja šampanieti un uzsmaidīja Džillijai.

Šelbijas mammas jaunākā māsa Vinona ar vanaga aci uzmanīja savu jaunāko meitu, kura šķita teju vai saaugusi ar kāda ārkārtīgi tieva puiša gurnu. Viņam kājās bija ieplēsti džinsi, un Vinona jaunekli sauca par “Holisteru puiku”.

Un Šelbijas māsīca Lārka savos sešpadsmit gados bija paguvusi tikt pie visai kārdinošām miesas formām, tādēļ bija skaidrs, ka vanaga acs ir nepieciešama.

Cits par citu uzstājīgāk apkārtējie pūlējās Šelbiju paēdināt, un viņa paklausīja ikvienam, jo manīja, ka arī viņas māte nenolaiž vanaga skatienu. Šelbija dzēra šampanieti, lai gan tas lika viņai atcerēties Ričardu.

Un Šelbija arī dziedāja, jo vectēvs viņai to lūdza. Tautasdziesmas un “Vientulīgā ceļa blūzu”. Vārdi atausa atmiņā, it kā tikai vakar būtu atkārtoti. Vienkāršais prieks par dziedāšanu pagalmā, kur mūzikas skaņas cēlās pretī spožajai saulei zilajā debesjumā, mierināja viņas saplosīto sirdi.

“Es ļaušu tam visam nogrimt aizmirstībā,” Šelbija domāja. “Aizmirsīšu vīrieti, kuru nekad neesmu īsti pazinusi. Un aizmirsīšu arī dzīvi, kura bija neīsta no pašām pirmajām dienām līdz pat pēdējai.”

Vat tad nebija brīnumaini, ka īstais un patiesais gaidījis viņu šeit?

Kad radās piemērots brīdis, viņa, citu nemanīta, iegāja mājā, uzkāpa augšstāvā un ieslīdēja Kalijas istabā, un viņu pārplūdināja emociju jūra.

Sienas ziedlapiņu sārtumā un koši balti aizkari pie logiem, pa kuriem paveras skats uz pagalmu un kalniem ar robotām virsotnēm, kas slejas debesīs. Jaukas baltas mēbeles un virs gultas sārti balts baldahīns. Viņi bija salikuši baltajā grāmatu plauktā dažas lelles un citas rotaļlietas, kā arī vairākas grāmatas. Un uz gultas bija sasēdināti daži pūkaini rotaļu zvērēni.

Var jau būt, ka šī istaba bija uz pusi mazāka par to, kas palika lielajā mājā, taču šī izrādījās tieši tāda, kā vajadzīgs. Šelbija izgāja cauri kopējai vannas istabai, kas mirdzēja un laistījās vien. Tā kā bija iesaistījusies viņas mamma, citādi nemaz nevarēja būt. Pēc tam Šelbija iegāja istabā, kurā reiz dzīvoja viņas brālis. Tagad tā bija viņas istaba.

Vecā dzelzs gulta bija tā pati, kur bērnībā Šelbija gulēja un sapņoja par nākotni. Tā bija novietota, lai varētu redzēt logu – tieši tāpat kā savulaik viņas agrākajā istabā. Viņai vislabāk patika, ja pamostoties varēja redzēt kalnus.

Uz gultas bija uzklāta vienkārša balta sega. Eida Meja bija sagādājusi spilvendrānas ar mežģīņu rotājumiem malās un spilvenus atbalstījusi pret gultas galu. Starp baltajiem glīti iekļāvās arī zili un zaļi toņi.

Kājgalī atradās kārtīgi salocīts vecmāmiņas tamborētais pārklājs. Arī tas bija ieturēts zilos un zaļos toņos.

Sienas šķita dūmakaini silti zaļas, gandrīz kā tuvējie kalni. Pie tām bija pielikti divi akvareļi – viņas māsīcas Džeslinas darbi. Maigas, sapņainas krāsas, pavasara pļava un zaļojošs mežs rīta blāzmā.

Uz Šelbijas agrākā naktsgaldiņa bija nolikta vāze ar baltām tulpēm – tās bija viņas mīļākās puķes. Turpat blakus atradās fotogrāfija sudraba rāmī. Kalija astoņu mēnešu vecumā.

Viņi bija uznesuši arī Šelbijas ceļasomu. Viņa to darīt nelūdza, un to nemaz nebija vajadzējis darīt. Kastes… Jā, tās laikam jau saliktas garāžā – līdz brīdim, kad Šelbija izlems, ko iesākt ar lietām no tās dzīves, kas tagad jau vairs nemaz nelikās pašas.

Emociju pārņemta, viņa apsēdās uz gultas malas. Aiz loga skanēja mūzika, balsis… Arī sajūta bija tāda – mazliet attālināta. Viss noritēja turpat aiz stikla, kamēr viņa sēdēja savā bērnības istabā un prātoja, ko iesākt tālāk, ko darīt ar visu to, ko viņai nācies paņemt sev līdzi. Vajadzēja tikai atvērt logu, un viņa jau uzreiz kļūs par daļu, kas cieši iekļaujas veselumā, nevis par savrupu daļu.

Taču…

Todien visi sveica Šelbiju ar atgriešanos mājās, bet daudz kas palika neizteikts. Bet vēlāk jautājumi, kas turpat vien gaidīja aiz apsveikuma vārdiem, tiks uzdoti. Viņa sagatavoja dažas atbildes, taču jautājumu bija vairāk.

“Cik daudz būtu jāatklāj? Un kā to labāk izdarīt? Kāds labums gan būtu no tā, ja es izstāstītu, ka vīrs bijis neuzticīgs melis un ka es bažījos, vai tikai nav bijis vēl ļaunāk…” Sirds dziļumos Šelbiju māca aizdomas par to, ka viņš arī zadzis un krāpies. “Un… lai kā tas arī būtu, lai kas vēl atklātos, viņš taču ir mana bērna tēvs. Miris. Viņš vairs nespēj ne aizstāvēties, ne paskaidrot kaut ko.”

Šāda sēdēšana un gremdēšanās ļaunās domās noteikti nebija īstais risinājums. Viņa izniekoja šo priecīgo sagaidīšanu, šo saules pielieto dienu, kad apkārt skanēja mūzika. Vajadzēja kāpt lejā, nogaršot kādu tortes gabaliņu… lai gan viņa jau tagad jutās mazliet pārēdusies.

Šelbija pavēlēja sev piecelties un doties lejā. Piepeši viņa izdzirdēja soļus, kas tuvojās pa gaiteni.

Viņa piecēlās kājās un ievilināja sejā bezrūpīgu smaidu.

Forests vienīgais vēl nebija apsveicinājies ar Šelbiju un tagad stāvēja uz sliekšņa. Viņš bija mazāka auguma nekā Klejs. Tikai sešas pēdas garš un, kā mēdza teikt vecmāmiņa (pat ar zināmu lepnumu), viņam piemita traču cēlāja augums. Un viņš to arī mēdza pierādīt. Forests bija mantojis tēva tumšos matus, bet zilajās acīs mirdzēja izaicinājums – tieši tāpat kā Šelbijai. Skatieni sastapās. “Pārliecināta cilvēka skatiens, un tajā lasāmi jautājumi, kurus neviens neuzdrošinās uzdot,” Šelbija nodomāja.

Pagaidām.

– Sveiks! – Viņa pūlējās smaidīt platāk. – Mamma teica, ka tev šodien jāstrādā. – Viņš bija pilnvarots varas pārstāvis, policists, un šis darbs viņam likās tik piemērots kā neviens cits. Tas saderēja ar viņu gluži kā paša āda.

– Tā arī ir.

Viņam bija asi vaigu kauli kā tēvam un mātes acis. Šelbija pamanīja nelielu sārtu brūci uz brāļa zoda.

– Vajadzēja kauties?

Brīdi likās, ka viņš īsti nesaprot, par ko ir runa, bet tad pārvilka ar pirkstu pār zodu. – Gadās. Arlo Keterijs… tev vajadzētu viņu atcerēties… Vakar “Šaubīgajā bārā” viņš kļuva tāds mazliet… trokšņains. Tevi ārā meklē. Nospriedu, ka būsi atnākusi šurp.

– Dažus soļus atpakaļ no vietas, kur viss sākās.

Forests atspiedās pret durvju aplodu un cieši ieskatījās Šelbijai sejā. – Tā jau liekas.

– Sasodīts, Forest! Sasodīts! – Neviens cits viņu ģimenē nespēja Šelbiju tik ļoti izsist no līdzsvara, satraukt un pēc tam atkal nomierināt, kā tas izdevās Forestam. – Kad tu reiz beigsi dusmoties uz mani? Nu jau pagājuši četri gadi. Pat gandrīz pieci. Tu taču nevari dusmoties uz mani vienmēr!

– Es neesmu dusmīgs uz tevi. Biju gan, taču tagad to vairāk varētu dēvēt par aizkaitinājuma stadiju.

– Un kad tu vairs nebūsi aizkaitināts?

– To es nevaru pateikt.

– Tu vēlies, lai es atzīstu, ka rīkojos nepareizi, ka pieļāvu briesmīgu kļūdu, aizbēgdama kopā ar Ričardu?

Likās, viņš apsver atbildi. – Sākumam ar to varētu pietikt.

– Bet es to nevaru. Es nevaru to pateikt, jo… – Viņa norādīja uz Kalijas fotogrāfiju. – Tas liktu domāt, ka mana meitiņa ir kļūda, taču viņa nav nekāda kļūda. Viņa ir dāvana un prieks, labākais, kas ar mani jebkad atgadījies.

– Tu aizbēgi ar īstu riebekli, Šelbij.

Viņas augumā saspringa katrs muskulis. – Tobrīd es nedomāju, ka viņš ir riebeklis. Pretējā gadījumā es nebūtu bēgusi, lai dzīvotu kopā ar viņu. Kāpēc tu esi tik ļoti paštaisns, šerifa vietniek Pomeroj?

– Tas nav paštaisnums, tā ir vienkārši taisnība. Mani kaitina tas, ka mana māsa aizbēg ar nelieti un man vairs gandrīz nav iespējas satikt ne savu māsu, ne māsas meitu, kas izskatās tik ļoti līdzīga viņai bērnībā.

– Es atbraucu, kad varēju. Kad vien varēju, es atvedu arī Kaliju. Kā vien pratu, darīju pašu labāko. Tu gribi, lai es pateiktu, ka Ričards bija riebeklis? Šajā ziņā es tev varēšu izpatikt, jo izrādījās, ka viņš patiešām tāds bija. Manas spriešanas spējas bija nekam nederīgas, jo es apprecējos ar riebekli. Vai tā tev patīk labāk?

– Zināmā mērā. – Forests joprojām raudzījās māsas acīs.

– Vai viņš tevi sita?

– Nē. Mans Dievs, nē! – Gluži satriekta, Šelbija pacēla rokas – Viņš man ne reizi nenodarīja neko tādu. Es zvēru.

– Tu neatbrauci ne uz bērēm, ne kristībām, ne kāzām. Ak, jā… uz Kleja kāzām ieradies gan. Bet arī visai nosacīti. Kā viņam izdevās tevi turēt projām no mums?

– Forest, tas viss ir sarežģīti. – Tad padari to vienkāršāku.

– Viņš pateica “nē”. – Šelbijā uzvirmoja dusmas. – Vai tas skan pietiekami vienkārši?

Brālis sapurināja plecus, pacēla tos augšup un ļāva tiem atkal noslīgt. – Ne jau vienmēr tu tik viegli pieņēmi noraidošu atbildi.

– Ja tev šķiet, ka tas bija viegli, tu maldies.

– Man ir jāzina, kālab tu izskatījies tik pārgurusi, tik vāja un samocīta uz tām apmēram desmit minūtēm, ko pavadīji šeit Ziemassvētkos.

– Varbūt biju sākusi saprast, ka esmu apprecējusies ar riebekli. Turklāt tādu, kuram es pat īpaši nepatiku. – Dusmas triecās pret vainas apziņu, bet vainas apziņa aizgainīja nogurumu. – Varbūt jau pirms tam, kad kļuvu par atraitni un mana meita bija zaudējusi tēvu, es aptvēru, ka nemīlēju savu vīru, pat ne drusciņ. Un man viņš nemaz nepatika.

Viņa centās aizturēt asaras, kaklā spiedās smags kamols, un žogs, ko viņa tik rūpīgi bija cēlusi, grasījās neizturēt.

– Bet mājās taču tu neatgriezies?

– Nē, es neatgriezos mājās. Varbūt es apprecējos ar riebekli, jo arī pati nebiju labāka? Varbūt es nespēju izdomāt, kā dabūt gan sevi, gan Kaliju ārā no tās netīrās ķēpas, kuru biju radījusi? Vai pagaidām tev ar to pietiks? Ja man tagad vajadzēs runāt vēl par visu pārējo, tad es laikam salūzīšu sīkos gabaliņos.

Forests piegāja pie māsas un apsēdās līdzās. – Varbūt es aizkaitinājumu aizstāšu ar tādu nelielu sapīkumu.

Asaras vairs nebija apturamas, Šelbija pret tām izrādījās bezspēcīga. – Neliels sapīkums jau ir progress. – Viņa pagriezās un piespieda seju Foresta plecam. – Man tevis ļoti pietrūka. Gluži kā rokas vai kājas, vai puses no sirds.

– Es zinu. – Viņš apskāva māsas plecus. – Man tevis pietrūka tikpat stipri. Tieši tāpēc jau bija vajadzīgi gandrīz pieci gadi, lai nonāktu līdz neliela sapīkuma stadijai. Man ir jautājumi.

– Tev vienmēr ir jautājumi.

– Nu, kaut vai jautājums par to, kālab tu brauci no Filadelfijas minivenā, kas ir vecāks par Kaliju, un līdzi tev ir tikai pāris ceļasomu, dažas mantu kastes un kaut kas tāds, kas izskatās pēc plakanā ekrāna televizora.

– Tas domāts tētim.

– Oho. Iespaidīgi. Man ir vēl daudzi jautājumi, bet tos es uzdošu citu reizi. Es esmu izsalcis un gribu alu, kādas pāris pudeles. Ja es tevi jau drīz nenovedīšu lejā, mamma nāks tevi meklēt. Viņa man sados tā, ka tev būs žēl skatīties.

– Man ir nepieciešams laiks atgūties, kamēr nav sākušās jautājumu straumes. Man kaut mirkli ir vajadzīga atelpa.

– Šī ir īsti piemērota vieta. Tagad nāc, iesim lejā.

– Labi. – Viņa piecēlās kopā ar Forestu. – Es būšu mazliet sapīkusi pret tevi par to, ka tu esi mazliet sapīcis pret mani.

– Tas būs tikai godīgi.

– Jūs ar Kleju varētu parūpēties par to televizoru un tad sarunāt, kur īsti tas jānovieto.

– Tas jānovieto manā dzīvoklī, bet es jau vienmēr varu atnākt šurp to paskatīties un apēst visu tēta ēdienu.

– Jā, arī tas ir tikai godīgi, – Šelbija secināja.

– Mans darbs ir panākt godīgumu. – Viņš joprojām bija apskāvis māsas plecus. – Vai zini, ka Emma Keita ir atgriezusies?

– Ko? Patiešām viņa ir atpakaļ? Es domāju, ka viņa ir Baltimorā.

– Vēl pirms sešiem mēnešiem bija. Nu jau laikam pat pirms septiņiem. Pagājušajā gadā viņas tēvs cieta negadījumā. Viņš nokrita no Klaida Berova mājas jumta un pamatīgi savainojās.

– Zinu. Man likās, ka viņam klājas labi.

– Nu… viņa atbrauca, lai rūpētos par tēvu. Tu taču zini, kāda ir viņas mamma.

– Bezpalīdzīga kā bezkājains putnēns.

– Tieši tā. Emma Keita palika pāris mēnešu. Tēvs bija te mājās, te atkal slimnīcā uz fizioterapijas kursu. Un viņa, kā jau medmāsa, varēja palīdzēt vairāk nekā daudzi citi. Pa laikam atbrauca arī viņas draugs. Jauks puisis. Īsāk sakot, laiks ritēja, nācās atteikties no darba Baltimoras slimnīcā. Viņa kopā ar savu puisi pārcēlās uz šejieni, jo bija saņēmusi piedāvājumu strādāt Ridžas slimnīcā.

– Pie mūsu tēta.

– Jā. Un viņš apgalvo, ka viņa esot sasodīti laba medmāsa. Mets… tā sauc viņas puisi… viņš tātad arī pārcēlās uz šejieni kopā ar Emmu Keitu. Viņš kopā ar partneri te uzsāka savu biznesu. Arī Grifs ir no Baltimoras. Viņi ir tie “puiši, kas palīdzēs”.

– Pie Emmas Keitas mājas es redzēju kravas auto ar šādu uzrakstu.

– Mets un Grifs taisa jaunu virtuvi Bitsijas kundzei. Esmu dzirdējis, ka viņa ik piecas minūtes maina domas par to, kā visam jāizskatās, tāpēc tas aizņems diezgan ilgu laiku. Emmai Keitai un Metam ir dzīvoklis pretī manējam. Grifs ir iekārtojies vecajā Triplhornu mājā pie Piecu oposumu ceļa.

– Tā vieta bruka un juka jau tad, kad mums bija desmit gadu, – Šelbija atcerējās.

Un viņai tur bija ļoti paticis.

– Viņš pamazām to atjauno. Izskatās jau, ka šis darbs paņems visu viņa atlikušo dzīvi, bet viņš labi virzās uz priekšu.

– Forest, tu esi īsta jaunumu krātuve.

– Tev tā liekas tikai tāpēc, ka tevis te nebija un tu pati nedzirdēji par to. Tev vajadzētu apciemot Emmu Keitu.

– Es būtu gribējusi, lai viņa šodien ir šeit.

– Viņa strādā un joprojām atrodas aizkaitinājuma stadijā. Tev nāksies mazliet papūlēties, lai to izkliedētu.

– Ir smagi apzināties, cik daudzus cilvēkus es esmu sāpinājusi.

– Tad vairs tā nedari. Ja nolem doties projām, piedienīgi atvadies.

Viņa paraudzījās ārā pa sētas puses durvīm. Klejs skraidīja apkārt, uz pleciem uzsēdinājis savu dēlu, bet Šelbijas vecmāmiņa vizināja Kaliju bērnu ratiņos.

– Es vairs nekur nebraukšu. Jau tā pārāk ilgi esmu bijusi projām.

Viņa gulēja savas bērnības gultā uz jauniem matračiem. Lai gan nakts bija dzestra, logs bija nedaudz pavērts, lai telpā ielaistu svaigo kalnu gaisu. Viņa pamodās, jo izdzirdēja klusu līņāšanu, pēc tam ar smaidu sejā ieritinājās ērtāk. Lietus lāšu bungošana likās mierinoša. “Es jau drīz celšos,” viņa sacīja pati sev. “Pamodināšu Kaliju un saģērbšu viņu uz brokastīm. Pēc tam tikšu galā ar mantu izsaiņošanu un vēl citiem nepatīkamajiem darbiem. Vēl tikai piecas minūtes…”

Kad viņa atkal pamodās, lietus vairs nelija, gaisā vēdīja vien mitruma pievilgusi migla, lāses pilēja no koku lapām un notekās vēl urdzēja sīkas straumītes. Šelbija saklausīja putnu dziesmas.

Viņa pagriezās uz otra sāna un paraudzījās glītajā stikla pulkstenī, kas bija novietots uz naktsgaldiņa, un uzšāvās augšā gluži kā bulta no loka.

Cauri vannas istabai viņa aizsteidzās pie Kalijas. Meitenītes gulta bija tukša.

Kas gan viņa bija par māti, ja atļāvās šādi nogulēt līdz deviņiem un pat nezināja, kur ir viņas mazā meitiņa? Nelielas panikas pārņemta, kailām kājām viņa noskrēja lejup pa kāpnēm. Dzīvojamās istabas kamīnā dega uguns. Kalija sēdēja uz grīdas, un vecais suns Klensijs bija iekārtojies viņai līdzās.

Mīkstie rotaļu zvēriņi bija izkārtoti rindā. Kalija aizrautīgi stumdīja un bikstīja sārtu zilonēnu, kurš nolikts uz virtuves dvieļa. Viņa galva bija atdalīta no ķermeņa.

– Viņš ir ļoti slims vecmamm.

– Jā, tas ir skaidri redzams, bērniņ. – Eida Meja sēdēja krēslā un smaidot malkoja kafiju. – Viņš izskatās pavisam bēdīgi. Par to nav nekādu šaubu. Viņam ir paveicies, ka tu esi tik laba ārste.

– Viņam jau drīz kļūs labāk. Taču viņam jābūt drosmīgam, jo vajadzēs potes. – Kalija uzmanīgi apgrieza zilonēnu otrādi un izmantoja vienu no saviem zīmuļiem par šļirci. – Tagad mēs to nobučosim. Nobučosim sāpīgo vietu. Kad nobučo, sāp mazāk.

– Skūpsti labāku padara itin visu. Labrīt, Šelbij!

– Piedod, mammu! Es aizgulējos.

– Rīts ir lietains, un pulkstenis tik tikko deviņi, – Eida Meja sacīja, bet Kalija traucās pie Šelbijas.

– Mēs spēlējam slimnīcu, un visi mani zvēri ir saslimuši. Es palīdzēšu viņiem justies labāk. Nāc man palīgā, mammīt.

– Tavai mammai jāpaēd brokastis.

– Ak, viss ir labi. Es tikai…

– Brokastis ir svarīgas, vai ne, Kalij?

– Mh-h. Vecmamma iedeva man brokastis. Pēc tam, kad vectēvam vajadzēja iet uz slimnīcu, lai palīdzētu kādam saslimušajam. Es ēdu olu kulteni un grauzdiņu ar želeju.

Šelbija pacēla Kaliju augšā, lai noskūpstītu. – Un tu esi tik skaisti apģērbusies! Cikos viņa pamodās?

– Bija apmēram septiņi. Un tu nemaz nesāc. Kāpēc tu gribi aizliegt man pavadīt divas stundas kopā ar manu vienīgo mazmeitiņu? Mums taču bija jautri, vai ne, Kalija Roza?

– Daudz, daudz un ļoti daudz jautrības! Es Klensijam iedevu suņu cepumu. Viņš sēdēja kā paklausīgs puika un iedeva man ķepu. Un vectēvs mani nonesa kukuragā pa trepēm, jo es uzvedos klusi un tevi nepamodināju. Un viņam vajadzēja iet uz slimnīcu palīdzēt slimajiem cilvēkiem. Un es palīdzu slimajiem zvēriem.

– Tu varētu aiznest savus zvērus uz virtuvi, un es pagatavošu tavai mammai brokastis. Viņa izēdīs tukšu šķīvi – tāpat kā tu.

– Man nevajag, lai tu justos, kā… Jā, mammu, – Šelbija noteica, saņēmusi brīdinājuma skatienu.

– Tu vari dabūt kokakolu, jo tā arī neesi iemācījusies būt pietiekami civilizēta, lai dzertu kafiju. Kalij, tu visus tos slimos zvērus vari nolikt te un sākt viņus ārstēt. Mums būs olas ar šķiņķi un sieru. Tev vajadzīga kāda proteīna deva. Un man ir visa diena brīva. Līdz nedēļas vidum es darbā paņēmu brīvdienas. Man ir zināmas attiecības ar priekšniecību.

– Kā vecmāmiņa tur iztiks bez tevis?

– Ak, viņa jau nu zinās, kas darāms. Paņem kolu, apsēdies, bet es parūpēšos par pārējo. Viņai viss ir labi, Šelbij, – Eida Meja piebilda pusbalsī. – Viņa ir aizņemta un laimīga. Mēs ar tavu tēvu priecājāmies par viņas sabiedrību šorīt. Nu tā… man pat nav jāvaicā, kā gulēji. Tu jau tagad izskaties labāk.

– Es nogulēju desmit stundas.

– Jauni matrači. – Eida Meja sagrieza šķiņķi. – Un tad vēl lietus. Tā jau var nogulēt pat visu dienu. Tev nav bijis daudz kārtīga miega, vai ne?

– Ne īpaši.

– Un arī ēdusi neko daudz tu neesi.

– Bija grūti uzturēt labu apetīti.

– Neliela palutināšana varētu palīdzēt. – Eida Meja paraudzījās uz Kaliju. – Gribu pateikt, ka meitēnu tu esi krietni audzinājusi. Protams, runa ir arī par raksturu, bet viņa ir pieklājīga, taču ne stīvi kokaina šajā ziņā… Bērni, kas izturas tā, ir grūti paciešami. Un viņa ir laimīga.

– Jau no rīta Kalija mostas, gaidīdama, ko nesīs jaunā diena.

– Viņa vispirms gribēja redzēt tevi, bet man atlika vien aizvest viņu līdz tavas guļamistabas durvīm, parādīt, kur tu guli, un viņai ar to pietika. Tā ir laba zīme, Šelbij. Bērns, kurš ir pārmēru pieķēries mātei, ļoti daudz pasaka par pašu māti. Un es saprotu, ka nav bijis viegli pārāk nepieķerties šajos mēnešos, kad bijāt tikai jūs abas.

– Ziemeļos es kaimiņos ne reizi pat nepamanīju kādu bērnu viņas vecumā. Lai gan jāteic, ka bija nejēdzīgi auksts un sniga teju katras piecas minūtes. Tomēr es grasījos sameklēt labu pirmskolu, lai viņa varētu pierast pie sabiedrības, bet… Es vienkārši to neizdarīju… pēc tam, kad… Nu, tu jau zini. Uz kādu laiku bijāt atbraukuši jūs ar tēti un arī vecmāmiņa. Tas bija labi. Mums abām tas ļoti palīdzēja.

– Ceru, ka tā. Mēs visi raizējāmies, ka pārāk ātri esam atstājuši jūs abas vien. – Eida Meja uzlēja sakultās olas uz pannas pāri šķiņķa gabaliņiem un pievienoja sieru. – Pat nezinu, vai es būtu varējusi tik vienkārši aizbraukt, ja tu nepateiktu, ka atgriezīsies mājās, cik drīz vien varēsi.

– Man nav ne jausmas, kā es būtu to visu izturējusi, ja neapzinātos, ka jau pavisam drīz pārbraukšu mājās. Mammu, tur ir tik daudz olu, ka pietiktu arī diviem cilvēkiem.

– Tu ēdīsi, cik gribēsi, un vēl mazliet. – Pāri plecam viņa caur piemiegtiem plakstiņiem uzmeta skatienu Šelbijai. – Kļūdās tie, kas apgalvo, ka cilvēks nevar būt pārmēru tievs. Tu tāda esi. Kalij, mēs tavu mammīti padarīsim apaļāku un viņas vaigos uzplaucēsim rozes.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka viņai tas ir vajadzīgs. – Eida Meja uzlika olas uz šķīvja, pievienoja arī grauzdiņu un pār leti pabīdīja šķīvi Šelbijai. – Un vēl mazliet.

– Jā, kundze.

– Tā. – Eida Meja sāka uzkopt jau tā spodro virtuvi. – Mammas salonā pulksten divos tev sarunāta karsto akmeņu masāža.

– Patiešām?

– Noderētu arī sejas masāža, bet to izdarīšu es pati. Nedēļas otrajā pusē. Sievietes, paķērušas līdzi mazus bērnus, šurp brauc pat no Filadelfijas, lai izbaudītu labu masāžu. Un mums ar Kaliju ir plāni šai pēcpusdienai.

– Jums ir plāni?

– Es vedīšu viņu pie Sūzenas. Vai atceries manu labo draudzeni Sūzenu Lī? Vakar viņa nevarēja ierasties, jo viņas māsas meitai Skārletai bija pirmskāzu apdāvināšanas ballīte. Jūs ar Skārletu kopā mācījāties skolā.

– Oho! Skārleta ir saderinājusies!

– Maijā ieplānotas kāzas ar jauku puisi. Viņi iepazinās koledžā. Kāzas paredzētas šeit, jo te ir visi Skārletas tuvinieki, bet pēc tam viņi dosies uz Bostonu. Viņam tur ir darbs reklāmas jomā. Skārletai ir grāds pedagoģijā, tad nu viņa nodarbosies ar skološanu.

– Skolotāja? – Šelbijai nāca smiekli. – Cik es atceros, Skārletai skola riebās tikpat stipri, cik neiespējami liktos ēst spinātus, kas samērcēti arsēnā.

– Gan jau redzēsim. Jā, gan jau redzēsim, kā īsti būs. Lai nu kā, es grasos Kaliju aizvest pie Sūzenas. Tur būs arī viņas mazmeita Čelsija, viņai arī ir trīs gadi, tāpat kā mūsu Kalijai. Čelsija ir Sūzenas dēla Robija meita. Robijs apprecējās ar Treisiju Linnu Bourenu. Man liekas, ka Treisiju tu nepazīsti. Viņa nāk no Pidženfordžas. Jauka meitene. Podniece. Tā bļoda, kurā salikti citroni, ir viņas darbs.

Šelbija paraudzījās bļodu, kuras piesātināti brūnos sānus rotāja koši zili un zaļi virpuļi. – Skaista.

– Viņai ir pašai savs ceplis pie mājas. Daži viņas darbi tiek tirgoti pilsētā “Mākslas grēdā”, un tos pārdod arī viesnīcas dāvanu veikalā. Mēs dosim jums ar Treisiju brīvdienu, jo Sūzenai, Čelsijai, Kalijai un man ir sarunāts rotaļu pilns randiņš.

– Kalijai tas ļoti patiks.

– Un man tāpat. Kādu laiku es izturēšos alkatīgi un tveršu katru brīdi, ko varēšu pavadīt kopā ar viņu, tāpēc… pacenties man piedot. Ap vienpadsmitiem mēs dosimies projām. Viņas iepazīsies, un tad mēs paēdīsim otrās brokastis. Ja laiks būs labs, mēs viņas izvedīsim ārā.

– Kalija pēcpusdienā parasti kādu stundu guļ diendusu.

– Tad viņas pagulēs. Un vari pārtraukt raizēties. Es redzu, ka tu satraucies. – Izslējusi zodu gaisā, Eida Meja piesita ar dūri sev pie gurna. – Man izdevās izaudzināt tevi un divus tavus brāļus. Domāju, ka varēšu tikt galā ar mazu bērnu.

– Es zinu, ka tu varēsi. Vienkārši… es neesmu viņu izlaidusi no acīm kopš… Pat nespēju iedomāties, cik sen.

– Tu allaž esi bijusi gudra meitene. Man citāda nemaz nevarētu būt, – Eida Meja piebilda, apgāja apkārt darba letei un uzlika plaukstas Šelbijai uz pleciem. – Mīļo stundiņ! Meitēn, tu taču esi viens vienīgs nervu kamols. Es pierakstīšu tevi pie Vonijas. Tu taču atceries Voniju? Radiniece no tava tēva puses.

“Ļoti miglaini,” Šelbija nodomāja. Dažādu pakāpju radinieku viņas ģimenē bija pamatīgs pulks.

– Vonija Geitsa, – Eida Meja turpināja. – Tava tēva brālēna Džeda vidējā meita. Viņa pratīs izdarīt tā, lai tie kamoli pazustu.

Šelbija noglāstīja mātes roku. – Tev nevajadzētu justies spiestai par mani visu laiku rūpēties.

– Vai šādos apstākļos tu tā sacītu savai meitai?

– Nē. – Šelbija nopūtās. – Es viņai sacītu, ka tas bija mans pienākums un vēlēšanās viņai palīdzēt.

– Nu redzi. Un vēl mazliet, – Eida Meja klusi noteica un noskūpstīja Šelbijas galvvidu.

– Nākamajās dienās tu pati mazgāsi savus netīros traukus, taču ne šodien. Ko tu vēlētos darīt šajā rītā?

– Ak… Man vajadzētu izsaiņot mantas.

– Es nevaicāju, ko vajadzētu izdarīt, – Eida Meja atgādināja, notīrīdama no Šelbijas šķīvja pārpalikumus. – Es teicu – ko tu vēlētos.

– Tas būs tas pats. Īsti iekārtojusies es jutīšos, kad viss būs savās vietās.

– Mēs ar Kaliju tev palīdzēsim. Kad atvedīs pārējās tavas mantas?

– Nekā cita nav. Es atvedu visu.

– Visu. – Eida Meja apklusa un cieši raudzījās uz meitu. – Mīļā, bija taču vien pāris ceļasomu. Jā, vēl arī Kalijas mantas. Uz kastēm bija uzlīmes. Klejs juniors garāžā izlika ne vairāk kā pusduci kastu.

– Un ko tad es būtu darījusi ar visām tām mantām, mammu? Pat tad, kad būšu sameklējusi sev māju – turklāt man vispirms ir jāatrod darbs… Pat tad es nevarētu izmantot visas tās lietas. Vai tu zināji, ka ir tādas firmas, kas atsūta darbinieku uz klienta mājām un nopērk visas mēbeles, kas tur atrodas?

Viņa to pateica gluži ikdienišķi, pat gaiši, pēc tam piecēlās un pieliecās, lai paņemtu Kaliju. Mazā dejoja, rokas augšup pacēlusi. – Māklere man palīdzēja šādu firmu atrast. Šī aģente man bija liels atspaids. Kad visa tā pārdošana būs galā, man laikam vajadzētu aizsūtīt viņai ziedus, vai ne?

Šis jautājums tomēr nespēja novērst mātes uzmanību, kā Šelbija cerēja.

– Visas mēbeles? Kāpēc, Šelbij? Tajā milzu mājā bija septiņas guļamistabas un vēl tas kabinets… Es pat nemaz nezinu par visām pārējām telpām. Tā māja gandrīz līdzinājās muižai, kurā es reiz biju, tikai par apskati nebija jāmaksā. Un pavisam jauna… – Eidas Mejas sejā skaidri vīdēja satricinājums un raizes. Viņa ar delnas pamatni paberzēja krūšu kaulu. – Ceru, ka tev par to visu kārtīgi samaksāja.

– Es sadarbojos ar firmu, kam ir ļoti laba reputācija. Vari man ticēt. Viņi šajā jomā strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Es kārtīgi izpētīju internetā atrodamos piedāvājumus. Zvēru, ka pēc tā visa es varētu dabūt pētnieces darbu, ja vien jau pēc pirmās nedēļas man nerastos vēlēšanās nošauties.

– Mēs izsaiņosim mantas, Kalij. Vai pirms iešanas prom tu man palīdzēsi?

– Es palīdzēšu! Man patīk palīdzēt mammītei.

– Visu laiku labākā palīdze. Nu tad sāksim. Mammu, vai Klejs uznesa kasti ar Kalijas mazajiem drēbju pakaramajiem? Viņas drēbēm es vēl nevaru izmantot tādus, kas ir parastā lielumā.

– Viņš uznesa visu, kas bija atzīmēts ar Kalijas vārdu. Iešu un paskatīšos.

– Paldies, mammu! Es tikmēr Kalijas sēdeklīti pārvietošu uz tavu mašīnu.

– Es jau neesmu vakar dzimusi. – Asā pieskaņa Eidas Mejas balsī liecināja, ka viņa joprojām nav samierinājusies ar domu par pārdotajām mēbelēm. Un viņa vēl nezināja ne pusi no visa. – Mēs ar tavu tēti izmantojām tādu pašu, kad biji maza, – Eida Meja piebilda. – Viss jau ir sagatavots.

– Mammu! – Šelbija pagāja uz priekšu un ar vienu roku apskāva viņu. – Kalij, tev ir vislabākā vecmamma pasaulē.

– Mana vecmamma.

Tas gan novērsa Eidas Mejas uzmanību, tomēr Šelbija zināja, ka mamma vēl ilgi pūlēsies aptvert domu par visu mēbeļu pārdošanu no apmēram tūkstoš kvadrātmetru lielas mājas.

Bija savāda sajūta, ka meitas nebija blakus un viņa neatradās arī nekur saskatāmā attālumā, taču Kalija ļoti priecājās par rotaļāšanās randiņu. Un, patiesību sakot, bez Kalijas “palīdzības” Šelbija mantu izsaiņošanu un izvietošanu pabeigs divkārt īsākā laikā.

Ap dienas vidu viņa vairs īsti nezināja, ko iesākt. Mantas bija izsaiņotas, gultas saklātas.

Ar zināmu nepatiku viņa paraudzījās uz savu klēpjdatoru, tomēr piespieda sevi to iedarbināt. No kreditoriem nekādu ziņu nebija, un tie jau šķita lieliski jaunumi. Par mājas pārdošanu nebija nekā jauna, taču Šelbija arī neko vēl negaidīja. Viņa izlasīja elektroniskā pasta vēstuli no komisijas veikala. Tajā teikts, ka viņi pārdevuši divas ādas jakas, kuras reiz piederēja Ričardam, vēl arī kašmira mēteli un divas Šelbijas kokteiļkleitas.

Viņa aizsūtīja atbildi ar pateicības vārdiem un piekrita pagaidīt līdz mēneša sākumam, kad viņi nosūtīs čeku uz norādīto adresi.

Tā kā izkravāšanās bija pabeigta, Šelbija nomazgājās dušā un pārģērbās. Joprojām vēl bija pārāk agrs, lai dotos uz masāžu. “Tā būs īsta paradīze. Un kāpēc es nevarētu aiziet turp kājām? Iznāks lieliska pastaiga.”

Uzstājīgi smidzināja sīks lietutiņš, debesis izskatījās maigas un pelēkas kā dūmi. Viņai patika pastaigāties lietū. Šelbija uzvilka jaku ar kapuci, uzāva īsus mīkstas ādas zābakus un sniedzās pēc lielās somas. Kalijas somas. Atcerējusies, ka iedevusi to savai mammai, viņa maku ielika džinsu aizmugurējā kabatā.

Šelbija jutās neparasti viegli, smagā nasta bija pazudusi.Viņa pat īsti nezināja, kur likt rokas, tāpēc ieslidināja tās jakas kabatās. Tur viņa atrada mazu paciņu ar mitrajām salvetēm, ko bija ielikusi, iepriekšējo reizi valkājot šo jaku. Toreiz viņa nemaz nejutās viegli un brīvi.

Viņa izgāja ārā un ieelpoja vēso, mitro gaisu, stāvēja, izbaudīja svaigo gaisu, ar pirkstiem satvērusi Kalijas salvetes, un domāja par gaidāmo brīvo pēcpusdienu.

Apkārt viss zaļoja, no zemes spraucās asni, plauka ziedu pumpuri. Smalkais lietutiņš visam piešķīra vēl vairāk krāsu, vēl vairāk košuma. Visas smaržas: mitrā zāle, slapjā zeme, saldais aromāts no hiacintēm, kuru sulīgi violetā krāsa izcēlās starp dzeltenajām narcisēm… Tas viss ieskāva Šelbiju, kamēr viņas pēdas mina diezgan garo, labi pazīstamo ceļu.

Varēja noiet gar Lī māju. Gluži vienkārši tādēļ, lai pārliecinātos. Tuvojās Kalijas diendusas laiks, un meitenīte vēl īsti nebija pieradusi allaž prasīties uz podiņa. Apmēram deviņdesmit astoņos procentos gadījumu viņa atcerējās to izdarīt. Ja vecmāmiņa būs aizmirsusi uzlikt viņu uz podiņa pirms miega un būs gadījusies kļūme, mazā būs ļoti nokaunējusies.

“Es varētu ieskriet uz īsu brītiņu – tikai paskatīties, vai… Izbeidz. Izbeidz! Viņai nekas nekaiš. Viss ir kārtībā. Tagad es paklausīšu savas mātes padomam un izmantošu dienu, lai darītu to, kas pašai sagādā prieku. Pastaigāšos lietū, nekur nesteidzoties. Man pietiek laika aplūkot kalnus, kuru virsotnes tinas dūmakas palagos, un papriecāties par pavasara puķēm, izbaudīt klusumu un mieru.”

Šelbija paraudzījās uz Emmas Keitas māju un pievedceļā pamanīja prasmīgo strādnieku automašīnu, bet aiz tās bija novietots koši sarkans auto. Šelbija prātoja par to, kā labāk atkal tuvoties Emmai Keitai tagad, kad abas atkal dzīvoja Randevūridžā.

Un tad viņas draudzene izkāpa no automašīnas.

Arī viņai mugurā bija līdzīga jaka ar kapuci. Koši sārtā krāsā, kāda Kalijai būtu ļoti patikusi. Šelbija nosprieda, ka draudzene ir mainījusi sasuku. Viņai bija gara, skaisti brūna bize un uz pieres mati apgriezti ponijā. Emma Keita izņēma no automašīnas divas iepirkumu somas.

Gribējās uzsaukt Emmai Keitai, bet negaidīti Šelbija atskārta, ka nezina, ko vēlētos sacīt. Viņa jutās savādi un diezgan muļķīgi.

Emma Keita aizcirta automašīnas durvis un tad pamanīja Šelbiju. Viņas acis mazliet iepletās zem silti brūnā ponija, un viņa pārmeta pār plecu kādu matu šķipsnu.

– Paskat tik, kas mums te stāv lietū kā salijis kaķis.

– Tas jau nav lietus. Smidzina vien.

– Tik un tā ir slapjš. – Emma Keita brīdi stāvēja, somas pār pleciem pārlikusi, viņas platā mute nesmaidīja, bet tumši brūnās acis kritiski pētīja Šelbiju. – Tā jau dzirdēju, ka esi atgriezusies.

– Un es to pašu dzirdēju par tevi. Ceru, ka tavam tētim klājas labi.

– Jā, viņš turas.

Šelbijai likās, ka ir muļķīgi turpināt tā stāvēt, tāpēc viņa sāka iet pa piebraucamo ceļu. – Man patīk tava frizūra.

– Tava vecmāmiņa pierunāja uz tādu. Man žēl, ka tā notika ar tavu vīru.

– Paldies par labajiem vārdiem.

– Kur tad tava meitiņa?

– Kopā ar manu mammu. Viņām ir rotaļāšanās randiņš ar Sūzenas mazmeitu.

– Čelsija ir nemiera gars. Šelbij, tu kaut kur dodies vai vienkārši pastaigājies?

– Eju pie Violas, taču man ir ļoti daudz laika, jo Kalija ir pie mammas un… Tā nu es te pastaigājos.

– Tad jau būs labāk, ja ienāksi pie manas mammas apsveicināties. Man šā vai tā jāienes produkti mājā.

– Tas būtu jauki. Dod, es paņemšu vienu somu.

– Iztikšu tāpat.

Vīlusies par palīdzības atraidījumu (un tieši tā viņai arī vajadzēja justies), mazliet sakumpušiem pleciem Šelbija sekoja Emmai Keitai uz durvju pusi. – Es… Forests teica, ka tu pilsētā dzīvojot kopā ar kādu.

– Tā ir. Ar Metu Beikeru. Nu jau kopā esam apmēram divus gadus. Viņš pašlaik ir pie Violas, labo vienu no izlietnēm.

– Es domāju, ka šis kravas auto pieder viņam.

– Viņiem ir divas tādas mašīnas. Šī pieder viņa partnerim Grifinam Lotam. Mamma izdomājusi pārtaisīt virtuvi un padara mūs visus pilnīgi trakus. – Emma Keita atvēra durvis un paraudzījās atpakaļ uz Šelbiju. – Vai zini? Par tevi runā visa Randevūridža. Tā skaistā Pomeroju meitene, kas apprecējās ar bagātnieku, ir agri kļuvusi par atraitni un atbraukusi atpakaļ uz mājām. Ko gan viņa iesāks? – Emma Keita mazliet pasmīnēja. – Ko gan viņa iesāks? – viņa atkārtoja un iegāja iekšā, nesdama somas.